Gājiens uz Kremli

Alekseja Slapovska romāns “Gājiens uz Kremli” (2010) sākas ar ainu, kurā milicis nejauši nogalina jaunu dzejnieku. Nezinot, ko īsti vainot un ko iesākt, dzejnieka māte paceļ līķi un ar mirušo dēlu uz rokām gandrīz neapzināti sāk doties Kremļa virzienā. Viņai aiz muguras seko dēla draugi. Otrā pilsētas malā tieši tajā pašā laikā, kad māte sāk savu garo gājienu pēc taisnības, kāds vecs žūpa nolemj, ka viņa brālis, kurš iepriekšējā naktī nomiris un kuru viņš tā īsti nekad nav mīlējis, ir pelnījis pēdējo mājvietu pie Kremļa sienas. Tā nu uz Kremli dodas arī viņš. Spontānajam gājienam pievienojas garāmbraucoša bēru procesija, kuras dalībniekiem radies iespaids, ka Kremļa nekropole pēkšņi atvērta privātiem apbedījumiem un šādu retu izdevību nedrīkst laist garām. Sociālajos medijos padzirdējusi, ka kaut kas notiek, uz skatuves parādās opozīcija; pastāvošās iekārtas pretinieki ir sajūsmā, ka beidzot piepildījies viņu sapnis – tūkstošiem Krievijas pilsoņu devušies gājienā uz Kremli! Valdības īpašo uzdevumu vienībām neizdodas satraukto pūli izkliedēt – specnaza iejaukšanās to tikai vēl vairāk satracina. Visbeidzot milzīgais, simtiem tūkstošu lielais pūlis nonāk Sarkanajā laukumā. Gājiena dalībniekiem nav daudz kopīga. Vairākums vispār īsti nezina, kāpēc izgājuši ielās. Viņiem nav ne kopīgas platformas, ne kopīga sapņa vai līdera; šos cilvēkus kopā satur pārliecība, ka “pietiek”. Saniknoto pūli uzrunā prezidents; viņš mēģina pielabināties, piesaucot demokrātiju un atzīstot, ka nepieciešamas pārmaiņas, taču viņa sakāmais tā īsti nevienu neinteresē. Neko vairāk valdība nu jau vairs nevar izdarīt.

Šo notikumu reālā versija risinājās 2011. gada decembrī, vienīgi par dzirksteli, kas aizdedzina tautas dusmas, kalpoja nevis dzejnieka nāve, bet negodīgas vēlēšanas. Tomēr protesta loģika nemaz tik ļoti neatšķīrās no romānā aprakstītās. Vīlusies vidusšķira, pati sev par pārsteigumu, atģidās Maskavas ielās, pieprasot brīvas un godīgas vēlēšanas un “Krieviju bez Putina”. Izbrīnītās pasaules acu priekšā Krievijas politiskajā ainavā gandrīz vienas dienas laikā notika dramatiskas pārmaiņas. Kremlī kāds varbūt vēl cer, ka protestu kustību, kā savulaik Napoleonu un Hitleru, apturēs Krievijas ziema. Taču Maskavas demonstrantiem nav problēmu ar pārtikas piegādi. Un, kad pienāks pavasaris, viņi turpat vien būs, gatavi pārplūdināt galvaspilsētas ielas un laukumus. Protams, Vladimirs Putins vēl zināmu laiku var noturēt un droši vien arī noturēs varu savās rokās, tomēr režīms, ko viņš pēdējo desmit gadu laikā uzbūvējis, jau ir sabrucis un to tik vienkārši nevarēs pa gabaliņam vien salikt atkal kopā.

Pagājušajā mēnesī, gaidot sabiedrības protestu nākamo raundu, Maskavā sapulcējās televīzijas brigādes no visām pasaules malām. Tāpēc varbūt būtu lietderīgi jau pašā sākumā pateikt, ka decembra un tiem sekojošie protesti nebija revolucionārs Arābu pavasara krievu variants. Tie nebija arī novēlotas ukraiņu stila krāsainās revolūcijas vēstneši.

Pirmkārt, Krievija nav Ēģipte. Putins ir krietni jaunāks nekā Mubaraks; viņš bijis pie varas vienpadsmit gadus (salīdzinājumā ar Mubaraka trīsdesmit), turklāt Krievijas iedzīvotāju vidējais vecums ir ievērojami lielāks nekā Ēģiptē, un demokrātijas vilinājums viņu acīs nav ne tuvu tik kārdinošs. Izredzes, ka Krievijas armija nostāsies tautas pusē, ir niecīgas un arvien samazinās; neviens no krievu opozīcijas grupējumiem nav tik labi organizēts kā islāmisti. Kairā protestētāji okupēja Tahrīra laukumu; abās Maskavas demonstrācijās tauta sapulcējās norādītajā vietā un pēc tam mierīgi devās mājās. Visbeidzot, Krievijā valdībai ir daudz lielākas finansiālās un politiskās iespējas noturēties pie varas.

Tikpat maz 2011. gada un 2012. gada Krievija atgādina Ukrainu 2003. gadā. Kijevas ielās pūlis sacēlās pret valdību, kura bija ar krāpšanu atņēmusi vairākuma izraudzītajam kandidātam uzvaru vēlēšanās. Krievu protestētāji arī jūtas piekrāpti, taču ne jau tāpēc, ka būtu nozagtas viņu balsis. Tieši otrādi, demonstranti protestēja pret to, ka viņiem nav par ko balsot. Viņi izgāza dusmas par negodīgām vēlēšanām kā tādām. “Šīs vēlēšanas bija farss,” vēstīja viņu lozungi. Neviens nezina, kur valsti novedīs demonstrantu caurcaurēm negatīvais, pret Putinu vērstais sašutums. Skaidrs ir tikai viens – “kontrolētā demokrātija” ir sabrukusi mūsu acu priekšā.

