Kā mēs novecojam

Viscietākie cilvēka ķermeņa audi ir baltā zobu emalja. Tomēr ar gadiem arī tā nodilst, un cauri sāk spīdēt mīkstākie, tumšākie zoba slāņi. Vienlaikus pamazām atrofējas asins piegāde zobu pulpai un saknēm, samazinās siekalu pieplūdums; smaganas bieži iekaist un atkāpjas no zobiem, atsedzot to pamatnes, padarot tos nestabilākus un vizuāli garākus – īpaši tas attiecas uz apakšzobiem. Eksperti saka, ka pēc viena paša zoba spējot noteikt cilvēka vecumu ar precizitāti līdz pieciem gadiem – protams, ja mutē vispār kāds zobs vēl palicis.

Rūpīga zobu higiēna var palīdzēt zobus nosargāt, tomēr novecošana to stipri apgrūtina. Piemēram, artrīts, trīce un nelielas triekas sekas traucē rūpīgi tīrīt zobus un zobu starpas, turklāt ar gadiem nervi kļūst mazāk jutīgi un cilvēki var nepamanīt, ka viņiem ir bojāti zobi vai slimas smaganas – līdz brīdim, kad ir jau par vēlu. Normāla garuma mūža laikā žokļu muskuļi zaudē 40 procentus masas, bet apakšžokļa kauli – divdesmit, kļūstot poraini un neizturīgi. Cilvēkiem kļūst arvien grūtāk kārtīgi sakošļāt ēdienu, tāpēc viņi pārorientējas uz mīkstākiem pārtikas produktiem, kas lielākoties bagātāki ar rūgšanas procesiem pakļautiem ogļhidrātiem un veicina zobu bojāšanos. Līdz 60 gadu vecumam amerikāņi vidēji zaudē trešdaļu no saviem zobiem. Astoņdesmit piecu gadu vecumā gandrīz 40 procentiem zobu vairs nav vispār.

Kamēr mūsu kauli un zobi kļūst mīkstāki, pārējais ķermenis, tieši otrādi, pamazām sacietē – asinsvadi, locītavas, sirds muskulis un vārstuļi un pat plaušas uzkrāj ievērojamas kalcija nogulsnes un kļūst arvien stīvāki. Aplūkojot zem mikroskopa, asinsvados un mīkstajos audos var ieraudzīt to pašu kalcija formu, kas atrodama kaulos. Ķirurģiskas operācijas laikā padzīvojuša pacienta aorta un citi lielākie asinsvadi pēc taustes bieži vien šķiet cieti un trausli. Nesenā pētījumā konstatēts, ka zems kaulu blīvums vēl drošāk nekā holesterīna līmenis liecina par to, ka pacientam drīzumā draud nāve no aterosklerotiskas slimības. Varētu likties, ka novecojot kalcijs no skeleta pārceļas uz mīkstajiem audiem.

Lai pa mūsu sašaurinātajiem un krietni stīvākajiem asinsvadiem plūstu tikpat liela asins straume kā senāk, sirdij jārada aizvien lielāks spiediens. Iznākums ir tāds, ka 65 gadu vecumā vairāk nekā puse no mums cieš no hipertonijas. Pastāvīgās smagās piepūles rezultātā sirds sieniņas sabiezē un tai kļūst arvien grūtāk tikt galā ar lielo slodzi. No 30 gadu vecuma sirds maksimālā jauda arvien samazinās. Cilvēki pamazām spiesti pamanīt, ka vairs nevar paskriet tik ātri kā senāk vai uzkāpt pa kāpnēm neaizelšoties.

Kāpēc mēs vispār novecojam, par to vēl joprojām turpinās vētrainas debates. Klasiskais uzskats ir tāds, ka novecošanas cēlonis ir organisma daļu nolietošanās. Salīdzinoši nesen izskanējis viedoklis, ka patiesībā šis process ir daudz sistemātiskāks un ģenētiski ieprogrammēts. Šīs nometnes pārstāvji norāda, ka samērā līdzīgu dzīvnieku sugu pārstāvjiem, kas pakļauti apmēram vienādiem nolietošanos veicinošiem faktoriem, vidējais mūža garums mēdz būtiski atšķirties. Kanādas zoss var nodzīvot līdz 23, 5 gadu vecumam, bet karaliskā zoss – tikai 6, 3 gadus. Iespējams, ka dzīvnieki šajā ziņā līdzinās augiem, kuru mūža garumu lielā mērā nosaka paša organisma iekšējie procesi. Piemēram, dažas bambusa sugas veido blīvu audzi, kas aug un zeļ aptuveni simt gadus; tad visi stādi vienlaicīgi uzzied un tūlīt pēc tam iet bojā.

Doma, ka dzīvas būtnes nevis vienkārši nolietojas, bet gan pašas pārstāj funkcionēt, pēdējo desmit gadu laikā guvusi jūtamu atbalstu. Zinātnieki, kas strādā ar nu jau slaveno tārpu C.elegans (divas no pēdējām piecām Nobela prēmijām medicīnā saņēmuši cilvēki, kuri pētī tieši šo mazo nematodi), atraduši veidu, kā, modificējot vienu vienīgu gēnu, izaudzēt tārpus, kas dzīvo divtik ilgi un noveco daudz lēnāk. Līdzīgā veidā izdevies paildzināt arī augļu mušu drozofilu, peļu un rauga mūža ilgumu.

Neskatoties uz šiem atklājumiem, zinātnieki tomēr nedomā, ka mūsos patiešām ieprogrammēts kāds noteikts dzīves garums. Galu galā, lielāko mūsu sugas simt tūkstoš gadus garās eksistences tiesu – vienīgais izņēmums ir pēdējie pārsimt gadi – cilvēka vidējais mūža garums bijis 30 gadi vai vēl mazāk. (Pētījumi vedina domāt, ka Romas impērijas iedzīvotāji vidēji dzīvojuši līdz 28 gadu vecumam.) Mūsdienās vidējais mūža garums attīstītajās valstīs ir gandrīz 80 gadi. Ja cilvēka dzīves garums atkarīgs no mūsu ģenētikas, tad iznāk, ka medicīna ņēmusi virsroku. Mēs esam tādas kā dabas kļūdas, kas nodzīvo krietni pāri tām atvēlētajam laikam. Tātad, pētot novecošanu, mēs patiesībā pūlamies izprast nevis dabisku, bet drīzāk gan pretdabisku procesu. Iedzimtība mūsu mūža garumu iespaido pārsteidzoši maz. Džeimss Vaupels no Rostokas Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūta norāda, ka to, cik ilgu mūžu jūs nodzīvosiet salīdzinājumā ar vidējo mūža garumu, jūsu vecāku ilgmūžība nosaka tikai par 6 procentiem, turpretim to, cik garš jūs esat salīdzinājumā ar vidējiem rādītājiem, jūsu vecāku augums izskaidro par veseliem 90 procentiem. Pat ģenētiski identisku dvīņu mūža garums mēdz būt radikāli atšķirīgs – 15 gadi ir gluži tipiska atšķirība.

