Ko darīt ar dvīni sievas guļamistabā

Vispirms nošķirsim divus “F” — fantāziju un fantastiku. Runājot par fantāziju, visietilpīgākā man šķiet fantasta Edvarda Brienta definīcija: “Fantāzija ir tas, kas nekad nav bijis, iespējams, varētu būt, bet laikam nekad nebūs.” Vienkārši, vai ne? Bet pamati ir rokami dziļāk. Saknes ietiecas mitoloģijā, folklorā, mūsdienu cilvēkam mītiskā vidē, kuru tas pieņemt par reālu nespēj, taču tieši vēlēšanās šo nezināmo, mitoloģizēto vidi atdzīvināt rada mākslas darbus, kas veidoti fantāzijas žanrā. Žanrs ir didaktisks — tajā nozīmē, ka izceļ labā un ļaunā pretmetus un risina tikai morāli ētiskus jautājumus.

Fantastika savukārt ir prognozējoša. Tā konstruē iespējamos rītdienas sabiedrības modeļus un prognozē cilvēka uzvedību jaunos iespējamos reālās vides nosacījumos. Tie cilvēki, kas uzskata, ka fantastika ir tāds kā īpatņu žanrs, ar kuru nav jārēķinās, nesaprot, ka viņi paši jau arī tajā fantastikā dzīvo, dzīvo agrāko fantastu modelētajos nosacījumos. Aitiņa Dollija ir realitāte, bet pirms desmit gadiem tas likās murgs vai teorētisks pieņēmums. Bet Dollija ir. Kad Augusts Sukuts man jautāja, kas ir aktuālākā tēma cilvēcei šobrīd, es atbildēju: “Kā tu samierināsies ar savu klonēto dvīni sievas guļamistabā?”Pasakas pieaugušajiem

Kam nepatīk apzīmējums “fantāzija”, es saku — “pasakas pieaugušajiem”. Tie visi ir pazīstami jēdzieni, darbības, pat sadzīviskas situācijas, tikai varonis vai varoņu grupa ir ievietoti kādā citādā — dīvainākā vidē. Pasakas pieaugušajiem tiek rakstītas tādēļ, lai viņi pārceltu savas pārdomas uz — ja tā var izteikties — neitrālu, ne tik personisku teritoriju. Fantāzijas žanra lasītājs vai skatītājs ir daudz brīvāks interpretācijā, viņš var izvēlēties — kā pusē nostāties, kurai paralēlajai pasaulei ticēt, viņš nākamajā rītā vispār var pamosties citādāks. Jo viņš ir brīvi pārvietojies fantāzijas vidē. Fantāzija nenoliedzami ir jebkura radoša darba pamatā. Bet tas ir arī žanra apzīmējums, tāpat kā zinātniskā fantastika vai gotiskais romāns — tas jāpieņem kā shematisks apzīmējums. To problēmu lokā, ko risina daiļliteratūra un māksla, manuprāt, nekas jauns nav izgudrots kopš Bībeles, jautājums ir tikai par to, kā šos pašus jautājumus pārcelt dažādu laikmetu daiļdarbu formās. Cilvēka domāšana nav spējusi aizlēkt tik milzīgi tālu, lai izgudrotu konceptuāli jaunu domāšanas sistēmu un vērtības. Tas Visums, kuru mēs pazīstam, ierobežo mūsu domāšanas veidu. Ir jābūt pilnīgi trakam, lai izlēktu ārpus pazīstamām realitātēm. Vai fantastam.Vientulības sindroms

Manuprāt, viens no galvenajiem dzinuļiem, radot šīs neesošās pasaules, ir bailes no vientulības. Cilvēki nav atraduši pietiekami daudz pierādījumu, kas apliecinātu, ka mums ir cerības Visumā sastapt vēl kādas inteliģentas, domājošas būtnes. Bēgšana no vientulības notiek kopš pirmatnējā cilvēka, kas sēdēja uz klints un skatījās zvaigznēs, kopš reliģiju rašanās, no šamanisma līdz modernajai literatūrai. Ir tik bēdīgi apzināties, ka tu esi izņēmums Visumā, īpaši, vērojot, kā cilvēce sevi iznīcina. Šīs bailes pastāv divos līmeņos. Ir tavas personiskās bailes, individuālās. Un ir zemapziņas bailes, kolektīvās, jo šis kolektīvs arī ir tikai viena vienība pati par sevi. Un trakākais — ja mēs sevi iznīcināsim, var neatrasties neviens, kas atbrauks un parakāsies šīs planētas gruvešos.

