Līdz parādīsies kāds dievs

Voliss Maikls “Volijs” Šons piedzima Ņujorkā 1943. gada 12. novembrī.

Tā gada novembrī Rīgā likvidēja ebreju geto, padomju armija vēlreiz ieņēma Kijevu, mēneša beigās Franklins Delano Rūzevelts, Vinstons Čērčils un Josifs Staļins tikās Teherānas konferencē, lai plānotu Eiropas valstu robežu atjaunošanu pēc gaidāmās uzvaras pār nacistisko Vāciju, un vienojās par Polijas robežas pārcelšanu Rietumu virzienā. Tajā pašā konferencē Rūzevelts kļūdaini noticēja, ka panācis vienošanos ar Staļinu, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas republikas tiks no jauna iekļautas PSRS sastāvā tikai tad, ja šo republiku iedzīvotāji par to nobalsos referendumā. Staļins iebilda, ka tas, protams, tiks darīts atbilstoši PSRS konstitūcijai un bez starptautiskās kontroles. Kamēr kara plosītā Eiropa un Āzija metās pašiznīcināties, ASV ekonomika plauka, un amerikāņi dzīvoja pārticībā, savās rūpnīcās nodrošinot demokrātijas aizstāvībai vajadzīgo arsenālu.

Kā atzīmē Volijs, viņš, līdzīgi vairumam amerikāņu, piedzima kara neskartā, provinciālā pasaulē. Privātskolās lutināts un Ņujorkas literātu sabiedrības ieskauts (Volija tēvs Viljams Šons vairāk nekā 30 gadus bija žurnāla The New Yorker redaktors), viņš uzauga ar neapzinātu varas un privileģētības sajūtu. Pēc Hārvarda koledžas absolvēšanas viņš mazliet mācīja angļu valodu Indijā, mazliet studēja Magdalēnas koledžā Oksfordā, mazliet mācīja latīņu valodu Manhatanā. Drīz pēc tam, kad viņam palika trīsdesmit, viņš pievērsās aktiermākslai un kopš tā laika ir spēlējis vairāk nekā piecdesmit filmās, kā arī uzrakstījis kādu duci lugu – dažas veiksmīgas, dažas ne tik ļoti.

Viņa pazīstamākā loma ir Volija tēls Luija Mala filmā “Manas vakariņas ar Andrē”, kurai Šons pats arī rakstīja scenāriju. Tajā tiek rādītas divu draugu, Andrē un Volija, vakariņas, kuru laikā Andrē atstāsta virkni anekdotisku, pat fantastisku gadījumu (piemēram, Polijas mežos dzīvojošas ebreju aktieru trupas atrašanu) un apgalvo, ka dzīves jēga atklājas šādos neparastos gadījumos. Savukārt Volijs (tā draugi dēvē arī pašu Volisu) dzīves jēgu atrod visvienkāršākajos mājas dzīves prieciņos. Andrē par normālu dzīvi tikai sapņo. Sižetam nav nekāda atrisinājuma, ja neskaita to, ka filmas beigās, fonā skanot Satī mūzikai, Volijs atgriežas savos buržuja apartamentos, kur viņu sagaida mīlošā draudzene.

Var jau būt, ka Volisu Šonu atcerēsies ne mazāk kā Haroldu Pinteru. Viņus abus interesē dzīves ikdienišķie, banālie aspekti. Pinters bija manierīgāks, precīzāks, apveltīts ar asu eleganci un to vien darīja kā runāja. Šons ir biklāks, ne tik pretenciozs un katrā ziņā viltīgāks. Ar vakariņu galda stāstiem viņš izklaidē viesus no buržuāziskajām kultūras aprindām. Tāpat kā Virdžīnijai Vulfai, beigu beigās Šonam nākas atzīt, ka viņš nespēj dzīvē saskatīt nekādu jēgu un arī ne to, kas tajā ir vissvarīgākais. Mēs visi drebam vienā priekškara pusē. Tomēr viņš diez vai būs tas, kurš ienirs Īstriveras dzīlēs ar kabatās sabāztiem akmeņiem.

Filips Vaits

Voliss Šons: Es personīgi ļoti bieži ņēmu cūkas ribiņas, bet neesmu te ilgi bijis. Nezinu, vai viņiem tās joprojām ir. Varbūt nav. Viņiem bija ļoti labs aukstais cālis, ārkārtīgi pikants... Un viņi ir notīrījuši ēdienkartes!

Rīgas Laiks: Kā notīrījuši?

Šons: Tās izskatās ļoti tīras! Pēdējoreiz, kad šeit biju, tās bija diezgan noķēpātas... Nē, nu tiešām iespaidīgi!

RL: (lasa) “Sauss, pikants, gards cālis, sagriezts kubiņos.”

Šons: Tas droši vien ir tas pats, ko es domāju. Bet pajautāsim, jo varētu arī nebūt. Turklāt ķīniešu restorāni bieži maina pavārus... Ak dievs, paskatieties uz šo! “Stindzinoši pikants cālis, sagriezts šķēlēs.” Tas ir tik ass! Bet sakiet taisnību – kas jūs šeit atpūtis un kāpēc jūs te esat? Proti, kāpēc jūs šeit neesat vienmēr?

RL: Mēs Rīgā izdodam tādu dīvainu žurnālu. Lielu tā satura daļu veido izvērstas sarunas ar interesantiem cilvēkiem.

Šons: Fantastiski. To es pilnībā saprotu, jo puikas gados tas bija mans sapnis.

RL: Pieļauju, ka Čomskis un Strands nav vienīgie cilvēki, kurus esat intervējis?

Šons: Jāatzīst, ka tās ir manas vienīgās īstās intervijas. Tad jau jūs visu par mani zināt... Es tikai ceru, ka jūs neizrīkosities ar mani tā, kā es izrīkojos ar viņiem.

RL: Kā jūs to domājat?

Šons: Nu, Stranda interviju es pamatīgi pārstrādāju, visu samainīju vietām, un... Tiesa, ar viņa piekrišanu, jo mēs to darījām kopīgi. Es viņam pat teicu – “pasaki šito labāk” vai “uzraksti šo frāzi labāk, nekā pateici”. Čomski es arī mazliet parediģēju, bet viņu, protams, ir bīstami pārāk... Cik zinu, jūs arī esat viņu intervējuši?

RL: Jā.

Šons: Ar viņu sarunājoties, ir sajūta, ka tu tērē viņa dārgo laiku.

RL: Mums viņš atvēlēja trīsdesmit piecas minūtes.

Šons: Jā, viņš ir...

RL: ...pieprasīts.

