Iekšējais bizness debesīs

Iespējams, ka es nekad tā arī neuzzinātu, kas ir Tatjana Okladņikova, ja 1) uz viņu man nebūtu norādījuši, 2) ja to nevēlētos gadījums. Un tā kā es tikpat kā nesaskaros ar krievu biznesa vidi, un Tatjana Okladņikova tikpat kā nav bijusi aprakstīta presē, man patiešām nebija iespējas par viņu zināt. Tiesa, man stāstīja par kādu Latvijas krievu pāri, kas Krievijas televīzijas ORT raidījumā par Latviju, pretēji Vijai Artmanei, bija ļoti labi atsaukušies par savu dzīvi šeit, tik labi, ka pēc raidījuma pat bijis tracis Krievijas domē. Taču tobrīd es nezināju, ka šis krievu pāris, kas tik labvēlīgi runāja par Latviju, ir Tatjana un Aleksandrs Okladņikovi.

Tatjana Okladņikova ir holdinga ANS (Aeronavigācijas serviss) direktoru padomes priekšsēdētāja. Šim holdingam, kas jau 11 gadus specializējas aviācijas nozarē, ir kompānijas Latvijā, Krievijā, Baltkrievijā un Kazahstānā. Tās nodarbojas ar gaisa satiksmes vadības automatizēto kompleksu tehniskās infrastruktūras apkalpi un modernizāciju, veic zinātniski praktiskus pētījumus, konsultē, gatavo aviodispečerus, inženierus, pilotus un menedžerus. Latvijas gaisa satiksmei, kas tiešā veidā ir saimnieks Latvijas debesīs, ANS sniedz tehnoloģiskus pakalpojumus, lai Latvijā tiktu nodrošināta patiešām mūsdienīga un patstāvīga gaisa telpas pārraudzība. Starptautiskā aviotransporta asociācija 2000. gadā Latvijas aeronavigāciju novērtēja ar otrās pakāpes Eagle Award balvu, apliecinot, ka tā ir viena no labākajām sistēmām pasaulē.

Liela daļa Tatjanas Okladņikovas enerģijas ieguldīta arī viņas Jūrmalas mājā Saules nams, kā viņa to nosaukusi. Saules nama fasāde atjaunota precīzi tāda, kāda tā bija 1900. gadā. Pēc Okladņikovas vārdiem, viņa vēlas atdot mājai to laimi, kādā dzīvoja tās saimnieki pirms simt gadiem. Atšķirībā no jaunbagātnieku pilīm, tas ir pārsteidzoši gaumīgs nams, Okladņikova saka — “mākslas darbs”, un visā mājā ir tik ļoti latviska krāsu gamma, ka atgādina gandrīz vai Etnogrāfisko muzeju. “Viss ir dabisks, viss gatavots cilvēka rokām,” un latviešu mākslinieki gleznojuši un auduši tieši Saules namam.

Tatjana Okladņikova: … man mājās vispār ir tikai latviešu mākslinieki. Nē, ir viena franču mākslinieka glezna… Diezgan pazīstama. Bet tai es lāga nevarēju atrast šeit vietu.

Rīgas Laiks: Runājot par interjeru un gleznām… Sakiet, kāpēc cilvēks, kurš kļuvis turīgs, pēkšņi sāk pirkt gleznas?

Okladņikova: Man šķiet, ka vecos latviešu māksliniekus pērk tādēļ, ka tā ir māksla. Taču lielā mērā tā ir arī naudas ieguldīšana. Es nepērku gleznu, kas ir vērtība pati par sevi, mani vairāk interesē laikabiedri, un man ir svarīgi, lai manā mājā būtu to cilvēku darbi, kurus es pazīstu. Un es no tā gūstu lielu baudu. Tā ir manas mājas leģenda. Sadarbība ar šiem māksliniekiem turpinās: nesen Jānis Mitrēvics izstrādāja manas firmas stilu. Mēs esam viena vecuma, vienādi saprotam pasauli… Mēs novērtējam lietas, taču uz vecu tradīciju pamata radām kaut ko pavisam jaunu, varbūt pat ar pretenziju kādam aizsteigties priekšā. Taču es neredzu tajā nekā slikta.

RL: Un jūsu slavenais kažoks arī, lai kādam aizsteigtos priekšā…

Okladņikova: Kažoks nemaz nav tik slavens, vienkārši Jūrmalā ir auksti pastaigāties. Un reizēm arī vajag, kad apmeklē Operu vai vēl kaut ko… Tas ir tikai tādai iziešanai.

RL: Jūsu māja liecina par to, ka jūs spējat novērtēt pagātni.

