Iekļūt starp pirmajiem

“Latvijai būtu iespējas sniegt pasaules līmeņa augstāko izglītību, atzina starptautiskas personāla vadības konsultāciju kompānijas HayGroup pārstāve Latvijā Līga Rode.”

Nozare.lv, 3. martā

Kā izmērīt izglītības kvalitāti? Varbūt pēc tā, kā veidojusies augstskolas beidzēju dzīve un profesionālā karjera? Varbūt, kā to dara ASV, var salīdzināt augstskolu beidzēju vidējo algu? Varbūt salīdzināt mācībspēku kvalifikāciju un augstskolai pieejamos resursus? Tie, protams, paši par sevi negarantē labu izglītību, bet rada nepieciešamos priekšnoteikumus. Bet varbūt vienkārši pajautāt ekspertiem, kuriem ir bijusi iespēja mācīties vai strādāt citu valstu augstskolās?

Šķiet, ka arī es varu pretendēt uz šāda eksperta lomu. Mans doktora grāds fizikā iegūts Sanktpēterburgas (toreiz Ļeņingradas) Universitātē, Krievijā, ir gadījies ilgāku laiku strādāt Pekinas Universitātē Ķīnā, Rietumontario Universitātē Kanādā, Bīlefeldes Universitātē Vācijā, Oklahomas Universitātē ASV, Izraēlas Tehnoloģiskajā institūtā – Tehnionā Haifā. Tāpat esmu bijis viesprofesora amatā Saseksas Universitātē Anglijā un Kalifornijas Universitātē Bērklijā, ASV. Universitāšu saraksts, kurās esmu viesojies īsāku laiku, lasot lekcijas, būtu pavisam garš.

No iepriekšminētajām augstskolām neapšaubāmi pirmajā vietā pēc izglītības kvalitātes un prestiža ir liekama Kalifornijas Universitāte Bērklijā. Dažādos pasaules augstskolu rangos tā stabili un nemainīgi ierindojas pirmajā desmitniekā. Vai kādai no Latvijas augstskolām ir cerības pārskatāmā nākotnē sasniegt tādu līmeni? Lai kā man gribētos būt optimistam, diemžēl jāsaka – nē, tas nav reāli sasniedzams mērķis.

Par to liecina skaitļi. Piemēram, Tomsona augsta līmeņa zinātnisko publikāciju datu bāzē tikai pagājušajā (2010) gadā ir minētas 6879 publikācijas no Kalifornijas Universitātes Bērklijā. Salīdzinājumam var minēt, ka no visas Latvijas kopumā šajā datu bāzē pērn tika iekļautas 543 publikācijas. Šobrīd Bērklijā strādā astoņi Nobela prēmijas laureāti. Turpat netālu, Sanfrancisko līča otrā galā, Stenfordas Universitātē šobrīd strādā sešpadsmit Nobela prēmijas laureātu. Arī Bērklijas gada budžets ir iespaidīgs. Tas ir 1,8 miljardi dolāru. Te uzreiz jāsaka, ka atkal Stenforda to apsteidz. Tās budžets gadā ir divas reizes lielāks – 3,6 miljardi dolāru. Var tikai piebilst, ka Bērklija ir valsts universitāte ar apmēram 35 tūkstošiem studentu, bet Stenforda – privātā ar 15 tūkstošiem studentu. Lai saprastu, ko šie skaitļi nozīmē, salīdzinājumam varu minēt, ka, piemēram, Latvijas Universitātes budžets 2010. gadā bija 50 miljoni latu jeb 100 miljoni dolāru, studentu skaits – 20 tūkstoši. Abi šo ASV universitāšu budžeti kopā pārsniedz pusi no Latvijas valsts budžeta. Skaidrs, ka Latvijas augstskolām noķert Bērkliju pārskatāmā nākotnē diez vai izdosies. Latvijas talantīgākajiem, pašiem motivētākajiem jaunajiem cilvēkiem ir jādod iespēja iegūt šo, vārda vislabākajā nozīmē, elitāro izglītību. Tas ir jādara gan viņu izaugsmei, gan mūsu zemes nākotnes vārdā. Iepriekš minētais vārds “elitārs” sarunā par augstāko izglītību Latvijā var izrādīties nozīmīgs, lai saprastu mūsu iespējas. Pasaules augstskolu pirmajā desmitniekā Latvijai šobrīd iekļūt nav iespējamas. Arī saskaņā ar angļu žurnāla Times Higher Education sagatavoto rangu tabulu, tikai divas – Oksfordas un Kembridžas universitāte Lielbritānijā – spēlē augstākajā līgā. Bet varbūt ir vērts paskatīties uz pasaules augstskolu pirmo simtnieku? Vai kāda no Latvijas augstskolām var cerēt tajā iekļūt? Šis simts joprojām veido eliti, kurā ietilpst mazāk par vienu procentu no visām pasaules augstskolām.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, par piemēru atkal izmantošu ASV augstskolas. Ja skatāmies ASV augstskolu, kopskaitā vairāk par četriem tūkstošiem, pirmo simtu, tās ir ļoti spēcīgas augstskolas. Gan pēc profesoru skaita un kvalifikācijas, gan finansējuma apjoma Latvijas labākās augstskolas no tām atpaliek tikai aptuveni divas reizes. Piemēram, Latvijas Universitātes pagājušā gada budžets ir apmēram divas reizes mazāks par ASV pirmā simtnieka universitāšu vidējo gada budžetu. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka valsts finansējums veido apmēram vienu piekto daļu no Latvijas Universitātes budžeta.

