Es biju lielisks!

Kinoteātrī nodziest gaisma. Uz ekrāna parādās attēli, un skatītājs tiek ievests kino ilūzijas pasaulē. Parasti tas notiek maigi un nemanāmi – pat tad, ja uz ekrāna notiekošais ir brutāls un skarbs. Režisoriem kinoskolās māca, kā to pareizi izdarīt – tā, lai skatītājam vienmēr būtu pamats zem kājām. Labi, īsas aporijas ir pieļaujamas, bet tām visbiežāk jātiek kompensētām ar drīzu atgriešanos drošā un saprotamā šķetināmu cēloņsakarību pasaulē.

Tiesa gan, līdzās populārajai meinstrīma kino pasaulei vienmēr ir darbojušies dažādi savdabji, kuriem labpaticis veidot filmas pēc sava prāta un līdzības, ignorējot jebkādus kino pareizības likumus. Kā Džons Kasavetīss (1929–1989), kura filmas skatītājiem piedāvā neparastu līdzbūšanas pieredzi, kas brīžiem pat šķiet robežojamies ar vuārismu. Šī pieredze ietver intīmu tuvību ar varoņiem, kuru gaitas, darbības un reakcijas nav iepriekš paredzamas. Līdzīgi kā kvantu mehānikā nav izskaitļojama sīkdaļiņu kustība. Kasavetīss ir viens no retajiem kinorežisoriem, kam izdevies uz kino pasauli pārnest cilvēku ikdienas dzīves neprognozējamību un daudzpusību, nepadarot to par haotisku banalitāšu kaleidoskopu. Tieši otrādi – šķietami nenozīmīgās detaļas un mazās lietas palīdz atsegt tās smalkās cilvēka dvēseles kustības, kurām lielā kino lielo notikumu pasaulē vieta parasti neatrodas.

Kāda attāla radniecība ar viņa filmām jaušama arī Kasavetīsa intervijās un publiskajos iznācienos – tā pati viņa filmām raksturīgā vitālā enerģija, tikai vēl raupjā, neapstrādātā veidā, kur izpausmes veids nav mazāk svarīgs par saturu.

Jānis Putniņš

Playboy: Pirms kļuvāt par režisoru, vai jūs reiz neteicāt, ka “vienīgais cilvēks, kurš filmēšanas laukumā ir vēl nesvarīgāks par režisoru, ir talantu aģents”?

Džons Kasavetīss: Kad to teicu, es biju zobgalīgs jauns aktieris, taču es arī tagad no saviem vārdiem neatkāpjos. Es neciešu režisorus.

Playboy: Kāpēc?

Kasavetīss: Galvenokārt tāpēc, ka viņi izlemj. Viņi izlemj, ka šim jābūt tā, tam – citādi, un viņi jau ir izdomājuši, kā visam jāizskatās, – un vairums režisoru neļauj nevienam citam izpaust savu redzējumu. Vienīgais iemesls, kāpēc vispār strādāt kinoindustrijā, ir kaut ko izpaust, un režisori ir vienīgie cilvēki, kas to neļauj.

Playboy: Vai jūs, būdams režisors, ļaujat citiem izpaust savu redzējumu?

Kasavetīss: Domāju, ka jā – vismaz es cenšos. Filmēšanas laikā vienmēr turu prātā, ka arī kādam citam var būt labas idejas. Piemēram, es patiešām domāju, ka Bens Gazara par aktierspēli un kinomākslu zina daudz ko tādu, ko es nezinu, un es gribu no viņa mācīties. Kad mēs strādājām pie filmas “Vīri” (Husbands), es vienmēr gribēju zināt, ko viņš domā, jo gribēju, lai viņš šajā lomā parāda visu, ko spēj. Labam režisoram tieši tā arī jāstrādā. Godārs un Bergmans tā strādā, taču viņi ir izņēmumi.

Playboy: Kāpēc?

Kasavetīss: Vairumu režisoru interesē tikai pašu ambīcijas un izpatikšana kinostudijai un skatītājiem. Un, ja viņi nedomā par skatītājiem, tad viņi domā par kādu personīgu problēmu, kam nav nekāda sakara ar viņu darbu.

Playboy: Kurus režisorus jūs domājat?

Kasavetīss: Paklau, režisorus, kurus neciešu, es ignorēju tik ilgi, līdz aizmirstu viņu vārdus. Es atceros visus režisorus, ar kuriem man kā aktierim ir paticis strādāt, – tādus kā Dons Sīgels un Roberts Oldričs. Man šķiet, ka mūsdienās režisoriem ir jābūt tādiem kā The Beatles: viņiem jāraksta pašiem savs materiāls. Tas ir neticami, ka režisori dod citiem rakstīt scenārijus savām filmām. Taisīt karjeru no citu cilvēku darba režisēšanas ir vienkārši nepareizi.

Playboy: Vai, jūsuprāt, romānu un lugu kinoadaptācijas ir sliktas kā tādas?

Kasavetīss: Jā. Režisoram būtu jārada pašam savas filmas.

Playboy: Vai jūs būtu noraidījis uzaicinājumu režisēt, teiksim, “Krusttēvu”?

Kasavetīss: Bez šaubām. Kāpēc jāfilmē “Krusttēvs”? Es sevi uzskatu par mākslinieku, es darbojos kinomākslā, un literatūras bestsellera pārvēršana kases grāvējā man nekādi nešķiet māksla. Frānsiss Fords Kopola ir lielisks jauns cilvēks un satriecošs mākslinieks, bet “Krusttēva” filmēšana viņam acīmredzami sagādās daudz ciešanu.

Playboy: Kāpēc lai tā notiktu, un kāpēc tas ir acīmredzami?

Kasavetīss: Man ir viena atbilde uz abiem jautājumiem: Bobs Evanss, studijas Paramount galvenais producents. Kad Evanss sāka strādāt, viņš solīja dot režisoriem pilnīgu radošo brīvību savās filmās. Protams, tā nenotika, un, lai saprastu, kādēļ, jums būtu jāsaprot viss tas murgs, kas saistās ar lielajām kinostudijām. Vārdu sakot, Paramount nopelnīja vismaz 150 miljonus dolāru kopš Evansa nolīgšanas, dažas filmas ir izdevušās, dažas nav, citas ir kā “Catch-22” – dievs vien zina, par ko bija tā filma –, un tad viņi ciešā kinostudijas uzraudzībā nofilmē “Mīlas stāstu”, kas kļūst par fantastisku hitu, un Evanss pēkšņi saka, ka viņš ir radošs kinomākslinieks. Vai Evanss to režisēja, uzrakstīja, nofilmēja, tēloja tajā? Viņa ieguldījums bija viņa sieva galvenajā lomā. Un, kad izrādījās, ka filma ir kases grāvējs, viņš paziņoja, ka nekad vairs neatvēlēs radošo kontroli kādam citam. Neatvēlēs? Kurš, pie velna, viņam devis tiesības kaut ko atvēlēt? Evanss ir tukša vieta! Viņš ir drēbju pakaramais, kas karājās skapī un izauga par puiku. Kā viņš uzdrīkstas salīdzināt sevi ar mākslinieku!

Playboy: Vai jūs sarunās ar kinostudiju vadību esat tikpat tiešs kā tagad ar mums?

Kasavetīss: Es savu sakāmo nevienam nepielāgoju, taču ne visi studiju vadītāji ir stulbi. Studijām nevajadzētu sevi muļķot par to, kas tās ir: filmu ražotājas. Studijām būtu jāpieturas pie tā, ko tās prot; un dažas tā arī dara. Taču tieši tāpat arī māksliniekiem nevajadzētu jaukties naudas lietās, par ko atbild studija. Ja kāds tā dara, viņš ir stulbs – ja viņš sāk nodarboties ar naudas lietām, tas atņem enerģiju darbam pie filmas, iespējams, pat liek viņam nedaudz zaudēt prātu. Ja, filmējot “Vīrus”, es būtu vairāk laika veltījis budžetam, man būtu palicis mazāk laika, ko pavadīt kopā ar Benu un Pīteru [Folku] ārpus filmēšanas laukuma, un tas savukārt būtu negatīvi iespaidojis manu režisora darbu, scenāriju un aktierspēli.

Playboy: Kāpēc jūs “Vīriem” izvēlējāties Folku un Gazaru?

Kasavetīss: Nebija īpaša iemesla – man šķita, ka viņi filmai labi der un ka mēs trijatā varētu labi sastrādāties.