Kā tieši būtu jāsaprot šī “kontrolētā demokrātija” – miglaina sistēma, kura līdz nesenajiem notikumiem šķita iekarojusi stabilas pozīcijas kā iekārta, kas postkomunistiskajā Krievijā valdīs vismaz tuvākajā nākotnē. Šobrīd – īpaši kopš savu Krievijas vēlēšanu kumēdiņu galvenā uzrauga amatu zaudējis Vladislavs Surkovs – tā drīzāk sākusi atgādināt vēsturisku dīvainību. Lai ķertos pie sekcijas, vajadzīgs līķis. Un tā nu mēs tikai tagad varam pirmo reizi ielūkoties šajā noslēpumainajā Krievijas politikas fenomenā un mēģināt izskaidrot, kā tad tas īsti funkcionējis.

Lai atrisinātu mīklu, ko sauc par “kontrolētu demokrātiju”, mums vispirms jāatbild uz vienu jautājumu. Kāda ir negodīgu vēlēšanu politiskā funkcija valstī, kas tā īsti nekad nav izlikusies par demokrātiju? Kāpēc Putina režīmā negodīgas vēlēšanas šķita vienlaikus bezjēdzīgas un absolūti nepieciešamas? Tas, ka visas Putina ēras vēlēšanas noritējušas pēc stingri izstrādāta plāna, ir, Jūlijas Jofes vārdiem, “fakts, ko Krievijā apzinās un atzīst ikviens, neatkarīgi no piekoptā retorikas stila vai politiskās pārliecības”. Vēlēšanu urnās tika mesti lieki biļeteni, vēlētāji bieži nobalsojuši vairākas reizes, falsificēti balsu skaitīšanas rezultāti; mediju monopols, apmelošanas kampaņas, parakstu anulēšana un kandidātu diskvalificēšana – tās visas gadiem ilgi bijušas Krievijas vēlēšanās plaši pielietotas metodes. Surkova komandai nepietika ar spēles laukuma piešķiebšanu vajadzīgajā virzienā; drošības labad tika norobežotas arī stadiona ieejas un izejas, jebkuram potenciāli nopietnam konkurentam liedzot iespēju iekarot kaut cik jūtamu atbalstu vēlētāju vidū. Bet kā tik paredzami negodīgas vēlēšanas var piepeši izprovocēt šādu skarbu pārmetumu lavīnu? Kāpēc “vēl mazliet no tā paša” negaidīti izraisījis tik vētrainu sašutumu? Lai saprastu Putina režīmu un uztaustītu tā vājās vietas, ir svarīgi iedziļināties pēdējās desmitgades Krievijas vēlēšanu mehānismos – tieši tāpat, kā bija absolūti nepieciešams tikt skaidrībā par 30. gadu paraugprāvām, lai izprastu Staļina režīmu. Pirms septiņdesmit pieciem gadiem viens no svarīgākajiem Kremļa ideologu uzdevumiem bija izmantot šo tiesas prāvu iepriekšzināmos spriedumus, lai uzskatāmi parādītu Staļina varu; jo sāpīgāk un nepārprotamāk nevainīgi bija tie, kuri rūpīgi horeografētās mizanscēnās nepatiesi atzinās nodevībā pret dižo vadoni un par savu padevību tika steigšus likvidēti, jo lielāku efektu šie paraugdemonstrējumi radīja. Tieši tāpat, tikai ne tik cietsirdīgi paraugvēlēšanas, kas tika sarīkotas laikā no 2000. līdz 2008. gadam, demonstrēja Putina valdības spēku un striķīšu raustīšanas prasmi. Kremlis ne tikai ievirzīja vēlēšanas sev tīkamā gultnē, bet arī (pretēji tam, ko varētu sagaidīt) papūlējās, lai pilnīgi visiem būtu nepārprotami skaidrs, ka tas diktē ikviena vēlēšanu šarādes spēlētāja kustības un izplāno katru šķietamo priekšvēlēšanu krīzi. Kremlis netēloja caru, tas tēloja dievu.

Līdz nesenai pagātnei Putina Krievijā vēlēšanas, kaut arī neslēpti nebrīvas un negodīgas, paradoksālā kārtā bija gan režīma popularitātes, gan nepārprotamā autoritārisma pamatā. Tāpat kā nebeidzamās partijas tīrīšanas no neskaitāmajiem tautas ienaidniekiem kalpoja par apliecinājumu Staļina tiesībām uz varu, tā arī Putins savas pilnvaras attaisno, pierādot spēju rīkot vēlēšanas, kuras, lai cik acīmredzami negodīgas, neizprovocēja tikpat kā nekādu atklātu pretestību. Svarīgi ir arī saprast, kāpēc, neraugoties uz Krievijas Domes politisko bezspēcību, tieši parlamenta vēlēšanas izrādījušās režīma vājā vieta. Prezidenta vēlēšanas (pat tās, kurās 2008. gadā “uzvarēja” Medvedevs) vienmēr bijušas referendumi par uzticību Putinam, turpretim parlamenta vēlēšanās tauta izteikusi savu viedokli par Putina sistēmu. Tieši tāpēc tās arī kļuvušas par pilsoniskā nemiera un neapmierinātības zibensnovedēju. Vairumam izrādījies psiholoģiski daudz vieglāk nobalsot pret Vienoto Krieviju nekā pret pašu Putinu, īpaši paturot prātā, ka arī pats premjerministrs pēdējā gada laikā publiski arvien vairāk norobežojies no paša dibinātās partijas.

