Kājām uz Meksiku

Pirms pāris gadiem nolēmu pārsteigt pats sevi un tuviniekus Ziemassvētkos ar populārzinātnisku dāvanu – biedrības National Geographic un uzņēmuma IBM kopprojekta “Genographic” komplektiem, kurus jau laikus biju pasūtinājis projekta interneta vietnē. Tās bija kartona kārbiņas ar visu nepieciešamo ģenētiskā materiāla parauga (siekalu uztriepe) noņemšanai un iesaiņošanai, apmaksāta aploksne parauga nosūtīšanai uz laboratoriju, lietošanas instrukcija, kā arī unikāls ciparu un burtu kods, ar kuru projekta interneta vietnē vēlāk piekļūt pētījuma rezultātiem. Saskaņā ar ģenētikas ābeci sieviešu dzimuma projekta dalībniecēm tā bija iespēja izzināt savu ceļu līdz mūsdienām, sākot no Āfrikā pirms 150 000 gadu dzīvojušās mitohondriālās pirmmātes jeb “Ievas”. Vīriešiem tika piedāvāta iespēja uzzināt savas dzimtas vēsturi, izsekojot senču migrācijas ceļiem vai nu pa to pašu pirmmāšu iemīto taku, vai pa vīrišķās Y hromosomas atstātajām pēdām – sākot no Āfrikā pirms 60 000 gadu dzīvojušā “Ādama”. Kā komplektam pievienotajā pavadvēstulē rakstīja viens no projekta vadītājiem, ģenētiķis Spensers Velss, “mēs visi esam secīgi dzimuši brālēni un māsīcas, un mūs šķir ne vairāk kā 2000 paaudzes.”

2000 paaudzes, protams, nav maz – aptuveni rēķinot, vismaz 40 000 gadu. 40 000 gadu laikā daudz kas var notikt pat tik gausā procesā kā cilvēka evolūcija. Paleoantropologs Džons Hokss no Viskonsinas Universitātes, piemēram, saskaitījis, ka pēdējo 50 000 gadu laikā cilvēka genomā notikušas 3000 adaptīvās mutācijas, kuras atstājušas iespaidu uz tādām lietām kā ādas pigmentācija, smadzeņu lielums (pēdējos 10 000 gados tās, izrādās, sarukušas par apmēram 150 cm3), laktozes panesība un daudz ko citu. Katrā ziņā eiropietim ar rasisma vai reliģiskā fundamentālisma nesamaitātu iztēli nav īpaši grūti noticēt Spenseram Velsam un pieņemt, ka Austrālijas krūmājos mītošie aborigēni, Āfrikas pigmeji, Meksikas iezemieši – visi ir mūsu n-tās pakāpes brālēni un māsīcas.

Pieļauju, ka daudz grūtāk šo faktu pieņemt bija Amerikas, Austrālijas un citu jauno zemju pirmatklājējiem – pirmkārt jau tāpēc, ka līdz pat 18. gadsimtam eiropieši pieturējās pie pavisam citas vēstures hronoloģijas. Pat tādi zinātnieki kā Ņūtons un Keplers, nemaz nerunājot par kristiešu (kā katoļu, tā protestantu) teologiem, uzskatīja, ka pasaule ir radīta ap 4000 gadu p.m.ē. Apmēram tikpat vecs viņu ieskatā bija arī cilvēks, jo, kā zināms no Bībeles, Ādams tika radīts sestajā dienā pēc pasaules radīšanas. Balstoties uz šādu hronoloģiju (pie kuras vēl mūsdienās turas tā saucamās “jaunās Zemes” teorijas kreacionisti), mūs visus no Ādama šķir ne vairs 2000 paaudzes, bet “nieka” 300. Līdz pat 16. gadsimta vidum Spānijā notika karsti strīdi, vai jaunatklāto zemju pamatiedzīvotāji vispār ir “pilnībā” cilvēki, proti – Noasa pēcteči. Pat acteku, maiju un inku spožā civilizācija nebija arguments, jo, kā izteicās Aristoteļa darbu tulkotājs un humānists Huans Hiness de Sepulveda, “vai tad arī bites un zirnekļi nedarina lietas, kas cilvēkam nav pa spēkam?”.

Spāņu humānistiem par godu jāatzīst: viedoklis, ka indiāņi tomēr ir cilvēki, beigu beigās ņēma virsroku, un drīz vien parādījās pirmās hipotēzes par to, no kurienes tad viņi īsti ir cēlušies. Viena no šīm hipotēzēm varētu būt īpaši interesanta arī mums Latvijā.