Playboy: Vai tā notika?

Kasavetīss: Mēs labi sastrādājāmies. Un mēs kļuvām draugi tādā līmenī, kurā pienākumam vai lojalitātei vairs nav nozīmes. Nozīme ir vienīgi tam, ka mēs darām vienu darbu, mēs cits citu pārbaudām un pārbaudām arī sevi. Tādā situācijā katrs aktieris domā: “Cik augstu es varu aizsniegties?” Tas ir savtīgi – un godīgi. Un, reāli ņemot, Benijs nekur tālu netiktu, ja Pīters vai es nebūtu savu uzdevumu augstumos. Tāpēc mēs zinājām, ka mums ir jāstrādā tādā līmenī, un, lai to izdarītu, mums bija jākļūst par draugiem.

Playboy: Vai jūs visi trīs labi sapratāties jau no paša sākuma?

Kasavetīss: Nē, sākumā mēs bijām ļoti piesardzīgi. Mēs bijām pārbijušies, ka ieslīdēsim garlaicīgā sarunā un nespēsim būt draugi, kas mums kā aktieriem padarītu neiespējamu draudzības notēlošanu mūsu lomās. Vienā no pirmajiem vakariem, kad satikāmies, mēs aizgājām uz bāru un saruna pie galdiņa apsīka, kļuva ļoti slikti. Lai neļautu iestāties izmisīgam klusumam, es teicu: “Klau, mums agrāk vai vēlāk būs jāizdomā saviem tēliem vārdi, varbūt mēs varētu par to padomāt tagad?” Mēs sākām runāt par vārdiem, un man tas atgādināja grūtnieču pulciņu, kas runā par saviem bērniem.

Lai nu kā, Pīters uzreiz teica: “Man patīk Ārčijs.” Es atteicu, “Nu beidz, Pīter, tu nevari būt Ārčijs.” Viņš atbildēja: “Ak dievs, Džon, vispirms tu mums saki, lai izvēlamies sev vārdus, un tad, kad mēs to darām, tu saki, ka nedrīkst. Tā skaitās brīvība?” Benijs, vispār neklausīdamies Pīterā, teica: “Es gribētu būt Harolds, par godu Harold’s Show Spot,” – bāram Ņujorkā, ko viņš bieži apmeklēja. Tad viņš brīdi apdomājās un teica: “Vai arī mani varētu saukt par Hariju – Harolds zinās, ka es domāju viņu.” Tā viņš kļuva par Hariju, Pīters – par Ārčiju, un man vienmēr ir paticis vārds Gass, jo tas ir grieķisks un labs vārds. Vakara beigās mēs patiešām spējām sarunāties, un, kad sākās filmēšana, mēs jau bijām kļuvuši par draugiem. Kad “Vīri” bija pabeigti, mums visiem bija šausmīga tukšuma sajūta. Galvenais iemesls, kādēļ mēs pēc tam kopā piedalījāmies tik daudzos sarunu šovos un intervijās, bija nevēlēšanās šķirties no filmas.

Playboy: Lai arī jūs ar Folku un Gazaru kā aktieri bijāt samērā līdzvērtīgi partneri, jums tomēr pār viņiem bija teikšana kā režisoram. Vai šī divējādā pozīcija radīja jums kādas grūtības?

Kasavetīss: Es nedomāju par sevi tādās kategorijās, galvenokārt tāpēc, ka es sevi neuztveru kā režisoru, kuram kaut kas jānosaka. Bens un Pīters mani nevarēja padarīt par režisoru. Vai nu es esmu režisors, vai neesmu. Vai nu viņi mani ciena, vai ne, un to nevar saņemt pēc pieprasījuma. Tāpēc es par to neuztraucos. Mēs vairāk pievērsāmies risināmajām problēmām, un dažkārt tās atrisināja Benijs, dažkārt Pīters, bet dažkārt es. Mans vienīgais noteikums kā režisoram ir izbaudīt filmēšanā pavadīto laiku un panākt, ka to izbauda arī cilvēki, ar kuriem strādāju. Bet es negribētu, lai jūs domājat, ka filma radās bez strīdiem. Starp mums vēl aizvien ir pamatīgas nesaskaņas atsevišķos ar filmu saistītos jautājumos.

Playboy: Piemēram?

Kasavetīss: Mūsu lielākais strīds ir par filmas garumu – uz mums bija milzīgs spiediens nepārsniegt 139 minūtes, jo kinostudija uzskatīja, ka tad filmai būs vairāk skatītāju. Viņiem, iespējams, bija taisnība. Es redzēju Benija un Pītera satraukumu par filmas garumu, taču manī pamodās spītība, un es vēl aizvien saku, ka mūsu uzdevums bija saglabāt tīrību, nevis gūt panākumus.

Daudzi nenoskatījās “Vīrus” līdz beigām – es to zinu, jo Columbia man zvanīja un teica, ka vienā kinoteātrī vienā dienā zāli pametuši 52 cilvēki. Nu, “Vīri” brīžiem ir ārkārtīgi jautra filma, tāpat kā, manuprāt, dzīve brīžiem ir ārkārtīgi jautra. Tāpat kā dzīve, filma vietām ir arī ļoti lēna un nomācoša. Tā noteikti nav stenogrāfiska filma. Es netaisīšu stenogrammu filmas, jo negribu skatītājiem iemānīt ātras, mākslotas patiesības. Ja viss būtu noticis pēc mana prāta, filma būtu divreiz garāka un zāli varētu pamest visi, kas to vēlas. Varbūt es ar laiku mainīšos, bet es nevaru izmainīt filmu tikai tāpēc, lai apmierinātu cilvēku iegribas.

Daudzus satrauca aina, kurā mēs ar Pīteru vemjam bāra tualetē. Filmas varoņi vēma ne tikai tāpēc, ka bija piedzērušies; viņi piedzērās, lai varētu vemt – vemt par savu mirušo draugu. Dažiem tas var šķist pretīgi, taču tā ir viņu problēma. Kad kāds nomirst, es gribu kaut ko sajust. Gribu būt tik satriekts, ka varu raudāt, vemt, dziļi pārdzīvot zaudējumu. Ja tas kādu aizvaino, tad lai viņš arī jūtas aizvainots.

Playboy: Filmā jūs ļoti daudz bakstāties cits gar citu. Vai šis fiziskais kontakts tika izcelts apzināti?

Kasavetīss: Nē, nepavisam. Benijs, piemēram, ir caurcaurēm ekspansīvs – viņš tevi ierauga, metas klāt, apskauj un skūpsta, un tajā nav nekā uzspēlēta, viņš vienkārši tā sasveicinās. Es arī kādreiz apskāvu un skūpstīju savus ģimenes locekļus un vēl aizvien tā daru ar savu 11 gadus veco dēlu. Pīters ir tikai mazliet atturīgāks par mani un Beniju – bet arī viņš ir ļoti enerģisks tips. Mūsu draudzībā tiešām izpaužas mūsu izcelsme – Benijs ir sicīlietis, es esmu grieķis, Pīters ir ebrejs. Laikam jau mēs tiešām daudz bakstījāmies, bet es nejūtu vajadzību par to taisnoties.

Playboy: “Vīros” un pirms tam “Sejās” ir daudz runu par seksu, taču nevienā filmā nav kailskatu. Kādēļ?

Kasavetīss: Droši vien tādēļ, ka man patīk redzēt kailus tikai skaistus cilvēkus, bet “Vīros”... ne es, ne Folks, ne Gazara bez drēbēm neesam nekādi īpašie skaistuļi. Pīters un Benijs tam varētu nepiekrist. Meitene, ar kuru es filmā vārtījos pa gultu, bija gara, slaida un izskatījās satriecoši drēbēs, taču man šķiet, ka izģērbta viņa nemaz tik labi neizskatītos. Turklāt man šķiet, ka kailums filmās tiek pārāk ekspluatēts.

Playboy: Taču jūs esat filmējies kails citās filmās, vai ne?

Kasavetīss: Neatgādiniet man to. Es neuzskatu, ka kaili ķermeni uz ekrāna ir kaut kas amorāls, taču mani aizvaino ainas, kurās cilvēki skūpstās bez patiesas mīlestības vai kaisles. Man šķiet, ka labai filmai kailskati nedz palīdz, nedz traucē, taču esmu redzējis daudz filmu, kurās kailums ir bikls, kur manāms, ka aktieri jutušies neērti. Varbūt es vienkārši nespēju uz ekrāna vērot kaut ko tik personīgu – un netīru.