Pēdējos desmit gadus vairākums Krievijas pilsoņu dzīvojuši pārliecībā, ka vēlēšanas, jā, ir negodīgas. Taču viņi uzskatījuši, ka, pat ja vēlēšanas būtu brīvas un godīgas, Putinam tik un tā nebūtu ne mazāko grūtību tajās uzvarēt. Pat viens no vadošajiem Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem, Sergejs Kovaļovs, kurš savulaik nosauca Putinu par “draudīgāko figūru Krievijas mūsdienu vēsturē”, pirms dažiem gadiem negribīgi atzina, ka “Putins būtu uzvarējis 2000. un 2004. gada vēlēšanās – iespējams gan, ne ar tik nepiedienīgi nomācošu pārsvaru – arī tad, ja tajās nebūtu notikusi rezultātu falsifikācija un nelikumīga tā saucamo valdības “administratīvo resursu” izmantošana” un ja visiem kandidātiem patiešām būtu bijusi vienāda iespēja uzrunāt vēlētājus ar televīzijas un preses starpniecību. Neatkarīgo sabiedriskās domas pētnieku veikto aptauju dati runā par labu šai atziņai. Tātad vēlēšanas nebija domātas, lai izvēlētos, kas valdīs Krievijā; tās tika liktas lietā, lai dramatizētu bez iebildumiem akceptēto realitāti – Krievijas sabiedrības lielākās daļas atbalstu Putinam.

Putinam vēlēšanas bija būtiski svarīgas ne jau tikai, lai piešķirtu varai likumīgu statusu, – tās bija nepieciešamas vēl arī tādēļ, lai valsti būtu iespējams pārvaldīt. Putins nebūtu varējis Krievijā valdīt pēdējos desmit gadus, ja nebūtu šādas ritualizētas pilnvaras saņēmis negodīgajās vēlēšanās. Situācijā, kad valstī nav ne nopietnas valdošās partijas, ne normāli funkcionējošu politisku institūciju, vēlēšanas kalpojušas par svarīgāko politiskās elites kontrolēšanas un atjaunošanas instrumentu, pasargājot no bīstamas šķelšanās riska. Arī citos nedemokrātiskos režīmos periodiskas bezkonkurences “vēlēšanas” pilda to pašu funkciju, ko militārās mācības bruņotajos spēkos. “Mūsējie” vienmēr uzvar, un tas ceļ karaspēka morāli, vienlaikus ļaujot vadībai nošķirt apsviedīgos komandierus, kuriem būtu vērts piešķirt augstāku pakāpi, no neizdarīgajiem, kurus labāk atlaist. Piemēram, 2010. gadā, kad Vienotā Krievija reģionālajās vēlēšanās Tverā saņēma tikai 35% balsu, apgabala gubernators Dmitrijs Zeļeņins zaudēja savu amatu. Tas bija signāls visu pārējo apgabalu gubernatoriem: jāmācās prasmīgāk pieregulēt vēlēšanu rezultātus – no viņiem tiek sagaidīta pilnīga kontrole pār visu, kas notiek apgabalā. Vēlēšanas ļauj vietējām amatpersonām pierādīt centram savu gatavību un spējas pakalpot. Ne mazākajā mērā nepalīdzot saskaņot valsts vadītāju intereses ar visa plašā elektorāta vajadzībām, parlamenta vēlēšanas ir nevēlēto apgabalu gubernatoru lojalitātes pārbaude, kas paradoksālā kārtā viņiem var maksāt arī amatu.

Lai nodrošinātu vēlēšanām vajadzīgo iznākumu, nepieciešams manipulēt arī ar politisko piedāvājumu, pierādot, ka valdošajai partijai nav nevienas reālas alternatīvas. Vladislavs Surkovs un pārējie Kremļa polittehnologi gādājuši par to, lai remdenās viltus opozīcijas līderi – Zjuganovs, Žirinovskis, Mironovs – visu Putina desmitgades laiku paliktu līdz apnikumam nemainīgi, piepildot politisko apvārsni ar nesimpātiskiem konkurentiem un parūpējoties, lai pret režīmu noskaņotu aprindu redzeslaukā nekādā gadījumā neizkristalizētos nekas tāds, kas “piesietu aci”. Ķīniešu stila autoritārie līderi pilnībā izvairās no nacionāla mēroga vēlēšanu rituāliem. Putins izvēlējās citu ceļu: viņš padarīja vēlēšanas bezjēdzīgas vēlētāju acīs. Viņa galvenais mērķis bija ne tik daudz manipulēt ar rezultātiem, cik panākt, lai Krievijas pilsoņi pat nesapņo par vēlēšanām, kurās rezultāti nebūtu zināmi jau iepriekš.