Šons: Pasaule griežas ap viņu! Kā saka, stunda viņa laika var glābt kādam dzīvību! Kamēr es... es varu arī neko nepateikt. Jo man nav ko pasaulei teikt. (Smejas, uzrunā viesmīli.) Vai varu jums ko vaicāt? Jums te agrāk bija ļoti ass aukstais cālis ar zemesriekstu mērci.

Viesmīle: Šis te – “saplēstais cālis”.

Šons: Saplēstais cālis. Ļoti labi! Tad man būs saplēstais cālis un grillētas cūku ribiņas...

RL: Jūs to pasūtījāt sev?

Šons: Jā, bet, ja gribēsiet nogaršot, laipni lūdzu!

RL:(Pasūta.) Vistas zupu ar cūkgaļas pelmeņiem. Starp citu, vai jums nav cūku ausis?

Šons: Kā jums var nebūt cūku ausis?! Tas ir ļoti svarīgi...

RL: Es ņemšu šo, bet varbūt ne tik ļoti asu. Un vēl vienu zupu, lūdzu.

Viesmīle: Labi, paldies!

RL: Mani pārsteidza jūsu vēstule, kurā bija tik daudz lielo burtu.

Šons: Es esmu mazs cilvēciņš, es pūlos izdzīvot! Proti, es esmu pārāk aizņemts, darot lietas, kuras esmu ieplānojis darīt, un te pēkšņi kā no zila gaisa nokrīt jūsu vēstule. Ja godīgi, es par Latviju zinu traģiski maz. Un tajā pašā laikā man izmisīgi gribas... kā lai to saka... būt kontaktā ar citām vietām... Šī valsts ir ļoti provinciāla, kaut arī liela.

RL: Jūs domājat Amerikas Savienotās Valstis?

Šons: Jā! Tā ir ļoti liela valsts, tā it kā tiek uzskatīta par “kausējamo katlu”, bet tā ir ļoti provinciāla.

RL: Kādā ziņā?

Šons: Visiem šiem cilvēkiem, kurus jūs redzat uz ielas, ir liela ietekme uz pārējo pasauli, bet viņi par pārējo pasauli nedomā; lielākā daļa par to neko nezina vai viņiem vienalga. Manā jaunībā visi runāja par Eiropas filmām. Visi bija pārņemti ar Ingmaru Bergmanu, Trifo, Fellīni... Tagad tā vairs nav.

RL: Ja Amerika ir province, kur tad ir metropole?

Šons: (Smejas.)

RL: Vai arī visa pasaule ir vienas vienīgas nomales?

Šons: Tā kā esmu tik provinciāls, es īsti nezinu... Katrā ziņā man ir tāds iespaids, ka eiropieši par pārējo pasauli interesējas vairāk nekā amerikāņi. Varbūt man arī nav taisnība. Varbūt spāni interesē tikai tas, kas notiek Spānijā.

RL: Jūsu sarunā ar Marku Strandu mani pārsteidza tas, kā viņš raksturoja dzeju: kā citas pasaules radīšanu, no kuras iespējams vērot šo pasauli. Es nezinu, vai to pašu var teikt arī par jūsu rakstīto, bet, ja var, kā jūs aprakstītu šo savādo pasauli, kuru esat radījis rakstot un no kuras vērojat šo pasauli?

Šons: Nu... Jūs tātad šo to par mani zināt, jā? Zināt, ka es rakstu lugas. Tās visas nenotiek vienā un tajā pašā pasaulē... Tikai vienā no tām darbība risinās konkrētā vietā, Londonā, un tajā ir runa par reālām lietām reālajā pasaulē: Vjetnamas karu, Henriju Kisindžeru... Citās nekādas reālas vietas nav minētas, bet tās katrā ziņā nenotiek vienā vietā... Es uzaugu tādā kā mazā burbulī, uz mazas, privileģētas salas. Es neko daudz nezinu par reālo pasauli! Es to neesmu apguvis. Esmu mazliet paceļojis. Savā jaunībā es pavadīju gadu Indijā, pāris gadu nodzīvoju Anglijā... (Tiek pasniegts ēdiens.)

RL: Šī ir cūkgaļas pelmeņu zupa? Diezgan nopietna porcija.

Šons: Nu, par to neuztraucieties... Es tātad esmu ceļojis, mazliet esmu arī strādājis... Es savulaik strādāju tepat, Ņujorkā, par preču izvadātāju kādā apģērbu veikalā. Esmu strādājis par kopētāju... Bet 35 gadu vecumā es nejauši vai veiksmes vadīts sāku strādāt par aktieri, un tas man ir ļāvis, kā saka, nopelnīt iztiku. Tāpēc es tā īsti pat neesmu... Nu, to taču nevar saukt par darbu, tas ir... Saprotiet, es īsti neesmu dzīvojis tādu vidusmēra cilvēka dzīvi, tāpēc manas zināšanas par reālo pasauli ir visai ierobežotas. Un tāpēc es rakstu lugas, kuras neprasa no manis zināšanas par kaut ko, ko es nezinu. Un manu lugu varoņi... Es neprotu uzrakstīt reālistisku dialogu, kādu varētu risināt reāli cilvēki. Es rakstu tā, lai cilvēki, skatoties manas lugas, varētu noticēt, ka tie ir īsti cilvēki, kas tur runā. Bet, ja es mēģinātu... Ja es mēģinātu uzrakstīt sarunu, kas notiek starp pavāriem ķīniešu restorānā, nekas ticams tur nesanāktu, jo es par to neko nezinu. Dažas manas lugas ir tuvākas reālajai dzīvei, citas – tālāk no tās. Man ir luga “Mērija un Brūss”, kas tika uzvesta tur tajā teātrī pāri ielai un ko es uzrakstīju, šķiet, pirms 35 gadiem. Tajā lugā darbība risinās izdomātā pasaulē, kas ir diezgan līdzīga Ņujorkai. Un manā pēdējā lugā, “Zāle tūkstoš krāsās”, notiek lietas, kas nevarētu notikt uz Zemes, – tā ir kā pasaka. Lietas, kas man ir... interesantas. Es dzīvoju uz šīs Zemes, un, ja tām nebūtu nekādas saistības ar Zemi, tās droši vien nebūtu interesantas, vai ne? Savukārt luga “Ieceltais sērotājs” būtībā ir par politisko drosmi un gļēvumu. Lugas darbība notiek izgudrotā valstī. Valsts un pilsēta lugā ir sīki raksturotas, tomēr es nepretendēju rakstīt par kādu reālu valsti. Jo es neko nezinu, es nezinu pietiekami daudz! Es nevarētu pateikt – tas notiek Gvatemalā, bet tas – Krievijā. Es izdomāju valsti un pilsētu, un, ja tās šķiet ticamas, esmu ļoti priecīgs... Pagaršojiet šo aso cāli. Jāpaskatās, vai viņi to joprojām gatavo, kā nākas. Tikai uzmanieties, tas ir ļoti ass.

