Karš bez noteikumiem

Par Jūlijas Kantores grāmatu  “Baltija: karš bez noteikumiem”
Ю. Кантор. Прибалтика: война без правил (1939–1945).
Санкт-Петербург: Журнал Звезда, 2011

Sanktpēterburgas A. Hercena Valsts pedagoģiskās universitātes profesore un Ermitāžas direktora padomniece Jūlija Kantore, vēsturniece, kuras monogrāfijas veltītas maršala Mihaila Tuhačevska personībai staļinisma periodā un Padomju Savienības un Vācijas slepenajai sadarbībai 20.–30. gados (Война и мир Михаила Тухачевского. Санкт-Петербург, 2008; Заклятая дружба: Секретное сотрудничество СССР и Германии в 1920–1930-е годы. Санкт-Петербург, 2009), bet 2011. gada nogalē klajā nāca arī autores un Polijas vēsturnieka Mariuša Volosa (Wołos) darbs, kas veltīts starpkaru perioda ārpolitikas jautājumiem (Ю. Кантор, М. Волос. Треугольник Москва – Варшава – Берлин. Санкт-Петербург, 2011). Tā kā pats esmu palīdzējis autorei, precizējot faktus par nacisma okupāciju Latvijā, es negribētu, ka šeit rakstītais tiktu uztverts kā kritiska recenzija.

K. Z.

Grāmata “Baltija: karš bez noteikumiem” ir viens no retajiem darbiem, kurā mēģināts iezīmēt Baltijas vēstures problēmas, kas saistītas ar Otro pasaules karu, aplūkojot visu reģionu kopumā – līdz šim Baltijas valstu vēsturnieki vairāk nodarbojušies katrs ar savas valsts pētīšanu. Vienīgais latviešu valodā iznākušais izdevums, kurš veltīts visu trīs valstu vēsturei, “Baltijas valstu vēsture”, izdots kā mācību līdzeklis 2000. gadā. Tā nu iznācis, ka nereti par Igaunijas vai Lietuvas vēsturi mēs zinām mazāk nekā par citām pasaules valstīm.

Mūsu sarunā Jūlija Kantore teica, ka grāmatas sarakstīšanu sekmējusi interese par Baltiju Otrā pasaules kara laikā, jo padomju laikā tā bija visai mitoloģizēta: “Tagad aizliegumi it kā ir atcelti, bet mīti palikuši, dažkārt vecos mītus ir nomainījuši jauni. Dabiski, man gribējās zināt, kā pēc Molotova–Ribentropa pakta norisinājās Baltijas sovjetizācija, cik ātri šo valstu pilsoņu vidū parādījās cilvēki, kas bija gatavi pieņemt padomju spēles noteikumus, kāpēc Baltijas valstu politiskā elite bija tik piekāpīga 1939.–1940. gadā, kas īsti notika 1941.–1944. gadā, ļaujot daļai sabiedrības tolaik ticēt un joprojām saglabāt ticību, ka karošana zem nacistu karogiem ir ceļš uz neatkarību.”Pēdējā laikā Krievijā Baltijas valstu vēsturei Otrā pasaules kara gados pievērsta pastiprināta uzmanība, kuru acīmredzami izsaucis pavisam konkrēts politiskais pasūtījums. Par to liecina pēdējos piecos gados vismaz desmit iznākušās grāmatas, kā arī publicistiskās filmas par norisēm Baltijā gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara. Virknē darbu, balstoties uz padomju laika vēstures skaidrojumiem, mēģināts Baltijas vēsturi parādīt Kremlim vēlamās krāsās, un, šādi iekrāsota, tā būtiski neatšķiras no padomju vēsturnieku sacerētās. Tā 2011. gada novembrī Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja oficiālu izziņu par “PSRS ārpolitisko darbību Lielā Tēvijas kara priekšvakarā”, kurā skaidrota Padomju Savienības “miermīlīgā” ārpolitika, bet Baltijas valstu pievienošana pamatota kā šo valstu sabiedrības viedoklis, kas esot pausts vēlēšanās. Izziņas formulējumi un pat stils šķiet pa taisno pārceļojis uz ministrijas izziņu no kādas padomju dziļākās stagnācijas laika grāmatas:

“Īpašu nozīmi padomju vadība piešķīra ziemeļrietumu robežu nostiprināšanai. Bija svarīgi nepieļaut Baltijas (Pribaltiki – K. Z.) pārvēršanos agresijas pret PSRS placdarmā. Neskatoties uz 1939. g. rudenī noslēgtajiem līgumiem ar Lietuvu, Latviju un Igauniju, šo valstu valdības turpināja savu pretpadomju politiku. Tās radīja grūtības vispirms jau konkrētu jautājumu risināšanā, kas bija saistīti ar padomju garnizonu izvietošanu šajās valstīs, un vienlaikus paplašināja sadarbību ar nacistisko Vāciju. [..] Tomēr Baltijas valstu valdošo aprindu politiku neatbalstīja iedzīvotāju vairākums, un pēc 1940. gadā notikušajām Tautas seimu/parlamenta vēlēšanām Latvijā un Lietuvā un Valsts domes vēlēšanām Igaunijā šajās valstīs pie varas nāca Padomju Savienībai lojāli spēki. Visi augstāk nosauktie likumdošanas orgāni vērsās pie PSRS Augstākās Padomes ar lūgumu uzņemt to valstis padomju valsts sastāvā, un 1940. gada augusta sākumā šis lūgums tika apmierināts.”

Izziņa publicēta ministrijas oficiālajā mājaslapā: http://ej.uz/prieksvakars.

Šādi sacerējumi un to apgalvojumu tiražēšana dažādu valstu, arī Latvijas krievu valodas medijos nereti sacēluši vētru arī Latvijas sabiedrībā, taču centieni atmaskot Krievijas propagandas melus bieži vien izraisījuši tikai vēl lielāku interesi par tiem. Tā, piemēram, 2005. gadā uzņemtā filma “Baltijas nacisms”, par kuras saturisko kvalitāti atzinumus steidzās dot gan Latvijas Vēsturnieku komisija, gan pašmāju politiķi un publicisti, tieši saceltās ažiotāžas dēļ tika izrādīta ne tikai Maskavas vadībai piederošajā telekanālā ТВЦ, bet arī Krievijas centrālajos televīzijas kanālos, nereti ar atsauci, ka šo filmu Latvijā taisoties aizliegt.

Jāpiemin arī, ka pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas Krievijā 2000. gadā sākās Krievijas sabiedrības vēsturiskās pašapziņas veidošanas kampaņa, kas savu apogeju sasniedza 2005. gadā ar pompozajām Uzvaras dienas svinībām Sarkanajā laukumā.