Kuršu zeme “atrodas piecdesmit sestā garuma un četrdesmit piektā platuma grādu krustpunktā”, 1606. gadā Mehiko iespiestajā grāmatā “Jaunās Spānijas vispārīgās un dabas vēstures apkopojums”[1. Henrrico Martinez. Reportorio de los tiempos, y historia natural desta Nueva España, Mexico, 1606.] rakstīja Jaunās Spānijas karaliskais kosmogrāfs, inženieris, iespiedējs, kartogrāfs un Mehiko pilsētas inkvizīcijas tulks Enriko Martiness. “Tās ir zemes, kas pieder valdoņiem, kuri ir Polijas karaļu vasaļi. Šo apgabalu apdzīvo ļaudis, kuru āriene, ādas krāsa, stāja un spēks ir tādi paši kā indiāņiem Jaunajā Spānijā, vienīgi viņi ir nedaudz druknāki, tādi paši kā čičimeki[2. Lai gan apzīmējums “čičimeki” (chichimecas) ir visai izplūdis, parasti tajā dēvē uz ziemeļiem no Mehiko mītošās nomadu ciltis, kas nodarbojas nevis ar lauksaimniecību, bet gan ar medniecību un vākšanu. Vārda fonētiskā līdzība ar krievu valodā izmantoto rasistisko apzīmējumu “čučmeks” nav nejaušība. Pēc tam, kad spāņu konkistadori vārdu kā vispārīgu klejotājtautu apzīmējumu pārveda uz Eiropu, dažu gadsimtu laikā tas sasniedza arī tagadējās Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas teritoriju, kur šādi sāka nievājoši apzīmēt mongoloīdas izcelsmes Sibīrijas iedzīvotājus.]. Viņu valoda atšķiras no tām, ko lieto apkārtējo apgabalu ļaudis. Ir ārkārtīgi pārsteidzoši novērot, ka šie ļaudis ir brūngani un nomākti, turpretī kaimiņu zemju iedzīvotāji ir gaiši, blondi un kareivīgi. Tā nu es varu iztēlot, ka šie un tie (čičimeki – P. B.) ir vieni un tie paši. Un kas mani vēl pamudina tā domāt, ir fakts, ka tuvāk pie poliem starp šo kontinentu, Āziju un Eiropu ir pavisam mazs attālums.”

Pirmais, kas piesaista uzmanību šajā aprakstā, ir Kurzemes ļaužu fenotipiskais raksturojums – tas ievērojami atšķiras gan no mūslaikos klātienē redzamā, gan agrākos gadsimtos tapušiem vērojumiem. “Latvietis ir vidēja auguma, spēcīgas miesasbūves; mati gaišbrūni, taisni, retāk vijīgi, turklāt rudi un melni gandrīz nav sastopami; seja ovāla, piere augsta, deguns taisns un bieži garš,” īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma iznākušajā grāmatā “Latvieši”[3. Юрий Новосёлов. Латыши. Очерки по этнографии и современной культуре латышей, Рига, Типо-литография Шнакенбург, 1911.] rakstīja Penzā dzimušais un Rīgā strādājušais ģeogrāfijas skolotājs Jurijs Novosjolovs. Tomēr, kā norādīja Novosjolovs, “starp latviešiem gadās arī pavisam cita tipa sejas – ar izteiktiem vaigu kauliem, ar platu, stūrainu seju, ar kastaņkrāsas matiem. Pirmā tipa latvieši ir lietuviešu cilts pārstāvji, otrie – somu cilts lībiešu pēcteči, kas vairāk vai mazāk tīrā veidā līdz mūsu dienām saglabājušies Kurzemes piekrastē, kur Domesnes (Kolkas – P. B.) raga apkaimē mīt 2–3 tūkstoši.”

Taču arī Novosjolova aprakstītie lībieši, visticamāk, nebūs bijuši tie paši Martinesa redzētie tumsnējie kurši. Kā man pastāstīja antropoloģe, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniece Rita Grāvere, Martiness visdrīzāk būs saticis tipiskus kuršu pārstāvjus. Grāveres kundzi uzmeklēju tieši Martinesa apraksta dēļ. Pēc aprunāšanās ar vairākiem vēsturniekiem biju sapratis, ka viņa, iespējams, ir vienīgā speciāliste Latvijā, kas man varētu kaut ko paskaidrot par mūsu zemes seno iedzīvotāju ārieni. Kā apstiprinot šīs aizdomas, zinātniece mūsu satikšanos sāka ar pukošanos, ka mūsdienās etnisko tipu pigmentācijas, matu krāsas un citu fizisko atšķirību pētīšanai vairs netiekot veltīts pienācīgs daudzums uzmanības un līdzekļu.

Viņa pastāstīja, ka, lai gan turpmākajos gadsimtos, sajaucoties ar lībiešiem un citām šajās apkaimēs mītošām tautām, liela tiesa kuršiem raksturīgo īpašību esot zudušas, tomēr vēl līdz 16. gadsimta beigām ļaudis, kas dzīvojuši uz dienvidiem no Liepājas, galvenokārt valodas dēļ, esot dēvēti par kuršiem. Etnogrāfisko ekspedīciju dalībnieki kuršiem atbilstošus antropoloģiskos tipus reģistrējuši un iemūžinājuši fotogrāfijās vēl 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Kad zinātniecei nolasīju priekšā Martinesa rakstīto, viņa nekavējoties atrada un uz rakstāmgalda manā priekšā nolika fotogrāfiju, kas uzņemta vienā no antropologa, eigēniķa un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāna Jēkaba Prīmaņa 20. gadsimta sākuma ekspedīcijām. Ja vien zem attēla nebūtu paraksta “Kuršu ķoniņi’, itin viegli varētu noticēt, ka dubultportrets, no kura pretī raugās divas sievietes ar cieši pieglaustiem, tieši pa vidu izšķirtiem tumšiem matiem, uzņemts kaut kur Centrālamerikā. “Tumsnēji, neliela auguma – vidēji ap 165 cm gari,” paskaidroja Grāveres kundze. Kurzemes ļaužu augums gan nākamo gadsimtu laikā ievērojami mainījies, un šī tendence, kas bijusi kopīga Ziemeļu un Baltijas piekrastes zemēm, vēlākos laikos uzskatāmi dokumentēta karaklausības dokumentos. Diemžēl sīkāks 20. gadsimta sākumā vēl sastapto kuršu apraksts līdz mūsdienām nav saglabājies, jo Jēkaba Prīmaņa un viņa asistentes Lūcijas Krastiņas-Jērumas 1928. gadā tapušais manuskripts “Kuršu ķoniņi”, visticamāk, Otrā pasaules kara vai pēckara juku laikā ir gājis zudumā, un saglabājušies tikai daži attēli.

