Es daudziem ļoti riebjos

Rīgas Laiks: Intervijās jūs nereti esat lietojis frāzi “tauta mani mīl”, kā pierādījumu minot savu lielo popularitāti. Taču vai jūs nemēģinātu iezīmēt vismaz daļu no šīs tautas kā konkrētu tēlu? Kas tas īsti ir?

Jānis Jarāns: Tas, kurš mani mīl?

RL: Jā.

Jarāns: Pirmkārt, tad, kad es saku, ka tauta mani mīl — turklāt viņa mīl arī Daini Porgantu, jo mēs esam visu laiku bijuši tandēmā — nu, viens pats es esmu bijis Miedziņš —, es saku arī, ka Jarāns nav pieci lati, visiem jau nepatiks. Ļoti daudziem es arī ļoti riebjos.

RL: Un kāpēc?

Jarāns: Kāpēc? Nu, tāpēc, ka vienkārši riebj. Visi jau neēd gaļu — daži ēd zivis. Ir taču tādi, kam gaļa riebj. Bet kas ir tas skatītājs, kas mani mīl — tie ir bērni.

RL: Tiešā nozīmē vai metaforiskā?

Jarāns: Tiešā. Nu kā, es viņus redzu vasarās koncerttūrēs. Ekrānā jau es nevaru redzēt, kas mani skatās vai neskatās. Es varu redzēt tikai reitingu — cik tūkstošu tur ir. Ja uz koncertiem man atnāktu desmit vai piecdesmit cilvēku, tad es saprastu, ka nu ir truba, ka fiksi kaut kas jāmaina. Bet ja atnāk simti un pat tūkstoši... Neviens jau viņus ar koku nedzen. Tātad tur ir bērni, mammas — reizēm tiek atvilkts arī pa kādam tētim — un pensionāri. Mums tagad ir ļoti labs menedžeris, un mēs ar Daini esam šos septiņus gadus braukuši un vilkuši tās kleitas mugurā un runājuši tās anekdotes, kas ir aktuālas starp pensionāriem. Pirmajās rindās tad sēž tās kundzītes, kas bukņī viena otrai un smejas — viņas redz pašas sevi. Jā, es zinu, ka ļoti daudziem es riebjos un nepatīku, un katrs latvietis uzskata, ka viņš zina, kā jātaisa tas humors — nu, tad, lūdzu, arī parādiet, salīdziniet. Nu, Jarāns ir stulbs, salīdzinot, teiksim ar — nu, nezinu, Bīnu vai Beniju Hilu.

RL: Un kā jums pašam liekas?

Jarāns: Jā, nu, kas ir smieklīgi... Katrai tautai ir savs. Vācietim patīk, ka iesper ar kāju pa dibenu — tas ir smieklīgi, bet mums tas nav pieņemami. Katram savs liekas smieklīgi. Citam liekas smieklīgi pateikt kādu frāzi, gudru domu. Ir arī liela starpība starp pilsētnieku un ārpus pilsētas dzīvojošo — neteiksim, laucinieku — pilnīgi cita humora izjūta. Šeit Rīgā visi ir inteliģenti, gudri, visu zinoši — šitās ir stulbas muļķības, ko tas Jarāns tur dara. Bet izbrauc 10 kilometrus ārpus Rīgas, un tas cilvēks ir atvērts, no dabas nācis, viņam patīk, ka ar viņu runājas un ar viņu jokojas. Pilsētā ir citādi. Nujā, biezie: “Mēs Jarānu ar Porgantu nopirkām.” Bet arī — desmit minūtes paklausās un tad liek sēsties pie galda — tais pašās kleitās!

RL: Vai jūs par viņiem arī smejaties?

Jarāns: Par turīgiem cilvēkiem? Raidījumā taču ir redzams — mēs arī deputātus pavelkam uz zoba.

RL: Cik es paskatījos, man gan likās, ka politiķus jūs liekat mierā.

Jarāns: Nujā, no politiķiem mēs... Bet ir — stāv, piemēram, pie Saeimas mājas un runājas. Bet runājas gan pārsvarā par sadzīves lietām. Nesaucam nevienu vārdā un uzvārdā. Man starp politiķiem arī ir daudz draugu — tieši klaji ņirgāties arī nevar.

RL: Jūs teicāt, ka smieklīguma izjūta ir stipri dažāda. Man gribētos saprast, kas jums pašam liekas smieklīgi.