RL: Jūs teicāt, ka piedzimāt un uzaugāt privileģētā burbulī. Vai jūs šo privileģētību sapratāt jau toreiz, kad augāt, vai arī tas notika vēlāk?

Šons: Es to sapratu trīspadsmit gadu vecumā.

RL: Un ar ko cilvēki tajā burbulī nodarbojās?

Šons: Es, piemēram, nezināju, ka... Bērnībā es reiz Centrālparkā ieraudzīju bērnus, kuri bija... kuriem nebija tīru, kārtīgu drēbju. Man viņi likās kā no citas planētas! Un es jautāju vecākiem: “Kāpēc šie bērni nav tādi kā tie, ar kuriem kopā es eju skolā? Kas viņi ir?” Un mani vecāki teica: “Nu, šie bērni ir trūcīgi.” Es pat lāga nezināju, ko tas nozīmē. Manā skolā bija daži bērni, kuri saņēma kaut kādu stipendiju. Proti, skola deva naudu dažiem ne tik bagātiem bērniem, lai tie tur varētu mācīties. Starp viņiem bija arī pāris manu draugu. Ejot pie viņiem ciemos, es redzēju, ka viņu mājas ir ļoti mazas, tur viss bija ļoti saspiests. Man tas likās neticami! Man bija divi draugi, kuriem nebija tēva. Viņi bija nabadzīgi. Jāatzīst, ka viņu mājas man likās ļoti pievilcīgas. Mani piesaistīja tāda mazāk formāla dzīve. Viena mana drauga vientuļā māte bija aktrise, un pusi viņas dzīvokļa aizņēma liela gulta! Un tā mēs ar draugu un viņa māti, un viņu diviem suņiem visi kopā sēdējām tajā lielajā gultā un skatījāmies televizoru. Un man tas likās ļoti jauki! Līdz divpadsmit gadu vecumam es ne reizi nebiju dzirdējis kādu pieaugušo lamājamies. Tad es aizbraucu uz vasaras nometni. Tur konsultanti bija pieaugušie – ļoti jauni pieaugušie, tā ap divdesmit. Un viņi bija diezgan nejauki! Viņi draudēja mūs iekaustīt un lietoja šausmīgu valodu. Es nezināju, ka ir arī tādi pieaugušie, tas bija šokējoši! Savā ziņā tas mani joprojām šokē.

RL: Jūsu stāsts man atgādina stāstu par princi Šakjamuni, kurš vēlāk kļuva par Budu. Viņš izgāja no tēva mājām un sāka ievērot, ka pastāv tādas lietas kā slimība, vecums un nāve, un ar to sākās viņa ceļš uz apgaismību. Kāda bija jūsu reakcija, uzzinot, ka pasaulē ir arī rupji cilvēki, šauri dzīvokļi un netīras drēbes?

Šons: Līdz 40 gadu vecumam es tā īsti nereaģēju. Es vienkārši vēroju visas šīs lietas, taču vienalga mēģināju ticēt, ka Amerika ir vieta, kur lielākā daļa cilvēku tiecas padarīt pasauli labāku, un ka problēmas tiks lēnām atrisinātas. Es mācījos universitātē, studēju ekonomiku, politiku un apsvēru domu braukt strādāt uz kādu nabadzīgu valsti un mēģināt vērst lietas par labu tur. Varbūt es varētu palīdzēt risināt bada problēmu, varbūt es varētu būt ANO diplomāts... Tikai kādos četrdesmit gados nonācu pie domas, ka es pats arī padaru pasauli sliktāku. Līdz tam biju domājis, ka es tikai vēroju pasauli, domāju, kā to uzlabot, bet pats īsti neesmu daļa no tās. Bet tad sapratu, ka pasaule nav statiska, tā kustas līdz ar mani un es piedalos šajā drāmā. Es esmu viens no tiem, kuri būtībā dzīvo uz tā ļaunuma rēķina, ko mēs nodarām pārējai pasaulei.

RL: Tieši kādu ļaunumu jūs bijāt nodarījis?

Šons: Jo sliktie cilvēki... Pieņemsim, ka es esmu labais puisis – tā ir ļoti amerikāniska frāze, “labais puisis”. Pieņemsim, ka es tāds esmu – labs cilvēks. Bet ir arī slikti cilvēki, kā Bušs, kurš ir ļauns. Viņš ir ļauns, un viņš, piemēram, domā šādi: mums vajag vairāk lētas naftas, lai Amerika nezaudētu visas tās lietas, kas mums ir... Labi, Bušs ir diezgan bagāts, un varbūt viņam no šīs sistēmas atlec mazliet vairāk nekā man, taču lielos vilcienos man atlec tikpat, cik Bušam. Un, lai arī es esmu labais puisis un, ja tas būtu atkarīgs no manis, es nekad nebruktu virsū Irākai, es tik un tā dabūju to lēto naftu un iespēju dzīvot ļoti patīkamu, jauku dzīvi. Tajā pašā laikā Irākā... Nu, ir visādas runas par to, cik daudz cilvēku Irākā tika nogalināti. Radikālākie min skaitli, kas ir reizes desmit lielāks par to, kuru min konservatīvie. Bet būsim konservatīvi un teiksim, ka Irākā gāja bojā vismaz 200 tūkstoši, bet miljoniem cilvēku dzīvju tika pilnībā izpostītas. Es nekad neesmu... Kad sagrāva Pasaules tirdzniecības centru, dzīvot pēkšņi kļuva bail. Vairākas dienas pēc tam cilvēki domāja, ka var notikt jebkas! Kāds var uzlaist gaisā, ziniet, Taimskvēru vai... Es arī biju nedaudz nobijies, tomēr manu baiļu līmenis nav salīdzināms ar tām bailēm, kādās dzīvo cilvēki Bagdādē. Tādas bailes es nekad neesmu piedzīvojis. Esmu pāris reižu bijis Gvatemalā. Tur ir ļoti augsts vardarbības līmenis – vismaz pēdējoreiz, kad tur biju. Bija brīži, kad es tiešām jutu bailes – stiprākās bailes savā dzīvē. Bet tas ilga tikai kādu stundu. Ja neskaita to stundu un laiku pēc 2001. gada 11. septembra, es esmu dzīvojis no bailēm brīvu dzīvi, kamēr citi visu laiku dzīvo bailēs. Proti, tikai retais var baudīt tik jautru dzīvi kā es – es nestrādāju, iestudēju lugas, spēlēju filmās, rakstu, par ko man gribas, eju klausīties izcilus mūziķus... Un es varu to visu baudīt ne jau tāpēc, ka būtu to nopelnījis, – man vienkārši ir laimējies piedzimt par amerikāni. Par to maksā cilvēki Gvatemalā, un cilvēki Irākā par to maksā. Un, lai arī esmu labais puisis, nevis Bušs, es gūstu labumu no tā, ko viņš dara.

