Kolektīvās bēres Spicē

Ja ne aicinājums rakstīt, man būtu grūti iedomāties citu iemeslu, kāpēc doties apskatīt izstādi “Bodies revealed” veikalā Spice Home. Tomēr tā ir ārkārtīgi populāra. Cilvēki pat stāv garās rindās, lai, samaksājuši piecus latus un atdevuši personiskās mantas speciālā garderobē, iekļūtu īpaši aptumšotās, tad īpaši izgaismotās un īpašos stendos noformētās telpās, kur var redzēt “īstus cilvēku ķermeņus, kas saglabāti pateicoties īpašai, inovatīvai metodei” (šeit un turpmāk atsaucos uz izstādes anotācijām). Tur dažādos tematiskos nodalījumos redzami preparēti cilvēku ķermeņi un to daļas, kā arī atsevišķu audu grupas un sistēmas, piemēram, asinsrites nodaļā – smalki sārti tīkliņi. It kā tos būtu noauduši zīdtārpiņi vai Pēteris Sidars kādā savā šķiedru mākslas darbā. Tomēr, uzticoties izstādes rīkotājiem, tā nav nekāda mākslīga šķiedra, tie ir asinsvadi, pa kuriem kādreiz “katrs ķermeņa asins piliens izplūda caur sirdi reizi minūtē”.

Izstādes rīkotāji solās rādīt cilvēka ķermeņa “skaistumu un sarežģītību”, kā arī rosināt dzīvot veselīgāk un iesāktās cigarešu paciņas iemest organiskā stikla kastē pie eksponāta, kas ir kāda smēķētāja tiešām melnās plaušas. “Grams nikotīna nogalina zirgu” – nezin kāpēc nāk prātā padomju laika propagandas sauklis ar visu tā nenopietno uztveri… Tā jau varētu turpināt, lai nevajadzētu rakstīt par neērtības un tādu kā skumju vai drīzāk sēru sajūtu, kas pārņēma izstādē un atgriežas, tikko atceros dažus no eksponātiem.

Tā kā neesmu ne mediķis, ne skolnieks, kam cilvēka ķermeņa sīksīka izzināšana piederētu pie profesijas vai vecuma grupas zinātkāres, mierīgi dzīvotu bez šādas “ekskluzīvās iespējas”, no citu cilvēku ķermeņiem lielākoties turoties pa gabalu. Ir jau interesanti reizēm atskārst, cik dažādiem cilvēkiem mēdz būt dažāda pieļaujamā tuvības robeža. Te gan atkal no konkrētajām pārdomām tiecos ieslīgt vispārīgajās par sazinkādiem vispārīgiem cilvēkiem, kādu, manuprāt, nav. Ir katrs cilvēks atsevišķi. Arī tie, kas tur Spicē izstādīti. Tas laikam viens no minētās neērtības sajūtas iemesliem.

Pirmie noslēpumainās tehnoloģijas apstrādātie cilvēku ķermeņi jau kopš 70. gadiem “strādājot” par mācību līdzekļiem vairākās ASV medicīnas skolās. Tie visi esot cilvēki, kas dzīves laikā ziedojuši savus ķermeņus zinātnei. Manuprāt, lielāko daļu neērtības mazinātu mazliet cieņas katram tam cilvēkam, darot zināmu, kas viņš bija. Ja tie ir kādi nezināmi cilvēki, tad nejauko situāciju glābtu pat uzraksts “nezināms, dzīvojis tur un tur, tad un tad”. Citādi izstādes bezpersoniskums iznāk pavisam nepareizs.

Ierasts jau, ka iespaidi no notikumiem paliek jocīgi fragmentāri. Trīs lietas kā tādas apstājušās bildītes mani laikam kādu laiku vēl vajās: acis, nagi un loceklis. Skatoties jau reklāmas plakātus ielās, vēl pirms izstādes atcerējos, ka nevaru nekad saņemties apēst nēģi, jo viņi tai želejā nezin kāpēc tiek likti ar visām acīm. Tāpat izstādes cilvēkiem tukšajās vietās, kur bijušas acis, ielikti stikla redzokļi. Balti balti un apaļi apaļi. Mākslīgi dvēseles spoguļi vietā, kuru dvēsele jau sen pametusi.

