Cīņa par uzmanību

Kopš svētdienas performance ir skatīta gandrīz 9 miljonus reižu – videoierakstā, ko Banksijs publicējis instagramā. Klipam, kurā it kā tiek parādīts, kā Banksijs “pirms dažiem gadiem” gleznas biezajā rāmī paslēpj smalcinātāju, dots paraksts ar citātu, kas kļūdaini piedēvēts Pikaso (patiesībā to teicis krievu anarhists Mihails Bakuņins): “Tieksme iznīcināt arī ir radoša.” Tagad Banksijs piepulcējies tādiem kā Jay-Z, kuri piesauc spāņu gleznotāju, lai savu meistardarbu padarītu krutāku.

The New Yorker, 8. oktobrī

Pēdējā reize, kad pašam gadījās būt klāt vietā, kur nejauši pārklājās kaut kādas starptautiskās popularitātes ambīcijas, esošo establišmentu šūpojoša “bezkaunība” un “vecā nauda”, bija šīs vasaras vidū. Vienā no bijušās Bioloģijas fakultātes apmeklējuma reizēm Rīgas biennāles sakarā gadījās tur būt kopā ar kādu lēdiju Andželu Nevilu, šaipusē nevienam nezināmu, bet pasaules anonīmo kolekcionāru lokā, kā runā, ļoti ietekmīgu Londonas mākslas dīleri. Četrstāvu ēkā nav lifta, un mums bija grūtības ar kāpnēm. No manis piedāvātā plebeja elkoņa viņa mēmi, bet nepārprotami atteicās, un arī par pārmaiņām domāt aicinošā izstāde, pašas vārdiem sakot, veco lēdiju nepārliecināja, taču viņa laipni dalījās ar profesionālu padomu no savas pasaules: joprojām daudz drošāk esot pirkt Pikaso un Mondrianu. Sakritība tāda, ka tieši šis modernisma vecmeistaru pāris kā visaugstākās raudzes mērs tiek minēts arī Banksija, ja godīgi, pašam par sevi taisītajā 2010. gada dokumentālajā filmā “Exit Through the Gift Shop”, kurā Holivudas producente Vendija Ašere, izrādīdama savu komercmākslas kolekciju, stāsta: “Un, lūk, tas ir mans lielais Banksijs no Losandželosas izstādes. Es viņu ieraudzīju un sapratu, ka viņš ir ģēnijs. Visi, kam es par viņu stāstīju, kaut ko nopirka. Tie ir tādi cilvēki, kam pieder Pikaso un Mondrians, tātad nopietni kolekcionāri.” Un par iespējamajām Banksija ambīcijām iekļūt šādā kompānijā spekulē un arī vīpsnā The New Yorker mākslas kritiķe Andrea Skota, komentējot viņa un Sotheby’s izsoļu nama nesen visdrīzāk kopīgi organizēto performanci un nosaucot to par tukšu žestu.

Banksija oficiālais pārstāvis, aģentūra Pest Control (“Kaitēkļu kontrole”), ir apstiprinājis mākslasdarba autentiskumu. Vēl vairāk, daļēji sasmalcinātais akrila un aerosola stensils uz audekla “Meitene ar balonu” tagad oficiāli ir jauns darbs ar nosaukumu “Mīlestība ir miskastē”. Turklāt tas nav gluži autonoms fizisks objekts, jo mākslasdarbs būtībā sastāv arī no izsoļu namā notikušās performances, tās videodokumentējuma, mediju jezgas, visām tagadējām un turpmākajām skatījuma un tālāk padošanas reizēm internetā un arī anonīmā pircēja nosolītās cenas, pat ja tā ir tikai sazvērnieciska fikcija. Jo tiek spekulēts, ka visas uzskaitītās notikuma sastāvdaļas to mākslas tirgū jau tagad padarījušas daudz vērtīgāku.

Tukšu žestu Ņujorkas kritiķe redz vienmēr uzspēlēti aizplīvurotā autora un pašpasludinātā dumpinieka vēlmē mērīties ar augstās mākslas establišmentu un dzīties pēc globālas publicitātes. Tomēr šis pārmetums, tāpat kā Rīgā satiktās angļu aristokrātes un Banksija filmā citētās amerikāņu miljonāres formulētais mākslas augstvērtīguma un nozīmīguma standarts, šķiet stipri novecojis. Iespējams, ka filmā redzamais tumšais siluets ar aizsegto seju un pārvērsto balsi pat nekoķetē, teikdams, ka viņa māksla nekad nav tapusi naudas dēļ, tomēr globālas ietekmes un varas spēļu dalībnieks gan viņš ir jau sen. Tādu spēļu, kuru būtību turpat filmā skaidro cits pasaulslavens ielu mākslinieks Šepards Fērijs: “.. jo vairāk attēlu nonāk “tur ārā”, jo svarīgāk tas viss šķiet. Un, jo svarīgāk tas viss šķiet, jo vairāk cilvēku grib zināt, kas tas ir. Tādā veidā [šī māksla] no pieņēmuma spēka kļūst par īstu spēku.” Tātad cīņa te ir par masu auditorijas uzmanību, kas tukša var šķist kādam elitistam un rezignētam snobam. Un patērētāja uzmanība šodien daudz vairāk nekā jebkad iepriekš ir kapitalizējama vērtība. Uz to balstās visi sociālo tīklu ekonomikas algoritmi, un ne vien par lielāko daļu tā saucamās revolucionārās laikmetīgās mākslas, bet arī par institucionalizētajiem mākslas vēstures šedevriem tagad droši var teikt, ka to vērtību pirmām kārtām nosaka to spēja vai nespēja kļūt par pandēmiskām sevis reprodukcijām internetā. Uz turieni, kā Banksijs, šķiet, jūt, jāpārvācas arī ielu mākslai ar visu tās sarkasmu, trāpīgumu un vizuālo efektivitāti. Pieļauju arī, ka sakarā ar policejiskās kontroles un videonovērošanas kameru bumu fiziskajā telpā “nacionālās drošības” vārdā visās pasaules metropolēs, kurās ielu mākslai vispār ir kaut kāda jēga auditorijas aizsniedzamības dēļ, ar to tagad nodarboties ir kļuvis daudz grūtāk. Toties pat īslaicīgs grafiti kādā nevienam nepieejamā pagrabā var kļūt par visā pasaulē atzītu šedevru kā instagrama reprodukcija, kā mēms. Tas pat var būt pilnīgi anonīms un nācis no pirmavota, kam nav tūkstošiem un varbūt pat ne simtiem sekotāju, tomēr ar tādu aizmuguri kā Sotheby’s nams vai Banksijs tam, protams, būs daudz ātrāka iedarbība un lielāks spēks. Jau tagad internetā cirkulē parafrāzes par “Mīlestību miskastē”, kurās Banksija meitene aizstāta ar dažādu vēlēšanu biļeteniem, Krievijas Federācijas konstitūciju un jebko citu, kas kādai grupai šķiet sakāpināti svarīgs, bet tiek apdraudēts, kropļots vai iznīcināts globalizācijas, kapitālisma, patērnieciskuma vai jebkuras citas apspiedošas varas apstākļos.