Ivars Ijabs

Jaunā vecā nekārtība

“Es domāju, ka arvien skaidrāka un skaidrāka kļūst viena lieta: šeit uz spēles nav likts tikai kāds Ukrainas zemes gabals. [..] Tā ir cīņa par jaunu ģeopolitisko kārtību bez Eiropas un tās mantojuma.”

Slavojs Žižeks sarunā ar Juvalu Noahu Harari


Kā jau tas dažkārt ar mantojumiem gadās, arī uz Eiropas mantojumu ir daudz dažādu pretendentu. Žižeks ar to droši vien vispirms domā apgaismības mantojumu – racionālismu, sekulārismu, demokrātiju un cilvēktiesības. Taču nevajadzētu aizmirst, ka uz Eiropas mantojumu ne mazāk enerģiski pretendē arī ungāru putinists Orbāns, kuram šis jēdziens ietver dogmatisku kristietību, autoritāru valsti un dikti lielu nepatiku pret transnacionālo “Briseli”, kas Ungārijas valdību spiež turēties kaut kādos tiesiskuma un demokrātijas rāmjos.

Par “jauno ģeopolitisko kārtību” savukārt ir interesanti padomāt tieši šobrīd, kad skaidri iezīmējusies Ķīnas un Krievijas alianse tomēr nesteidz pārvērsties vienotā blokā. Protams, ka ASV un Rietumus neieredz abās vietās. Galu galā, Rietumi iemieso liberāli demokrātisko modernitāti, kas šo valstu elitēm šķiet eksistenciāls drauds. Tomēr ir arī atšķirības. Ķīna patiešām vēlas redzēt Žižeka piesaukto jauno ģeopolitisko kārtību bez Eiropas. Tā ir pasaule, kas ir “droša autoritārismam” (pēc analoģijas ar Vudro Vilsona pasauli, kas bija “droša demokrātijai”), – proti, pasaule, kur neviens no ārpuses neapšaubīs valdošo tiesības valdīt tā, kā tie vēlas. Šādas pasaules kārtības sasniegšanai Ķīna rīkojas visai mērķtiecīgi un efektīvi. Vispirms, tā apguvusi mācību, ka mūsdienu pasaulē valsts starptautiskā ietekme ir atkarīga no tās sociāli ekonomiskā modeļa pievilcības – un ķīnieši ar savu ikgadējo IKP pieaugumu tuvu 10% mums visiem rāda garu degunu. Otrkārt, atšķirībā no Rietumiem, Ķīnas atbalsts citām valstīm neparedz “mācīšanu dzīvot” un tādēļ ir tik gaidīts, teiksim, Āfrikā.

Ar Krieviju ir atšķirīgi. Putins pēdējā laikā nekautrējas atzīt, ka patiesībā viņš karo pret Rietumu civilizāciju. Taču Krievija vēsturiski bijusi daudz atkarīgāka no Eiropas nekā Ķīna. Tādēļ režīma mēģinājumi šo milzīgo valsti beidzot “aziatizēt” patiesībā plēš to pušu. Skaidrs, ka Krievija nekad nav bijusi Eiropa, ja ar Eiropu saprot Rietumu kristietību, apgaismību, indivīda tiesības un demokrātiju. Taču Krievijas elite vienmēr ir bijusi psiholoģiski atkarīga no Rietumiem. Tās kultūra nepārtraukti nodarbojusies ar galvas lauzīšanu par to, kā padarīt defektu par efektu, atpalicību no Eiropas par pārākumu pār to, viduslaicīgu tumsonību par īpašu “garīgumu”, Maskavu par (trešo) Romu. Arī pazīstamākie krievu kultūras šedevri patiesībā ir vai nu Eiropas paraugu pakaļdarinājumi, vai arī to radošas adaptācijas. Savukārt politikā autoritārā Krievija joprojām cenšas imitēt Rietumus – galu galā, formāli to vada nevis cars vai ģenerālsekretārs, bet gan prezidents; ir arī parodija par daudzpartiju vēlēšanām un parlamentu. Tas viss, protams, nepadara Krieviju par de facto eiropeisku. Bet tas ļauj saprast, ar ko šī valsts atšķiras no Ķīnas, kura ir reāli pašpietiekama un ar daudz skaidrāku prātu plāno “jauno ģeopolitisko kārtību”.