Playboy: Netīru?

Kasavetīss: Man sekss šķiet netīrs. Man patīk, ka tas ir netīrs. Netīrība ir tajā, ka tu paņem kaut ko tīru un to aptraipi! Jā! Vairums filmu nespēj pārliecinoši parādīt šo morāli pretrunīgo aspektu, kaut arī cenšas. Man šķita, ka kailums “Rozmarijas bērnā” bija attaisnojams. Tas mani kā aktieri neaizvainoja.

Playboy: Kāpēc, jūsuprāt, kailskati filmās kļuvuši gandrīz obligāti?

Kasavetīss: Mūsdienu filmās tik daudz kailuma ir tāpēc, ka mēs kā sabiedrība kļūstam par lūriķiem, un ražotāji uz šo pieprasījumu reaģē ar milzīgu piedāvājumu. Mēs ne tikai kļūstam par lūriķiem, bet man šķiet, ka mēs arī zaudējam ticību domai, ka viens vīrietis un viena sieviete var viens otru pilnīgi apmierināt gultā. Sekss kļūst par tādu kā kopienas aktivitāti; aizvien vairāk cilvēkiem ir jākāpj gultā, lai viņi visi varētu sasniegt seksuālu apmierinājumu. Man nešķiet, ka seksam jābūt parastam, racionālam, organizētam un saprātīgam, taču man nepatīk grupveida sekss un es augsti vērtēju – un piekopju – uzticību laulībā. Varbūt man vajadzēja kaut ko no tā iedabūt arī “Vīros”, taču filmā runa bija par trīs vīriem pusmūža gados, kurus dziļi satriekusi viņu drauga nāve.

Playboy: Vai to jūs centāties filmā pateikt?

Kasavetīss: Es nezinu, vai filma centās kaut ko pateikt; tā vai nu kaut ko pateica, vai arī ne. Es tiešām nespēju to interpretēt. Esmu runājis ar cilvēkiem, kam patika “Vīri”, un cilvēkiem, kam tā šķiet skumjākā filma, kādu viņi jebkad redzējuši. Man to ir grūti saprast. Daudziem, piemēram, likās, ka pēdējā filmas ainā, kad es atgriežos mājās un bērni iznāk man pretī – tie bija mani paša bērni, Niks un Ksana –, es esmu samierinājies ar savu draņķīgo dzīvi un draņķīgo laulību. Taču tur nekā tāda nebija. Lai nu kā, “Vīri” ir pabeigti, un pašlaik es uzņemu nākamo filmu “Minnija un Moskovics” (Minnie and Moskowitz).

Playboy: Par ko tā ir?

Kasavetīss: Tā ir filma par to, kādēļ cilvēki precas, ar Džīnu Roulendsu un Sīmoru Kaselu, kuri bija tik lieliski “Sejās” (Faces), galvenajās lomās. Filmā parādīsies arī visa mana ģimene no abām pusēm un visa Sīmora ģimene. Kā liecina aktieru izvēle, es pilnībā ticu nepotismam.

Playboy: Kāpēc?

Kasavetīss: Darbs pie filmas atstāj fantastisku iespaidu uz manu ģimeni un draugiem. Lai nu kā, “Minnijas un Moskovica” sižeta līnija man ienāca prātā februāra sākumā, un pāris nedēļu laikā viss bija gatavs – kinostudija, aktieri un scenārijs. Scenārijs tapa ātri, jo šo ideju es jau biju nēsājis kādu laiku: kā un kāpēc cilvēki precas. Tas ir smieklīgi, bet es vienmēr esmu bijis noskaņots pret laulības institūtu, kaut arī kopā ar Džīnu esmu tajā pavadījis jau labu laiku. Un tas ir bijis tā vērts. Taču es neatzīstu daudzas laulības, jo tās šķiet viltotas, tajās pietrūkst dzirksts un individualitātes. Man šķiet, ka labākais veids, kā pētīt vīrieti un sievieti un viņu savdabīgumu, ir caur laulības institūtu. Un gan Minnija, gan Moskovics ir ļoti savdabīgi cilvēki.

Playboy: Kādā ziņā?

Kasavetīss: Džīna tēlo Minniju – meiteni, kurai bijušas mīlas dēkas tikai ar precētiem vīriešiem un kura ir centusies piepildīt savu dzīvi ar darbu un vaļaspriekiem. Brīdī, kad viņa parādās filmā, viņa tikko ir nolēmusi apprecēties, lai piepildītu sevi kā sievieti. Sīmors tēlo Moskovicu – smieklīgu, garmatainu klaidoni, kurš Džīnu sastop savā darbavietā – viņš palīdz novietot automašīnas pie kāda restorāna, kurā viņa ieklīst. Kā jau katrs puisis, viņš instinktīvi sliecas uz precēšanos; ja tu sievieti mīli, tu nedomā, ka laulība kaut ko jūsu attiecībās mainīs. Šokējošā kārtā attiecības tomēr izmainās. Atkarībā no meitenes dažkārt šīs pārmaiņas ir uz labu, citkārt uz sliktu. Taču pārmaiņas vienmēr ir problēma, jo, kad sieviete apprecas, viņa uzstāj uz jaunu briedumu attiecībās, vēl aizvien turoties arī pie jautrības; vīrietis parasti nezina, kā šo kombināciju noturēt līdzsvarā, tāpēc viņš vai nu cenšas saglabāt jautrību, vai arī ar šausmīgu nopietnību kļūst nobriedis; viņš parasti nespēj savienot abas lietas.

Playboy: Šķiet, ka jūs esat laimīgi precējies, taču divas no trim filmām, kuras esat patstāvīgi uzrakstījis un režisējis, – “Sejas” un “Vīri” – laulību attēlo kā mokošu ieslodzījumu vīrietim. Vai jūs tā jūtaties?

Kasavetīss: Nē, es nebūt nejūtos kā ieslodzītais. Es pat negribu salīdzināt vecpuiša gadus ar laulību. Viss, ko es atceros no savas dzīves pirms laulības, ir vientulība, nogurums, bezmiegs un zināms kopīgā vientulībā balstīts biedriskums, kurā tolaik dalījos ar daudziem citiem jauniem puišiem. Taču es nevarētu tagad pie tā atgriezties. Es skatos uz saviem trim bērniem, un viņi ir fantastiski – viņi man sniedz daudz prieka, daudz sāpju un daudz raižu, taču es viņus mīlu. Es viņus mīlu pašus par sevi, ne tikai tāpēc, ka viņi ir mani bērni; dzīve ko-pā ar viņiem vienkārši ir labāka. Mani priecē Džīna, jo viņu priecē dažas lietas, kas patīk man, un es neciešu dažas lietas, kas patīk viņai.

Arī par mūsu māju es nedomāju kā par cietumu, es tajā labprāt atgriežos. Tas ir manas sievas nopelns, jo viņa cenšas padarīt manu mājas dzīvi tikpat labu kā mana dzīve ārpusē – un mana dzīve ārpusē ir ārkārtīgi piesātināta. Man patīk mans darbs, mani draugi, man patīk likt lietas kopā, būt atjautīgam, būt stulbam, radīt lietas, neradīt lietas, zaudēt un uzvarēt. Un tad es dodos mājās, un kas mani gaida mājās? Mājas pirmām kārtām ir dzīvesveids – daudz vairāk nekā cilvēki, kas tajās dzīvo. Kad ir slikti, es jūtu, ka sienas mani smacē; bet es jūtu arī brīnišķīgu prieku, redzot, kā kāds no bērniem ripo lejup pa trepēm un gandrīz vai lauž kaklu, un zinot, ka, lai viņi tiešām no mums kaut ko iegūtu, mums viņiem jādod daļa no sevis. Tāpat ir ar manu sievu.

Playboy: Pastāstiet mums vairāk par viņu.

Kasavetīss: Viņai ir satriecoša humora izjūta. Un viņa ir skaista, kā sieviete viņa man vienmēr liekas pievilcīga. Taču es par viņu īsti nedomāju, kad esmu no viņas prom, un es ceru, ka viņa nedomā par mani, kad ir prom no manis. Kad esmu prom, es nedomāju arī par bērniem – es par viņiem un viņu domāju, kad esam kopā. Taču galu galā, kad ir laiks doties mājās, es gribu doties mājās. Es nesaku, ka mana dzīve ir lieliska, bet es vienkārši nezinu neko labāku. Pat pieņemot, ka mana dzīve ir slikta, nekādas ciešanas tā man noteikti nesagādā. Dzīve man sagādā prieku, tāpēc es to neapšaubu.