Taču, ja jau ticams piepeši izrādījās iesākumā šķietami fantastiskais 17. gadsimta sākumā tapušais kuršu apraksts, nenāktu par ļaunu palūkot, vai kāds patiesības grauds nav atrodams arī tikpat grūti noticamajā versijā par Amerikas indiāņu izcelsmi no kuršiem.

Ziņu par Martinesa izcelsmi un bērnību ir maz, un, kā savā rakstā “Enriko Martiness, brūnādainie kurši un Amerikas indiāņu izcelsme” vēsta Marburgas Herdera institūta zinātniskais līdzstrādnieks Kārlis Brambats[4. Rakstā izklāstītais Martinesa dzīves gājums un ieskats viņa hipotēzēs lielā mērā balstīts tieši Brambata publikācijā, kas ir līdz šim plašākais Enriko Martinesa Amerikas pamatiedzīvotāju un kuršu radniecības teorijai veltītais pētījums: Karl Brambats. “Enrico Martínez, the brown-skinned Courlanders, and American Indian origins”, Journal of Baltic Studies, Vol. XVII, No. 2, 1986.], tās visas Martiness pats sniedzis, stājoties Mehiko pilsētas inkvizīcijas tulka amatā. Saskaņā ar paša apgalvojumiem, viņš esot dzimis Hamburgā – pēc meksikāņu vēsturnieka Fransisko de la Masas aprēķiniem, laikā starp 1550. un 1560. gadu. Viņš pats esot saucis sevi par vācieti (dažkārt viņa vārds ticis rakstīts pēc vācu modes – Heinrich Martin), lai gan daži 19. gadsimta spāņu pētnieki apgalvoja, ka viņš dzimis Spānijā, daži meksikāņu pētnieki – ka Meksikā, un vēl daži – ka viņš īstenībā bijis pārspāniskojies francūzis, īstajā vārdā Henri Martin. Aleksandrs fon Humbolts uzskatīja, ka Martiness bijis vai nu vācietis, vai holandietis – viņa darba pienākums bija tulkošana uz un no vācu un flāmu valodas. “Jaunās Spānijas vispārīgās un dabas vēstures apkopojuma” 1914. gada izdevuma priekšvārdā Martiness jau pašsaprotami nodēvēts par Hamburgā dzimušu vācieti, visticamāk – protestantu. Lai gan tam nav atrasti nekādi dokumentāli pierādījumi, saskaņā ar šo versiju Martinesam Spānijā būtu bijis jākonvertējas katoļticībā, jo tikai tā būtu iespējams izskaidrot viņa nonākšanu Jaunās Spānijas inkvizīcijas tulka amatā.

Astoņu gadu vecumā Martiness nokļuva Seviljā, bet vēlāk Parīzē izstudēja matemātiku. 18 līdz 20 gadu vecumā viņš uz laiku atgriezās Hamburgā, un droši vien tieši šajā periodā – no 1568. līdz 1580. gadam – viņam bija izdevība apceļot gan Poliju, gan kuršu zemi un vaigā skatīt tur mītošos tumsnējos ļaudis. Pēc atgriešanās Spānijā Martiness dzīvoja Toledo, Madridē, Seviljā un vairākās citās pilsētās, bet 1589. gadā viņš kā cosmógrafo del rey (karaļa kosmogrāfs) aizkuģoja uz Jauno Spāniju.

Karaļa kosmogrāfa amatā Martinesam bija jāprognozē debess spīdekļu aptumsumi, jāseko planētu un zvaigžņu stāvoklim, kā arī jāaprēķina Spānijas troņa īpašumā nonākušo kalnu, upju, ezeru, pilsētu un visu citu objektu ģeogrāfiskās koordinātas. Gan par šiem pienākumiem, gan papildus sniegtām matemātikas un horoloģijas stundām pienācās fiksēta gada alga. 1598. gadā, pateicoties apzinīgumam, nopietnībai un valodu zināšanām, viņš tika iecelts inkvizīcijas tulka amatā. Šis amats Martinesam ienesa arī materiālu labumu – izmantojot savu stāvokli, viņš tika pie apcietinātajam holandiešu grāmatiespiedējam Kornelio Adriano Sezaram konfiscētā tipogrāfijas aprīkojuma, atvēra savu tipogrāfiju un jau 1599. gadā izdeva pirmo grāmatu. Par viņa iespiedēja marku kļuva dzērve, kas ar vienu kāju stāv uz galvaskausa, otrā, lai neaizmigtu, tur akmeni, bet knābī – lenti ar uzrakstu, kuru, skatoties no viena gala, var izlasīt kā “VIGILATE” (“esiet nomodā”), bet no otra – kā “ET ALIGA” (“turi ciet”).