Tas objektīvi nozīmē, ka labākajām Latvijas augstskolām ir visas iespējas konkurēt ar Rietumeiropas un Amerikas Savienoto Valstu ļoti labām elites klases augstskolām. Bet, lai to darītu, ir nepieciešama augstākās izglītības sistēmas optimizēšana. Ko tā ietver? Pirmkārt, jau pieejamo resursu koncentrāciju. Gribu īpaši uzsvērt, ka runa ir ne tikai par naudas resursiem. Resurss, kura Latvijā pietrūkst visvairāk, ir kvalificēti mācībspēki. Mums ir izcili pasaules klases profesori, bet viņu ir daudz par maz. Šobrīd cilvēku ar doktora grādu Latvijā, kuri nodarbināti augstākajā izglītībā un pētniecībā, ir apmēram četri tūkstoši. Katrā labā Eiropas universitātē ar apmēram tādu pašu studentu skaitu kā Latvijas Universitātē, akadēmiskā personāla skaits ar doktora grādu ir apmēram divi tūkstoši. Tas nozīmē, ka šis ir resurss, kura Latvijā pietrūkst visvairāk, jo Latvijā šobrīd ir vairāk nekā trīsdesmit valsts akreditētu augstskolu, kurām visām vajag augsti kvalificētus mācībspēkus. Ko darīt ar tām augstskolām, kam šo mācībspēku ar doktora grādu pietiekamā skaitā nav? Slēgt? Nē, slēgt pavisam noteikti nevajag. Latvijā taču ir tik daudz studēt gribētāju. Arī ASV vai Eiropā neviens negrasās slēgt visas tās augstskolas, kas nav iekļuvušas pasaules ranga pirmajos simtniekos. Tām ir savi uzdevumi, sava misija un savs studējošo loks. Tās nodrošina reģionus ar kvalificētu darbaspēku, dod iespēju iegūt pirmā līmeņa izglītību tuvāk mājām. Taču šīm augstskolām acīmredzot ir pavisam citi kritēriji mācībspēku izvēlē. Šiem profesoriem nav jābūt pasaules vadošajiem zinātniekiem. Tiem ir jābūt labiem savas nozares speciālistiem, kas māk zināšanas nodot jaunajiem cilvēkiem. Te der atcerēties, ka mūsdienu Eiropā, tai skaitā arī Latvijā, pēc vidusskolas pabeigšanas studijas augstskolā turpina lielākā daļa jauniešu. Tie vairs nav tikai neliela daļa īpaši talantīgo, kā tas bija salīdzinoši vēl nesen. Tāpēc mums ir jāspēj nodrošināt gan elitāru izglītību pašiem labākajiem, gan plaši pieejamu izglītību visiem, kas to vēlas. Nav noslēpums, ka gan Eiropā, gan ASV jaunieši bieži vien studijas uzsāk ne tik prestižajās skolās. Iemesls? Ļoti vienkāršs. Tajās ir ļoti personiska attieksme. Mācībspēkiem ir iespēja veltīt daudz laika un uzmanības, jo no viņiem gan augstskola, gan sabiedrība nesagaida Nobela prēmijas līmeņa zinātnes atklājumus, kas prasa neiedomājami daudz laika, spēka un enerģijas. Turklāt studijas šajās augstskolās ir arī lētākas.

Šādu augstskolu diversifikāciju var relatīvi ātri un viegli realizēt arī mūsu mazajā Latvijā – attīstot gan labas reģionu augstskolas, gan nozaru augstskolas, gan veidojot pasaules pirmā simtnieka universitāti. Tas nozīmē, ka katrai šo augstskolu grupai ir jānosaka savi uzdevumi, jānoformulē prasības mācībspēkiem un jānodrošina augstskolas uzdevumiem atbilstoši finanšu resursi.

Domāju, ka secinājums ir skaidrs – vismaz pašas labākās Latvijas augstskolas dažu gadu laikā reāli var pretendēt uz atrašanos pasaules augstskolu elites pirmajos simtniekos.