Informācija un sirdsmiers

Ar eiro ieviešanas kampaņu vēlamies vairot iedzīvotāju sirdsmieru.

LR Finanšu ministrijas valsts sekretāre
Sanita Bajāre, LETA, 26. septembrī

Mūsu patiesās domas bieži vien atklājas nejauši – spontānos žestos un grimasēs vai vārdu izvēlē mirkļos, kad jāreaģē tūlīt, bez laika īpaši prātot, ko teikt vai neteikt. Cilvēka nelegālos ienākumus tiesībsargi var izskaitļot, paraugoties uz viņa pārticīgo dzīvesveidu, tāpat arī komunikācijas kampaņu patieso motivāciju iespējams izsecināt, ieklausoties šo kampaņu rīkotāju intervijās un skaidrojumos. Viņu teiktais labāk nekā reklāmas laukumi atsedz, ko rīkotāji domā par savu auditoriju un kā vērtē tās spriestspēju.

Finanšu ministrijas valsts sekretāres komentārs, ka eiro ieviešanas kampaņai jāvairo sirdsmiers, pirmajā mirklī nešķiet skandalozs vai necienīgs. Patiešām, valsts sekretāres izteikumi ir visai inteliģenti un katrā ziņā nebūtu nosodāmi – kā nenormētās
leksikas bagātā Rīgas mēra un vicemēra sačukstēšanās pašvaldības sēdē, ko medijiem savulaik izdevās ieskaņot. Tomēr sacītais par iedzīvotāju sirdsmiera vairošanu atšķiras no oficiālā skaidrojuma par eiro kampaņu, kuras nolūks, kā vēstī Finanšu ministrija, neesot mainīt iedzīvotāju attieksmi, bet gan neitrāli informēt par jaunās valūtas ieviešanas gaitu un tehniskajiem šī procesa aspektiem. Vairot sirdsmieru tomēr ir kaut kas cits nekā neitrāli informēt. Pārāk daudz informācijas drīzāk ir stresa un spriedzes avots. Sirdsmiers nudien nav pilnīgi informēta cilvēka stāvoklis, bet gan noskaņojums un emocionāla paļāvība, ka ārējie apstākļi neattīstīsies stihiski un gan jau viss būs labi.

Būtu jāsecina, ka, organizējot eiro ieviešanas kampaņu, Finanšu ministrijas patiesais vai vismaz galvenais mērķis ir nevis informēt cilvēkus, bet gan viņus nomierināt. Nomierināt, iedvest paļāvību un dot kādu cerību – kas zina, varbūt līdzīgi zīlei, kas eiro reklāmā izaug par ozolu, uzplauks arī cilvēku labklājība. No cilvēkiem netiek gaidīta aktīva rīcība, teiksim, iesaistīšanās kādā sociālā kustībā vai pievēršanās uzņēmējdarbībai, lai izmantotu eiro sniegtās iespējas, bet gan pretējais – lai viņi īpaši neprotestē un neiebilst. Tā nu ir sanācis, ka eiro, kam vajadzētu pavērt jaunas iespējas ekonomiski aktīviem ļaudīm, tiek ieviests un reklamēts, “nokušinot” cilvēkus, kuriem vajadzētu kļūt rosīgākiem vienotās monetārās telpas dalībniekiem. Tas ir, eiro kampaņa tiecas vairot iedzīvotāju pasivitāti, mazinot protesta izpausmes un sava viedokļa izteikšanu. Liels pārsteigums tas nav – kampaņa neatšķiras no vairuma citām Latvijas jaunākajā vēsturē, kas nemudina adresātus uz aktīvu rīcību, bet gan iestata cilvēku prātus un tiecas panākt attieksmes maiņu iepriekš iecerētajā virzienā.

Zināmu pašpārliecinātību un uzstājību uz savu taisnību kampaņas rīkotājiem gan var pārmest. Netiek pieļauts, ka lēmumu pieņēmēji un kampaņas rīkotāji varētu būt kļūdījušies un eiro ieviešana, iespējams, nav labākais lēmums Latvijai. Eiro popularizētāji neizbēgami balstās pieņēmumā, ka cilvēku vairākuma viedoklis par vai, pareizāk sakot, pret eiro nevis atspoguļo demokrātisku tautas gribu, bet gan ir vienkārši kļūdains. Proti, eiro jautājumā politiskajai varai ir nevis jāpilda tautas griba, bet gan tā jāizmaina, cilvēkus “pareizi” informējot un noklusinot iebildumus. Eirooptimistiem tā šķitīs līderības izrādīšana, kāda bija vajadzīga jau sen, eiroskeptiķiem – kaut kas līdzīgs valdošo aprindu sazvērestībai. Es drīzāk atbalstu optimistisko līderības teoriju, taču ar nosacījumu, ka eiro ieviesēji pret tautas gribu būs tikpat nelokāmi arī citu progresīvu ideju aizstāvībā. Varētu sākt ar saprātīgu imigrācijas politiku, seksuālo minoritāšu tiesībām vai izšķirošām reformām Latvijas augstskolās.