Inscenētas vēlēšanas partijai nozīmē arī izdevību ik pēc zināma laika atjaunot savu tēlu. Regulāri sacerot jaunus saukļus un pat nomainot dažas sejas, Vienotajai Krievijai izdevies pasniegt sevi kā stabilitātes un pārmaiņu partiju. Gados jaunākiem Krievijas pilsoņiem, kuri jau pieraduši pie patērētāja lomas, šāda iespēja pirkt tirgū tikko nonākušu, svaigu “produktu”, iespējams, bija kā balzams sirdsapziņas nomierināšanai. Vladislavs Surkovs, atšķirībā no padomju pelēkā kardināla Mihaila Suslova, kurš bija pazīstams ar savu konservatīvismu un neuzticēšanos nekam jaunam, vienlaikus pildīja arī Krievijas galvenā novatora funkcijas. Viņam gluži dabiski padevās biedroties ar postmoderniem māksliniekiem vai “briļļainajiem” no IT pasaules. Viņa darba pamatprincips bija jaunrade stabilitātes vārdā.

Tomēr nav šaubu, ka pats svarīgākais pēdējo divpadsmit gadu viltus vēlēšanu politiskais uzdevums bija ļaut Putinam nodemonstrēt savu spēju manipulēt ar tām organizēti un prognozējami, tādējādi paradoksālā kārtā pārliecinot visus par savu autoritārā vadoņa mandātu. Negodīgas vēlēšanas, par kurām visiem zināms, ka tās ir negodīgas, režīmam ir pats lētākais un vieglākais ceļš, kā notēlot autoritāru varu, kuras patiesībā nemaz nav, ļaujot mazliet ilgāk noturēt valsti savā jau diezgan slābanajā tvērienā vai vismaz dodot nelielu atelpu. Lai sarīkotu negodīgas vēlēšanas, nepieciešama tikai pavisam mērena administratīvā jauda, toties rezultāts rada gluži neproporcionāli graujošu iespaidu par varu un kontroli, kas ir valdības rokās. Sarīkot pseidovēlēšanas ir tikpat kā uzvilkt aitas ādu, lai pierādītu, ka tu esi vilks. Padomju stila bezkonkurences vēlēšanas simulē centralizētu kontroli pār visu valsti, kuras Putina Kremlim patiesībā katastrofāli trūkst. Savā ziņā vēlēšanas ar iepriekšzināmu iznākumu pilda to pašu funkciju, ko Sarkanā laukuma parādes pēc Krievijas militārā spēka sabrukuma: tās ļauj režīmam padižoties brīvdabas pasākumā, kaut arī, tuvāk aplūkojot, daudzas raķetes izrādās tikai imitācija. Pateicoties inscenētām vēlēšanām, pret kurām neviens nav papūlējies vai uzdrošinājies protestēt, Putinam izdevās noslēpt sava režīma lielāko noslēpumu, proti, ka Krievija tiek pārvaldīta nevis slikti, bet gan ļoti pavirši – vai pat netiek pārvaldīta vispār. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, Putina reālā vara nekad nav sniegusies daudz tālāk par Maskavas robežām. Krievijas spēkavīram gan pietika spēka, lai neļautu nevienam pat mēģināt viņu nomainīt, taču viņa centieni pārvaldīt valsti piedzīvoja katastrofālu neveiksmi. Putins nav Krievijas priekšnieks. Daudz reālistiskāk uz viņu raudzīties kā uz reģionu elites ķīlnieku. Viņam neizdevās pārvarēt valsts vājumu. Viņam izdevās to vienīgi zināmā mērā nomaskēt. Putina izslavētā varas vertikāle ir tikai ilūzija, balstīta vienīgi uz visatļautības garantiju režīma lojālākajiem atbalstītājiem un vistuvāk stāvošajiem doto atļauju ienākt maģiskajā neiedomājamu bagātību lokā. Pēdējā jau ir pavisam cita tipa vertikāle, kas vairāk atgādina alpīnista trosi, ar kuras palīdzību nelielam draugu pulciņam izdodas uzrāpties augstu virs saviem ne tik veiksmīgajiem līdzpilsoņiem – kā 1967. gada filmā “Vertikāle” ar Vladimira Visocka dziesmām. Jebkuru nopietnu Krievijas politikas komentētāju mulsina tieši tas – ne jau elites spēja panākt savu vai uzspiest savu gribu pārējiem, bet drīzāk gan fakts, ka šiem cilvēkiem izdodas piesavināties nacionālās dabas bagātības, pielietojot tikai minimālu vardarbību. Citiem vārdiem, Putins nekad nav bijis īpaši stiprs. Taču viņam izdevies radīt sistēmu, kas izrādījusies relatīvi stabila tieši tāpēc, ka ļāvusi viņam izskatīties daudz varenākam nekā patiesībā.

Tā bija agrāk, bet kā ir tagad? Katastrofālās 4. decembra vēlēšanas sagrāva Putina rūpīgi veidoto reputāciju, liekot apšaubīt viņa spēju pilnībā kontrolēt notikumu gaitu Krievijā. Tieši uz to līdz šim balstījās viņa šķietami neierobežotā popularitāte sabiedrībā, kurā lielākais atbalsts tiek tiem, kuri spēj pārliecināt tautu, ka tur varas grožus dzelžainā tvērienā. Vēlētāji tika piekrāpti arī 2000., 2003., 2004., 2007. un 2008. gadā. Taču tikai 2011. gadā urnās samestie liekie biļeteni un negodīgi saskaitītās balsis (tas viss fiksēts ar viedtelefonu palīdzību) vairs netika uztvertas ar cinisku rezignāciju, piespiežot pacietību zaudējušos vēlētājus iziet ielās. Putina partiju publiski izsvilpa Maskavas Bolotnaja laukumā un Akadēmiķa Saharova prospektā; dažas nedēļas pirms tam viņš pats izpelnījās šādu uzņemšanu Maskavas Olimpiskajā stadionā. Piespiežot Kremli tik apkaunojošā kārtā nodemonstrēt, ka Krievijas politiskajai elitei trūkst jebkādas stratēģijas cīņai ar sabiedrības neapmierinātību, protestētāju pūļi, tāpat kā neveikli noorganizētā vēlēšanu falsifikācija, skaidri parādīja, kāpēc kontrolētā demokrātija vairs nav izmantojama par līdzekli politiski neaprēķināmās elites privilēģiju nosargāšanai. Šodienas acīm raugoties, kļūst skaidrs, ka viltotās vēlēšanas balstīja Putina sistēmu tikai pateicoties tam, ka sabiedrība pret tām neprotestēja, un tikai tik ilgi, kamēr sabiedrība pret tām neprotestēja. Kad nu vairāk nekā 50 000 cilvēku izgāja ielās divas reizes divu nedēļu laikā, visa pokazuha jeb rūpīgi koptā valdības kontroles ilūzija piepeši sabruka.