Tātad mūsu gēni izskaidro mazāk nekā mēs bijām iedomājušies – toties nolietošanās teorija, iespējams, varētu mums pastāstīt vairāk. Čikāgas Universitātes pētnieks Leonīds Gavrilovs uzskata, ka cilvēks pārstāj funkcionēt tieši tāpat kā jebkura cita kompleksa sistēma – nejauši un pakāpeniski. Inženieri jau sen sapratuši, ka daudzas vienkāršas iekārtas nenoveco. Tās strādā nevainojami, līdz sabojājas kāda būtiska sastāvdaļa; tad tās vienkārši pilnībā pārstāj funkcionēt. Mehāniska rotaļlieta darbojas bez aizķeršanās, līdz sarūsē kāds zobrats vai salūst atspere, un tad mantiņa pilnībā apstājas. Taču kompleksām sistēmām, teiksim, spēkstacijām, jāiztur un jāturpina funkcionēt, neraugoties uz to, ka tajās ietilpst tūkstošiem būtisku sastāvdaļu. Šī iemesla dēļ inženieri, tās projektējot, paredz vairākus savstarpēji dublējošus līmeņus – rezerves sistēmas un rezerves sistēmu rezerves sistēmas. Rezerves elementi var nebūt tikpat efektīvi kā pamatlīmeņa komponenti, taču ļauj iekārtai turpināt darboties, kaut arī vienam bojājumam seko nākamais. Gavrilovs apgalvo, ka, pēc visa spriežot, tieši šādi gēnu nosprausto parametru rāmjos funkcionē cilvēka organisms. Mums ir rezerves niere, rezerves plauša, rezerves sēklinieki un olnīcas, rezerves zobi. DNS mūsu šūnās tiek bieži bojāta visikdienišķākajās situācijās, taču šūnas nodrošinātas ar vairākām DNS “remonta” sistēmām. Ja neatgriezeniski bojāts kāds būtisks gēns, parasti turpat pa rokai atrodami vairāki rezerves eksemplāri. Un, ja nomirst visa šūna, tās uzdevumus var izpildīt citas šūnas.

Un tomēr, dažādiem kompleksās sistēmas bojājumiem uzkrājoties, neizbēgami pienāk brīdis, kad pietiek jau ar vienu defektu, lai sāktu ciest viss kopums; sistēma kļūst trausla un viegli ievainojama. Tā notiek ar spēkstacijām, automašīnām un lielām organizācijām. Un tā notiek arī ar mums: pārāk daudz bojātu locītavu, pārāk daudz pārkaļķojušos artēriju. Rezerves detaļas beigušās. Mēs nolietojamies līdz stāvoklim, kad tālāka nolietošanās vairs nav iespējama.

Tas izpaužas neskaitāmos veidos. Piemēram, mati nosirmo, jo mums izbeigušās pigmentu šūnas, kas agrāk piešķīra tiem krāsu. Skalpa pigmentu šūnas dabiskais dzīves cikls ir tikai daži gadi. Mēs paļaujamies uz to, ka cilmes šūnas atmigrēs uz vajadzīgo vietu un tās aizstās. Tomēr pamazām tiek iztukšots arī cilmes šūnu krājums. Tā nu ap piecdesmit gadu vecumu apmēram puse no mūsu matiem kļuvuši sirmi.

Ādas šūnās palēnām pārstāj darboties mehānismi, kas izvada mūsu atkritumus, un sārņi sarec staipīga dzeltenbrūna pigmenta – lipofuscīna – pikučos. Tie ir vecuma plankumi, kurus redzam uz savas ādas. Kad lipofuscīns uzkrājas sviedru dziedzeros, tie vairs nevar normāli funkcionēt, un tas izskaidro, kāpēc mēs vecumdienās kļūstam tik uzņēmīgi pret karstuma dūrienu.

Acis sāk neklausīt dažādu iemeslu dēļ. Lēca sastāv no ārkārtīgi izturīgām kristāliskām olbaltumvielām, taču tās pakļautas ķīmiskām izmaiņām, kas ar laiku mazina to elastīgumu – un tāpēc tik daudziem cilvēkiem jau ceturtā gadu desmita sākumā sāk attīstīties tālredzība. Šie procesi lēcai liek arī pakāpeniski nodzeltēt. Pat, ja nerunājam par kataraktu (lēcas bālgano aizmiglojumu, ko var izraisīt pārmērīga saskarsme ar ultravioletajiem stariem, augsts holesterīna līmenis, diabēts, smēķēšana un citi nelabvēlīgi faktori), veselīga 60 gadus veca cilvēka tīkleni sasniedz trīs reizes mazāks gaismas daudzums nekā tas ir 20 gadu vecumā.

Es runāju ar Fēliksu Silverstounu, kurš 24 gadus ieņēmis vecākā geriatra posteni Ņujorkas Pārkera Ebreju institūtā un publicējis vairāk nekā simt novecošanas procesiem veltītu zinātnisku darbu. Viņš saka, ka novecošanas procesā nav iespējams izšķirt kādu vienu konkrētu un universālu šūnu līmeņa mehānismu. Mūsu organismos uzkrājas lipofuscīns, skābekļa brīvo radikāļu nodarītie bojājumi un neskaitāmas citas mikrošūnu problēmas. Process ir pakāpenisks un neapturams. “Mēs vienkārši pamazām izjūkam,” saka Silverstouns.

Izredzes nav necik vilinošas, un ir tikai dabiski, ka cilvēki mīļuprāt izvairās no tādiem tematiem kā, teiksim, vecuma nespēks. Novecošanai veltītas desmitiem populāru grāmatu, taču tām parasti ir tādi nosaukumi kā “Ik gadu jaunāks”, “Jaunības avots”, “Seksīgā atvasara” un tamlīdzīgi. Pirmkārt, mēs atliekam pārmaiņas, ko mums kā sabiedrībai vajadzētu ieviest savā kopīgajā dzīvē. Otrkārt, šādi mēs sev atņemam iespēju mainīt uz labo pusi to ceļu, ko mums katram nākas noiet novecojot.

Gandrīz visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē cilvēki miruši jauni. Vidējais dzīves ilgums pieauga, kad mēs pieveicām pāragru nāvi, konkrētāk, radikāli samazinot mirstību dzemdībās, no infekcijām un traumām. 70. gados jau tikai četri no katriem simt industriāli attīstītajās valstīs dzimušajiem cilvēkiem mira pirms 30 gadu vecuma. Tas bija fantastisks sasniegums, taču atstāja visai maz iespēju tālākiem uzlabojumiem: pat, ja mirstība līdz trīsdesmit gadu vecumam tiktu pilnībā izskausta, tas būtiski nepagarinātu vidējo paredzamo dzīves ilgumu. Tāpēc notika prioritāšu maiņa, un galvenā uzmanība tika pievērsta tam, lai samazinātu mirstību pusmūža un pensijas vecuma grupās; turpmāko desmitgažu laikā paredzamais dzīves ilgums turpinājis augt. Uzlabojumi sirds un elpošanas ceļu slimību, insulta, vēža un citu kaišu ārstēšanā un profilaksē nozīmē, ka tie, kuriem patlaban ir sešdesmit pieci gadi, caurmērā var rēķināties ar vēl deviņpadsmit dzīves gadiem – tas ir gandrīz par četriem gadiem vairāk nekā 1970. gadā. (Salīdzinājumam – laikā no 19. gadsimta līdz 1970. gadam sešdesmitpiecgadnieki savu paredzamo dzīves ilgumu pagarināja tikai par trim gadiem.)