Okladņikova: Iespējams, ka mana attieksme ir ļoti dīvaina, jo iepriekšējā dzīvē man nekā nebija. Mājas, īpašums — tās man bija pilnīgi neaizsniedzamas lietas. Un kad es nokļuvu šajā mājvietā… Mans sapnis bija — nokļūt pie jūras. Lūk, šīs neizskaidrojamās jūtas. Pēc tam viss sāka rasties no nelielām detaļām. Ja godīgi, tad pirmā vēlēšanās bija — visu, kas saistīts ar pagātni, iznīcināt, nolīdzināt līdz ar zemi. Un es gribēju sev pierādīt, ka šāda māja nav nepieciešama, sāku meklēt saimniekus, bet tad man atnesa fotogrāfijas, kur tie cilvēki sēdēja verandā un dzēra tēju… Mēs ar vīru it kā izlaidām caur sevi viņu dzīvi. Šeit viņi gāja uz pludmali, darīja to pašu, ko darām mēs. Viņi bija šeit laimīgi. Un šis kontakts, vēstules un fotogrāfijas, tas visu izmainīja — attieksmi pret māju, pret Jūrmalu, pret valsti. Nebija nekā pārdabiska — tikai šīs fotogrāfijas. Es domāju, kā radīt šo atmosfēru.

Reiz mēs ar vīru sēdējām un runājām: nu, atnāks atpakaļ un visu atņems. Vīrs smējās, ka iesim uz garāžu, nav jau pirmā reize, iekārtosim tur labu divistabu dzīvokli. Es teicu — kāpēc tu domā, ka tev iedos visu garāžu? Un tad mēs sākām runāt par latviešu iecietību pret krieviem. Iztēlojoties šo situāciju, mēs sapratām, ka pret mums šeit ļoti labi izturas.

RL: Kā tas izpaužas?

Okladņikova: Es patiešām to ļoti labi izjūtu. Nav nekādu problemātisku attiecību. Nu, varbūt tirgū vai vēl kaut kur… Taču patlaban, lai gan krievu presē tiek runāts par dažādām grūtībām, man dzīve Latvijā ir absolūti normāla, komfortabla. Un tagad, pēc desmit gadiem, es sāku mācīties latviešu valodu. Un mācos tāpēc, ka gribu. Jo tieši šodien man nemaz to nevajadzētu. Bet man ir laiks, noskaņojums…

RL: Vai pilsonību jūs ieguvāt 2000. gadā?

Okladņikova: Es noliku eksāmenus, tas nebija īpaši sarežģīti. Nē, nu — “Kādā krāsā tev ir mašīna? — Mana mašīna ir sarkana…” Tādā līmenī nav problēmu. Arī eksāmenu pieņemšana — attieksme bija ļoti lojāla.

RL: Vai cilvēku lokā, ar ko jūs satiekaties, ir arī latvieši?

Okladņikova: Ir. Viens no lokiem ir cilvēki, ar kuriem mani saveda kopā šī māja. Andis Sīlis, Laima Kaugure, Dzintra Vilks… Mums ir pietiekoši draudzīgas attiecības, es zinu viņu problēmas, viņi zina manējās, es varu piezvanīt viņiem grūtā brīdī, pavadīt kopā ar viņiem vakaru. Mani kaimiņi ir vienkārši latviešu cilvēki, viņi pastaigājas ar suni, viņiem ir meita invalīde, un mēs vienmēr parunājamies, cenšos apsveikt viņus Ziemassvētkos. Es varu atnākt vakarā, zinot, ka man ir, ar ko iedzert tēju. Latviešu vidē es nekad nejūtos slikti.

RL: Es sapratu arī, ka jūsu biznesa specifika ir tāda, ka to iespējams veikt tikai šeit, Latvijā.

Okladņikova: Es to pat nesauktu par biznesu, drīzāk par darbības sfēru, dzīves sfēru, jo mums tas ir ne tik daudz bizness kā sevis realizēšana. Un tas, ka ar to var nodarboties Latvijā, ieguvis apstiprinājumu. Tikko Latvijā bija Valentīna Matvijenko, Krievijas vicepremjere, viņa bija atbraukusi pie mums ciemos, un viņa bija kopā ar Starptautiskās aviācijas komitejas priekšsēdētāju, ģenerāli Anodinu. Arī viņa ir pietiekoši ietekmīga sieviete, kas daudzus gadus vadījusi dažādas, arī starptautiskas, institūcijas, saistītas ar sertifikāciju, aviācijas likumu veidošanu. Sieviete, kas atbild par ļoti lielām gaisa telpas problēmām. Un zināt, kas bija patīkami? Mūs aicināja strādāt uz Maskavu, taču mēs atteicāmies, un viņiem tas nebija saprotams. Un pēkšņi piezvanīja –– vai var atbraukt rīt? Un šeit viņas saprata, saprata, kāpēc mēs atrodamies Latvijā. Tā ir skaista, unikāla zeme. Viņas bija pārsteigtas par to, ko var izdarīt Latvijā, ka šeit var mierīgi dzīvot. Mēs staigājām pa Jomas ielu, aizbraucām līdz Ragaciemam. Viņas redzēja, kā dzīvo vienkāršie cilvēki. Un viņas redzēja, cik komfortabli es jūtos šajā vidē.

