Grāmatas vidusceļš

2015. kļuva par gadu, kad ieskanējās runas par “papīra grāmatas” atdzimšanu. Angliski runājošajā pasaulē tika apspriesti negaidītie panākumi, ko guvuši tādi lielie grāmatu tirdzniecības tīkli kā Waterstones, kuri vēl nesen bijauz bankrota robežas, bet tagad ne tikaispēj savilkt galus, bet pat uzrāda zināmu peļņu. Rudenī parādījās ziņa, ka Waterstones izņem no dažām stratēģiski svarīgām veikalu vitrīnām elektronisko grāmatu lasāmierīces, aizstājot tās ar hard copies, bet vairāki eksperti pat sadūšojās tiktāl, ka paziņoja par elektronisko grāmatu nenovēršami tuvogalu.

Visā šajā mediju kņadā mani ieinteresēja viena detaļa, kuru, šķiet, neviens nebija pamanījis. Pat ne detaļa, bet intonācija. Ļauns prieks. It kā lasošā publika – ieskaitot tos, kuri ik dienas lūkojas matētajos kindla vai mirdzošajos aipada ekrānos, – to vien gaidītu, kad beidzot varēs aizmest pēc iespējas tālāk savu iemīļoto gadžetu un ar baudupastiept roku pēc vecās labās papīra grāmatas.Tad nu es padomāju: bet kas viņiem traucē to izdarīt tagad un uzreiz, negaidot globālā trenda maiņu? Man liekas, ka e-lasāmierīcesjau no paša sākuma lielā publikas daļā izraisīja kaut ko līdzīgu sirdsapziņas ēdām, kuras apspieda kā veselā saprāta balss, tā ekonomiskais un ekoloģiskais lietderīgums, – taču kaut kādas sirdsapziņas ēdas vienalga bija! Tagad tās pēkšņi izlauzušās uz āru, pārvēršoties ļaunā priekā. Sak, pazīstam mēs tās e-ierīces – tās taču nav īstas!

“Papīra renesanses” jautājums, protams, tiek aktīvi apspriests, jo īpaši kreisajā, inteliģentajā presē. Britu The Guardian publicējis Roberta Makrama eseju, kurā viņš cenšas papīra grāmatas atgriešanos saistīt ar daudzkārt jau šķietami apbērētā “nopietnā romāna” atgriešanos un pat ar jauna modernisma laikmeta (“Modernisms 3.0”) uznācienu. “Pirms simt gadiem dīvaini paralēla literārā vide (viktoriāniskā romāna noriets, globālais kapitālisms, telegrāfa un telefona revolūcija, preses izdevumu, jo īpaši žurnālu, bums) iedvesmoja jaunu apziņas tipu un galu galā arī jaunu pieeju iztēlei. Šis fenomens kļuva pazīstams kā “modernisms”, kurš radīja tādas literārās dividendes kā “Ulisu”, “Nīko zemi”, “Deloveja kundzi” un veselu literatūrasinovatoru – no Folknera līdz Beketam – darbu bibliotēku.”