Iznākums ir tas, ko reizēm dēvē par izdzīvošanas “rektangularizāciju" [1. No rectangle – taisnstūris]. Kopš cilvēces pirmsākumiem iedzīvotāju vecuma grupu proporcijas atgādinājušas tādu kā piramīdu: mazi bērni veidoja pašu plašāko no grupām, tātad piramīdas pamatni. Ar katru nākamo, mazliet vecāko grupu piramīda arvien sašaurinājās. 1950. gadā bērni līdz piecu gadu vecumam veidoja 11 % no ASV kopējā iedzīvotāju daudzuma, pieaugušie vecumā no četrdesmit pieciem līdz četrdesmit deviņiem – 6 %, bet cilvēki, kas vecāki par astoņdesmit – 1 %. Šodien Amerikā piecdesmitgadnieku un piecgadnieku ir vienlīdz daudz.

Amerikāņi ar šo jauno demogrāfisko situāciju tā arī nav apraduši. Mēs neesam atteikušies no domas par pensiju 65 gadu vecumā; tas bija gluži saprātīgi situācijā, kad cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, ir tikai neliela sabiedrības daļiņa, bet pilnīgi neattaisnojami mūsu apstākļos, kad šī vecuma grupa jau izaugusi līdz 20 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Patlaban cilvēki savām vecumdienām atlicina mazāk ietaupījumu nekā jebkurā citā desmitgadē kopš Lielās depresijas laikiem. Vairāk nekā puse veco cilvēku dzīvo vieni, bez dzīvesbiedra, un mēs laižam pasaulē mazāk bērnu nekā jebkad agrāk – un tomēr praktiski nedomājam par to, kā vienatnē pavadīsim savu mūža nogali.

Tikpat biedējošs un krietni mazāk apspriests ir fakts, ka medicīna visai gausi reaģē uz šīm pārmaiņām, par kurām pati atbildīga, un tikpat gausi sāk likt lietā jau esošās zināšanas par to, kā padarīt vecumdienas vieglākas. Neraugoties uz straujo pensijas vecuma cilvēku skaita pieaugumu, laikā no 1998. līdz 2004. gadam diplomētu geriatru skaits sarucis par trešdaļu. Radikāli samazinājies pieteikumu skaits uz pieaugušo primārās veselības aprūpes mācību programmām; tikmēr tādas specialitātes kā plastiskā ķirurģija un radioloģija vēlas apgūt rekordliels potenciālo studentu skaits. Daļēji tas saistīts ar finansēm – geriatrijā un primārajā veselības aprūpē strādājošo algas pieder pie pašām zemākajām medicīnas jomā. Bet daļēji tas ir tāpēc – vai nu mēs to gribam atzīt vai nē –, ka vairumam mediķu vienkārši nepatīk strādāt ar veciem cilvēkiem.

“Lielāko daļu ārstu geriatrija biedē, un tas ir tāpēc, ka viņiem trūkst iemaņu, lai tiktu galā ar “vecajiem kraķiem”,” man paskaidroja geriatrs Fēlikss Silverstouns. “Vecais Kraķis ir pakurls. Vecajam Kraķim ir vāja redze. Vecā Kraķa atmiņa pieklibo. Ar Veco Kraķi jārunā lēni, jo viņš ik pa brīdim lūdz atkārtot to, ko tu viņam esi stāstījis vai jautājis. Un Vecajam Kraķim nav kādas vienas galvenās sūdzības – Vecajam Kraķim tādu ir vismaz piecpadsmit. Kā ellē tikt ar to visu galā? Ārstam nolaižas rokas. Turklāt ar daudzām no šīm kaitēm Vecais Kraķis sirgst nu jau gadus piecdesmit. Nav iespējams izārstēt visu, ar ko viņš slimojis piecdesmit gadus. Viņam ir augsts asinsspiediens. Viņam ir diabēts. Viņam ir artrīts. Šajā darbā nav ne kripatiņas spožuma un prestiža.”

Geriatriskā klīnika – jeb, kā to dēvē manā slimnīcā, Padzīvojušu pieaugušo veselības centrs – atrodas tikai stāvu zem Ķirurģijas nodaļas, kurā es strādāju. Es paeju tai garām gandrīz ik dienu, bet neatceros, ka būtu tai kādreiz veltījis kaut mazāko uzmanību. Tomēr kādu rītu es nokāpu stāvu zemāk un ar pacientu laipno atļauju pasēdēju klāt dažās slimnīcas galvenā geriatra Jirgena Bludava konsultācijās.

“Kas jūs šodien pie manis atvedis?” viņš vaicāja tārīta pirmajai pacientei Džīnai Gavrilesai. Viņa bija neliela auguma, bet pēc izskata spēcīga 85 gadus veca kundze ar īsiem, sprogainiem sirmiem matiem, ovālām brillēm, vienmēr gatava atplaukt jaukā smaidā. Viņa ienāca kabinetā stingriem soļiem, somiņu un mēteli pasitusi padusē. Vecās dāmas meita turējās iepakaļ – ja neskaita mēļās ortopēdiskās kurpes, viņas mātei nekāds fizisks atbalsts nebija vajadzīgs. Pie geriatra viņai ieteicis atnākt internists.

Ārsts apvaicājās, vai pacientei esot kādas īpašas sūdzības.

Atbilde, cik noprotams, bija – gan jā, gan nē. Pirmais, ko viņa pieminēja, bija sāpes krustos; tās viņu mokot jau vairākus mēnešus, palaikam izplatoties tālāk pa vienu kāju un traucējot viņai izkāpt no gultas vai piecelties no krēsla. Kundzei bija arī smags artrīts; viņa parādīja mums savus pirkstus – locītavās tie bija pietūkuši un izliekti tā saucamajā “gulbja kakla” deformācijā. Pacientei bija augsts asinsspiediens – “no stresa”, viņa paskaidroja un pasniedza ārstam savu medikamentu sarakstu. Glaukomas dēļ viņai ik pēc četriem mēnešiem bija jāierodas uz acu apskati. Senāk viņai neesot bijis nekādu “tualetes problēmu”, bet pēdējā laikā, kundze atzinās, nākoties nēsāt ieliktnīšus. Džīnai Gavrilesai savulaik izoperēts resnās zarnas vēzis, un tagad, starp citu, plaušā parādījies bumbulis, kas, pēc radiologa domām, varētu būt metastāze – viņai ieteikts veikt biopsiju.