RL: Vai tas nozīmē, ka jūs jūtaties vainīgs par savu dzīvesveidu?

Šons: Nu, es esmu vainīgs.

RL: Bet jūs nejūtaties vainīgs.

Šons: Nē, tā nav sajūta – tā ir realitāte! Proti, es piederu pie grupas, kura gūst labumu no tā, kā pasaule darbojas, no status quo. Un, ja es jūtos vainīgs, tad tāpēc, ka neko vai gandrīz neko nedaru lietas labā... Vai vēlaties ribiņu?

RL: Tā ir asa?

Šons: Nē, nepavisam!

RL: Vienu varētu, paldies. Paris Review publicētajā intervijā jūs teicāt, ka viens no labākajiem padomiem, ko savā dzīvē esat saņēmis, ir doties studēt uz Oksfordu. Taču jūs neteicāt, kāpēc šis padoms bija tik labs, ja neskaita to, ka tas jums palīdzēja izvairīties no armijas.

Šons: Nu, bakalaura studijas Oksfordā – tas dod iespēju izbaudīt viņu īpašo apmācības sistēmu, kas balstās individuālās sarunās ar pasniedzēju. Es tur studēju filozofiju, politiku un ekonomiku.

RL: Kas jums pasniedza filozofiju?

Šons: Zināmākais no viņiem bija Dž. Dž. Vornoks, kurš... Tur jau visi piederēja pie vienas “filozofijas skolas”, par kuru daži teiktu, ka tā vispār nav filozofija. Savukārt viņi paši sevi uzskatīja par vienīgajiem īstajiem filozofiem. Tādus kā Heidegers viņi uzskatīja labākajā gadījumā par dzejniekiem – par filozofu viņi Heidegeru neatzina. Katru nedēļu es uzrakstīju nelielu eseju, nolasīju to pasniedzējam un viņš to kritizēja. Un šie divi skaistie gadi reāli padarīja mani daudz gudrāku, nekā es biju, kad ierados. Tā arī bija mana virsotne – necik gudrāks es vairs neesmu kļuvis. Oksfordas pasniedzēji bija fantastiski, viņi nepieņēma bezjēdzīgus izteikumus. Un diezgan amizanti, ka haotiskus izteikumus nepieņēma arī studiju biedri – pat ikdienišķās sarunās ne. Viņi allaž pārjautāja: “Bet ko tu ar to domā? Ko īsti tu gribi pateikt? Dod kādu piemēru.” Tas ļāva man sasniegt punktu, kurā es sāku uzdot tādus jautājums kā: uz kādiem pieņēmumiem balstās šis avīžraksts? Ko autors pasaka tādu, ko viņš nevēlas pateikt, bet tomēr pasaka? Šīs prasmes palīdz man dzīvot – vēl joprojām.

RL: Kā noprotu, kad jūs lasījāt Heidegeru, jo sevišķi “Esamību un laiku”, kaut kas jums tur likās ļoti noslēpumains un interesants.

Šons: Es izlasīju tikai “Esamību”, otro daļu neesmu lasījis.

RL: Tā arī nav uzrakstīta.

Šons: (Smejas.) Nu jā, bet to man ieteica rakstniece, kura nesen nomira, Rūta Proere Džabvala (Ruth Prawer Jhabvala). Esat par viņu dzirdējis? Cilvēki domā, ka viņa ir indiete, bet viņa ir Polijas ebrejiete. Viņa rakstīja īsos stāstus, bet vēl viņa ir uzrakstījusi arī kādus divdesmit kinoscenārijus sadarbībā ar Džeimsu Aivoriju un Ismaīlu Mērčantu. Viņa man ieteica Heidegeru. Tā nu es to grāmatu lasīju, un, lai arī nevaru apgalvot, ka to sapratu, es to lasīju vairākus mēnešus. Tas man bija ļoti svarīgi.

RL: Un ko tas jums deva?

Šons: Man nav ne jausmas. Nav ne jausmas!

RL: Ko jūs tur atradāt? Ja jau jūs sakāt, ka tas bija svarīgi...

Šons: Ja godīgi, tas man bija kā ceļojums vai... Tas ir līdzīgi kā prasīt – ko jums deva Indija? Indija deva man juteklisku pieredzi, kas mani pilnībā izmainīja, taču es nevaru... Es nonācu uz citas planētas, citā pasaulē, kas... kas mani ļoti izmainīja. Ziniet, līdzīgi kā daudzi runā par zālītes smēķēšanu vai LSD... Tas man norāva jumtu! Es nezinu, kā vēl to pateikt. Tas ir kā aizbraukt uz Indiju, ko es esmu darījis, vai lietot LSD, ko neesmu darījis.

RL: Bet, ja tas jūs izmainīja, vai jūs varētu aprakstīt, kā tas jūs izmainīja?

Šons: Es baidos padarīt sevi par muļķi, bet... Kad mācījos koledžā, es klausījos brīnišķīgu kursu par zinātni, kurā bija jālasa par Visumu. Lielākoties manas domas ir ļoti triviālas, proti, no rīta pamostoties, es domāju: “Printerim beidzies papīrs, man jānopērk papīrs.” Vai arī: “Neesmu nomaksājis telefona rēķinu, man tas jānomaksā.” Deviņdesmit procenti mana prāta ir piepildīti ar šādām domām, un lielu daļu sava laika es pavadu, darot savas lietas – teātrī un tamlīdzīgi. Līdz ar to Visums nav kaut kas tāds, par ko es domātu katru dienu. Bet Heidegers... Attēli, kas piepildīja manu prātu, kad lasīju Heidegeru, bija savā ziņā līdzīgi attēliem, kas bija man prātā, kad lasīju par to, kas notiek Visumā, aiz mūsu galaktikas robežām. Prātot par esamību, par to, kas tā ir... Tas bija kā izkāpt atklātā kosmosā!

RL: Bet Heidegera lasīšana, kā jūs teicāt, izraisīja jūsos nozīmīgas pārmaiņas. Lasīšanai par galaktikām tāda efekta nebija. Vai varbūt bija?

Šons: Nē, nē, bija. Bija! Jo...

RL: Jūs sapratāt savu niecību?

