Georgija Adamoviča intonācija

Tumšs rudens vakars, 80. gadu vidus. Tērvetes Sprīdīšu dārznieka mājas piepīpētajā virtuvē sēž bariņš dārznieces Maijas pastāvīgo Rīgas viesu, dzer tēju un risina kādu no kārtējām pusintelektuālajām, pusdisidentiskajām “virtuves sarunām”. Fonā uz palodzes šņāc vefiņš, kas noregulēts uz BBC krievu raidījumu frekvenci īsviļņu diapazonā. Rīgā, kā zināms, ne BBC, ne Amerikas Balsi, ne Brīvo Eiropu/Svobodu tikpat kā nebija iespējams klausīties – signāla slāpētāji atradās pārāk tuvu, cauri trokšņiem izlauzās labi ja atsevišķi vārdi. Taču Tērvetē “naidīgās” radiostacijas bieži vien varēja dzirdēt tīri labi. Tiesa, signāls pastāvīgi peldēja te uz augšu, te leju, un kādam allaž nācās uzņemties tādu kā radio operatora lomu, turot roku “uz kloķiem” un pieregulējot frekvenci. Kaut kas (bieži vien pats interesantākais) mūsu ausīm tā arī tika “aiztaupīts”, tomēr ar to varēja samierināties – galu galā, šīs stacijas bija bezmaz vai vienīgā trauslā saite, kas mūs savienoja ar pasauli tur, viņpus dzeloņdrāšu ieskautās PSRS.

Vārdu sakot, sēžam pie Maijas, dzeram tēju, runājamies, un pēkšņi – it kā būtu pašķīrušies mākoņi – šņākoņa vefiņā norimst, un virtuvē atskan pavisam skaidra, mierīga balss. Norimst arī mūsu saruna, mēs klausāmies. Tiek lasīts kāds teksts – par literatūru, Dostojevski, Tolstoju, tad vēl par Sartru, Kamī... Tas ir gandrīz neticami, bet arī tagad, pēc 30 gadiem, es joprojām dzirdu šo balsi tikpat skaidri kā toreiz. Likās, ka tā runā par kaut ko ārkārtīgi svarīgu, par “pašu galveno”. Katrs teikums, katra frāze – pat pauze – bija kā lietus piliens, kas krītot atstāja iedobīti manas apziņas smiltīs. Radiolasījumu pabeidza jau cita diktora lietišķais baritons: “Mēs lasījām fragmentus no Georgija Adamoviča grāmatas “Komentāri”.” Autora vārds man bija svešs, bet es, protams, to iegaumēju, lai arī sapratu, ka meklēt šo grāmatu bibliotēkā būs veltīgi. Laika gaitā daudz kas no dzirdētā saturiskās jēgas pamazām izbālēja, taču tas, kas palika, bija ne mazāk svarīgs – balss, intonācija, tembrs.

Tā nebija Adamoviča balss; radiolasītāja vārdu, ja tas raidījumā vispār tika pieminēts, neatceros. Taču šī balss skanēja tā, it kā lasītājs runātu tek­stu, ko pats tikko ir uzrakstījis, un runātu to tieši man – bez vismazākās “daiļrunāšanas” toņa pieskaņas, ko tik bieži nākas dzirdēt aktieru ierunātajos lasījumos Latvijas Radio. Kaut ko līdzīgu esmu izjutis tikai nedaudzas reizes mūžā – kaut kad vidusskolā klausoties Ziedoni lasām “Epifānijas”, tad vēlāk, dzirdot kādu no mācītāja Cālīša sprediķiem, pirmo reizi klausoties Pjatigorska lekcijas Latvijas Universitātē... Daļa no maģijas, bez šaubām, ir tīri fiziska (runātāja balss, tās tembrālās īpašības), tāpat arī tīri retoriska (frāzējums, ritms, intonatīvie kāpumi un kritumi), droši vien vēl kaut kādi objektivizējami parametri. Esmu gatavs pieļaut, ka dzirdētais neatstātu uz mani tādu iespaidu, ja “Komentārus” būtu dzirdējis paša autora lasījumā – radiostacijas Svoboda interneta arhīvā pieejamajos audioierakstos dzirdamo Adamoviča balsi, pēc tembra līdzīgu akadēmiķa Stradiņa balsij, ir grūti nosaukt par suģestējošu. Taču būsim godīgi – vai jūs spējat iedomāties balsi – lai arī “visfiziskāko” –, kuras lasījumā – lai arī “visretoriskākajā” – kāds vidusmēra teksts no mūsdienu preses, blogiem vai politiķu runām spētu izraisīt ko vairāk par vēlēšanos runātāju “izslēgt”? Balss, protams, ir brīnumains instruments, bet tikai instruments.

Pie sava “Komentāru” eksemplāra es tiku tikai pēc 20 gadiem. Atverot grāmatu, jau ar pirmo lappusi atkal nonācu tās pašas Tērvetes sajūtas varā. Visa fizika un metafizika, retorika un mūzika, viss jau bija tekstā – BBC radiolasītājam to atlika tikai nospēlēt, kā Krēmeram Šostakoviču vai Šnitki. Laiks, kad šī grāmata nonāca manās rokās, sakrita ar laiku, kad es pats sāku daudzmaz regulāri rakstīt Rīgas Laikam, un kaut kādā ziņā tā man ir kalpojusi par... gribēju jau teikt “mācību grāmatu”, bet kāda tur mācību grāmata, smieklīgi. Lai arī “Komentāros” atrodami vairāki teksti tieši par rakstīšanu, iemācīt rakstīt šī grāmata nevar – ja vispār ir kāda grāmata, kas to var. Taču kaut ko tā man iemācīja – pirmām kārtām sapratni vai drīzāk nojautu par to, ko nozīmē “rakstīt labi”. Un, kad rakstītājs to ir nojautis, viņš jau vairs nevar atļauties rakstīt nejēdzīgi – vai arī, ja viņš to tomēr dara, tad ar pilnu atbildību un sava kretīnisma apziņu. “Faidonā” Sokrats Kritonam saka: “Iegaumē, mans visulabais Kriton: nepareizs izteiksmes veids ir ne vien kļūda pati par sevi, bet arī nodara ļaunumu dvēselei.” Man šķiet, ka to pašu starp rindām var izlasīt vai katrā “Komentāru” lappusē, runa ir par attieksmi pret tekstu, uzmanību pret vārdu.

Krievu literatūrvēsturiskos apcerējumos Georgijs Adamovičs (1892–1972) parasti tiek pieminēts kā otršķirīgs sudraba laikmeta dzejnieks un ietekmīgs pirmās krievu emigrācijas literatūrkritiķis. Atšķirībā no daudziem citiem 20. gadsimta krievu trimdas literātiem Adamovičs par savu dzīvi ir atstājis maz rakstītu liecību: viņa arhīvā nav ne dienasgrāmatu, ne bērnības atmiņu un, par spīti plašajai sarakstei, nav pat viņam adresēto vēstuļu, kuras saglabāt viņš acīmredzot nebija uzskatījis par vajadzīgu. Viņš bija zvērināts vecpuisis, taču ne īgns vientuļnieks. Parīzes krievu sabiedrībā viņu pazina visi, un ar viņu droši vien būs sastapies ikviens, kuram gadījies lasīt kaut ko no bagātīgās krievu emigrācijas memuāru literatūras.