Bludavs palūdza pacienti pastāstīt par savu dzīvi. Vecā dāma sacīja, ka, ja neskaita Jorkšīras terjeru, dzīvojot viena nelielā privātmājā. Vīrs miris pirms divdesmit trim gadiem ar vēzi. Auto viņa nevadīja. Samērā netālu no viņas dzīvojot viens no dēliem, kurš reizi nedēļā savedot mātei iepirkumus un katru dienu pie viņas ielūkojoties – “Vienkārši lai būtu drošs, ka es vēl esmu dzīva,” Gavrilesas kundze pajokoja. Vēl viens dēls un abas meitas dzīvojot tālāk, taču arī viņi mātei palīdzot. Visādi citādi viņa gluži labi tiekot ar visu galā pati. Viņa pati gatavojot ēst un uzkopjot māju, pati atceroties iedzert zāles un samaksāt rēķinus. “Man ir sava sistēma,” viņa sacīja. Džīnai Gavrilesai bija vidusskolas izglītība; kara laikā viņa strādājusi Čārlztaunas kuģu būvētavā, bet pēc tam – kādā Bostonas centra lielveikalā. Taču tas viss bijis ļoti sen. Tagad viņa turoties pie mājas, veltot visu uzmanību pagalmam, sunim un tuviniekiem, kad tie atbraucot viņu apciemot.

Tad ārsts palūdza pacienti sīki aprakstīt savu ikdienu. Parasti viņa mostoties ap pieciem vai sešiem – daudz miega viņai vairs nevajagot. Tad viņa izkāpjot no gultas, kā nu to ļauj viņas muguras sāpes, nomazgājoties dušā un apģērbjoties. Nogājusi pirmajā stāvā, Gavrilesas kundze iedzerot zāles, pabarojot suni un paēdot brokastis. Bludavs painteresējās, ko viņa ēd brokastīs. Pārslas un banānu. Vispār viņa tos banānus ciest nevarot, taču esot dzirdējusi, ka tie nodrošinot vajadzīgo kālija līmeni, tāpēc viņai esot bail no tiem atteikties. Pēc brokastīm izvedot pagalmā suni, tad pievēršoties nelieliem mājas darbiem – veļas mazgāšanai, uzkopšanai un tamlīdzīgi. Vēlāk viņa sarīkojot nelielu pārtraukumu, lai noskatītos televīzijā “Veiksmes cenu”. Pusdienlaikā apēdot sviestmaizi un izdzerot glāzi apelsīnu sulas. Jaukā laikā pēc tam mazliet pasēžot pagalmā. Agrāk viņai patikuši dārza darbi, bet tagad viņa ar tiem vairs netiekot galā. Pēcpusdienas velkoties gausi. Reizēm viņa vēl mazliet pastrādā. Reizēm nosnaužas vai papļāpā pa telefonu. Vēlāk pagatavo vakariņas – salātus, varbūt krāsnī ceptu kartupeli vai olu kulteni. Vakarā viņa noskatoties kādu beisbola, futbola vai koledžas basketbola maču – Gavrilesas kundze mīlēja sportu. Gulēt viņa parasti liekoties ap pusnakti.

Bludavs palūdza pacienti apsēsties uz izmeklēšanas galda. Uzkāpšana vecajai kundzei sagādāja grūtības – uz pakāpiena viņa nedaudz sagrīļojās, un ārsts pieturēja viņas roku. Viņš izmērīja asinsspiedienu – tas bija normāls; aplūkoja acis un ausis, palūdza atvērt muti, tad ar stetoskopu ātri izklausīja sirdi un plaušas. Izmeklēšanas temps kļuva gausāks vienīgi, kad Bludavs pievērsās viņas rokām. Nagi bija kārtīgi apgriezti.

“Kas jums griež nagus?” viņš pavaicāja.

“Es pati,” atbildēja Gavrilesa.

Es pūlējos saprast, ko šīs vizītes laikā būtu iespējams paveikt. Paciente bija saviem gadiem labā formā, taču cieta no visdažādākajām vainām, sākot ar progresējošu artrītu un nesaturēšanu un beidzot – iespējams – ar metastātisku resnās zarnas vēzi. Man šķita, ka šīs nieka četrdesmit minūtes garās konsultācijas laikā Bludavam vajadzētu izvērtēt visas pacientes sūdzības, tālāk pievēršoties vai nu dzīvībai potenciāli bīstamākajai problēmai (iespējamai vēža metastāzei), vai arī tai, kura veco kundzi patlaban apgrūtināja visvairāk (muguras sāpes). Taču bija pilnīgi skaidrs, ka Bludavs domā citādi. Viņš neuzdeva jautājumus ne par vienu, ne otru no abām problēmām, bet tā vietā lielu konsultācijas daļu pavadīja, pētot pēdas.

“Vai tas tiešām ir vajadzīgs?” viņa jautāja, kad ārsts lūdza novilkt zeķes un kurpes.

“Jā,” Bludavs atbildēja. Pēc Gavrilesas kundzes aiziešanas viņš man paskaidroja: “Vienmēr jāapskata pēdas.” Viņš aprakstīja kādu padzīvojušu kungu ar tauriņkaklasaiti; vecais vīrs licies iznesīgs un gana sportisks, taču pēdas atklājušas patiesību: viņš nav varējis noliekties tik tālu, lai tās aizsniegtu, un izrādījās, ka kājas nav apkoptas nedēļām ilgi; tas lika domāt, ka pacients nesaņem vajadzīgo palīdzību un viņam draud briesmas.

Gavrilesas kundzei bija grūti novilkt kurpes, un, brīdi noskatījies, kā viņa ar tām cīkstas, Bludavs noliecās un palīdzēja. Novilcis zeķes, ārsts pa vienai paņēma pēdas rokās, sīki izpētot katru centimetru – pēdas apakšas, pirkstus, pirkstu starpas.Tad viņš palīdzēja vecajai dāmai atkal uzvilkt zeķes un kurpes un izklāstīja pacientei un viņas meitai savus secinājumus.

Bludavs sacīja, ka Gavrilesas kundze esot pārsteidzoši labā formā. Viņas prāts bija ass, un arī fiziski spēka pietika. Tomēr viņai draudēja briesmas to visu zaudēt. Galvenais drauds bija ne jau izaugums plaušā vai muguras sāpes. Tā bija iespēja pakrist. Ik gadu 350 000 amerikāņu kritienā lauž gūžas kaulu. Četrdesmit procenti no viņiem nonāk veco ļaužu pansionātā un 20 % vairs tā arī neatgūst spēju staigāt. Galvenie riska faktori, kas var novest pie kritiena, ir slikts līdzsvars, vairāk nekā četru recepšu medikamentu vienlaicīga lietošana un muskuļu nespēks. Padzīvojušiem cilvēkiem, uz kuriem šie faktori neattiecas, gadā ir tikai 12 % izredžu nokrist. Tiem, kurus skar visi trīs riska faktori, ir gandrīz simtprocentīga kritiena iespēja. Uz Džīnu Gavrilesu attiecās vismaz divi no trim riska faktoriem. Viņas līdzsvars bija slikts. Lai gan krāģis sirmgalvei nebija vajadzīgs, Bludavs bija ievērojis viņas nedaudz kleino gaitu. Pēdas bija pietūkušas. Kāju nagi nebija apgriezti. Pirkstu starpās bija jēlumi. Un uz pēdu spilventiņiem bija noberztas biezas, apaļas tulznas.