Es priecātos, ja šādi tīri cilvēciski kontakti nestu tādas pozitīvas attiecības un Latvija kļūtu par starptautisko attiecību centru.

Runa ir par valsts drošību. Jo vairāk šurp brauc cilvēki no visas pasaules, jo vairāk šeit mācās — man ir mācību centrs, mēs tajā mācām dažādas starptautiskas programmas — tā ir pazīstamība caur normālām lietām. Un es uzskatu, ka Latvija ir apmācības zeme, šeit ir jāattīstās dažādām institūcijām, šeit jāattīstās dažādām starptautisku universitāšu filiālēm, jo šeit studentiem varētu būt ļoti komfortabla dzīve.

RL: Tomēr, kā jūs uztverat to, ka latviešiem ir mazliet savādāka attieksme pret dzīvi?

Okladņikova: Man tas patīk. Pie manis strādā latvieši un krievi. Un ja visi būtu vienādi, tādi impulsīvi, enerģiski — kā es… Kas tad tā par valsti būtu… Visi skrietu tādā noskaņojumā… Un mēs neko nespētu izdarīt. Tāpēc es domāju, ka tas ir normāli. Pastāv zināma nāciju papildināšanās. Vēsturiski Latvijā ir tik bagāta kultūru saplūsme. Ja vien mums netraucētu attīstīties… Mēs te varētu radīt sazin ko. Tā ir lieliska valsts, ērta. Dažādu nacionalitāšu cilvēkiem ir dažāda mentalitāte. Šeit ir gan azerbaidžāņu, gan tatāru diaspora…

RL: Bet kur jūs te redzat kultūru saplūsmi?

Okladņikova: Tas izpaužas pat sīkumos… Lūk, šeit blakus tagad ir libāniešu restorāns. Viņi nevienam neuzspiež savu kultūru. Vakar vakarā mēs šeit smēķējām kaljanu. Tas ir skaisti. Kaljans — tā ir tautas kultūras daļa. Mēs paņēmām mazu daļu. Saplūšana — tā ir satiksme. Un ir daudzi, ar ko ir patīkami satikties. Man ir liels paziņu loks. Tie ir gan musulmaņi, gan ebreji, kā tikai tur nav! Krievu droši vien tur ir vismazāk.

RL: Kad esat ārzemēs, vai tas jums rada problēmas, ka jūs uzskata par krievieti?

Okladņikova: Es paskaidroju, ka es esmu krieviete, bet no Latvijas. Tas prasa laiku, nākas skaidrot ģeogrāfiju. Taču tas ir tādā līmenī, kā apmeklējot veikalus, viesnīcās… Manā, avionavigācijas, sfērā man neviens nejautā, kas ir Latvija un kur tā atrodas. Visi zina — Latvija 2000. gadā ieņēma 2. vietu drošības ziņā.

RL: Ko tas nozīmē?

Okladņikova: Vērtēja neatkarīgi starptautiskās organizācijas IATA [1. International Air Transport Association – Starptautiskā aviotransporta asociācija (angļu val.).] eksperti. Pirmo vietu ieņēma Vācija, un bija pat tāds viedoklis, ka Latvijai var dot 1. vietu, taču valsts bija pārāk maza. Runa ir par gaisa telpas drošību –– rēķinot proporcionāli teritorijas lielumam, mums ir liels tranzīts. Runa nav par to, cik daudz pie mums nolaižas, bet liels ir procents, kādā mūsu gaisa telpu izmanto citas valstis — Japāna, Vācija, Amerika. Pāri Latvijai ir ierīkoti tādi ceļi! Un otrs, Latvija ir viena no pirmajām valstīm pēcpadomju telpā, kas pabeigusi savas gaisa telpas modernizāciju un kalpo par piemēru. Mēs izstrādājam un īstenojam zināmu daļu no lielajiem starptautiskajiem projektiem, piemēram, Baltkrievijā, Kazahijā, Albānijā.

RL: Vai jūs kādreiz skatāties debesīs?

Okladņikova: Ja godīgi, tad reti.

RL: Vai tiesa, ka Latvijas debesis pieder jums?