Piedzimis Maskavā, viņš kopš 11 gadu vecuma dzīvoja Pēterburgā. Šim faktam ir būtiska nozīme, ņemot vērā milzīgās atšķirības, kas tajā laikā (un kaut kādā mērā arī šodien) pastāvēja starp Pēterburgu un Maskavu – ne tikai kultūras, bet arī dzīves stila, pasaules izjūtas un pat valodas ziņā. Krievu dzejas sudraba laikmets lielā mērā ir tieši Pēterburgas fenomens, lielākā daļa slavenāko šī laikmeta pārstāvju bija “pīterieši” (Bloks, Aņņenskis, Ahmatova, Gumiļovs, Mandelštams, utt.). Neraugoties uz “nepareizo” dzimšanas vietu, Adamovičs bija pīterietis līdz matu galiem un savas elegantās, aristokrātiskās manieres un nevainojamo ģērbšanās stilu saglabāja līdz mūža galam. Tāpat viņš saglabāja arī uzticību Pēterburgas dzejas skolai un nekad tā īsti nesaprata ar Maskavu saistītos dzejniekus (Cvetajevu, Pasternaku, Hodaseviču).

Mācoties Pēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, viņš sāka apmeklēt visus iespējamos literāros sarīkojumus un arī tā laika literārās bohēmas iecienīto krodziņu Klaiņojošais suns, kur neizbēgami satuvinājās ar pilsētas jauno dzejnieku aprindām. 1912. gadā viņš iepazinās ar jauno, bet jau par Pēterburgas dzejnieku “vadoni” dēvēto Nikolaju Gumiļovu, apvienības “Dzejnieku cehs” dibinātāju (1911) un dzejnieces Annas Ahmatovas vīru, kurš īsi pirms tam bija skaļi pieteicis jauna dzejas strāvojuma – akmeisma – rašanos. Adamovičam, kurš jau bija sācis vingrināties dzejas rakstīšanā, šī satikšanās bija viens no dzīves pagrieziena punktiem. 1914. gada sākumā viņš tika uzņemts “Dzejnieku cehā” un pēc diviem gadiem laida klajā savu pirmo dzejoļu krājumu “Mākoņi”. Nikolajs Gumiļovs akmeistu žurnālā Apollons par šo krājumu izteicās ne visai glaimojoši, taču atzīmēja jaunā dzejnieka lirisko talantu, “labu skolu un pārbaudītu gaumi”. Citi kritiķi tajā saskatīja skolnieciskus mēģinājumus atdarināt Aņņenski un Ahmatovu.

“Labā skola” un “pārbaudītā gaume” nedaudz gan izskatās pēc Gumiļova paklapēšanas pa plecu pašam sev. Jo kur gan citur Adamovičs būtu ieguvis šo skolu, ja ne viņa vadītajā “Dzejnieku cehā”, kurā bez Gumiļova piedalījās arī Ahmatova, Mandelštams, Lozinskis, Georgijs Ivanovs un vēl ap 20 citu, “otršķirīgu” dzejnieku? Ceha sapulces notika vidēji reizi mēnesī. Sasēdušies aplī, dalībnieki cits pēc cita lasīja savus jaunākos dzejoļus, kas tūlīt uz vietas tika apspriesti. Pirmais vienmēr runāja Gumiļovs, ceha “sindiks”, sniedzot vispusīgu nolasītā dzejoļa formālo analīzi. Pēc tam izteicās citi, taču, kā raksta Adamovičs, “tik nekļūdīgi vērīgas acs attiecībā uz dzejas formālajām kvalitātēm kā Gumiļovam nebija nevienam. Viņš uzreiz pamanīja vissīkākās neveiksmes, uzreiz novērtēja veiksmes”.

1922. gadā iznāca Adamoviča otrais dzejoļu krājums “Šķīstītava”, bet nākamā gada sākumā viņš pameta Krieviju un devās emigrācijā – vispirms uz Berlīni, tad Parīzi, kur uzsāka regulāri publicēties krievu emigrācijas iknedēļas izdevumā Zveno (Posms). Starp Zveno līdzstrādniekiem bija daudzi izcili krievu literatūras kritiķi, taču tieši Adamoviča rubrika “Sarunas par literatūru” bija tā, kas izraisīja visdzīvāko lasītāju reakciju, viskarstākās debates un strīdus. 1927. gada 3. aprīļa numura “Sarunās” Adamovičs publicēja rakstu, kurā aizstāvēja Pasternaka poēmā “Leitnants Šmits” jaušamos centienus lauzt Puškina tradīciju un pārkāpt viņa iezīmēto poētiskās izteiksmes skaidrības horizontu. Uz šo piezīmi nekavējoties reaģēja krievu Parīzes spožākais dzejnieks un kritiķis Vladislavs Hodasevičs, kurš katru Puškina autoritātes aizskārumu uztvēra gandrīz vai kā personisku uzbrukumu. Viņš publicēja atbildes rakstu, kura virsrakstā “Velni” jau bija pateikts viss, ko viņš par Adamoviču domā. Ar šo šķietami nenozīmīgo atgadījumu aizsākās slavenā Adamoviča–Hodaseviča polemika par dzeju, kas ilga 13 gadu un lielā mērā iespaidoja intelektuālo klimatu vai vidi, kādā uzauga un attīstījās krievu Parīzes jaunie dzejnieki.

“Sarunās par literatūru”, kas ievadīja katra Zveno numura literārkritisko sadaļu līdz pat 1928. gada jūlijam, kad izdevums beidza pastāvēt, jau jūtama tā īpašā personiskā intonācija un nevainojamā stila izjūta, kas nekļūdīgi ļauj atšķirt Adamoviča balsi starp citām. Viņa kritiskie spriedumi ne visiem bija pieņemami, viņam bija savi atbalstītāji un savi oponenti (daži no tiem visai naidīgi, piemēram, Cvetajeva, Nabokovs, tas pats Hodasevičs), un droši vien sava daļa taisnības bija tiem, kuri pārmeta viņam kaprīzumu spriedumos un kritiku no “draugu būšanas” pozīcijām.[1. Smieklīgu epizodi šajā sakarā atstāsta Irina Odojevceva memuāru grāmatā “Sēnas krastos”. Rakstnieks Dmitrijs Merežkovskis, kura Parīzes dzīvoklī katru svētdienu notika slēgta literātu kluba Zaļā lampa sanāksmes, reiz prasījis Adamovičam, kāpēc tas uzrakstījis slavinošu rakstu par kādu acīmredzami netalantīgu rakstnieku. Adamovičs visādi mēģinājis izvairīties no atbildes, bet beigās nopūties un atzinies: “Vienkārši aiz zemiskuma, Dmitrij Sergejevič. Viņš man ne reizi vien ir palīdzējis.” Merežkovskis priecīgi iesaucies: “Tā uzreiz būtu teicis! Es jau nobijos, ka viņš tiešām jums patīk. Bet ja aiz zemiskuma, tad skaidrs, nav par ko runāt. Aiz zemiskuma ne to vien var izdarīt!” Savukārt Vasilijs Janovskis grāmatā “Elizejas lauki” atceras, ka Adamovičs bieži mēdzis citēt Puškina vārdus par to, ka “literatūra pāries, bet draugi paliks”.]Taču viņam nekādi nevarēja pārmest takta trūkumu, necienīgu toni, agresivitāti, ar kādu šie oponenti nereti vērsās pret viņu. Pats būdams azartisks spēlmanis, viņš izprata cilvēka vājības ne sliktāk kā Dostojevskis un bija allaž gatavs piedot jebkuram jebko.