Jarāns: Man vairs nekas neliekas smieklīgi. Tas ir tāpat kā ja es strādātu par ginekologu — kā mans draugs dakteris Lejiņš — ja viņam prasītu, kas jūsu darbā ir tas interesantākais...

RL: Es jau tā nemaz nejautāju...

Jarāns: Tas man ir vienkārši darbs. Kā es pamostos, man jāmeklē joki... Tas man vairs nav smieklīgi, tas man ir vienkārši darbs. Mani tas pat kaitina varbūt kādreiz. Nu, kā kompānijās — eu, uztaisi kādu joku, pastāsti kādu anekdoti — tu taču zini anekdotes. Jā, es zinu visas gandrīz. Es eju cauri datoram, es eju cauri Izraēlas portālam, Amerikas portālam, izeju visus Krievijas portālus... Tās anekdotes — piedodiet, es nevaru pateikt, kas ir smieklīgi, kas nav smieklīgi. Kad es skatos tās anekdotes, es skatos, vai viņa ir filmējama. Dažreiz ir tā, ka es atrodu tikai vienu teikumu — a kas tur smieklīgs? Bilde! Mēs uztaisīsim bildi, kur finālā tad pateiks to teikumu. Jā, nu Dievs man varbūt devis to muļķīgo, vaikstīgo ģīmi...

RL: Es tieši par to gribēju jums jautāt. Ir komiķi, kuri efektīvi izmanto, teiksim, savas lielās ausis. Vai jums ir kāda ķermeņa daļa vai varbūt grimase, vai kāds cits paņēmiens, uz ko jūs vienmēr paļaujaties?

Jarāns: Man ir ļoti labi pedagogi bijuši — ļoti labi. Ērika Ferda, kas man mācījusi kustību, Veispals, kas mācījis fizisko... Nu, un ģīmis... Nē, es pie spoguļa nekad neesmu grimases meklējis. Nu, Dievs man viņu tādu... Tas, ko es pārdzīvoju uz skatuves, to redz manā sejā. Tā kā es smejos — Hamletu, piemēram, spēlē: liels gurķis ar tukšu vidu stāv, un visi saka, redz, kā viņš pārdzīvo... Bet nekas nemainās — ir pauze, palaižam mūziku, viņš stāv... Ā, nu kino, to es saprotu — tur ir acis. Tagad mēs ar Zadornovu, ar fantastisku lugu braukājam apkārt. Cilvēkiem jau ir grūti atbraukt, bet ja mazā pilsētiņā atbrauc teātris ar tādu vārdu kā Zadornovs — un brauc paralēli Valmieras teātris, bet mums skatītāju ir četrreiz piecreiz vairāk. Viņi iekrīt bankrotā, bet mēs... Nu, te varbūt arī ir tā mīlestība. Bet nevar jau uz to visu laiku paļauties — lai tevi mīlētu, ir jāstrādā.

RL: Jūs esat arī teicis: “Es esmu par vecu, lai spēlētu idejas vārdā.” Vai jūs varētu komentēt, kas tā par ideju?

Jarāns: Es neeju uz teātri, es sen neesmu bijis uz teātri. Teātris mani biedē ar to — nu, varbūt es esmu par daudz populārs, gaitenī nevaru iziet — re, kur Jarāns atnācis! Nujā, es jau gan esmu pieradis būt par to ākstu. Es redzu, ka jauns režisors ir izracis kaut kur kaut kādu lugu, kuru saprot tikai viņš pats — viņš iedomājas, ka viņš to saprot — un viņš nepārtraukti skalo aktierim smadzenes. Aktieris, nabags, nesaprot, kas viņam jādara. Es kā skatītājs esmu samaksājis par biļeti divi trīs lati un man tagad jāskatās, kā mokās tas un tas. Man ir tā laime, ka es neesmu teātrī štata aktieris. Vienu brīdi es pārdzīvoju, ka man vajadzēja aiziet no Dailes teātra, bet es saņēmos un aizgāju. Un es ar to tikai ieguvu. Tad man ir laimējies strādāt ar brīnišķīgiem režisoriem — Jaunušans ar mani ir iestudējis divas lielas lugas — pats par sevi, Arnis Ozols — Beketa Beigu spēli — absurda tāda, ja, bet forši, ja var strādāt ar labiem režisoriem. Juris Rijnieks Liepājā — es spēlēju Puntilu. Bet tagad es varu atteikties no kaķu, zaķu, žurku, peļu lomām — man nav jāstāv ar nūju, paplāti vai šķēpu, ko es darīju agrāk — es varu spēlēt ko tādu, kur es varu just, ka skatītājs nāks. Es varu izvēlēties. Paldies Dievam, piedāvājumi man ir, es pat varu atteikties. Varbūt es drusku spekulēju — Jarāns ir vārdiņš, ko viņi zina, viņi zina, ko redzēs.