Krievijas oficiālās vēstures koncepcijas pamatā ir atjaunotais padomju vēstures mīts par uzvaru Lielajā Tēvijas karā, kas, pēc sociologa Ļeva Gudkova domām, kļuvis par sava veida Krievijas kultūras surogātu – nozīmju lauku, kurā tiek izspēlētas svarīgākās mūsdienu tēmas un sižeti. Tas kļuvis par vienīgo varas mītu, kura uzdevums ir radīt saikni starp spēcīgo valsts varu un sabiedrību, nostiprinot impērisko ideoloģiju, vienlaikus pamatojot arī spēcīgas armijas un specdienestu nepieciešamību, jo bez šiem spēkiem uzvara karā neesot bijusi iespējama. 1941. gada katastrofa, kad pēc vācu armijas uzbrukuma PSRS Sarkanā armija panikā atkāpās, bet vācu gūstā nonāca ap 4 miljoniem sarkanarmiešu, tiek skaidrota ar “novājināto” armiju un vācu pārspēku. Līdzīgi kā padomju laikā, kad ar šo “kļūdu” tika attaisnota “miermīlīgā” PSRS bruņošanās programma, arī šodien Krievijas varenība tiek nevis skatīta saistībā ar tās pilsoņu dzīves līmeņa vai sociālajām problēmām, bet gan pamatota ar armijas un specdienestu spēku. Ar uzvaru karā tiek attaisnotas arī padomju armijas zvērības iekarotajās teritorijās; piemēram, ja arī tiek pieminēta Austrumprūsijas ciemata Nemmersdorfas iedzīvotāju, galvenokārt sirmgalvju, sieviešu un bērnu, nežēlīgā noslepkavošana 1944. gada oktobrī, tad ar atrunu, ka tā esot bijusi sarkanarmiešu atriebība par vācu pastrādātajām zvērībām Krievijā. Zīmīga ir attieksmes maiņa Krievijā pret britu vēsturnieka Entonija Bīvora darbiem (tie tulkoti arī latviski). Vēl pēc viņa darba “Staļingrada” iznākšanas krieviski viņš tika bezgalīgi slavēts, bet pēc “Berlīnes krišanas”, kurā autors aprakstījis arī sarkanarmiešu veiktās vācu sieviešu izvarošanas, virkne Krievijas amatpersonu darbu atzina par melīgu un revizionisku, un šo pozīciju uzreiz uzķēra arī masu mediji – piemēram, nozīmīga Krievijas ziņu aģentūra Rosbalt uz grāmatu atsaucās ar rakstu, kurā apgalvots, ka Bīvora rakstītais par vācu sieviešu izvarošanām ir Gebelsa propagandas radīts mīts un vispār – vācu sievietes stājušās dzimumsakaros ar padomju karavīriem labprātīgi (sk. http://ej.uz/labpratigi).

Uzvara karā it kā saista šodienas Krievijas sabiedrību ar padomju laika vēsturi. Kā rak­sta krievu vēsturnieks un filozofs Nikolajs Koposovs, šis mīts izmanto antifašisma veco loģiku: “Kas ir pret PSRS, tas ir par fašismu.” Tas ļauj izpausties pretrietumnieciskajām jūtām, tai pašā laikā attaisnojot tuvināšanos ar Rietumiem jeb, precīzāk, ar Rietumu lielvalstīm, piešķirot Krievijai tām līdzīgu superlielvalsts statusu. No vienas puses, uzvaras mīts ļauj pietuvināt Krieviju demokrātiskajai tradīcijai, pasvītrojot, ka sabiedrotie karoja kopīgu ideālu vārdā, bet tai pašā laikā tas arī attaisno staļinismu, vienlaikus noliedzot komunisma attīstības projektu.

Tādējādi vēstures pārvērtēšana ne tikai bijušajās padomju republikās, bet arī visā Austrumeiropā, kas nesakrīt ar Kremļa balstīto vēstures politiku, tiek pasludināta par fašistisku, revizionistisku utt. Tikmēr grāmatas, filmas, masu mediji, kuros Baltijas vēsture tiek rādīta padomju laikam ierastajā stilā, pilda uzvaras mīta stiprināšanas funkcijas, ietekmējot arī mūsu līdzpilsoņus, kas lielākoties dzīvo Krievijas informācijas telpā. Zīmīgi, ka arī ideoloģizētais nosaukums “Lielais Tēvijas karš” ļauj Otrā pasaules kara norises skatīt savdabīgā formā, veidojot priekšstatu, ka šis karš sākās tikai 1941. gada 22. jūnijā, “aizmirstot” gan par Somijas Ziemas karu, gan par līdzdalību Polijas sagrāvē, Baltijas valstu suverenitātes likvidāciju un citām “miermīlīgās” Staļina ārpolitikas aktivitātēm. Tāpat tas ļauj arī skatīt un veidot priekšstatu par šī kara īpašo svarīgumu starptautiskā līmenī. Gan padomju laika vēsturnieki, gan varai pietuvinātie vēsturnieki pašreizējā Krievijā ar lielu entuziasmu cīnās pret jebkādiem mēģinājumiem mazināt PSRS “sevišķo” lomu hitlerisma sagrāvē.