“Sarunas par literatūru” nostiprināja Ada­mo­viča kā literatūras kritiķa reputāciju. Rakstnieks Ivans Buņins viņu dēvēja par “la­­bāko emigrācijas kritiķi”, un līdzīgās domās bija arī daudzi citi literāti. Atšķirībā no vairuma citu krievu emigrantu viņš labi pārzināja pasaules un jo īpaši franču literatūru, turklāt viņam piemita lielisks oratora talants. Viņš bija vienīgais, kuram izdevās radīt kaut ko līdzīgu jaunai dzejas skolai vai strāvojumam, kas literatūras vēsturē pazīstams kā “Parīzes nots”. Šīs skolas pamatā bija Adamoviča estētiskais ideāls – dzejas valoda, kas ir attīrīta no visa, bez kā tā var iztikt. Tāds sava veida askētiskais maksimālisms. “Komentāros” viņš raksta: “Ja dzeju nevar radīt no elementāra materiāla, no “jā” un “nē”, no “balts” un “melns”, no “galds” un “krēsls”, bez jebkādiem izrotājumiem, tad Dievs ar viņu, iztiksim bez dzejas!” Cita emigrante, arī literāte, Zinaida Gipiusa viņam reiz teica: “Faktiski jūs gribat, lai dzejoļos nebūtu vārdu.” Vārdi, protams, bija, bet uzdevums bija atrast tādus vārdus, “kuri it kā nekad vēl nav tikuši izrunāti un nekad netiks aizvietoti ar citiem”. “Parīzes nots” mūžs nebija ilgs, taču tā radīja divus trīs brīnišķīgus dzejniekus – viņu vidū arī no Latvijas nākušo Igoru Činnovu[2. Igors Činnovs (1909–1996), dzimis Tukumā, 1939. gadā beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, emigrācijā no 1944. gada.] – un atstāja paliekošas pēdas krievu emigrācijas literatūrā.

1930. gadā Parīzē sāka iznākt jauns literārais žurnāls Čisla (Skaitļi), kura pirmajā numurā bija ievietoti arī vairāki Adamoviča rakstiņi viņam ierastajā “Sarunu par literatūru” stilā ar kopējo virsrakstu “Komentāri”. Šos “komentārus” Adamovičs turpināja rakstīt līdz pat sava 79 gadus garā mūža galam. 1967. gadā Vašingtonā tika izdota grāmata “Komentāri”, kurā autors apkopojis 83 no pāri par 200 dažādos krievu emigrācijas periodiskajos izdevumos publicētajiem tekstiem. Te tulkojumā būs septiņi no Adamoviča “komentāriem”, papildināti ar manējiem.

Kā par to pateikt? Tas bijis izlasāms stāstos, kādā no biezajiem žurnāliem. Vakars. Stacija kaut kur Krievijas vidienē. Vilciens tikko aizgājis. Stacijas jaunkundze vēl pastaigājas šurpu turpu, pavisam tradicionāla: sešpadsmit gadu, matu pīnes, sapņi. Aiz puķu dobītēm, katrā ziņā “noputējušām”, rēgojas vēl arī bērziņi, katrā ziņā “vārgi”. Vairs nav ko gaidīt.

Tam, protams, bija jābūt astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos – “bezlaika” gados. Tas viss ir tik pazīstams, ka nav nekādas vajadzības ielūkoties vērīgāk, bet nepazinējs patiešām “nedz sapratīs, nedz ieraudzīs”.[3. Citāts no Fjodora Tjutčeva dzejoļa “Šīs nabadzīgās sādžas”.] Gandrīz visi plīvuri šeit jau saplēsti, dzīve pa pusei rēgaina. Tas ir dziļš Krievijas nostūris, kas lēnām pāriet Elizejas ēnās. Viss melns un balts, kā klosterī. (Tepat arī: vēlīnais, bezcerīgais narodņicisms, Čaikovska bezcerības pilnā mūzika, “ideāli”…)

Bet ilgi tā turpināties nevarēja. Kaut kam bija jānotiek – un notika.

Dažādi literatūrkritiķi Adamoviča “ko­­men­­tārus” ir saukuši gan par “fragmentiem”, gan “feļetoniem”, gan “esejām”, taču grūti kādu no šiem vārdiem attiecināt uz šo, pēc kārtas otro, “Komentāru” tekstu. “Kā par to pateikt?” – tas, protams, ir jautājums, ko sev uzdod dzejnieks, nevis feļetonists vai esejists. Un arī tālākais – vakars, stacija, dobītes, bērziņi – vairāk līdzinās dzejai nekā prozai (atcerēsimies Bloka slaveno “Ночь, улица, фонарь, аптека...”[4. “Nakts, iela, aptieka un spuldze” (Amandas Aizpurietes atdzejojumā).]. Šeit viss ir ritms, intonācija, teksta iekšējā mūzika. Katrā ziņā šajā “Komentāriem” netipiskajā miniatūrā vai, ja gribat, epifānijā Adamovičs acīmredzami ir centies īstenot to literāro askētismu, uz kuru viņš tiecās savā dzejā. Varbūt man kā lasītājam būtu tiesības saīgt par to, ka autors man it kā uzgriež muguru, neuzskatot par vajadzīgu paskaidrot to, ko es tāpat “nedz sapratīšu, nedz ieraudzīšu”, taču nekas arī nav jāpaskaidro. Un ne tikai tāpēc, ka mēs paši esam piedzīvojuši savus “bezlaika” gadus, kad dzīve likās kā izkritusi no vēstures, bez pagātnes un bez nākotnes. Gluži kā tāla vilciena dunoņa katrs teikums šajā skopajā, tik krieviski pastorālajā ainavā jau ir piepildīts ar to bezcerīgā traģisma priekšnojautu, kas tik pēkšņi un aprauti izlaužas pēdējā rindā. Adamoviča laikabiedrs, 30. gados Rīgā dzīvojošais krievu žurnālists Grigorijs Landaus, savā grāmatā “Epigrāfi” saka (un tas esot bijis viens no Zaļās lampas namamātes Zinaidas Gipiusas mīļākajiem teicieniem): “Ja tuvam cilvēkam kaut kas ir jāpaskaidro, tad nevajag paskaidrot.”

Rakstīšanas noslēpums acīmredzot meklējams vārda svara izjūtā. Ne tikai veidojot frāzi, kur smagumam ir milzu nozīme un kur šis smagums, ja rakstītājs ir talantīgs, intonatīvi iegulst tajā vietā, kur jēgai nepieciešams atbalsts. Un ne tikai spējā šo svara izkārtojumu saskaņot ar valodas dabisko plūdumu.

Bet vēl arī tajā – visvairāk tajā –, ka vārds krīt precīzi nojaustā (būtu aplam teikt – “precīzi nomērītā”) attālumā, neaizlidojot ne par tālu, ne par tuvu, iezīmējot tieši to trajektoriju, kas tam paredzēta. Ja par tuvu – vārds ir nedzīvs, ja par tālu – tas ir tukšs, un laikam jau tāpēc īsti rakstnieki tik reti ir daudzrunīgi, ka tukša mētāšanās ar vārdiem viņiem ir pretīga. Sākotnējā “grūdiena” nekļūdīgumam ne vienmēr vajadzīga iedvesma, tomēr, lai tas izdotos, ir jāsasprindzina sevi visu – savu prātu, sirdi, gribu. “Iesist roku” te nevar.

Šobrīd gandrīz nevienam dzeja nesanāk. Divi trīs uzvārdi – un viss. Vai atradīsies pat divi trīs? Turpinot iepriekšējo metaforu, šķiet, ka skatiens ir pazaudējis līniju, uz kuras vārdam vajadzētu krist. Līnija ir izdzisusi, izmīdīta, un nepalīdz ne talants, ne meistarība: vārdi krīt vai nu pārāk tālu, vai pārāk tuvu. “Kungi, rakstiet prozu,” – reiz teica Brjusovs. “Kungi, rakstiet prozu,” – tagad dzejniekiem saka mūsu laiks. Ļaujiet dzejai atpūsties, kā ļauj atpūsties zemei.