Lielie Maskavas protesti destabilizēja Putina režīmu ne jau tāpēc, ka pievērsa uzmanību tā netaisnīgumam (tas jau krietni sen bija saprotams visā pasaulē), bet gan tāpēc, ka atklāti parādīja tā nespēku, kas līdz šim, pateicoties Surkova šovmeņa talantam, bija lielā mērā sabiedrības acīm slēpts. Lai iznīcinātu ciematu, droši vien vislabāk uzmest tam dažas bumbas. Lai iznīcinātu Potjomkina sādžu, atliek vienīgi nomainīt kameras leņķi, atsedzot skatienam improvizētās stutes, kas balsta neizturīgo fasādi. Pēcvēlēšanu demonstrācijas bija tieši šāda revolucionāra perspektīvas maiņa.

Piedevām vēl režīms bija cietis arī estētisku sakāvi. Kontrolētā demokrātija savā dziļākajā būtībā bija teātra izrāde un piedzīvoja tieši tādu izgāšanos, par kādu palaikam izvēršas viduvēji iestudējumi. Pirmkārt, Putina un Medvedeva lomu maiņa atņēma ticamības efektu sižetam, kas solīja atvērtu nākotni. Sekoja nemākulīgā manipulēšana ar vēlēšanām. Tas, ka 4. decembra parlamenta vēlēšanas nepiedāvās nekādu izvēli, bija skaidrs jau iepriekš. Izrādi līdz galam sabojāja fakts, ka tā nesniedza arī ne mazākās izklaides iespējas.

2011. gada 24. septembrī, kad Medvedevs paziņoja, ka viņa šefs un draugs Vladimirs Putins atgriezīsies Kremlī, tika izjaukts smalks līdzsvars: pilnvaras, ko režīmam piešķīra tā šķietamā popularitāte, nonāca pretrunā ar tiesībām, ko sev piešķir autoritāra vara. 24. septembris lika saprast, ka īstas amatu rotācijas iespēja, uz kuru tandēms savulaik tik kārdinoši norādīja, ir un vienmēr bijusi tikai krāpšana – ka viss izlemts jau ļoti sen un visi procesi tiek stingri kontrolēti. Tie, kas bija likuši cerības uz Medvedevu, tagad izrādījās lētticīgi nelgas – visparastākie skatuves rekvizīti Putina personīgajā izdzīvošanas teātrītī. Izrādījās, ka Krievijas “kontrolētā demokrātija” nav vienkārši režīms, kurš nepiedāvā nekādu izvēli. Daudz ļaunāk – tā ir luga bez sižeta, kam publika varētu noticēt.

Tuvojoties 2000. gada vēlēšanām, toreiz nevienam nezināmais Vladimirs Putins noorganizēja Čečenijas krīzi, lai pārliecinātu krievus, ka tieši viņš spēs izglābt viņus no haosa un kara. 2004. gadā Putinam izdevās Krievijas iedzīvotājiem iestāstīt, ka viņiem jāizvēlas starp viņu un oligarhiem. Hodorkovskis tika iemests cietumā, un lielākā Krievijas pilsoņu daļa izvēlējās noticēt, ka viņu prezidents beidzot sarāvis ķēdi, kas viņu pirms tam saistīja ar Jeļcina rausēju aprindām. 2008. gadā, pretēji vispārējām prognozēm, Putins izlēma nekandidēt uz prezidenta amatu arī trešo reizi, līdz ar to it kā apsolot būtiskas pārmaiņas pastāvošās iekārtas rāmjos. Citiem vārdiem, visos trīs gadījumos prezidenta vēlēšanas pavadīja dramatisks un viegli uztverams publiskais stāsts.