Oficiālā Kremļa pozīcija Otrā pasaules kara novērtējumā, iespējams, izpaužas jaunajā darbā “1941.–1945. gada Lielais Tēvijas karš”, kura pirmais sējums iznāca 2011. gadā. Grāmatas ievadā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs – ne vairāk, ne mazāk – norāda, ka šis darbs esot “unikāls ar to, ka tajā ir patiesība par Lielo Tēvijas karu” (izcēlums mans – K. Z.), kā arī tas “labi demonstrē varonīgās vēstures apzināšanās jauno etapu”.

Šajā darbā Molotova–Ribentropa vienošanās tiek raksturota kā Padomju Savienībai nepieciešams pasākums, lai nodrošinātu savu robežu neaizskaramību. Savukārt slepenajos papildprotokolos, kas esot tā laika diplomātijas “norma”, PSRS esot pārņēmusi kontroli pār tām teritorijām, kas piederējušas Krievijas impērijai, bet no tās tikušas atrautas Versaļas lēmumu vai tiešas aneksijas rezultātā. Arī šajā darbā triju Baltijas valstu pievienošanās Padomju Savienībai tiek pasniegta kā šajās valstīs notikušo vēlēšanu sekas, protams, nepieminot, ka vēlēšanas organizēja padomju emisāri, bet vēlētāji savu izvēli izdarīja, balsojot tikai par vienu sarakstu.

Būtībā tiek pārstāvētas tieši tās pašas vēsturiskās koncepcijas, kas bija padomju historiogrāfijas pamatā, – proti, uzvaru karā nodrošināja komunistu partijas un sociālistiskās sistēmas progresīvais raksturs; jaunajā vēstures “pētījumā” šis “raksturs” aizstāts ar “varas orgānu centralizāciju un organizētību”. Staļina loma uzvaras kaldināšanā raksturota šādi:

“Staļins atradās cīņas pirmajā plānā, bija informēts par visām norisēm frontē un aizmugurē, prasmīgi turēja valsts pārvaldes stūri. [..] Nenoliedzami Staļina personība – viņa spēcīgā politiskā griba, mērķtiecība, prasme organizēt un disciplinēt cilvēkus, spēja skaidri un saprotami runāt ar cilvēkiem – nospēlēja pozitīvu lomu. Ne mazāk svarīga loma Staļinam piemita kā valsts varas nesatricināmības, PSRS tautu vienotības un pārliecības pār uzvaru simbolam un garantam.”

Ar sevišķu sparu tiek “atmaskoti” Krievijas un Eiropas “melīgā liberālisma” (лжелиберализм) vēsturnieku darbi; tādējādi Krievijas valsts varas pārstāvji apliecina savas pretenzijas uz “vienīgās, pareizās” vēstures skaidrojumu.

Savukārt Latvijas sabiedrībā par Krievijas vēstures politiku ir visai vienkāršots viedoklis, proti, tā ir maksimāli politizēta, propagandiska un impēriska. Šādu izpratni veicina gan Krievijas un Baltijas valstu “vēstures kari”, gan tas, ka Latvijas grāmatu veikalos par Otrā pasaules kara tēmu lielākoties atrodamas populārzinātniskas grāmatas, kuras ideoloģiski pārstāv Kremlim tuvu pozīciju.

Vienlaikus mūsu pašu vēstures izpratne sāk atgādināt kaimiņvalsts spoguļattēlu. Par to liecina gan Nacionālās apvienības vēlme atsevišķus vēstures procesus skaidrot dogmu veidā, piemēram, uzskatot okupācijas fakta noliegšanu par kriminālu nodarījumu, gan vēstures pretrunīgo aspektu pastiprināta izmantošana politiskajās cīņās, ko izmanto teju visi Latvijas politiskie spēki, bruņojušies ar vēstures skaidrojuma klišejām, ko radījusi jau neesošu totalitāro režīmu propaganda. Tāpat nav normāla tendence, ka vēstures pētniecības vēlamākos virzienus nosaka politiskā vara, nevis brīvi izvēlas akadēmiskas institūcijas, Piemēram, Krievijas–Latvijas vēsturnieku komisija, kuras lietderību apšaubīja profesionāli vēsturnieki, tika izveidota tikai tāpēc, ka to pieprasīja vara. Ļoti līdzīgi tika veidota arī pretējās puses komisija.