Playboy: Vai jūs ar Džīnu nekad nestrīdaties?

Kasavetīss: Strīdamies, jā. Es uzskatu, ka diviem cilvēkiem, kuri nav vienisprātis, tiešām vajadzētu iet tik tālu, cik iespējams, un man šķiet, ka mēs tā arī darām – kliegšana, bļaušana, sīkumainas naidīguma un nežēlības izpausmes –, taču tas viss ir nenozīmīgs. Tas vienmēr ir nenozīmīgs, ja pamatā ir mīlestība. Tā ir kā gumija: vienalga, cik tālu tu to izstiep, tā vienmēr atgriežas – pat ja sāpīgi iesit tev pa roku –, mīlestība vienmēr atgriežas.

Playboy: Vai jūs ar Džīnu vienmēr esat tik labi sapratušies?

Kasavetīss: Pie velna, nē! Pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju, es teicu: “Tā ir meitene, kuru es apprecēšu.” Nu, pārliecināt viņu par to bija grūti. No mana skatpunkta, ja reiz man savs dārgais “es” jāatdod kādai sievietei, tad viņai mani jāmīl bez ierunām. Es viņu nepārtraukti uzmanīju, es biju ārkārtīgi greizsirdīgs, pilns aizdomu uz citiem vīriešiem un pilns šausmu, ka manas aizdomas varētu būt patiesas. Viņa ar to nesamierinājās. Un beidzot es atslābu.

Playboy: Vai jums ir svarīgi būt noteicējam laulībā?

Kasavetīss: Nē. Svarīgi ir, ka es neesmu viņa un viņa nav es un ka mēs paliekam tas, kas mēs katrs esam. Lai nonāktu pie šiem secinājumiem, bija vajadzīgs ilgs laiks, bet tas ir labākais veids, kā mums būt kopā.

Playboy: Vai esat piedalījies kādā filmā, kuru pats neesat redzējis?

Kasavetīss: Nē, pateicoties televīzijai, es ar laiku esmu noskatījies tās visas. Dažkārt naktī man nav ko darīt, televizors ir ieslēgts, un ap diviem sākas kāda neķītra filma, kurā esmu es. Cik brīnišķīga sajūta bija nesen atkal redzēt “Noziegumus ielās” (Crime in the Streets). Tā ir viena no manām pirmajām filmām, es tajā tēloju nepilngadīgu noziedznieku – mans parastais rekvizīts bija atvāžamais duncis ar podziņu.

Playboy: Mūsdienu filmās ir vēl vairāk vardarbības nekā tolaik. Kādēļ?

Kasavetīss: Pēc tā vienmēr ir bijis pieprasījums, un domāju, ka vienmēr būs. Mēs visi klusībā to kārojam, lai kāds arī būtu iemesls. Un es neesmu izņēmums. Es nekad neaizmirsīšu vardarbību “Sabiedrības ienaidniekā” (The Public Enemy) ar Džeimsu Kagniju. Es biju sajūsmā. Man bija vienalga, cik cilvēku tiek nogalināts. Taču Kagnijs tēloja vīru, kuru negribas redzēt mirstam. Neatkarīgi no tā, vai viņš rīkojās pareizi vai nepareizi, viņš spēja stāties pretī dzīvei un visiem gangsteriem, kas pret viņu cīnījās; viņš bija vissīkstākais vecis, kādu jebkad biju redzējis. Viņš bija mans bērnības elks, un, jāsaka, viņš visvairāk bija atbildīgs par manu nonākšanu kinoindustrijā. Viņš bija tīrradnis. Viņš uz ekrāna radīja satriecošu enerģiju; viņš vienmēr tēloja parastu puisi, kurš kaut kā spēja uzvarēt milžus. Viņš bija gandrīz kā pestītājs visiem pasaules īsajiem puišiem, pie kuriem piederu arī es. Bērnībā es viņu dievināju tāpēc vien, ka viņš bija īss – un sīksts.

Playboy: Vai nelielā auguma dēļ jūs bērnībā piedzīvojāt nepatīkamus brīžus?

Kasavetīss: Laikam jau. 14 gadu vecumā es biju aptuveni pusotru metru garš, un tas man radīja milzīgas problēmas sarunāt randiņus ar meitenēm. Tāpēc es to kompensēju: kļuvu asprātīgāks, sabiedriskāks. Mazs augums lieliski norūda raksturu, lai arī no sākuma tā galīgi nešķiet. Tas bija milzīgs traucēklis, taču tas nesabojāja manu bērnību, jo man bija – un aizvien ir – ļoti bagātīga ģimenes dzīve. Mana māte ir mīļa un brīnišķīga sieviete, un mans tēvs ir ārkārtīgi neparasts vīrietis.

Playboy: Kādā ziņā?

Kasavetīss: Tas ir garš stāsts. Jūs tiešām gribat to dzirdēt?

Playboy: Kādēļ ne?

Kasavetīss: Mans tēvs ieradās ASV 11 gadu vecumā. Viņš bija dzimis Pirejā, Grieķijā, un dzirdējis par šo valsti no kāda misionāra, kurš teica, ka Amerikā cilvēki atplestām rokām un atvērtām sirdīm sagaidīs katru, kurš grib strādāt un mācīties. Drīz pēc tam mans tēvs, viņa jaunākais brālis un māsa sāka ceļu šurp: vispirms viņi aizbrauca uz Bulgāriju, tur atstāja manu tanti pie radiem, un tad uz Konstantinopoli, kur viņi strādāja, līdz sakrāja naudu kuģa biļetēm. Kad tēvs ar brāli ieradās Elisa salā, viņiem jautāja, vai viņi Amerikā kādu pazīst. Mans tēvs bija dzirdējis par Providensas pilsētu Rodailendas pavalstī un teica, ka viņam ir paziņas tur. Viņam prasīja rakstiskus pierādījumus, un viņš teica, ka nekā tāda viņam nav. Un tad viņš izspēlēja savu trumpi: “Es gribu strādāt, un es gribu mācīties.”

Playboy: Vai tam bija vēlamais efekts?

Kasavetīss: Pilnīgi noteikti; imigrācijas ierēdnis manam tēvam un onkulim iedeva piecus dolārus autobusa biļetei uz Providensu, un, kad viņi tur nonāca, viņi nevienu nepazina. Tēvs sāka pa visu pilsētu meklēt grieķus, meklēt pazīstamās tumšās olīvkrāsas sejas, tad viņš atrada citus imigrantus, kuri iedeva viņam darbu. Piecus gadus pēc ierašanās, 16 gadu vecumā, viņš tiešām bija savedis dzīvi kārtībā: viņš bija iemācījies angļu valodu, viņš bija absolvējis Hermona kalna skolu netālu no Bostonas un ieguvis daļēju stipendiju Hārvarda Universitātē, kuru viņš pabeidza, vienlaikus strādādams. Un ik reizi, kad viņam radās grūtības ar naudu, viņš kādam sacīja: “Es gribu strādāt un gribu mācīties,” un ik reizi viņš kaut kā tika pie vajadzīgās naudas, lai turpinātu studijas. Un viņš tiešām strādāja un mācījās.

Nu jau viņš ir krietni gados, bet vēl aizvien strādā gandrīz 18 stundas dienā. Viņš droši vien ir atvedis šurp lielāko daļu grieķu, kas tagad dzīvo ASV. Mana māte viņu sauc par bezcerīgo cīņu kareivi; viņš ir viens no tiem grieķu izcelsmes Amerikas patriotiem, kas mēģina gāzt kalnus. Šobrīd viņš cīnās ar arhibīskapu, jo arhibīskaps grib grieķu valodu dievkalpojumos aizstāt ar angļu.

Playboy: Vai jūs sevī jūtat spēcīgu grieķu identitāti?

Kasavetīss: Es par to domāju kā par lielisku klubiņu, pie kura piederēt. Es mazliet runāju grieķiski un, kā jau katrs kādas etniskās grupas piederīgais, no savas piederības gūstu labu daļu lepnuma. Taču nekur tālāk par to es neeju.

Playboy: Kā jūs jutāties, kad militārā hunta gāza Grieķijas valdību?