2012. gadā Putinam šāda stāsta nav. Nav skaidrs, kādām sabiedrības interesēm par labu nāktu viņa atgriešanās Kremlī. Viņš neatgriežas, lai tiktu galā ar čečeniem, kuri tagad taču it kā esot viņa uzticamākie atbalstītāji: Kadirova lēņu valstiņā Vienotā Krievija fantastiskā kārtā saņēma 98% vēlētāju balsu. Arī no oligarhiem Putins krievus neglābs, jo šolaiku jaunie oligarhi ir viņa paša vecie Pēterburgas laiku čomi. Un visi tie, kas cerēja, ka jaunāka prezidenta vadībā arī režīms varētu tikt modernizēts, tagad aiz kauna par savu šokējošo naivumu ir gatavi vai zemē ielīst. 2012. gadā Putins ne tikai zaudējis savu krīžu risinātāja tēlu, bet nav pat spējīgs sarīkot kādu jaunu krīzīti, ko pēc tam triumfējoši atrisināt: šobrīd vaina par jebkurām jaunām problēmām gultos uz viņa paša pleciem. Vienīgais, ko Putins var pateikt visiem, kuri vaicā, kāpēc viņš vēlas atgriezties Kremlī, ir tas, ka citur viņam nav kur iet. (Saprotams, ka publikas ausīm nav domāta atziņa, ka Putinam jāpaliek pie varas, lai aizsargātu savas “biznesa intereses”, kaut gan liela sabiedrības daļa domā tieši tā.) Tagad, kad izrādījies, ka Putins ir ievainojams, viņa mērenākie kritiķi, visticamāk, neļaus sevi izmantot, lai vairotu režīma izredzes izdzīvot. Tā nu Kremlim droši vien nāksies izvēlēties: vai nu pieļaut īstas prezidenta vēlēšanas ar reāliem konkurentiem (cerot saņemt īstas, tautas dotas pilnvaras, bet riskējot ar sakāvi), vai arī aiznaglot visas lūkas un ļaut, lai režīms pamazām pārvēršas nekontrolējamā autoritārismā, apzinoties, ka agri vai vēlu pie durvīm pieklauvēs kāds “arābu pavasaris”. Nesen savā četrarpus stundas garajā “sarunā” ar tautu Putins ierosināja 4. marta prezidenta vēlēšanās visos iecirkņos uzstādīt tīmekļa kameras. Šis priekšlikums nepārprotami ir pēdējais – neizbēgami veltīgais – mēģinājums nosargāt to, kas vēl palicis pāri no “kontrolētās demokrātijas”. Putins acīmredzot cer, ka tīmekļa kameras ļaus viņa režīmam atgūt stabilitāti, pārvēršot inscenētās vēlēšanas par demokrātiskas un autoritāras leģitimitātes avotu. Tīmekļa kameras varētu pārliecināt ne tikai Rietumus, bet arī opozīciju turpat Maskavā, ka Putins vēl joprojām ir pats populārākais Krievijas līderis un ka viņš vēl joprojām spēj uzvarēt arī neinscenētās vēlēšanās. Tās varētu arī kalpot par signālu provincei, ka centrālā vara, pārliecinoties, ka vēlētāji balso, vienlaikus patur acīs arī provinces amatpersonas un ka Kremlis vēlas, lai jebkāda vēlēšanu rezultātu “pieregulēšana” notiktu ārpus kameru redzeslauka, krietni diskrētāk un bez tik nekaunīgas gatavības pazemot vēlētājus. Tas, kas Maskavā izskatītos pēc pilsoņu kontroles pār Kremli, provincē tikai nostiprinātu valdības varu pār vietējiem kadriem.

Šādiem burvju risinājumiem ir tikai viens trūkums: tie nelīdz. Paša Putina birokrātija ir hroniski negatava likt tos lietā. Viņa valdība vienmēr nodarbojusies ar savas nespējas slēpšanu, nevis jaudas vairošanu; tagad, kad vadonim nepieciešams ārkārtas remonts sava režīma glābšanai, izrādās, ka viņa padoto hierarhija nav spējīga neko panākt. Putina elite prot simulēt panākumus. Šie cilvēki prot viltot vēlēšanu rezultātus. Viņi prot inscenēt valsts īpašuma privatizācijas izsoles. Un vēl viņi prot pārsūknēt valsts naudu uz ārzemju banku kontiem. Taču viņi neprot izvietot, darbināt un uzraudzīt vairākas tīmekļa kameras katrā no 90 000 vēlēšanu iecirkņu. Padomju elite zinātu, kā tikt ar to galā, bet Putina elitei nav ne jausmas.

Tik tālu nu mēs esam nonākuši. Lai paliktu pie varas, neķeroties pie spēka paņēmieniem, Putinam nāksies riskēt ar iespēju zaudēt 2012. gada 4. marta vēlēšanās un likt savu kārti uz savu personīgo popularitāti cerībā, ka ar to pietiks. Bet vai Putins to uzdrošināsies – tagad, kad viņš ticis publiski izsvilpts, nosaukts par prezervatīvu populāras rokzvaigznes dziesmā un pacietis Navaļnija izsmieklu 24. decembra mītiņā, kad tika piesaukta gan viņa gļēvulība, gan it kā notikušās botoksa injekcijas? Līdz šim pat Krievijas politikas komentētāji, kuriem grūti pārmest īpašas simpātijas pret Putinu, pārsvarā bijuši vienisprātis, ka “Putina personīgā popularitāte ir pati svarīgākā Krievijas politikas iezīme” (Edvards Lūkass) un ka “Putina popularitāte ir Krievijas režīma pamats” (Maša Lipmane). Taču līdz nesenai pagātnei nelaime ar Putina popularitāti bijusi tāda, ka tā izrietējusi no viņa līdz šim brīdim neapstrīdētās lomas. Pieļaut īstas vēlēšanas, kurās piedalās patiesi konkurenti, nevis inscenēt teātra izrādi ar iepriekš zināmiem rezultātiem nozīmē atzīt savu vājumu un iedrošināt sistēmas pretiniekus.