Vēlme pastiprināti mācīt Latvijas vēsturi, atdalot to no vēstures norisēm pasaulē, paver iespējas manipulēt ar pagātni, pakārtojot tai tos pasaules vēstures notikumus, kas ir nepieciešami ideoloģijas stiprināšanai. Ar bažām var raudzīties uz jaunizveidoto Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisiju, kura var pieprasīt ne tikai pozitīvismu kultūrā, kā to pauda komisijas vadītājs pēc kāda kino seansa, bet, baidos, izvirzīt arī prasības pēc valstiski vajadzīgā izcelšanas vēsturē. Diemžēl tas visai atgādina bēdīgi slaveno 2009. gadā Krievijas prezidenta paspārnē izveidoto “Komisiju cīņai pret mēģinājumiem viltot vēsturi pret Krievijas interesēm”.Kantores darbs “Karš bez noteikumiem” nenoliedzami ir nozīmīgs jau tādēļ vien, ka kliedē daudzus Krievijas varas mītus. Autore ir centusies parādīt šo vēstures periodu pēc iespējas neideoloģizētā formā. Kad Jūlija Kantore man zvanīja, lai pavēstītu, ka darbs ir iespiests, pajautāju: “Kāds tad sanāca?” – “Zini, man liekas, ka tas nepatiks ne jūsējiem, ne mūsējiem!”, viņa atjokoja. Kad sāku grāmatu lasīt, sapratu, ka varbūt šīm aizdomām arī ir pamats, jo grāmata ideoloģiskā ziņā neglaimo ne PSRS politikai, ne arī Latvijā valdošajiem priekšstatiem par pagātni.

Grāmata sastāv no trim hronoloģiski veidotām daļām. Pirmā daļa vēsta par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS. Autore grāmatā nelieto apzīmējumu “okupācija”, uzskatot, ka šāds apzīmējums īsti neatbilst īstenībai, jo nevienā no valstīm neesot ticis fiksēts neviens pretestības akts padomju aneksijai, ar ko bija rēķinājušies pat padomju specdienesti.

Protams, šāda koncepcija var saniknot daļu šodienas Latvijas auditorijas, kurā “okupācijas fakts” padarīts par dogmu, lai gan arī Latvijas vēsture nebūt nav viennozīmīga okupācijas skaidrojumos. Savulaik prof. Heinrihs Strods izvirzīja tēzi, ka Latvijas okupācijas sākums ir jāmeklē 1939. gada oktobrī parakstītajā “bāzu līgumā”, kad pēc Molotova–Ribentropa pakta Maskava piespieda visas trīs Baltijas valstis parakstīt līgumus par Sarkanās armijas karaspēka bāzu un noteikta armijas kontingenta izvietošanu šajās valstīs. Latviju, tāpat kā Igauniju un Lietuvu, tas faktiski padarīja par padomju marioneti, tieši ietekmējot procesus arī valsts iekšējā un ārējā politikā. Kā ierasts, Stroda tēze netika pietiekami apspriesta ne akadēmiskajās, ne publiskajās debatēs, ļaujot nostiprināties viedoklim par 1940. gada jūliju kā Latvijas valsts bojāejas atskaites punktu.

