Daļējas laika beigas

ASV senators Rodžers Vikers, pēc ranga otrs augstākais republikānis Senāta Bruņoto dienestu komitejā, teica, ka Savienotās Valstis nevar izslēgt nevienu iespēju, kā varētu atbildēt uz Krievijas agresiju Ukrainā, tai skaitā karaspēka iesūtīšanu vai pat kodoluzbrukumu.

mississippifreepress.org, 2021. gada 7. decembrī

Veikt ar Krievijas kodolieročiem brīdinājuma triecienu pa ASV poligonu Nevadas pavalstī ieteica Krievijas Valsts Domes deputāts no Vienotās Krievijas Jevgeņijs Fjodorovs. Pēc viņa domām, tāds solis ir nepieciešams tādēļ, ka amerikāņi nesaprot sarunu valodu un ir pārliecināti par savu nesodāmību, kad plāno agresīvas darbības – pārvietot NATO ieročus pie Krievijas robežām.

news.rambler.ru, 16. janvārī

Visa mana mūža laikā NATO ir izmantojusi ticamas atturēšanas principu, lai novērstu Padomju Savienības neapšaubāmi spēcīgāka sauszemes karaspēka iebrukumu Eiropā. To viegli paskaidrot, izmantojot spēļu teoriju. Pieņemsim, ka Austrumiem ir pirmais gājiens. Ja viņi neuzbrūk, paliek status quo, rezultāts 0:0. Ja Austrumi uzbrūk un NATO atbild ar parastajiem ieročiem, rezultāts būs 1:–1; atbilde ar kodolieročiem dod rezultātu –100 katrai no spēles dalībniecēm. Pieņemsim, ka Austrumi uzskata, ka uz parastu uzbrukumu neviens neatbildēs ar kodolieročiem, jo, galu galā, –100 Rietumiem ir sliktāk nekā –1. Tādā gadījumā Austrumi noteikti uzbruks, jo 1 ir vairāk nekā 0. Ja spēlē pirmais gājiens ir Rietumiem, viņu stratēģijai jābūt ticami un ļoti pārliecinoši publiski pateikt, ka Rietumi pirmie lietos kodolieročus un Austrumu rezultāts būs garantēti –100, nevis 0 vai 1. Vienīgi lietojot draudus, rezultāts Rietumiem ir status quo jeb 0.¹ Kas ir mainījies?

Baidena administrācija ir uzsākusi ASV kodolieroču politikas dokumenta “Nuclear Posture Review” jaunu variantu. Starp citu, Tramps savā laikā piedāvāja aprīkot ar 5–7 kilotonnu kodolgalviņām W76-2 Obamas laikā 2013. gadā norakstītās vidējas sniedzamības spārnotās raķetes Tomahawk un zemūdeņuraķetes Trident D-5 (16 tādas atrodas seriālā “Sazvērestība zemūdenē” (angļu val. “Vigil”) redzamajā kuģī). Priekšvēlēšanu laikā Baidens to nosauca par sliktu ideju, kaut gan 2022. gada budžetā finansējums W76-2 tika saglabāts.² Kopumā ir sajūta, ka ļoti pārliecinoša un stingra apņēmība pirmajiem lietot kodolieročus Baidena retorikā ir mazāk cieta.

2020. gada 2. jūnijā Krievija publiskoja četrus scenārijus savām tiesībām lietot kodolieročus: 1. Ticamas informācijas saņemšana, ka ir palaistas ballistiskās raķetes, kuras uzbrūk Krievijai. (Piebildīsim, ka runa ir par jebkuru ballistisko raķeti, jo pārbaudīt, vai raķetei ir kodolgalviņa, lidojuma laikā nav iespējams.) 2. Kodolieroču vai citu masu iznīcināšanas ieroču pielietojums pret Krieviju. 3. Tāda ietekme uz Krievijas objektiem, kas padara neiespējamu atbildes kodoltriecienu: tas var būt, piemēram, arī kiberuzbrukums vai militāro satelītu izsišana no ierindas. 4. Agresija pret Krieviju ar parastajiem ieročiem, kas apdraud valsts pastāvēšanu. Proti, Krievija pieļauj, ka lietos kodolieročus pirmā. Kopumā formulējumi ir tik izplūduši, lai stratēģiskajās spēlēs būtu iespējams princips “atturēšana ar neskaidrību”, proti, pretinieks tiek mudināts darīt pēc iespējas mazāk, lai neizsauktu atbildes reakciju. Vēl viens tipisks Krievijas paņēmiens ir eskalēt, lai deeskalētu, proti, spert apzināti pārspīlētu pirmo soli, lai dotu iespēju pretiniekam piekrist mazāk sāpīgām alternatīvām.

Atgriežoties pie iepriekš teiktā: Krievija piedāvā svārstīgiem Eiropas politiķiem piekrist scenārijam (–1:1), lai neīstenotos scenārijs (–100:–100), starp citu, vienlaikus paužot, ka Krievijai būs tikai –90, jo Sibīrijas plašumos varēs sākt dzīvi no jauna.

Attiecinot šo scenāriju uz sevi, šķiet, ka ierobežota dzīve no jauna mums varētu būt kaut kur starp Lielupi un Ventu. Piemēram, šādi:

Plkst. 5:35

Krievijai piederošā kosmiskās novērošanas stacija Okno atrodas 2216 metru augstumā Pamira kalnos Tadžikistānā. Krievija to ieguva savā īpašumā, norakstot Tadžikistānas 242 miljonu ASV dolāru parādu 2004. gadā. Tagad stacija automātiski izseko objektus līdz pat 50 kilometru augstumam, proti, arī mākslīgos Zemes pavadoņus un ballistiskās raķetes.

