Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šeit aplūkots, kā Kortāsars, kura pretrunīgā personība bieži vien ietekmējusi kritiķu viedokli par viņa darbiem, tika galā ar estētisko un politisko mērķu nesavienojamību.
No Pītera Standiša grāmatas “Saprotot Hulio Kortāsaru”.
1914. gada 16. augustā, pusmēnesi pēc dienas, kad sākās Pirmais pasaules karš, Briselē piedzima rakstnieks, kurš ietekmējis ne vienu vien lasītāju paaudzi, taču neviens viņam vēl nav pateicis paldies, vismaz publiski ne. Par viņu ir pacentušies aizmirst, nogrūžot viņu putekļainā kambarī, kur mētājas pusaudžu panteona lelles, no Džima Morisona līdz Džekam Keruakam. Taču Hulio Kortāsars ir pavisam par ko citu. Viņš neizklaidēja jauniešus ar pasaciņām par it kā neizmērojamo brīvību, ko iespējams iegūt, traucoties automašīnā pa Amerikas lielceļiem, – mašīnu šajā pasaulē jau tāpat ir bez jēgas, bet brīvība nekādi nav saistāma ar fordu vai mersedesu dizainu un zirgspēku skaitu to motoros. Kortāsars parādīja, kā iespējams būt vienmēr jaunam, – netēlojot Dorianu Greju un iztiekot bez visādām hipijbērnu blēņām. Jaunība ir pasaules redzējuma veids, bet tas, kā tu izskaties, jau ir treššķirīga lieta. Skatīties uz pasauli jaunekļa acīm nozīmē uzskatīt, ka viss vēl ir iespējams, ka nekad nekas nav par vēlu. Galvenais, lai šo pasaules redzējumu no malas uzraudzītu apziņa – tava apziņa, kas saprot tādu kategoriju kā “viss ir iespējams” ierobežoto dabu.
Pirms 30 gadiem, 1984. gadā, Padomju Savienībā iznāca Kortāsara romāna “Klasīšu spēle” tulkojums krievu valodā. Es tūdaļ metos lasīt šo dīvaino (lai kādu vilšanos tā man pēc tam būtu sagādājusi) grāmatu. Vispirms es to apriju autora ieteiktajā veidā (atgādināšu, ka to papildina diezgan sarežģīta shēma, kādā kārtībā lasāmas grāmatas nodaļas). Pēc tam es to izlasīju vēlreiz, sekojot formālajai nodaļu secībai. Pēc tam izlases veidā vēl kaut ko tur paskatījos, cenšoties izprast atsevišķas ainas – piemēram, to, kurā Oliveira saka Magai: “Tu varētu uzlikt iemauktus arī svētajam Tomam,” bet viņa naivi pārjautā: “Vai tam stulbenim, kurš, lai ticētu, gribēja redzēt?” Man vajadzēja pāris gadu, lai saprastu: šajā ainā bezmiega mocītais Oliveira smēķē un apkopo savu pasaules redzējumu, attīsta tādu kā savu personisko “Summu”, tikai ne teoloģijas, bet drīzāk teoloģijas neesības summu. Taču būtiskākais, tajos gados tā arī neatrisinātais jautājums bija cits.
Romāna galvenajam varonim Orāsio Oliveiram ir 40 gadu. Jā, jā, četrdesmit. Viņš klīst pa Parīzi, viņam nav nedz pastāvīgu ienākumu avotu, nedz nekustamā īpašuma, viņš guļ ar skaistām meitenēm, sastrādā velns zina kādas nejēdzības, lasa, klausās mūziku, domā un, no praktiskā viedokļa, nedara neko jēdzīgu. Pēc tam viņu izsūta uz dzimteni, un tur viņš turpina nodarboties apmēram ar to pašu. Un viņam ir veseli 40 gadi. 1984. gadā manam tēvam palika 41 gads. Būdams vēl salīdzinoši jauns docents, viņš tika uzskatīts par nopietnu cilvēku, lai arī krietnu iemetēju. Viņš dzīvoja personīgā divistabu dzīvoklī ar jaunu ģimeni, gatavodamies kuru katru brīdi pārcelties uz trīsistabu dzīvokli pašā pilsētas centrā. Lai arī tēvs izskatījās acīmredzami jaunāks par daudziem saviem vienaudžiem, bija vienkārši neiespējami iedomāties, ka mans tēvs līdzīgi Oliveiram varētu naktīs blandīties pa pilsētu, klausīties pirmskara blūzus, nodarboties pamīšus te ar Kirkegora lasīšanu, te seksu ar apburošām būtnēm, kuras pēc vecuma varētu būt viņa meitas, dzīvot no neregulārām radinieku žēlastības dāvanām un vispār tikt kaut kur izsūtīts. Lai nu kas, bet dokumenti viņam vienmēr bija nevainojamā kārtībā.