Okladņikova: Man nepatīk šis izteiciens. Mēs esam tikai apkalpojošais personāls, un Latvijas debesis pieder valstij. Mūsu kompānija nodrošina tehnisko apkalpi. Tas nozīmē skrūvēt skrūvītes, remontēt tehniku, vairāk līdzinās autodarbnīcai.

Funkcijas ir sadalītas. Latvijas gaisa satiksme tieši nodarbojas ar gaisa kustības vadību — runa ir par dispečeru dienestu, ievāc ienākumus no aeronavigācijas līdzekļiem, vadīšanas, kontroles, sakariem. Attiecībā pret LGS mēs esam tikai uzdevuma veicēji, izpildot dažus tehniskos pakalpojumus.

RL: Vai jūs sevi uzskatāt par biznesmeni?

Okladņikova: Man tas nepatīk. Es gribētu, ka mani pazīst vienkārši kā Tatjanu Okladņikovu. Man nevajag nevienam neko pierādīt, es gribu vienkārši mierīgi dzīvot, jo es neesmu pārliecināta, ka nodarbošos ar šo lietu rīt. Es gribu piederēt pati sev, gribu laikus atteikties, reizēm pārskatīt savus lēmumus. Vieglāk man ir nerādīties publikai, jo es vēl līdz galam neesmu īstenojusies.

RL: Ko jūs mīlat mašīnās?

Okladņikova: Es mīlu kabrioletus.

RL: Nē, mašīnās.

Okladņikova: Mašīnā es mīlu iekšējo salonu, komfortu. Es mīlu, lai mašīna būtu gaiša, plaša. Es nemīlu mazu, saspiestu mašīnu. Man mašīna par 50 procentiem ir kabinets.

RL: Nu, no kabrioleta kabinets neiznāks.

Okladņikova: Bet kabrioletu man vienkārši gribas! Nesen es pamēģināju pavizināties un sapratu, ka varētu iztikt bez lūpu krāsas, bet kabrioletu vajadzētu. Iespējams, tāpēc, ka es bērnībā nepietiekami izspēlējos ar rotaļlietām, leļļu bija par maz.

RL: Bērnībā jūs esot gribējusi kļūt par princesi. Bet tagad, sakiet, kur jūs saskatāt savas dzīves mērķi?

Okladņikova: Tas nozīmē vienkārši harmonisku dzīvi kopā ar dabu, ar cilvēkiem. Es gribu normāli justies. Man nav tāda mērķa — nopelnīt. Pat tas darbs, ko es daru, tas man patīk, taču es nepārietu uz citu darbu tāpēc, ka tur maksā vairāk. Ja man pateiktu, nāc strādāt uz banku, tu nopelnīsi daudz vairāk — tas nav iespējams! Darīt var tikai to, kas tev patīk. Es būvēju šo māju, jo man tas ļoti patika. Lielākā bagātība, ko esmu ieguvusi dzīvē, ir tā, ka es daru lietas, kas man patīk. Mans mērķis ir — saglabāt šo attieksmi pret dzīvi.

RL: Kopš kura vecuma jūs darāt to, kas jums patīk?

Okladņikova: Iznāk, tikai kādus desmit gadus. Līdz tam es diezgan smagi ar sevi cīnījos.

RL: Kā Pelnrušķīte.

Okladņikova: Jā, kā Pelnrušķīte, varētu tā teikt. Taču es nevaru teikt, ka es pati tā arī realizējos. Man ir brīnišķīgs vīrs. Es sāku nodarboties ar šo biznesu, jo tās bija viņa zināšanas. Es paskatījos apkārt, ar ko es varu nodarboties. Protams, es varu nodarboties ar dažādām sfērām, sākot no tirdzniecības, pakalpojumiem, taču man ļoti negribējās dažādus kompanjonus, man gribējās strādāt ar labiem, inteliģentiem cilvēkiem, un radīt kaut ko tādu, ko neviens iepriekš nekad nav darījis. Sajust baudu no tā, kas tev ir izdevies. Izdevies celiņš, izdevies japāņu dārzs…

RL: Kāpēc jums tas japāņu dārzs?

Okladņikova: Daudzi uzskata, ka es kaut kā īpaši esmu gribējusi te izpausties. Viss ir vienkārši. Lūk, grota, tā bija piebērta lapām. Kad būvējām māju, domājām, kā grotu saglabāt, izcelt. Bija daudz ideju, bet tad atnāca tēlnieks Feldbergs un ieteica uztaisīt japāņu dārzu. Jo viņš gribēja realizēt sava mūža ideju. Tas ir kopējs radošs process, un arī man šis japāņu dārzs ir mazliet negaidīts. Un es nezinu visus tos likumus un noteikumus, zinu, ka viņi savus dārzus veido 700 gadus, kamēr uz tiem var skatīties… Taču tas ir radošs process, Feldbergs ir patīkams cilvēks, kopējas idejas, lidojums…

RL: Jūs nosaucāt harmoniju par vienu no savas dzīves mērķiem. Ko jūs ar to saprotat?

