Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Brodskis ir teicis – precīzāk, lielījies –, ka Barišņikovs zinot no galvas vairāk dzejoļu nekā viņš pats. To nevar aizmirst, redzot Barišņikovu uz skatuves. Ja dzeja ir jūtu transmutācija vārdos, tad deja ir dzejas pārkausējums kustībā. Un viss, ko dara Barišņikovs uz skatuves, protams, ir deja, saskaņota ar domu. Viņa plastika pievieno vārdiem tieši tikpat daudz, cik vārdiem pievieno dzejas intensitāte, tās ritms un pantmērs. Uznācis uz skatuves, Barišņikovs bagātina teātra dabu. Viņš atklāj dramatiskajā personā zemtekstu, kuru acīmredzamu padara nemanāms žests, ekstravaganta grimase, negaidīts gājiens. Barišņikova varoņi klusēdami ne vien runā, bet arī kliedz un čukst. Kad Barišņikovs izrādē “Sirdspuksti” sarunājās ar paša sirdi, skatītājiem likās, ka viņi nokļuvuši nevis parastajā, bet anatomiskajā teātrī. Kad Barišņikovs pārvērtās prusakā, viņa Gregors Zamza par telpu zināja vairāk nekā kukainis. Kad viņš bija Harmss, tad par jaunu normu kļuvušo absurdu tikai ar grūtībām izdevās nokratīt nost, lai, izejot no teātra, nepakļūtu zem mašīnas.
Un vēl. Nīče ir teicis: “Bīstieties dievu, kuri nedejo.”
Aleksandrs Geniss, Ņujorka
Rīgas Laiks: Kad operā dziedātājs mirst, mēs labi saprotam, ka tā nav īsta nāve. Es nezinu, ko jūt dziedātāji, izpildot savas brīnišķīgās pirmsnāves ārijas, taču, visticamāk, viņi par nāvi nedomā. Vai jūs esat dejojis kādu numuru, kurā jāizsaka tas, ko mēs varētu saukt par “nāvi”?
Mihails Barišņikovs: Es esmu dejojis horeogrāfisko miniatūru “Sirdspuksti”. Man pie sirds muskuļa bija pievienots raidītājs, kas uztvēra manus sirdspukstus un pārraidīja tos publikai. Tā bija tāda kā skanoša kardiogramma, kas pārvērtās tēlā. Es nolaidu pulsu zem 60 sitieniem, bet minūtes laikā tas uzlēca līdz, teiksim, 180.
RL: Jūsu pulss?
Barišņikovs: Mans pulss.
RL: Bet kā jūs to varat tā nolaist un pacelt?
Barišņikovs: Tas ir vienkārši, tas ir tāpat kā mainīt elpošanas ritmu: vispirms – soļos, tad – skriešus, tad – palēninājums; kad galvu noliec zemāk par jostasvietu, pulss krīt, jo sirdij nav jāpumpē asinis augšā uz smadzenēm... Kad tibetiešu mūki ieiet transā, viņi var nolaist pulsu līdz 20 un pat līdz 8 sitieniem minūtē.
RL: Jā, jā.
Barišņikovs: Tas, protams, atstāja iespaidu. Lai arī to pat nevar nosaukt par deju – tas drīzāk bija tāds eksperiments, diezgan sekmīgs. Man ir sirds aritmija – jau kopš bērnības, es ar to esmu izaudzis. Mani ar šo numuru pat uzaicināja uz kardiologu kongresu Vašingtonā. Pēc izrādes kardiologi gandrīz vai sakāvās, strīdoties, kāds īsti man ir tas sirds defekts.
RL: Smieklīgi, jā. Viņi taču nosaka nāvi, teiksim, pēc tā, ka sirds stājusi pukstēt. Viņiem tā arī ir nāve. Bet tiem, kuri dzied, viņiem nāve... Nu, ja mēs ņemam “Tristanu”, tad tā ir kaut kāda bezgalīga...
Barišņikovs: ...dievišķa mūzika.
RL: Jā, var teikt, ka šajā ārijā savienojas skaistums un nāve. Tomēr klausītāju nepamet doma, ka tā taču nav nāve, bet kaut kas cits.
Barišņikovs: Šajā itāļu operas kāpinātajā eksaltācijā attiecībā uz bezgalīgo skaistumu, manuprāt, blakus visam citam izpaužas arī viņu katolicisms; viņi tam joprojām tic. Pārsteidzoši, ka operas cienītāji ir daudz kaislīgāki par, teiksim, baleta cienītājiem. Starp citu, es taču arī izaugu operā un pirmo reizi izgāju uz skatuves “Pīķa dāmā”. Man bija kādi deviņi gadi, mēs bijām mazie morīši – mums uzvilka galvā brūnas zeķes, lai nebūtu jātērē grims, izgrieza caurumus acīm un pa virsu nozieda ar pomādi. Mums bija jāiziet, kad Prilepa dziedāja: “Mans jaukais draudziņ, mīļais ganiņ...” (Dzied.) Tā bija mana pirmā opera. Pēc tam es no operas kaut kā pagāju nost... Lūk, tagad, pēdējos pāris gadus, esmu sācis iet uz Metropolitēna operu, uz kaut kādām jaunām un vecām izrādēm. Tikai ir ļoti grūti nosēdēt trīs četras stundas operā, kad visu dienu esi strādājis.
RL: Nāk miegs.
Barišņikovs: Nāk, nāk miegs, dabiski. Interesanti, ka Vāgnera operās es neaizmiegu. Drīzāk iekrītu kaut kādā transā. Turklāt es pat lāgā nespēju izsekot sižetam. Es sev jautāju: varbūt es esmu vienkārši stulbs? Kad lasu libretu, beigās esmu aizmirsis, kas bija sākumā. Bet dziedātāji man saka: “Tas tev nemaz nav vajadzīgs. Domā, ka mēs to visu zinām? Mēs dziedam to, kas uzrakstīts.”
RL: Jā, jā, jā.
Barišņikovs: Un daži režisori, piemēram, Bobs Vilsons vai Robērs Lepāžs, liek stāvēt, lūk, šādi un dziedāt, lūk, tā. Bet viss pārējais – tā jau ir tava darīšana. Tev pašam jāsaprot, kas esi un par ko ir stāsts.
RL: Starp citu, bet ko Vilsons var saprast no Harmsa, kuru jūs nesen spēlējāt?
Barišņikovs: Pirmkārt, viņam bija dramaturgs, ar kuru viņš strādājis daudzus gadus un kurš viņam piedāvāja iestudēt Harmsu – nevis es un ne Vilsons izvēlējās. Es arī Harmsu zināju vairāk pēc viņa četrrindēm, tādām kā “No mājas izgāja cilvēks...”, un pēc viņa bērnu dzejoļiem. Bet tad es sagatavoju Vilsonam daudz visādu materiālu, tai skaitā dienasgrāmatas, saraksti ar citiem oberiutiem un daudz ko citu. Viņš ļoti nopietni izlasīja gandrīz visas Harmsa dienasgrāmatas. Un viņš savāca tādu kolāžu no dienasgrāmatām un no “Vecenes” un pielika klāt vēl Harmsa zīmējumus. Tā ka tā drīzāk ir luga par pašu Harmsu. Tur pat ir viņa fotogrāfijas pēc aresta, slavenais pretskats un profils. Es spēlēju krieviski un angliski, Vilems Dafo – angliski, mēs viens otru atkārtojām, reizēm pat arī angliskās frāzes. Izrāde vispār bija diezgan abstrakta, taču vienalga ļoti skaidra. Muzikālajam noformējumam Vilsons paņēma nevis krievu, bet, tieši otrādi, tā laika amerikāņu mūziku. Bet tās baltās sejas – tas, protams, nāk no japāņu kabuki un indonēziešu teātra. No otras puses, tur ir arī mēmā kino ietekme – Basters Kītons, nerunājot nemaz par Čaplinu.
RL: Vai tā ir taisnība, ka sākumā jūs nezinājāt, kuram kurš teksts jārunā?