Būdams cilvēks ar renesanses laikmetam atbilstošu zināšanu un interešu plašumu, Martiness drīz vien izpelnījās labu slavu un atzinību Mehiko visaugstākajās aprindās. Par to liecina ar 1604. gada 28. martu datēta Jaunās Spānijas vicekaraļa Monterejas grāfa vēstule, kurā viņš savam pēctecim apkārtnes zemju izpētes un kolonizācijas jautājumos iesaka paļauties uz “zinošākajiem un gudrākajiem” ļaudīm, “arī Enriko Martinesu, inkvizīcijas tulku, kurš saprot matemātiku, ir gan baudījis pamata izglītību, gan studējis un labi izprot kosmogrāfiju”. Ieteikums acīmredzot tika ņemts vērā, jo drīz vien tapa Martinesa parakstītas Jaunmeksikas un tagadējās Kalifornijas kartes, kas tika plaši izmantotas visa turpmākā gadsimta laikā, un pat vēl 18. gadsimta beigās kartogrāfi savas jaunākās kartes lielā mērā balstīja Martinesa zīmētajā.

Tomēr vislielāko ievērību gan labā, gan sliktā nozīmē Martinesam atnesa viņa hidroinženiera karjera, kas beigu beigās Martinesu tad arī iedzinusi kapā. Mehiko ieleja mēdza regulāri applūst jau pirms spāņu kolonistu ierašanās, taču 16. gadsimtā neparasti spēcīgu lietusgāžu iespaidā plūdi kļuva īpaši postoši – bruka ēkas, tika iznīcinātas ēdamas un neēdamas preces, traucēta satiksme u.tml. 1607. gadā pilsētu piemeklēja tik spēcīgi plūdi, ka nācās pat slēgt lielāko daļu baznīcu un klosteru.

Tajā pašā gadā vicekaralis Luiss de Velasko Martinesam konkursa kārtā uzticēja Mehiko plūdu aizsardzības un ūdens novadīšanas sistēmas jeb desagüe iekārtošanu. Lai pasargātu pilsētu no applūšanas, Martiness bija iecerējis gandrīz 7 km gara pazemes novadtuneļa izbūvi. Jau nākamā gada maijā, klātesot vietējās garīgās un laicīgās varas priekšstāvjiem, kā arī pašam Martinesam, notika svinīga pretplūdu būvju pirmās kārtas atklāšana. Slūžas tika atvērtas, kanālos ieplūda ūdeņi, Martinesam tika pasniegta zelta ķēde.

Tomēr būvdarbi bija tik sarežģīti un darba apstākļi tik grūti, ka pilnībā projekts nebija pabeigts arī pēc pieciem gadiem, un, kā karalim Filipam III sūdzējās tālaika vicereģents arhibīskaps Garsija Gerra, nebija līdzējusi pat 1 126 650 vīru nostrādināšana un milzīgās iztērētās naudas summas. Pats Martiness uz savu veikumu gan raudzījās krietni optimistiskāk un vēlāk rakstīja, ka ļaudis viņu neieredzējuši vienīgi tāpēc, ka būvei nepieciešamo līdzekļu ieguvei ir paaugstināts vīna nodoklis, ka kritiķi viņa darbu mēdzot vērtēt vienīgi gada sausajos periodos, kad kanālos nav ūdens, un vispār celtniecības laikā bojā gājuši esot tikai 21 indiānis un divi spāņi.

1614. gadā Mehiko ieradās holandiešu inženieris Adrians Bots, kurš paziņoja, ka Martinesa projekts ir nekam nederīgs, un piedāvāja savu plānu. Martinesam gan izdevās vietējo varu pārliecināt, ka viņš ar 300 vīriem un par gandrīz divreiz lētāku cenu darbus pabeigs, kā nākas. Tomēr jau atkal viss negāja kā cerēts, 1627. gada plūdi tuneli krietni izpostīja, un divus gadus vēlāk pilsētu atkal apdraudēja applūšana. Martinesu apsūdzēja sabotāžā un nevīžībā, kas novedusi pie tuneļa iebrukšanas, un apcietināja. Lai gan pēc dažām dienām viņš tika atbrīvots un varēja ķerties pie tuneļa izlabošanas, bija par vēlu, jo 1629. gada 22. septembra lietusgāžu izraisītajos plūdos, kā apgalvo daži autori, bojā aizgāja vairāk nekā 30 000 indiāņu, atkal tika slēgtas baznīcas, klosteri un veikali, bet pilsētas turīgie iedzīvotāji meklēja glābiņu bēgot. Martiness tika uzskatīts par galveno vainīgo, tika konfiscēti viņa īpašumi, un viņš atkal nonāca cietumā.

Martiness nomira nomāktībā un trūkumā 1632. gada 24. decembrī Kuautitlanas ciemā un tur arī apglabāts. Un, lai gan Brambats raksta, ka Aleksandrs Humbolts, ap 1800. gadu apmeklējot Mehiko, pilsētas plūdu aizsardzības sistēmu novērtējis kā vienu no ievērojamākajām hidrotehniskajām būvēm civilizācijas vēsturē, ar Martinesu tai, visticamāk, bijusi visai maza saistība. Jau dažus gadus pēc viņa nāves par darbu superintendentu ieceltais Huans de Viljabona Subiaurre paveikto atzina par aplamu, un 1789. gadā tunelis tika pārbūvēts par atvērtu kanālu. Lai kā arī būtu, 1878. gadā Mehiko pilsētas Semināra laukumā Martinesam tika uzstādīts bronzas piemineklis, kas vēlāk tika pārvietots uz pilsētas galveno laukumu un stāv tur vēl šobaltdien.

