Gudrie mirst, kad grib - muļķi gaida nāvi

“Kas uzmanīgi lasa laikrakstus, tas iegūst iespaidu, ka pēdējā laikā mūsu sabiedrība dzīvo zem pašnāvību iespaida. Esam šai ziņā nokļuvuši pat tiktālu, ka ar labpatiku lasām plašās to laimīgo “nelaimes putnu” intervijas, kuri ar samērā sveiku ādu šad, tad tiek cauri pie sava pašnāvības mēģinājuma. Pēdējās dienās prese pat dažreiz sniedz ziņojumus par šo personu atveseļošanās gaitu, ievieto viņu fotogrāfijas, ko citos apstākļos parasti dara tikai pie izcilus cilvēkiem, kuri ieguvuši sevišķu sabiedrības cieņu un simpātijas,” 1926. gada martā rakstīja Rīgas Sarkankalna psihiatriskās slimnīcas vadītājs Hermanis Buduls, aicinot darīt visu, lai pašnāvnieki nekļūtu par “dienas varoņiem”.

Arī Rīgas pilsētas skolu pārstāvji 1926. gada 5. marta sapulcē uzsvēra, ka presei nevajadzētu publicēt aprakstus par pašnāvībām, jo tie mudinot pašnāvniekus uztvert kā traģiskus cietējus, turklāt kairinot nenosvērtu indivīdu fantāziju. “Starp jaunajiem pašnāvniekiem ir liela daļa tā saucamo modes pašnāvnieku, kas salasījušies un saklausījušies stāstus par citu cilvēku pašnāvībām, jau pie vismazākā sarūgtinājuma vaj arī savā pāragrā mīlā un juteklībā - nošaujas, noslīcinas vaj nozāļojas,” apgalvoja žurnālists 1928. gada sākumā rakstā “Pašnāvnieku skaits Latvijā vairojas bīstamos apmēros”.Priekšstats: “modernā sērga”

Pašnāvība bija katra personiskā darīšana. Tomēr daļa ļaužu to mēdza apzīmēt arī ar vārdiem “pašslepkavība”, “nokāvies” un pašnāvību nosodīt, jo “cilvēks nepieder sev, bet visai cilvēcei, un tāpēc pašnāvība ir pretlikumīgs akts un stāv vienmēr pretrunā ar Dievu”. Pašnāvību uztvēra arī kā “brīvo nāvi”. Tieši tā to izjuta divi jaunieši Lubānā, bet avīze Zemgales Balss atstāstīja 1929. gadā 7. novembra rakstā ‘Arī mīlas sērgas ķertie “modernizējas””. “Lubānas apkārtne uztraukta par vēl Latvijā nepiedzīvotu pašnāvības veidu. Marija Briška, 20 g. v., pirms gada pārnāca no Meirunas pag. pie Lubānas ķieģeļcepļa īpašnieka Prūša par saimniecības vadītāju. Šopavasar no kara dienesta atgriezās 22 g. v. Ciemiņš, pēc nodarbošanās seglinieks. Abi samīlējušies un bieži runājuši par kāzām. Šoruden abi agrāk dzīvespriecīgie dažreiz izteikušies, ka nav vērts dzīvot. Ar šādām domām tie pat aizgājuši pie mācītāja Bīlmaņa ar lūgumu tos pirms nāves pieņemt pie dievgalda. Mācītājs jauniešus nomierinājis, norādot uz dzīvības vērtību un vajadzību pārvarēt grūtības. Tomēr dažas dienas vēlāk nomierinājuma vietā pārsvaru atkal ņēmis lūzums un apjukums dvēselē. Tie pagājušās nedēļas beigās pēcpusdienā ap plkst. 4 aizgājuši uz Lubānas tirgus laukumu, kur mežā pie lielceļa nocirtuši vairākas eglītes, no kurām uzcēluši labi redzamā vietā karātavas [izcēlums oriģinālā- I. L.].

Savas virsdrēbes nolikuši ceļmalā, bet virs drēbēm pases un divas vēstules. Pēc tam pie karātavu šķērskoka piestiprinājuši auklu ar vienu cilpu, kurā abi iebāzuši galvas. Nelaimīgiem kājas sniegušās līdz zemei. Kaut gan gājēji pašnāvniekus ieraudzījuši drīzi pēc viņu liktenīgā soļa, tomēr atdzīvināt tos vairs nebija iespējams. Sākumā pēc pašnāvības atklāšanas Lubānā izplatījās baumas, ka pastrādāts nedzirdēts noziegums un tad abi pakārti. Tomēr no vēstuļu satura redzams, ka Briška un Ciemiņš gājuši nāvē labprātīgi. Vēstules rakstījis Ciemiņš, bet parakstu devuši abi. Viena vēstule rakstīta Lubānas vecākam policijas kārtībniekam, bet otra Ciemiņa radiniekam - Kļaviņam. Vēstulēs pašnāvnieki sūrojas par grūtiem apstākļiem, kas neļaujot nodibināt patstāvīgu dzīvi. Kādā vietā Ciemiņš raksta: “Gudrie mirst, kad grib - muļķi gaida nāvi!” Beigās lūdz abus apbedīt vienā šķirstā. Domājams, ka pašnāvība izdarīta Ciemiņa neārstējamās slimības dēļ, kuru tas pārnesis mājās no karadienesta.”

Pašnāvību apraksti, šķiet, saistīja lasītāju uzmanību. 1931. gada sākumā reklāma vēstīja par nepieredzētu pašnāvību. Zīmējumā ar mērķi reklamēt žurku iznīcināšanas līdzekli “Kaps” tika attēlots pakāries kaķis. Teksts vēstīja: “Vakar žurkumigu mājās pakāries mājas runcis, atstādams saimniekam vēstuli, kurā noskaidro savas traģēdijas iemeslus: “Kas gan cits man atlika, kad P. Putniņa žurku iznīcināšanas līdzeklis “Kaps” tiešām iznīcinājis pēdējo žurku un peli?”