Barišņikovs: Jā, jā, jā. Mums bija personāžs “A” un personāžs “B”, un Vilsons saka: “Tu būsi “A”, bet viņš būs “B”. Bet reizēm jūs mainīsieties vietām.” Teiksim, tur ir tāda aina: ienāk vecene, un viņi sāk kauties; viņa aizmieg atpūtas krēslā, viņš aizmieg kaut kur uz grīdas, pie salauztās gultas. Viņš pamostas, bet vecenes krēslā nav. Bet teksts tur Harmsam ir tāds: “Tātad tas bija tikai sapnis. Bet ar ko tas īsti sākās? Vai vecene vakar ienāca manā istabā? Varbūt arī tas bija sapnis?” Bet Vilsons saka: “Te tas teksts ir kaut kāds banāls, labāk pārtulko to krieviski.” Vai: “Te ir tāds valsis, man patīk, tāds nedaudz vācisks. Paņem, sarīmē to tekstu, uzliec uz mūzikas, bet pēc tam nodziedi.” Es saku: “Jūs prātu esat zaudējis, vai? Kas es par atdzejotāju?” Vilsons man deva nedēļu laika. Visu to nedēļu, atceros, es vienkārši negulēju. Pēc tam es viņam to nodziedāju, tas skanēja apmēram tā (dzied): “Varbūt tas bij’ sapnis, tikai kā gan tas sākās? Kā aizmirst šo dīvaino sapni, šī balle bez manis sākās. Rīts moka, grauž...” Nē, nē: “Sirdi grauž sapnis baiss, saule ar pavasari draud. Putni lido, sirds mana deg kā meža ugunsgrēks...” (Smejas.) Es viņam to nodziedu, bet viņš saka: “Hm, tā pagari...”
Vai arī viņš saka: “Man nav vajadzīgs horeogrāfs; tu dejo, Vilems arī kustas ļoti labi – lūk, jums abiem jāuztaisa tāda vodeviļas tipa deja. Jums ir jāuznāk šeit, jānokļūst tur, tas ir apmēram divas minūtes. Nu ko, izdarīsit?” (Smejas.) Es saku: “Jūs vispār sajēdzat, ko runājat? Horeogrāfi vienu minūti nedēļām taisa, bet jūs sakāt: ejiet augšā uz mēģinājumu zāli un uztaisiet.” Vārdu sakot, sajūta tāda, it kā kāds tevi spēlētu kā mūzikas instrumentu. Tu esi instruments, bet viņš tikai rausta stīgas. Es sāku nodarboties ar elpošanu un balss trenēšanu, jo balss vienkārši sāka uzdot. Vilems savu balsi jau ir pārpūlējis (rūc), tā viņam ir tāda kā Visockim. Bet man vispār ir viegls pusbaritons. Bet vienalga, viņam balss aizsmaka, jo mēs reizēm mēģinājām 10–11 stundu dienā. No rīta atnācām, vakarā aizgājām. Vilsons strādā ļoti ātri. Bet viņš dod tev tik lielu brīvību, ka reizēm pat jocīgi metas. Šajā grimā, kas līdzīgs maskai, šajā statikā ir vairāk brīvības nekā ekspresivitātē. Tādēļ tevī parādās kaut kāda nekaunība un drosme, līdzīgi kā uzbrukumā ejot. Un viņš saka: “Nē, nē, nē, drusku mierīgāk. Lēnāk, visu lēnāk.”
Foto no Andra Vītiņa personiskā arhīva
RL: Vai jūs esat pētījis materiālus par Harmsa nāvi?
Barišņikovs: Nu, oficiālā versija ir tāda, ka viņš nomira pilsētas cietumā. Bet – interesanta piebilde – no bada. Viņu taču arestēja pa vairākiem lāgiem. Pirmo reizi viņu arestēja, kad viņš aizstāvēja Gumiļovu. Viņš uzstājās kādā dzejnieku sanāksmē: “Tādu dzejnieku arestēt nedrīkst.” Nākamajā rītā viņu paņēma ciet, bet vakarā atlaida – vienkārši piedraudēja.
Varbūt tā ir sakritība, bet viņš uzrakstīja savas slavenās rindas par badu... Es jums nolasīšu angliski:
This is how hunger begins:
The morning you wake, feeling lively,
Then begins the weakness,
Then begins the boredom;
Then comes the loss
Of the power of quick reason,
Then comes the calmness
And then begins the horror.[1. Tā sākas bads:/ no rīta pamosties mundrs,/ pēc tam sākas vājums,/ pēc tam sākas sanīkums,/ pēc tam uznāk/ domātspējas ašuma zudums,/ pēc tam uznāk miers./ Bet pēc tam sākas šausmas. (Šeit un turpmāk intervijas tulkotāja (Valdis Ābols) parindenis, ja nav atrunāts, norādot uz citu tulkotāju.)]
Viņš to, manuprāt, 1922. gadā uzrakstīja. Bet nomira 1942. gadā. Jā? No bada. Es kaut kur lasīju, ka viņš esot interesējies par psihoanalīzi. Viņš gāja uz trakonamiem. Un reiz viņš ar kādu saderēja, ka, ja viņš izliktos par trako, neviens psihologs viņu neatkostu. Viņu nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu ieslodzītajiem, tā bija sava veida krievu rulete: pa etapu trakos nesūtīja, vienkārši likvidēja. Un var būt, ka Harmss sāka tēlot vājprātīgo. Proti, mana versija ir tāda, ka viņš sāka izlikties – cerot, ka viņu atstās psihenē. Var taču tā būt? Jau Vils Rodžerss ir teicis apmēram tā: “Everything is true about the Russian, even the biggest lie is the truth.” [2. Viss, ko runā par krieviem, ir taisnība, pat vislielākie meli ir taisnība.](Smejas.)
RL: Kad es ar draugiem eju uz pirti, es mēdzu skaitīt viņa pantiņu: “Дорогой начальник денег,/ Надо в баню мне сходить./ Но без денег даже веник/ Не могу себе купить.”[3. Dārgais naudas priekšniek,/ Man ir jāaiziet uz pirti./ Bet bez naudas pat pirtsslotu/ Es sev nevaru nopirkt.] Pat pirtsslotu... (Abi smejas.)
Mēs sākām runāt par Harmsu, un šajā sakarā es tomēr gribētu uzdot jums trafareto jautājumu: kāpēc jūs neapmeklējat Krieviju?
Barišņikovs: Mēs taču nerunāsim par politiku.
RL: Bet es nemaz negribēju par politiku.
Barišņikovs: Nē, tā ir personiska lieta, personiska.
RL: Tad nerunāsim par to.
Barišņikovs: Es nesaprotu to zemi. Es tajā nodzīvoju desmit gadus, no 1964. gada. Es uzaugu Latvijā un uzskatu, ka Latvija nekad nav bijusi padomju zeme.
RL: Jā? Nu, paldies Dievam.
Barišņikovs: Es to sapratu jau bērnībā. Ka es esmu krievu puika. Un es vienmēr jutu, ka Rīga nav mana pilsēta, ka mēs tur esam nelūgti viesi. Mans tēvs bija armijas virsnieks – Sarkanās Zvaigznes ordenis, partijas biedrs un tamlīdzīgi. Sarežģīts bija cilvēks, viņi ar mammu ļoti slikti dzīvoja. Taču viss, kas bija slikti, no viņa “torņa” skatoties, nāca no latviešiem un ebrejiem. Proti, visi citi ir vainīgi, ne mēs. Mēs, dabiski, dzīvojām komunālajā dzīvoklī – uz visiem viena tualete, viena vannas istaba, nekad nebija karstā ūdens, plīts ar četriem riņķiem – apmēram kā Brodska “Pusotrā istabā”, viss tas pats. Taču visa mūsu ģimenes neiekārtotība nāca no iekšējās neiekārtotības: mani vecāki Latvijā nekad tā arī nesajutās kā mājās. Viņi neiemācījās valodu, nespēja sarunāties ar vietējiem. Es jau diezgan brīvi runāju latviski un pat tulkoju mammai teātrī. Bet viņa visu laiku man jautāja: “Ko viņa teica?” – Vija Artmane, mamma viņu dievināja. Bet, kad es iegāju Tangijevas-Birznieces teātrī, viss pilnībā izmainījās. Tangijeva bija diža sieviete. Viņa saturēja teātri kopā, tur visi bija absolūti vienlīdzīgi neatkarīgi no tautības, bet tas nozīmēja kaut kādu glābiņu un taisnīguma izjūtu. Lūk, kāpēc teātrī tas ir iespējams, bet uz ielas nav? Tādēļ, kad es aizbraucu...
RL: Jūs vienkārši aizbēgāt?
Barišņikovs: Nē, neaizbēgu. Man, jāsaka, neticami paveicās. Mana pedagoga Jura Kaprāļa draudzene, dejotāja Diāna Jofe, jaunībā bija mācījusies Ļeņingradā. Un viņa man teica: “Tev no šejienes ir jābrauc prom.” Bet mūs, vairākus skolniekus, 1964. gadā paņēma līdzi uz viesizrādēm Ļeņingradā. Un Diāna slepus aizveda mani uz baleta skolu un stādīja mani priekšā manam nākamajam pedagogam.
RL: Puškinam?
Barišņikovs: Jā, viņa pazina Aleksandru Ivanoviču Puškinu un mani ar viņu iepazīstināja. Viņš mani pārbaudīja, mēs parunājām, es parādīju kaut kādas kustības, un viņš teica: “Brauciet šurp.”
RL: Bet vai jums bija tāda vēlēšanās – kļūt par labāko baletdejotāju pasaulē?
Barišņikovs: Nebija.
RL: Bet bija taču Nurejevs, gandrīz vai tajā pašā laikā.
Barišņikovs: Uz mani lielāku iespaidu atstāja Vladimirs Vasiļjevs, jo viņu es ieraudzīju agrāk. Vasiļjeva talanta uzplaukuma laikā es biju pusaudzis un redzēju, ka tas ir nevis dejojošs vīrietis, bet vīrietis, kurš dejā dzīvo. Vīrietis, kurš var iet pa ielu un pēkšņi sākt dejot. Viņš bija neraksturīgs dejotājs, neklasisks, viņam bija tās līnijas, bet vienalga – tas bija kaut kas absolūti īpašs, kā nevienam citam. Kad es viņu ieraudzīju “Donā Kihotā” vai vēlāk “Spartakā”, “Akmens ziediņā”, “Zirdziņā kuprainītī”, viņš izskatījās pēc kino varoņa – vienkārša krievu seja... Taču viņam piemita neparasts lirisms. Un spēks. Nurejevam bija pilnīgi cita plastika, absolūti eksotiska, viņš bija skaistulis, satriecošs augums, kājas... Viņi abi atstāja uz mani lielu iespaidu, tāpat kā traģiski no dzīves aizgājušais Jurijs Solovjovs, kurš arī bija pilnīgi satriecošs dejotājs. Bet pēc tam... Teiksim, bija tāds franču dejotājs Žans Babilē. Viņa absolūti vīrišķīgā vienkāršība un aktiera talants ļāva viņam ar ķermeņa kustību palīdzību pārtapt par kaut ko pavisam citu. Tīrais klasiskā baleta kanons mani nekad nav apmierinājis.
RL: Jau skolas laikā?
Barišņikovs: Jau skolas laikā. Mani interesēja dejotāji, kuri uz skatuves atklājās citādos, jaunos veidos. Piemēram, Pļisecka. Viņā bija kaut kāda čūskas seksualitāte un atsvešinātība, un skaistums, un ekstravagance, un traģisms.
RL: Sakiet, bet vai Ļeņingradā jūsu un Brodska ceļi nekrustojās?
Barišņikovs: Nē, mani negribēja ar viņu iepazīstināt, teica: “Ja tu ar viņu iepazīsies, tad vairs nekad netiksi laukā no Savienības.” Tas jau bija pēc Brodska tiesas. Es jutos ļoti aizskarts. Turklāt mums bija tuvi kopēji paziņas: Genadijs Šmakovs, Maša Kuzņecova. Brodska meitu es ar taksometru vedu no dzemdību nama uz mājām.
RL: Meitu?
Barišņikovs: Jā, no Marijas Kuzņecovas. 1972. gadā. Viņa bija baletdejotāja, mēs bijām tuvi draugi. Viņai ar Josifu bija romāns. “Bobo bērēs” parādās viņas tēls: “Твой образ будет, знаю наперед,/ в жару и при морозе-ломоносе/ не уменьшаться, но наоборот/ в неповторимой перспективе Росси.”[4. Tavs tēls, zinu jau iepriekš,/ tveicē un salā, degunā kniebējā,/ nevis saruks, bet tieši pretēji/ neatkārtojamajā Rosi perspektīvā.] To viņš par Mariju rakstīja.
RL: Bet ko varēja just sievietes, kuras uz mūžiem palikušas viņa dzejoļos, bet kuras viņš pameta?
Barišņikovs: Tas nav jautājums man... Es ar viņu nekad par to neesmu runājis. Bet, lūk, filma, kuru rādīja Krievijas Pirmajā kanālā, – tas ir šausmīgi...[5. Runa ir par Krievijas televīzijas filmu “Brodskis nav dzejnieks”, kas iznāca 2015. gada maijā.] Tā nav filma par Josifu. Izrādās, ka tādā dzimtenē labāk neatgriezties, pat mirušam ne.
RL: Esmu lasījis, ka Stokholmā jūs ar Brodski satikāties nejauši...
Barišņikovs: Nē, nejauši gan tas nebija... (Smejas.)
RL: Un aizgājāt uz ostu, bet viņš jautāja: “Miš, vai tev pase ir līdzi?”
Barišņikovs: Nē, mēs tikai jokojām. Josifs katru gadu brauca uz Zviedriju, bet es tur reizēm strādāju vai viņu apciemoju. Mēs daudz staigājām, bet, tā kā tur kursēja prāmji Stokholma–Ļeņingrada, tad bija tāds joks: “Nu ko, pase ir?” Lai gan Josifs atšķirībā no manis tomēr, šķiet, apsvēra iespēju aizbraukt. Bet tad viņi nolēma piešķirt viņam Pēterburgas goda pilsoņa titulu. Pilsētas mērs Sobčaks viņam zvana un saka: “Atbrauciet, Josif Aleksandrovič, mēs te tādu eliti sasauksim!” (Smejas.) Jā, “eliti sasauksim”. Josifs tā pagriežas pret mani un saka: “Eliti sasaukšot...”
RL: Šķiet, ka Krievijā jūs joprojām uzskata par “savējo”. Ņina Aloverta, piemēram, raksta, ka, lai arī jūs to noliedzat, tas vienalga sēžot jums kaut kur zemapziņā.
Barišņikovs: Viņa maldās. Nekā tāda manī nav. Varbūt pirmajos pāris gados kaut kādos vientulības brīžos es vēl zvanīju saviem draugiem uz Savienību. Taču manī nebija un nav nekādu ilgu, nekādas nostalģijas. Pirmkārt, es uzaugu kā Latvijas krievs, un mana attieksme pret Krieviju ir pilnīgi viennozīmīga. Turpretim Josifs patiešām mīlēja savu dzimteni.
RL: Atšķirībā no jums?
Barišņikovs: Jā. Tomēr mani vienalga interesē un skumdina tas, kas tur notiek.
RL: Joprojām?
Barišņikovs: Joprojām.
RL: Apbrīnojami.
Barišņikovs: Jā. Man ir skumji cilvēku dēļ. Jo likās, ka viss jau it kā sāk nokārtoties. Bet tad pēkšņi viss atkal izgāzās. Kas zina, varbūt drīz atkal slēgs robežas un viss sāksies no gala.
RL: Tomēr dīvaini, ka Krievija nelaiž jūs vaļā.
Barišņikovs: Nē, nelaiž. Un tad vēl krievu kultūra – es te daudz ko esmu izlasījis un pārdomājis... Jo Krievijā taču man nebija laika. Es daudz ko nezināju. Bet Josifa iespaidā... Viņš man piespēlēja: “Lūk, izlasi šo.”
RL: Bet viņš taču droši vien deva jums lasīt ne jau krievu autorus.
Barišņikovs: Jā. Piemēram, pirmajā dienā, kad iepazināmies, viņš atnesa Marka Stranda dzejas krājumu. Es saku: “Josif, tu ko?” – bet viņš: “Pirmkārt, tu ar viņu iepazīsies, un, otrkārt, tu lasīsi viņa dzeju – nu, pēc pāris gadiem.” Un viņam bija absolūta taisnība. Marks bija Josifa draugs, un tā man palaimējās ar viņu iepazīties. Viņš bija satriecošs! Jūtūbā nesen ir ielikts viņa dzejolis par amerikāņu dzejnieku, kuram sagribējās kļūt par spāņu dzejnieku. Esat redzējis?
RL: Nē. (Smejas.)
Barišņikovs: Nē? Es jums parādīšu. Satriecoši!
(Skatās.)
In a hotel room somewhere in Iowa an American poet, tired of his poems, tired of being an American poet, leans back in his chair and imagines he is a Spanish poet, an old Spanish poet, nearing the end of his life, who walks to the Guadalquivir and watches the ships, gray and ghostly in the twilight, slip downstream. The little waves, approaching the grassy bank where he sits, whisper something he can’t quite hear as they curl and fall. Now what does the Spanish poet do? He reaches into his pocket, pulls out a notebook, and writes:
Black fly, black fly
Why have you come
Is it my new shirt
My new white shirt
With buttons of bone
Is it my suit
My dark blue suit
Is it because
I lie here alone
Under a willow
Cold as stone
Black fly, black fly
How good you are
To come to me now
How good you are
To visit me here
Black fly, black fly
To wish me goodbye[6. Viesnīcas numurā kaut kur Aiovā amerikāņu dzejnieks, noguris no saviem dzejoļiem, noguris būt amerikāņu dzejnieks, atzveļas krēslā un iedomājas, ka viņš ir spāņu dzejnieks, vecs spāņu dzejnieks, kura mūžs tuvojas beigām; viņš iet uz Gvadalkiviru un vēro, kā pelēki un spocīgi kuģi vakara krēslā slīd lejup pa straumi. Sīki vilnīši vīdamies skalojas pret zālaino krastu, kurā viņš sēž, bet viņš lāgā nedzird, ko tie čukst. Ko dara spāņu dzejnieks? Viņš bāž roku kabatā, izvelk piezīmju grāmatiņu un raksta: Melnā muša, melnā muša/ Kāpēc tu esi atnākusi/ Varbūt tev patīk mans krekls/ Mans jaunais baltais krekls/ Ar kaula pogām/ Varbūt tev patīk mans uzvalks/ Mans tumši zilais uzvalks/ Varbūt tāpēc/ Ka es guļu te viens/ Zem vītola/ Auksts kā akmens/ Melnā muša, melnā muša/ Cik tas labi/ Ka esi tagad atnākusi/ Cik tas labi/ Ka tu mani šeit apciemoji/ Melnā muša, melnā muša/ Lai pateiktu man ardievu]
RL: Brīnišķīgi... Ziniet, man liekas, ka jūs runājat Brodska intonācijā.
Barišņikovs: Nu, viņam, protams, bija savs veids, kā būvēt frāzi… Un es taču tik daudzus gadus esmu atradies viņa ietekmē. No 1974. līdz 1996. gadam, gandrīz katru dienu. Ja ne fiziski kopā, tad pa telefonu: “Nu ko, kādu mūziku dejojam? Kurp ejam?” Tādā garā. Es viņu dievināju. Viņš bija stingrs soģis, prasīgs draugs, ļoti. Kad viņam kaut kas nepatika, viņš vienkārši teica: “Mums jāparunā, tas, manuprāt, neder.”
RL: Nepatika, piemēram, jūsu uzstāšanās?
Barišņikovs: Jā. “Tev nevajadzēja šo projektu sākt.” Es, teiksim, taisīju izrādi ar Bežāru, un viņš bija to redzējis televīzijā... Es tur tukšā kafejnīcā dejoju solo, Hamletu, bet pēc tam to be or not to be – un mētāju rokās Jorika galvaskausu.
Un viņš to bija redzējis. Viņš man saka: “Mums jāparunā.” Mēs aizgājām uz kafejnīcu. Un viņš saka: “Miš, varbūt nevajag? Jo... nu ko tu dari? Kaut kā banāli.” Vispār dīvaini: baletu viņš mīlēja vairāk nekā teātri. Teātris viņam nepatika, viņš uzskatīja to par balagānu. No Ļubimova “Hamleta” viņš aizgāja cēliena vidū, pateica: “Es nespēju.” Viņš pavisam nopietni uzskatīja, ka Šekspīrs savas lugas rakstījis lasīšanai, nevis skatuvei. Kad viņu uzaicināja uz Karalisko – to pašu – teātri Stratfordā, viņš aktieriem teica, ka Šekspīru daudz labāk ir lasīt, nevis spēlēt.
RL: Bet kā īsti sākās jūsu draudzība ar Brodski?
Barišņikovs: Tas bija 1974. gadā, es tikko biju ieradies Ņujorkā, un tur bija tāds pāris – Grigorijs un Lidija Gregoriji. Varbūt jūs zināt Andrē Gregoriju, kurš spēlēja slavenajā filmā “Vakariņas ar Andrē”?
RL: Jā.
Barišņikovs: Tie ir Andrē Gregorija vecāki, ļoti jauki cilvēki. Un tas bija tajā reizē, kad Rostropovičs pie viņiem sarīkoja vakariņas par godu Aleksandra Gaļiča atbraukšanai uz Ņujorku. Viņi jau Maskavā bija draudzējušies. Un Rostropovičs paņēma mani līdzi. Ir pat fotogrāfija: viņš ar Gaļinu, Gaļičs, Josifs un es. Atnāca arī Salvadors Dalī ar Galu.
RL: Atvainojiet, Salvadors Dalī ar Galu?
Barišņikovs: Tas ir, ar sievu. Mēs bijām pazīstami, viņi Ņujorkā bieži viesojās, uz manu izrādi pat atnāca.
Jā, tad lūk – pie Gregoriju pāra es ieraudzīju Josifu: viņš sēdēja, smēķēja, ļoti ruds tāds – ļoti skaists. Viņš paskatījās uz mani, pasmaidīja un teica: “Mihail, piesēdiet, ir par ko parunāt.” Es apsēdos viņam blakus, viņš piedāvāja cigareti, man rokas drebēja, sirds dauzījās, jo es tomēr...
RL: No šīs satikšanās?
Barišņikovs: Nu jā.
RL: Jūs uztraucāties? Nopietni?
Barišņikovs: Nuja, uztraucos. Kad es apsēdos, rokas man trīcēja, cigarete pirkstos, lūk, šitā lēkāja... Nē, nu ko jūs? Man viņš bija cilvēks leģenda, es jau biju iemīlējis viņa dzeju. Pēc vakariņām es gāju viņu pavadīt, viņš bija apmeties kaut kur pie paziņām Vilidžā, Mortona ielas dzīvokļa viņam vēl nebija. Mēs ilgi gājām, iegriezāmies vēl kaut kādā grieķu restorānā – tas bija vaļā līdz vēlai naktij. Mēs ilgi runājām, apmainījāmies ar telefoniem... Pēc pāris dienām viņš man piezvanīja. Un, lūk, pa šiem gadiem, kurus mēs pavadījām kopā, viņš kaut kā nostādīja mani uz kājām.
RL: Kādā nozīmē?
Barišņikovs: Ar viņu parādījās kaut kāda pārliecība. Es tur, Amerikā, vēl nebiju iedzīvojies, un es zināju, ka varu vienmēr pie viņa aiziet, un mēs dosimies kaut kur pastaigāties... gar krastmalu, un viņš man kaut ko stāstīs, mēs dzersim viskiju, pļāpāsim par meitenēm vai vienalga ko. Viņš man bija kā svaiga gaisa malks – es jutos pie viņa kā mājās. Lai gan dzīvoklī viņam vienmēr bija bardaks, izlietnē trauku kaudze un vispār ne pārāk liela spodrība, bet tur bija šausmīgi mājīgi, un kaut kādi interesanti cilvēki... Česlavs Milošs, Stīvens Spenders, Sūzana Sontāga... Sarunas tur notika tādā līmenī, ka es tur biju vienkārši “muša uz sienas”. Tās bija “manas universitātes”. Nopietni. Tas bija apbrīnojami. Man tā, protams, bija laime – draudzība ar viņu. Viņš taču bija ļoti atsaucīgs cilvēks. Viņš interesējās par dzīvi. Tad es vēl nevarēju ar viņu nopietni parunāt par dzeju. Lai gan viņam patika, ka es kaut kādas vārsmas zināju no galvas – nu, Baratašvili vai Mandelštamu. Viņš teica: “Varbūt nolasīsi kaut ko? Tikai no galvas! Tikai no galvas!” Bija daudz tādu momentu, kas palikuši atmiņā uz mūžu. Reiz viņš atbrauca pie manis, es toreiz dzīvoju Hudzonas krastā, un izgāja uz balkona. Un saka: “ Zini, šajā brīdī mani pārņem sajūta, ka pasaulē tomēr taisnība ir.” Laimīgos brīžos viņš bieži to atkārtoja. Nē, viņš bija absolūti brīnišķīgs cilvēks. Tomēr daudzi viņu nemīlēja.
RL: Varu iedomāties.
Barišņikovs: Nemīlēja tieši par atklātību. Sievietes viņa dēļ juka prātā, lai gan viņš sievietes mēdza pamest, bet mēs par to nerunājām, ne man viņu tiesāt. “Pašam kažoks pilns blusu” – kā viņš mēdza teikt.
RL: Bet vai viņš tiešām tik ilgi pārdzīvoja šķiršanos no Marinas Basmanovas?
Barišņikovs: Domāju, ka dzīves pēdējos desmit gados viņš no tā izārstējās.
RL: Bet tas taču vienalga ir ļoti, ļoti ilgi.
Barišņikovs: Jā. Jo dzejoļi ar veltījumu M. B. – tie taču viņam iet gadiem, gadiem ilgi. “Ниоткуда с любовью, надцатого мартобря, дорогой, уважаемый, милая, но неважно даже кто... jā, jā, jā, jā, jā... ибо черт лица, говоря откровенно, не вспомнить, уже… Я любил тебя больше, чем ангелов и самого, и поэтому дальше теперь от тебя, чем от них обоих.”[7. Neznokurienes, mīlēdams, martobrī padsmitajā,/ dārgais, cienītais, mīļotā, tomēr no svara tas nebūs.../ es tevi mīlēju vairāk par eņģeļiem,vairāk par pašu, un rādās,/ tieši tāpēc atrodos tālāk no tevis nekā no abiem šiem diviem. (atdzejojis Māris Melgalvs)] Nu, tā taču ir mūza.
RL: Bet kā jums izdevās apglabāt viņu Venēcijā?
Barišņikovs: Nē, tas nebiju es. Viņa atraitne par to parūpējās un Amerikas akadēmija, un tā bija viņa vēlēšanās... Un viņš taču bija Venēcijas pilsonis, Itālijas pilsonis. Viņš bez Itālijas vienkārši nevarēja, viņš nespēja iedomāties savu dzīvi bez Itālijas, lai arī itāliski nerunāja, no itāļu valodas viņš gandrīz vai baidījās. Vispār viņš uzskatīja, ka tie, kuri zina tikai vienu valodu, ir daudz laimīgāki. Viņš pat negribēja ar savu meitu runāt krieviski. “Lai viņa ir vienvalodīga, tā būs labāk.” Viņš teica: “Vienvalodīgs cilvēks iet savas valodas dziļumā, viņš nesalīdzina.”
RL: Bet kāds tam sakars ar laimi?
Barišņikovs: Nezinu. Bet viņš teica: viņi ir emocionāli līdzsvarotāki, viņi ir vienkāršāki, patiesāki, viņi nemeklē salīdzinājumus, viņi iedziļinās – ja cilvēks ir krievs, tad iedziļinās metaforā, izteiksmes veidā, fonētikā, tembrā, dinamikā. No otras puses, viņš dievināja angļu valodu, viņš bija totāls anglofils. Un viņš ļoti pārdzīvoja kritiku par saviem angļu valodā sarakstītajiem darbiem. Teiksim, Sūzana Sontāga nepieņēma viņa atdzejojumus angliski, lai arī viņu draudzība, manuprāt, bija stipra. Tiesa, viņu tracināja Sontāgas kreisie uzskati, viņš bija konservatīvs, neieredzēja liberāļus. Bet es drīzāk esmu demokrāts. Viņš saka: “Miš, tu ko! Neaizmirsti, no kurienes esi atbraucis!” Es saku: “Es ciest nevaru konservatīvos.” Bet viņa etaloni bija Bušs vecākais vai Mārgareta Tečere.
RL: Kādā ziņā etaloni?
Barišņikovs: Politiķa etaloni, stingrības un konservatīvisma etaloni. Vai Reigans... Viņš teica – absolūti lielisks. Lai arī aktieris, viņš vienalga gāja pie viņa ar cieņā noliektu galvu.
RL: Kad nomirst mums tuvi cilvēki, mūs, protams, nepamet vainas sajūta... Vai jums ir gadījies kādreiz viņam pateikt: “Smēķē ar filtru, nelauz cigaretes!” vai “Nedzer viskiju!”?
Barišņikovs: Nē, es taču biju viņa draugs, nevis aukle. Tiesa, es viņam teicu: “Nu, nepārēdies tur...” Bet viņš ēda porciju pēc porcijas, nevarēja apstāties. Un ēda to, ko nedrīkstēja: steikus, asus un treknus ēdienus, pelmeņus, galertu. Dzert jau viņš tik briesmīgi nemaz nedzēra. Viņam patika viskijs, pamatā Jameson, taču viņš nedzēra ne alu, ne vīnu.
RL: Bet šņabi?
Barišņikovs: Viņam patika koriandra šņabis.
RL: Koriandra – tas ir no Veņičkas?
Barišņikovs: Jā. Jā. Un kāds viņam nesa arī kaut kādu piparu šņabi
RL: Mūža nogalē viņam beidzot izveidojās ģimene un piedzima meita, bet viņš jau tajā laikā bija nopietni slims. Vai viņš zināja, ka...?
Barišņikovs: Nu, palasiet viņa pēdējo gadu dzejoļus, tie taču visi ir par...
RL: Nē, tie jau sen bija par to.
Barišņikovs: Viņš jau jaunības gados sāka rakstīt par nāvi. Kopš paša sākuma. Viņš jau sen runāja par pliko galvvidu, par vecumu, par galu... Viņš zināja, ka no tā neizbēgt. Starp citu, Josifs ļoti mīlēja savas dzimšanas dienas; viņš tās vienmēr svinēja ar vērienu, ielūdza visus, pie viņa brauca cilvēki no citām pilsētām, viņa dzīvoklī nebija kur ābolam nokrist, tika svinēts visu nakti, viņš vienmēr atvēra dārzu – tas ir 24. maijs...
RL: Vai viņš jums teica, kāpēc to dara?
Barišņikovs: Nē, vienkārši ģimenes svētki... Ar mani ir tieši otrādi... Es pat negribu zināt, cik man ir gadu, – ne tāpēc, ka novecoju, bet tāpēc, ka kaut kā neērti taču.
RL: Jā, man arī ir neērti, jā.
Barišņikovs: Bet viņš vienmēr man dzimšanas dienā atnesa kādu grāmatiņu un turpat uz vietas ierakstīja – nu, piemēram: “Нашей Мыши 43,/ у него пельмень внутри,/ у него болит колено,/ в очаге горит полено,/ из полена валит дым,/ и мы пьяные сидим.”[8. Mūsu Mišai 43,/ viņam pelmenis vēderā,/ viņam celis sāp,/ pavardā pagale deg,/ no pagales dūmi gāžas,/ un mēs sēžam piedzērušies.] (Smejas.) Vai: “В твой день родился чародей/ по кличке Вольфганг Амадей,/ а в мой – Кирилл или Мефодий –/ один из грамотных людей,/ хоть в знаков сложной хуете/ ни нам, ни самому Кокте/ не разобраться,/ мне все ж приятно,/ когда ты крутишь фуэте.”[9. Tavā dienā dzimis burvis ar iesauku Volfgangs Amadejs, bet manā – Kirils vai Metodijs, viens no izglītotiem ļaudīm, lai arī zīmju samežģījumā ne mums, ne pat pašam Koktē netikt skaidrībā, man tomēr patīkami, kad tu dejo fuetē.] “Что дальше от пейзажей Риги,/ чем содержанье этой книги.”[10. Nekas nav tālāk no Rīgas ainavām kā šīs grāmatas saturs.]
RL: Jā, brīnišķīgi.
Barišņikovs: Un dienu pirms nāves viņš man piezvanīja – manā dzimšanas dienā, 27. janvārī, es todien biju Floridā. Viņš saka: “Tu vismaz iedzēri šodien?” Bet es tur biju ar savu dēlu, 1996. gadā viņš vēl bija tāds puika. Josifs saka: “Noteikti vajag iedzert par vecākiem, jo tu tomēr pašlaik esi, bet viņu nav, un tomēr...”
RL: Un jūs iedzērāt?
Barišņikovs: Nu, tā īsti pat neiedzēru, kaut ko tur, kaut kādu alu... “Nē, nu paņem, ielej.”
RL: Interesanta attieksme, vai ne? Lūk, man arī tieši vakar bija dzimšanas diena.
Barišņikovs: Ā, apsveicu...
RL: Viens Romā... Agrāk, kad es savās dzimšanas dienās atrados kaut kur viens, es sev sarīkoju tādu skumju vakaru – iedzeru un domāju: “Nu re, dzīve paiet.”
Barišņikovs: Bet vakar iedzērāt? Mazliet?
RL: Iedzēru, taču bez tādām domām. Pirmkārt, nākamajā rītā man bija intervija ar jums, bet uzreiz pēc tam jābrauc tālāk.
Barišņikovs: Atceros – un tā ir viena no manām pirmajām atmiņām, droši vien vēl no bērnudārza laikiem –, es saaicināju uz savu dzimšanas dienu bērnus, bet aizmirsu pateikt to vecākiem. (Smejas.) Naudas mātei droši vien nebija, un, kad sanāca bērni, viņa, atceros, sāka raudāt. Sanāca visa grupa vai klase, nezinu, kādi 15–20 bērni. Mamma aizņēmās naudu, aizskrēja, nopirka kaut kādu torti, bet nu raudāja...
RL: Sakiet, vai jūs apmeklējat psihoanalītiķi?
Barišņikovs: Es vienmēr esmu domājis, ka tam ir draugi.
RL: Atvainojiet par muļķīgo jautājumu.
Barišņikovs: Nē, nu kāpēc.
RL: Jā, un, ja atceramies Strasberga sistēmu...
Barišņikovs: Jā, tu it kā ieej dziļi savā bērnībā.
RL: Jā, jā.
Barišņikovs: Nē, es vienmēr, starp citu, pat ar mātes nāvi... Mazi bērni ir apbrīnojami izturīgas būtnes. Protams, tas nebija vienkārši...
RL: Cik jums tad bija gadu?
Barišņikovs: Divpadsmit. Kad tas notika, es biju ciemos pie vecmāmiņas, kura dzīvoja pie Volgas. Mēs – tēvocis Ļoša, mammas brālis, vecmāmiņa un es – uzreiz braucām uz Rīgu. Un tas viss, atvainojiet, krievu tradīcijās, visas šīs bēres, puķes, šausmīgi. Visi šie atvērtie zārki, tas viss...
RL: Bet kā jūs uzzinājāt, ka jūsu māte ir izdarījusi pašnāvību?
Barišņikovs: Es par to padzirdēju no citiem cilvēkiem, nejauši.
RL: Jau vēlāk?
Barišņikovs: Gandrīz uzreiz, bet man, dabiski, neviens nestāstīja, kā tas noticis. Pat mans vecākais brālis negribēja par to runāt. Nekad. Pat tagad ne. Un kā lai jums pasaka... Nu, parādās... kaut kāda tulzna. Jā. Āda kļūst nedaudz cietāka te un tur. Es iegrimu teātrī, un Vītiņu ģimene palīdzēja, un tad es sadraudzējos ar savu klasesbiedru Mišu Maiski...
RL: Man teica, ka jūs diezgan bieži braucot uz Rīgu, lai apmeklētu mātes kapu.
Barišņikovs: Jā. Es viņu ļoti mīlēju, ļoti. Un vispār, Latvijā ir tāds kapsētu kults...
RL: Tas tiesa.
Barišņikovs: Sestdienās, svētdienās uz kapsētu iet kā uz demonstrāciju. Visi iet. Un, kad esmu Rīgā, mēs ar bijušo klasesbiedru Andri un viņa māsu Rutu vienmēr braucam ar mašīnu vai tramvaju uz kapiem apciemot un aiznest puķes Tangijevai, manai mammai, viņu mammai, manam pedagogam Kaprālim, visiem. Mēs visus apstaigājam. Bērnības vietas mani nevelk, bet, lūk, pie mammas kapa es atceros... Tas, galu galā, bija 1960. gads... Un tur, lūk, man... sirds dauzās.
RL: Bet vai jūs esat domājis, kāpēc jums ir tik svarīgi apmeklēt mātes kapu? Pagājuši jau 55 gadi...
Barišņikovs: Nezinu... Varbūt tā vienkārši ir pateicība par to, ka viņa vilka mani sev līdzi uz teātriem un kino. Viņa bija ļoti vienkārša sieviete, latviešu valodu tā arī neiemācījās, strādāja modes ateljē par grāmatvedi. Un arī pati šuva sev kostīmus, gribēja ģērbties pēc modes un tiecās pēc kaut kā daudz augstāka nekā mūsu komunālais dzīvoklis. Un viņā bija kaut kāds iekšējs traģisms un satriecošs spodrums. Viņabija no laukiem, no lauku ciemata... Vecmāmiņa tur tā arī dzīvoja – sakņu dārzs, kaza, vistas... Kstovo sauca to vietu. Kad burlaki vilka baržas pa straumi uz augšu, viņi tur nakšņoja un lūdza Dievu, meta krustus (кстились). No tā arī tas ciema nosaukums.
RL: Atvainojiet, ka es tā lēkāju no tēmas uz tēmu, bet... Brodskis teica, ka ir kaut kāda sākotnējā valoda, kas mums dota dzejā, caur dzejas formām. Un, ja cilvēks seko šīm formām, viņš it kā piekļūst kaut kādām nozīmēm, kuras nekā citādi viņam nav pieejamas. Iznāk, ka dzejas valoda ir pirmatnējāka par ikdienas valodu. Vai var teikt, ka ķermeņa kustības arī ir pirmatnējas attiecībā pret kaut kādu apzinātu darbību?
Barišņikovs: Nezinu, kā uz to atbildēt... Brodskis, teiksim, uzskatīja, ka dzeja ir durvis uz pasauli. Mēs bijām Itālijā, un viņam iznāca grāmatiņa “The Watermark”, “Ūdenszīme”. Un viņš man tajā ierakstīja: “Портрет Венеции зимой,/ где мерзнут птички в нише,/ в день января 27-й/ дарю любезной Мыши./ Прости за инглиш, но рука,/ как и нога для танца,/ дается, чтоб издалека/ канать за иностранца.”[11. Venēcijas portrets ziemā, kur putniņi salst nišā, 27. janvārī dāvinu dārgajai Mišai. Piedod par inglišu, bet, tāpat kā kāja dota dejošanai, tā roka dota, lai no tālienes iztaisītos pēc ārzemnieka.]
RL: Lūk, lūk. Pareizi.
Barišņikovs: Saprotat?
RL: Jā.
Barišņikovs: Lūk. Vai arī: “Пускай рукой я не умею,/ чего ты делаешь ногой,”[12. Lai arī es neprotu ar roku izdarīt to, ko tu dari ar kāju.] tas ir tas pats. Vai – kad viņš raksta: “Перо поднимаю насилу,/ и сердце пугливо стучит./ Но тень за спиной на Россию,/ как птица на рощу, кричит.”[13. Es paceļu spalvu ar spēku, un sirds mana bailīgi pukst. Bet aiz muguras ēna uz Krieviju kliedz kā putns uz birzi.] Un tāpēc viņš saka, ka dzeja ir vārdu kopums, tikai vislabākajā to salikumā. Kaut kas tāds, es viņu pārfrāzēju. Un, protams, “kustības savās labākajās izpausmēs” var tam tuvoties.
RL: Kādā brīdī es pēkšņi pamanīju, ka mani pirksti kļūdās, kad es rakstu uz klaviatūras, – tas manī izraisīja zināmu paniku: likās, ka ķermenis zina kaut ko, ko pats ar galvu vēl nezinu.
Barišņikovs: Josifs arī kaut ko par to ir rakstījis. Tūdaļ paskatīšos... Ā, lūk: “Когда ты невольно вздрагиваешь, чувствуя, как ты мал, помни: пространство, которому, кажется, ничего не нужно, на самом деле нуждается сильно во взгляде со стороны...
RL: Jā.
Barišņikovs: ...в критерии пустоты. И сослужить эту службу способен только ты.”[14. Kad tu netīšām nodrebi, sajūtot, cik esi mazs, atceries: telpai, kurai, šķiet, nekā nevajag, īstenībā ir stipri vajadzīgs skatiens no malas, tukšuma kritēriji. Un paveikt šo darbu vari vienīgi tu.] Lūk, ģeniāli.
RL: Jā. Iznāk, ka ķermenis it kā zina. To, ko mēs paši nezinām. Saka taču, ka, piemēram, kustēties ar taisnu muguru cilvēkam ir nedabiski. Un par to atgādina sāpes mugurkaulā. Bet klasiskā baleta kustības šajā nozīmē ir galēji nedabiskas.
Barišņikovs: Bet klasiskais balets taču arī ir nedabisks. Es pārstāju dejot klasiku, kad man vēl nebija četrdesmit. Es jau zināju, ka klasiku vairs nedejošu...
RL: Zinājāt jau Krievijā?
Barišņikovs: Jā. Tur taču balets nozīmē – 20 gadu, un viss, pēc tam pensija. Klasiskajā baletā tas arī ir pareizi, jo īpaši attiecībā uz vīriešiem. Kurš gan grib skatīties uz piecdesmitgadīgu vīrieti triko? Ar kaut kādiem izņēmumiem, vai ne? Es pārgāju no klasiskā baleta uz moderno. Tur bija jau citas grūtības, stilistiskas, taču kaut kādā ziņā fiziskas arī. Ir jāpārvalda ķermenis pilnīgi citā dimensijā, citā kontekstā, citā dinamikā. Lūk, Vilsona iestudētajā “Ņižinskī” – tur taču nav neviena parasta soļa, tur viss ir horeogrāfija, no sākuma līdz beigām, katra sekunde ir iestudēta. Tātad – tā ir deja. Un jebkurš teātris ir deja, un deja ir vienlaikus arī teātris. To jau Marta Greiema teica. Ja tu esi uz skatuves – vienalga, kādā teātra izrādē –, tā, vispārīgi ņemot, ir horeogrāfija, pat ja tev ir jāatrod absolūti dabisks solis. Bet caur tēlu, kuru tu spēlē, tu zini, kā jāiet.
RL: Jā, jā.
Barišņikovs: Teiksim, Vampilova lugā tu taču nevirpuļosi pa skatuvi, jo tur cilvēks atgriežas no lēģera un ierauga sievu, kura jau piedzemdējusi no cita.
RL: Kad jūs dejojāt Apollonu, jūs, jādomā, pētījāt kādas antīkās statujas?
Barišņikovs: Nu, tā ir neoklasika. Kad Balančins iestudēja “Apollonu Mūzagētu” 1928. gadā, daži kritiķi teica: “Kur jūs esat redzējis Apollonu uz ceļiem? Kur jūs esat redzējis Apollonu uz abiem ceļiem?” Un Balančins atsaka: “Un kur jūs esat redzējis Apollonu?”
RL: Bet, kad jūs izpildāt kādu horeogrāfiju, vai var sacīt, ka jūs šīs kustības zināt jau iepriekš?