Okladņikova: Pasaules izjūtu. Lūk, mēs te sēžam, normāli jūtamies… Un pat ja būtu emociju sprādziens, mēs pratīsim šīs emocijas savaldīt un atrast zelta vidusceļu, saglabājot cieņu pret sevi un apkārtējo vidi. Varbūt man arī gribas uzcelt tādu savrupmāju, pili, bet es saprotu, ka izjaukšu vidi un ka man jāprot savas emocijas savaldīt, lai mani uztvertu un lai es uztvertu, man nav jāizlec no vides.

RL: Kā tad tā, gribējāt pili, bet uzcēlāt šādu, diezgan kautrīgu mājiņu…

Okladņikova: Ne jau šeit! Man ir plāni. Man ir stikla rūpnīca, un man ir plāns kādreiz uzcelt lielu stikla būvi, kurā atspīdētu gaisma, saule…

RL: Vai jūs negribētu uzcelt Latvijas nacionālo bibliotēku? Tā tieši ir stikla pils…

Okladņikova: Es nezinu to projektu. Ja godīgi, lielas ēkas Latvijā man nepatīk. Es uzskatu, ka Jūrmalai un Rīgai nav jābūt pilsētām-monstriem. Man ne sevišķi patīk, kas ir sabūvēts vecpilsētā. Ir iespējams to darīt vienkāršāk, taču smalkāk. Melngalvju namā pārāk daudz spīd zelts. Es vispār priekšmetos nemīlu zeltu.

(RL pievērš uzmanību zelta gredzenam Okladņikovai pirkstā.)

Uz manis — jā!

RL: Vai gredzenu jums vīrs uzdāvināja?

Okladņikova: Pati. Taču vīrs visu atļauj. Tie brūnie mazie ir briljantiņi, brūnie un baltie briljanti. Es to nenēsāju katru dienu. Man ir pietiekoši daudz rotu, es tās mainu atkarībā no apģērba. Varbūt tas ir kaut kas no krievu sievietes: jā, mēs nēsājam daudz rotu. Ja es neko neuzlieku, es jūtu diskomfortu, man kaut kā trūkst. Es sāku interesēties — kāpēc. Nonācu līdz tam, ka Krievijā kādreiz katra ceturtā sieviete bija histēriķe, epileptiķe, ļoti attīstīta bija buršana, apvārdošana, un šajā periodā ļoti attīstījās rotas — pērles un citas lietas, lai atvairītu noburšanu. Lai sargātu. Dārglietas novērš no tevis uzmanību, nelaižot klāt skaudību un ļaunumu. Šis gredzens piestāv apģērbam.

Bet es nemīlu zelta lustras, smagus aizkarus. Es mīlu telpu. Manā mājā viss ir vienā tonī, nav krāsainu sienu, zīmējumu. Toties nekas neapnīk. Tiesa, beidzot ir iekārtota krāsaina puķu dobe. Bet pirmos divus gadus mēs ar arhitektu Sīli cīnījāmies, ka mums pat puķu nebūs dārzā, spēlēsim tikai gammā.

RL: Nu jūs runājat kā no arhitektūras žurnāla. Varbūt jums pašai gribētos, lai būtu krāsaināk, bet…

Okladņikova: Nē, nē, nē. Jūs varat pajautāt Sīlim, mums jau visi konflikti ir pagājuši. Tā jau ir izstrādāta sajūta.

RL: Vai jūs tādējādi necīnāties ar savu krieviskumu?

Okladņikova: Neko es necīnos! Kas es par krievieti! Es esmu dzimusi Latvijā. Es tikai runāju krieviski.

RL: Kur ir Latvijas krievu atšķirība no Krievijas krieviem?

Okladņikova: Mēs vienkārši esam kaut kas cits. Tagad brauc viesi no Maskavas, notiek krievu estrādes koncerti. Ne viss man patīk, es šīs dziesmas vairs nesaprotu. Reizēm tās mani pat kaitina. Es arī folkloru vairāk uztveru latviešu, bet nevis krievu.

RL: Ko jūs saprotat ar latviešu folkloru?

Okladņikova: Tautasdziesmas. Ja būtu krievu riņķa dejas, un mani uzaicinātu, es apjuktu. Bet ar latviešiem es varu dejot, es par to priecājos. Līgo man ir tuvāki nekā kādi tur krievu meteņi. Mēs šeit dzīvojam, tas viss ir mums apkārt. Nedrīkst noliegt to, kas pastāv. Ja tas tiek noliegts, tu dzīvo sakaitināts. Normāli sajust valsti.