Spriedums visai neveikls, es pat teiktu – loģiski paviršs. Kādā veidā telegrāfs ar telefonu būtu varējis novest pie viktoriāniskā romāna pagrimuma un ietekmēt Džoisa pāreju no “Dubliniešu” estētikas uz “Ulisa” estētiku? To pateikt nav iespējams. Iespējams ir kas cits – izsekot smalkās ietekmju līnijas, parunāt par Zeitgeist izmaiņām vai pat mēģināt marksisma garā izskaidrot visu iepriekš uzskaitīto ar pāreju no “brīvās tirdzniecības” laikmeta klasiskā kapitālisma uz valsts monopola kapitālismu. Bet tas viss būtu jādara ļoti piesardzīgi, cenšoties pa īstam noskaidrot, ko tieši grib pateikt, un nekādā gadījumā konveijera izgudrošanu nejaucot kopā ar “apziņas plūsmas” parādīšanos literatūrā. Starp citu, šāda žurnālistiska paviršība no slejas autora puses, kurš spiests pelnīt iztiku, reizi nedēļā sacerot tekstu par visdažādākajām tēmām, taču arī ir daļa no mūsdienu “literārās vides”, kura, pēc Roberta Makrama domām, mūsu acu priekšā pašlaik rada Modernismu 3.0. Šīs vides īpatnība (atšķirībā no tās, kas valdīja pirms simt gadiem) ir tāda, ka viss ir saslēgts ar visu un no kaut kā viena,izmantojot tīri tehniskas, ārējas metodes, var viegli pāriet pie kaut kā cita. Un tā līdz bezgalībai. Jāatzīmē arī svētā ticība vēsturiskām analoģijām: sak, ja pagājušā gadsimta sākumā kaut kādas tehniskas un sociokulturālas izmaiņas radīja Modernismu 1.0, tad tagad vēl revolucionārākas izmaiņas visādā ziņā radīs Modernismu 3.0. Un tā viss ir savā starpā saistīts un viss atgādina visu. Tāda ir šolaiku vide – un tā noteikti liks atgriezties pieprasījumam pēc papīra grāmatām. Kā gan citādi? Makrama esejas beigās lasāma amizanta redakcijas piezīme. Tajā teikts, ka pēc pirmās elektroniskās publikācijas redaktori tekstā izdarījuši izmaiņas, jo autors nosaucis šogad lielu troksni sacēlušo Mārlona Džeimsa romānu nevis par “A Brief History of Seven Killings”, bet gan “A Short History of Seven Killings”. Laikraksta papīra versijā kļūda, protams, palika. Papīrs vēstures unificēšanu nepacieš.

Pāris nedēļupirms šī raksta es izlasīju brīnišķīgā itāļa Roberto Kalaso eseju krājumu. Kalaso ir viens no visinteresantāk domājošajiem mūsdienu rakstniekiem; viņa grāmatas par Kafku, Bodlēru un franču glezniecību, viņa dīvainā, sarežģītā, ar indiešu filozofijas palīdzību būvētā Talerāna apoloģija un vēl šādi tādi darbi grezno manu pieticīgo (papīra) bibliotēku. Lasīt Kalaso nav viegli, tādēļ to labāk darīt papīra, nevis elektroniskajā formātā, jo pastāv risks aizmigt, bet grāmata, izkritusi no šļauganajām rokām, sit pa galvu mazāk sāpīgi nekā aipads. 74 gadus vecā Kalasopēdējā grāmata, kuru es beidzu lasīt pirms trim nedēļām, ir pavisam citāda. To veido dažādos laikos uzrakstīti teksti, kas veltīti grāmatu izdošanai un redaktora darbam – Roberto Kalaso strādā izdevniecībā Adelphi Edizioni kopš tās dibināšanas dienas 1962. gadā, sākumā par redaktoru, bet tagad viņš ir kompānijas valdes priekšsēdētājs. Kalasodarbs saucas “The Art ofthe Publisher”; es to, protams, lasīju Ričarda Diksona angļu tulkojumā, jo itāļu valodu diemžēl neprotu. Grāmata iznākusi nevainojamā britu Penguin Books kabatas formāta izdevumā ar mīkstiem,iedzelteni baltiem vākiem, uz kuriem sarkaniem burtiem rakstīts autora vārds un grāmatas nosaukums.