Barišņikovs: Tas ir atkarīgs no horeogrāfa. Daži horeogrāfi dominē ar savām režisoriskajām prasībām. Citi ir kolaboracionisti. Horeogrāfiem vispār patika ar mani strādāt, jo es ļoti ātri pārslēdzos uz viņu valodu. Es viņus sapratu, viņiem nevajadzēja mani mācīt, kā kustēties. Viņi domāja tikai par to, kā uzsākt, turpināt un nobeigt. Ir taču instinkts. Ikvienam aktierim vai mūziķim ir sava balss – sava, ne aizgūta.
RL: Jautājot par kustību zināšanu, es ar to domāju, ka katrai kustībai ir noteikta jēga. Bet piekritīsiet – lai cik labs būtu, teiksim, futbolists, nevar taču teikt, ka viņš izprot savu kustību jēgu.
Barišņikovs: Protams, ir pavisam ģeniāli... Lūk, kā Garinša, atceraties? Mazs, līkām kājām...
RL: Jā, protams.
Barišņikovs: Viņš, protams, nezināja, kā viņš to visu dara. Bet, kad es saku, ka nezinu, kā darīt, es tomēr zinu, ko nedrīkst darīt – neko, kas ir bezgaumīgs vai pārspīlēts, vai daudznozīmīgs, vai narcistisks. Un tas ir visbriesmīgākais uz skatuves. Mēs taču esam uzauguši, trenējoties pie spoguļa. Bet daudzi nesaprot, kam vajadzīgs spogulis. Tas vajadzīgs, lai redzētu savas kļūdas, nevis lai iemīlētos savos jaukumos. Taču, ja dejotājs spēj ieraudzīt kaut ko netverami nepareizu 12–13 gadu vecumā un izdomāt, kā to izlabot...
RL: Izlabot nepareizību?
Barišņikovs: Nē, nepareizību var izlabot ar nopietnu vingrināšanos. Bērni atnāk kā jauni cāļi, pēc tam viņiem sāk taisnoties kakls, un tas ir darbs ar skeletu. Protams, vieniem ir lielāki dotumi baletam, citiem mazāki. Teiksim, man nekādu sevišķu dotību no dabas nebija. Man kājām nebija izvērsuma, man nebija šeit vaļā... (Rāda.) Dažiem ir ļoti slikts gūžu izvērsums. Bet tām jābūt atvērtām. Tad kāja kustas ļoti viegli.
RL: Skaidrs. Proti, jūs to panācāt ar treniņu?
Barišņikovs: Jā, mūsu pedagogs Juris Kaprālis izskoloja Sašu Godunovu un daudzus citus. Ar mani viņš ļoti daudz strādāja un laboja. Pēdas izliekuma man arī nebija. Bet man bija koordinācija, es biju maza auguma, nodarbojos arī ar vingrošanu un spēlēju futbolu. Tas bija mans pluss. Un es ļoti agri apzinājos savus trūkumus.
RL: Jā, bet, kad jūs sakāt, ka jums nebija dabisko dotumu dejošanai, var padomāt, ka deja mēdz būt dabiska, taču tā jebkurā gadījumā ir mākslīga.
Barišņikovs: Protams, tā ir kā golfs. Klasiskais balets ir nedabiska dejas forma. Modernā deja ir krietni dabiskāka. Tajā ir līdzība ar to, kā dejoja pašos pirmsākumos, basām kājām, ap ugunskuru. Vai ne?
RL: Bet var domāt arī tā: klasiskās dejas kustības ir nedabiskas, bet tieši tāpēc apzinātas. Proti, šīm kustībām ir piešķirta kāda papildu jēga. Vismaz sākumā šāda jēga bija.
Barišņikovs: Tad jau mums jārunā par 16.–18. gadsimtu, kad sievietes sāka celties uz puspirkstiem un vēlāk nedaudz arī uz pirkstgaliem. Tas ir romantiskais balets. Silfīda, sievietes vieglums, parasti viņai mugurā tunika... Pēc tam nāca franču skola, itāļu un zviedru. Petipā no Parīzes atbrauca uz Pēterburgu, un, kamēr viņš iestudēja septiņus vai astoņus lielos baletus, tur izveidojās nopietna skola. Un šie baleti tika atzīti par klasiskiem, lai gan īstenībā tas bija arhaiskais balets. Tikai vēlāk, pagājušā gadsimta sākumā, parādījās pirmie modernisti – Lopuhovs, Goleizovskis, Balančins un tā tālāk. Bet pacelšanās uz pirkstgaliem tomēr saglabājās. Tas ir ļoti grūti, bet klasiskajā baletā joprojām ir balerīnas, kas to lieliski dara. Tomēr man krietni interesantāki šķiet modernās dejas horeogrāfi, kuri neliek sievietēm celties uz puantēm.
RL: Kāpēc?
Barišņikovs: Tā man šķiet. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka es savā laikā biju tajā iestrēdzis, tik daudz ar to nodarbojos. Tagad es jau vairs neinteresējos par klasisko baletu. Ir daži ļoti interesanti mūsdienu horeogrāfi. Man patīk Ratmanskis vai, piemēram, Kristofers Vīldons, vai Džastins Peks.
Tomēr visas mazās meitenes vienalga vēlas dejot “Gulbju ezerā” vai “Apburtajā princesē”. Tas ir tāpat kā ar dziedāšanu – lai gan visiem vajag belkanto, katram vienalga gribas dziedāt Pučīni un Doniceti.
RL: Ziniet, es runāju ar režisoru Ņekrošu par viņa “Hamleta” iestudējumu, un tajā viņš, manuprāt, diezgan lielu uzmanību pievērš kājām. Un man viņš tā arī teica: “Jā, kājas man patīk...” Vārdu sakot, kājas arī var būt domāšanas priekšmets.
Barišņikovs: Nu, kājas kaut kur aizved, galu galā. Bet es neesmu par to īpaši domājis.
RL: Labi, tad nerunāsim par to.
Barišņikovs: Nē, kāpēc gan ne, tas ir visnotaļ eksistenciāls jautājums. Kā Josifs man teica: “Skatos uz sevi spogulī – tāda uzpampusi seja, bet varēja taču būt kā Beketam, Spenderam vai, piemēram, Odenam, tādas skulpturālas, grumbainas sejas...” – “Kāds tam sakars ar grumbām?” – “Nu, tās taču uz kaut kurieni ved, saproti?”
RL: Sakiet, kā tas ir – būt slavenam? Atcerieties Cvetajevu: “Aiziet, neatstājot pēdas...”
Barišņikovs: Ai, nu tā vienkārši sanāca... Tā atkal ir veiksme – pat studiju laikā es zināju, ka man labāk vajag dejot, nevis spēlēt futbolu. Jā, un ka tā ir privilēģija, ka ne katram tas ir dots.
RL: Proti, veiksme ir tas, ka jūs to zinājāt?
Barišņikovs: Jā, ka es to zināju deviņu vai desmit gadu vecumā. Es to zināju pavisam noteikti. Kad bija mana pirmā uzstāšanās “Riekstkodī”, pirmā uvertīra (dzied) – viss... Es zināju, ka būšu teātrī, ka esmu izredzētais. Man vienkārši sirdī bija prieks. Un joprojām ir. Bet tas, ka tevi pazīst vai nepazīst, ir neērtības jautājums. Bieži, protams, gribas anonimitāti – interesanti taču.
RL: Interesanti – kas?
Barišņikovs: Interesanti, kā tas ir.
RL: Būt anonīmam?
Barišņikovs: Jā. Iet pa ielu, skatīties cilvēkiem acīs un zināt, ka tevi nepazīst.
RL: Stāstot par savu dzīvi, jūs bieži lietojat vārdu “veicās”. Ko jūs uzskatāt par lielāko veiksmi savā dzīvē?
Barišņikovs: Ka man izdevās aizbraukt no Krievijas.
RL: Nu, tā būtībā nav pat veiksme...
Barišņikovs: Labi: tas, ka es atskārtu, ka tas ir jādara.
RL: Vai ne? Jūs taču pats to visu noorganizējāt.
Barišņikovs: Nē, vienkārši sanāca tā, ka platforma bija tīra. Es biju izšķīries ar draudzeni, ar tēvu man nekādu attiecību gandrīz jau vairs nebija, un bija kaut kādas skumjas. Teātrī nebija nekādas kreativitātes, visu, ko varēju nodejot, es jau biju nodejojis. Nomira mans pedagogs. Draugiem bija sava dzīve. Un mani nekas jau vairs neturēja. Vienīgi es biju parādā naudu vienam cilvēkam. Bet man izdevās to ātri vien atdot.
RL: Pēc tam, kad aizbraucāt?