Meklējot Amerikas pamatiedzīvotāju ģenealoģiskās saknes, dažādi minējumi tika izteikti jau pirms Martinesa. Amerigo Vespuči 16. gadsimta sākumā šķita, ka “plato seju” dēļ Dienvidamerikas kontinenta pamatiedzīvotāji atgādina “tartarus” jeb tatārus, bet nedaudz vēlāk dažs portugāļu ceļotājs saskatīja indiāņos līdzību ar ķīniešiem. Paša novērotajās vai šķietamajās fiziskajās līdzībās balstītais minējums, ka kurši un čičimeki ir piederīgi vienai rasei, un teorija, ka viņi Amerikas kontinentā varētu būt nonākuši pa zemes ceļu “tuvāk pie poliem”, bija oriģinālākais Martinesa pienesums šīs mīklas minējumā, jo pārējo Meksikas indiāņu vēstures interpretāciju viņš pārsvarā balstīja vai nu citu autoru darbos, vai priekšgājēju autoru ideju noliegumā – piemēram, apstrīdot iespēju, ka ieceļošana Amerikas kontinentā būtu varējusi notikt pa jūras ceļu vai ka tilts starp Jauno un Veco pasauli varētu būt nogrimušais Atlantīdas kontinents vai kādi tobrīd vēl nezināmi jūras šaurumi starp kontinentiem. (Beringa jūras šaurums tika atklāts tikai 1728. gadā.)

Par čičimekiem pirmoreiz pārējai pasaulei ziņoja Meksikas iekarotājs Ernans Kortess, kurš kādā 1526. gadā rakstītā vēstulē pieminēja uz ziemeļiem no acteku galvaspilsētas Tenočtitlanas mītošās čičimeku ciltis, kuras nav bijušas tik civilizētas kā acteki un kuru pārstāvji, kā viņš uzskatīja, ir derīgi vienīgi verdzībai, īpaši raktuvju darbos. Patiesībā “čičimeki” bija navatlu valodā sastopams jēdziens, ko navas grupas ļaudis lietoja, lai vispārīgi un reizēm varbūt arī nicinoši apzīmētu mūsdienu Meksikas ziemeļu apgabalos no vēl tālākiem ziemeļiem ienākušas nomadiska vai daļēji nomadiska dzīvesveida etniskās grupas, kuras actekiem bija tas pats, kas romiešiem “barbari”. Kā rakstījusi pētniece Šārlota Greidija, “Čičimeki bija mežonīgi, nomadiski ļaudis, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Mehiko ielejas. Tiem nebija pastāvīgas dzīvesvietas, tie pārtika no medībām, nepazina apģērbu un nešpetni pretojās jebkādiem mēģinājumiem ielauzties viņu teritorijā, kur atradās spāņu iekārotas sudraba raktuves”.[5. Charlotte M. Gradie. “Discovering the Chichimecas”. The Americas, Vol. 51, No. 1, 1994.] Savukārt 16. gadsimtā tapušā aprakstā kāds spāņu autors, acīmredzot meklējot pamatojumu čičimeku apkarošanai, raksta, ka aizsegt tie mēdzot vien dzimumorgānus, savus ķermeņus izkrāsojot dažādās krāsās, pārtiekot tikai no medījuma, saknēm un augiem, bet čičimeku sievietes mēdzot doties savās gaitās jau tai pašā dienā, kad dzemdējušas, kas laikam bija jāuztver kā īpaša barbarisma pazīme.

Čičimeku un vēl vienas ienācēju grupas – tolteku – ierašanās no ziemeļiem ir būtiska Meksikas pirmsspāņu vēstures daļa, kas tikusi visai rūpīgi dokumentēta navas mutvārdu un rakstītās vēstures hronikās. Centrālamerikas ziemeļu daļa jeb Vidusamerika ir vienīgais kontinenta reģions, kur jau pirms spāņu ieceļotāju ierašanās bija izveidojušās vairākas rakstu kultūras – rakstība bija pazīstama maijiem, sapotekiem, mištekiem un navatliem. Tas gan nenozīmē, ka līdz mūsdienām būtu saglabājies ievērojams uzticamu oriģināldokumentu korpuss, – pārsvarā par šo tautu hronikās rakstīto iespējams uzzināt vien no vēlākos gadsimtos tapušiem pārstāstiem, kuri allaž jāuztver visai piesardzīgi. Jau 16. gadsimtā čičimeku un tolteku ieceļošanas vēsturi sāka izmantot ideoloģiskai identifikācijai – spāņu puse, kā jau minēts, vietējo iedzīvotāju “barbarisma” raksturošanai, bet paši pamatiedzīvotāji – savu senču sakņu, statusa un teritoriālo tiesību pamatošanai (šajā ziņā čičimekiem un kuršiem tiešām ir kurioza radniecība, jo, kā zināms, arī kuršus nereti mēdza izmantot dažādām anahroniskām Latvijas valstiskuma izcelsmes fantāzijām). Atmetot visu pretrunīgo vai šaubīgo, no šiem avotiem tomēr var izsecināt, ka čičimeki un tolteki tagadējās Meksikas teritorijā ienākuši laikā starp 1100. un 1400. gadu – tātad tikai dažus gadsimtus pirms sastapšanās ar Kortesa konkistadoriem.[6. Michael E. Smith. “The Aztlan Migrations of the Nahuatl Chronicles: Myth or History?”. Ethnohistory 31(3), 1984.]