RL: Pasakā par Sprīdīti gulbis, nesot viņu uz laimes zemi, aiznes atpakaļ mājās. Vai vieta, kur mēs dzīvojam, ietver sevī laimi?

Okladņikova: Man ir svarīgi tas, ko teica mans dēls, kurš mācās Amerikā: “Māt, ir labi dzīvot divās valstīs — Šveicē un Latvijā.” Šveicē atmosfēra ir ļoti līdzīga Latvijai. Pēc telpas, miera, līdzīga aura. Un dēls, kas ir bijis visur pasaulē, kam tur ir draugi, viņš tomēr uztver to tā, ka ir jāatgriežas. Man ir svarīgi, lai viņš atgrieztos šurp, jo sevi es citā vietā vienkārši nespēju iedomāties. Un neatkarīgi no tā, vai es dzīvošu labi vai slikti, es dzīvošu šeit.

RL: Kāda attieksme jums ir pret savu dzīvi Padomju Savienībā?

Okladņikova: Man ir diezgan interesanta attieksme, jo padomju laikā man izdevās kaut ko izdarīt, es diezgan labi pārvietojos…

RL: Ko nozīmē — “labi pārvietoties”?

Okladņikova: Es pārvietojos pa profesionālajām kāpnēm, biju ekonomiste cenu veidošanā sabiedriskajā ēdināšanā. Tur viss bija nolaists, es sāku pētīt detaļas, un biju viena no pirmajām, kas konsultēja kooperācijas jautājumos, kad tika radīti pirmie kooperatīvi. Es zināju saputroto problēmu būtību.

RL: Šķiet, Hazanovam bija frāze: “Es mācījos kulinārijas tehnikumā…” Vai jūs nekaunaties par savu padomju pagātni?

Okladņikova: Absolūti nemaz. Padomju laikā es ieguvu milzum daudz zināšanu par šīm izkropļotajām attiecībām. Tā kā man bija iespēja virzīties, man bija jāsaprot cilvēku attiecības. Domāju, ka līdzīgi tas ir arī šodien. Valsts sistēmai nav tik principiālas nozīmes attiecībā uz to, kā attīstās cilvēks. Ļoti daudz ir atkarīgs no paša cilvēka, vai tu esi ar mieru piekrist vai nepiekrīti, pieņem vai nepieņem. Kādā mērā tevī pašā ir tāda atspere — izsisties. Taču izsitās dažādi. Vieni gāja pāri līķiem, citi centās ieņemt stāvokli… Gandrīz tāpat kā šodien. Cilvēki ir cilvēki. Man nav kauns par savu padomju pagātni, man nav kauns par sevi kā cilvēku. Es guļu mierīgi.

RL: Kādas ir lielākās izmaiņas, kas notikušas ar jums pašu?

Okladņikova: Es esmu iemācījusies brīvi domāt. Agrāk mani ierobežoja darbs. Pašreiz biznesā es varu domāt par visu. Es varu runāt, lasīt, ko vēlos, darīt, ko gribu.

RL: Vai jūs zināt, ko jūs gribētu lasīt –– un ko jūs lasāt?

Okladņikova: Pēdējā laikā esmu lasījusi Akuņinu. Taču man nav laika daudz lasīt. Mazliet lasīju par Blavatsku, par Makjavelli. Nevis pašu, bet ko par to teikuši citi. Saprast to, kas ir oriģinālos, ir diezgan sarežģīti, tiek patērēts laiks. Man nav laika šķirot, un tādēļ es ļoti uzmanīgi izturos pret informāciju. Televīzijā skatos ziņas. Es sevi ierobežoju informācijā un tāpat izturos pret grāmatām, kuras patlaban patiešām var lasīt. Bet nav laika izlasīt…

RL: Kā jūs raksturotu biznesa vidi Latvijā?

Okladņikova: Tā ir ļoti dažāda. No negatīva raksturojuma līdz pozitīvam. Es jau reiz izteicos presē, un daudzi apvainojās…

RL: Toreiz, kad jūs teicāt, ka ir slikti izlikt no mājām cilvēkus, kas nevar atdot kredītus…