Paciente lietoja piecus medikamentus vienlaicīgi. Katrs no tiem neapšaubāmi bija noderīgs, taču visi kopā tie, visticamāk, izraisīja tādu blakni kā reiboņi. Piedevām vēl viens no asinsspiediena kontroles medikamentiem bija diurētiķis, bet vecā dāma, pēc visa spriežot, dzēra samērā maz šķidruma, tā riskējot ar atūdeņošanos un vēl stiprākiem reiboņiem. Kad Bludavs ielūkojās viņai mutē, izrādījās, ka mēle ir pilnīgi sausa.

Īpašu muskuļu vājumu viņš nekonstatēja, un tas bija labi. Kad Gavrilesas kundze cēlās augšā no krēsla, viņa neatbalstījās uz rokām, bet vienkārši nostājās uz kājām – zīme, ka muskuļi vēl joprojām ir labā formā. Tomēr pēc viņas aprakstītās ikdienas rutīnas varēja spriest, ka viņa neuzņem pietiekami daudz kaloriju, lai šo spēku nezaudētu. Bludavs jautāja, vai pēdējā laikā neesot mainījies viņas svars. Gavrilesas kundze atzinās, ka pēdējo sešu mēnešu laikā esot zaudējusi aptuveni trīs kilogramus.

Vēlāk Bludavs izteicās, ka jebkura ārsta uzdevums esot vairot pacienta dzīves kvalitāti; ar to viņš saprata divas lietas: pēc iespējas lielāku brīvību no dažādu slimību postošajām sekām un spēju veidot aktīvas attiecības ar apkārtējo pasauli. Vairums mediķu ārstē slimības, pieņemot, ka pārējais nāks pats no sevis. Un ja tā nenotiek, ja pacients kļūst nespēcīgs un nepārprotami ir ceļā uz veco ļaužu pansionātu, tā jau tomēr nav gluži medicīniska problēma, vai ne?

Taču geriatram tā vistiešākajā veidā ir medicīniska problēma. Nav iespējams apturēt ķermeņa un prāta novecošanu, taču pastāv iespēja šo procesu vairāk kontrolēt un novērst vismaz dažas no pašām nepatīkamākajām izpausmēm. Un tā Bludavs nosūtīja Gavrilesas kundzi pie podiatra; viņš vēlējās, lai paciente šo speciālistu apmeklē vismaz reizi četrās nedēļās, tā nodrošinot labāku pēdu aprūpi. Gavrilesas kundzes sarakstā viņš neredzēja medikamentus, no kuriem varētu atteikties, taču diurētiķa vietā geriatrs izrakstīja citu asinsspiediena medikamentu, kas neizraisītu dehidrēšanos. Viņš ieteica pacientei pa dienu iestiprināties ar nelielu uzkodu, izmest no krājumiem visus mazkaloriju bezholesterīna produktus un mēģināt biežāk uz ēdienreizēm aicināt tuviniekus vai draugus. “Vienatnē maltīte nav īpaši rosinoša,” viņš paskaidroja. Un viņš aicināja Gavrilesas kundzi atnākt vēlreiz pēc trim mēnešiem, lai varētu pārliecināties, vai plāns ir iedarbīgs.

Es sazinājos ar Džīnu Gavrilesu un viņas meitu pēc deviņiem mēnešiem. Novembrī viņai palika astoņdesmit seši. Viņa ēd labāk un pat pieņēmusies svarā par nepilnu kilogramu. Viņa vēl joprojām dzīvo ērti un neatkarīgi pati savās mājās. Un šajā laikā viņa ne reizi nav nokritusi. [2. Raksts žurnālā New Yorker publicēts 2007. gada 30. aprīlī; Džīna Gavrilesa mirusi 89 gadu vecumā 2010. gada 6. martā.]

Stāsts par Džīnu Gavrilesu un viņas geriatru satur būtisku mācību par sistēmu nolietošanos. Novecošana ir neizbēgams liktenis, un nāve gaida mūs visus. Taču, kamēr mūsos nav beigusi darboties pēdējā rezerves sistēma, mums ir iespēja novecot divos dažādos veidos. Pirmais – agri un strauji; tas nozīmē vecumdienas, kas atnes nespēku un pilnīgu atkarību no citiem un tiek aizvadītas lielākoties pansionātos un slimnīcās. Taču pastāv otra iespēja – novecot pakāpeniskāk, pēc iespējas ilgāk saglabājot spēju pašiem kontrolēt savu dzīvi.

Laba medicīniskā aprūpe var ietekmēt to, kurās sliedēs ievirzīsies katra cilvēka mūža noriets. Tomēr vairums no mums, medicīnas darbiniekiem, īsti nezina, kā domāt par novecošanu. Mēs labi protam risināt atsevišķas un specifiskas problēmas – ko iesākt ar resnās zarnas vēzi, augstu asinsspiedienu, artrīta sakropļotiem ceļgaliem. Dodiet mums slimību, un mēs atradīsim veidu, kā palīdzēt. Bet dodiet mums padzīvojušu sievieti ar resnās zarnas vēzi, augstu asinsspiedienu un artrītiskām sāpēm ceļos, turklāt vēl veselu vezumu dažādu citu kaišu – vecu sievieti, kurai draud briesmas zaudēt to dzīvesveidu, kas viņai sagādā prieku –, un mēs vairs īsti nesaprotam, ko iesākt.

Pirms dažiem gadiem Minesotas zinātnieki atlasīja 568 septiņdesmit gadus vecus vīriešus un sievietes, kuri dzīvoja patstāvīgi, taču drīzumā dažādu hronisku veselības problēmu, nesen pārciestu slimību vai kognitīvu izmaiņu rezultātā varēja kļūt nespējīgi. Ar pašu pētījuma objektu atļauju viņi šos cilvēkus pēc nejaušības principa sadalīja divās grupās: puse tika nosūtīta pie geriatra, bet pārējie – katrs pie sava līdzšinējā ārsta, informējot mediķus par viņu pacientu paaugstinātā riska statusu. Pēc astoņpadsmit mēnešiem 10 % no abu grupu pacientiem bija miruši. Taču pacientiem, kuri bija apmeklējuši geriatru, bija par trešdaļu mazāka iespēja kļūt par invalīdiem un uz pusi mazāka iespēja saslimt ar depresiju. Pastāvēja par četrdesmit procentiem mazāka iespēja, ka viņiem mājās būs nepieciešami veselības aprūpes pakalpojumi.