Tas ir pilnīgi cits apziņas tips. Es nesaku, ka Oliveira būtu labāks par manu tēvu vai katrā ziņā jau nu romantiskāks, nē – vienkārši argentīnietis domāja par lietām, kuras gorkijietim (aizmirsu pateikt, ka mēs dzīvojām Gorkijā) ja arī ienāca prātā, tad tikai kā garnējums visnotaļ praktiskām domām par ikdienas darīšanām. Mans tēvs bija pieaudzis, Oliveira ne, lai arī abi bija 40 gadus veci. Man 1984. gadā palika divdesmit, tādēļ arī manas simpātijas bija argentīnieša pusē.
Šogad es būšu jau desmit gadus vecāks nekā Oliveira. Bet es vēl arvien uz viņu mazliet skaišos – sak, kādas gan blēņas man varēja patikt pirms trīsdesmit gadiem? Kas tas par infantilismu – romāna, varoņa, autora? Kas tās par muļķībām tur tiek gvelztas, piedienīgas drīzāk zilacainiem vientiešiem, kas pilnā nopietnībā apspriež jautājumu par taisnības iespējamību pasaulē? Kur... nu, es pat nerunāju par reālismu (lai nu ko, bet šķebinošo “reālismu” gan, lūdzu, nevajag), bet kur kaut vai ticamības šķietamība, kur veselais saprāts? Uzdodot šos muļķīgos jautājumus, es, protams, demonstrēju pilnīgu infantilismu un veselā saprāta trūkumu, jo pieaudzis cilvēks vispirms pacentīsies nodrošināties ar faktiem, pēc tam padomās par tiem, tad padomās par sevi, kas domā par šiem faktiem, un tikai pēc tam ņemsies izrunāt kaut kādus vārdus vai, vēl jo vairāk, apvainot kādu šādā vai tādā nodarījumā. Infantilisma un veselā saprāta trūkuma mistrojumam, kas reizēm pārņem šo rindu autoru, ir vēlīni padomiski buržuāziska izcelsme, un tā nodod mani kā sava tēva, sava laika un savas zemes dēlu. Paldies Dievam, tādi brīži ātri pāriet.
Un tātad – fakti un refleksija par tiem. Sāksim ar autoru un viņa romānu. Kortāsars uzrakstīja “Klasīšu spēles”, tuvojoties 50 gadu vecumam, proti – viņš bija vienos gados ar mani un desmit gadus vecāks par Oliveiru. Turklāt romāna darbība norisinās 50. gadu otrajā pusē un daudzām grāmatas varoņa pārdomām ir skaidri samanāms personisks raksturs – taču Kortāsars raugās uz tām jau no zināmas distances. Tieši tādēļ “Klasīšu spēle” ir sadalīta divās daļās. Galvenā daļa ir nodaļās saskaldīta Oliveiras apziņas un ar to saistītu notikumu plūsma tā, kā to izjuta un savā apziņā izdzīvoja pats 40 gadus vecais varonis. Otro daļu, kas ar Kortāsara piedāvātās lasīšanas shēmas palīdzību ielaužas pirmajā, veido instrumenti distances radīšanai starp autoru un par viņu desmit gadus jaunāko literāro varoni. Šādi instrumenti ir trīs. Pirmais – plaši citāti no dažādām grāmatām un periodikas, kam pirmajā brīdī šķiet maz kopīga ar vēstījumu. Otrais – poētiski gabaliņi, kas atgādina dzejoļus prozā (literāri visneinteresantākais romāna elements). Trešais – Oliveiras pārspriedumi (spriežot pēc visa, dienasgrāmatas ieraksti) un viņa draugu sarunu atstāsts – šeit mūsu priekšā ir tīra refleksija, pēc sava rakstura vietām estētiska, vietām filozofiska. Pateicoties distancei, ko izveidojusi ro-māna otrā daļa, mēs ieraugām ne vien romantisko Oliveiru (vulgārākajā šī vārda nozīmē, proti – tādu, kurš klīst pa Parīzi, dzer, pārguļ ar meitenēm un dara visu ko citu, kas atbilst ikdienišķajam priekšstatam par “romantiķa” uzvedību), bet arī reflektējošo Oliveiru. Viņa apziņa ir it kā divdaļīga: viena tās daļa ir tiešām jauneklīga, otra – patiesi pieaugusi. Tikai abu šo daļu kombinācija padara Oliveiru pārliecinošu un pievilcīgu. Tas, kas pirmajā brīdī šķiet infantilisms, pārvēršas sarežģītībā. Sarežģītība savukārt ir sarežģītas personības un tāpat arī sarežģītas kultūras iezīme. Ja pieņemam šādu skatījumu, tad 1984. gadā gan es, gan mans tēvs un gandrīz visi “padomju cilvēki” bija piecpadsmitgadīgi pusaudži, kuri sarežģītības vietā deva priekšroku vienkāršībai – vienalga, kādai: kolektīvismam, jauneklīgam dumpinieciskumam, konformismam, lienošam pragmatismam, alkoholismam, nav svarīgi, bet tieši vienkāršībai. Šāda vienkāršība ir sliktāka par zagšanu.