RL: Šai sakarā jūs vienā intervijā pieminat Jauno Rīgas teātri un sakāt, ka jūs tur neņemtu, jo zina, ko no jums var sagaidīt...

Jarāns: Jā, jā!

RL: Es gribēju jautāt, vai tad, ja Jaunais Rīgas teātris jums piedāvātu lomu, jums būtu par to interese.

Jarāns: Jā, nu Hermanis Alvis mani varbūt arī neņem tāpēc, ka... Daudzi varbūt domā, ka es esmu aizņemts. Bet viņš ir redzējis tās izrādes, ko ir iestudējis Juris Rijnieks un zina, ka es varu spēlēt arī absurdas dramaturģijas. Jā, kādreiz mani arī kaitina, kad man jautā — kā, tu esi spēlējis arī tādās nopietnās lugās? Tu taču ir komiķis! Un daudzi režisori varbūt tā arī domā. Bet tad, kad ar mani strādā un uztaisa, tad — jā! Vispatīkamākais jau ir tas radīšanas process, līdz pirmizrādei. Tad ir pirmizrāde, trīs izrādes, kur skatītāju vēl pilns, tu viņus pārsteidz ar to, ka vari būt pilnīgi savādāks, un tad tevi aizmirst. Viss. Skatītāju jau ļoti grūti dabūt teātrī, tad tiešām jābūt kaut kam ļoti labam. Nu, Jaunais Rīgas teātris... Es esmu samierinājies, ka “Jaunie” mani neņems, ne-e.

RL: Es saprotu, ka zināma materiāla nodrošinātība vajadzīga katram. Bet ar cik, jūsuprāt, ir diezgan?

Jarāns: Nu, finansiālā ziņā man ir, es uzskatu, ļoti laimējies — es varu strādāt kā aktieris, savā profesijā, un par to saņemt naudu. Tas ir ļoti daudz. Es esmu aizgājis arī no Latvijas televīzijas, kur es nostrādāju 15 gadus — jo tas ir absurds, kas tur notiek. Es visu laiku tam absurdam biju dzīvojis līdzi... Bet nē, tā ir mana vismīļākā televīzija, jo viņa mani radīja, deva iespēju strādāt... Latvija un Latvijas televīzija ir mūžīgas, mainās tikai priekšnieki. Bet cik tas ir finansiāli... Es atnācu uz LNT, es strādāju starp jauniem cilvēkiem, bet mums vajadzēja režisoru. Un es paaicināju no Latvijas televīzijas. Un es skatos — viņa ir pirmo reizi atļāvusies nopirkt sev ziemas zābakus tādus, kādus viņa ir gribējusi! Un tad tu saproti — johaidi! Atnāk man vēl viens režisors, viņam ir pāri trīsdesmit, un viņam nav savas dzīves vietas. Aktieriem vispār — 60-70 lati mēnesī... Nu labi, televīzija — tā ir cita lieta, bet es pats sev esmu bijis arī producents. Ir jāmāk sevi pārdot. Nevienam tu nevari uzticēties — tikai pats sev.

RL: Bet mans jautājums bija domāts mazliet citādi. Pieņemsim, ka jūs sasniedzat tādu pārticības līmeni, ka strādāt nav nepieciešams. Vai jūs turpinātu darīt to pašu ko tagad vai varbūt pavisam ko citu? Vai varbūt nedarītu neko?

Jarāns: Bet tie turīgie cilvēki — viņam viss ir: mašīna, māja, dārzs, vasarnīcas Itālijā un kur tur, bet viņš tik un tā rukā tālāk.

RL: Jā, bet iemesli tam var būt dažādi — inerce, sirdslieta, tas, ka gribas vēl vairāk...