Gandrīz nekas no geriatru darītā neprasīja modernāko medicīnas tehnoloģiju vai ko tamlīdzīgu: tā nebija ne plaušu biopsija, ne mugurkaula operācija, ne pozitronemisijas tomogrāfija. Viņi vienkāršoja medikamentus. Viņi gādāja par to, lai tiktu kontrolēts artrīts. Viņi pārliecinājās par to, ka pacientiem ir apgriezti kāju nagi un viņi kārtīgi paēd. Viņi pievērsa uzmanību jebkādām izolācijas pazīmēm un parūpējās par to, lai sociālie darbinieki pārbaudītu, cik drošs ir pacienta mājoklis.

Kā mēs atalgojam šādu darbu? To jums var pastāstīt bijušais Minesotas Universitātes geriatrs Čads Bolts: viņš publicēja pētījumu, kurā uzskatāmi parādīja, cik ļoti veco ļaužu dzīves kvalitāti uzlabo specializēta geriatriskā aprūpe; pēc dažiem mēnešiem universitāte Geriatrijas nodaļu slēdza.

Tomēr finanses tikai atspoguļo krietni dziļāk sakņotu realitāti: cilvēki nav uzstājuši uz prioritāšu maiņu. Mums visiem patīk arvien jaunas medicīniskas uzpariktes, un mēs pieprasām, lai likumdevēji gādā par to finansēšanu. Šīs jaunās tehnoloģijas baro mūsu cerību, ka visas mūsu miesas kaites reiz izdosies pilnībā novērst. Bet geriatri? Kurš iestāsies par geriatriem? Tas, ko dara geriatri – veicina mūsu organisma izturību vecumdienās, mūsu spēju, nezaudējot pašcieņu, paciest visu, kas mūs sagaida – ir vienlaikus ļoti grūts un neinteresanti ierobežots darbs. Tas prasa pievērst uzmanību cilvēka organismam un tā pārmaiņām. Tas prasa modri sekot uzturam, medikamentiem un dzīves apstākļiem. Un tas prasa, lai ikviens no mums seko pats savam novecošanas procesam, lai varētu ieviest savā dzīvē tās nelielās pārmaiņas, kas var to ievirzīt pilnīgi citā gultnē. Pār cilvēku prātiem valda fantastiskā iedoma, ka mēs varētu palikt mūžam jauni; geriatrs pie mums nāk ar nepatīkamo prasību, lai mēs atzīstam, ka tādi neesam.

Fēlikss Silverstouns visu dzīvi veltījis centieniem izprast cilvēka novecošanas procesus. Piecus gadu desmitus viņš bija ASV vadošais geriatrs. Bet tagad viņam pašam jau ir 87 gadi. Viņš jūt, kā nolietojas viņa paša prāts un ķermenis, un liela daļa no tā, ko Silverstouns visu mūžu pētījis, viņam vairs nav nekas abstrakts.

Fēliksam paveicies. Viņam nevajadzēja pārtraukt darbu pat pēc 60 gadu vecumā pārciestās sirdslēkmes, kas paņēma pusi no viņa sirds darba spējām. Viņš nepadevās arī 79 gadu vecumā, kad viņam uz brīdi apstājās sirds. “Kādu vakaru mājās es pēkšņi sajutu spēcīgas sirdsklauves,” viņš stāstīja. “Es mierīgi sēdēju un lasīju, bet pēc dažām minūtēm man sāka trūkt elpas. Mazliet vēlāk es krūtīs sajutu tādu kā smagumu. Pataustīju pulsu; tas pārsniedza 200 sitienus minūtē.” Silverstouns pieder pie cilvēkiem, kuri, sajutuši sirds apvidū sāpes, nelaiž garām izdevību saskaitīt savu pulsu. “Mēs ar sievu apspriedāmies – saukt vai nesaukt “ātro palīdzību”. Nolēmām tomēr izsaukt.”

Kad Fēlikss nonāca slimnīcā, ārstiem nācās likt lietā šoku, lai liktu viņa sirdij atkal darboties. Tā bija ventrikulāra fibrilācija, un Silverstouna krūšu dobumā nācās ievietot automātisku defibrilatoru. Taču jau pēc dažām nedēļām zinātnieks atkal jutās lieliski, un ārsti viņam atļāva atgriezties darbā. No medicīnas prakses viņš neatteicās ne pēc šīs sirdslēkmes, ne pēc vairākām trūces un urīnpūšļa operācijām, artrīta, kas pielika punktu viņa kaismīgajai klavierspēlei, novecojušā mugurkaula kompresijas lūzumiem, kas nolaupīja veselus septiņarpus centimetrus no viņa metru septiņdesmit garā auguma – ne arī pēc dzirdes zuduma. “Pārgāju uz elektronisku stetoskopu,” viņš sacīja. “Ķēpa jau ir, bet darbojas lieliski.”

Astoņdesmit divu gadu vecumā Silverstouns bija spiests doties pensijā. Tas notika nevis Fēliksa, bet viņa sievas Bellas veselības dēļ. Viņi bija nodzīvojuši laulībā vairāk nekā sešdesmit gadus. Fēlikss iepazinās ar Bellu, kad viņš bija interns, bet viņa – diētas māsa Kingzas Apgabala slimnīcā Bruklinā. Viņi uzaudzināja divus dēlus. Kad zēni pieauga un pameta vecāku mājas, Bella saņēma skolotājas diplomu un sāka strādāt ar bērniem ar attīstības traucējumiem. Pēc 70 gadu vecuma viņa tīklenes slimības dēļ daļēji zaudēja redzi, un darbu nācās pamest. Pēc desmit gadiem viņa kļuva gandrīz pilnīgi akla. Fēlikss vairs nejutās drošs, atstājot sievu vienu mājās, un 2001. gadā viņš no savas ārsta prakses atteicās. Viņi pārcēlās uz Orčardkouvas pensionāru pilsētiņu Masačūsetsas štata Kantonā, netālu no Bostonas, kur bija tuvāk abiem dēliem.

“Es baidījos, ka neizturēšu šīs pārmaiņas,” Fēlikss stāsta. Vērojot savus pacientus, viņš bija redzējis, cik smaga ir šāda pāreja uz veca cilvēka dzīvesveidu. Kad Silverstouns bija izmeklējis savu pēdējo pacientu un sasaiņojis kastēs visu savu iedzīvi, viņam bija tāda sajūta, it kā viņš taisītos mirt. “Es izjaucu pa sastāvdaļām ne jau tikai savu mājokli, bet arī visu dzīvi,” viņš atceras. “Tas bija briesmīgi.”