Pašnāvību sērgas retorika uzturēja lasītājos ažiotāžu, kuru balstīja stāsti par vienkāršo laikabiedru šķiršanos no dzīves. Publicists Ernests Blanks apgalvoja, ka 1927. gada Lieldienās Latvijā izdarīti 30 pašnāvības mēģinājumi. Gleznotājs Voldemārs Irbe togad pat izdeva brošūru par pašnāvību. Publiskums, ar kādu pašnāvnieki šķīrās no dzīves, varēja radīt iespaidu, ka tas notiek bieži. Par amerikānisku pašnāvības mēģinājumu prese nodēvēja 32 gadus vecā Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Alfrēda Žīgura lēcienu uz galvas Nacionālajā operā no 3. balkona 31. vietas 1929. gada 31. martā, sākoties operetei “Geiša”. Tomēr viņa uzvalks vispirms aizķērās aiz kroņluktura pirmā balkona līmenī, pēc tam pašnāvnieks uzkrita kādam laulātajam pārim parterā - vīram nobrāza seju, bet sievai ar kāju tik spēcīgi trāpīja pa galvu, ka viņa samaņu atguva tikai slimnīcā. Sēdvietām trieciens norāva atzveltnes un ielauza sēdekļus. Kritienā norautais kroņluktura atzarojums ar spuldzi uzkrita vēl kādam trešajam, bet ceturtās cietējas ceļgalus Žīgurs satrieca ar savu galvu. Lēcējam, kurš gribēja nogalināties romantisku iemeslu dēļ, nekas nekaitēja. Izrādījās, ka pirmo pašnāvības mēģinājumu viņš bija izdarījis pirms vairākiem gadiem, mēģinot nogalināties ar cirvi. Tika vēstīts, ka līdzīgs gadījums noticis pirms pasaules kara toreizējā Rīgas latviešu Jaunajā teātrī, Lāčplēša ielā 25, kur izrādes laikā kāds jauns cilvēks pašnāvības nolūkā no balkona meties partera vidū sēdošajos skatītājos - pašnāvnieks dabūjis tikai vieglus “ķermeņa satricinājumus”, nav cietuši arī apmeklētāji. Toties 1927. gadā Ņujorkā Metropolitēna operā “no augstā balkona metusēs publikā kāda jaunava un nositusies nevien pati, bet nāvīgi ievainojusi arī dažus citus apmeklētājus”. Savukārt kāda jauna sieviete 1931. gadā mēģināja izdarīt pašnāvību, iedzerot “stipru porciju veronāla” mākslinieka Kārļa Baltgaiļa dzīvoklī Jelgavā.

Pašnāvības un to mēģinājumi notika pat Rīgas lokālos. 1929. gadā kāds students kriminālpolicists izdarīja pašnāvību restorānā Trokadero. 1933. gadā notika romantisks pašnāvības mēģinājums naktslokālā Femina, kur divdesmitgadīgā Irma Ceriņš mēģināja nonāvēties, pārgriežot rokai artēriju. “Jaunava ieradusēs izpriecas vietā kopā ar kādu paziņu un cauru nakti bijusi ļoti jautra. Rīta pusē viņai izcēlies strīdus ar tās pavadoni. Lielā uztraukumā Irma C. paķērusi galdanazi un mēģinājusi nonāvēties, pārgriežot rokai artēriju. Pusnemaņā viņa aizgādāta pilsētas 1. slimnīcā. Tur konstatēts, ka ievainojums viegls. Asinsvadi nav bojāti. Tikai pārgriezta cīpsla kreisās rokas dilbī. Šodien vaj rīt jaunā pašnāvniece varēs slimnīcu atstāt.” Kāds policijas kārtībnieks 1934. gadā nošāvās traktierī Gambija, bet kāds apmeklētājs naktslokālā Foxtrotdiele “izpūtis dzīvību tieši pie bundzinieka kājām, iešaujot sev svinu galvā”. Naktslokālā O.U.K. 1937. gadā nošāvās kāds 23 gadus vecs students. Zemgales apgabala izstādē 1937. gadā, kāpjot 40 metrus augstajā skatu tornī, Otīlijai Komandierei līdzās ejošais vīrietis pajautājis, vai kundzei patīk stipri pārdzīvojumi, bet, augšā uzkāpis, “turēdamies pie barjeras, tas acumirklī atspēries, palēcies un pārmeties pāri margām”. Viņš izkrita cauri restorāna jumtam uz grīdas, neskarot nevienu no apmeklētājiem. Priekšstatu par pašnāvībām kā moderno sērgu, kas plosās valstī, uzturēja arī sabiedrībā pazīstamu cilvēku labprātīgā aiziešana no dzīves, par ko rakstīja ne tikai centrālie, bet arī laikraksti ārpus Rīgas. 1925. gada nogalē nošāvās Zigfrīda Meierovica otrā dzīvesbiedre Kristīne Meierovica. Jaunākās Ziņas pēc dažām dienām apgalvoja, ka “pašnāvību drudzis liekas būt apņēmis Rīgu, jo nepaiet ne diena, kad nenotiktu viena vaj vairākas pašnāvības”. Avīze vēstīja, ka pašnāvību skaits galvaspilsētā pieaug ar katru gadu, turklāt 1924. gadā tas bijis 119, bet tagad, 1925. gadā, kad gads vēl nav pat beidzies, - esot jau 200. Pēc pāris mēnešiem - 1926. gada februārī - nošāvās rakstnieka Arveda Švābes sieva Līna Marija Švābe, bet aprīlī jūra pie Liepājas krastā izskaloja rakstnieka Pāvila Rozīša sievu Antoniju Rozīti. Tas mudināja Jaunākās Ziņas plašāk apspriest jautājumu, “par kuru grūti runāt, bet jārunā”. Psihiatrs Hermanis Buduls tad apgalvoja, ka Rīgā 1925. gadā notikušas 148 pašnāvības un tā esot “pašnāvību centrs” valstī. Tomēr nosauktie pretrunīgie skaitļi par 1925. gadā galvaspilsētā notikušajām pašnāvībām - vienā gadījumā minot 200, bet otrā - vairs tikai 148, liecina par centieniem problēmu padarīt milzīgāku, nekā tā, iespējams, bija.

1927. gada sākumā nošāvās mākslinieka Ugas Skulmes dzīvesbiedre Elizabete Skulme. Priekšlasījumu par pašnāvību Tautas namā drīzumā sarīkoja biedrība Strādnieku Rīts. Savukārt pēc tam, kad 1928. gada sākumā ar paziņojumu par Latvijas armijā 1926.-1927. gadā notikušajām pašnāvībām klajā nāca izmeklēšanas komisija, līdzīgu disputu Melngalvju namā 15. februārī sarīkoja studentu atturībnieku biedrība. 1930. gadā noslīcinājās komponista Jāzepa Mediņa sieva Annija Mediņa. 1931. gada augustā nošāvās apavu rūpnieka Rūdolfa Eglīša dzīvesbiedre Emīlija Dārta Eglīte. 1932. gadā Zemgales Balss detalizēti aprakstīja neveiksmīgo Kuldīgas domes priekšsēdētāja, notāra Jēkaba Cinceļa mēģinājumu nošauties (šāviens sirds apvidū nebija nāvīgs). Naktī uz 1932. gada 5. septembri noslīcinājās dzejniece Austra Skujiņa. Tūdaļ Rīgā Tautas namā notika diskusija par tematu “Pašnāvība un viņas cēloņi”. 1934. gada februārī lifta šahtā ielēca pianiste Lilija Kalniņa-Ozoliņa. Šoreiz sabiedrisko tiesu sarīkoja Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības kluba valde.Īstenība: satraukums un skaitļi

Avīžu ievadrakstos pašnāvības problēmu sāka apspriest 1924. gada vasarā, laukos Zemgalē - 1926. gadā. Avīze Latgolas Vords savukārt 1928. gadā konstatēja, ka pašnāvību negals sāk ieviesties Latgalē un apgalvoja, ka tā esot baltiešu ietekme (“vai te nabyus broļu prikšzeime?”). Iemesls plašākām pārdomām par pašnāvību cēloņiem 1924. gada vasarā bija atziņa, ka “ar katru pašnāvību iet bojā vērtības, kas citos apstākļos varētu būt sabiedrībai par svētību”, tāpēc jāmēģina novērst apstākļi, kas cilvēkiem liek doties nāvē, jo neesot pamata uzskatīt, ka visi pašnāvnieki ir ar vieglu raksturu vai nenormāli cilvēki. Statistiķis P Kūlis 1924. gada vasarā skaidroja, ka “pašnāvības ir bijušas un būs, jo šī sērga ir kultūras ļaunā puse. Bet diemžēl tagad Latvijā pašnāvības gadījumu ir par daudz”.

1923. gadā dzimtsarakstu nodaļās bija reģistrētas 264 pašnāvības, no kurām 116 bija notikušas pilsētās (43,9 %) un 148 - laukos (56,1 %). Visvairāk Vidzemē (75), kam sekoja Rīga (75), Zemgale (50), Kurzeme (31) un vismazāk - Latgalē (12). Tomēr Latgales dati nebija pilnīgi, jo tur katoļi protestēja pret dzimtsarakstu nodaļām, tāpēc daudzos pagastos to vienkārši nebija. Pašnāvnieku vidū 1923. gadā bija tikai daži bezdarbnieki, kas ļāva konstatēt, ka ne tikai trūkumā meklējami pašnāvības cēloņi. Populārākais nāves veids bija pakāršanās (vīriešiem dominēja nošaušanās). Sievietes arī indējās, “lietojot galvenā kārtā pieejamo ziepjakmeņa atšķaidījumu”.

Publiskajā telpā dominēja satraukums tāpēc, ka par atskaites punktu interpretētāji pieņēma nevis miera laika situāciju pirms Pirmā pasaules kara, bet sava veida nulles punktu pēc karu beigšanās valstī. Statistika pierāda, ka karš samazina pašnāvības par apmēram 20-25 %. Tas attiecās arī uz Latviju, kur Rīgā pašnāvību skaits sāka pieaugt no 1921. gada. Ticamus statistikas datus iegūt apgrūtināja fakts, ka vēl 1925. gadā dzimtsarakstu nodaļas darbojās ne visā Latvijā. Pašnāvību statistiku reģistrēja kopš 1926. gada [1. 1925. gadā valstī oficiāli reģistrētas 315 pašnāvības, 1926. g. - 484, 1927. g. - 550, 1928. g. - 633, 1929. g.. - 540, 1930. g. - 453, 1931. g. - 477, 1932. g. - 496, 1933.-1935. g. - datus nav izdevies atrast, 1936. g. - 551, 1937. g. - 518.] tomēr pat šie dati īstenību atspoguļoja neprecīzi, jo pašnāvības cēloņus un motīvus noskaidroja amatpersonas, kas nebija tiesu medicīnas eksperti, pamatojoties tikai uz piederīgo apgalvojumiem, tāpēc pašnāvības nereti ieskaitītas nelaimes gadījumos.

1928. gada sākumā vēsts, ka “pašnāvnieku skaits Latvijā vairojas bīstamos apmēros”, atbilda īstenībai tikai skaita pieauguma, bet ne bīstamības ziņā. Īstenībā pašnāvnieku skaits tikai 1928. gadā sasniedza pirmskara līmeni - Latvijas Universitātes Tiesu medicīnas institūta asistents Jānis Kocers 1930. gadā pierādīja, ka pašnāvnieku samēra skaitlis (uz 10000 no gada vidējā iedzīvotāju skaita) Rīgā togad sasniedza attiecīgo pirmskara - 1913. gada rādītāju (4, 2). Viņš arī norādīja, ka pirms kara vairāk nekā divas trešdaļas no valstī reģistrētajām pašnāvībām izdarīja iedzīvotāji pilsētās, bet pēckara gados pieauga lauku iedzīvotāju pašnāvību īpatsvars - tas vairs nebija mazāks, bet lielāks par trešdaļu.

Laikā līdz 1928. gadam ieskaitot, Rīgā izdarīja mazāk pašnāvību nekā pirms kara, atšķirība bija tā, ka tagad publiskajā telpā par tām vairāk zināja, jo par to visnotaļ cītīgi vēstīja prese. Sasniedzis augstāko punktu 1928. gadā (633 visā Latvijā), pašnāvību skaits līdz Otrajam pasaules karam nevienā gadā to vairs nesasniedza. Joprojām pašnāvnieku vidū dominēja vīrieši, tomēr dzimumu proporcija bija mainījusies. 1890.-1910. gados Vidzemes guberņā vīriešu pašnāvnieku vidū bija 3, 7 reizes vairāk nekā sieviešu, bet 1926.­1928. gados vīriešu īpatsvars samazinājās vairāk nekā divas reizes. Vīriešu pašnāvnieku vidū bija vairs tikai 1, 6 reizes vairāk nekā sieviešu (izņemot 1931. gadu, kad šis rādītājs bija 2, 2).

Galvenie pašnāvību cēloņi laikā no 1926. līdz 1928. gadam bija - 1) nezināmi (50 %), slimības (14 %); 2) romantiskie (13 %); 3) ģimenes nesaskaņas (12 %); 4) sociālie (11 %). Tādējādi zināmo pašnāvības cēloņu vidū izplatītākais tiešām bija sarežģījumi dzimumu attiecībās (25 %), ko parasti prese izcēla kā galveno cēloni, neminot, ka lielāko grupu veido nezināmie iemesli. Tomēr preses apgalvojums 1928. gada sākumā, ka apmēram 50 % pašnāvību izdarīti romantisku apsvērumu dēļ, turklāt vēl 20 % gadījumu vainojamas ģimenes nesaskaņas, tātad kopā 70% pašnāvību izdarīti sarežģītu dzimumu savstarpējo attiecību dēļ, liecina par pārspīlējumu, par to, ka interpretāciju balstīja iztēle. Visticamāk to noteica nekvalitatīvās žurnālistikas uzturētā ilūzija publiskajā telpā, kas piedāvāja tikai aprakstus, bet ne analītisku tēmas izpēti, jo laikraksti pastāvošajā konkurencē centās piesaistīt lasītājus ar sirdi plosošiem stāstiem.

Izplatītākais pašnāvības veids laikā no 1926. līdz 1928. gadam bija pakāršanās (34 %), otrajā vietā - noindēšanās (24 %), trešajā vietā - nošaušanās (22 %), kam sekoja citi nāves veidi - lēciens no augstuma, noduršanās, rīkles pārgriešana (11 %) un noslīcināšanās (9 %). Vīriešu pašnāvības veidu vidū dominēja pakāršanās, kam sekoja nošaušanās, savukārt sievietēm attiecīgi - noindēšanās un pakāršanās.Ieteikumi: “nopietnā vienkāršībā”

Lai novērstu pašnāvības, kāds R. Biedriņš jau 1924. gada beigās ieteica valstij pieņemt attiecīgus represīvus likumus. “Pašnāvību galvenie cēloņi ir alkohols, izvirtība, trūkums un bezdarbs, bet ierosinātāji: modernā dzīve, sabiedriskās ētikas vispārēja demoralizācija, reliģijas trūkums, nepiemērotas skolas, politiskais haoss un beidzot prese ar saviem pornogrāfiska satura sensāciju atreferējumu plūdiem. Lai pašnāvības un to cēloņus novērstu, valdībai: 1) jāizdod likums par alkohola aizliegumu, 2) jāieved stingrāka preses cenzūra, noliedzot katru sensāciju iespiešanu ar pornogrāfisku nokrāsu, 3) jāapkaro greznība un sveštautiešu modernizācija, 4) skolu programmā ievedami viscauri darba skolas principi, lai jaunatni pieradinātu un iepazīstinātu vairāk ar darbu, 5) jāstiprina reliģija, 6) jārada valstī normāla saimnieciska un politiskā dzīve, 7) slēdzami izpriecu nami un sodāmi to apmeklētāji.”

Varas iestādes savukārt situāciju cerēja uzlabot, ierobežojot iedzīvotāju piekļuvi ziepju zālēm. Tās tika iekļautas nāvīgo vielu sarakstā, tas nozīmēja, ka veikaliem un personām, kurām nebija farmācijas valdes atļaujas tirgoties ar nāvīgām vielām, no 1925. gada 18. novembra aizliedza pārdot ziepju zāles. 19. oktobrī termiņu pagarināja līdz 1926. gada 1. februārim. Pēc tam veikali, kuriem bija Veselības departamenta atļauja, ziepju zāles drīkstēja pārdot tikai personām, kuras uzrādīja policijas vai pašvaldību apliecību par vielu nepieciešamību tehniskām vajadzībām, piemēram, ziepju vārīšanai, izņemot veļas mazgāšanu. “Ar šo rīkojumu grib padarīt ziepju zāles nepieietamas pašnāvniekiem, bet, protams, ar to neko nepanāks, jo apgrozībā ir daudz citu vielu, kas tikpat viegli izlietojamas, lai nozāļotos,” konstatēja prese. Jaungulbenes pagasta iedzīvotāji bija tik sašutuši par šo rīkojumu, kas tikai palīdzēšot ziepju fabrikantiem iedzīvoties uz zemnieku rēķina, ka pagasta padome nolēma lūgt valdību nekavējoties to atcelt.

Laikabiedri 1927. gadā ieteica aizliegt pašnāvnieku bērēs izpildīt militārās ceremonijas. Dažs ticīgais, īpaši provincē, kur rīcību ietekmēja reliģijas autoritāte, pat ieteica neapbedīt pašnāvniekus svētītā zemē. Pēc kādas skolnieces pašnāvības 1927. gadā Elejas skolā gribēja savākt naudu, lai uzliktu uz kapa vainagu, tomēr daudzi iebilda un nodoms netika īstenots, jo “vainagus parasti noliek, cildinot aizgājēju nopelnus”, tāpēc tiktu atzīts, ka pašnāvība ir cildināms nopelns. Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas attiecīgie noteikumi aizliedza garīdzniekiem apbedīt pašnāvniekus, ja apbedīšana tiek sarīkota “ar sevišķu svinību” (“pašnāvnieku apbedīšanai jānotiek nopietnā vienkāršībā”). Pašnāvnieka rīcību uztvēra kā tādu, kas atstāj kauna traipu arī uz viņa ģimeni. Liepājā 1933. gadā pašnāvnieces Marijas D. māte Jete lūdza vietējai Cilvēku tiesību aizsardzības līgai noskaidrot, kas vainojams viņas meitas traģiskajā nāvē, jo kriminālpolicijas atzinums par pašnāvību smagi aizskarot “viņas ģimenes godīgo vārdu”. Veselības departamenta atzinumu, ka tomēr notikusi slepkavība, ģimene uztvēra kā milzīgu atvieglojumu, jo uzskatīja, ka ar to viņiem tiek noņemts kauna traips, “kas to sabiedrības acīs dziļi apvainojis”.

Latgalē pat gadījās, ka pašnāvnieku vienkārši nepieņēma kapos. Kalupes draudzē 1927. gadā nošāvās kāds draudzes loceklis tāpēc, ka vecāki neļāva precēties. Pašnāvnieku apglabāt Kalupes katoļu draudzes kapos neļāva vietējie iedzīvotāji. Tuvinieki devās slepus nelaiķi apbedīt Nīcgales katoļu draudzes kapos, bet tika padzīti un devās ar līķi uz citiem kapiem. “Tur laikus neviens nepamanīja. Kad piegāja dažas sievietes, dobe jau bija gatava. Ļaudis, uzzinājuši par notikumu, saskrien un sāk protestēt. Un ka daži no viņiem izrāva revolveri un piedraudēja ar uzsaucienu: “lai rauga kas aiztikt - ar reizi nāve”. Šādā veidā tika paglabāts nelaimīgais nelaiķis. Par šo visu notikumu tika ziņots vietējai policijai un tagad lieta atrodas prokuratūrā un visi nīcgalieši gaida, kāda nāks atbilde par stingri patvarīgu rīkošanos.”Riska grupa: “vājā paaudze”

Meklējot pašnāvību cēloņus, par riska grupu kāds virsnieks 1927. gadā nosauca kara laikā augušo jaunatni, apgalvojot, ka pašnāvības armijā beigsies, kad tā pabeigs obligāto militāro dienestu, un “mēs dabūsim armijā atkal “miera laika preci””. Kara ministrs pat izveidoja komisiju, lai noskaidrotu Latvijas armijā 1926. un 1927. gadā notikušo pašnāvību cēloņus. Tā secināja, ka lielākā daļa pašnāvnieku ir dzimuši no 1904. līdz 1906. gadam, tātad no deviņu līdz 16 gadu vecumam pārdzīvojuši kara, revolūcijas, bēgļu gaitu grūtības, turklāt viņu raksturu vājumu esot veicinājusi slikta audzināšana, apkārtnes samaitājošais iespaids, reliģisku un ētisku pamudinājumu trūkums. Komisija secināja, ka “pašnāvības ir plaša parādība visā mūsu laikmetā un sabiedrībā, tāpēc arī armija no šīs sērgas nevar būt pilnīgi brīva”. Publicists Ernests Blanks 1927. gada pavasarī sprieda, ka “visu šo labprātīgo nāves kandidātu nelaime ir - mazdūšība, dzīves mērķa un gribas spēka trūkums”. Tomēr citi pret karavīriem pašnāvniekiem bija iecietīgāki (“nelaimīgi ļaudis, kuri ir apmaldījušies dzīves sarežģījumos un krituši izmisumā” vai slimi cilvēki, kuru “organisms nav bijis tik stiprs, lai cīnītos pret briesmīgo slimību - dzīves apnikumu”, un kurus tāpēc nevarot nosodīt).

Par “šaubīgo paaudzi” (“nervozo jaunatni”) šo riska grupu 1928. gada sākumā publiskajā disputā Melngalvju namā nodēvēja ārsts Eduards Kalniņš un iekļāva tajā iedzīvotājus, kuri “ieņemti, dzimuši, auguši kara, revolūcijas un pilsoņu kara nenormālos apstākļos”. “Jau no mātes miesām viņu smadzenēs itkā iegrāmatoti visi šo pārvērtību laiku kļūdas, trūkumi, satricinājumi. Šādos apstākļos dzimusē jaunatne pilna itkā sprāgstošu vielu, kas pirmā dzīves neveiksmē sprāgst un aiznes jauno dzīvību nāvē. Ārkārtīgi jūtīgi viņi pret sociālām un politiskām pārestībām un netaisnībām, kuras veselīgos apstākļos dzimušie un uzaugušie panes vienaldzīgi, bez sevišķa uztraukuma. Mūsu paasinātās dzīves pretešķībās tagadnes nervozā jaunatne bieži nāk sarežģījumos ar dzīvi. Tai sāpīgi, ja skarbāk runā, ja stingrāk, bargāk uz to paskatās. Mūsu personīgā dzīvē, valstī, skolā, nepārtraukti notiek jauninājumi, meklēšanas. Daudz no šiem jauninājumiem nevien kaitīgi veseliem, bet taisni iznīcinoši nervozai jaunatnei.” Par vājo paaudzi viņus nosauca Kārlis Dišlers 1929. gadā, prognozējot, ka šis bēdīgais kara mantojums vēl dažus gadus liks sevi manīt “mūsu sabiedriskajā, valsts un visas tautas dzīvē”. Tomēr bija vēl otra riska grupa, tā dēvētā zudusī paaudze. 1924. gada beigās kāds R. Biedriņš avīzē Latvijas Sargs rakstīja: “Pašnāvnieku vīrieši lielā daļā ir bijušie kara vīri, kuri kara gados ir atraduši no grūtā darba, sabojājuši nervus, vaj arī, neatrazdami darbu un nevēlēdamies pazemot izaugušo kareivisko lepnumu žīda spekulanta, darba devēja priekšā, tie mierīgi nopūš savu dzīvības sveci.” Dzejnieks Edvīns Mednis 1927. gadā skaidroja, ka kara laikā karavīri (“tēvijas romantiskākie pilsoņi”) neatlaidīgi vēlējās izkarot dzimtenei gaišas brīvības dienas. Kad tas bija sasniegts, daži vairs nākotnē nesaskatīja aizraujošu ideālu, to populārais publicists Ernests Blanks formulēja vārdos - “nav ticības nākotnei”.

Publicists Jānis Kalniņš 1929. gadā paša finansētā brošūrā prātoja, ka sabiedriskās dzīves uzplaukuma laikā pašnāvību skaits ir nenozīmīgs, bet pieaug līdz ar sabiedrības pagurumu, kas vienmēr seko sabiedriski politiskajām pārmaiņām. “Atcerēsimies mūsu valsts dibināšanas pirmos ideālisma gadus. Tad sabiedrībā, rakstniecībā un presē bija dzīva un aizraujoša ticība nākotnei, tad mūsu zemes morāliskie un politiskie pamati likās stipri un nesagraujami. Bet šai pirmo ideālisma dienu ticībai un dedzībai izdziestot, dzīvi satvēra ikdienība, lielie mērķi aptumšojās. Un šis miglainais laiks jau velkās ilgi. Tas ir prasījis daudzus upurus, visvairāk no mūsu jaunatnes. Mēs redzam, ka mūsu sabiedriskās, politiskās dzīves priekšgalā nav spožu personību, kuras aizrautu un iededzinātu uz darbu visas tautas labā, uz cīņu par kādu sabiedrības ideālu. Politisko partiju vadoņi tirgojās pēc varas, visa mūsu audzināšanas sistēma svārstās un mainās līdzi politiskām grozībām. Un dzīvei nav stabila un droša morāliska pamata.”

Katoliskā prese 1932. gadā apgalvoja, ka noteikta loma pašnāvību skaita pieaugumā “broļu baltišu sabidribā” esot luterānisma maldu mācībai, ka vajag tikai stipri ticēt, tad pat, ja būsi grēkojis, tiksi atpestīts. Mācītājs Jānis Kundziņš 1932. gadā ieteica cēloņus meklēt nevis Pirmā pasaules kara sekās, bet pārveidotās pasaules jaunajā iekārtā. Pirms kara cilvēki centušies dzīvot saskaņā ar kristīgās ticības normām, bet zinātne bez ticības “dvēseli atstāj tukšu” (“ar ticības mācību samazināšanu skolās mūsu dzīves pamatam izrakts kaps”). Rezultātā jaunatne vairs nemāk kārtīgi nodziedāt dažu no pazīstamākajiem korāļiem, kamēr jaunākos dejas šlāgerus zina kā piecus pirkstus (“prot moderni dejot, bet neprot Dievu lūgt”). Teologs Voldemārs Maldonis jau 1926. gadā konstatēja, ka pašnāvību skaita pieaugums vai samazināšanās ir “mūsu sabiedriskās dzīves spogulis”. Filozofijas doktorands Jūlijs Students 1928. gadā uzsvēra, ka vecā paaudze nav ieaudzinājusi jaunatnē dzīves mērķu un uzdevumu apziņu. “Nekas nav darīts skolā un ģimenē, lai jaunatni norobežotu no ielas. Bieži skolnieku nevar atšķirt no pašpuikas un skolnieci no bārdāmas. Teātros, kinematogrāfos, pat skolu izrīkojumos pārkairina juteklību. Materiālisms nomāc ideālismu.” Tika atzīts, ka dzīvē pieaugusi baudas nozīme. “Nevienam nav vairs augstākā, idealākā prieka, ir tikai dzīvniecisku instinktu dziņas,” rakstīja brošūras “Cīņa pret pašnāvību” autors Jānis Kalniņš. Viņaprāt, “jaunatnes pašnāvību epidēmiju” veicina modernā literatūra, “pilna pesimisma, skepticisma, vai arī vieglas baudu dzīves pārkairinātas izsmalcinātības”, nemaz nerunājot par teātri un kinematogrāfu.Galvenais cēlonis: “jūtu akumulācija”

Tomēr par pašnāvību galveno cēloni tika atzīti sarežģījumi mīlestībā (tā sauktās romantiskās pašnāvības), kā to atzina arī citur Eiropā. (1926. gada rudenī no Internacionālā seksuālo jautājumu pētīšanas kongresa Anna Liepa informēja Jaunākajās Ziņās, ka referēts par pašnāvību saistību ar dzimumdzīvi.) Kārlis Dišlers 1929. gada pavasarī rakstīja: “Nelaimīga mīla, ģimenes nesaskaņas, trūcīgums un slimības arvienu ir bijuši pasaulē un būs vēl ilgi, un šie ārējie apstākļi paši par sevi vēl neizskaidro pašnāvību skaita pavairošanos. [..] Kas attiecas uz nelaimīgo mīlu, tad tie “romantiskie iemesli”, kuru dēļ jaunavas dzer ziepju zāles un jaunekļi šaujas un dažreiz šauj arī citus, nereti ir smieklīgi niecīgi: iecerētais kavalieris nav piegriezis vērību ballītē, iecerētā līgava sarunājusēs vaj padejojusi ar kādu citu. Protams, ka tamlīdzīgi “cēloņi” nevar nedz izskaidrot, nedz attaisnot kādu pašnāvību. Tie nav nekādi cēloņi, - un, liekas, ka lielākās daļas tagadējo pašnāvību tā sauktie cēloņi - nav nekādi īsti cēloņi, vismaz tie nav nekādi cēloņi cilvēkam ar normālu psihi un normālu raksturu. Viņi var būt cēloņi tikai cilvēkam ar vāju raksturu un slimīgi iespaidīgu psihi. Un šeit, man liekas, meklējams tagadējo pašnāvību īstais cēlonis un izskaidrojums. Tagadējā paaudzē, kura stāv sava mūža labākajos gados, ir samērā daudz cilvēku ar slimīgi iespaidīgu psihi (dvēseli). Tā ir tā paaudze, kura nenormālajos kara gados bij jūtīgajā un priekš cilvēka psihes (dvēseles) izveidošanas tik svarīgajā vecumā no 10-20 gadiem, šī paaudze - caurmērā vājā paaudze - ir arī vēl viens no lielā kara bēdīgajiem mantojumiem, kas vēl dažus gadus liks sevi manīt mūsu sabiedriskajā, valsts un visas tautas dzīvē.”

Diskutētāji 20. gadu beigās uzsvēra, ka romantiskās pašnāvības varētu novērst, ja vecākā paaudze rādītu priekšzīmi dzīvē, turklāt veiktu bērnu seksuālo audzināšanu. Bertas Pīpiņas interpretācijā tas nozīmēja izskaidrot, ka cilvēkam jābūt mīlestībā uzticīgam, ka “dzimuma jūtas nav dabas dotas tikai divu izpriecai un izdzīvei, bet gan cilvēces turpināšanai, savu pēcnācēju radīšanai”, un ka “mīla un ģimenes dzīve ir divi nešķirami jēdzieni”. “Tad jaunatne pratīs meklēt gaišu, cēlu ģimenes mīlu; tad viņa arī zinās, ka vilšanās brīdī nevienam nav tiesība pacelt ieroci pret savu - dzīvei un visai sabiedrībai piederošu dzīvību,” apgalvoja Berta Pīpiņa.

Dr. Jānis Kocers 1930. gadā ieteica atvērt ārsta vadītu padomu došanas punktu, kas potenciālos pašnāvniekus “atbalstītu morāliski un materiāli, palīdzētu noturēties vienam otram pašnāvniekam zināmā sabiedriskās dzīves augstumā”. Šāda punkta ierīkošanas nepieciešamību jau bija atzinis Latvijas Universitātes Tieslietu medicīnas institūta vadītājs Dr. Fridrihs Neureiters. Piemēram, Vīnē kopš 1929. gada darbojās divi tādi punkti. Latvijā pretenzijas uz pašnāvnieku glābšanu pieteica Latvju sieviešu apvienība, nodibinot jau 1928. gada vasarā Rīgā apvienības sekciju Zaļais krusts, lai ar morālu padomu palīdzētu sievietēm, kuras padara galu nelaimīgas mīlestības dēļ. Zaļā Krusta nodaļu augustā nodibināja Jelgavā un plānoja atvērt Liepājā. Iespējams, apvienības amizantās reputācijas dēļ šīs sekcijas ātri mira dabiskā nāvē.

Prese 1932. gadā vēstīja, ka pašnāvību skaits Latvijā samazinās, tomēr daži sabiedrībā pazīstami cilvēki statistikas datus ignorēja, jo tie neiekļāvās iecerētajā vēstījumā. Mācītājs Jānis Kundziņš mēnesi pēc attiecīgo datu publiskošanas Zemgales iedzīvotājiem vēl joprojām apgalvoja, ka pašnāvību sērga ar katru gadu prasa vairāk un vairāk upurus un ka “mūsu valstī gadā notiek tuvu pie tūkstots pašnāvību”, un saistīja to ar faktiem, uz kuriem attiecināja apzīmējumu “modernais” un “modernisms”. (Mācītājs Alfrēds Pipirs vēl 1934. gadā apgalvoja, ka pašnāvības esot masu parādība, kolektīva lipīga sērga, “kas apdraud visu mūsu sabiedrisko eksistenci" [2. Pipirs A. Pašnāvības sērga, viņas cēloņi un apkarošana. Atmodas vārds latviešu tautai. - [b. v.]: Rakstu Avots, 1934. - 26. lpp.])

Pārdomās, kāpēc Latvijā notiek tik daudz pašnāvību un greizsirdības drāmu, 1932. gadā dalījās Aspazija. “Markss runā par kapitāla akumulāciju, bet par jūtu akumulāciju viņš nekā nesaka, itkā cilvēcē tas nebūtu nekāds faktors un ka tā pastāvētu no sausām teorijām vien. Bet ja var par kādu bezgalību runāt, tad tā sākas no jūtām un ne no matērijas. To jau pierāda visi, kas asinis lējuši par kādu ideju, vaj tie bija kristīgie mocekļi, vaj sociālie revolucionāri, vaj bada streikotāji cietumos. Tas viss pierāda, ka izšķirošos brīžos apstākļi un kapitāls vien nespēlē nekādu lomu. No šīs puses arī jāpieiet, lai saprastu mūsu dienu traģēdijas, kuras vienkārši nosauc par “romantiskiem” apstākļiem.” Jaunāko Ziņu redakcija aicināja lasītājus izteikties un guva iespaidīgu atsaucību teju katrā avīzes numurā no 23. jūlija līdz 24. augustam.

Saeimas deputātes Bertas Pīpiņas domas izteica viņas raksta nosaukums “Liekat dvēselei valdīt pār miesu”. “Zinādami šo jūtu lielo varu, kas iespaido visu cilvēka mūžu - ir tiešām jābrīnās, ka tieši šai kultūras laikmetā tiek atbalstīts ceļš bestijai cilvēkā. Ir noārdīti stingrie žogi, ko savā laikā cēla reliģija, sabrūk vecāku vara, ir atmesta sabiedriskā tiesa. Šodiena uzgavilē vieglprātībai un izdzīvei. Miesa kļuvusi visuvarena savā baudu kārē un zaudējusi robežas šai baudas maiņā. Maiņas brīdī viena puse aizvien paliek aizvainota: viņā trako aizvainotā bestija, vaj arī vārgā aizmirstā dvēsele reiz tiek pie vārda, nevis pacelt, nomierināt spējīga, bet gan naidu un izmisumu vēl padziļina, savos pārmetumos galīgi sabrukdama. No šāda viedokļa es saprotu šīsdienas biežās pašnāvības un slepkavības, kuras norisinās “romantisko apstākļu” sfērās.” Pīpiņa norādīja, ka par notiekošo ir atbildīgi ne tikai vecāki, bet arī sabiedrība. “Sabiedrība, vērojot uzdzīvi un vieglprātību tā vecā, kā jaunā paaudzē - nedrīkst teikt: kas mums par daļu, tā ir katra personīgā dzīve. Jā, vaj tad maz ir personīga dzīve? Vaj tad katrs nava sabiedrības un tautas loceklis un vaj viņa atsevišķā dzīve nerada kopizskaņu tautas dzīvei. Lai runā piemērs: Man Liepājā, kafejnīcā, rādīja daiļu meiteni, kurai 19 gadu vecumā jau sestais mīļākais. Tas, vecais kungs, sēdēja tur viņas sabiedrībā kopā ar savu dēlu, kurš būtu piemērotāks vīrs šai meitenei. Trūka vēl tikai ceturtā - t. i. likumīgās sievas - lai pilnībā skatītu šīs dienas ačgārno morāli. Par to runā visa Liepāja. Un tādu piemēru pārbagātība visur. Ko dara sabiedrība? Vaj viņa nicina un boikotē šādu vīru, šādu savas miesas dziņās izlaidušos ģimenes tēvu? Vaj viņa meklē ceļus, kā līdzēt paklīdušai meitenei atrast savu īsto vietu dzīvē? Sabiedrība nedrīkstētu aizmirst, ka nenormālās dzīves nenormālās sekas, ka pašnāvības un slepkavības apsūdz arī viņu, un ka ir pēdējais laiks viņai pašai kļūt par tautas skaidro sirdsapziņu un tiesu.”

1933. gada 5. decembrī avīze Jaunākās Ziņas, vērojot, ka “mūsu tautā vēl nav nostiprinājies uzskats par dzīvības vērtīgumu un svētumu, griežas pie mums visiem, kam rūp tautas organisma veselība, izteikt savas domas par pašnāvības iemesliem, motīviem, bet it sevišķi par iespējamiem līdzekļiem, ieročiem, kā karot pret šo sērgu, kas mazina tautas vitālos dzīvības spēkus, postīdama daudzu ģimeņu laimi”. Šoreiz divu nedēļu laikā iesūtītās lasītāju pārdomas publikācijās apkopoja teologs Voldemārs Maldonis. Neviena no 1933. gada publikācijām nenorādīja uz 1932. gada statistiku, tātad cilvēki to uzskatīja par nebūtisku - galvenais bija stāsti.Politiskā retorika: “latviešu lietas dezertieri”

Politisku retoriku pašnāvību tēmas interpretācijā izmantoja Arturs Kroders 1934. gada martā. Ziņa, ka janvārī izdarīta 41 pašnāvība, bija iemesls runāt par latviešu pašapziņas krīzi, norādīt, ka latviešiem un Latvijai jātop par nozīmīgu faktoru starp citām nācijām un valstīm, tāpēc pašnāvniekus Kroders nosauca par “latviešu lietas dezertieriem” (“ikviena cilvēka dzīvība ir tautas spēka faktors un savas dzīvības patvarīga iznīcināšana ir nevērība, vienaldzība pret tautas likteņiem”). Mācītājs Alfrēds Skrodelis jau 1934. gadā drīz pēc apvērsuma brošūrā to formulēja šādi: “Dzīvot ir cīnīties, atstāt cīņas lauku un doties pašnāvībā nav Latvijas pilsoņa cienīgi.”