Komentāra pēdējā rindkopa liek domāt, ka Adamovičs šeit runā par dzejas valodu, kur vārda “svara” un “trajektorijas” izjūta ir viens no dzejnieka talanta un meistarības rādītājiem. Taču pats teksts – frāzes, teikuma uzbūve, un ne tikai šeit, bet gandrīz vai katrā “Komentāru” lappusē – liecina, ka savu prozas valodu viņš pakļauj tām pašām prasībām. Te neko nav iespējams labot, samainīt vietām vai izsvītrot – ja nu vienīgi pēdējos trīs teikumus, kas mazliet “griežas ausīs”, intonatīvi disonē ar visu pārējo, taču no savas pieredzes zinu, ka rakstu labi nobeigt ir vēl grūtāk nekā labi iesākt. Bet atliek vien izsvītrot, teiksim, iesprausto (un tādēļ šķietami lieko) “visvairāk tajā” otrās rindkopas pirmajā teikumā, un frāzes arhitektūra saļodzīsies, jo tieši tur šis ritmiskais pārsitiens ir nepieciešams. Tāpat tā saļodzītos arī tad, ja “visvairāk tajā” vietā Adamovičs būtu rakstījis, piemēram, “iespējams, visvairāk tajā” vai, vēl ļaunāk, “neapšaubāmi, visvairāk tajā”. Ikdienā strādājot ar tekstiem, es zinu, ka nekas nespēj tā nomākt kā raksti, kuros it kā viss ir – stāsts ir, valoda bagāta, pieturzīmes vietā –, taču tajā visā jaušams kaut kāds kurlums pret frāzi, aklums pret vārda trajektoriju. Bet teksts ir kā stikla māja – bezrūpīga mētāšanās ar vārdiem tajā ir tikpat bīstama (un ne mazāk muļķīga) kā mētāšanās ar akmeņiem.

Jaunam cilvēkam, kurš savos divdesmit gados vai pat agrāk, lasot Dostojevski, nav bijis satriekts līdz kaulu smadzenēm, nav juties itin kā ievainots pašā sirdī, nav klīdis apkārt apjucis, izsists no sliedēm, tūkstošiem šaubu mocīts, – tādam jaunam cilvēkam vajadzētu modināt pret sevi neuzticību. Protams, tas neattiecas uz visiem jauniešiem. Ir arī brīnišķīgi, labi, godīgi tā sauktā sportiskā tipa jaunekļi, no kuriem šādus satricinājumus neviens nepieprasīs. Bet es runāju par tiem, no kuriem “pieprasīs”.

Nav pasaulē rakstnieka, kurš labāk par Dostojevski būtu izteicis un skaudrāk par viņu ļāvis izjust taisnības neesamību šajā pasaulē, dzīves nodarītās sāpes, kas reizēm ir pārāk asas, lai budistu mierā uztvertu tās kā dabisku parādību. “Taisnība” ir izplūdis vārds: kas ir taisnība, “kas ir patiesība”? Kas ir taisnīgums? Precīzas definīcijas nav un arī nevar būt… Dzīvē kaut kas notiek “ne tā”, pa daļai cilvēku vainas dēļ, pa daļai neatkarīgi no viņiem, un tātad neviens nav vainīgs. Dostojevskis to uztvēra. No Dostojevska lasīšanas smeldz sakostie žokļi, izkalst rīkle, un nebūt ne pēc kāda atsevišķa viņa prātojuma, nē, bet no viņa attēlotās pasaules vispārējās, baisās nepareizības. Jaunībā apziņa ir jūtīga tieši pret šo nepareizību: tā neko tādu nav paredzējusi, tā vēl nav zaudējusi savu bērnišķo uzticēšanos. Jauneklis bažīgā izbrīnā apstājas: kā, vai patiešām tā arī ir dzīve? No kurienes tas viss? Kā lai es piedalos tādā dzīvē? Kā to labot, vai iespējams palīdzēt? Jā, šis pirmais, ne ar ko nesalīdzināmais iespaids no Dostojevska lasīšanas ir labvēlīgs un neizbēgams – ja vien jauneklim ir dzīva dvēsele. Jā, jā, bez šaubām...

Bet…

Bet cilvēks, kurš vēlāk nebūtu sajutis, ka arī paša Dostojevska redzējumos un izdomājumos kaut kas ir “ne tā”, ka rakstnieka radošajos priekšstatos ir kaut kas ļoti patvaļīgs, arī šāds cilvēks var modināt pret sevi neuzticību. Cita veida neuzticību: nevis pret savas dvēseles atsaucīgumu, bet pret sava prāta prasīgumu, pret spēju atšķirt būtisko no nejaušā, atrasto no izdomātā, proti – pret to, bez kā nav īsta brieduma. Cik ļoti Dostojevskim viss pārspīlēts, cik shematisks, cik “tīšuprāt”, ja lietojam viņa paša izteicienu, un cik grīļīga ir šī grandiozā celtne – cik lielā steigā, cik miglainā, izkliedētā iedvesmā tā būvēta, itin kā no milzīgiem, neredzētiem akmeņiem, bet neieliekot pamatus.

Man vienmēr bijušas un vēl joprojām ir zināmas šaubas par Andrē Židu, vienu no spožākajiem mūsu laika prātiem, – citu iemeslu starpā arī tāpēc, ka viņš līdz sirmam vecumam palika fanātiski uzticīgs Dostojevskim. Kā gan Žids, kurš it kā taču visu saprata, visā nekļūdīgi orientējās, šajā gadījumā varēja tā paklupt un šo paklupšanu pat nepamanīt? Andrē Žids bija ārkārtīgi gudrs, turklāt viņa prāts bija ne tik daudz radošs, darbīgs, pārņemts ar savu iekšējo saturu – kas nereti noved pie tā, ka galvā pietrūkst vietas svešatnīgām, svešām domām un tās tiek atmestas malā kā blēņas, – cik atsaucīgs, atvērts. Taču pie Dostojevska viņš paklupa. Dostojevski Žids lasīja visu mūžu, pārtika no viņa un tomēr līdz galam nesaprata. Varbūt tas ir tādēļ, ka Žids neprata krievu valodu. Pietiek salīdzināt pāris jebkura Dostojevska romāna franču tulkojuma lappuses ar oriģinālu, lai pārliecinātos, ka pats galvenais, tas netulkojami “dostojevskiskais”, tajās pagaisis un ka gludajās, plūstošajās frāzēs nav vairs ne miņas no mums pazīstamās drudžainās, aplinkiem mājieniem pārliecinošās, uzbāzīgās, vienvienīgās, neatkārtojamās, neizturamās runas manieres.

Šis ir viens no tiem komentāriem, ko dzirdēju BBC toreiz, pirms 30 gadiem. Tagad liekas, ka tas skan nedaudz citādi, vismaz latviskajā tulkojumā – ne tik hipnotizējoši, mazāk smeldzīgi, mazāk eksistenciāli. Tiesa, arī es pats esmu citāds un vārdus “Kā lai es piedalos tādā dzīvē? Kā to labot, vai iespējams palīdzēt?” vairs neuztveru tik tieši. Un pasaule ir mainījusies – būtu dīvaini, ja šodienas jauniešos Dostojevskis jo­pro­jām izraisītu tikpat sakāpinātu reakciju, kādu to apraksta Adamovičs, droši vien atsaucoties uz savu paša jaunības gadu lasītāja pieredzi. Jā, Dostojevskis ir sakosti zobi un izkaltusi rīkle, taču, noliekot viņu blakus Tolstojam, Adamovičs, ne mirkli nešaubīdamies, dod priekšroku pēdējam. Augstāk par visu literatūrā vērtējot patiesumu, viņam derdzās viss, kas Dostojevskī ir neīsts, sashēmots, “uzskrūvēts”, histērisks (nemaz nerunājot par viņa slavofilisko mesiānismu). Līdzīga iemesla dēļ viņš nemīlēja arī Nabokovu un spalgā toņa dēļ – Cvetajevu. Tajā pašā laikā Dostojevska uzdotie jautājumi turpināja Adamoviču saistīt līdz mūža galam, un līdzās Tolstojam Dostojevskis ir viens no tiem vārdiem, kas šajā grāmatā parādās visbiežāk. Kādā citā komentārā Adamovičs atstāsta brīnišķīgu pasāžu par tēmu “Montēņa bēres” no Sentbeva[5. Šarls Ogistēns Sentbevs (1804–1869), franču literatūrkritiķis un rakstnieks.] “Sarunām”: “Aiz skolotāja, “pamatlicēja” šķirsta iet visa franču literatūra. De Seviņē kundze atstāsta galma tenkas, Bualo skolnieku ielenkumā skaidro traģēdijas uzbūves likumus, Voltērs, izsmējīgi šķielēdams uz Ruso, “pērtiķi, kas iedomājas sevi par Sokratu”, turpat uz vietas sacer viņam adresētas epigrammas, Viktors Igo pusbalsī deklamē jaunu odu – vārdu sakot, viss kā parasti, katrs aizņemts ar savu lietu, gar mirušo nevienam nav daļas. Pēdējais, atstatu no citiem, iet Paskāls – un “tikai viņš raud”.” Pārnesot šo situāciju uz krievu literatūru, Adamovičs saka, ka Tolstoja bērēs Dostojevskis arī raudātu – un arī, visticamāk, viens.