Bet neaizmirsīsim pašu Kortāsaru. 50.–60. gadu fotogrāfijās rakstnieks, pārkāpis vispirms 40, bet pēc tam arī 50 gadu slieksnim, izskatās jaunāks par gandrīz visiem saviem laikabiedriem. Taču, ja labi ieskatās, šis iespaids ir gaistošs – mūsu priekšā ir seja bez vecuma, jo īpaši acis. Lūk, šis mūžīgās jaunības apvienojums ar dziļu (un visbiežāk nebūt ne priecīgu) dzīves pieredzi ir nekļūdīgi nolasāms ne vien visās Kortāsara fotogrāfijās, bet arī vairumā viņa grāmatu. Uz mūža beigām viņa teksti un seja neatgriezeniski izmainījās – tajos valda nogurums, kas robežojas ar klusu izmisumu. Kaut kādā nozīmē viņš nomira laikus.
Kortāsaram ir sarežģīta biogrāfija, kuru, ja runājam vienkāršoti (proti – infantili, jo vienkāršošana ir mūžīgās nevēlēšanās pieaugt pirmā pazīme), var iedalīt divās daļās. Robežšķirtne ir 1951. gads, kad Kortāsars emigrēja uz Eiropu, Franciju. Līdz tam viņš bija jauks, kulturāls zēns no provinces, izglītots argentīniešu skolotājs, kurš savos vaļas brīžos rakstīja stāstus un tulkoja Edgaru Po. Pāris viņa darbu tika nodrukāti – tostarp leģendārajā žurnālā, kurā klusi valdīja Borhess. Nu, un, protams, kā jau cilvēkam ar kaut nedaudz attīstītu gaumes izjūtu, Kortāsaram nepatika diktators Perons. Pēc tam viņš visu pameta un kļuva par brīvo strēlnieku. Lai arī brīvprātīga, tomēr trimdinieka rūgtā maize. Nepieciešamība sākt visu no sākuma, pat attiecībā uz savu garderobi un matu griezumu. Izglītotais argentīniešu džentlmenis pārvērtās par eiropiešu modernistu, nesaraujot saites ar savu dzimteni, valodu un kultūru. Kortāsaram izdevās gandrīz neiespējamais – viņš kļuva par simtprocentīgu eiropieti, tajā pašā laikā paliekot simtprocentīgs argentīnietis. Viņa jaunā proza, kas sarakstīta pēc 1951. gada, izaug no tā laika argentīniešu “sarunvalodas” literatūras tradīcijas (to pārstāv, piemēram, Roberto Arlts, kādu brīdi galvenais Borhesa sāncensis literārajā Buenosairesā) un tā laika eiropeiskās tradīcijas, pirmām kārtām franču. Prasme būt vienlaikus “savējam” un “universālam” ir brīnumaina padarīšana, kas pēc izpildījuma sarežģītības pakāpes līdzinās ārkārtīgi retajai prasmei būt reizē jaunam un nobriedušam.
Pirms 20 gadiem, 1984. gadā, sadūrās divas dažādas pasaules: apsūnojis padomju infantilisms dažādās tā izpausmēs un nobriedušas, pieaugušas eiropeiskās kultūras meistarība jaunu dzīvi sākušā Kortāsara, šī Anaharsida, Atēnās nokļuvuša apgaismota barbara, izpildījumā. Ak, vai – tajā stāstā es izrādījos nepareizajā spēles pusē. Visu turpmāko dzīvi es to vien daru kā cenšos pāriet, pārfrāzējot Prustu, “Kortāsara pusē” – un es runāju nevis par dzīvi kaut kādā nosacītā romantiskā Parīzē (kāda starpība, kur?), bet par domāšanas veidu, kas ļauj mierīgi apcerēt Akvīnas Tomu, īpaši netērējot laiku muļķīgām lietām, tādām kā ģimene, privātīpašums, valsts.