Martiness savos meklējumos, visticamāk, bija ietekmējies no Peru un Meksikas jezuītu misionāra un dabas pētnieka Hosē de Akostas (1539–1600) darbiem. Akosta viens no pirmajiem 1589. gadā bija izteicis pieņēmumu, ka indiāņi Amerikā varētu būt ieceļojuši pa viņiem vien zināmu zemes ceļu no Āzijas. Atšķirībā no daudziem šajos jautājumos ieinteresētiem laikabiedriem Martiness nebija no garīdzniecības aprindām, līdz ar to viņam nebija saistoša nedz norāžu meklēšana Svētajos Rakstos, nedz mūku ordeņa kanonizēto aizbildņu bijāšana. Viņa pieeja bija skeptiski dabaszinātniska, attāli dzīvojošiem ļaudīm kopīgo viņš meklēja ar kulturālo un lingvistisko pazīmju salīdzināšanas metodi, savus spriedumus balstīja ne tik daudz teorētiskās spekulācijās, cik ģeogrāfiskos, etnogrāfiskos, anatomiskos un zooloģiskos vērojumos.

Martinesa aprakstītā brūngano kuršu līdzība ar atsevišķām Jaunās pasaules pamatiedzīvotāju grupām laikam jau bija pietiekami pārliecinoša, lai drīz vien tā tiktu plaši tiražēta arī citu autoru darbos. Franciskāņu misionārs un vēsturnieks Huans de Torkemada 1613. gadā Martinesa hipotēzi pārstāstīja pilnībā, turklāt iekļaujot to, tā teikt, plašākā kontekstā. “Kuršu līnija” viņa darbā ieņem godpilnu vietu līdzās citiem Amerikas pamatiedzīvotāju izcelsmes skaidrojumiem – piemēram, ka viņi varētu būt arī apokrifisko desmit zudušo Izraēla cilšu, feniķiešu, kartāgiešu, Noasa dēla Hāma pēcteči u.tml. Kārlis Brambats atsauces uz kuršiem atradis arī vairāku citu 17. gadsimta autoru darbos – piemēram, franciskāņu mūks un Peru vēstures hronists Antonio de la Kalanča, lai arī par visticamākajiem pamatiedzīvotāju senčiem uzskatīja “tartarus”, kas Amerikā nonākuši, šķērsojot hipotētisku jūras šaurumu, bija pieļāvis, ka tādā pašā veidā – tikai no pretējās puses, pāri tikpat hipotētiskam šaurumam starp Amerikas un Eiropas ziemeļu apgabaliem – Amerikā būtu varējuši nokļūt arī lapi un kurši. 1682. gadā publicētā Djego Andresa Ročas darbā par indiāņu izcelsmi kurši ierindoti jau vairs tikai sestajā vietā aiz kartāgiešiem, feniķiešiem, ķīniešiem, tatāriem, Atlantīdas iemītniekiem un bibliskajiem ofīriešiem (1. Mozus grāmatas 10. nodaļā minētā Joktana dēla Ofīra pēctečiem). “Tā vien šķiet, ka kuršu zeme atrodas Livonijā,” rakstīja Roča, “līdzās Skitijai un Tatārijai, un no turienes varētu būt nākuši Meksikas indiāņi.”

Protams, gan šie, gan vēlāko gadu spāņu izcelsmes autori, kas turpināja atstāstīt, komentēt un papildināt Martinesa atklājumu, atšķirībā no viņa paša, visticamāk, mūsu pusē nekad nebija spēruši kāju, un kurši, kurlandieši jeb, kā tagad teiktu, kurzemnieki, viņu iztēlē droši vien rādījās par tikpat tāliem, teiksmainiem un tālab dažādām hipotēzēm viegli pielāgojamiem ļaudīm kā “tartari”, Ofīra dēli vai ķīnieši. Šādai izpratnei noteikti par labu nāca arī fakts, ka 16.–17. gadsimtu zinātne Spānijā aizvadīja nošķirtībā no pārējās Eiropas, un ticība dažādām leģendām, brīnumiem un teiksmām tur – bet jo īpaši Spānijas kolonijās – saglabāja spēcīgu iespaidu daudz ilgāk nekā citās Eiropas valstīs. Droši vien tāpēc nekāds dabaszinātņu uzplaukums spāņu zemēs nesākās vēl labu laiku, un daudz lielāku popularitāti tur iemantoja virziens, par kura aizsācēju var uzskatīt dominikāņu mūku Gregorio Garsiju, kura pirmais darbs par indiāņu izcelsmi tika publicēts 1607. gadā. Viņa pieeja sakņojās sholastiskajā epistemoloģijā, un viņa domu gaitas pamatā bija trīs aksiomas: pirmkārt, saskaņā ar katolisko ticību visi cilvēki ir Ādama un Ievas pēcteči; otrkārt, Amerikas iedzīvotāji pilnīgi noteikti ir nākuši no Vecās pasaules, un, treškārt, visu mūsu zināšanu pamatā ir viens no četriem pamatavotiem: tīras un absolūtas zināšanas, kas balstītas cēloņsakarībās; uz nedrošiem pamatiem balstīti un vairāk vai mazāk neskaidri viedokļi; droša, neapgāžama, Rakstos un baznīcā balstīta ticība un, visbeidzot, ticība autoritātēm. Tā kā pirmais, trešais un ceturtais pamatavots ne pie kādas skaidrības nonākt nepalīdz, sprieda Garsija, jo nav nekādu cēloņsakarībās balstītu indiāņu izcelsmes pierādījumu, arī Bībele par tiem klusē, un pirmā autoritāte, kas par tiem ziņojusi, bijis vien Kristofors Kolumbs, viss, kas ļaudīm atliek, ir neskaidri, aptuveni, pretrunīgi un, iespējams, pat aplami viedokļi. Tā nu vienīgā, viņaprāt, jēdzīgā Amerikas pamatiedzīvotāju izcelsmes meklēšanas zinātniskā metode ir visu iespējamo minējumu, versiju un viedokļu vākšana, apkopošana un komentēšana.