Un vēl – ir interesanti palūkoties uz šīs esejas formu kā uz muzikālu skaņdarbu, teiksim, klaviersonāti. Pirmā rinda uzreiz sākas ar tēmu, kas tālāk tiek attīstīta un, kāpinot tempu, ar dinamiska crescendo palīdzību novesta līdz
kulminācijas akordam – “Bet...”. Taču šis akords nav griezīgs, tas nav akords ar vienu vai trim izsaukuma zīmēm vai lielajiem burtiem, tas nav Majakovska vai Cvetajevas forte fortissimo. Tas drīzāk ir tāds kā rezignēts pamazinātais septakords ar fermātu, pēc kura seko īsa otrā daļa (andante) un nobeigums (coda), kas lēnām izdziest kaut kur virs klausītāju galvām.

Melnrakstu attaisnojums jeb apoloģija piezīmju grāmatiņām.

Avīžrakstā vai grāmatā kaut ko vienu nākas noapaļot, kaut ko citu – mākslīgi sasiet ar to, kam nekāda sasiešana nav vajadzīga. Bez tā nevar iztikt, gluži tāpat kā, ejot ciemos vai uz sanāksmi, nevar nepacensties piešķirt sev daudzmaz pieklājīgu, vispārpieņemtu izskatu. Cieņa pret lasītāju? Neviens to neapstrīd, pret lasītāju tiešām jāizturas ar cieņu. Bet sekas ir tādas, ka jau atdzisusi doma tiek uzsildīta, uzkarsēta un uzdota par dzīvu. “Iepriekšējā nodaļā mēs norādījām…”, “no iepriekš izklāstītā izriet…” un tā tālāk. Bieži gadās, ka galvenais, pats dzīvākais – fotogrāfisks domas momentuzņēmums – bez pēdām izgaist, izšķīstot plūstošos, gludos, garos saliktos teikumos.

Jā, neapšaubāmi, aiz dižajām, galvenajām civilizācijas grāmatām jūtams ilgs darbs, milzīga gribas piepūle, faktu pārbaudīšana, tēmas aptveršana visā tās attīstībā, it kā no putna lidojuma. Melnrakstu attaisnojums var arī pārvērsties slinkuma attaisnojumā. Bet citas, ne “galvenās” grāmatas būtu tikai ieguvušas, ja paliktu melnrakstā, kā daudz ieguva, piemēram, Buņina pēcnāves grāmata par Čehovu, kuru viņš, Buņins, droši vien būtu padarījis bezpersonisku, ja, gatavodams to publicēšanai, būtu izmetis vai piegludinājis dažas sašutuma brīžos rakstītas piezīmes uz lasīto lappušu malām. Un vispār – kurš gan no rakstošajiem to nezina: gadās, ka ņemies ar labojumiem, vairākas stundas strādā pie tīrraksta, bet beigās pārsteigts atklāj, ka esi atjaunojis tieši to tekstu, ko biji uzrakstījis sākumā.

Kritiķi no autoriem pieprasa loģiski secīgu izklāstu, rūpīgu secinājumu saskaņošanu, bieži vien nepamanot, ka aiz ārējā sakarīguma slēpjas iekšējas vienotības trūkums. Bet tikai šī iekšējā vienotība ir tā, kas spēj kaut ko paglābt no sairšanas, sasiet, apgarot – lai kādas būtu pretrunas, lai kādi pārlēcieni no vienas tēmas uz otru.

Melnrakstu attaisnojums, apoloģija piezīmju grāmatiņām… Protams, pastāv arī briesmas: pļāpīgums, rozanovisms[6. Vasilijs Rozanovs (1856–1919) – krievu domātājs, rakstnieks un publicists. Vārds “rozanovisms” Adamovičam nozīmēja to pašu, ko “pļāpāšana, aizmuldēšanās”.], pārlieka uzmanības pievēršana sev pašam, vaļīgums, koķetērija. Bet bīstamība jau slēpjas katrā uzrakstītajā rindā, no tā nekur neglābties – atcerēsimies Turgeņevu: “bailes no frāzes arī ir frāze” –, un melnrakstos tā ir vēl acīmredzamāka. Risks “atvēzēties kā Hļestakovam” tajos ir spēcīgāks, bet vēl spēcīgāka ir tieksme palikt tam, kas tu esi, lai kāds šis tavs “es” būtu. No sevis arī neaizbēgsi.

Taisnība, no sevis neaizbēgsi. Šo “apoloģiju” Adamovičs, iespējams, rakstīja kā atbildi tiem, kas viņam pārmeta nopietnam literatūrkritiķim nepiedodamu impresionismu, subjektīvismu, nonākšanu pretrunās ar sevi, domu fragmentārismu, argumentācijas trauslumu vai tās neesamību vispār. Palūkojoties “no putna lidojuma” uz visu kritiķu un literatūrzinātnieku aparto, krustu šķērsu izvagoto lauku, nevar nesajust, ka taisnība ir Adamoviča pusē. Kādā vēstulē dzejniekam Činnovam viņš, atsaucoties uz literatūrzinātnieka Borisa Eihenbauma rakstu ar nosaukumu “Kā uzrakstīts Gogoļa “Šinelis””, saka: “Nu, vai nav vienalga, kā uzrak­stīts “Šinelis”? Uzrakstīts – un uzrakstīts!” Vai kādā citā vietā: ““Dostojevska romāni ir polifoniski”, “Tāds un tāds romāns ir uzrakstīts tā un tā”. Skaisti, bet ko tālāk? “Polifoniski”, “uzrakstīti” – bet ar ko tas mani bagātina, ar ko tas man var būt interesanti, izņemot tīras ziņkāres apmierināšanu? Kritika tiek attaisnota tikai tad, kad rakstošajam izdodas caur cita sacīto pateikt kaut ko savu, proti – kad, pieskaroties svešai ugunij, viņš uzliesmo un pēc tam jau deg un staro pats.”

Brīnišķīgākais Adamoviča komentāros ir tas, ka katrs no tiem ir uzrakstīts it kā vienā elpas vilcienā vai vismaz vienā “piesēdienā”. “Fotogrāfisks domas momentuzņēmums” – precīzāk nepateiksi. “Lūk, man tā padomājās...” Izrādās, ar to pietiek. Lai arī “Komentāros” apkopotās esejas tapušas gandrīz 30 gadu laikā, lasītājam rodas iespaids, ka tās uzrakstītas uzreiz, īsā laika periodā. Tas nozīmē, ka grāmatai piemīt tā iekšējā vienotība, par kuru šajā esejā runā autors. Pirmkārt, tematiskā vienotība (tikai par “pašu galveno”), bet, otrkārt (un tas ir vēl svarīgāk), intonatīvā vienotība – ne stilistiskā, bet tieši intonatīvā.