Domāju, ka nav svarīgi, kā tiek dēvēta Latvijas valsts bojāeja – par okupāciju vai par aneksiju –, galvenais ir, kāds morāls novērtējums šim aktam tiek piešķirts, proti, vai tiek atzīti totalitāras lielvaras noziegumi pret neatkarīgu valsti un tās sabiedrību ar visām no tā izrietošajām sekām. Un jārunā ir ne tikai par okupāciju, bet arī par vietējo režīmu līdzatbildību par notikušo 1939.–1940. gadā. Jūlija Kantore, tāpat kā vairākums mūsu vēsturnieku, atzīst, ka Baltijas jautājumu izlēma Maskavā un Berlīnē, tomēr pārņem vācu vēsturnieka Ervina Oberlendera (Oberländer) tēzi, ka Baltijā pastāvošajiem autoritārajiem režīmiem bija raksturīgas īpašības, kas tos pietuvināja padomju modelim, radot priekšnoteikumus valstu sovjetizācijai. Komunistiem nekur nevajadzēja cīnīties pret parlamentārās demokrātijas iekārtu, bet bija tikai autoritārie ierēdņi jānomaina ar saviem funkcionāriem. Domāju, ka šo tēzi var pat padziļināt, runājot par zināmu autoritārā režīma sistēmas izmantošanu padomju varas nostiprināšanā, kā arī šo režīma funkcionāru līdzdalību jeb kolaborāciju padomju varai vēlamo lēmumu pieņemšanā.

Grāmatas autore rūpīgi aprakstījusi gatavošanos Baltijas valstu inkorporācijai, pseidovēlēšanu organizēšanu un norisi un sovjetizācijas uzsākšanu, kas, pēc Kantores domām, jau 1940. gada beigās padomju varu Baltijā noveda politiskas un ekonomiskas krīzes priekšā. Plašpatēriņa produkcijas trūkums, darba algu samazināšanās, raupja ideoloģiskā apstrāde un virkne citu faktoru padziļināja sabiedrības neapmierinātību, ko apkaroja ar PSRS jau labi pazīstamām metodēm – represijām. “Naidīgos elementus”, kā atzīmē autore, ne tikai apklusināja vai izolēja, bet – ideālā variantā – arī likvidēja. Represijas, kuru augstākais vilnis tika sasniegts piecas dienas pirms kara, arī bijušas galvenais cēlonis Baltijas iedzīvotāju naidīgajai attieksmei pret staļinisko padomju varu.

Varētu iebilst pret grāmatā sniegto Kārļa Ulmaņa režīma raksturojumu, kam, protams, var pārmest daudz ko, bet ne brāļošanos ar Pērkoņkrustu, vācbaltiešu nacistiem vai grāmatu dedzināšanas akcijas. Šķiet, ka šajā gadījumā Jūlija Kantore ir nonākusi padomju historiogrāfijas falsifikāciju iespaidā, nekritiski pārņemot šos padomju vēstures šablonus no tā laika akadēmiskajām publikācijām.

Jautājums, kas noteikti netiks viennozīmīgi uztverts Lietuvā, ir “Viļņas jautājuma atrisinājuma” vērtējums, kad PSRS pēc Polijas austrumdaļas sagrābšanas 1939. gada septembrī Lietuvai atdeva Viļņas apgabalu, kuru poļi bija anektējuši 1920. gadā, tā faktiski padarot Lietuvu par trešo valsti, kas iesaistījusies Polijas sadalīšanā. Lai arī autore apraksta, ka Viļņas apgabala nodošana Lietuvai bija tikai Maskavas triks, lai pamudinātu Lietuvu uz ciešāku sadarbību, tomēr padarīt Lietuvu par Polijas dalītāju nešķiet īpaši pamatoti – kaut vai aiz tā banālā iemesla, ka Lietuva nepiedalījās agresijā pret savu kaimiņvalsti.