Šons: Ne gluži, bet tas viens gads, studējot zinātni... Mani mācīja izcils tā laika biologs Džordžs Volds, kurš, man šķiet, ieguva Nobela prēmiju par ausu pētījumiem... Tas kurss ilga gadu, un mēs strādājām laboratorijā un darījām visādas fantastiskas lietas, bet, lai līdz tam nokļūtu, bija jāsāk ar atomu un Visumu.

RL: Un kur tas notika?

Šons: Hārvardā. Tā ir viena no lietām, kuru es atceros ar... laimes sajūtu. Mans pasaules skatījums noteikti ir zinātniskāks nekā daudziem, ar kuriem satiekos. Piemēram, cilvēki, kas apmeklē teātra skolu... Ņujorkas teātra aprindās ir vairāk cilvēku, kas tic astroloģijai, nekā visā Indijā! Proti, viņi – lielākā daļa aktieru – nezina, kas vispār ir zinātne. Viņi nezina, kādēļ zinātne būtu jārespektē vairāk par astroloģiju, – viņiem par to nav ne jausmas. Un Heidegers... Heidegers palīdz man sajust, ka es gribētu dzīvot vēl ilgi, jo vēl nekur tā īsti neesmu ticis, neko neesmu sapratis un šis ir tikai sākums. Tas ir aizraujoši!

RL: Atgriezīsimies pie ikdienas dzīves. Jūs reiz teicāt, ka Sudzuki dzenbudisms un Džoisa “Uliss” jums palīdzēja saprast, ka ikdienas realitāte slēpj sevī brīnumainas atklāsmes vai arī var tādas slēpt. Tomēr tagad, raksturojot savu ikdienas dzīvi un triviālās domas, jūs nekādas brīnumainas atklāsmes neminējāt. Vai jūs varētu man pastāstīt mazliet vairāk par šīm brīnumainajām atklāsmēm, ko var sniegt ikdienas dzīve?

Šons: Manuprāt, ikvienā no mums noris cīņa starp diviem spēkiem – apzinātību un... neapzinātību. Protams, ka galdauta baltums ir apbrīnas vērts, ja esat pietiekami atmodies un pietiekami dzīvs, lai par to brīnītos. Proti, tas ir īsts! Un mums ir apziņa, un mēs spējam iet pa ielu un skatīties uz koku vai ēku, vai citu cilvēku, jūtoties atvērti, pieņemot viņus un izjūtot tādu kā svētlaimi. Bet mūsos ir arī cits, mērdējošs spēks... Cilvēkiem patīk jaunieši un bērni, viņiem patīk atrasties bērnu kompānijā, jo tā bieži izkliedē šo spēku – neatsaucību, apātiju, nedzīvumu. Tas nenozīmē, ka bērni negarlaikojas, – es no savas bērnības atceros reizes, kad man bija ļoti garlaicīgi. Un atceros, kā mani vecāki un citi pieaugušie man teica: “Paskaties uz tām burvīgajām Mīnoja vāzēm muzeja vitrīnā! Vai nav fantastiski?” Bet es skatījos un neredzēju neko.

RL: Bet vai bērns var būt arī garlaicīgs?

Šons: Nu, man nav daudz darīšanu ar bērniem, tāpēc man viņi bieži šķiet garlaicīgi. Parasti tāpēc, ka es neprotu ar viņiem sarunāties. Bet ik pa laikam sastopos ar kādu bērnu, kurš mani apbur. Saprotams, ka filma vai luga ir veidotas tā, lai apburtu, atmodinātu auditoriju, un aizkustinājuma gūšanai no lugas vai filmas vajadzīga daudz mazāka prasme nekā aizkustinājuma gūšanai no pieredzes, ko sniedz papīra pirkšana printerim.

RL: Dēvējot to par prasmi, jūs pieņemat, ka to var iemācīties.

Šons: Es tā ceru...

RL: Kā?

Šons: Es nezinu! Es ticu, ka... Es noteikti ticu tam, ka, darot lietas, par kurām runāja Sudzuki, – proti, ja jūs tam veltāt savu dzīvi...

RL: Jūs runājat par koncentrētu uzmanību?

Šons: Jā, jā. Es ticu, ka tad varētu...

RL: Kāpēc jūs tam neesat veltījis savu dzīvi?

Šons: Laikam tāpēc, ka esmu pārāk parasts cilvēks. Lielākā daļa cilvēku to nedara, un neviens arī nemudina to darīt, bet... Jā, ar mani tā notiek. Eju pa ielu un piepeši kaut ko ieraugu – es skatos, tas man kaut ko nozīmē, un tas ir lieliski! Līdzīgi, kad eju uz muzeju, gleznas lielākoties atstāj mani vienaldzīgu. Es skatos un domāju: “Nu kāpēc viņš iznieko savu dzīvi, gleznojot šīs gleznas? Es to nesaprotu.” Tomēr laiku pa laikam es gleznu ieraugu. Bet es to nespēju kontrolēt un paredzēt. Teiksim, ieraugu gleznu pirmdienā, bet, aizejot vēlreiz otrdienā, tā pati glezna var manī neizraisīt neko.

RL: Ko var apbrīnot citos cilvēkos?

Šons: Nu... Mēs esam veidoti tā, lai cits citam šķistu pievilcīgi.

RL: Seksuāli?

Šons: Jā!

RL: Bet tas tomēr ir pavisam kas cits nekā apbrīnot, ne tā?

Šons: Tas ir viens un tas pats.

RL: Piedodiet, ka tā saku, bet visus izmīlēt nav iespējams.

Šons: Es nemācēšu definēt vai nošķirt seksu no tā, kas nav sekss, bet man skatīšanās uz gleznu vai uz cilvēku, vai koku, vai izrādi – visas šīs skatīšanās ir savā ziņā “seksuālas” un ļoti līdzīgas. Proti, “sekss” ir vārds, un es īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet man šķiet aplami teikt, ka tas, ko jūtu, skatoties uz cilvēku, atšķiras no tā, ko jūtu, skatoties uz gleznu. Tas ir tas pats! Tas ir saistīti!

RL: Vārds “sekss” parasti apzīmē darbību, kuru ir daudz vieglāk veikt ar cilvēkiem nekā ar kokiem vai gleznām, tā ka kaut kādai atšķirībai jābūt.

Šons: Tā ir neliela, smalka atšķirība. Es nedomāju, ka Sudzuki to būtu izteicis šādā veidā, bet...

RL: Varbūt viņam nebija šādas pieredzes nu, ar citiem cilvēkiem.