Nevis “stils – tas ir cilvēks”, bet ritms – tas ir cilvēks, frāzes intonācija – tā ir cilvēks. Stilu var viltot, stilu var pilnveidot, to var apgūt, bet frāzes vai vārsmas intonāciju rakstošais neapzinās un paliek tajā viņš pats. Kā spogulī – piemānīt nevar.

Mūsu literatūrā bijuši trīs intonācijas ģēniji: Ļer­montovs, Tolstojs un Bloks.

Blokam par epigrāfu vajadzētu likt Puškina “Čigānu” pēdējo rindu: “Pret likteņiem nav aizsardzības.” Apbrīnojama ir viņa solidaritātes izjūta ar visiem ļaudīm aklo “likteņu” vaiga priekšā, brālības apziņa, ar kuru viņš piesaista sevi citiem. “Labāk esiet ar dzīvi šo mierā, klusāk par ūdeni, zemāk par zāli…”[7. Citāts no Bloka dzejoļa “Balss no kora”, kurš beidzas ar brīdinājumu, ka nākotne būs salta un tumša.] – neaizmirstami! Tādas rindas atkārtojot, saki pats sev: “Nē, Bloks tomēr ir – starp dzejniekiem vienīgais,” un tajā mirklī tas atbilst patiesībai, tā lasītājs nekavējoties atsaucas dzejniekam. Bet, lasot Puškinu, Ļermontovu, Tjutčevu, Ņekrasovu vai Aņņenski, sev saki to pašu.

Mūsu sudraba laikmetā, kuru, starp citu, pareizāk būtu dēvēt par apsudraboto laikmetu, daudzi dzejas “metri” tuvredzīgi nenovērtēja Ļermontovu. Viņiem, tāpat kā kādreiz Žukovskim, nebija pa prātam viņa retoriskā runas maniere, kuras dēļ viņš dažkārt patiešām atgādina junkeru Grušņicki. Taču aiz Ļermontova “maza bērna skumjām”, aiz viņa “itin kā maršējošām vārsmām” – runājot Brjusova ironisko formulējumu valodā – viņi nesaklausīja viņa balss dievišķo tembru. Nesajuta, ka tas izpērk retoriku. Atceros, kā Gumiļovs, sēžot pie augstajiem grāmatplauktiem, reiz teica:

– Ja man ievajadzēsies Baratinski, es nenoslinkošu, paņemšu kāpnes, uzlīdīšu kaut vai līdz griestiem… Bet Ļermontova dēļ ne. Ja gadīsies pa rokai – paņemšu, bet lieki nestaipīšos.

Par Baratinski nestrīdos, viņš pelnījis, lai viņa dēļ ņemtu kaut vai desmit kāpnes: skolotājs, meistars, pašcieņas, patiesīguma, savaldības paraugs. Bet Ļermontovs… kā lai to paskaidro? Ļermontovs – tas ir pavisam kas cits. “Pa pusnakts debesīm…” – brīnums, elpa aizraujas.

Pārbaudu sevi: vai patiešām šī pusrindiņa atsevišķi no pārējā dzejoļa ir tik brīnumaina? Varbūt nostrādā pašiedvesma, hipnoze? Pieļauju, ka tad, ja šī pusrindiņa tā arī būtu palikusi par pusrindu, galva no tās nereibtu. Bet tā ir ģeniāls ievads tam, kas atklājas tālāk: viss tālāk pasacītais ir apsolīts, ģeniāli priekšvēstīts šajos trīs vārdos. “Pa pusnakts debesīm” – ja dzejā iespējama maģija, tad lūk – nepārspējams tās paraugs.

Reizēm Ļermontovā saklausāmas tās paša “brālības saiknes”, tā pati kopīgās atbildības intonācija, ko vēlāk pārķēra un attīstīja viņa māceklis Bloks. “Tev saku, dziedoni, es gribu asaras…”, “Pagaidi vēl mazliet…”. Vai poēmas “Vaļerika” ievadā savā prozaiskajā nepiespiestībā brīnišķīgais “vispirms”, kurš tūdaļ piešķir vārsmai tās īpašo melodiju:

Во-первых, потому, что много

И долго, долго вас любил…[8. Parindenis: “Vispirms tāpēc, ka jūs tik daudz,/ tik ilgi, ilgi mīlēju...”]

Bet retorika patiešām bija, tikai ne Brjusovam par to runāt.

Pāris dienas pirms Rīgas Laika festivāla Uldis Tīrons man pēkšņi pavēstīja, ka Inese Zandere kaut kāda iemesla dēļ nevarēšot ierasties uz savu festivāla programmā paredzēto rakstīšanas meistarklasi un ka tāpēc man vajadzētu viņu aizvietot. Nodarbības nosaukums man “atnāca” tūlīt un nez no kurienes: “Rakstīšana kā saruna pašam ar sevi”. Tajā brīdī Adamovičs man nebija ne prātā, taču vēlāk – jau pēc meistarklases – es atvēru “Komentārus” uz labu laimi un vienā no grāmatas pamattekstā neiekļautajiem komentāriem[9. Ieinteresētiem lasītājiem varu ieteikt “Komentāru” filoloģisko izdevumu (Георгий Адамович, Комментарии. Санкт-Петербург: Алетейя, 2000), kas ne vien aprīkots ar izsmeļošām piezīmēm, bet arī ietver sevī visus 1967. gada izdevumā neiekļautos komentārus un iekļauto komentāru pirmtekstus, ļaujot izsekot Adamoviča labojumiem, gatavojot grāmatu izdošanai.], kas līdz šim man bija paslīdējis garām, pārsteigts un priecīgs izlasīju šādas rindas: “Rakstniekam vajadzīgs tikai viens: galds, papīrs, vientulība. Un tikai viens viņam ir darbs: saruna pašam ar sevi. Ne monologs, bet tieši saruna, kurā jautājumi ir svarīgāki par atbildēm, bet doma nav šķirama no šaubām, kas to atdzīvina un padara skaidrāku.”

“Komentāri” ir Adamoviča saruna pašam ar sevi – ne ar kaut kādu abstraktu lasītāju, pat ne ar savu iedomāto ideālo lasītāju, bet ar sevi. Tajā ir daudz jautājumzīmju, bet tikpat kā nav tādu vārdu kā “tātad”, “tas liecina, ka” u.tml., ir daudzpunktes, bet pavisam reti – izsaukuma zīmes. Un tas ir pareizi, jo, sarunājoties ar sevi, mēs taču necenšamies sev kaut ko iestāstīt, sevi par kaut ko pārliecināt, uz kaut ko aģitēt. Mēs tikai godīgi, no sirds cenšamies kaut ko saprast, ar kaut ko tikt skaidrībā, kaut ko atrisināt, pat ja līdz galam atrisināt neko nav iespējams. Sarunājoties ar sevi, mēs neizjūtam kārdinājumu kaut ko sarežģīt, intelektualizēt, koķetēt, izlikties gudrākiem, nekā esam. Mēs esam tādi, kādi esam, runājam par to, kas mūs interesē vai liekas svarīgs, bet runājam patiesi un dzīvi, bez blefošanas un iztaisīšanās. Ne visiem aizrausies elpa vai noreibs galva, izdzirdot rindas “Pa pusnakts debesīm”, bet Adamovičam aizrāvās, un vienīgais, kas šajā komentārā izraisa vieglu vilšanās sajūtu, ir viņa mēģinājums paskaidrot, kāpēc. Pārāk loģisks un racionāls ir šis skaidrojums, un tieši tāpēc tam grūti noticēt.

Protams, šāda “sarunas pašam ar sevi” intonācija nav Adamoviča izgudrojums, tā vairāk vai mazāk jūtama visos darbos, kas sarakstīti tā saucamajā “literārās dienasgrāmatas” žanrā. Tas, kas Adamoviča intonāciju manās acīs dara tik īpašu, ir šis viņam piemītošais kristīgās (sv. Augustīna “Atzīšanās”) un klasiskās (Sokrata un Platona) tradīcijas sakausējums. Šajā ziņā Adamovičs ir – “starp literatūrkritiķiem vienīgais”.