Polittehnoloģiju celmlauzim Gļebam Pavlovskim patīk stāstīt par kādu ierindas vēlētāju – sievieti, kuru viņš intervējis, gatavojoties 1996. gada prezidenta vēlēšanām. Viņa pavēstījusi, ka atbalstot Komunistiskās partijas kandidātu Genādiju Zjuganovu, taču balsošot par Jeļcinu. Vaicāta, kāpēc tad viņa tomēr nebalsos par Zjuganovu, sieviete atbildējusi: “Kad Zjuganovs būs prezidents, tad es balsošu par viņu.” Citiem vārdiem, ja Putins būs tikai viens no vairākiem reāliem prezidenta amata kandidātiem, viņš vairs nebūs tas Putins, par kuru vēlētāji balsojuši līdz šim. Citējot Surkova ironisko komentāru pēc atbrīvošanas no Kremļa galvenā manipulatora amata, “stabilizācija aprijusi pati savus bērnus”.

Prezidents Medvedevs un viņa sabiedrotie, cik noprotams, protestus uztver kā pamudinājumu modernizēt sistēmu un, kā vien varēdami, cenšas atņemt opozīcijai iniciatīvu, ierosinot veikt plašas vēlēšanu likumu reformas. Putinam ir cita pieeja. Viņam jebkādi soļi demokratizācijas virzienā ir vienīgi taktiski kompromisi, kas ļauj iegūt laiku un mazināt spriedzi 4. marta prezidenta vēlēšanu gaidās. Taču viņam vajadzīgas vēlēšanas, kas neizsauks jaunu sabiedrības protestu vilni. Viss liecina par to, ka Putins ir gatavs piekrist pirmstermiņa parlamenta vēlēšanām (domājams, 2013. gadā) apmaiņā pret viņa varas likumības atzīšanu no zināmu opozīcijas aprindu puses. Tomēr sirds dziļumos Putins pret demokrātiju izturas ar neuzticību.

Putina saprotami negribīgā attieksme pret īstām vēlēšanām sakņojas ne tikai viņa režīma loģikā, bet arī personīgajā dzīves stāstā. Vienīgā reize, kad Putins pats piedalījies vēlēšanu rīkošanā, bija 1996. gadā, kad viņš vadīja Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka pārvēlēšanas kampaņu. Putinam tas bija traumējošs pārdzīvojums, kas uzskatāmi parādīja, kā vēlēšanas var rupjā kārtā atņemt amatu cilvēkam, kurš cerējis tikt no jauna ievēlēts. No laba prāta viņš par šādu risku vairs neizšķirsies, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa tuvākajam atbalstītāju lokam tagad ir pārāk daudz, ko zaudēt. Bet ja gan demokrātiskas vēlēšanas, gan nopietnas represijas draud kļūt nekontrolējamas, bet inscenētas vēlēšanas vairs nevar uzskatīt par stabilizējošu faktoru – kas Putinam atliek? Viņš nevar vienkārši atgriezties pie Jeļcina stila ierobežotās demokrātijas – pirmkārt, tāpēc, ka Putins pats jau papūlējies to pamatīgi diskreditēt, bet otrkārt, tāpēc, ka Jeļcinam bija kāds noslēpums: viņš bija spēcīgāks nekā izskatījās, turpretim Putins ir vājāks nekā šķiet.

Putinam atliek likt cerības vienīgi uz opozīcijas sašķeltību un kopīgas vadības trūkumu; abas vājās vietas bija skaidri redzamas 24. decembra demonstrācijā. Pirms Surkovs tika iecelts jaunajā amatā, kļūstot par premjerministra vietnieku modernizācijas jautājumos, viņš aizgūtnēm ņēmās publicēt slepeni ierakstītas telefona sarunas, kurās kāds no opozīcijas līderiem gānījās par saviem kolēģiem. Taču beigu beigās šādi slepenpolicijas triki neko būtiski nemainīs. Cilvēki iziet ielās ne jau tāpēc, ka mīlētu opozīciju vai būtu vienojušies par kādu alternatīvu vadoni, bet gan tāpēc, ka neuzticas valsts vadītājiem un izjūt pret viņiem nepatiku: pietiek!

Kopš 2004. gada režīms pūlējies atkauties no liberālisma dundura, no kura tam nebija bail, un darījis visu, lai tam nerastos arī nacionālistiska alternatīva, kas Kremlim liktos krietni biedējošāka. Putina bailes no nacionālisma spēkiem kļuva skaidri redzamas jau pirmajās dienās pēc protestētāju iziešanas Maskavas ielās. Kremlis steidzīgi iecēla Dmitriju Rogozinu, vienu no nacionālistu līderiem, premjerministra vietnieka amatā, acīmredzot cerībā, ka līdz ar viņa pievienošanos valdībai režīms gūs jaunu atbalstu, bet ielas līmeņa ksenofobiem tiks atņemta iespēja pasludināt sevi par vienīgajiem īstenajiem krieviem.

