Izdzīvot un uzdzīvot

Neesmu rakstījusi diezgan ilgi nevienam un neko, un apņemšanās iegrāmatot savus gadu laikā sadzīvotos iespaidus par Šanhaju, kas galvā ir radījuši haosu, sākas ar šo vēstuli jums. Varbūt tas arī ir iemesls šīs vēstules saraustītībai. Lai nu kā tur būtu – Šanhaja iet taisnā ceļā uz savu mērķi – tapt par Austrumu ekonomisko un kultūras centru, kas gan vairāk velk uz šovbiznesu, nevis kultūru, un kura sasniegšanai tiek ziedota cilvēka jūtu pasaule (dvēsele šajā gadījumā būtu par stipru teikts).

Kādu dienu mēs sēdējām Kantonas restorāniņā, vēl nebija īsti pienācis vakariņu laiks un viesmīles kopā ar pavāriem salasījās pie blakus galdiņa, un mūs vēroja. Fiona, īstajā vārdā Biaņa Sjaoina, ķērās klāt kārtējai cigaretei (drīzāk aiz garlaicības un “stilīguma”, nevis nepieciešamības, jo tā īsti smēķēt viņa nemaz neprot). Tipiska Šanhajas meitene ar tipiskām Šanhajas meitenei piemītošām īpašībām un vēl nedaudz atlikuša dvēseliskuma, kas ar katru mūsu tikšanās reizi sarūk aizvien mazāks zem patērēšanas kulta smagās nastas un viņas drauga dārgajiem un biežajiem uzmanības apliecinājumiem, kas izpaužas Silver Town un Tiffany &Co juvelierizstrādājumos (sudrabs Šanhajā pašreiz tiek uzskatīts par daudz vērtīgāku un ekskluzīvāku metālu, nekā tradicionālais zelts), dārgā kūrortatpūtā Hainaņas salā (turp brauc ne tikai bagāti ķīnieši, bet arī ārzemju tūristi) un iknedēļas iepirkšanās reidos pa Esprit, Calvin Klein, Soda veikaliem. Lai vismaz pati sev radītu aktīvas darbības ilūziju, pēc divu stundu dīkas sarunas par jaunākajiem veikaliem, stila tendencēm un skaitļojumiem, cik naudas nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei Šanhajā (mēs apstājāmies pie “iztikas minimuma” – 3000 juaņiem nedēļā), ierosināju pastaigāt pa veikaliem – piedāvājums, no kura nevar atteikties neviena Šanhajas meitene. Divu minūšu laikā tiek nomaksāts rēķins restorānā, esam uz ielas, Fiona jau smaidīdama burbuļo par saviem iepirkumu plāniem, ar lepnu skatu novērtē pretimnākošās sievietes un visādā ziņā jūtas kā Ķīnas sieviešu elites pārstāve. Un to viņai nevar pārmest – viņa dzīvo Šanhajā, viņa ir skaista meitene ar lielām acīm (kas tādas kļuva acu formas korekcijas rezultātā – visvairāk pieprasītā plastiskā operācija pilsētā līdzās deguna korekcijai, kas dažkārt izkropļo, nevis dara skaistāku), viņa pārlapo visus modes žurnālus, sākot ar Elle un beidzot ar pusaudžu Sweet, viņai ir grūti nodzīvot dienu, neko nenopērkot, un viņa sev ir jau nodrošinājusi finansiālu backup naudīga drauga veidolā.

Par Šanhajas sieviešu skaistumu, lepnumu, viedo viltību un dzelžaino raksturu runā ne tikai Ķīnā, bet arī aiz tās robežām. Pirmo reizi viņas sevi pieteica 20. gadsimta 20. un 30. gados, kad Šanhaja pēc nieka 70 gadu pastāvēšanas pilsētas statusā jau bija galvenā osta, caur kuru gāja lielākā daļa Ķīnas un Rietumu tirdzniecības, kur Du Ješeņa vārds bija autoritāte ne tikai opija kontrabandā (viņam piederēja opija tirdzniecības monopols), bet arī municipālajā pilsētas pārvaldē, un kur dekadence vienlaikus arī bija pilsētas ziedu laiki.