Saskaņā ar pašlaik pētnieku vairākuma pieņemto un par valdošo uzskatīto Jaunās pasaules migrācijas modeli pirmie ļaudis Amerikas kontinentos ir ienākuši no Sibīrijas pa cietzemi, kas pēdējā leduslaikmetā savienojusi abus kontinentus Beringa jūras šauruma vietā. Tāpat pieņemts uzskatīt, ka senākie pārceļotāji šo ceļu veikuši vismaz pirms 13 500 gadiem, kas gan neizslēdz iespēju, ka tautu staigāšana turpinājusies arī vēlāk.

Pērnā gada vasarā zinātniekiem no Kalifornijas Universitātes šo stāstu izdevās konkretizēt vēl vairāk, veicot arheoloģiskajos izrakumos atrastu kaulu, kā arī šobrīd dzīvojošu ASV, Sibīrijas un Okeānijas iedzīvotāju DNS analīzi[7. Tanya Basu. “There’s a New Theory About Native Americans’ Origins”, Time, 21.07.2015.]. Pētījumā iegūtie dati liecinot, ka ne agrāk kā pirms 23 000 gadu no Austrumāzijas populācijas atdalījusies viena vienīga samērā neliela iedzīvotāju grupa, kas tad arī devusies uz Aļasku. Savukārt pirms kādiem 13 000 gadu šie jau pa plašāku Amerikas teritoriju izklīdušie ļaudis sākuši dalīties un nošķirties atšķirīgās ģenētiskajās un kultūru grupās. Šī jaunākā teorija gan nesaskan ar citu pētnieku pārliecību, ka Amerikā ienākuši divi ieceļotāju viļņi – pirmie amerikāņi un tā dēvētā populācija Y, kuras iezīmes bijušas tuvākas Austrālijas, Jaungvinejas un Andamanu salu pamatiedzīvotājiem.

Sava raksta noslēgumā Kārlis Brambats atgriežas pie Martinesa pieminētajām Kurzemes ģeogrāfiskajām koordinātām (56° Z un 45° A), mēģinot izprast, tieši kurā tagadējās Polijas, Lietuvas, Latvijas vai kādas citas valsts teritorijā Enriko Martiness ir sastapis senos un tumsnējos kuršus. Un, lai gan šo pasākumu ievērojami apgrūtinājis vienprātības trūkums pat par meridiānu atskaites punktiem Martinesa laikā (līdz 1634. gadam spāņu ģeogrāfi un ceļotāji bija izmantojuši septiņus atšķirīgus ģeogrāfiskā garuma atskaites punktus), vēsturnieks pieļauj, ka spāņu zinātņu vīrs varētu būt izcēlies krastā Liepājas ostā.

Kārdinājumam izteikt dažādus pieļāvumus jeb “viedokļus” pretī turēties ir grūti, un te, lūk, būs vēl viens. “Tas, ka vikingi agrāk vai vēlāk atklās Ziemeļamerikas kontinentu, bija pilnīgi pašsaprotami,” nesen laikrakstā The New York Times publicētā esejā rakstīja norvēģu rakstnieks Kārls Ūve Kneusgors[8. Karl Ove Knausgaard. “My Saga”. The New York Times, 25.02.2015.]. “Viņi nāca no vēju aprautās un raupjās Norvēģijas piekrastes, kur laivas ir ierasts pārvietošanās līdzeklis un zvejošana – pamatnodarbošanās. Laika gaitā viņi apguva kuģošanu okeānā gan ar kaujas, gan kravas kuģiem un lika tos lietā, lai paplašinātu savu pasauli. [..] Viņi devās uz Īriju, Skotiju, Angliju un Franciju. 9. gadsimta beigās viņi kolonizēja Īslandi, tad pēc dažām paaudzēm atklāja Grenlandi un kolonizēja arī to. No Grenlandes rietumkrasta uz Ziemeļamerikas kontinentu bija tikai divu dienu kuģojums. Droši vien viņi brīnījās par Grenlandes piekrastē izskalotajiem un no mežiem nākušajiem kokiem. Un, pat ja viņi tīšuprāt vai vajadzības spiesti nedevās tālāk uz rietumiem, viņi tur varēja nonākt nejaušības pēc. Viņiem nebija nedz magnētisko kompasu, nedz sekstantu, viņi vadījās vien pēc saules un zvaigznēm, bet miglā, kas šeit nav retums, viņi varēja aizklīst tālu prom no kursa. Saskaņā ar divām īslandiešu sāgām, kurās vēstīts par jaunā kontinenta atklāšanu, – “Sāgu par grenlandiešiem” un “Sāgu par Ēriku Rudo” – tieši tā arī bija noticis.”