Mēs sēdējām bibliotēkā, kas iekārtota blakus Orčardkouvas galvenajam vestibilam. Pa vitrāžas logu plūda krāsaina gaisma; pie sienām – gaumīgi mākslas darbi, telpa mēbelēta ar balti polsterētiem atzveltnes krēsliem. Tā vien likās, ka atrodamies mājīgā viesnīcā, tikai nezin kāpēc nemana nevienu, kas būtu jaunāks par 75 gadiem. Fēliksam un Bellai šeit bija plašs trīsistabu dzīvoklis ar skatu uz mežu. Dzīvojamajā istabā stāvēja Fēliksa flīģelis, uz rakstāmgalda – medicīnas žurnālu kaudzes; tos viņš turpina abonēt – “dvēselei”, viņš paskaidroja. Dzīvoklis paredzēts patstāvīgai saimniekošanai, bet tajā tiek nodrošināta uzkopšana, tīra gultasveļa un siltas vakariņas. Vajadzības gadījumā viņi var pāriet uz citu režīmu, kurā paredzētas trīs gatavas maltītes un katru dienu pa stundai ar personīgās aprūpes palīgu.

Tā ne tuvu nav vidusmēra pensionāru kopiena, taču arī visparastākajā no tām īre maksā aptuveni 32 000 dolāru gadā. Piedevām vēl iestāšanās iemaksas, no 60 000 līdz 120 000 dolāru. Tajā pašā laikā 80 gadu vecumu sasniegušo amerikāņu vidējie gada ienākumi ir tikai 15 000 dolāru. Vairums veco ļaužu, kas dzīvo līdzīgos ilgtermiņa aprūpes kompleksos, iztērē visus savus ietaupījumus un ir spiesti izmantot Medicare palīdzību, lai varētu šādu dzīvi atļauties arī turpmāk. Visbeidzot, vidējais amerikānis vismaz gadu no savas dzīves ir nespējīgs un uzturas veco ļaužu pansionātā (kas izmaksā divtik) – vietā, no kuras Fēlikss izmisīgi cer izvairīties.

Izmaiņas savā pašsajūtā viņš cenšas dokumentēt objektīvi, kā jau pienākas labam geriatram. Viņš ievēro, ka āda kļuvusi sausa. Oža kļuvusi vājāka. Tumsā viņa redze tagad ir pavisam vāja. Viņš ātri nogurst. Pa vienam vien viņš zaudē savus zobus. Cik vien iespējams, Fēlikss ar to cīnās. Lai āda neplaisātu, viņš lieto mitrinošus losjonus. Viņš izvairās no karstuma. Trīs reizes nedēļā viņš kāpj uz velotrenažiera, bet divreiz gadā apmeklē zobārstu.

Visvairāk Fēlikss raizējas par izmaiņām smadzenēs. “Es vairs nespēju domāt tik skaidri kā senāk,” viņš saka. “The New York Times es senāk varēju izlasīt pusstundas laikā. Tagad tas man prasa pusotru stundu.” Arī tad viņš vairs nav drošs, ka sapratis tikpat daudz kā agrāk; bažas viņam sagādā arī atmiņa. “Ja es atgriežos pie kāda raksta, tad saprotu, ka esmu to jau lasījis, bet reizēm nekādi nespēju atcerēties, par ko tur bija runa. Tā ir īstermiņa reģistrācijas problēma. Grūti notvert signālu un tad to nofiksēt.”

Viņš liek lietā metodes, ko savulaik mācījis saviem pacientiem. “Mēģinu apzināti koncentrēties uz to, ko daru, un neļaut sev rīkoties automātiski,” viņš stāsta. “Es neesmu zaudējis agrākās automātiskās iemaņas, taču nevaru uz tām paļauties tā kā senāk. Piemēram, es nevaru domāt par kaut ko citu, tajā pašā laikā ģērbties un būt drošs, ka esmu visu izdarījis līdz galam.” Viņš atzīst, ka šāda stratēģija ne vienmēr nostrādā. Reizēm Fēlikss vienu un to pašu stāstu sarunas laikā man pastāsta divreiz. Domu straumītes viņa prātā aizplūda pa sen iemēģinātu gultni, un, lai kā viņš centās tās novirzīt pa citiem ceļiem, reizēm tās nepakļāvās. Fēliksa zināšanas par geriatriju piespiedušas viņu atzīt paša novecošanas izpausmes, taču tāpēc ar tām nebūt nav vieglāk samierināties.

“Reizēm uznāk melnie,” viņš saka. “Šķiet, ka man palaikam atkārtojas depresijas epizodes. Tā nav tik dziļa, lai es zaudētu rīcības spēju, bet tas ir...” Viņš apstājas un meklē īsto vārdu. “Tas ir nepatīkami.”

Par spīti grūtībām, mērķa apziņa ļauj Fēliksam saglabāt optimismu. Mērķis ir tas pats, kas viņu savulaik noturēja mediķa profesijā – vismaz kaut kādā veidā palīdzēt cilvēkiem, kas ir apkārt. Jau pēc dažiem Orčardkouvā pavadītiem mēnešiem viņš palīdzēja vadīt komiteju, kuras uzdevums ir uzlabot vietējos veselības aprūpes pakalpojumus. Viņš mēģināja izveidot klubu pensionētiem mediķiem un pat palīdzēja jaunai geriatrei viņas pirmajā patstāvīgajā zinātniskajā pētījumā; tas bija veltīts kopienas locekļu attieksmei pret DNR [3. Do Not Resuscitate – Neatdzīvināt. Juridiski saistošs dokuments, kas aizliedz medicīniski iejaukties gadījumā, ja tā parakstītājam apstājas sirdsdarbība vai elpošana.] orderiem. Vēl svarīgāka ir atbildība, ko viņš jūt pret bērniem un mazbērniem, bet vairāk par visiem – pret Bellu, vājredzība un pēdējā laikā arī atmiņas traucējumi to padarījuši gandrīz bezpalīdzīgu. Man ir aizdomas, ka bez Fēliksa viņa būtu nonākusi pansionātā. Viņš palīdz viņai apģērbties. Viņš pieskata, lai viņa iedzer zāles. Viņš gatavo viņai brokastis un pusdienas. Viņš ved viņu pastaigās un pie ārsta. “Viņa tagad ir manas dzīves jēga,” Fēlikss saka. Bellai ne vienmēr patīk, kā Fēlikss dara vienu vai otru lietu. “Mēs nemitīgi strīdamies – par katru nieku klūpam viens otram matos. Bet mēs esam arī ļoti piedodoši.”

Šo atbildību viņš neuztver kā nastu. Fēliksa dzīve tā sašaurinājusies, ka spēja parūpēties par Bellu viņam kļuvusi par galveno pašvērtības avotu. “Es tagad esmu tikai un vienīgi viņas aprūpētājs. Un es to daru ar lielāko prieku.” Šī loma likusi viņam jo spēcīgāk apzināties, ka jāpievērš nopietna uzmanība izmaiņām paša fiziskajās un garīgajās spējās; viņš nevar palīdzēt Bellai, ja nav pilnīgi godīgs pret sevi, izvērtējot, kas ir un kas nav viņa spēkos.