Kasavetīss: Slikti. Vairums grieķu šajā ziņā ir pilnīgi traki, jo visas viņu kultūras pamatā ir brīvība, un, kad kāds šo brīvību iznīcina, viņi mēdz iekarst. Mans tēvs tam pieiet vairāk filozofiski un fatāli. Tai pašā laikā – un šajā ziņā mēs esam vienādi – viņš ir gatavs mirt par saviem ideāliem. Reiz viņš man piezvanīja un teica: “Klau, šie Amerikas jaunieši ir brīnišķīgi, un, ja tu gribi ar viņiem saistīties un mirt viņu dēļ, tad zini, ka esmu ar mieru, es ar tevi lepošos. Tikai nesaki mātei, ka es tā teicu.”

Playboy: Vai jūs iesaistītos radikālajā politikā tiktāl, ka tas apdraudētu jūsu dzīvību?

Kasavetīss: Nē, es tā nedarītu. Es piekrītu daudz kam, ko jaunieši saka, taču mani mulsina divas lietas. Man šķiet pretīgi, ka vairums balto dumpinieku ienīst vidusšķiras cilvēkus, lai gan paši pieder pie vidusšķiras. Šie jaunieši tik ļoti kaunas no savas izcelsmes, visādos veidos cenšas noliegt savu piederību pie vidusšķiras; jo kas gan viņus no vidusšķiras atšķir – sandales un džīnas? Bet svarīgākais man šķiet tas, ka jauniešu revolūcija sākās ar mieru un mīlestību, tā bija pilna smieklu un patiesas ticības nevardarbīgam protestam, un viņiem nevajadzētu tagad šo ticību atmest; vardarbība būtu pretrunā visam, par ko viņi sakās cīnāmies. Kamēr Baltajā namā būs Niksons, viņi droši vien zaudēs; taču beigās viņi uzvarēs.

Playboy: Kāda, jūsuprāt, ir bijusi Niksona ietekme uz valsti?

Kasavetīss: Nožēlojama. Viņam nevajadzēja kļūt par prezidentu; bet es nebiju nekādā sajūsmā arī par Hamfriju. Manu kandidātu nogalināja. Man šķiet, ka Bobijs Kenedijs būtu pagriezis šo valsti prom no lietām, kas to kopš Otrā pasaules kara ir grāvušas.

Playboy: Kas ir šīs lietas?

Kasavetīss: Pirms kara ASV bija ļoti tīra, nevainīga ideālisma zeme. Kopš tā laika šo ideālismu ir pilnībā sagrāvusi cilvēku kāre pēc naudas. Es to redzu visās etniskajās grupās – Amerikas itāļos, angļos un vāciešos, īru katoļos un, jā, pat grieķos. Visi dzenas pēc naudas, sakot, ka viņiem piekāst sabiedrību. Es redzu, kā cilvēki sviež prom savas vērtības – visu, ko viņu senči vienmēr ir lolojuši. Viņi naudu uzstādījuši par dzīves mērķi, bet nauda nav nekāds cilvēka – neviena cilvēka – vērtības mērs. Es pazīstu daudzus miljonārus, kuri vieni sēž savās mājās un ilgojas pēc kāda drauga, ar ko iedzert, vai sievietes, ko varētu mīlēt. Viņiem nav nekā cita kā tikai nauda. Taču viņi īsti nealkst pat naudas, viņus interesē nulles – spēle, kurā divi dolāri jāpārvērš par 20, tad par 2 000 000 un tad par 20 000 000; viņiem nekad nav gana.

Man šķiet, ka nauda ir no dzīves nobijušos cilvēku pēdējais glābiņš – cilvēku, kuru vienīgā iespēja izdzīvot ir iegūt pēc iespējas vairāk naudas un varas, lai sevi pasargātu. Bet no kā gan? Nauda ir bezjēdzīga, kolīdz esam nodrošinājuši sev ēdienu, apģērbu un pajumti. Patiesībā, jo vairāk naudas mums ir, jo grūtāk mums saskatīt un iegūt patiešām svarīgo. Tā ir viena no lietām, ko gribu pateikt savās filmās. Es nevarēšu izmainīt cilvēci viens pats, bet es darīšu savu darbu pat zinot, ka varbūt nevienam no tā ne silts ne auksts. Varbūt tas ir stulbi, bet man ir jāmēģina.

Playboy: Ko vēl jūs gribat pateikt savās filmās?

Kasavetīss: Nu, es nevaru nevienu pārliecināt neuzspridzināt pasauli, un es nevaru nevienam iemācīt nenogalināt citus. Bet man neliek miera apziņa, ka tie paši cilvēki, kas ienīst jauniešus un melnos, ienīst arī ebrejus. Katrs, kurš nespēj mīlēt, sāk ienīst. Taču lieciet šim nīdējam mīlēt – kaut uz brīdi. Tas ir tas, ko es cenšos darīt. Pasaulē ir par daudz naida un vardarbības. Tas ir traģiski, ka mūsdienās 18 un 19 gadus veci jaunieši domā par nāvi. Tā ir jaunības izšķiešana; tas liek viņiem priekšlaikus novecot. Mums ir jaunu cilvēku paaudze, kuri jau ir novecojuši – nāvīgi nopietni un nāvīgi garlaicīgi. Es savā 41 gada vecumā esmu izsāpējis visas sāpes, izsmaidījis visus savus lielos smaidus, pierādījis sevi sev pašam; es jau sev kā cilvēkam vairs nevaru neko nedz pielikt, nedz atņemt. Bet jaunam čalim ir dzīve, ko dzīvot, sievietes, ko atrast, piedzīvojumi, kuros mesties. Un, ja viņš to nedara, viņš ir muļķis, jo 30 gadu vecumā jau ir laiks precēties.

Playboy: Vai jūs satrauc apziņa, ka esat pusmūžā?

Kasavetīss: Nē, bet 20 gadu vecumā jūs nekad mani nebūtu redzējuši pārlieku nopietnu pārāk ilgi, jo man patika dzīvot, nevis runāt. Jaunam vīrietim nav jātup vecāku paspārnē, viņam ir jāiet laukā no mājas un jābūt vīrietim. Viņam ir jāiet laukā no savas komforta zonas un jāpierāda sevi, jo kādu dienu viņam nāksies sevi pierādīt. Labāk izdarīt to jaunībā, lai vēlāk nav jānožēlo. Es to saku kā cilvēks, kurš izmests no augstskolas.

Playboy: Kuras augstskolas?

Kasavetīss: Vairākām. Vidusskolā mani galīgi neinteresēja mācības. Es negribēju stāties augstskolā, jo 50. gados augstskola bija vienkārši tam, lai iegūtu diplomu, kas ļautu pēc absolvēšanas dabūt darbu. Taču manai ģimenei bija svarīgi, ka es studēju, un, kad mans brālis atgriezās no armijas, viņš iestājās Mohauku koledžā Ņujorkas pavalstī, un es devos viņam līdzi. Tur es pavadīju gadu, tad Mohaukus slēdza, un es iestājos Čampleina koledžā. No turienes mani diezgan ātri izmeta, galvenokārt tāpēc, ka es negāju uz lekcijām. Lekcijas lasīja milzīgās zālēs vairāk nekā 200 studentiem; pasniedzēji kliedza mikrofonos, un man no tā nebija nekādas jēgas. Pēc tam es uz dažām nedēļām aizstopēju uz Floridu un, kad atgriezos, nejauši satiku draugus, kuri teica: “Klau, Džon, mēs tikko pieteicāmies uz aktieriem Amerikas Akadēmijā. Brauc līdzi – tur ir pilns ar meitenēm!” Nu, es aizgāju mājās palūgt ģimenei naudu, lai varētu doties uz Amerikas Akadēmiju. Es visu izstāstīju tēvam; viņš bija ļoti vīlies, ka esmu pametis koledžu, taču teica: “Tas vismaz ir kaut kas, ļausim viņam par kaut ko kļūt.” Līdz tam es biju tikai spēlējis basketbolu un skraidījis apkārt ar meitenēm. Nekad nebiju kārtīgi mācījies vai ar kaut ko nodarbojies, vai bijis kas vairāk par pēdējo sliņķi – turklāt bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Un tad es iestājos Amerikas Akadēmijā un biju sajūsmā.

Playboy: Kāpēc?