Nav skaidrs, vai situācija ir tāda pati kā 2020. gada 15. novembrī, kad Krievijas pretpavadoņu raķetes testa laikā tā piebeidza savu 2 tonnas smago pavadoni Kosmoss un piespieda Īlonu Masku izmainīt trajektoriju dažiem no viņa 1800 Starlink satelītiem, lai nenotiktu sadursme, vai sistēmai vienkārši šķitis, ka notiek raķešu uzbrukums, un tā devusi signālu, ka saskaņā ar militāro doktrīnu nepieciešama Krievijas spēku eskalācija.

Plkst. 5:40

No brīža, kad Brasā un Matīsa ielā atskanēja tuvākās trauksmes sirēnas, man bija labākajā gadījumā 9 minūtes laika, lai saprastu, kas noticis. Radio joprojām spēlēja datora ģenerētu plejlisti, bet kļuva skaidrs, ka tas apklusīs tai pašā mirklī, kad triecienvilnis trāpīs pa Zaķusalas torni. Ārkārtas gadījumu soma nebija sakrāmēta, bet svarīgāk šķita pienācīgi saģērbties: Gore-Tex zābaki, bikses ar daudzām kabatām, mikrošķiedras veļa, jaka ar kapuci, rezerves brilles un mednieka nazis, lai palūgtu naudu un pārtiku no kāda, kam tā ir mazāk vajadzīga. Tā saposies, es uzkāpu uz mājas jumta. No 6. stāva man bija maz izredžu ātri tikt līdz mājas pagrabam, turklāt no augšas labāk redzams un dzirdams, kas notiek.

Plkst. 5:48

Debesīs 1150 metru augstumā virs Šķirotavas eksplodēja spoža bumba, un pēc 20 sekundēm atskanēja sprādziens. Tai pašā mirklī bija miruši 67 800 rīdzinieki, vēl 160 240 nomirs no radiācijas un 3. pakāpes apdegumiem tuvākā mēneša laikā.³ Viņu nāve gan bija tikai blakusefekts pamatmērķa sasniegšanai: 50 kilotonnu kodolgalviņa panāca, ka izgaroja dzelzceļa mezgls, 330 kilovoltu elektrolīnija starp TEC-2 un Rīgas HES, un elektromagnētiskais vilnis izslēdza sakaru līdzekļus un automobiļu motoru vadības blokus. Otra kodolgalviņa uzsprāga uz lidostas Rīga skrejceļa, nekavējoši nogalinot tikai 4050 Pārdaugavas iedzīvotājus, bet paralizējot mūsu sabiedroto lidmašīnu iespēju steigties palīgā, turklāt pāri Rīgai izveidojās 18,4 km plats radioaktīvais mākonis; tas pa vējam uzsāka ceļu pāri Ādažiem, Inčukalnam, Cēsīm un Valmierai, kur pamazām izklīda.

Plkst. 6:10

Raķešu brigādes sastāvā Kaļiņingradas apgabala Čerņahovskā ir trīs bataljoni, katram no tiem ir astoņas raķetes 9K720 Iskander-M (NATO sauktas par SS-26 Stone), tātad pirmā 24 raķešu zalve nepilnās 10 minūtēs var sasniegt iepriekš izraudzītus mērķus visā Lietuvā (ieskaitot aviācijas bāzi Šauļos), Latvijā (līdz Alūksnei), Polijā (ieskaitot ASV taktisko spēku štābu Poznaņā, aviācijas brigādi Povidzā un starptautisko spēku brigādes Elblongā un Ožišā). Pusstundas laikā iekārtas bija gatavas otrajai raķešu zalvei, šoreiz pa lidlaukiem Lielvārdē, Tukumā un Liepājā, pieķerot klāt jūras ostu. Faktiski kodolraķešu mērķi nebija īpaši atšķirīgi no ASV mērķiem 1956. gadā⁴, izņemot Dundagu, kur nekā militāri jēdzīga nav, Jēkabpili un Daugavpili, caur kurām ieplānots Krievijas sauszemes spēku trieciens virzienā uz Suvalku koridoru. Ceļu uz Ventspili un Jelgavu tikmēr sāka Kalibr (SS-N-27) spārnotās raķetes no krievu kuģiem pie Murmanskas. Mērķus Igaunijā un Dienvidsomijā piebeidza Iskander-M raķetes no raķešu brigādes Lugā starp Sanktpēterburgu un Pleskavu, 24 plus 24 gabalas ar 50 kilotonnu kodolgalviņām. Ne Iskander, ne Kalibr raķetes nav ierobežotas vidējas sniedzamības raķešu līgumā, kuru Reigans un Gorbačovs parakstīja 1987. gada 8. decembrī, jo 2019. gada 2. augustā Tramps un Putins no šī līguma atteicās.

Plkst. 6:11

Esmu atgriezies savā dzīvoklī un aizlīmēju logus ar plēvi, lai pasargātu sevi no radioaktīvajiem putekļiem. Ar to pārtiku, kura ir ledusskapī, un to ūdeni, kas ir abu klozetpodu tvertnēs, vajadzētu pietikt trim dienām. Pēc tam es sākšu iet uz Tērveti, kur manam švāģerim ir zemnieku saimniecība, sēklas graudi, artēziskais urbums un zāģējamu bērzu birzs. Kaut kā jau izvilksim.