Šons: Jā, varbūt tāpēc viņš neiedomājās to tā formulēt. Bet tas ir tas pats! Tas nozīmē būt nomodā un pieredzēt kaut ko skaistu savā tuvumā. Ja gribat, jūs varat teikt – okei, ir tāda lieta kā prieka vai baudas sajūta, kurai var rast fizisku izpausmi, ja tās objekts ir cits cilvēks, bet, ja jūs to pašu izpausmi mēģinātu vērst pret gleznu, jūs ieliktu cietumā. Tomēr pati sajūta ir līdzīga – līdzīga tai, ko jūs izjūtat pret ēku vai koku, kad tas jūs piepeši it kā uzrunā. Ja tādu pašu sajūtu spētu izraisīt arī sīkie ikdienas darbi, teiksim, rēķinu apmaksāšana vai papīra pirkšana...

RL: Tad jūs atrastos pastāvīgā seksuāla uzbudinājuma stāvoklī. Kas gan tur labs?

Šons: Es to tā neteiktu. Es teiktu, ka tas, ko jūs saprotat ar seksuālu uzbudinājumu, ir viena no šīs apzinātības un prieka sajūtas formām, kas izvirzās priekšplānā, kad objekts ir cits cilvēks, un tas var aizvest līdz fiziskām attiecībām ar šo cilvēku, kas, starp citu, nemaz nav obligāti nepieciešams šīs sajūtas piepildījums. Nodarbošanās ar seksu nav ideālais seksuālās iekāres piepildījums.

RL: Viens jautājums, uz kuru jūs izvairījāties atbildēt, bija par to privileģēto burbuli, kurā uzaugāt. Es jautāju, ko cilvēki tajā burbulī darīja tie, kuri tajā dzīvoja?

Šons: Tas bija tāds uz mākslu orientēts burbulis. Māksla un rakstniecība. Manai mātei bija daudz jārunā pa telefonu[1. Volisa Šona māte Sesīla Šona (dz. Laiona) bija žurnāliste.], viņa lieliski pārzināja la comédie humaine un ļoti labi pazina cilvēkus un savus draugus. Mans tēvs dzīvoja rakstīšanas pasaulē, un... viņam bija interesanta privātā dzīve – viņš mīlēja divas sievietes, no kurām viena bija mana māte.

RL: Otra bija Liliana Rosa?

Šons: Jā.

RL: To, ka jūsu tēvs mīl divas sievietes un ka viņu mīl divas sievietes, abām to lieliski zinot, jūs atklājāt...

Šons: Es to uzzināju, kad man jau bija pāri trīsdesmit. Visi par to zināja, tikai es ne. Proti, viņi to pārlieku neslēpa, tomēr viņi to slēpa no manis un mana brāļa, jo māte negribēja, lai mēs to zinātu.

RL: Aprakstot pārmaiņas, kas ar jums notikapēc tam, kad apjēdzāt savu privileģētību, jūs izmantojāt salīdzinājumu ar to, kā varētu izmainīties jūsu māte, ja viņa pēkšņi atklātu, ka Eleanora Rūzevelta tiekas ar kādu jūsu pagrabā. Jūs ar to gribējāt teikt, ka jūsu māte nekad nepiedzīvoja tādas pārmaiņas kā jūs?

Šons: Piedzīvoja, jo abi mani vecāki bija... Nu, ja gribat ieslīgt Vjetnamas kara niansēs, amerikāņu eskalācija sākās ar to, ko dēvē par Tonkinas līča incidentu, kad prezidents Lindons Džonsons apgalvoja, ka ziemeļvjetnamieši... es nezinu, nogremdējuši kuģi Tonkinas līcī vai kaut ko tādu un ka amerikāņiem uz to jāreaģē. Un es spilgti atceros, ka tajā laikā – tas droši vien bija 1965. gads – mani vecāki ticēja, ka prezidents nemelo. Tas tāpēc, ka viņi bija uzauguši laikā, kad prezidents bija Franklins Rūzevelts. Viņi viņu mīlēja, kā jau daudzi amerikāņu liberāļi. Viņiem pat Harijs Trumens patika! Un pat Eizenhaueru viņi uzskatīja par gluži patīkamu cilvēku... Doma, ka ASV prezidents varētu melot amerikāņiem, 1965. gadā viņiem šķistu šokējoša, bet jau 66. un 67. gadā mana māte naidā kliedza uz televizoru, kad tur runāja Lindons Džonsons. Līdz ar to es domāju, ka viņa izgāja cauri līdzīgam procesam kā tam, ko pēc daudziem gadiem pieredzēju es. Mans tēvs pilnīgi noteikti izgāja. Viņš radikalizējās pirms manis, tomēr šajā virzienā neaizgāja tik tālu, cik es, – tādā ziņā, ka viņam un mātei nebija tāda brīža, kad viņi saliktu visu kopā un teiktu: labi, te tātad ir sistēma, kapitālisms darbojas tādā un tādā veidā. Noamam Čomskim, piemēram, allaž patīk atgādināt, ka viņš ir nevis marksists, bet anarhists. Taču viņš neiesaucas – “Ak dievs, esmu šokā!” – ikreiz, kad ieskatās rīta avīzē. Viņš tajā visā redz darbojamies sistēmu, kas ir zināmā mērā paredzama. Mani vecāki drīzāk bija liberāļi nekā kreisie tādā ziņā, ka viņi... viņi neredzēja darbojamies nekādu sistēmu. Viņi domāja, ka jebkuru dienu viss var mainīties – varbūt mēs ievēlēsim labo puisi un viss mainīsies. Toties Čomskim šādu ilūziju nav. Un pat man tādu nebija.

RL: Vai jūs joprojām lasāt The New Yorker?

Šons: Jā, lasu, lai gan tas ir... Ziniet, burtveidols vairs nav identisks tam, kāds tas bija, tas ir mazliet lielāks, lai gan pēc formas ļoti līdzīgs. Man šajā gadījumā ir kaut kas līdzīgs dažiem cilvēkiem piemītošai psiholoģiskai slimībai, kura viņos attīsta pārliecību, ka cilvēki, ar kuriem viņi dzīvo kopā, nav tie, par ko uzdodas. Ir tāda psiholoģiska slimība, kas liek cilvēkam pamosties un domāt: šī persona izskatās pēc manas sievas, bet patiesībā ir viltvārde, tā ir kāda cita, kas uzvilkusi viņas drēbes un izliekas par manu sievu. Ikreiz, kad paskatos uz The New Yorker, mani piemeklē sajūta, ka tas nemaz nav The New Yorker. Uz vāka rakstīts, ka ir, un druka arī tā pati, bet... kaut kas īsti nav tā.

RL: Kas tajā ir mainījies satura ziņā kopš laika, kad jūsu tēvs neatļāva tajā publicēt jūsu rakstus?