Karls Jasperss darbā “Filozofiskā ticība” saka: “Cilvēks nav apmierināts ar sevi. Viņā mīt kaut kas nesamērojami lielāks par viņa ikdienišķo esamību, par viņa zināšanām un garīgo pasauli.”

Gandrīz vārds vārdā to pašu Tolstojs saka par kņazu Andreju, kuram gribas raudāt, kad viņš klausās, kā dzied Nataša, – dažas apbrīnojamas rindas, kas cienīgas būt par epigrāfu visai krievu literatūrai. Par epigrāfu un brīdinājumu: neejiet tālāk, neizdomājiet neko citu, jo patiesi – tas viss būs tikai izdomājums, tikai tukšas fantāzijas. Vairāk par sevi mēs neko nezinām un nekad neuzzināsim.

Nu, bet kā tad ar intuīciju, kurai daži krievu filozofi pat atraduši pamatojumu, kā ar ģeniālajām metafiziskajām prāta konstrukcijām, kas divtūkstoš gadu garumā ar pilnām tiesībām bijušas cilvēces slava un lepnums? Reiz Berdjajeva mājās Klamārā, kur viņš pie svētdienas tējas galda ar vienu no saviem viesiem apsprieda jautājumu, ko Dievs prasa no cilvēka, un autoritatīvi – acīmredzot labi pārzinādams šo lietu – skaidroja neattapīgajam apmeklētājam, kādas tad īsti ir šīs dievišķās prasības, es namatēvam pusbalsī ievaicājos:

– Bet no kurienes jūs visu to zināt?

Berdjajevs pagriezās pret mani, pasmīnēja un atbildēja ar tādu kā joku: jautājums, sak, muļķīgs, bērnišķīgs. Apmēram tas pats man reiz atgadījās ar Stepunu[10. Fjodors Stepuns (1884–1965), krievu literāts, filozofs, sociologs, emigrācijā no 1922. gada.]. Nenoliedzu, atzīstos grēkā, varbūt mans jautājums no tiesas ir muļķīgs. Galu galā, dažas no visdiženākajām, visiedvesmojošākajām filozofijas sistēmām nebūtu radušās, ja to patiesuma pārbaudes neiespējamība tiktu uzskatīta par šķērsli. Mēs būtu palikuši bez milzu bagātībām.

Bet es atzīstos arī citā grēkā – tajā, ka šī atbildes neiespējamība man tomēr šķiet bezgala nozīmīga; tajā ir ne mazāk jēgas un garīga svara kā jebkurā metafiziskā sistēmā. Starp citu, Jasperss, būdams reliģiozs cilvēks, tai pašā grāmatā pilnībā atzīst, ka nodarboties ar Dieva esamības pierādīšanu varēja tikai līdz Kantam, bet tagad to darīt atļaujas vienīgi ne pārāk godprātīgi domātāji (pie kuriem viņš – gan ar atrunām – pieskaita arī Hēgeli). Tieši tā! Un ne tikai nodarboties ar Dieva esamības pierādīšanu, bet arī loģiski spriest par visu, kas nav pieejams mūsu saprātam. (Loskis[11. Vladimirs Loskis (1903–1958), ortodoksāls teologs, emigrācijā no 1922. gada.] pārmet viņa nīstajam panteismam, ka tas esot “neloģisks”. It kā loģikai šajos minējumos varētu būt izšķiroša nozīme, it kā jau iepriekš būtu skaidrs, ka visa neierobežotā esamība pakļauta mūsu loģikai!) Drošas pārliecības nav, pārliecināti nevaram būt ne par ko, bet “intuitīvi” apsvērumi un prātojumi… nu ko, tie brīvi pieejami jebkuram. Slikti ir tikai tas, ka, lai cik daudz to būtu, lai cik labi izstrādāti un pārliecinoši tie dažkārt šķistu, tie visi atšķiras cits no cita. Vienotība nav sasniedzama. Tās nekad nav bijis un nebūs. Katrs domātājs piedāvā savējo, personisko, patvaļīgo, kas nevienam citam nevar būt obligāts un visbiežāk ir pretrunā visam, kas piedāvāts pirms tam.

Tā gribot negribot tu paliec ar kņazu Andreju un ar svētlaimīgi mokošo apziņu, ka būt apmierinātam ar sevi nav iespējams, tajā pašā laikā juzdams, ka tieši tur arī slēpjas “varbūt tā nemirstības ķīla”.[12. Citāts no Puškina lugas “Dzīres mēra laikā”.]

Te man nekā nav ko piebilst. Ja nu vienīgi pāris vārdu par Berdjajevu, kuru pēc daudziem gadiem nesen atkal paņēmu no plaukta palasīt. Nekas nesanāca. Berdjajeva monotonais partijas skolas lektora tonis ir neizturams. Šajā sakarā interesanta ir kāda cita “Komentāru” eseja, kurā Adamovičs salīdzina Berdjajevu ar Vasiliju Rozanovu – to pašu Rozanovu, kuru Berdjajevs reiz nosauca par “ģeniālu krievu bābu, mistisku bābu”:[13.   Skat. Berdjajeva rakstu “Par “mūžīgi bābisko” krievu dvēselē” viņa rakstu krājumā “Kristietība, komunisms un eross”, Rīga: Intelekts, 1994]“Šestovs pareizi atzīmēja, ka no visiem mūsu “jaunajiem kristiešiem” vienīgi Rozanovs prot izrunāt Dieva vārdu pareizajā tonī. Berdjajevam un pat Bulgakovam, garīdzniekam, šāda prasme nepiemita, no marksistiski žurnālistiskā leksikona viņi bez aizķeršanās pārgāja uz reliģiskām tēmām, nesajūtot vitālo vajadzību rakstīt un izteikties citādi.” Adamovičs ļoti augstu vērtēja Rozanova stilu, valodu, intonāciju – nav šaubu, ka tā ir ietekmējusi viņa paša prozas valodu. Tas, ko viņš nevarēja Rozanovā izturēt, bija viņa daudzvārdība, pļāpīgums, neprasme apstāties vai ieturēt pauzi. Tas viss, viņaprāt, nogalina tekstu, tāpat kā to nogalina sentimentalitāte vai neattaisnota ironija. Taču tajā pašā laikā Rozanovam piemīt kaut kas tāds, kam citi rakstnieki nespēj pat pietuvoties, un Berdjajevam “ar visu viņa spēcīgo, skaidro analītisko prātu nekad nesasniegt tos augstumus, līdz kuriem kaut kādā nesaprotamā veidā prāta apskaidrības brīžos aizrunājās pļāpa un putrotājs Rozanovs”.

Kas zina, varbūt arī Berdjajevs sajuta, ka, runājot par Dievu, vajadzīgs izteikties citādi. Varbūt viņš mēģināja – redzēja, ka nekas nesanāk, un atgriezās pie tā vienīgā toņa, kādā viņš mācēja izteikties. Var būt visādi, taču tādā gadījumā jautāju (pusbalsī) – kāpēc labāk nepaklusēt? Arī šis jautājums, iespējams, ir bērnišķīgs, taču ne muļķīgs. Būtu grūti to pierādīt, bet es domāju, ka Adamoviča intonācijai ir ļoti ciešs sakars ar to, ka viņš šo jautājumu sev ir uzdevis ne reizi vien. “Komentāros” viņš piemin savu nerealizēto jaunības laika ieceri, kas radusies tieši Rozanova lasīšanas iespaidā, – uzrakstīt par Evaņģēliju, par visu to, kas tajā viņu tik ļoti uzrunāja. “Un labi, ka neuzrakstīju,” viņš saka. “Jo kas gan būtu sanācis? Tremolo balsī, paštīksmināšanās un tinte, tinte, tinte, kas it kā kļuvusi par asinīm.”