Šanhajas centieni būt pirmajai un sasniegt (varbūt pārsniegt?) pasaules metropoļu standartus jaušami ne tikai valdības centienos pilsētu piebāzt ar lietām, par kurām atklāšanas runās varētu teikt – pirmais (lielākais, augstākais, ātrākais utt.) pasaulē vai vismaz – Āzijā. Šī pārākuma apziņa un tiekšanās pēc kaut kā vairāk ir iedzimta ikviena pilsētnieka rakstura īpašība. Protams, tieši Šanhajā ir Magleva ātrvilciens – ātrākais pasaulē, lielākais jūras pasaules parks Āzijā (to nevar ne salīdzināt ar nožēlojamo pilsētas zvēru dārzu – tur pamazām visi dzīvnieki jūk prātā), lielākais IKEA veikals Āzijā (nogurušākie ķīnieši te pasnauž uz eksponētajām gultām un pārīši nāk pačubināties uz dīvāniņa kādā imitētā istabā) un jau ieplānotais augstākais debesskrāpis pasaulē. Apstiprinātais projekts, rupji izsakoties, ir plakana plāksne ar caurumu augšdaļā. Par cauruma funkciju klīst ar 11. septembri Ņujorkā saistīts skaidrojums – lai lidmašīnas varētu izlidot cauri. Kārtējam taksometra šoferim, kurš pēc ilgiem paskaidrojumiem aptuveni stādās priekšā Latvijas ģeogrāfisko atrašanās vietu un pavaicā, ko es domājot par Šanhaju, parasti pietiek ar apgalvojumu, ka Šanhaja attīstās ļoti strauji. Šoferītis pašapmierināti pasmaida un uzsāk aptauju par manu finansiālo stāvokli, Latvijas taksometru šoferu algām, iztikas minimumu un citiem cipariem, kas tiek salīdzināti ar vietējiem standartiem.

Ikvienā valstī ir kāda sabiedrības daļa, kas naudu ikonizē un pieņem par mērvienību savas un citu cilvēku dzīves kvalitātes noteikšanā. Šanhajā tā ir vispārēja norma, bez kuras dzīve nav iedomājama. Nesen Fiona saņēma ielūgumu uz kāzām. Tā vietā, lai paustu savu prieku (pat, ja tas būtu mākslots), viņa man paziņoja kategorisku spriedumu – tās gan būšot pieticīgas kāzas: ar nieka 60 viesiem, turklāt ne īpaši prestižā restorānā. Kāzas ķīniešiem ir viena liela sava finansiālā stāvokļa izrādīšana un šovs, kas tiek sarīkots visiem – viesiem, draugiem, ienaidniekiem un pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Ārējais greznums, kas bieži pāraug bezgaumībā, ir nepieciešamība, ko ikviens mūsdienu ķīnietis, kaklu lauzdams, centīsies iegūt, jo tā tiek iegūts arī viņa sabiedriskais statuss. Citās valstīs bagātības izrādīšana cilvēkam sniedz tikai pārākuma ilūziju, kurā viņš pašapmierināti vārās, neredzot nevienu citu sev apkārt, bet Šanhajā bagātības izrādīšana ir dzīves spēle, kurā iesaistīti visi apkārtējie, un ilūzijas pārņemti ir visi. Man nereti nākas no paziņām dzirdēt frāzi “tāda nu ir dzīve”. “Tāda nu ir dzīve,” it kā ar nelielu nožēlu teica Saimons, kad, uzzinājis par savas ilggadējās draudzenes neauglību, viņu pameta. “Tāda nu ir dzīve,” šķelmīgi sacīja Šanhajas drag queen Fils, kad policija bija aizklapējusi ciet viņa kārtējo bohēmisko bāriņu, kur ik pa laikam tika spēlētas dīvainas seksuāli ietonētas etīdes par Ķīnas politiķiem, jo viņš zināja, ka pēc neilga laika atvērs to pašu bāru citā vietā. “Tāda nu ir dzīve,” zaudējot klientu, man pie naktskluba cigareti piedāvāja kāda prostitūta ar imitētu LV somiņu, kas nopirkta mūsu slavenajā imitāciju un nelegālo tirgoņu placī – Sjaņanas ielas tirgū. Visi šanhajieši ir iedzīti realitātē, kur nauda ir primārā nepieciešamība gan izdzīvošanai, (ar to sevi cienošam Šanhajas iedzīvotājam ir par maz!) gan uzdzīvošanai.