Taču vientulība rada arī atbildību. Jo, tiklīdz tu sajūti, ka esi viens pats visā Visumā, uz tevi gulstas atbildības sajūta par sevis saglabāšanu. To pašu eskeipisma iespēju dažādās pasaulēs piedāvā arī reliģiskās koncepcijas, tikai vienkāršākā un līdz ar to vieglāk ekspluatējamā variantā. Pieņemot, ka tur ārpusē vēl kāds ir, atbildību var novelt uz šo kādu citu. Ja ir Dievs vai dievu panteons — viņi arī ir atbildīgi. Un elle vai paradīze ir tieši tāda pati alternatīvā pasaule, kur ir cerības nokļūt.

Bet ir divi štruntīgi momenti — iespējamā reinkarnācija un nokļūšana paradīzē. Tas ir saistīts ar cilvēka slēpto, iekšējo vēlēšanos tomēr palikt dvēselē nemirstīgam. Ar reinkarnāciju ir tās nepatikšanas, ka tā mums piedāvā nezin ko un nezin kad, un piedāvā bez sava es. Bez sava iepriekšējā es. Ar paradīzi ir vēl prozaiskāk — neviens nav pierādījis, ka tāda ir. Neviens tā pa īstam nav atgriezies un pateicis, ka jūs varat turpināt mierīgi gulēt, viss tāpat būs labi — kāds visu nokārtos. Varbūt arī elle kādam patīk — tas nav svarīgi. Tās ir vienkārši alternatīvas pasaules. Bet tiklīdz tu atkal nonāc pie domas, ka esi viens pats pasaulē, tad atkal rodas jautājums — kāda velna pēc es vispār te esmu, ja pat par sūtņiem lidojošos šķīvīšos ik pārdienas nestāsta rīta ziņās? Un kas es tādā gadījumā esmu, ja man ir jābūt vienam? Vientulība ir konceptuāls jautājums.

Vientulība rada individuālās un kolektīvās bailes. Lai kā gribētos paplašināt savu oikumēnu, pašaizsargāšanās instinkts pieļauj tikšanos ar agresīvām intelektuālām būtnēm. Te nu paveras plašas iespējas šausmu stāstiem un romāniem, kas patiesībā ir fantāzijas apakšžanrs.

Manuprāt, kolektīvā vientulība savienojumā ar laika jēdzienu šajā gadsimtā varētu kļūt par cilvēces imperatīvu. Ja kolektīvās vientulības jēdziens pārtaps par postulātu, tas varētu kļūt gan destruktīvs, gan kreatīvs. Tas ir vairošanās jautājums. Mums izzūdot, kāds varētu izmantot mūsu sasniegumus, mūsu domas.

Un ja pieņemam, ka nekādas pārmantojamības nebūs, tad mums atliek paņemt kasti vīna, uzcept šašliku un ar to arī beigt. Vai arī pēc otrās vīna pudeles ieslīgt fantāzijās — cik labi tomēr būtu ar kādu dalīties.