Okladņikova: Es saprotu, ka tie ir valsts tapšanas procesi. Vienīgā nelaime — kā iemācīt cilvēkiem visus šos kredītus izmantot. Kā patlaban zemniekiem laukos — viņš jau nav muļķis, bet viņš strādā, nu, kā viņš var vēl iemācīties pareizi vest savu finansu darbību? Viņš taču tur nav vainīgs. Man palaimējās, man bija iespējas kontaktēties, pazīt. Vienkārši cilvēkiem un valstij trūka zināšanu. Īstenībā bizness patlaban ir aizvēries informācijas ziņā, mēs jau vairs daudz ko nestāstām. Mūsu attīstības pirmajā posmā, tie bija divi trīs gadi –– mēs satikāmies, stāstījām… Bija informācijas lauks. Tagad tā nav. Radās tā saucamā komercnoslēpuma jēdziens. Konkurence. Šodien es neņemtos spriest par biznesu Latvijā. Tas, ar ko es nodarbojos, tas ir saistīts ar iekšējo biznesu, taču es pacentīšos aiziet tādā biznesā, kur nav konkurences, kur cilvēki ir citā intelektuālā līmenī. Es vienkārši uzskatu, ka man ir ļoti paveicies. Mans bizness ļāva man kontaktēties ar mākslas, kultūras cilvēkiem. Es jūtos ļoti labi, harmoniski. Mana dzīve ir bagāta kontaktiem. Un šī darbība — gaiss — ir pietiekami elitāra.

RL: Debesis?

Okladņikova: Jā, debesis. Tās ir kaut kas tīrs, neaizsargāts, un tur nedrīkst ienākt netīrā nauda; nevar būt tā, ka mums visa kā ir diezgan, daudz būs mersedesu, taču mēs neesam mierīgi par to, kas notiek tur, debesīs. Tfu, tfu, tfu, debesis pār Latviju ir mierīgas.

RL: Ir grāmata un filma — Sargājošās debesis. Varonis uzskata, ka debesis viņu sargā. Kas ir jūsu vājā vieta?

Okladņikova: Es negribu teikt. Es zinu savu vājo vietu, un es neuzskatu, ka tas būtu kaut kas slikts. Varbūt mans vājums vienlaikus ir arī mans spēks. Tas ir vājums man. Citiem tas ir spēks.

RL: Gribat — es pateikšu, kas ir jūsu vājā vieta? Lai gan jūs, protams, tā nedomāsiet… Jūsu vājā vieta ir pārmērīgā aktivitāte. Jūs nevarat atturēties no darbības.

Okladņikova: Es to tiešām neuzskatu par vājumu. Tieši otrādi, es uzskatu, ka esmu aktīva un realizējos. Mana vājā vieta drīzāk saistīta ar man tuviem cilvēkiem. Es ļoti uztraucos, kur ir mans dēls, mans vīrs. Iespējams, tā nevajag uztraukties. Mana vājība ir tas, ka es esmu sieviete, saimniece. Man patīk uzņemt viesus…

RL: Ko jūs vēlētos uzņemt savā mājā? Teiksim, Maiklu Džeksonu…

Okladņikova: Nekādā gadījumā ne šovbiznesa zvaigznes. Es vairs negribu vilties, lai elki labāk paliek uz skatuves. Es esmu rīkojusi vairākas pieņemšanas, šeit ir dziedājusi Ļuba Uspenska. Man žēl, ka es saskāros ar tādu uzvedību, viņa runāja ne sevišķi smalki, maigi izsakoties… Es gribētu šeit redzēt cilvēkus, kuriem es patīku, kuri patīk man. Tur nav konjunktūras. Šeit ir bijuši tāda līmeņa cilvēki! Bet es savā mājā nedižojos ar slavenu cilvēku fotogrāfijām, kurās es esmu redzama kopā ar viņiem. Vērtīgākais tiešām ir tas, ka šī māja man ļauj satikties. Es pati šeit esmu atvērta, savā mājā esmu ļoti atvērta.

RL: Kā jūs pati domājat, kas ir veidojis Tatjanas Okladņikovas raksturu?

Okladņikova: Es nevaru lielīties ar ļoti vieglu dzīvi, ir bijis diezgan daudz grūtību. Bet šiem triecieniem ir bijis ļoti pozitīvs rezultāts. Mani vispār ir radījusi tieši šī grūtā dzīve. Un es neprātīgi esmu pateicīga tam, kas ir bijis. Ir bijuši aizvainojuma momenti, tie ir krājušies, pēc tam es esmu to visu pārskatījusi, izdarījusi no tā visa secinājumus –– un paldies, ka dzīve ir mani tā liekusi, bet ne reizi nav salauzusi. Ik reizi jaunas grūtības pēc tam devušas pozitīvu emociju uzbangojumu. Visdrīzāk raksturs tiek kalts no grūtībām. Manuprāt, no priecīgiem notikumiem tas neveidojas.

RL: Kas bija visgrūtākais?