Šons: Es neiesūtīju rakstus Ņujorkerim. Es nedomāju, kas mans tēvs jebkad jebko noraidīja.

RL: Esmu dzirdējis baumas, ka viņš esot bijis nepotisma pretinieks, tāpēc nevēlējies, lai jūs kaut ko iesūtītu.

Šons: Nē, tā nu gan nav taisnība. Varbūt es sāku rakstīt lugas tāpēc, lai nebūtu par to visu jādomā. Proti, tas nebija apzināti, varbūt tur bija kāda dziļa psiholoģiska motivācija: ja es būtu rakstījis īsos stāstus, man varētu rasties problēmas – man gribētos iesūtīt tos viņam, un tur varētu sākties visādi sarežģījumi. Mans tēvs bija ārkārtīgi ieinteresēts... detalizētā informācijā, sauksim to tā.

RL: Tā saucamajos faktos.

Šons: Pie viņa varēja atnākt kāds autors un teikt: ziniet, Āfrikā kaut kas notiek, es gribētu turp aizbraukt, trīs gadus papētīt to lietu un uzrakstīt par to četrsimt lappušu garu rakstu, kuru varētu nodrukāt turpinājumos piecos The New Yorker numuros un kurš interesēs ļoti nelielu skaitu cilvēku. Un viņš izrakstītu čeku! Tas bija cits laiks, cita pasaule. Kā lai to pasaka... Ir noteikta cilvēku grupa – tajā ietilpstu arī es –, kuri pastāvīgi lasīja The New Yorker tajos vecajos laikos; viņi lasīja visus tos faktiem piebārstītos rakstus, un... viņi atšķiras no cilvēkiem, kuri tos nelasīja. Tas ir viss, ko varu pateikt. Es esmu viens no tiem, kas visu to lasīja, un... tam nav nekā līdzīga! Tam patiešām nav nekā līdzīga. The New Yorker autore Sūzena Šīena rakstīja par kādu psihiski slimu ņujorkieti, kura regulāri dzīvojās pa psihiatriskajām slimnīcām. Viņa bija šizofrēniķe, taču daļu laika pavadīja slimnīcā, daļu ārpus tās. Sūzena sekoja tai sievietei kādus trīs gadus! Un viņa par to uzrakstīja veselu grāmatu, kas sērijveidā tika publicēta Ņujorkerī. Es to sievieti nevaru izmest no galvas! Nav nekā, kas spētu stāvēt tam līdzās. Proti, nevar to sievieti nointervēt un stundas laikā uzzināt to pašu, ko uzzinātu, ja sekotu viņai trīs gadus. Neviens neko tādu vairs nedara. Kad The New Yorker pārstāja to darīt, neviens cits žurnāls to nepārņēma. Jo rakstniekiem ir jāmaksā. Neviens rakstnieks nevar to atļauties, ja vien viņš nav ar mieru dzīvot labprātīgā nabadzībā.

RL: Vai tiesa, ka Dž.D.Selindžers bija jūsu tēva draugs?

Šons: Jā.

RL: Vai esat viņu saticis?

Šons: Jā!

RL: Kādu iespaidu viņš atstāja?

Šons: Viņam nepatika, ka par viņu runā, tāpēc es neko daudz neteikšu, bet... Viņš bija... teiksim tā, visasprātīgākais un jautrākais cilvēks, kādu var iedomāties. Es viņu pazinu, kad viņš bija jauns un es biju ļoti jauns... Bet neļaujiet nevienam sev iestāstīt, ka viņš nebija jautrs, jo ar viņu bija tik jautri, cik jautri vien var būt.

RL: Pat pēc tam, kad viņš pārstāja publicēties?

Šons: Jā. Ticiet man, esmu pārliecināts, ka viņam bija sava tumšā puse, – es zinu, ka viņam tāda bija. Bet manā atmiņā viņš palicis kā ļoti, ļoti, ļoti apburošs cilvēks.

RL: Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka jūs vairākkārt esat izteicies, ka viens no jūsu dzīves svarīgākajiem notikumiem bija darbs pie filmas “Manas vakariņas ar Andrē”.

Šons: Šī filma izmainīja manu dzīvi, jo tā bija... neparasti veiksmīga. Pēc tam, kad bijām to pabeiguši, sekoja diezgan jautrs manas dzīves periods pāris gadu garumā. Vienreiz, ziniet, es sēdēju uz viena dīvāna ar Trifo. Un es toreiz domāju, ka visa mana dzīve būs tāda – ka turpmāk regulāri būšu kopā ar Trifo. Bet... tā nenotika.

RL: Ja pareizi saprotu, filmas scenārijā jūs izmantojāt daudzus stāstus, kurus Andrē Gregorijs jums pats pastāstīja, un jūs tos pēc tam adaptējāt.

Šons: Nu, visam pamatā bija magnetofona ieraksti. Citiem vārdiem, mēs tikāmies katru dienu... ne katru dienu, bet, teiksim, trīs dienas nedēļā daudzus mēnešus, un pēc tam šīs sarunas tika atšifrētas. Es uzrakstīju scenāriju, balstoties uz šiem atšifrējumiem. Līdz ar to tie bija ne tikai viņa stāsti, bet arī viņa valoda.

RL: Tuvojoties filmas beigām, jūsu atveidotais tēls beidzot sāk stāstīt arī savus stāstus. Uz ko ir balstīti šie stāsti?

Šons: Bet tās sarunas bija īstas! Mēs runājām bez jebkāda iepriekšēja plāna. Tas bija apmēram tā: parunāsim un tad redzēsim, vai no tā visa var iznākt kas smieklīgs.

RL: Tātad atslēgas vārds bija “smieklīgs”?

Šons: Tāda bija mana sākotnējā doma – ka tam jābūt kaut kam smieklīgam. Un, tā kā mēs jau paši par sevi bijām divi pilnīgi pretēji tipāži, rakstot “Manas vakariņas ar Andrē”, es centos pārvērst mūs par diviem tēliem vai arhetipiem, kuri būtu vēl kontrastējošāki, nekā mēs patiesībā bijām. Tā ka vienīgā caurcaurēm samelotā lieta ir vakariņas. Nekādu kopīgu vakariņu mums nebija. Bet tas, ko mēs runājam, ir īsts. Tur gan bija citas lietas, jo, kā jau teicu, es centos padarīt mūs par arhetipiem. Piemēram, viņš runā par došanos uz Indiju. Reāli viņš tur sabija dažas nedēļas, bet es Indijā nodzīvoju gadu. Līdz ar to, kad mēs runājām pa īstam, es teicu: “O, jā, kad es tur dzīvoju un kad aizbraucu uz Kalkutu, es darīju to un to...” Bet filmā es to neiekļāvu, jo filmā man bija jābūt puisim, kurš vispār nekur nebraukā. Vārdu sakot, mēs pārvērtām sevi tēlos, un, kad jau sākām mēģināt, Luijs Mals teica: “Klau, šajā vietā tev vajadzētu būt daudz naidīgākam.” Un es saku: “Es nevaru būt naidīgs, esmu ļoti pieklājīgs cilvēks, es nekad nespētu būt naidīgs pret Andrē.” Un tad viņš saka: “Man ir vienalga, ko darītu tu, šī nav nekāda dokumentālā filma!”