Grāmatas otrā nodaļa veltīta nacistu okupācijas laikam Baltijā. Apskatīti svarīgākie nacistu īstenotās politikas virzieni Ostlandē. Autore sniedz ekskursu gan nacistu plānotajā politikā, gan tās realizēšanā. Autore uzsver, ka vācu karaspēka daļas visur tika sagaidītas kā atbrīvotājas no staļiniskā režīma, tomēr nacistu augstprātība pret “atbrīvotajām” tautām un to neatkarības centieniem drīz vien attieksmi pret vāciešiem mainīja. Kantores darbā, runājot par nacistu okupāciju Baltijā, ir vairākas svarīgas atšķirības no līdz šim Krievijā izdotajiem darbiem par Baltiju Otrā pasaules kara gados. Pirmkārt, ebreju nogalināšana 1941. gadā netiek pasniegta kā vietējo iedzīvotāju pašdarbības akcijas, bet vācu okupācijas režīma inspirēts slaktiņš, kurā vietējo iedzīvotāju iesaistīšana bija nepieciešama, lai radītu ilūziju, ka šajās akcijās vācieši nepiedalījās. Tomēr autore norāda arī uz vietējo iedzīvotāju lielo skaitu, kas bija gatavi piedalīties savu līdzpilsoņu slepkavībās. Tāpat grāmatā neatradīsim ierasto paralēļu vilkšanu starp “žīdu šāvējiem” un vācu frontes vienībām, tai skaitā leģionu, kad nereti par vienīgo faktu, kas ļauj apsūdzēt kara noziegumos Latviešu leģionu, kalpo tas, ka 1944. gadā leģionā tika iekļauta bēdīgi slavenā Viktora Arāja SD komanda.

Autores pozīcija ir arī tāda, ka, neapstrīdot Staļina režīma brutalitāti un teroru, nacisms tomēr jāuzskata par lielāku ļaunumu – to pierādot kaut vai 1940.–1945. gadā abu totalitāro varu iznīcināto un represēto cilvēku skaits. Personīgi es tiecos šai pozīcijai piekrist. Nevajadzētu veidot padomju režīmā cietušā latvieša tēlu (kaut arī padomju režīms neiznīcināja cilvēkus pēc nacionālām, bet šķiriskām un politiskām iezīmēm), tajā pašā laikā aizmirstot par iznīcināto ebreju līdzpilsoņu tūkstošiem, ko dažus mēnešus vēlāk noslaktēja otrs okupācijas režīms. Patiesību sakot, atbildot uz jautājumu, vai nacistu režīms Baltijā bija “maigāks” par padomju, iezīmējas tendence, ka sabiedriskajā domā Latvijā joprojām nav priekšstata par holokaustu un nacistu represijām. Drūmā statistika ir tāda: 22–23 tūkstoši represēto vai fiziski iznīcināto vienā padomju okupācijas gadā pret 80–100 tūkstošiem (autore gan, atsaucoties uz padomju izmeklēšanas aktiem, min 300 tūkstošus, ieskaitot arī padomju karagūstekņus) Latvijas pilsoņu, kas krita par upuriem nacistiem četros gados. Savukārt padomju represijas pēckara gados nevar būt par pamatu tam, lai atskatoties vācu laiks tiktu uzskatīts par “labāku”.

Vēl viens problemātisks jautājums ir jautājums par kolaborantiem ar nacistisko režīmu. Autores pozīcija ir kritiska, uzsverot, ka vācu izveidotās t.s. zemju pašpārvaldes sadarbojās ar okupantiem galvenokārt savtīgu interešu vadītas un pildīja vācu marionešu lomu. Latvijas historiogrāfijā un arī sabiedriskajā apziņā kolaborācija ar nacistiem tiek attaisnota gan ar sabiedrisko interešu aizstāvības nepieciešamību – lai kaut minimāli spētu ietekmēt okupācijas varas politiku –, gan ilūzijām par neatkarības atjaunošanu. Tomēr būtu nepieciešams atbildēt – kaut vai pašiem sev –, cik lielā mērā sadarbība ar nacistiem ietekmēja vācu okupācijas varas politiku par labu vietējiem iedzīvotājiem. Šķiet, ka vācu politikas izmaiņas attiecībā pret latviešiem tomēr vairāk iespaidoja nevis kolaborācijas pakāpe, bet izmaiņas frontē.

Vēl jo sarežģītāks ir jautājums, kas gan ir jau no prāta spēļu repertuāra.