Okladņikova: Tā bija skola. Man kopš bērnības bijušas sarežģītas attiecības ar kolektīvu, ar skolotājiem. Vienmēr man bijuši savi uzskati. Un es ļoti pārdzīvoju, kad skolā sāka iet mans bērns. Man ir diezgan sarežģītas attiecības ar māti. Nē, mums ir labas attiecības, taču pavisam atšķirīgs skatījums uz dzīvi. Tas arī ir diezgan grūti, jo viņas dziļie pārdzīvojumi ir arī manējie. Tas mani arī sarūgtina un ievaino…

RL: Ko nozīmē jūsu nesaskaņas ar māti?

Okladņikova: Mana māte visu mūžu strādājusi kadru daļā. Un tas toreiz obligāti bija saistīts ar partiju. Tas ir, mana māte ir komuniste. Tiesa, pēdējā gadā pēc mūsu garum garām pārrunām, kas mūsu ģimenei bija visai asas un sāpīgas, viņa savus uzskatus ir mazliet mainījusi. Es pieņēmu visu, kas notika — tik ļoti tas man bija nozīmīgi, svarīgi, es jutos kā zivs ūdenī. Viss ir mans!

RL: Jūs runājat par Latvijas neatkarību?

Okladņikova: Jā… Es godīgi saku, es nebalsoju par Latvijas neatkarību. Es vispār nebalsoju, nezināju. Nesapratu. Taču, kad viss sāka notikt, es pēkšņi sajutu — tas ir mans! Mans vīrs, nu, mēs abi, atbalstījām neatkarību profesionālajā sfērā. Mēs ar šo valsti apvienojāmies profesionālā laukā. Šī valsts mums ļāva realizēties, un tādēļ mēs tai kalpojam. Tā ir mīlestība, kas balstās uz abpusēju izdevīgumu.

RL: Vai jums nav tāda sajūta, ka pats galvenais dzīvē jau ir noticis?

Okladņikova: Nē! Es pat negribu tā sākt domāt! Šajā pušķī ir ziedi, kas vēl tikai plauks.

RL: Ko jūs protat darīt vislabāk?

Okladņikova: Gatavot ēst.

RL: Kāpēc tad jūs nekļuvāt par šefpavāru?

Okladņikova: Es kļūšu, lūk, es izdarīšu visus varoņdarbus, un tā būs mana pēdējā roze. Es patiešām ļoti gribu izveidot restorānu, kurā pati būtu saimniece, pati sagaidītu ciemiņus. Protams, vārda tiešā nozīmē nestāvēšu pie katla, bet izdomāt ēdienus es ļoti gribētu. Tas būtu vairāk tāds kā hobijs. Par visu vairāk man patīk uzdot jautājumu, kad cilvēki ēd: “Garšo? Garšo?”

RL: Vai jūs mīlat degvīnu?

Okladņikova: Degvīnu? Jā. Aukstu degvīnu, sasaldētu glāzīti ziemā. Vasarā nē. Un vēl es to mīlu pēc pirts, un noteikti lai glāzīte būtu sasaldēta.

RL: Vai jūs varat pateikt, kas tad jums vēl ir krievisks?

Okladņikova: Krievu valoda, krievu literatūra. Krievu filmas patlaban maz iepriecina. Es esmu krieviete, es saprotu, ka es esmu krieviete… Bet daudz kas jau vairs manī neatsaucas.

RL: Par krieviem varētu teikt, ka viņi ir pazīstami ar savu dvēseles atvērtību, arī zināmu vieglprātību…

Okladņikova: Jā, tas ir. Es varu priecāties. Man ir vēriens. Es uzskatu, ja viss ir labi, tad ir jāpriecājas, jādejo vai jādzied. Lūk, vakar es uz ielas ieraudzīju divus vīrus, kas spēlēja bajānu un vijoli. Viņi spēlēja lieliski. Es viņus uzaicināju šurp, lai viņi spēlētu šeit. Tas bija ļoti skaisti. Nav noteikti jāaicina kāds izcils mūziķis. Viņi arī bija ļoti labi. Dvēseles nozīmē.

Man ir grūti šodien samēroties ar to, kas ir krievi. Es nezinu, kas krievi īstenībā ir. Es nedzīvoju Krievijā. Kad es turp aizbraucu, man vienmēr ir tāds līdzsvara zudums. Es viņus nesaprotu, reizēm viņi pat kaitina. Viņi runā, taču citā valodā, viņi citādāk domā, viņiem ir citas vērtības. Vispārcilvēciskas — jā. Taču ikdienas līmenī… Daudzi atbrauc un jautā: kāpēc tu esi uzcēlusi māju bez baseina? Kur ir pirts? Bet es eju uz sabiedrisko pirti Bulduros. Kas tur mājā — pats sēdi uz lāvas, pats peries. Bet tur ir visi kopā, visi saprot, ka dara kādu cēlu uzdevumu. Pavisam cita atmosfēra. Vispār es gribu būt starp cilvēkiem.