Sākumā es diezgan negatīvi reaģēju uz apkārtējo spriedelējumiem un monologiem par naudu, bet to tikai kļuva aizvien vairāk. Katras vakariņas ar ķīniešu paziņām noslēdzās ar viņu reibumu savstarpējas cieņas apliecinājumu rezultātā un runām par to, kur nopelnīt vairāk naudas, kas, savukārt, nodrošinātu lielāku sieviešu uzmanību. Tā kā Ķīnā vīrieši ir skaitliskajā pārsvarā, šis jautājums, pieļauju, viņiem tiešām varētu būt īpaši aktuāls. Jo aktuālāks jautājums, jo vairāk jāiedzer. Parasti tiek sākts ar visu iemīļoto vietējo Tsjindao alu un beigts ar Black Label (labākajā gadījumā) vai ar Argutou lēto degvīnu (visļaunākajā gadījumā, kas, pateicoties ķīniešu tendencei dzert dārgu alkoholu, gandrīz vairs nav jāpiedzīvo) . Pirmais tosts tiek uzsaukts vienkārši par kopā sanākšanu, otrais – pirms pašas ēšanas – vienkārši par iedzeršanu, un pēc tam sākas diskusijas – kā tad mūsu vecajam draugam un izcilajam naudas magnētam Janam Ifenam iet ar jaunā veikala remontdarbiem. Kad pie runāšanas tiek pats Jans Ifens, sākas apceres par viņa četrus gadus ilgajiem piedzīvojumiem Krievijā, – par to man, neapšaubāmi, ar viņu jādiskutē un jāiedzer, kad viņš stāsta noslēgumā pasaka: “Krievijā gan bija interesanti, un kādas tur sievietēm zilas acis!” Ar zilo acu pieminēšanu sieviešu tēma var tikt uzskatīta par atklātu, es tur sēžu kā dzīvs uzskates līdzeklis un rases piederības dēļ man nākas atbildēt uz jautājumiem, kādēļ Jana Ifena baltādainā draudzene dusmu lēkmē ir metusi ārā pa logu televizoru, kādēļ situsi virtuvē traukus un lidinājusi pa istabu grāmatas. Kad pametam restorānu, atklājam, ka visi klienti jau sen aizgājuši, blakus telpās gaisma nodzēsta, tikai bariņš viesmīļu pie kāda galda pacietīgi gaida, kad beigsim pļēgurot. Dzīt mūs ārā pat pēc oficiālā restorāna slēgšanas laika nozīmētu necieņu pret klientu un arī bagātības dieva zaimošanu. Viņš katrā restorānā parādās citādā veidolā, tas atkarīgs no īpašnieka gaumes un no tā, kāds dieva veidols dabūjams veikalos. Dažs liek Budu, kas laikam jau ir apradis, ka viņam ne tikai Jaunajā gadā, bet ik dienas miljoni cilvēku lūdz svētību – naudas izskatā. Dažs izliek savu vēsturisko ienaidnieku japāņu laimes kaķi. Kārtējais pierādījums tam, ka ir vienalga, kā nauda nāk, ja tikai tā atnāk pie manis.

Kad bijām Nandzjiņā it kā apskatīt pilsētu, pēc kājām staigājot pavadītajām dažām stundām mana paziņa izmisīgi iepīkstējās, ka vajadzētu atpūsties un iedzert kafiju Starbucks kafejnīcā, bet pēc tam varētu aiziet uz kādu tirdzniecības centru, lai “izjustu Nandzjiņas atmosfēru”. Domāju, ka viņa šīs pilsētas atmosfēru veikalā patiešām izjuta, jo ik pa laikam izteica salīdzinoša un vērtējoša rakstura komentārus par Šanhajas un Nandzjiņas tirdzniecības namu izpārdošanu atšķirībām. Redzot, cik patiesi, naivi un sirsnīgi viņa man to visu stāsta, sapratu, ka tāda nu ir dzīve. Viņa dzīvo sabiedrībā, kuras pašreizējā straujā attīstība neatstāj indivīdam cita dzīves veida iespēju – ja nu vienīgi viņš būtu ar mieru dzīvot panīkušā Džabejas rajona nomalē, strādāt par oficiantu un braucienu uz Sjiņtiaņdi Šanhajas centrā uzskatīt par svētkiem, neaizmirstot tur nofotografēties pie slavenā un pustukšā Star East restorāna vai mākslīgi izveidotā ezera, gar kuru reido kārtības sargs, uzmanot, lai neviens nemestu ezerā ēdiena atliekas, papīrus un izsmēķus.

Demonstratīvā savas bagātības izrādīšana draugu lokā ir kā svētības piesaukšanas rituāls. Reiz, pasūtot ēdienu restorānā, kas ir viens no ierastākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem līdzās karaoke un nogurdinošajiem iepirkšanās pārgājieniem, kāda meitene, pat neatverot ēdienkarti, paziņoja: “Es ņemšu visdārgāko!”

Bet ar to jau arī pilsēta apbur. Uz šejieni brauca dučiem laimes un ātras naudas kārotāju, bohēmistu un emigrantu, pēc tam rakstīja romantikas apvītus vecās Šanhajas pastāstus un publicēja savas saraustītās pārdomas un atmiņas, kuras, šķiet, domātas vairāk viņiem pašiem, ne lasītājiem. Pašlaik kādā bārā ik pa laikam var satikt pa tūristam, kas acīmredzot salasījies šāda veida literatūru, iekļāvis Šanhaju sava ceļojuma maršrutā – un nu viņš sēž pie letes un jautā man, vai Šanhajā vispār ir kaut kas cits, izņemot veikalus un debesskrāpjus? Liekas, viņam nav pat palaimējies uz ielas sastapt kādu garāmskrejošu mūku, kas varētu vismaz nedaudz atmaidzināt bezsirdīgās pilsētas tēlu. Turpretim citi Austrumu garīgumu un eksotiku ir atraduši kādas ķīnietes apskāvienos, kuri viņiem izmaksās 300 juaņu, ja nemāk kaulēties par cenu, vai arī 100 juaņu, ja māk. Un arī tad vēl nav zināms, kurš no viņiem priecīgs pateiksies savam dievam – tūrists par to, ka nozagtajā naudas makā nebija ielicis kredītkartes, vai meitene par iegūto žūksni ar sarkanām 100 juaņu banknotēm, no kurām pašapmierināti noraugās tikpat sarkans Mao Dzeduns.