Lai aizbēgtu no šīs individuālās un kolektīvās vientulības, mēs veidojam multivisumus. Pieņemam, ka mēs kā cilvēce neesam vieni paši. Ceram uz kaut kāda veida glābiņu. Bet fantāzijas dod iespējas izdzīvot gan savā personīgajā vientulībā, gan kolektīvajā. Un cilvēki bieži pat neapzinās, ka pēc tā tiecas.Praktiskā latvieša sodība

Fantāzijas un fantastikas žanra klasiskās zemes ir Amerika un Anglija. Tur kopš 30. gadiem darbojas fantastu biedrības, fondi, tiek organizēti semināri, konferences un citi pasākumi. Statistika liecina, ka angliski lasošā auditorija pēdējos divos gados fantāzijas un fantastikas darbus pirkusi vairāk nekā reālistisko prozu. Bet latviešiem ar fantāziju ir problēmas. Ne velti mums ir žurnāls Praktiskais latvietis, kas ļoti labi šo situāciju ataino. Nekādu tamlīdzīgu nosaukumu es pasaulē neesmu sastapis. Mēs ļoti atšķiramies pat no saviem tuvākajiem kaimiņiem — lietuviešiem. Viņiem šī zemapziņas kultivētā domāšana ir daudz izteiktāka, viņi ir atvērtāki ireālajam, kas ir mūsos. Mēs esam piezemētāki. Paradoksāli, bet pagājušā gadsimta sākumā šis žanrs Latvijā bija ļoti izplatīts. Rainis un Aspazija ir vieni no klasiskākajiem pārstāvjiem. Spēlēju, dancoju un Sidraba šķidrauts ir tīrākais fantāzijas žanrs. Neviens romantiķis nevarēja bez šī ireālā iztikt. Nebija tikai definīcijas. Bet ja kāds varētu ekranizēt Spēlēju, dancoju tik vizuāli efektīgi un iekšēji pārliecinoši, kā tas ir Rainim, tad tas būtu šedevrs. Kaut vai šausmu filma.Dvīņa atgriešanās

Paradoksāli, bet fantastika kinematogrāfijā ienāca gandrīz vienlaikus ar kino rašanos, un ilgi pirms 1926. gada modernās fantastikas tēvs Hugo Gernsbeks definēja savu izpratni par fantastiku savā un vienlaikus pasaulē pirmajā fantastiskās literatūras žurnālā Amazing Stories. Pirmais fantastisko filmu veidotājs Žoržs Meljess Ceļojumā uz Mēnesi (1902) ar fotogrāfisku triku palīdzību skatītājiem parādīja kora meitenes un selenītus ar omāra spīlēm roku vietā. Tā nebija īpaši augsta māksla, bet tam laikam — burvīga. Pati iespēja filmās rādīt brīnumus vai stāstīt stāstus par lietām, kas reāli neeksistē, bija kā filmu veidotāju pirmā mīlestība uz fantāziju un fantastiku, un šī mīlestība tā arī nesarūs.

Tiesa, kino mēģina fantastikas idejas izteikt vizuālos tēlos, bet metaforas reti kad ir precīzas, un literāru darbu ekranizācijas bieži ir neveiksmīgas. Teiksim, filmējot Bēgošo pa asmeni (1982) režisors un scenārists Ridlijs Skots, knapi izlasījis Filipa K. Dika romānu Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām? Skots izmeta no konteksta visus simpātiskos sekundāros personāžus, humoru, reliģiskās problēmas, tas ir, izcirta atsevišķos kokus, lai redzētu mežu, un sakoncentrējās uz galveno problēmu — cilvēku un androīdu savstarpējo naidu, kuri tāpēc viens otru medī. Kad androīds, kas ir tikai izdzīvošanas mehānisms, atsakās nogalināt savu nāvīgo ienaidnieku — cilvēku, mēs saprotam, ka tā ir Dika romāna jēgas manifestācija. Spējot ģenerēt simpātijas pret citu, mākslīgi radīta būtne var iegūt savu cilvēcību, bet, tikai to zaudējot, cilvēks var pārtapt par cilvēkveida androīdu; ka “cilvēks” un “androīds” ir morāles un garīguma definīcijas, nevis jautājums par protoplazmu. Filips K. Diks nomira filmas pabeigšanas gadā un to neredzēja, bet paspēja pateikt, ka tā ir burvīga un satur tās pasaules garu, kuru viņš ir radījis.