The New York Times redaktors Kneusgoru bija nolīdzis savdabīgai šī ceļojuma rekonstrukcijai. Viņam kā “vikingu pēctecim” no Norvēģijas pāri Īslandei un pēc tam Grenlandei bija jāaizlido uz Ziemeļameriku, Ņūfaundlendā jāapmeklē vieta, kur, kā atklājuši arheologi, ir bijusi viena no pirmajām vikingu apmetnēm, un beigās jāapraksta savi piedzīvojumi.

“Kad skolā uzzināju par vikingu atklājumiem, man nekad nebija tāda sajūta, ka tas būtu varējis notikt pa īstam,” viņš rakstīja. “Pat pēc tam, kad devītajā klasē bijām Oslo muzejā aplūkojuši autentiskus vikingu kuģus. Šķita, ka kuģi ar saviem masīvajiem kokmateriāliem, izgrieztajām pūķu galvām, duļļu rindām ir piederīgi taustāmajai pasaulei, turpretī viss, ko biju lasījis par vikingiem un viņu gaitām, bija piederīgs netaustāmajai grāmatu un iztēles pasaulei – tai pasaulei, kurā Īslande bija “Īslande”, Grenlande bija “Grenlande”, bet Amerikas atklāšana bija teiksmains stāsts.”

Kneusgora esejā pieminētais 9. gadsimts, protams, ir ievērības cienīgs arī mūsu pusē. Jau no 6. līdz pat 9. gadsimtam netālu no tagadējās Grobiņas ir atradusies pastāvīga vikingu apmetne, savukārt Brēmenes bīskapa Rimberta darbā “Svētā Ansgara dzīve” aprakstīts zviedru vikingu iebrukums kuršu zemē 853.–854. gadā – iespējams, uzbrukums tai pašai vikingu apmetnei. Ap to pašu laiku vikingi rosījās visā Eiropā – 857. gadā tiem bija jāposta Parīze, nedaudz vēlāk jāuzbrūk Konstantinopolei, jau tā paša gadsimta 70. gados jātiek līdz Īslandei, bet gadus piecus vēlāk – līdz Grenlandei. Un tur, kā jau rakstīja Kneusgors, ceļš līdz Amerikas krastiem bija vairs tikai divu dienu jautājums.

Ja jau 16. gadsimtā dzīvojušais Enriko Martiness 20 gadu vecumā bija paguvis gan Parīzē izstudēt matemātiku, gan nokļūt līdz Spānijai un pat Liepājai, nav grūti iztēloties, ka arī dažs Grobiņas tuvumā kopš 6. gadsimta mītošo vikingu pēctecis vai vēlāks iebrucējs varēja savaņģot un aizvest līdz pat Amerikas krastiem arī kādu no kuršu meitām vai dēliem. Dažu gadsimtu laikā tikt no Grenlandes līdz teritorijai, kur tolaik dzīvoja čičimeki, pieļauju, varēja arī pat tik senos laikos. Un tad jau Martiness nemaz nebūtu tik tālu no patiesības.

Lai aplūkotu “Genographic” pētījuma rezultātus, projekta vietnē ir jāievada unikālais dalībnieka kods; tālāk jau soli pa solim var izsekot savu senču gaitām, sākot no Āfrikas vidienes. Pa tēva jeb Y hromosomas līniju man šis ceļš ir sācies pirms vairāk nekā 100 000 gadiem, kad turpat Āfrikā notikusi viena no pirmajām ģenētiskajām mutācijām un izveidojušies divi atšķirīgi ciltskoka zari. Tālāk mani senči virzījušies uz ziemeļiem, pāri Sarkanajai jūrai un Arābijas pussalai uz Tuvajiem Austrumiem, līdz pat Indijas vidienei. Daļa pirms kādiem 30 000 gadu atkrituši un devušies tālāk uz Tālajiem Austrumiem, Okeāniju un, iespējams, pat uz Austrāliju, bet mani priekšteči pagriezušies uz Rietumiem un cauri visai Eiropai aizklīduši līdz pat Pireneju pussalai. Tas ir maršruts, ko izstaigājuši arī aškenazu-levītu priekšteči.

Pa mātes līniju manu senču stāsts sācies Austrumāfrikā pirms 67 000 gadu. Ceļa sākums bijis tāds pats kā tēva līnijai – pāri Sarkanajai jūrai un Arābijas pussalai, taču pirms 41 000 gadu sieviešu dzimtes priekšteces pagriezušās uz Rietumiem un cauri Turcijai devušās uz Balkāniem. Apliecot loku apkārt Melnajai jūrai, kāda no manām pirmmātēm nonākusi tagadējās Polijas vidienē, bet no turienes viņas pēcteči un mani senči izklīduši pa visu Rietumeiropu, sākot ar Itāliju un beidzot ar Īriju.

Šādi, interaktīvā kartē aplūkojot migrācijas ceļus, ko mērojušas daudzas paaudzes, lai beigās to gēnu kombinācija sakristu manī, arī 17. gadsimta sākumā radusies hipotēze par čičimeku radniecību ar kuršiem vairs nemaz nešķiet tik neprātīga, pat ja, visticamāk, tā arī paliks nekas vairāk kā tikai 17. gadsimta hipotēze.