Jarāns: Nē, tas ir darbs. Ja tu izgāzīsi vēderu un tikai sēdēsi un skatīsies televizoru — viss, tu esi miris. Nujā, ja tev ir liela nauda bankā, tad uz tevi strādā — nauda taisa naudu. Bet ja es apstāšos kaut kur, tad cauri. Vienīgais, kas vēl noteikti — jāmainās. Nu, man bija Miedziņš, tad Rīta stunda — ar Gerkenu tas periods bija ļoti labs, tad Jarānšovs — kolēģi vēl apvainojās, kad gāju projām. Bet jāmainās — kad sākas rutīna un pašapmierinātība — cauri, miris. Es tagad arī jau domāju kaut ko citu. Nu, cik tādi Piektdieņi — gadu vēl varbūt varētu pastāvēt? Tad viss. Vasarā ar Piektdieņiem mēs pirmo reizi taisīsim lielu tūri — kādi 30 koncerti. Jo ja nebūs tās tūres — jūs jau pati teicāt — es taču nezināšu, kāds tas mans skatītājs. Nevar jau viņam arī melot. Mēs ar Daini slapji nākam no skatuves nost. Bet tā ir mana vieta. Mana niša. Savs humoriņš. Es nelienu politikā iekšā, man to nevajag.

RL: Es tomēr gribētu atgriezties pie tā, kas ir vai nav smieklīgi. Jūs teicāt, ka jums personīgi nekas vairs nav smieklīgi. Bet no profesionālā viedokļa to taču ir iespējams paanalizēt? Nu, es piemēram, varu iedomāties trīs tēmas, par kurām mēdz smieties: ķermeņa funkcijas, sekss, tautība. Varbūt ir vēl kāda, kas jums nāk prātā?

Jarāns: Jā, nu visas šīs tēmas mēs nevaram rādīt. Visas tās anekdotes, kam es eju cauri — nu, 85 vai 90% ir saistītas ar Freidu. Sekss, tautība, jā — viss ir saistīts ar to, kas zem jostas vietas. Viņas ir tiešām smieklīgas, asprātīgas. Bet mana publika ir arī bērni un trakie Latvijas pensionāri. Dies’ nedod, ka es kaut ko tādu! Vajag lavierēt, lai nav rupji un jēli.

RL: Bet igauņi jums tomēr ir?

Jarāns: Nujā, ar tām tautībām, jā. Par ebrejiem labas anekdotes, bet viņus arī nevajadzētu aiztikt. Policistus mēs arī cenšamies mazāk aiztikt — ar viņiem vienmēr iznāk satikties uz ceļa. Bet viņi vienmēr bijuši laipni, mīļi, palaiduši vaļā. Par igauņiem — nu, trāpījās, noķērās. Bet igauņu karodziņa vairs nav!

RL: Vēl smieklīgi mēdz būt smieties par sevi. Vai jūs to darāt?

Jarāns: Jā, nu es pats sevi... Es nevaru no sevis aizbēgt, nu. Jā, es uzlieku cepuri un brilles un mana seja ieņem tā tēla formu, bet vēl arī viņa domāšana jāpārņem. Vai man patīk, ka par mani smejas? Nu, es nesaprotu... Nu, pasmejas, nu. Radošā brigāde man ir fantastiska. Mēs daudz smejamies. Par mani smejas — es esmu visvecākais. Forši jauni cilvēki. Un nav intrigu — kā lielajās mākslas mājās. Un visu var dabūt — kameru, naudu rekvizītiem. Skaidrs gan arī, ka te ir tā — parādīsi reitingu — ja nav, uz redzēšanos, vecīt!

RL: Vai jūs piekrītat tam no Šekspīra pārņemtajam standartteicienam, ka dzīve ir skatuve? Un ja tā, tad kas jūs esat uz šīs skatuves?

Jarāns: Bet te jau arī ir teātris starp mums, vai ne? (Smejas.) Tāds bišķi, nu, teātris, ko? Jūs cenšaties iedzīt mani stūrī — Dūle jau mani brīdināja — es atkal cenšos koķetēt. Teātris! Tikai manā profesijā to vajag redzēt no malas varbūt. Un piefiksēt. Kad jāspēlē, tad tikai atceries to sajūtu, kāda bija. Man laikam iekšā ir vairāki cilvēki. Pats aktieris, pats režisors...

RL: Un pats skatītājs? Vai skatītājs tomēr vienmēr ārpus?

Jarāns: Skatītāju vajag vienmēr. Kaut vai mājās teātri spēlēju — kā visi veči (smejas). Mājas teātris.

RL: Vai jūs piederat pie vīriešiem, kas savureiz raud?

Jarāns: Jā, es esmu traģikomiķis — režisori, kas ar mani ir strādājuši, to zina. Es esmu spēlējis Vājprātīgā piezīmes. Nu, tad ir jāraud vienkārši. Bet nevis spiest asaras — jānonāk līdz tam katarses stāvoklim, kad tev tek viss.

RL: Labi, tas uz skatuves. Bet dzīvē?

Jarāns: Dzīvē? Ciest nevaru raudāt!

RL: Kā lūdzu?

Jarāns: Ciest nevaru! Man ir pazīstami tādi cilvēki — vīrieši — kas, kad ierauj: vēēēēē (imitē raudāšanu) — ņuņņas!

RL: Un jūs neraudat nekad?

Jarāns: Nē. Es lamājos.

RL: Latviski vai krieviski?

Jarāns: Visādi. Bet lādēt un gānīties gan nedrīkst — tas viss aiziet augšā un nāk atkal atpakaļ. Jābūt labām domām galvā visu laiku. Kad kaut kas neiznāk — pats vainīgs. Tāds es esmu. Čangalis, neesmu latvietis. Latvietis ir vienmēr vienāds — priecīgs. Viņš redz, ka viņu krāpj, viņam atņem naudiņu — viņš klana galviņu.

RL: Kā jums šķiet, kāpēc pusmūža vai veca sieviete ir smieklīgāka par tā paša vecuma vīrieti?

Jarāns: (Gara pauze.) Par sievietēm nevajag smieties. Tās ir dabas dotas būtnes, kuras ir jāmīl. Viņas ir tikai īpatnējākas — vai stipri īpatnējākas — tās, kuras nav tikušas pie vīrieša. Man ar tādām ir iznācis arī strādāt. Žēl. Vienkārši žēl — jo katrai sievietei vajag vīrieti.

RL: Un katram vīrietim vajag sievieti?

Jarāns: Nuja! Nu, ar vīriešiem ir tā — viņi ir tomēr vairāk dzīvniekveidīgi. Viņš var aiziet pa kreisi, pa labi — nu, tāds. Sievietei ir grūti to izdarīt. Bet sievietei, kurai ir vīrietis un bērniņš... nu, ja viņai ne vīrieša, ne bērniņa nav, tad tas ir vispār... Man ir bijušas tādas kolēģes. Un tad sākas problēmas ar to, kas ir humors un kas ir satīra, un tas, un tas...

RL: Jūs teicāt, ka vīrietis ir vairāk dzīvnieks. Kāds dzīvnieks esat jūs?

Jarāns: Es esmu vēzis. Pēc horoskopa.

RL: Pēc horoskopa. Bet...

Jarāns: Un es arī citādi esmu vēzis. Tāds, kas atmuguriski lavās klāt. Un man patīk ēst vēžus!

RL: Es vēl gribētu mazliet atgriezties pie jūsu amata paņēmieniem. Skatoties jūsu raidījumus, nevar neievērot jūsu īpatnējo skaņas “r” izrunu — tā ir fascinējoša.

Jarāns: (Pauze.) Kādā ziņā? Tas ir kompliments?

RL: Kā gribat. Es vienkārši pievēršu tādām lietām uzmanību. Un es domāju, vai jūs to apzināti...

Jarāns: Es teikšu tā. Jūs man esat pirmā. Nopietni, bez koķetērijas. Man to neviens nekad nav aizrādījis — vai nu aiz pieklājības, vai kāda cita iemesla dēļ. Nu, varbūt kāds ir pakariķējis, vai kad Ļeņinu ir vajadzējis, vai kādu ebreju tautības... Jā, man žēl, ka es neesmu no šīs ebreju dzimtas — jo tad es šeit noteikti nedzīvotu, es būtu kaut kur citur, spēlētu uz lielākas skatuves.

RL: Jūs piekritāt, ka dzīve ir skatuve. Vai dzīvei ir arī režisors?

Jarāns: Kā, nu, augšā viņš sēž. Viņš man ir bijis ļoti labvēlīgs. Viņš ir devis man visādas zīmes un vienmēr mani bīdījis.

RL: Kādas zīmes?

Jarāns: Nu, piemēram, ka jābeidz ar teātri. Emocionāli — nē, gribu vēl, bet viņš vienkārši bīda — un es esmu laimīgs, ka tā.

RL: Bet kas ir šī zīme?

Jarāns: Nu, sakritība. Pēkšņi man kāds kaut ko piespēlē. Nu, kā, piemēram, tā Zadornova luga, kur mēs esam satikušies no trim dažādiem teātriem un visi kopā esam priecīgi un laimīgi — ka varam braukt pie tautas, ka pie mums nāk.

RL: Jūs teicāt, ka gribētu spēlēt uz lielākas skatuves...

Jarāns: Ņujorkā mēs ar Imantu Vekmani bijām teātrī Stomp — visa izrāde taisīta tikai ar skaņu. Tas bija kolosāli. Mēs pēc tam krietni iedzērām un jā, varbūt pat paraudājām — par daļēji zaudēto dzīvi. Jā, es esmu šeit populārs, viss okei, pirmais puisis savā ciemā — nu, savā žanrā, bet es sapratu arī, pēc kā var tiekties. Katra aktiera sapnis ir tikt Brodvejā.

RL: Vai jūs gribētu būt piedzimis kaut kur citur?

Jarāns: Nē. Es esmu priecīgs, ka es esmu tāds kā es esmu tur, kur es esmu, ka man ir darbs, ka varu naudiņu nopelnīt. Man ir apnicis strādāt priekš citiem — kā tas bija tai lielajā televīzijā. Tagad kapitālisms strādā uz mani — tai Dūles komandā.

RL: Vai, darot savu darbu, jūs ar kaut ko riskējat?

Jarāns: Vienīgais risks ir nodzerties. Bet paldies tam lielajam onkulim, ka viņš man ir iedevis tādu... Nē, nu kādreiz jau es arī kompānijās iedzeru — tad, kad man ir brīvs. Bet man nav jālāpās. Man nav tā kā dažam labam, kurš otrā dienā mirst nost, kamēr nav iedzēris. Un nevajag arī tos 200-300 gramus, lai varētu spēlēt. Bet citādi riskēt... Nu, pa ielu iet arī liels risks.

RL: Bet reizēm, kad cilvēks izšķiras darīt kaut ko tādu, ko ļoti grib, viņš ir gatavs riskēt ar visu. Par to es jautāju. Jo tas, kas ir “viss”, ar ko riskē, ir dažādiem cilvēkiem atšķirīgs.

Jarāns: Jā, nu, es vienreiz ieguldīju visu iekrāto naudiņu radinieku biznesā un — kukū. Bet tāpēc jau nevajag raudāt un nodzerties, bet, piemēram, spēlēt golfu, kā es to daru.

RL: Jūs esat teicis, ka esat āksts. Kā īsti jūs to saprotat?

Jarāns: Nu, katram jābūt savā vietiņā. Nu, kurš normāls vīrietis vilks mugurā brunčus un ākstīsies? Vieni laupa tautu — un tautai tas patīk, bet es viņu smīdinu. Un tauta nāk, viņai tas arī patīk. Un naudiņu var nopelnīt. Man ir laimējies — jo es varu nodrošināt savu ģimeni, sieviņai nevajag strādāt — jo es uzskatu, ka sievietei nav jāstrādā, nu, tagad, kad bērni lieli, viņa gan ir atgriezusies savā vecajā darba vietā, jo grib būt cilvēkos — es varu uzturēt mašīnu, uz laukiem aizbraukt, ieguldīt biznesā. Nu, es negribu lielīties, ka esmu laimīgs — ka nenoskauž. Es esmu iemācījies neredzēt, nedzirdēt, nepievērst uzmanību, ko kurš runā.

RL: Jums ir labvēlīga attieksme pret cilvēkiem?

Jarāns: Nujā, bet nevar jau tā — ar īgnumu. Man tas darbs tomēr ir saistīts — nujā, ar naudiņām. Būs citiem labi, būs arī man labi. Nu, kā es tā, piemēram, ņirgāšos par Gerkenu — viņš man labu darījis, pateicoties viņam, mēs esam bijuši ārzemēs — nē, man jābūt labestīgam. Tāpēc jau man tas “r” tā arī skan, ka es tā — lavierē. (Smejas.)