Kādu vakaru Fēlikss uzaicināja mani vakariņās. Oficiālā ēdamzāle ar saviem rezervētajiem galdiņiem un viesmīļiem atgādināja restorānu. Kungiem obligāta ierašanās žaketēs. Es vēl biju tērpies savā baltajā slimnīcas uzsvārcī un biju spiests no zāles pārziņa aizņemties tumšzilu bleizeru. Fēlikss, tērpies brūnā uzvalkā un pelēkā kreklā, piedāvāja elkoni Bellai, kura bija ģērbusies vīra izvēlētā zili puķotā pusgarā kleitā, un pavadīja viņu līdz galdiņam. Bella bija draudzīga un pļāpīga; viņas acis likās neticami jaunas. Taču, apsēdusies pie galdiņa, viņa nespēja atrast priekšā nolikto šķīvi, kur nu vēl ēdienkarti. Fēlikss pasūtīja viņas vietā – melno rīsu zupa, omlete, kartupeļu biezputra un ziedkāpostu biezenis. “Bez sāls,” viņš norādīja viesmīlim; Bellai bija augsts asinsspiediens. Sev Fēlikss izvēlējās lasi un kartupeļu biezputru. Es ēdu zupu un marinēta steika strēmeles.

Kad mums atnesa ēdienu, Fēlikss Bellai paskaidroja, kur kas uz šķīvja atrodams, par orientieri izmantojot pulksteņa rādītājus. Viņš ielika sievai rokā dakšiņu, tad pievērsās pats savam ēdienam.

Bella centās visu sakošļāt īpaši lēni. Viņa pirmā aizrijās ar savu omleti un tad, acīm asarojot, sāka klepot. Fēlikss pielika sievai pie lūpām ūdens glāzi. Bella mazliet iedzēra un ar zināmu piepūli kumosu tomēr norija.

“Mums novecojot, mugurkaula lordoze noliec galvu uz priekšu,” viņš man paskaidroja. “Tāpēc, kad mēs skatāmies taisni uz priekšu, jebkuram citam tas būtu tikpat kā raudzīties griestos. Pamēģiniet kaut ko norīt, vienlaikus veroties kaut kur gaisā – jūs ik pa brīdim noteikti aizrīsieties. Padzīvojušiem cilvēkiem tā ir izplatīta problēma. Paklausieties.” Es sapratu, ka tik tiešām gandrīz ik minūti dzirdu kādu aizrijamies ar ēdienu. Fēlikss pagriezās pret Bellu. “Tev jāēd ar noliektu galvu, mīļā,” viņš sacīja.

Taču pēc pāris kumosiem Fēlikss aizrijās pats – ar lasi. Viņš sāka klepot un kļuva sarkans. Beidzot viņam izdevās atklepot iesprūdušo kumosu. Pagāja vēl minūte, iekams Fēlikss atkal spēja normāli elpot. “Nepaklausīju pats savam padomam,” viņš noteica.

Nav šaubu, ka Fēlikss Silverstouns pieteicis karu vecuma uzspiestajam nespēkam. Savulaik tikai nodzīvot vien līdz 87 gadu vecumam būtu bijis ievērojams sasniegums. Šodien ievērības cienīgs liekas fakts, ka viņš saglabājis tādu kontroli pār paša dzīvi. Savulaik, kad Fēlikss sāka savu geriatra praksi, likās gandrīz neiedomājami, ka astoņdesmit septiņus gadus vecs sirmgalvis ar viņa veselības problēmām varētu dzīvot neatkarīgi, rūpēties par savu nespējīgo sievu un turpināt dot savu ieguldījumu novecošanas izpētē. Arī šodien vairums viņa gadagājuma cilvēku nevar dzīvot tā, kā to dara viņš.

Daļēji Fēliksam, protams, paveicies. Piemēram, viņa atmiņa nav būtiski cietusi. Taču viņš arī pratis labi kontrolēt savu vecumu. Fēliksa mērķis ir pieticīgs: dzīvot tik labi, cik vien to ļauj viņa medicīniskās zināšanas un organisma nospraustās robežas. Tā nu viņš taupījis naudu un nav pāragri devies pensijā, un tāpēc tagad neatrodas finansiāli spiedīgos apstākļos. Viņš saglabājis savus sociālos kontaktus un izvairījies no izolācijas, uzmanījis kaulus, zobus un svaru. Un vēl Fēlikss pacenties sameklēt ārstu, kura geriatra zināšanas palīdzējušas viņam noturēties pie savas neatkarīgās dzīves. “Es vēl joprojām vadu auto,” teica Fēlikss Silverstouns. “Es esmu ļoti labs vadītājs.”

Pēc mūsu kopīgajām vakariņām viņam vēl bija jādodas uz dažus kilometrus tālo Stoutonu pēc Bellas recepšu medikamentiem; es pajautāju, vai varu braukt viņam līdzi. Fēliksam bija zeltaina

1998. gada Toyota Camry ar automātisko ātrumkārbu un nobrauktiem 62 000 km. Auto bija nevainojami tīrs kā no iekšpuses, tā no ārpuses. Fēlikss veikli izmanevrēja mašīnu no šaurās stāvvietas. Viņam ne drusciņas netrīcēja rokas. Tas bija krēslains jauna mēness vakars; Fēlikss līdzeni apstājās pie katras sarkanās gaismas, signalizēja, kad viņam tas bija jādara un pagriezienos ne uz mirkli nesaminstinājās.

Atzīšos, ka biju gatavs uz pilnīgu katastrofu. Vadītājiem vecumā virs 85 gadiem ir vairāk nekā trīsreiz lielākas izredzes iekļūt liktenīgā satiksmes negadījumā nekā braucējiem vecumā starp 16 un 20 gadiem. Veci cilvēki ir paši bīstamākie autovadītāji. Pērnruden Losandželosā kāds Džordžs Vellers tika notiesāts par slepkavību bez iepriekšēja nodoma – viņš bija sajaucis akseleratoru ar bremzes pedāli un iebrāzās ar savu “buiku” Santamonikas zemnieku tirdziņa apmeklētāju pūlī. Bojā gāja desmit cilvēki, bet vairāk nekā sešdesmit tika ievainoti. Velleram bija astoņdesmit seši gadi.

Fēlikss neizrādīja ne mazāko piepūli. Mēs nonācām vietā, kur slikti iezīmētas ceļa remonta vietas dēļ mūsu joslas mašīnas bija spiestas gandrīz iebraukt pretimbraucošo auto rindā. Fēlikss strauji izlaboja mašīnas uzņemto kursu, iestūrējot atpakaļ pareizajā joslā. Grūti spriest, cik ilgi viņš vēl varēs rēķināties ar savu autovadītāja prasmi. Var pienākt diena, kad viņam nāksies atdot mašīnas atslēgas.

Taču šobrīd tas Fēliksu nenodarbināja – viņš vienkārši izbaudīja to, ka ir uz ceļa. Mašīnu nebija daudz. Mēs nogriezāmies pa 138. ceļu. Fēlikss brauca, precīzi noturoties uz atļautā ātruma robežas – ar 70 km/h. Viņa elkonis balstījās uz atvērtā loga rāmja. Gaiss bija dzidrs un vēss; mēs klausījāmies, kā uz asfalta švīkst riepas.

“Jauks vakars, vai ne?” teica Fēlikss.

New Yorker, 2007. gada 30. aprīlī

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola