Gaļas ēšana

Vai jūs būtu gatavs ēst savu draugu vai elku? Vai jūs to spētu? Cik dziļi kanibālisma tabu ir iesakņojies cilvēku apziņā, no kurienes tas nāk, un kā mums no tā atbrīvoties? Jo atbrīvoties no tā mums vajadzēs, ja vēlēsimies turpināt ēst gaļu. Uzņēmums ar nosaukumu BiteLabs jau ir nācis klajā ar šādu ideju, ierosinot ražot laboratorijā audzētu gaļu no slavenību – piemēram, Džeimsa Franko vai Dženiferes Lorensas – šūnām.

Nekas neliecina, ka minētās vai citas slavenības varētu uzķerties uz šī āķa un aizdot savas šūnas. BiteLabs bez redzamiem panākumiem mēģina pārdot savu biznesa modeli internetā jau vismaz septiņus gadus, tāpēc skepse par to, vai BiteLabs būs pirmais slavenu cilvēku gaļas piedāvātājs tirgū, ir visnotaļ vietā. Bet ideja, atzīstiet, ir laba, pat ja pēc mūsdienu kulinārijas standartiem nedaudz traka. Tehniski tā noteikti ir īstenojama. Ja jau gaļu var audzēt laboratorijā (tiesa, par attiecīgu cenu), tad laboratorijā var audzēt arī cilvēka gaļu. Pēc dažiem gadiem, ja vien likumi un mārketinga spēki to ļaus, es varēšu piedāvāt draugiem Kotrela kotletes, neizlejot vairāk par vienu savu asins lāsi. Šekspīra Šeiloks varētu ne vien nomaksāt savus parādus, bet pat uzsākt biznesu.

Tomēr šāda prognoze var izrādīties pāragra un pārspīlēta. Ļaujiet man jūs pagarlaikot ar dažiem vispārpieņemtās morāles apsvērumiem, pirms pastāstu, kāpēc kanibālisms, manuprāt, ir gaļēdāju nākotne.

Kad atskatāmies uz holokaustu 20. gadsimta Eiropā vai uz verdzību 19. gadsimta Amerikā, mēs, cerams, jūtam vismaz divējādas šausmas: šausmas par to, ka bija zināms skaits entuziastu, kas gribēja un spēja slepkavot un spīdzināt savus līdzcilvēkus, kā arī šausmas par to, ka sabiedrībā, kurā norisinājās šie notikumi, bija tik daudz ļaužu, kas bija vienaldzīgi pret šiem noziegumiem vai pat tos atbalstīja – katrā ziņā nedarīja neko, lai tos novērstu.

Vai esam daudz labāki tagad, 21. gadsimtā? Vai arī nākamās paaudzes, atskatoties uz mūsu rīcību un vērtībām, secinās, ka esam īstenojuši un pieļāvuši paši savas barbarisma formas, tās neatzīstot par barbariskām?

Baidos, ka jā. Patiesībā es zinu, ka jā. Tikai iekšēja pārliecība par paša vainu attur mani no tiešākiem izteikumiem. Dzīvnieku izmantošanai pārtikā, mūsu gatavībai izturēties pret tiem ar galēju nežēlību, vienlaikus izliekoties, ka tas, ko mēs darām, ir dabiski vai nepieciešami, vajadzētu likt nokaunēties ikvienam, kurš mūsdienās nav aktīvi iesaistījies rūpnieciski audzētu dzīvnieku dzīves apstākļu uzlabošanā vai veģetāra uztura popularizēšanā. Kurš neko nezina par rūpniecisko lopkopību, to nezina tīšuprāt; kurš kaut mazliet ir informēts par rūpniecisko lopkopību un turpina dzīvot bez kādām sirdsapziņas ēdām, ir, gluži kā es, vai nu muļķis, vai liekulis.

Es saku “rūpnieciskā lopkopība”, lai stigmatizētu ekstrēmāko un vismazāk attaisnojamo mūsu sistemātiskās cietsirdības pret dzīvniekiem formu. Ir arī tādas lopkopības pakāpes, kurās dzīvniekiem ir vieglāka dzīve, un par tām mēs varam padomāt vēlāk. Bet es gribu ticēt, ka rūpnieciskā lopkopība turpina pastāvēt, tikai pateicoties šīs produkcijas patērētāju nezināšanai. Es labprāt apgalvotu, ka jūs uz mūžu atteiktos no vistas vai cūkgaļas, ja kaut reizi būtu redzējuši būrī iesprostotu vistu vai ar hormoniem piebāztu cūku. Bet patiesībā es neesmu drošs, ka, pat redzēt, kā tiek ražota desa, būtu pietiekami, lai atturētu jūs vai mani atgriezties pie cīsiņu ēšanas pēc lielāka vai mazāka pārtraukuma. Lai saprastu patiesās šausmas tajā, ko mēs darām ar dzīvniekiem, nepieciešams piekoriģēt mūsu izpratni par dzīvniekiem zinātnes atziņu gaismā.

Katrs jauns izrāviens bioloģijas un zooloģijas attīstībā atklāj arvien jaunus pierādījumus tam, ka dzīvnieki ir daudz jūtīgāki un saprātīgāki, nekā bijām iedomājušies. Reliģijas apgalvojums, ka cilvēkiem ir “dvēsele”, bet dzīvniekiem nav, ir zaudējis nozīmi gandrīz visiem, izņemot teologus, un pat teologiem ir grūti izskaidrot, kādas reāli varētu būt “dvēseles” funkcijas.

Arguments, ka dzīvnieki nejūt sāpes vai jūt tās citādi nekā cilvēki, ir sabrucis līdz ar smadzeņu un nervu sistēmas kartēšanu gandrīz visiem kompleksajiem organismiem.

Arguments, ka dzīvnieki kaut kādā veidā fundamentāli atšķiras no cilvēkiem, jo tiem nav valodas, ir sabrucis līdz ar atziņu, ka dzīvniekiem ir valodas, tikai tās tik ļoti atšķiras no mūsējām, ka mums nav nekādu tiesību spriest par to, ko var un ko nevar runāt un domāt šajās dzīvnieku valodās.

Arguments, ka dzīvniekiem nav “intelekta”, arī ir sabrucis. Daudzi dzīvnieki spēj veikt dažādus uzdevumus – skaitīt, šķirot, atpazīt –, kas cilvēkā liecinātu par intelektu. Dievs vien zina, cik gudri mums šķistu dzīvnieki, ja mēs vairāk zinātu par viņu domāšanas procesiem.

Kā domu eksperimentu apsveriet iespēju, ka pastāv “nākamā dzīve” visām dzīvām būtnēm, ne tikai cilvēkiem. Jūs nomirstat un pamostaties pasaulē, kur jūs ieskauj visu to dzīvnieku sugu pārstāvji, kurus esat ēdis dzīves laikā. Ko jūs viņiem teiksiet? Ko viņi teiks jums?

Ja gatavojaties ēst dzīvniekus, tas pat varētu būt arguments par labu tam, ka jums būtu jādara viss, lai notiesātu vismaz vienu eksemplāru no katras dzīvnieku sugas, lai nākamajā pasaulē varētu teikt citām sugām: “Viss ir godīgi. Man vajadzēja ēst, un es nevienu no jums neizcēlu. Ja mēs būtu mainītās lomās, daudzi no jums būtu apēduši mani.” Un, ja paveiktos, viņi, iespējams, piekristu.

Tomēr jūs būtu daudz drošākā situācijā, ja vispār nebūtu ēdis citus dzīvniekus. Ja meklējam morālu pamatojumu veģetārismam, tad šis Rolsa neziņas plīvura variants, saskaņā ar kuru mēs varam piedzimt jebkurā sugā, noteikti ir tikpat labs kā jebkurš cits.

Zinātne un filozofija diemžēl nespēj mums droši pateikt, kur beidzas dzīvnieki un kur sākas nedzīvā daba. Pie iedomātās robežas starp gaļu un zivīm rodas zināma pretestība: veģetārietis var atteikties no gaļas, bet ēst zivis. To var uzskatīt par progresu: pārtrauksim ēst gaļu un tad diskutēsim par zivju ēšanu. Daži pētījumi rāda, ka cilvēka veselībai ēst zivis ir labāk nekā ēst gaļu, bet, ja to atliekam malā, tad argumenti par labu zivju neēšanai ir tādi paši kā argumenti par labu gaļas neēšanai. Zivīm ir smadzenes un nervu sistēma. Fizioloģiski tās reaģē uz sāpēm tāpat kā cilvēki. Jā, makšķerēšana ir populārs hobijs, bet izdurt metāla āķi caur zivs muti, pēc tam āķi izvilkt un zivi iemest atpakaļ upē – visticamāk, tas zivij nav nekāds sīkums, pat ja tas varbūt ir mazāks ļaunums nekā nosmakšana vai sitiens pa galvu.

Samērā nesenais astoņkāju justspējas un intelekta atklājums savā ziņā palīdzējis novērst uzmanību no zivīm. Mēs tagad zinām, ka astoņkāja intelekts ir līdzvērtīgs vismaz maza bērna intelektam, lai gan to veido pilnīgi atšķirīgas smadzenes un nervu sistēma. Lielbritānijas tiesa nesen attiecinājusi uz astoņkājiem minimālo aizsardzību, ko likums paredz, lai novērstu cietsirdīgu izturēšanos pret justspējīgiem dzīvniekiem. Nogriezt astoņkājim vienu kāju un vērot, kā tā turpina savu dzīvi, vairs nav uzjautrinošs ballīšu triks, tāpat kā vairs nav uzjautrinoši veikt vivisekciju sunim vai vardei, kā to pirms vairākiem gadu desmitiem izglītojošos nolūkos lika darīt medicīnas studentiem vai skolēniem.

Spersim vēl vienu soli tālāk. Ja mēs vēsturiski esam par zemu novērtējuši citu cilvēku justspēju un intelektu (padarot iespējamu verdzību un holokaustu) un ja turpinām nenovērtēt citu dzīvnieku justspēju un intelektu, tad ar kādu pārliecību mēs varam novilkt skaidru robežu starp dzīvības formām, kas mums neliekas acīmredzami saprātīgas, un lietām, kuras saskaņā ar pašreizējiem priekšstatiem mums vispār nešķiet dzīvas?

Mēs zinām, ka augi reaģē uz ārējiem kairinājumiem: tie tiecas pret sauli, signalizē par auglību putniem un bitēm, uz ziemu pāriet miera stāvoklī. Mēs zinām, ka koki nodod informāciju un dalās ar resursiem, izmantojot sakņu tīklus, ko paplašina sēnes. Mēs zinām, ka sēnēm ir milzīgas spējas apstrādāt informāciju, pa ja nesteidzamies dēvēt šīs spējas par “saprātu”.

Ja pieņemam, ka robežas starp apziņu, justspēju un intelektu var būt neskaidras un ka tie, iespējams, nebalstās uz tiem pašiem novērojamajiem korelātiem, kas ir raksturīgi primātiem, – smadzenēm, nervu sistēmu, valodu, acīm, ausīm –, tad mūsu tiesības izslēgt kaut ko no dzīvo būtņu pasaules, vai tā būtu zeme vai akmeņi, ūdens vai uguns, kļūst patiešām ļoti apšaubāmas. Mēs apmetam gandrīz pilnu loku un nonākam pirmssokratiķu laikos, kad grieķiem uguns varbūt vēl bija dzīve būtne, bet akmeņi un zeme – diez vai.

Es šeit aprakstu šķietami fantastisku pasaules uzskatu, ka akmeņi un augsne varētu būt dzīvi. Un es to atvasinu no argumenta pret dzīvnieku ēšanu; šāda redukcija, ļoti iespējams, sabojā paša argumenta nolūku. Taču tā loģiski izriet no visa, ko mums līdz šim ir mācījusi vēsture: jo vairāk mēs izzinām pasauli, jo vairāk atklājam tajā jaunas, citās būtnēs klātesošas sajušanas un saprāta formas.

Bet ko tad mēs kā labi filozofi un ētikas zinātāji varam ēst? Vai mums jāmirst badā, lai nepārkāptu kādas citas uz Zemes eksistējošas monādes tiesības uz tai, iespējams, piemītošu dzīvību?

Es saskatu divus risinājumus. Viens no tiem ir džungļu likums, kam piemīt estētiska pievilcība bezatbildīgā novērotāja acīs. Stiprie ēd vājos, jo viņi to var. Cilvēki nav īpaši spēcīgi fiziski, taču viņi ir ārkārtīgi labi organizēti un viņu intelekts šķiet labāk pielāgots neatliekamiem uzdevumiem, piemēram, dominēšanai pār citām sugām.

Alternatīva būtu kanibālisms. Likmes tad ir visiem skaidras. Mēs nepaļaujamies uz patvaļīgiem un nepamatotiem pieņēmumiem par to, kā domā un jūtas citas sugas. Ja mēs ražotu rūpnieciski audzētus, ar hormoniem uzpildītus cilvēkus ēšanai optimālā svarā un optimālā vecumā, barojot tos (iespējams) ar vecu un nevēlamu cilvēku atliekām, tad mūsu pozīcija būtu daudz attaisnojamāka gandrīz jebkuras morālas vai metafiziskas autoritātes acīs, kādu vien varam iedomāties. Vēl jo vairāk tad, ja mūsu pašu bērni izlozes kārtībā tiktu sadalīti tajos, kas ēd, un tajos, kas tiek apēsti.

Ja paveiksies, tādi uzņēmumi kā BiteLabs drīzumā piedāvās mums saprātīgu alternatīvu, laika gaitā pieņemamu kompromisu – gaļu, kas ražota no vienkāršām, bez liekas neērtības no cilvēka ādas vai kauliem nokasītām šūnām. Bet pat tad būtu vēlams, lai visa legālā gaļa būtu cilvēku izcelsmes un lai mēs un mūsu bioloģiskie bērni paši tajā piedalītos, tā garantējot, ka gaļas ēšana katram cilvēkam individuāli būtu apzināts un nopietns akts. No otras puses, ja turpināsim lietot pārtikā arī dzīvnieku gaļu un laboratorijā audzēta gaļa tikai konkurēs ar “dabīgo” dzīvnieku gaļu divpakāpju tirgū, tad mēs, visticamāk, palielināsim kopējo gaļas patēriņu un varbūt tikai nedaudz – ja vispār – samazināsim ļoti lētās (“dabīgās”) rūpnieciski audzētās gaļas ražošanu un patēriņu.

Vai jūtat jau vieglu nelabumu? Es domāju, ka visā, ko līdz šim esmu uzrakstījis, nav nekā neloģiska. Manuprāt, tas ir iespējams. Es gan nevēlos, lai tā notiktu, un es nevēlētos dzīvot šādā pasaulē. Esmu liekulis, un esmu mērens. Ar šo es apņemos ēst ļoti maz gaļas, ēst mazāk zivju, pirkt tikai brīvos apstākļos audzētu vistu olas un augu izcelsmes gaļas aizstājējus, neatkarīgi no tā, vai man tie garšo vai ne, lai tikai veicinātu to ražošanu.

Es ienīstu sevi, iedomājoties, kāda būtu manai pozīcijai ekvivalenta nostāja verdzības laikos vai holokaustā. Es esmu tas iedomāti saprātīgais cilvēks, kurš, baidoties ieņemt principiālu nostāju, palīdz ziepēt slideno nogāzi, kas ved pretī absolūtajam ļaunumam. Man ir vajadzīga palīdzība. Man vajag, lai tas būtu viegli. Man pietrūkst pašdisciplīnas garākām distancēm. Ja rīt notiktu referendums par to, vai vēl jelkad būtu jānogalina kaut viens zīdītājs, lai nodrošinātu pārtiku cilvēkiem, gribētu cerēt, ka es balsotu “nē”. Mēs varam sagremot sekas un vēlāk ķerties pie zivīm un augiem.