RL: Cik zinu, jums nebija viegli pieņemt to, ka Luijs Mals pārrakstīja daļu no tā, ko bijāt uzrakstījis.

Šons: Jā, bet viņam nācās ar mani cīnīties par katru vārdu! Mēs to darījām mēnešiem ilgi, sēžot ap galdu – Andrē, Luijs un es. Domāju, ka tāpēc viņš arī nekad vairs nelūdza mani viņam ko uzrakstīt. Es viņu pārāk nokaitināju!

RL: Vienā no esejām jūs par savu rakstīto runājāt kā par “saņemtu” – saņemtu no kaut kurienes –, kas ir viens no iemesliem, kāpēc jūs to sargājat kā dāvanu, kā kaut ko, kas jums ir iedots, un tāpēc jūs nevienu nelaižat tam klāt. Mans jautājums ir līdzīgs tam, ko jūs uzdevāt Markam Strandam: no kurienes tas nāk? No kurienes nāk šī balss?

Šons: Tas acīmredzami nenāk no manas apziņas, un es neticu pārdabiskajam, tāpēc man neatliek nekas cits kā teikt, ka tas nāk no mana prāta neapzinātās daļas. Taču man nav sajūtas, ka katrs vārds, ko es uzrakstu, ir svēts. Rakstot ir kāds brīdis, kad tiešām nesaprotu, no kurienes tas nāk, – šaubos, vai ir kāds rakstnieks, kurš to zina. Nu, varbūt daži. Piemēram, varbūt viņiem ir ieskicēta sižeta līnija, un tad viņi seko šai līnijai, bet pat tad – no kurienes rodas dialogs? Man bija oriģinālmateriāls, un tad es pie tā strādāju, tāpat kā strādāju pie dialoga, kurš jau bija mūsu sarunu ierakstu atšifrējumos. Proti, es pie tā strādāju – ar savu apziņu. Un, protams, zinu, ka neesmu pāvests, neesmu nekļūdīgs, es zinu, ka manis rakstīto iespējams uzlabot. Es vienkārši esmu... ziniet, tas, ko amerikāņu populārajā psiholoģijā dēvē par “kontrolētāju”. Un, protams, esmu redaktora dēls, tāpēc skaidrs, ka manu tekstu rediģēšana izraisa manī dziļi personiskas jūtas. Un es rakstu ļoti, ļoti lēni. Piemēram, pie savas pēdējās lugas es strādāju desmit gadu – tas ir ilgs laiks! Līdz ar to es varu aizstāvēt katru rindu...

RL: ...un katru komatu.

Šons: Jā! Es varu to pamatot. Es varu teikt – lūk, šī rinda kalpo pieciem dažādiem mērķiem, tāpēc, ja to izmainīsiet, tam var būt visādas sliktas sekas. No otras puses, visu, ko jebkad esmu uzrakstījis, es esmu pārrakstījis vairākas reizes, vairāk nekā citi rakstnieki.

RL: Labi, vēl divi pēdējie jautājumi.

Šons: Lai notiek. Jo man drīz jāiet. Taisni žēl, ka neizbrīvēju vairāk laika sarunai ar jums, jo... ir jautri!

RL: Savu vēstuli man jūs beidzāt ar vārdiem: “Mana dzīve ir bezjēdzīga, bet man ir daudz, ko darīt.” Ko jūs domājat ar to, ka jūsu dzīve ir bezjēdzīga?Šons: Es laikam domāju to, ka... Man bija tas gods un privilēģija pazīt Haroldu Pinteru. Neviens nešaubās, ka viņš bija dižs rakstnieks, kurš ir kaut ko devis cilvēcei. Viņa dzīvei bija acīmredzama jēga. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem uz šīs Zemes, kurš darīja kaut ko vērtīgu. Viņš ne mirkli par to nešaubījās! Varbūt viņam bija slepenie šaubu brīži, bet es neko tādu nemanīju. Bet, tā kā attiecībā uz mani šādas vienprātības nav... Man ir daži draugi, kuri mani ciena, un ir daži cilvēki, kurus es nepazīstu, bet kuri, kā esmu dzirdējis, mani ciena... Ir cilvēki, kuri domā, ka es daru kaut ko vērtīgu, tomēr lielākā daļa cilvēku teiktu – ā, tas ir tas stulbais vecis, kurš nāk no literārām aprindām un tāpēc sadomājies, ka viņam jākļūst par rakstnieku, un viņš raksta kaut kādu nevērtīgu sviestu. Man nav pierādījumu, ka manai dzīvei būtu kāda jēga. Un tas ir bēdīgi! Nē, nu, labās dienās es sev ticu. Lielākoties jau es sev ticu, un vispār es uzvedos tā, it kā būtu Harolds Pinters. Ar draugiem es runāju tā, it kā būtu Harolds Pinters. Bet allaž apzinos, ka vienīgais, kurš redz mani kā līdzīgu Haroldam Pinteram, esmu es pats, plus vēl daži draugi... Brīžos, kad saku, ka mana dzīve ir bezjēdzīga, es it kā ceru, ka mana datora priekšā parādīsies kāds dievs un teiks: “Volij, mums bija sapulce, un visi dievi vienojās, ka tu esi brīnišķīgs rakstnieks un tava dzīve nav bezjēdzīga.” Tāpēc to, ko es tajā vēstulē saku, citiem vārdiem varētu pateikt tā: “Es nemēģināšu jums iegalvot, ka manai dzīvei ir kāda jēga, līdz ar to, protams, jēgas nav arī manam laikam. Nav nozīmes tam, kā es to tērēju, jo tas, ko es daru, ir tīrās blēņas!” Tā es to domāju.

RL: Kas ir vissvarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Šons: Vai es varu jums atbildēt e-pastā? Man tiešām ir jāiet, un jūs esat man uzdevis grūtu jautājumu... Dažas lietas es savā dzīvē esmu sapratis, bet nedomāju, ka tās ir svarīgas. Tās nav! Lielākoties manu prātu aizņem lietas, kuras neesmu sapratis. Tā, nu gan man ir jāiet...