Barišņikovs: Jā. Tas mani visvairāk turēja. Pārējais – ne, tikai tas. Tad es nolēmu, ka dzīves man tur nav. Man bija slikti, negribējās atgriezties. Kas zina, varbūt tā bija totāla neapmierinātība ar visu, ieskaitot sevi. Toreiz nepavisam nedomāju, ka tas būs kāds varonīgs solis. Bija nedaudz bail. Bet es zināju: lai kas arī notiktu, man būs darbs, un darbs būs interesants.
RL: Interesanti, ka tajā pašā 1974. gadā no Padomju Savienības aizbrauca Aleksandrs Pjatigorskis, komentēdams, ka tur, Krievijā, “visas dharmas ir beigušās”.
Barišņikovs: Nu, kā tajā Josifa dzejolī: “Воротишься на родину./ Ну что ж.
RL: Гляди вокруг,/ кому еще ты нужен...
Barišņikovs: …кому теперь в друзья ты попадешь?/ Воротишься, купи себе на ужин/ какого-нибудь сладкого вина,/ смотри в окно...
RL: …и думай понемногу...
Barišņikovs: …во всем твоя одна, твоя вина,/ и хорошо. Спасибо. Слава Богу…
RL: …как хорошо, что ты никем не связан”[15. Tu atgriezies dzimtenē. Nu ko./ Tu veries apkārt, kam tu vēl esi vajadzīgs,/ kam draugos tagad tu nonāksi?/ Kad atgriezīsies, nopērc sevvakariņās/ kādu saldu vīnu, skaties pa logu un padomā bez steigas:/ viss tevis paša, tikai tava vaina,/ un labi, ka tā. Paldies. Slava Dievam./ Cik labi, ka tu ne ar vienu neesi saistīts,/ Cik labi, ka nevienam nav tevi jāmīl līdz nāvei...]... Jā, jā.
Barišņikovs: Jā. …как хорошо, что до смерти любить/ тебя никто на свете не обязан.”
RL: Tieši tā.
Barišņikovs: Un tajā laikā viss tā arī bija.
RL: Jā, pārsteidzošs stāvoklis – šī dīvainā brīvība. Bet vai jūs nevilina doma atbrīvoties no visa tā, kur esat ierauts...
Barišņikovs: Reizēm ļoti gribas, bet rokas sasaistītas. Es zinu, ka tam jau vairs nav laika. Es varu tajā ieiet, bet par varēm, un tas neturpināsies ilgi. Nu, kā pārgulēt ar sievieti.
RL: Jā, tas ir ļoti... Jo to savu dzīvi jau vienalga jāturpina dzīvot.
Barišņikovs: Protams.
RL: Bet... Pazaudēju domu. Nē, nu kas tas ir? Re kā, nespēju noturēt domu.
Barišņikovs: Get used to it, laiks pierast.
RL: Lūk, lūk... Ā, tomēr atcerējos! Vai jūs nebijāt pazīstams ar Kapoti?
Barišņikovs: Pāris reižu esmu viņu redzējis. Es viņu satiku Longailendā. Milošs Formans uzņēma filmu, vairs neatminos, kādu, iespējams, “Matus”. Un vienu rītu atnāca Trūmens salmu cepurē, rozā bikšelēs, sandalēs. Ļoti smieklīgs. Viņš saka: “Jūs zināt, kas es esmu?” Es saku: “Jā, Kapotes kungs”. – “O, tad jūs esat tas pats krievs!” – “Jā”. – “Un ko jūs par mani zināt?” Bet es, paldies dievam, tieši biju izlasījis “Brokastis “Tifanijā””. “O, tātad jūs zināt ne tikai Čehovu, jā?” Nu, tā bija ļoti īsa tikšanās, minūtes divdesmit, bet mēs ļoti jauki parunājām. Bija jūra. Tik skaisti.
RL: Es iedomājos par viņu tāpēc, ka viņam bija paradums reizi gadā uz mēnesi pazust. Viņš brauca kaut kur uz laukiem, ņēma līdzi kasti viskija un lasīja Prustu.
Barišņikovs: Lieliska nodarbošanās.
RL: Un es nodomāju – varbūt arī jūs mākat kaut kā attālināties no visa?
Barišņikovs: Nē, bet es ļoti labi pavadu laiku savā mājā Dominikānas Republikā. Mums ir skaista māja ar skatu uz jūru. Tur ir tikai mūzika, grāmatas un vairāk nekā.
RL: Jūs pats to uzcēlāt vai nopirkāt?
Barišņikovs: Pats. Protams, ar arhitektu.
RL: Un logs uz jūru? Ingmaram Bergmanam Fores salā bija māja ar logiem uz jūru. Un viņš gulēja uz tāda kā krāsns mūrīša un varēja skatīties uz jūru.
Barišņikovs: Man arī tā ir.
RL: Vai, būvējot šo māju, jums nebija tāda doma, ka jūs to esat uzcēlis tā, lai būtu redzama tā ainava, uz kuru jūs gribētu skatīties, aizejot no dzīves?
Barišņikovs: Atgriežoties pie Josifa Aleksandroviča: “...взгляд в потолок и жажда слиться с Богом, как с пейзажем, в котором нас разыскивает, скажем, один стрелок”.[16. Skats griestos un alkas saplūst ar Dievu kā ar ainavu, kurā mūs meklē, teiksim, viens strēlnieks.]
RL: Jā, jā, jā.
Barišņikovs: Man tā nav, man ir tieši pretēji. Es varu būt tur ar ģimeni, varu būt viens, man ir priecīgi. Ūdens ļoti saviļņo, tas uz mani iedarbojas. Logi ir uz austrumiem, var redzēt, kā saule aust, bet vakarā – saulrieta mākoņus. Tur tiešām ir ļoti, ļoti skaisti. Ūdens ir brīnumains – no tirkīzzila līdz tumši violetam. Bet Josifam tas, protams, bija metafiziski, viņš to juta. Tāpēc, ka horizontāle. Ūdens nevar būt metafora, tas ir vienīgais skaidrais jēdziens, jo tas vienmēr ir plakans.
RL: Jā.
Barišņikovs: Vai, kā viņam tur bija, atceraties: “А рядом чайки галдят,/ и яхты в небо глядят,/ и тучи вверху летят,/ словно стая утят...// как пена морских валов,/ достигая земли,/ рождает гребни вдали.”[17. Bet blakus kaijas kliedz,/ un jahtas debesīs raugās,/ un mākoņi augšā lido/ kā pīlēnu bars... Kā jūras viļņu putas,/ zemi sasniedzot,/ dzemdina tālumā viļņa muguras.] Tas ik brīža, ik sekundes... tieši šis. Ūdens viņu ļoti aizrāva, vienmēr: “Nevar ūdeni atskatīties”...
RL: Pēdējais jautājums. Mihail, ko jums nozīmē būt pašam?
Barišņikovs: Nu, tā ir dabiska uzvedība, to nevar uztrenēt mēģinājumos. Tas ir tāpat kā būt tēvam. Būt tēvam – tā nav izrāde, par ko tu saņemsi kādu godalgu, jo bērni raugās uz mani, ko es daru, ko smana sieva dara, kas ģimenē notiek, par ko mēs runājam, kādas mums ir uzvedības normas. Viņi jūt, kad mēs neesam mēs paši. Ar visiem saviem plusiem un mīnusiem, neviens... Nekāda perfekcija nepastāv vispār. Pastāv parasta cilvēciskas uzvedības norma. Tas arī ir – būt pašam.
RL: Es tikai precizēšu jautājumu. Ir tāda slavena frāze, kas rakstīta uz Delfu tempļa: “Iepazīsti pats sevi!” Jūs sevi pazīstat?
Barišņikovs: Ceru, ka es sevī vēl kaut ko atklāšu... Bet es zinu, par ko sevi nemīlēt, un es pret to neesmu vienaldzīgs. Josifs pateica man pēdējo frāzi: “Lūdzu, Miš, esi labs!” Tik vienkārši, it kā...
RL: Pēdējo kādā nozīmē?
Barišņikovs: Pa telefonu.
RL: Tajā nāves vakarā?
Barišņikovs: Jā. “Esi labs.” “Mjau,” – viņš vienmēr teica. “Mjau”... Viņš bija runcis Džozefs, bet es – Miš, pele. “Esi labs.” Tā, lūk. Es cenšos būt labs, ne obligāti pret sevi, – pret ģimeni, bērniem, draugiem. To, ko es daru teātrī, vai, piemēram, fotogrāfijas. Bet – vai es sevi pazīstu? Droši vien nepazīstu. Bet gribas tomēr “nonākt līdz būtībai”, ja vien tāda pastāv.
RL: Paldies, Mihail.
Barišņikovs: Ta nav par ko.
Dievs, māksla un meitenes
Vienkāršo lietu ēnā
Tasmanijas velns
Pēcpusdienas kaimiņš