Tad lūk, divas interesantākās esejas šajā grāmatā ir“Singular Books” un “A Letter to a Stranger”. Tajās Kalaso stāsta, kā tika izveidota Adelphi Edizioni, apraksta izdevējdarbības – un kultūrpolitikas vispār – vidi Itālijā pagājušā gadsimta 50.–60. gados, paskaidro, kā nesteidzīgi, vadoties pēc sajūtas, tika atrasts galvenais princips – katras izdotās grāmatas“atsevišķuma”, singularity princips. Lai kādā sērijā grāmata būtu iekļauta, lai kādās nodaļās tās tiktu pēc tam izvietotas grāmatveikalu plauktos, katrai no tām bija jābūt pašpietiekamai, atsevišķai lietai, fenomenam, kas ieslēgts – nav svarīgi, mīkstos vai cietos, – vākos ar Adelphi logo. Katrs sējums – vai tas būtu Kalaso iecienītā Jozefa Rota romāns vai sens tibetiešu Milarepas dzīves apraksts – ir ne tikai grāmata savā (un tikai savā!) kategorijā, tai ir arī pašai sava vēsture. Uzrakstīšanas vēsture, izlasīšanas vēsture un – piebildīsim no sevis –arī dzīves vēsture pēc tam, kad tā ir atstājusi tipogrāfiju vai grāmatnīcu. Attīstot Kalaso domu tālāk,katras grāmatas “singularitāti” nosaka ne tik daudz kaut kādas tai piemītošas “mākslinieciskās” vai “kultūras” “kvalitātes” (vai pat “nozīme”); nē, tā ir atsevišķa, ja tai ir sava vēsture, un šī vēsture ir saistīta ar citām vēsturēm un ar kopējo vēsturi. Svarīgi, lai šī saikne būtu atsevišķa, neatkārtojama un vērsta no atsevišķā uz kopējo, nevis otrādi. Īsumā izstāstījis Adelphi vēsturi, Kalaso pāriet pie polemikas ar Kevinu Keliju, labi zināmā žurnāla Wired dibinātāju un vienu no galvenajiem mūsu Google laikmeta guru. Kelijs ir nelabojams elektronikas optimists, viņš sapņo par laiku, kad visas pasaules grāmatas būs digitalizētas un pieejamas – bez maksas! – pasaules tīmeklī. Tad visas pasaules grāmatas būs savā starpā savienotas ar neskaitāmu hipersaišu palīdzību. Pat ne savienotas, tās vienkārši gludi pāries cita citā – uz grāmatas vidu, sākumu vai beigām, neatkarīgi no to reālā satura, pakļaujoties vienīgi elektroniskā redaktora un elektroniskā lasītāja untumainajaigribai. Proti, tā būs Viena Grāmata. Roberto Kalaso nespēj iedomāties neko briesmīgāku.

Varētu domāt, ka par to būtu tikai jāpriecājas. Visas pasaules zināšanas – lūk, te jums tās ir, uz ekrāna, viena peles klikšķa vai viena pieskāriena viedtālruņa ekrānam attālumā. Utopija ir kļuvusi par realitāti – nu, vai arī pavisam drīz kļūs, ja ne rīt, tad parīt. Viss uzreiz un vienā iepakojumā. Ak vai, īstenībā tas viss ir pilnīgi lieki. Jo nav interesanti.

Es nesākšu, protams, aizstāvēt idiotiskās autortiesību normas, kuru dēļ, piemēram, vēl pavisam nesen “Ulisa” pētnieki nedrīkstēja savos darbos citēt viņiem vajadzīgo romāna fragmentu, kamērakadēmiskais izdevējs nebija samaksājis pieklājīgu summu Džoisa mantiniekiem. Zināšanām ir jābūt pieejamām, tāpat kā izglītībai. Bet tām ir jābūt pieejamām tikai tam, kurš zina, ko tieši viņš grib un kāpēc, – un līdz ar to saprot kāroto zināšanuvērtību. Bet vērtība izaug no vēstures, no dažādu kontekstu pārklāšanās. Ja jūs, laiski meklējot tīmeklī lasāmvielu, uzduraties Rota “Radecka maršam”, pārskrienat ar acīm pāris lappusēm, bet pēc tam, hipersaites vilināts, sekojat vārdam “slivovice” uz šī dzēriena darītavas vietni, bet tad, tajā ieraudzīto Bohēmijas mežu attēlu savaldzināts, klaiņojat pa google maps, pēc tam, cenšoties noskaidrot vārda Bohemia izcelsmi, pavadāt pāris minūtes vikipēdijā un noslēdzat savu surfing ar grupas Queen dziesmas “Bohemian Rhapsody” noklausīšanos jūtūbā, tad jūs galu galā neiegūstat nekādas zināšanas. Tieši pretēji, bezjēdzīgi izšķiežot laiku un enerģiju, jūs veicat acīmredzamu noziegumu pret sevi un cilvēci. Taču pats briesmīgākais ir tas, ka jūs vienkārši atņemat jebkādu iespējamo jēgu tam, kam tik tikko pieskārāties savā slīdējumā pa internetu. “Radecka maršs” apklust, jūsu slivoviceir bezgaršīga, Bohēmijas meži ir pilni ar atkritumiem, bet Fredijs Merkūrijs vispār izskatās pēc Filipa Kirkorova. Viss ir galīgi un nelabojamisabojāts – vismaz jums.