Arī kā sabiedrība Krievija ir pilnīgs pretstats Ķīnai, kura ir izteikti kolektīvistiska, ļoti disciplinēta sabiedrība ar efektīvu autoritāru pārvaldi, kas nodrošina stabilitāti. Krievija turpretī ir haotiska, korumpēta un vispār slikti organizēta sabiedrība ar vājām institūcijām. Šīs institūcijas, kā Putina un visu iepriekšējo valdītāju gadījumā, turas tikai uz patvaldnieka personības un neparedzamiem vardarbības izvirdumiem, no kuriem nav pasargāts neviens. Senais latviešu paziņa Aleksandrs Ņevzorovs šo Krievijas režīma īpatnību raksturoja, salīdzinādams ar vācu fašismu Hitlera izpildījumā: ja vācu fašisms bija fašisms no tērauda un niķeļa, tad krieviem ir fašisms no mēsliem un sprunguļiem.

Taču tas viss mums vēl nedod nekādu pamatu optimismam. Pēdējo mēnešu notikumi rāda, ka Krievija ir gatava mesties Ķīnas apskāvienos; kavēšanos šāda bloka izveidē drīzāk nosaka Ķīnas nevēlēšanās pilnībā bojāt attiecības ar Rietumiem, nevis iedomāts Krievijas “eiropeiskums”. Savukārt Krievijas psiholoģiskā atkarība no Rietumiem nepadara to mazāk bīstamu. Putins, protams, ir atraidīts mīlnieks: savas pirmās prezidentūras laikā viņš koķetēja ar ideju par Krievijas dalību NATO un kā pirmais izteica līdzjūtību Džordžam V. Bušam par 11. septembra terora aktiem. Tad nāca Minhenes runa un, visbeidzot, atgriešanās Kremlī 2012. gadā jau pilnīgi reakcionārā gaisotnē. Tādēļ šķiet, ka krievu zvērības Bučā, Irpiņā, Mariupolē un citur sakņojas nevis kādā Krievijas “aziātiskumā”, bet gan vēlmē atriebties savam kādreizējam ideālam, Eiropai. Šī vēlme ir krietni mazāk racionāla un tādēļ mums daudz bīstamāka nekā tā ietekmes paplašināšana, ko īsteno Ķīna.

Krievijas nonākšana pilnīgā Ķīnas kontrolē ir ļoti slikta ziņa mūsu reģionam. Tiesa, tas gan pasargātu pasauli no tiešiem kodolkara draudiem: lai nu kas, bet civilizācijas bojāeja nav ķīniešu interesēs. Tomēr Ķīnas ekonomiskā jauda Krievijas apgādāšanā ar ieročiem paver vārtus nebeidzamam konfliktam Eiropas un NATO pierobežā, kas Rietumiem būtu daudz bīstamāks nekā Ķīnai. Tagad, kara otrā gada sākumā, darbs pie Rietumu stratēģiskās vienotības vairs nenorit tik gludi – to es ikdienā vēroju Eiropas Parlamenta darbā. “Jaunās ģeopolitiskās kārtības” aizstāvjus patiesībā vieno tikai cīņa pret ASV “globālo hegemonu” un izvirtušajiem Rietumiem – nekādas jaunas pozitīvas programmas tur nav. “Jaunā ģeopolitiskā kārtība” patiesībā ir tā pati vecā nekārtība, kas pasaulē valdīja līdz Otrajam pasaules karam: spēks rada tiesības, lielvarām ir tiesības uz ietekmes sfērām, katrs autokrāts drīkst izrēķināties ar saviem pavalstniekiem pēc sirds patikas. Var jau būt, ka teorētiski pasaulei kāda jauna kārtība tiešām būtu noderīga. Bet nelolosim ilūzijas: Ķīna un Krievija šodien rāda pasaulei ceļu uz pagātni, nevis nākotni.

Raksts no Maijs 2023 žurnāla