Ne mazāk skaidri var sajust, ar kādu nicinājuma pilnu baiļu trūkumu režīms uzlūko liberāļus. Kremlis sistemātiski nav pielaidis pie vēlēšanām opozīcijas kandidātus, taču ne jau aiz bailēm, ka Ņemcovs vai Kasparovs varētu uzvarēt vēlēšanās (to viņi tik tiešām nespētu); Putina režīms gluži vienkārši vēlējies parādīt, cik nožēlojami vāji un izolēti no vēlētājiem šie spēki patiesībā ir, pie viena nodemonstrējot arī, ka Rietumi nav spējīgi darīt neko, lai to draugi Maskavā netiktu pazemoti. Taču līdz ar blogeru iedvesmoto protestu uzplūdiem vienādojumu dramatiski mainījis “Navaļnija faktors”. Atšķirībā no tradicionālajiem opozīcijas līderiem Navaļnijs un viņa paaudzes aktīvisti pie varas nav bijuši un nekādi nav saistīti ar 90. gadu politiku. Savu popularitāti blogeri iekarojuši ar interneta starpniecību, un viņi daudz precīzāk izjūt noskaņojumu, kas valda ielās. Ņemcovs un Kasparovs kritizēja Navaļnija aicinājumu balsot par jebkuru partiju, izņemot Vienoto Krieviju, taču Navaļnijs sasitis lupatu lēveros Kremļa “bezalternatīvas” ideoloģiju un pamudinājis neapmierinātās marionetes sacelties pret tiem, kuri tīko raustīt viņu striķīšus. Šobrīd komunisti, Taisnīgā Krievija un Prohorovs mēģina pierādīt, ka viņi ir īsta opozīcija. Tas lieliski saskan ar Navaļnija ideju – proti, ka jebkurš ir labāks par Vienoto Krieviju; šis sauklis guvis negaidīti lielu atbalstu. Kā gan Putins var būt drošs, ka princips “galvenais, ka ne Putins” netiks ar panākumiem izmantots pret viņu šīpavasara vēlēšanās? Vai viņš vēl joprojām var paļauties uz opozīcijas nesaskaņoto darbību un būt drošs, ka viņa sistēma netiks nojaukta?

Iespējams, ka tomēr ne. Jaunā opozīcija, kas galveno uzmanību pievērsusi režīma nevaldāmajai korumpētībai un mobilizējusi arī nacionālās jūtas, atradusi kontaktu ar Krievijas sabiedrību – tas ir sasniegums, kas nav bijis pa spēkam tradicionālajiem liberāļiem. Tieši ar šo pretkorupcijas un pretimigrācijas noskaņojumu sajaukumu (tas uzskatāmi izteikts saukļos “Krieviju krieviem” un “Pietiek tērēt naudu Ziemeļkaukāzā”) valdība neprot tikt galā. Putinam taisnība – opozīcijai kopumā trūkst vienotas platformas un līdera, bet tieši šī iemesla dēļ Kremlim līdz šim nav izdevies pārvilināt to savā pusē.

Ironiskā kārtā Putins un viņa “skarbie veči” vienmēr nicinājuši Gorbačovu par viņa vājumu un apbrīnojuši ķīniešus par gatavību šaut uz tautu, lai glābtu savu režīmu. Taču nu Putins pamazām sāk saprast, ka apslaktēt demonstrantus nemaz nav tik vienkārši, kā viņam varbūt bija licies. Gandrīz katram valdošās elites loceklim ir kaut kāds atkāpšanās ceļš. Tikai ne Putinam. Līdz vakardienai viņš bija “jumts” un sargāja citus. Šodien viņa tuvākie sabiedrotie, iespējams, pakļauj sevi nezināmam riskam, ja atklāti nostājas viņa pusē. Tiklīdz Maskavā sākās nemieri, Reuters ziņoja, ka kompānijām, kas pieder dažiem no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, ievērojami kritusies vērtība. Putins droši vien uzmanīgāk par jebkuru citu vēroja, kā Lužkova klans pamet savu vadoni likteņa varā, tiklīdz sāka izplēnēt viņa izredzes izdzīvot. Dilemma, kuras priekšā patlaban atrodas Putins, ir tā pati, ar kuru divu pēdējo Padomju Savienības pastāvēšanas gadu laikā saskārās Gorbačovs. Īstas, demokrātiskas vēlēšanas, iespējams, varētu glābt viņa autoritāti – protams, pieņemot, ka viņš tajās uzvarētu. Taču līdz ar uzvaru vēlēšanās, kurās varētu arī zaudēt, Putina ķibeles nebūtu galā. No tā brīža viņam par katru savu soli vajadzētu atbildēt sabiedrības priekšā. Mediji netraucēti ziņotu par viņa biznesa partneriem, bet opozīcija nemitīgi kostu papēžos, norādot uz katru neizpildīto solījumu. Tas nozīmē, ka Putins varu noturētu tikai uz laiku, un pienāktu brīdis, kad tā no viņa rokām izslīdētu. Šaut uz demonstrantiem ir vēl nepievilcīgāka iespēja – pat ja tas vispār būtu iespējams. Tiesa, 1993. gadā Jeļcins apšaudīja parlamentu, taču Krievijas sabiedrība tolaik bija ideoloģiski sašķelta un radikālākie demokrāti atbalstīja Jeļcina izvēli. Arī Rietumi bija Jeļcina pusē. Šodien Putinam ir pilnīgs pamats baidīties, ka, raidot lodes uz salīdzinoši pārtikušo maskaviešu pūli, viņš nonāks vienā kompānijā ar Kadafi. Vēsture pierādījusi, ka šaut uz demonstrantiem uzdrošinās tikai politiķi ar spēcīgu sabiedrības atbalstu – vienalga, vai tas sakņojas ideoloģijā, reliģijā vai asinsradniecībā.

Romānā “Gājiens uz Kremli” Slapovskis mums nepastāstīja, kā varēja attīstīties viņa pareģotais eksistenciālais dumpis. Grāmatas beigās, noskatījušies, kā viņu acu priekšā sabrūk režīms, cilvēki vienkārši aizsteidzās mājās. Reālajā dzīvē gan arvien mazāk šķiet ticams, ka sabiedrība, nopurinājusi savu politisko bezcerību un pasivitāti, vienkārši izklīdīs.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola