Vents Vīnbergs

Dēlītis latvietis, krūzīte latviete

Par vietējiem ražotājiem nezinu, bet līdz šim man personīgi latvieša logo ir nācies redzēt uz BMW, Volvo, uz Dienvidaustrumāzijas ražojuma krekliņiem. Tas ir, pagaidām ar tā palīdzību tiek reklamēti nevis kādi darinājumi, bet tie, kas atrodas tajos iekšā, tātad paši latvieši. Šajā sakarā prātā nāk Eltona Džona dziesma “Esmu ražots Anglijā”. Toties latvietis ir galvenais Latvijas produkts, tas tagad nostiprināts arī Satversmes preambulā.
bb.lv, 8. jūlijā


Atzīstos, ka mēdzu just savādu aizkustinājumu reizēs, kad latvieša tēls pavīd kaut kur pasaules literatūrā vai kinematogrāfijā, un tas nekas, ka tas visbiežāk ir kaut kas epizodisks, kuriozs un karikatūrisks, kā beigtais kapteinis Gintera Grasa “Skārda bungās” vai kardināls Ozoliņš Paolo Sorrentīno “Jaunajā pāvestā”, vai pat kā kārtējais Austrumeiropas bandīts otrās šķiras trilleros un TV seriālos. Šie personāži centīgi reģistrēti vietnē imaginarylatvians.com, un, lai gan tie visi ir fiktīvi un bieži vien knapi pamanāmi starp daudzajiem krieviem, poļiem un lietuviešiem, tie tomēr rada sajūtu, ka latvieši ir kas vairāk par pašizdomājumu. Šo sajūtu stiprina arī arvien augošais letikas krājums Nacionālajā bibliotēkā, jo īpaši – visi tie nepagurstošie 20. gadsimta vēstures, holokausta un postkoloniālisma pētījumi. Tajos gan reti gadās kas pašu konstruētajiem nacionālajiem stereotipiem glaimojošs, taču katru iespēju paskatīties uz latviešiem no malas pieņemu ar aktiera gandarījumu: loma ir pamanīta, tai ir vieta laikā un telpā, un tā tiek pētīta un interpretēta.
Tai pašā laikā man saprotams ir gan internetā pašlaik ļoti populārā Juvala Harari arguments par labu nacionālismam, gan arī Timotija Snaidera brīdinājums neuzticēties nācijvalsts idejai. Juvals Harari uzskata nacionālismu jeb identificēšanos ar veselīgu nāciju un spiedienu būt ar to solidāram par kvalitatīvu soli prom no tribālisma1, kas bioloģiski raksturīgs cilvēkiem, un soli pretim globālas vienotības iespējai. Kurpretim Snaiders saka, ka stāsti, ko nācijas par sevi konstruē, – “mēs esam tādi, mēs vienmēr tādi esam bijuši, un mēs te vienmēr būsim” – ir narcistiski un visbiežāk vēsturiski nepamatoti, jo nācijvalsts vēl nekur un ne reizi nav pierādījusi spēju autonomi eksistēt, un ka turēšanās pie nacionālas suverenitātes idejas ātri vien noved atpakaļ pie šķelšanās, ārējiem ienaidniekiem un iekšējām tīrīšanām. Harari tic, ka piederības sajūta vienai valstij spēj samierināt dažādas konkurējošas grupas tās iekšienē, bet Snaiders redz, ka tikai pārnacionāla kooperācija un nāciju savstarpēja atkarība spēj nodrošināt dažādu kopienu mierīgu līdzāspastāvēšanu vienas valsts robežās. Abi vēsturnieki atzīst, ka etniskās atšķirības ir realitāte, tomēr neizskatās, ka viņu 21. gadsimta valsts formulā tām būtu kāda nozīme, drīzāk – šādu atšķirību afišēšana vai politizēšana valsts attīstību kavē un piederības sajūtu neveicina.
Tie, kas mēdz pie mašīnām stiprināt auto karodziņus, ne tikai sagaidot valsts svētkus vai valsts izlases iznācienu starptautiskās sporta sacensībās, bet arī ikdienā, cik novērots, parasti ir visneiecietīgākie braucēji. Tāda ir viņus vienojošā pazīme. Tomēr par labu Harari argumentam runā tas, ka no visiem nacionālajiem simboliem karoga krāsas laikam gan ir visiekļaujošākā birka. Ar tām jebkur pasaulē var rotāties katrs, kuram svarīgi ir, piemēram, Latvijas hokeja izlases vai Jeļenas Prokopčukas un Aļonas Ostapenko panākumi. Un diez vai kāds uzreiz metas labot ārzemju presi, kad viņas tajā tiek sauktas par latviešu sportistēm. Dažās aprindās par pierādījumu tam, ka latvieši nav tikai arāju tauta, reizēm noder pat Marka Rotko, Jesajas Berlina un Filipa Halsmana pasaules slava un Aleksandra Antoņenko, Ksenijas Sidorovas un Vladislava Nastavševa starptautiskie sasniegumi. Novembrī karoga krāsas lentītes mēdz valkāt ne vien nacionālistu lāpu gājiena potenciālie dalībnieki, bet arī dažs labs Latvijā ilgāk dzīvojis ārzemnieks un Nils Ušakovs ar visu savu svītu. Turklāt apšaubāms būtu tāda latvieša patriotisms, kurš šajā žestā redzētu nevis veiksmīgas integrācijas piemēru, bet par aitām pārģērbtus vilkus. Arī masveidīgo Lielvārdes jostas musturu tiražēšanu uz visām iespējamajām virsmām visdrīzāk varētu saistīt ar valstisko sarkanbaltsarkanumu, nevis kaut ko etniski specifisku, un šos rakstus labprāt patapina katrs, kuru interesē panākumi Latvijas tirgū. Socioloģiskie pētījumi liecina, ka visur pasaulē lielāka patērētāju uzticība ir vietējas izcelsmes produktiem un pakalpojumiem. Latvijas gadījumā par šādu izcelsmi (pat ja tā ne vienmēr ir taisnība) pašlaik visbiežāk signalizē etnogrāfiskie raksti zīmolu komunikācijas dizainā, un pircēja vai pārdevēja etniskajai piederībai šajās komercattiecībās nav nozīmes.
Kur šajā bildē iespraust tēkreklus, bamperu uzlīmes, emaljētas krūzītes un maizes dēlīšus ar uzrakstiem “latvietis” un “latviete”, kas pēdējā laikā parādījušies tirgū, nezinu. Virsmas, protams, panes visu, un dažādu vēstījumu atstāšana un identitātes manifestēšana uz tām ir vissenākais civilizācijas fenomens. Populārākais no daudzajiem dažādu jauno uzņēmēju grafiskajiem vingrinājumiem šajā virzienā, šķiet, ir mākslinieka Rituma Ivanova radītais apdruku pāris. Projekta pamatojuma rakstā teikts, ka “K. Valdemārs pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties un neatkrist”. Es apmēram varu iztēloties un saprast Valdemāra kā nesen brīvlaistas, bet vēl diezgan diskriminētas etniskās minoritātes pārstāvja rīcības motīvus 19. gadsimta impērijas perifērijā. To, kuri no suitiem, mītaviešiem, Rīgas strādniecības, slātaviešiem un čangaļiem vēlāk kļuva par pašapzinīgiem latviešiem, toreizējā Krievijā proporcionāli bija apmēram tikpat daudz, cik homoseksuāļu mūsdienu Latvijā. Jaunlatviešu “nekaunēšanās un neatkrišana” visdrīzāk veicināja savas valsts iespējamību ar visām pilnvērtīga pilsoņa brīvībām un privilēģijām, un tāpēc nevajadzētu sašust, ka šādi piemēri turpina iedvesmot mūsdienu cilvēktiesību aktīvistus. Un tieši no titulnācijas, kādi savulaik bija impēriskie krievi un Baltijas guberņu vācieši, bet tagad ir arī latvieši, tiek prasīta atbildība par savu minoritāšu nediskriminēšanu un integrēšanu. Tāpēc latvieša un latvietes uzrakstu nēsātāju izvēle izbrīna, jo tā izskatās pēc savējo meklēšanas starp svešajiem. Tas, iespējams, varētu būt svarīgi tam gandrīz pusmiljonam latviskā lepnuma nēsātāju, kas pastāvīgi dzīvo citur pasaulē un tā piemiedz ar aci līdzīgajiem, kamēr vairākumam šis retais kods paliek nepieejams. Savukārt Latvijas robežās tas labākajā gadījumā liecina par uztraucošu identitātes krīzi, bet sliktākajā – par šovinismu un pat kriptofašismu. Un, pat līdzjūtīgi atvēlot šai parādībai labāko skaidrojumu, tik un tā klātesošs paliek valodā iekodētais seksisma moments: lepns latvieša birkas nēsātājs diez vai varētu bez ķēmošanās būt latviete. Un otrādi.


1
Tribālisms – lojalitāte šaurai, slēgtai kopienai. Paleoantropoloģija un modernā nomaļo cilšu pētniecība rāda, ka lielāko daļu sugas vēstures cilvēki ir dzīvojuši nelielās 20–30 īpatņu kopienās, norobežodamies un agresīvi apkarodami citu cilšu pārstāvjus. Mūsdienu antropologi tribālismu redz arī tajā, kā darbojas dzimtas saites, dažādas šauras kliķes, slēgti klubi un identitātes politika kopumā.

Raksts no Septembris 2019 žurnāla