Kasavetīss: Tāpēc, ka tur bija sievietes – visdažādākās – un man bija iespēja izrādīties. Es uzkāpu uz skatuves un kliedzu; dažiem pasniedzējiem tas patika, jo tas liecināja par entuziasmu. Ilgu laiku man šķita, ka tā arī ir visa aktiermāksla – izrādīt daudz emociju. Man šķita – jo skaļāk es kliedzu, jo labāk man sanāk. Es aktiermākslā patiešām neiedziļinājos, ja nu vienīgi osmozes ceļā – uzsūcot sevī dzīvi, mācoties no cilvēkiem, kurus man laimējās satikt. Kad dabūju savu pirmo lomu, man šķita, ka esmu izcils. Es biju statists kādā Lux Video Theatre uzvedumā. Kad tas beidzās, es skrēju no TV studijas uz vietu, kur pārraidi noskatīties bija sanākuši visi mani draugi, un vaicāju: “Jūs mani redzējāt?” Viņi teica, ka ne, kaut gan bija pūlējušies mani ieraudzīt. Es saskaitos. “Jūs stulbeņi,” es kliedzu, “es biju tas puisis dzelzs maskā, kurš uzskrēja uz skatuves un teica “Stāt!” Es biju lielisks!”

Playboy: Kā jūs pievērsāties režijai?

Kasavetīss: Aktierim nav brīvības funkcionēt tā, kā viņš vēlētos; pie citiem režisoriem es nekad nedabūju teikt to, ko gribēju. Režisēt gribēju arī tāpēc, ka gribēju izteikt savu individualitāti – atklāt visu, uz ko esmu spējīgs, un izspiest no tā maksimumu, vai tas kādam patīk vai ne. Patiesībā man pat patīk, ja citiem mani darbi nepatīk. Daudzi manas filmas ienīst, bet tas nekas, jo es taisu filmas, kas ne visiem sagādā prieku, kas patiesībā daudziem sagādā lielas sāpes. Manuprāt, ja esmu licis viņiem kaut ko – jebko – just, man ir izdevies. Varbūt es sevi maldinu, bet kas par to? Es zinu, ka ne pārāk labi jūtos zaudētāja lomā, un es neesmu ieradies šajā pasaulē, lai būtu zaudētājs. Es gribu uzvarēt katru spēli, cik vien spēju. Tādā ziņā esmu pilnīgs egoists.

Playboy: Vai jūsu ego kādreiz traucē jūsu spriestspējai?

Kasavetīss: Mans ego nosaka manu spriestspēju. Manuprāt, tās ir muļķības, ko cilvēki saka – ka ego apmiglo prātu. Tas ir vienīgais veids, kā prāts darbojas. Tu esi, kas tu esi, sava ego dēļ, un bez tā nekam nav nozīmes. Mana pašapziņa dzen mani sacensties – nevis ar tiem, kuri ir mazāk talantīgi, bet ar tiem, kas ir līdzvērtīgi vai labāki par mani. Tas man dod stimulu.

Playboy: Vai jūs kā mākslinieks nevarētu rast piepildījumu, sacenšoties pats ar sevi?

Kasavetīss: Nē, man ar to nepietiek. Es justos daudz labāk, ja filmu biznesā man blakus būtu 90 tūkstoši fantastisku mākslinieku, nekā ja es būtu vienīgais. Reiz es dzirdēju kādu savu draugu aktieri sakām: “Mans dievs, es strādāju ar Spenseru Treisiju un Katrinu Hepbērnu, un viņi ir tik izcili, ka esmu pārbijies.” Man sagriezās vēderā – es gribētu spēlēt kopā ar Spenseru Treisiju un Katrinu Hepbērnu un sakaut viņus lupatu lēveros! Un ceru, ka arī viņi gribētu mani sakaut lupatu lēveros. Es negribētu, lai viņi spēlē slikti, – es gribētu, lai viņi ir graujoši, bet es gribētu būt vēl graujošāks. Pasaulē nav neviena aktiera, neviena cilvēka, kurš negribētu būt labākais savā profesijā. Atalgojums kā tāds nav svarīgs – svarīgi ir zināt, ka esi labākais.

Playboy: Varbūt būt vislabākajam jūs interesē vairāk nekā kinomāksla?

Kasavetīss: Lai gan es gribu būt labākais, nedomāju, ka vienīgais iemesls, kāpēc taisu filmas, ir vēlme būt labākajam šajā jomā. Radošam cilvēkam ir vienkārši jāsaprot, ko viņš grib pateikt, un tad tas arī jāpasaka. To es daru savās filmās, tāpēc es taisu filmas. Kad dažus gadus esi bijis aktieris, tad vairs nerūp nauda, slava un triumfs, ir vajadzīgs kaut kas vairāk. Šis “kaut kas vairāk” man tika, pateicoties daudzām dīvainām nejaušībām un tīrai veiksmei. Es ārkārtīgi ticu spontanitātei, jo plānošana man šķiet visdestruktīvākā lieta pasaulē. Jo tā nonāvē cilvēka garu. Tāpat kā pārāk liela disciplīna, jo tā liedz izbaudīt mirkli, un, ja nevar izbaudīt mirkli, dzīvei nav nekādas burvības.

Playboy: Kas bija šīs “dīvainās nejaušības”, ko jūs pieminējāt?

Kasavetīss: Reiz, stāvot autobusa pieturā Ņujorkā, es pamanīju kādu senu draugu, vārdā Bērts Leins. Dažus gadus iepriekš mēs bijām pavadījuši kopā kādas 30 nedēļas nogales, rakstot scenāriju par toreadoru Belmonti. Kad bijām jau pie beigām, mums ar Bērtu radās nesaskaņas par vienu ainu, un pilnīgi nekas – ne kliegšana, ne dūres, nekas – nepalīdzēja šo situāciju atrisināt. Beigu beigās, lai parādītu savu vīrišķību, mēs scenāriju izmetām: abi jutām, ka tas liecinātu par mūsu pārliecību un spējām rakstīt atkal. Lai nu kā, kad nākamreiz satiku Bērtu, viņš man pastāstīja, ka grasās sākt strādāt reklāmas aģentūrā, un es biju šokēts. “Bērt, nē!” es viņam teicu. “Es nevaru ļaut savam draugam darīt ko tādu. Kāpēc tu nevarētu būt pasniedzējs? Par aktierspēli un scenāriju rakstīšanu tu zini vairāk nekā jebkurš cits pasaulē.” Tā nu es savācu grupu – kādus 19 jaunus aktierus –, un katrs, ieskaitot mani, maksāja divus dolārus. Mēs izveidojām radošo darbnīcu, es arī sāku pasniegt vienu priekšmetu, un man tas patika.

Filma “Ēnas” (Shadows) sākās kā šī kursa improvizācija. Vienas nodarbības laikā kāda improvizācijas daļa mani tik ļoti iespaidoja, ka teicu: “Klau, no tā varētu sanākt lieliska filma.” Tā bija par melnādainu meiteni, kura izliekas par balto un zaudē savu balto puisi, kad viņš satiek viņas melno tēvu. Todien es viesojos Džīna Šeperda radiošovā “Nakts cilvēki”. Es pastāstīju Džīnam par šo gabaliņu, ko bijām uzveduši nodarbībā, un ka no tā sanāktu laba filma, un viņš pajautāja, vai es spētu tai savākt naudu. “Ja cilvēki tiešām grib redzēt filmu par cilvēkiem,” es atbildēju, “viņiem vienkārši vajadzētu saziedot naudu.” Un nākamajā dienā Šeperdam pienāca 2000 dolāru banknotēs.

Viens kareivis bija ar stopiem nobraucis 300 jūdzes, lai iedotu mums piecus dolārus. Un viena pavisam jokaina meitene ienāca no ielas – viņai bija ūsas, spalvainas kājas, mati savēlušies ar dubļiem, un viņai mugurā bija netīra punktaina kleita; viņa izskatījās briesmīgi. Ienākusi mūsu darbnīcā, viņa nokrita ceļos, sagrāba manu bikšu staru un teica: “Tu esi mesija.” Vārdu sakot, viņa kļuva par mūsu skaņu inženieri un sakārtoja savu dzīvi. Patiesībā daudziem, kuri strādāja pie šīs filmas, dzīvē viss bija sagājis grīstē – un, strādājot kopā ar mums, viņiem izdevās to sakārtot.

Playboy: Cik ilgu laiku prasīja filmas pabeigšana?