Eksponātam, viscaur sagrieztam šķēlēs, nesagriezti atstāti pirksti – daži nagi stipri bojāti, daži pārāk gari un aplūzuši... Bomzīga paskata nagi, īsāk sakot. Tas bija otrs iekritiens skumjās, jo tādi nagi uzreiz šķita ļoti konkrēti un atkal nomāca ar neērtām nojausmām, ka tas cilvēks taču kādreiz bijis dzīvs. Turklāt sākumā viņš bijis ļoti maziņš, tad piedzimis, bijis bērns, ko kāds droši vien mīļojis un lolojis, tad audzis, izaudzis, skatījies pasaulē, kaut ko par to visu domājis. Savukārt loceklis saskumdināja, sašļucis un gluži bezpalīdzīgs karājoties starp kājām kādam eksponātam, kura “uzdevums” bija rādīt muskuļaudus pavisam nekādā sakarā ar reproduktīvajām sistēmām, kas atrādītas citā nodaļā. Likās tik briesmīgi, ka tas loceklis vairs neko nevar – ne piesegties, ne atklāties, visi iet un uz to skatās. Neko tālāk te padomāt neizdodas. Ir tikai tīras, sēras skumjas. Laikam tā arī galvenā noskaņa – kā esot kādu svešu, bet arī dīvaini tuvu cilvēku bērēs. Pēc nosaukuma izvēlētajā un nejauši uzšķirtajā sprediķu grāmatiņā pēkšņi tik skaidri uzrakstīts: “Uz neparasto var reaģēt divējādi: padarīt par parasto vai arī apbrīnot to, godināt un priecāties.”

“Bodies Revealed” nekāda priecāšanās nesanāca. Tomēr kaut kādā ziņā izstāde ir arī ļoti audzinoša. Tiesa, ne gluži tādā ziņā, ka tā rāda, kas notiek ar smēķētāju plaušām vai kā izskatās cilvēki, kamēr viņus vēl sauc par augļiem. Drīzāk kā galveno vēsti nolasīju, ka ķermenis nav tikai ķermenis. Arī bez dzīvības tas glabā gana daudz ziņu par bijušo dzīvību. Ja vēl kādam par to bija šaubas, jāiet skatīties. Turklāt izstādes rīkotāji, kāda kompānija no Atlantas, nav ne pirmie, ne vienīgie, kas līdzīgiem mērķiem, komerciāliem, protams, izstāda mirušu cilvēku ķermeņus, taču tikpat īstus. Piemēram, vācu anatomista Gintera fon Hāgena šovs “Body Worlds” ceļo pa pasauli kopš 90. gadiem. 

Iedomājos, cik dīvaini – skatoties dažādus mākslas darbus, kuros izmantoti vai, precīzāk, redzami mirušu cilvēku ķermeņi, nejūtu ne sēras, ne neērtību. Piemēram, amerikāņu fotomākslinieks Džoels Pīters Vitkins jau kopš 90. gadiem šokēja publiku ar līķu ķermeņu daļām inscenētās vanitas un citās atsaucēm bagātās kompozīcijās. Mirušu cilvēku ķermeņi, saģērbti dizaineru drēbēs, redzami arī krievu mākslinieku grupas AES-F projektā Défilé (2000–2007). Šajos gadījumos domas un izjūtas dodas kādos mākslinieku iecerētos virzienos, ar dažādiem panākumiem nonākot pie atbildēm, kāpēc tie ķermeņi bijuši vajadzīgi. Diez vai tikai attēla starpniecība ir tā lielā atšķirība, jo droši vien tikpat, ja ne vairāk izplatīti ir fotoattēli ar krimināli sodāmiem mērķiem. Drīzāk jau mākslas klātbūtne attēlu veidošanas motivācijā kaut ko maina arī to uztverē. Ja nu man kļūtu pavisam garlaicīgi un es novēlētu savu ķermeni kaut kādai izmantošanai, labāk gribētu kopā ar citiem tādiem pašiem nonākt caur Vitkina rokām viņa fotogrāfijās, nevis ar izvalbītām stikla acīm nolūkoties visādos smēķētājos un nesmēķētājos, kas pētītu mani un funktierētu, esmu īsta vai tomēr superplastmasas mulāža.