Nav iespējams būt dzejniekam un neatcerēties nāvi. Dzeja nevar pastāvēt bez nāves attālas klātbūtnes. Protams, tas nenozīmē, ka dzejoļos būtu nemitīgi jāpiesauc vārds “nāve”. Tas nenozīmē arī, ka dzejoļiem jābūt drūmiem, bēdīgiem, “morbidiem”. Bet tas nozīmē, ka dzejoļos jābūt iekšējai saskaņai ar Platona rindām par saikni starp radīšanu un nāvi – rindām, kuras tik ļoti pārsteidza un apbūra Šestovu, ka viņš bez gala tās atkārtoja un uz tām atsaucās. Tiesa, saskaņā ar Platonu nāve ir filozofijas avots un dzinējspēks.* Taču uz dzeju tas attiecas vēl jo vairāk. Ja nebūtu nāves, par ko tad dzeja? Kam tad dzeja? Vienkārši tāpat, izklaidei, mirklīgai baudai. Tikai un vienīgi.

Puškins, viņa rindas, kas pārsteidz ar savu nelokāmību un vīrišķību: “Pret likteņiem nav aizsardzības”, “Lai tad pie kapu sētas vārtiem…”[14. Citāts no Puškina dzejoļa “Vai klīstu es pa skaļām ielām…”.] – itin kā apliecinājums tam, ka viņš atceras, par ko jāatceras vienmēr, itin kā par pamācību tiem nelabojamajiem dzejas jautrībniekiem, kas gatavi uzskatīt viņu par savu sabiedroto. Kādā maz pamanītā, bet gudrā grāmatā par Puškinu, kas pirms gadiem trīsdesmit iznāca kaut kur Belgradā vai Sofijā, – Serapina “Puškins un mūzika” – dots apzīmējums Puškina poēzijas tonalitātei: “traģiskais mažors”. Cik precīzi! Viens no retajiem komentāriem par Puškinu, kur jūt radošu pieeju, – protams, ja neskaita visus noderīgos, smagu darbu prasījušos, interesi – tomēr seklu interesi – raisošos, otršķirīgi interesantos pētījumus par to, kura no Puškina rindām kļūdas dēļ iekļauta tajā vai citā dzejolī, vai ar ko kopā Puškins Maskavā dzēra tēju pēc tikšanās ar caru.

Nāve – saredzama vai nesaredzama – ir klāt visā diženajā, ko uzrakstījusi cilvēka roka. Tā ne vienmēr ir tēma, taču fons tā ir vienmēr, tāpat kā tā ir fons visai mūsu esamībai. Tas, bez kā vismākslinieciskākais vēstījums, pārdomas vai dzejolis neizbēgami ir un paliek plakani; kas piešķir nokrāsu katram vārdam. Padomju literatūra, kurā talantu netrūkst, ir tik neizturami pliekana tieši tāpēc, ka par nāvi šajā literatūrā aizmirsts. It kā nebūtu vērts par to domāt. Nemirstība, biedri, ir kolektīvā, kopdarbā, jaunas sabiedriskas iekārtas celšanā! Ne izaicinājuma, ne izmisuma, ne pārvarēšanas; priekšā nav ne gaismas, ne tumsas, nekā no cilvēku mūžīgā mantojuma. Reizrēķina tabula, kas nomainījusi it kā nekam nevajadzīgos logaritmus.

* Platons, kā visiem zināms, bija dzejnieku ienaidnieks un nolēma viņus izdzīšanai no savas ideālās sabiedrības. Bet vai te nav noticis pārpratums? Vai viņš nav sašaurinājis dzejas jēdzienu līdz nosacītam, lai arī pašam izplatītākajam priekšstatam par to? Ja viņam toreiz kāds iebilstu, ka viņš, dižākais senatnes dzejnieks, nosoda pats sevi, kāda būtu bijusi viņa atbilde? Pārpratuma piemērs – kā pie mums Tolstojs, kurš nosodīja Šekspīru. (Autora piezīme.)

Pirmajā Zaļās lampas sanāksmē 1927. gada 5. februārī Adamovičs uzstājās ar priekšlasījumu par tēmu “Vai dzejai ir mērķis?”. Man nav gadījies lasīt šī priekšlasījuma tekstu, ja tas vispār ir saglabājies, taču viņa atbildi uz šo jautājumu var nojaust pēc tā, ko viņš saka kādā no saviem rakstiem: “Dzejas nav tur, kur nav nāves izjūtas, kur ir atmests tās dabiskais uzdevums: mirstīgas būtnes atbilde nāvei. Bez tā pavisam noteikti nekā nav – lai cik virtuoza būtu vārda meistarība.” To pašu (iespējams, ar atrunām) viņš būtu varējis teikt arī par literatūru vispār. “Annu Kareņinu” viņš uzskatīja par labāko romānu pasaules literatūrā, stāstu “Ivana Iļjiča nāve” kādā jūtu uzplūdu brīdī nosauca par vairāk vērtu nekā visi Dostojevska romāni kopā, un Tolstoja prozas spēku skaidroja ne tikai ar viņa milzīgo rakstnieka talantu, bet arī ar to, ka viņš “pastāvīgi domāja par nāvi”.

Par nāvi domāja arī Adamovičs, jo sevišķi savas dzīves pēdējos gados. “Kā vienmēr,” savos memuāros raksta Odojevceva, “kad viņš runāja par savu nāvi – un no tās, lai arī centās to slēpt, viņš paniski baidījās, vēl vairāk nekā Buņins –, viņa balss skanēja slāpēti, un viņa lielās skaistās acis apdzisa un sašaurinājās, bet mute sašķiebās rūgtā un bezcerīgā grimasē.” Taču, spriežot pēc Adamoviča rakstītā, viņš ne tik ļoti baidījās no nāves kā tādas, cik no muļķīgas nāves. “Pēc muļķīgas dzīves pienāks muļķīga nāve” – šie Tolstoja dzīves nogalē rakstītie vārdi viņam iedvesa gluži reālas šausmas. Nav gan iemesla domāt, ka, līdzīgi Tolstojam, viņš savu literāro darbību būtu uzskatījis par muļķīgu niekošanos, taču viņam nebija arī ilūziju par to, ka tā varētu izturēt vissīkāko pārbaudi “mūžības priekšā”. Ja kāds būtu ielūkojies viņa šaurajā Parīzes centra 7. stāva divistabu dzīvoklītī brīdī, kad viņš strādāja, un prasījis, ko viņš raksta, arī Adamovičs, līdzīgi Hamletam, būtu varējis atbildēt: “Vārdus, vārdus, vārdus.”

Viens no viņa tuvākajiem krievu dzejniekiem bija Innokentijs Aņņenskis, kura dzejā Adamoviču visvairāk valdzināja viņa traģiskā dzīves izjūta, atbrīvošanās no jebkādām ilūzijām un spēja atrast šai izjūtai adekvātu poētisko izteiksmi. “Aņņenskis –,” viņš saka kādā no saviem rakstiem, “tas pat nav cilvēciskās drāmas piektais cēliens; tas ir apmulsis čuksts pirms krītoša priekškara, kad atliek vien doties mājās, bet nekādu māju jau būtībā nav.” Man šķiet, ka Adamoviča dzīves izjūtā – vismaz tiktāl, cik par to iespējams spriest pēc “Komentāriem”, – ir kaut kas ļoti radniecisks. Jo citādi – no kurienes šī intonācijas nospriegotība? No kurienes šis aizlauztas balss tembrs, kas nevis sludina, bet jautā, atgādinot mums, mirstīgām būtnēm, ka nevis vārdi kaut ko nozīmē, bet vienīgi tas, kā tie tiek izrunāti.

Autors pateicas Amandai Aizpurietei par Adamoviča komentāru tulkojumiem un Radio Svoboda
par Adamoviča audioierakstiem.