Amazon Kindle vilinājums

“Vērtējot stāvokli tehnoloģiju industrijā, Džobs pievērsās Amazon Kindle elektroniskajai grāmatai, norādot, ka šim produktam nav nākotnes, jo amerikāņi ir pārstājuši lasīt. “Nav svarīgi, cik labs vai slikts ir produkts, jo fakti liecina, ka [..] četrdesmit procenti amerikāņu pēdējā gada laikā ir izlasījuši vienu grāmatu vai pat vēl mazāk. Amazon Kindle koncepcija ir kļūdaina pēc būtības, jo cilvēki vairs nelasa.”

Apple prezidents Stīvs Džobs,
The New York Times, 2008. gada 15. janvārī

Kad pirmoreiz saskāros ar Amazon Kindle elektronisko grāmatu, šī ierīce man izraisīja lielu sajūsmu. Kindle atbilst sava nosaukuma nozīmei angļu valodā, proti, iekvēlināt vai iejūsmināt. Grāmatas formāta ekrāns būtiski atšķiras no pierastā datora displeja, jo informācija uz tā ir attēlota, izmantojot elektroniskās tintes tehnoloģiju. Kindle ekrāns nemirgo un teksts uz tā izskatās ļoti līdzīgs apdrukātai grāmatas lapai. Lapas iespējams “pāršķirt” kā papīra grāmatai, un ierīces funkcionalitāti ir iespējams apgūt visai ātri. Radās sajūta, ka cilvēks, kuram piemīt grāmatu lasīšanas paradums, visas savas grāmatas varētu būt izlasījis tikai uz Kindle. Pie tam, līdz ar Kindle parādīšanos grāmatas ir kļuvušas pieejamākas, jo Amazon interneta veikalā, piemēram, visus Oskara Vailda darbus var iegādāties par trīs dolāriem.

Jāpievērš uzmanību, ka citātā lasāmo prognozi Apple prezidents izteica pirms vairāk nekā diviem gadiem. Tā kā šajā laikā ir pārdoti aptuveni desmit miljoni Amazon Kindle elektronisko grāmatu, varētu secināt, ka pesimistiskais redzējums par lasīšanas izzušanu nav piepildījies. Džobs ir zināmā mērā atzinis savu kļūdu, jo Apple nupat izlaistais iPad planšetdators piedāvā iespēju elektroniski lasīt grāmatas, tās iegādājoties Apple uzturētajā iTunes veikalā. Eksperti gan uzsver, ka iPad tiešā veidā nekonkurē ar Kindle, jo pirmā spilgtais ekrāns ir vairāk paredzēts fotogrāfiju un video attēlošanai, tādēļ lasīt garu tekstu uz tā ir pārāk apgrūtinoši acīm. Apple savukārt norāda, ka iPad var grāmatu nolasīt priekšā, jo tajā ir iebūvēta labas kvalitātes balss sintezatora programma. Te gan jāpiebilst, ka arī Kindle piedāvā iespēju grāmatas klausīties.

Tehnoloģiju attīstības entuziasti savos medijos, piemēram, žurnālā Wired gluži vai sacenšas ar prognozēm par to, cik ilgā laikā elektroniskā grāmata aizvietos papīra grāmatu. Daudzi apgalvo, ka tas ir noticis jau patlaban un ka papīra grāmata izzūd līdzīgi pasta vēstulei vai papīra laikrakstiem. Argumentu daudzums šim viedoklim par labu ir iespaidīgs un tie centrējas ap diviem apsvērumiem – papīra grāmatu var tehnoloģiski pārliecinoši aizvietot ar elektronisku ierīci un tirgus situācija jeb pārdošanas rādītāji liecina, ka cilvēki šo aizvietojumu ir pieņēmuši.

Konservatīvi intelektuāļi, tostarp latviešu izcelsmes amerikānis Svens Birkerts, kas kritizē vispārējo pāreju uz digitālo formātu, izskatās mazliet līdzīgi katoļu baznīcai, kas civilizācijas sasniegumus mēdz atzīt ar aptuveni gadsimta nokavēšanos. Nesen BBC rīkotā mediju izdevēju diskusijā par ļoti optimistisku tika uzskatīts apgalvojums, ka nopietnas papīra avīzes pastāvēs vēl piecus gadus, jo jaunumus cilvēki uzzina internetā, bet jaunieši, kuri ir “uzauguši pie datora”, vispār atsakās saprast, kāpēc papīra avīzes vēl joprojām pastāv. Teksti no grāmatām un laikrakstiem, papildināti ar fotogrāfijām un video, ir pārcēlušies uz Twitter, Facebook, Youtube un citām vietnēm internetā, kas ir pavēris visplašākās iespējas informācijas apritei.

Vietā būtu jautāt, kāda informācija tur apgrozās. Šķiet, ka tehnoloģiju attīstības dēļ ir notikušas visai būtiskas pārmaiņas priekšstatos par to, kāda informācija ir svarīga. Interneta radītās jaunās iespējas iedrošina cilvēkus būt radošiem un pēc iespējas biežāk nodot, teiksim, Facebook draugu vai Twitter sekotāju vērtējumam savu pienesumu cilvēces zināšanu korpusam. Jauno iespēju apoloģēti ir pārliecināti, ka tas ir radījis kaut ko līdzīgu kolektīvai inteliģencei, brīnišķīgai radošai un pilnīgi demokrātiskai videi, kurā jebkurš beidzot var brīvi izpausties pēc gadsimtiem ilgas apspiestības un cenzūras no akadēmiskās vides, mediju redakciju vai profesionāli skolotu kritiķus puses. Katrs var brīvi kļūt par “autoru”. Cilvēki radoši izpaužas un savstarpēji vienojas par izpausmes rezultāta vērtību.

Ja “kolektīvā radošuma” ideāli ir patiesi, tad cilvēces līdzšinējā attīstībā ir pieļauta būtiska kļūda, proti, simfonija, glezna vai romāns būtu jārada, sadarbojoties pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, nevis vienam pašam “radošam garam”. Jo lielāks radošs pienesums no katra, jo izcilāks būs gala rezultāts. Kultūras vēsture būtu daudz bagātāka, ja tehnoloģiju attīstība būtu notikusi ātrāk. Romāns, ko ar Twitter palīdzību uzrakstītu miljons cilvēku kopā, noteikti būtu izcilākais sasniegums literatūras vēsturē. Tas būtu kolektīvais Tolstojs vai Manns, kas simtkārt pārspētu mums zināmos rakstniekus.

Tehnoloģiju attīstība tiek pamatota ar apgalvojumu, ka tā nāks par labu cilvēcei. Var tikai apbrīnot, cik ātri ir akceptēts tāds kā vispārējs viedoklis, ka tehnoloģiju attīstība rada jaunu civilizācijas līmeni. Tehnoloģisko preču mārketings ir radījis neskaitāmus mudinājumus katram kļūt radošam, taču vajadzētu saprast, ka radošuma jēdziens pašos pamatos ir tehnoloģiju mēģinājums “okupēt” tām traucējošo kultūru. Katrs, kurš iebilst pret šo procesu, tiek nomelnots kā demokrātijas ienaidnieks. Kultūrai gan varētu būt cerība, jo pēc šāda globāla mēroga eksperimenta nevar sekot nekas cits kā vien milzīga vilšanās. Ar Amazon Kindle elektronisko grāmatu mums tiek piedāvāta pasaule, kurā cilvēki gleznu vietā lūkojas uz šo gleznu rāmjiem.