Rakstnieks, izdevējs Ansis Gulbis pašnāvības tēmu izmantoja pat apvērsuma cildināšanā. “Vēl joprojām pilda laikrakstu slejas daudzu pašnāvību ziņojumi un citas nevēlamas parādības mūsu dzīvē, kas kā baiga pēckara atbalss atskan lauku sētās un pilsētu visu ļaužu šķiru mītnēs. Paldies Dievam, ka lūzums valsts dzīvē 16. maijā izglāba visu latvju tautu no pašnāvības.” Pašnāvnieku fotogrāfiju publicēšanu presē centās novērst iekšlietu ministra rīkojums 1934. gada otrajā pusē, kas morālu un estētisku apsvērumu dēļ aizliedza presei publicēt izmeklēšanas materiālus un “ievietot piedauzīga rakstura un veida fotogrāfijas no nelaimes gadījumu vai noziegumu vietās atrastiem līķiem”. Tomēr 1935. gada sākumā tādi materiāli presē bija publicēti, tāpēc Iekšlietu ministrijas Administratīvais departaments informēja Preses un biedrību nodaļas Cenzūras biroju, ka tiks sodīti ierēdņi, kas nav izpildījuši rīkojumu.

Ne tikai fotogrāfijas tika uztvertas kā iespējams pašnāvības iedvesmas avots. Rakstnieks Līgotņu Jēkabs 1935. gadā kritizēja latviešu rakstniekus par erotisko problēmu aprakstīšanu, jo to sekas esot “laba daļa jaunavu pašnāvību un pašnāvības mēģinājumu”. (“Pašlaik erotiskā problēma latviešu stāstā, romānā, lugā ņem tai nepiederīgu, pārāk plašu vietu. Tā ir lielas, dziļas problēmas atklāta zākāšana, ko daudzi romānu un citi literāriskā tirgus pildītāji ar to dara. Tā ir mūsu tautas dvēseles indēšana un mūsu literatūras piesērēšana ar nezālēm!”)

Autoritārā režīma valdība ideoloģijā pārņēma 20. gados un 30. gadu pirmajā pusē sludināto apgalvojumu, ka pašnāvības problēma pārvarama, atjaunojot reliģijas autoritāti (šajā gadījumā varas un Dieva intereses sakrita, jo abas indivīda personisko brīvību pakļāva augstākai autoritātei). Tad vēstis, ka 1937. gadā samazinājies pašnāvību skaits valstī, interpretēja ar apgalvojumu, ka stiprinājusies kārtības apziņa sabiedrībā. Jānis Jaunsudrabiņš 1939. gadā atmaskoja romantisko pašnāvnieku cēluma oreolu, apgalvojot, ka viņi ir vāji bezrakstura cilvēki, kuri gļēvi bēg no dzīves. “Liekas, ka tagadējā mūsu valsts un vispār dzīves plaukumā jauniem ļaudīm gan būtu darba pilnas rokas un galvas tik pārpilnas gaišu, diženu domu, ka rotaļai ar savu vai otra dzīvību neatliktu laika. Greizsirdībā, patmīlībā, dusmās aizvien paliek nenoskaidrots lielais sabiedriskais motīvs - kādēļ cilvēks aug un kādēļ viņam jādzīvo. Aizmirst arī to, ka katram jāpiepilda ar savu eksistenci vecāku un citu tuvinieku cerības, jo neviens cilvēks nepieder vienīgi sev. Lai cik nevērtīga dzīvība būtu pašam likusies, izbeigdams dzīvi, pašnāvnieks vai romantiskais nāvētājs nodara lielu zaudējumu dzimtai, tautai, tēvijai, kas viņu kopuši, audzinājuši, skolojuši. Jauneklis šaujas nost, jaunava ķeras pie ziepju zālēm, ja nevar tikt pie altāra ar iecerēto. It kā laulība būtu visu piepildījumu piepildījums ar tādu cilvēku, kas saka, ka viņš nevar mīlēt.” Jaunsudrabiņš mudināja jaunatni atzīt, ka “ne pils, ne dārgi kažoki, ne izdzīve ir dzīves piepildījums”, bet - “laime, jaunieši, īsta laime ir kristāldzidra asara acu kaktiņā, kad aizgrābtībā par kaut ko cēlu nespējam vairs runāt”.

Vārdu sakot, publiskajā telpā cilvēki visnotaļ aizrautīgi apsprieda pašnāvību šķietami amizanto - romantisko - aspektu, kamēr aiziešana nāvē citu iemeslu dēļ interesi neizraisīja. Šķiet, tā dēvētās romantiskās pašnāvības tika izmantotas kā aizsegs, lai runātu par dzimumu savstarpējo attiecību problēmām, jo par tām runāt tieši un publiski 20.-30. gados nebija pieņemts. Tomēr ne tikai tāpēc šodien varam tikai hipotētiski spriest, ko viņi būtu teikuši par pašnāvībām, kas izdarītas, piemēram, goda apsvērumu dēļ. Jo laikā, kad pašnāvības izdarīja Latvijas armijas Robežsargu brigādes komandieris, ģenerālis Ludvigs Bolšteins, kurš 1940. gada 21. jūnijā nošāvās darba kabinetā, un Latvijas armijas štāba Informācijas daļas priekšnieks, pulkvedis Fricis Celmiņš, kurš nošāvās 1940. gada 24. jūlijā, nevēloties atklāt Latvijas armijas izlūkošanas tīklu padomju represīvajām iestādēm, Latviju jau bija okupējis padomju karaspēks un presē tika apspriestas citas tēmas.