Kasavetīss: Pašā sākumā es domāju, ka tā prasīs dažus mēnešus. Tā prasīja trīs gadus. Es pieļāvu visas iespējamās kļūdas, es biju tik stulbs! Ar savu kinoaktiera pieredzi es kaut cik zināju, kā filmas taisa, un, kad bijām nedaudz pafilmējuši, es mēdzu izsaukties: “Ņemam trešo dublu!” vai ko tādu. Tajā pašā laikā es nebiju noalgojis meiteni, kura pierakstītu, kuru dublu es gribēju, – tas ir pilnīgs vājprāts, bet rezultātā viss safilmētais materiāls tika nosūtīts uz laboratoriju attīstīšanai. Tie patiešām bija kino analfabētisma griesti. Taču mēs mīlējām to, ko darījām. Manuprāt, “Ēnas” bija pirmā patiesi neatkarīgā Ņujorkā uzņemtā filma – tādā ziņā, ka mēs to uzņēmām bez jebkādas investoru līdzdalības.

Playboy: Kā “Ēnas” uztvēra publika?

Kasavetīss: Pēc filmas pabeigšanas mēs sarīkojām divus pusnakts seansus Ņujorkas kinoteātrī The Paris Theater, un tie abi bija pilnīga katastrofa. Bez manis zālē bija vēl tikai viens cilvēks, kam filma patika, – tas bija mans tēvs, kuram šķita, ka tā bija “tīra”. Ne obligāti laba, bet tīra. Atnāca visi mūsu tuvākie draugi, cilvēki, kuri bija mums palīdzējuši un kuri tiešām vēlējās, lai “Ēnas” būtu laba filma. Bet neviens nemēģināja izlikties, ka viņam filma patīk; viens mans draugs uzsita man uz pleca un teica: “Nekas, Džon, tu vienalga esi labs aktieris.” Es pats labi redzēju visas kļūdas – “Ēnas” bija pilnībā intelektuāla filma un tāpēc tajā nebija nekā cilvēciska. Es biju iemīlējies kamerā, tehnikā, skaistos kadros, eksperimentēšanā eksperimentēšanas pēc.

Pēc filmas noskatīšanās es to visu gribēju izlabot. Man šķita – ja man būtu vēl 10 dienas filmēšanai, es varētu panākt to, ko sākumā iztēlojos. Sāku meklēt, kur dabūt 15 tūkstošus, un drīz vien trīs dažādi avoti man apsolīja katrs piecus. Es sapulcināju aktierus un sāku filmēt, un tad divi no investoriem nolēma, ka viņiem ir labākas lietas, ko iesākt ar savu piķi. Bet tobrīd tas mani jau vairs nespēja satraukt, es biju tiešām lepns par filmu.

Playboy: Vai jaunā versija guva panākumus?

Kasavetīss: Nē, publika to uzņēma ar lielu vienaldzību. Un, tā kā investori bija izstājušies, es biju atbildīgs par filmas parādiem. Džīna bija stāvoklī, un es biju tik ļoti aizņemts ar filmu, ka tikai pēdējā pārfilmēšanas dienā man pieleca, ka viņai pēc nedēļas jādzemdē. Pāris dienas pirms mūsu dēla Nika piedzimšanas man piezvanīja no Universal studijas. Puisis otrā galā piedāvāja man režisēt teleseriālu “Džonijs Stakato” par naktskluba pianistu, kurš ķer zagļus. Es teicu “Pie velna!” un noliku klausuli. Es palūkojos uz savu sievu, un viņa teica: “Tev pilnīga taisnība, Džon, tas nav priekš tevis.” Tad es paskatījos uz viņas vēderu un tūlīt atzvanīju tam puisim. “Atvainojiet, es nezināju, kas jūs esat,” es teicu. “Pastāstiet man vairāk par to pianistu.” Beidzās ar to, ka es parakstīju ar viņiem līgumu, es samaksāju rēķinus un varēju samontēt un pabeigt “Ēnas”.

Playboy: Ko jūs darījāt pēc tam?

Kasavetīss: Neko – ja neskaita mēģinājumus panākt, ka filma tiek izrādīta. Daudz spēlēju futbolu ar draugiem, mēģināju dabūt darbu kā aktieris, bet lielākoties vienkārši sēdēju mājās.

Playboy: Kad jūsu karjera atkal sāka uzņemt apgriezienus?

Kasavetīss: Apmēram pēc gada. Mārtijs Rakins no Paramount bija Londonā noskatījies “Ēnas”, un viņam patika. Viņš gribēja, lai es dodos pie viņa uz Kaliforniju ar jaunu scenāriju, un, ja viņam tas patiktu, es to varētu uzņemt Paramount paspārnē. Es tūdaļ sazinājos ar Diku Karu, “Stakato” seriāla scenāristu, un mēs divas diennaktis pavadījām, rakstot “Novēlotā blūza” (Too Late Blues) scenāriju. Nākamajā rītā pēc pabeigšanas mēs to parādījām Rakinam, un tajā vakarā Mārtijs piezvanīja, lai pateiktu, ka viņam tas ļoti patīk un ka viņš grib, lai sāku filmēt divu nedēļu laikā. Vienā mirklī Paramount bija mani tā vienkārši padarījuši par producentu un režisoru. Nu, es priecājos, ka dabūju šo darbu. Diemžēl nezināju neko par filmu uzņemšanu lielā studijā... Turklāt pusceļā man kļuva skaidrs, ka nekāda labā filma tur nesanāks, un es darīju visu, lai to pabeigtu, nepieliekot īpašas pūles. Dīvainā kārtā es Mārtijam Rakinam joprojām patiku, un Paramount palielināja manu algu līdz 125 tūkstošiem par filmu. Es viņiem pateicu, ka vairs neuzņemšu nevienu filmu, ja vien pats to negribēšu un ja nevarēšu darīt, kā pats vēlos.

Playboy: Kā viņi to uzņēma?

Kasavetīss: Viņi piekrita. Es tagad biju liels režisors – neskatoties uz to, ka viss mans veikums Holivudā bija viena draņķīga filma. Vēlāk es uzzināju, ka Rakinam bijis jāiet pie akcionāriem un jāstāsta, ka esmu ļoti talantīgs džeks. Viņš bija par mani galvojis, licis uz mani savu kārti, un viņam nekas cits īsti neatlika kā turpināt ar mani strādāt un cerēt, ka būšu gana gudrs, lai kaut ko mācītos. Un es mācījos. Es apguvu visus trikus – kā dabūt lielu biroju, kā pieprasīt visu un jebko un uz to uzstāt.

Playboy: Vai jūs Paramount uzņēmāt vēl kādu filmu?

Kasavetīss: Es sāku darbu pie filmas “Dzelzs vīri”, kurai scenāriju uzrakstīju kopā ar Ričardu Karu. Bet, kad to iedevām producentam, viņš sāka iet tam cauri ar zīmuli un murmināt: “Šis ir par garu, daudz par garu...” Es devos taisnā ceļā pie Rakina, pastāstīju viņam, kas notiek, un teicu, ka tādā gadījumā es no šīs filmas atsakos. Rakins teica: “Džon, lūdzu, tev tas ir jādara.” Nu, es kā tāds idiņš arī mēģināju kaut kā kulties tālāk. Pēc kāda laika man piezvanīja un vaicāja, vai es gribētu satikties ar Bērtu Lankasteru, kuram filmā bija paredzēts spēlēt pļāpīgu kara korespondentu. Mēs viens otram ļoti iepatikāmies; mēs runājām par filmu un arī par to, ka Bērtam bija paredzēts filmēties studijas United Artists filmā ar nosaukumu “Bērns gaida” (A Child Is Waiting). Tad piezvanīja Stanlijs Kreimers un vaicāja, vai es varētu pamest “Dzelzs vīrus”, lai režisētu “Bērns gaida”, kam viņš bija producents. Laimīgā kārtā “Dzelzs vīrus” gluži vienkārši nācās pārtraukt. Un es ļoti priecājos par iespēju uzņemt “Bērns gaida”. Gribēju strādāt ar Lankasteru, un mēs abi ticējām, ka tā būs lieliska filma; tā bija par garīgi atpalikušiem bērniem. Trīsarpus mēnešus pavadīju, kopā ar scenāristu Abiju Mannu pētot šo tēmu, apciemojot atpalikušus bērnus un viņu vecākus, runājot ar viņu skolotājiem un uzzinot vairāk par viņu dzīvi. Tā bija aizkustinoša un patiesi skaista pieredze. Bet filma – ne tik ļoti.

Playboy: Vai jums atkal radās problēmas ar studiju?

Kasavetīss: Nē, ar Kreimeru. Es atklāju sevī ko jaunu, ko man vajadzēja saprast jau agrāk: es vairs nespēju pieņemt kompromisus. Nebiju gatavs uzņemt vēl vienu filmu, kurā mēs nepasakām neko īstu. Man šie bērni šķita smieklīgi un cilvēcīgi, un skumji. Un es vēlējos parādīt viņus kā siltas, cilvēcīgas būtnes – kā bērnus, nevis “slimniekus”. Taču filma galīgi netika veidota tādā virzienā.

Playboy: Kreimers jūs atlaida pēc filmēšanas beigām un neļāva piedalīties montāžā. Kāpēc?

Kasavetīss: Tāpēc, ka tas neietilpa viņa mazajā, ierobežotajā redzējumā – un Stanlijs Kreimers ir mazs, ierobežots cilvēks. Viņš nesaprot, ka var smieties par kādu, ko mīl. Tāpēc, kad viņš noskatījās filmu, viņš kļuva nikns; es tiku atlaists, filma tika pārmontēta, un galu galā tā neko nepateica par cilvēkiem, par kuriem mēs gribējām runāt. Atšķirība starp abām versijām ir tāda, ka Stanlija filma apgalvo – atpalikušo bērnu vieta ir ārstniecības iestādēs, turpretī mana filma apgalvoja, ka atpalikuši bērni savā ziņā ir labāki par it kā veselīgiem pieaugušajiem. Tagad man pret Kreimeru vairs nav naida. Ja es būtu bijis godīgāks pret sevi, es būtu sapratis, ka mēs nekad nevarētu strādāt vienā līmenī.

Playboy: Jūs sakāt, ka vairs nejūtat naidu pret Kreimeru. Vai tolaik viņu ienīdāt?

Kasavetīss: Jā, protams. Mums bija briesmīgas cīņas – daudz trakākas, nekā biju gaidījis. Bet es arī zināju, ko man tas maksās; Holivudā nevar tā vienkārši staigāt apkārt, publiski aprunājot kolēģus – jo sevišķi tādus lielos producentus kā Stanlijs Kreimers. Šī konflikta dēļ man divus gadus nācās pavadīt bez darba; pēc trokšņa, ko sacēlu, es nebūtu varējis dabūt darbu pat ne pie animācijas filmu ieskaņošanas. Tā nu Džīna kļuva par ģimenes apgādnieci un es mācījos rakstīt.

Playboy: Vai jūs satrauca tas, ka ģimene tagad bija jāuztur sievai?

Kasavetīss: Nē, man tas ļoti patika. Un viņai tāpat. Džīna daudz strādāja televīzijā, un es rakstīju; rakstīju divus pilnus gadus. Un es spēlējos ar bērniem, lutināju sevi un pārvērtēju savu dzīvi – vai vismaz pārdomāju to līdz pēdējam sīkumam. Tad kādos Ziemassvētkos, pastaigājoties pa Beverlihilsu, es satiku Stīvu Blauneru, kurš strādāja Screen Gems studijā. Viņš teica, ka, viņaprāt, man pienācis laiks pakustināt pakaļu un nopelnīt mazliet naudas. Viņš man piedāvāja nākt strādāt pie viņa. Tā es aizgāju strādāt uz Screen Gems.

Playboy: Un ko jūs tur darījāt?

Kasavetīss: Es atjaunoju sakarus ar “Ēnu” producentu Mo Makendrī, un mēs izveidojām producentu kompāniju Screen Gems paspārnē un sākām taisīt šādus tādus televīzijas šovus, no kuriem neviens neaizgāja. Es tur paliku kādus sešus mēnešus, līdz jutu, ka kņada ap “Bērns gaida” beidzot ir norimusi un es vairs neesmu pārāk daudzos melnajos sarakstos. Tad es Mo teicu: “Klau, pienācis laiks atkal uztaisīt tādu filmu kā “Ēnas”.” Mo piekrita, un mēs sākām domāt, kādu filmu varētu uzņemt. Viņš atminējās kādu desmit lappušu dialogu, ko biju uzrakstījis savas divu gadu trimdas laikā, – tajā divi vīri runā par vecajiem, labajiem laikiem –, un ierosināja to attīstīt. Es sēdos pie rakstāmmašīnas un mēneša laikā uzrakstīju scenāriju, 175 lappuses. Tā sākās darbs pie “Sejām”.

Playboy: Vai jums bija grūti savākt filmai naudu?

Kasavetīss: Tas būtu maigi teikts; man par to bija jāsamaksā pašam. Lai nodrošinātu jelkādus ienākumus, es Screen Gems paliku, cik ilgi vien iespējams, un pēc tam, kad viņi mani padzina, devos uz Universal un nospēlēju lomas divās draņķīgās TV izmēģinājuma sērijās, kas ļāva man nopirkt kameru un filmu. Ar to pietika, lai sāktu filmēšanu. Mēs filmējām sešarpus mēnešus.

Playboy: Cik ilgi jūs montējāt filmu?

Kasavetīss: Trīs gadus, kuru laikā es katru nopelnīto centu ieliku filmā. Tajos trijos gados es spēlēju piecās filmās – “Netīrais ducis”, “Rozmarijas bērns”, divās itāļu filmās un motociklu filmā.

Playboy: Cik daudz jūs nopelnījāt par šīm lomām?

Kasavetīss: Nu, kad filma bija pabeigta, tā bija man izmaksājusi 225 tūkstošus. Es tik tikko izgāju pa nullēm.

Playboy: Vai šajos gados bija brīdis, kad jūs šaubījāties, vai “Sejas” ir visu šo pūļu vērtas?

Kasavetīss: Nekad. Darbs pie “Sejām” bija manas dzīves labākais laiks – cilvēku dēļ. Es nekad nebiju saticis tādus cilvēkus, un es to saku par pilnīgi visu filmēšanas grupu un aktieriem – viņi manu dzīvi tiešām padarīja dzīvošanas vērtu.

Playboy: Vai “Sejas” uzreiz bija grāvējs?

Kasavetīss: Nē, piedzīvojām arī savu tiesu katastrofu. Bija pāris pusnakts seansu Kalifornijā, kuros filma izgāzās. Cilvēki gluži vienkārši nereaģēja. Uz pirmo seansu atnāca visi aktieri, un es negribēju, lai viņi redz manu vilšanos. Pēc filmas ir pieņemts spiest roku visiem, kuri atnākuši uz seansu un saka tādas neīstas lietas kā “vai, tā tik bija interesanta filma”. Tāpēc, kad iedegās gaismas, es noslēpos – aizgāju uz tualeti. Bet arī tur nebija glābiņa: tā bija pilna ar maniem draugiem, kuri teica: “Jēziņ, Džons izniekojis četrus gadus savas dzīves tādam sūdam.”

Pēc tam mēs “Sejas” izrādījām Monreālā un Toronto, kur to uzņēma diezgan labi, un tad parādījām to Venēcijas kinofestivāla komisijai. Filma tika pieņemta, un mēs dabūjām piecas balvas. Pēc tam mēs filmu pārdevām The Walter Reade Organization, kura to izplatīja šeit un Kanādā. Un brīnumu brīnums – mana filma bija kļuvusi par māksliniecisku un finansiālu grāvēju manis paša zemē. Tas man pierādīja, ka bija vērts kulties cauri visām tām nejēdzībām un ka filmu veidotājiem nav obligāti jātaisa tikai mēsli. Un, kad “Vīriem” klājās tikpat labi kā “Sejām”, tas man deva iespēju uzsākt gandrīz vai jebkuru projektu, kādu vien vēlējos, neuztraucoties par naudu. Lai cik tas neticami izklausītos, es savā dzīvē daru tieši to, ko vēlos, un pēc saviem noteikumiem. Un es vēl nekad neesmu juties tik pārliecināts, ka esmu uz pareizā ceļa. Es ticu brīnumiem.

Playboy: Kādiem brīnumiem?

Kasavetīss: Brīnums ir filmas manā dzīvē; brīnums ir Džīna; brīnums ir mani bērni. Brīnums ir stulbu sarunu laikā just sariešamies acīs asaras. Un pēc visiem šiem gadiem, kuros manā dzīvē bijis tik daudz grūtību, nejēdzību un tukšuma, es saprotu, ka brīnums ir spēja joprojām mīlēt.  

© Playboy, 1971. gada jūlijā