Un tas viss tāpēc, ka iepriekšminētais zaudē savu atsevišķumu, tas tagad ir saslēgts kopā pa horizontāli – uz plakanā ekrāna, bet ne pa vertikāli – ar vēstures palīdzību. Jēga taču ir hierarhiska būšana, un, pirms parādīties pilsētai un pasaulei, tā izdzīvo savu slēptās attīstības periodu. Tāpat arī grāmata. Jebkura grāmata eksistē vairāku stāstu krustpunktā – autora stāsta, autora intences stāsta, uzrakstīšanas stāsta, (ne)publicēšanas stāsta, lasītāju attieksmes stāsta, komerciālā pārdošanas stāsta, atsevišķu eksemplāru personisko stāstu, to peripetiju, tās īpašnieku dzīvesperipetiju un tā tālāk līdz bezgalībai. Elektroniskajai grāmatai nekā no tā visa, protams, nav. No šejienes arī bikli ļaunais prieks, uzzinot par papīra grāmatas tuvo atgriešanos. Ļauns prieks – jo mēs joprojām gribam dzīvot stāstā un gribam (ja ne visi, tad vismaz kāda daļa no mums), lai mums ir iespēja individuāli uztvert jēgu. Kas attiecas uz zināmu biklumu šī ļaunā prieka izpaudumos, tad arī tas ir saprotams, jo mēs – eiropeiskās, Rietumu kultūras cilvēki – esam raduši domāt, ka zināšanas ir spēks un labums, tātad pretoties to izplatīšanai ir slikti. Vēl tur, protams, darbojas arī gan sadzīviskie, gan sabiedriskā derīguma apsvērumi. Mūsu pieticīgajos mājokļos ir maz vietas grāmatām. Uz mūsu mazās planētas palicispārāk maz mežu. Tāpēc labāk skatīties plastmasīgās ierīces ekrānā, kuras plānajā korpusā mīklainā kārtā glabājas visu laikmetu gudrība.

Nekāda Modernisma 3.0, protams, nebūs, tādēļ ka nekas nekad neatkārtojas. Domāšana vēsturiskās analoģijās ir ļoti nekrietna domāšana, brīdināja MerabsMamardašvili, jo tajā viss, kas tiek salīdzināts, zaudē savu atsevišķo jēgu. Kaut kādā ziņā, no tīri budistiska redzes viedokļa, tas varbūt nemaz nav slikti – ieraudzīt tukšumu un atsevišķu dharmu neesamību. Bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāmāk ieraudzīt –un kas gan to iemācīs, ja ne atsevišķas grāmatas un nopietna koncentrēšanās uz to atsevišķumu? Un, lūk, mēs griežamies atpakaļ un ņemam rokās padilušu sējumiņu. Achtung! Tas nebūt nenozīmē, ka mēs vienlaikus izslēdzam klēpjdatoru. Mēs vienkārši dzīvojam vertikālās jēgas un horizontālās informācijas krustpunktā. Un nekādu sirdsapziņas ēdu.