Kas būtu noticis, ja nacisti tiešām Latvijai būtu ļāvuši atjaunot neatkarību? Šķiet, nacionālas valsts ideja būtu ne vien diskreditēta, bet, iespējams, pat padarīta par neiespējamu. Jāšaubās, vai Rietumu demokrātijas pēc kara būtu ieinteresētas uzturēt juridiski bijušās hitleriskās Vācijas sabiedrotās valsts leģitimitāti.

Grāmatas pēdējā nodaļa veltīta Baltijas atkārtotajai sovjetizācijai un, autores izmantotajā terminoloģijā, “meža brālībai”, nelietojot ideoloģiski piesātinātos “nacionālo partizānu” vai “pretpadomju bandītu” jēdzienus. Autore arī atzīst, ka faktiski šīs grupas ir jāuzskata par vienīgajām partizānu vienībām, jo vācu okupētajā Baltijā t.s. “sarkanie partizāni” neveidojās sabiedrības neapmierinātības dēļ un sabiedrība tos arī neatbalstīja.

Tomēr Jūlija Kantore uzskata, ka Baltijas atbrīvošana notikusi, paglābjot vietējās tautas vai nu no neizbēgamas “ģermanizācijas”, vai iznīcināšanas, un, lai arī kā PSRS republikas, tās tomēr esot saglabājušas savas pirmskara robežas. Pēc kara ne tikai ekonomiski, bet arī politiski bijis svarīgi steidzami atjaunot Baltijas valstis, kas vietējā komunistu varā raisīja cerības un pat zināmas pretenzijas uz patstāvību. Maskavai šādu iluzoru stāvokli esot bijis izdevīgi saglabāt, jo vietējie komunisti ar lielāku degsmi esot iesaistījušies sovjetizācijas procesā, kā arī tas ļāvis varai “pieradināt” un “izaudzināt lojālus vietējos kadrus”. Lai arī cīņa pret nacionālismu kļuva par svarīgāko ideoloģisko darbu Baltijā, tomēr to veicināja ne tikai, kā tās dēvēja padomju propaganda, “buržuāziski fašistiskās ideoloģijas paliekas”, bet arī pati padomju vara. Jūlija Kantore uzsver, ka Baltijā, pieaugot migrantu un vadošo darbinieku pieplūdumam no t.s. “vecajām PSRS republikām”, de facto esot sākusi dominēt krievu valoda, ko ļoti slimīgi uztvēra vietējie iedzīvotāji, kuriem savas valodas saglabāšana pēc iekļaušanas PSRS kļuva par pēdējo pašidentificēšanās kritēriju. Naidīgums esot izpaudies gan no vietējo iedzīvotāju puses, gan no iebraucējiem, kuri Baltiju uzskatīja par “ienaidnieka teritoriju”.

Tā kā grāmatā aplūkots tikai stāvoklis Baltijā 1944.–1945. gadā, autore nav izvērsti aplūkojusi, kā situācija attīstījās tālāk, bet man nešķiet, ka varētu piekrist tēzei, ka jau 1946. un 1947. gadā pēckara problēmas tikušas pārvarētas un Baltija Maskavas acīs esot pārstājusi būt par “nemierīgo” zonu. Autores vēlme “pielikt punktu” ar Otrā pasaules kara beigām Baltijas gadījumā nav pamatota – pēckara sovjetizācija, ekonomiskās reformas, represijas, mežabrāļu kustība, sabiedrības ideoloģiskā pāraudzināšana, kā arī virkne citu problēmu nebūt neliecina par “miera” zonas izveidošanos.Grāmata ir iznākusi, tā sniedz Krievijas vēsturē jaunu, izsvērtāku skatījumu uz vēstures norisēm Baltijā Otrā pasaules kara gados. Tā ne tikai glauda pa spalvai mūsu nacionālo vēstures izpratni, bet arī aizskar virkni sāpīgu un neērtu jautājumu, uz kuriem var mēģināt atbildēt vienīgi atklātā un neideoloģizētā diskusijā, neaizstājot šos jautājumus ar mītiem un nenododot tos aizmirstībai.