Es biju Ingmars

Savā autobiogrāfiskajā grāmatā “Pārvērtības” leģendārā norvēģu aktrise Līva Ulmane raksta, ka mamma par viņas piedzimšanu Tokijā atceroties divas lietas: “Pele pārskrējusi pār grīdu, un to viņa ieskatījusi par labu zīmi, māsiņa noliekusies pār gultu un līdzjūtīgi pačukstējusi: “Diemžēl jums ir meitene. Vai jūs pati negribētu to pavēstīt savam vīram?”

Savu karjeru Līva Ulmane sāka kā teātra aktrise, bet plašāku ievērību guva ar Elīsabetas lomu Ingmara Bergmana filmā “Persona” (1966). Ar šo lomu sākās Bergmana un aktrises ilgstošā sadarbība, romantiskās attiecības un kopdzīve Fores salā, kā arī draudzība turpmākos gadus, kad Līva jau bija pārcēlusies uz ASV.

1982. gadā Līva Ulmane sāka pati uzņemt filmas. Līdz šim viņa ir bijusi režisore septiņām filmām, divām– pēc Bergmana scenārija. Ulmanes jaunākā filma ir Augusta Strindberga lugas “Jūlijas jaunkundze” ekranizācija ar Džesiku Časteinu un Kolinu Farelu galvenajās lo­­mās. Pavisam nesen tā tika demonstrēta arī Rīgā, kinofestivālā RigaIFF. Tieši pirms seansa režisore kāpa uz skatuves un veltīja skatītājiem nelielu uzrunu, kurā atgādināja, ka kinozāle ir vieta, kurā cilvēkus piemeklē burvīgas pārvērtības, un nevar noliegt, ka mūsdienu informācijas pārbagātībā to patiešām ir diezgan viegli aizmirst. Ulmanes “Jūlijas jaunkundze” ir ornamentāla Strindberga lugas interpretācija, kuras darbība pārnesta uz 19.gadsimta beigu Īriju, bet no personāžiem saglabāti tikai trīs nedrošības nomākti tēli, kuri vienas nakts garumā risina šķiru pretrunas, cīnās paši ar savu izolētību, sāpina cits citu visdažādākajos veidos, bet vispirmām kārtām, protams, šķetina mūžseno sāpīgo saistību starp vīrieti un sievieti.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Vai tiesa, ka vārds “Līva” tulkojumā no norvēģu valodas nozīmē “dzīve”?

Līva Ulmane: Jā. Un tas ir ļoti raksturīgs norvēģu vārds, Zviedrijā tas gandrīz nav sastopams, par Dāniju vis­pār nezinu.

RL: Kas liek jums justies dzīvai?

Ulmane: Jaunas dzīvības laišana pa­­­sau­­lē. Tas man patiešām lika justies dzī­­­­vai. Un brīdis, kad viņi ienāca ar bēr­­nu un nolika to man blakus. Viņi at­­nesa sviestmaizes, es varēju tās ēst, un man tikko bija piedzimis bērns. Un vēl arī tas, ka esmu kopā ar kādu, ko mīlu. Šīs ir divas lietas, kas uzreiz nāk prātā.

RL: Es gribētu uzdot dažus jautājumus par filmu “Jūlijas jaunkundze”. Kādas ir galvenās atšķirības starp to, kā Jūlijas jaunkundzi saprot Augusts Strindbergs un kā viņu saprotat jūs?

Ulmane: Atšķirības, protams, ir, jo esmu sieviete. Kad Strindbergs sarak­stīja “Jūlijas jaunkundzi”, lugas pirmā izdevuma sākumā bija garš priekšvārds par to, cik ļoti Strindbergam nepatīk sievietes, viņu īpatnības un iekšējās pār­­domas. Saprotams, ka šī nepatika mums nav kopīga. Ne tikai tāpēc, ka esmu sieviete, bet arī tāpēc, ka man daudz kas sievietē šķiet ļoti vērtīgs.

RL: Kā piemēram?

Ulmane: Tūlītēja līdzcietība, kādu vī­­­rie­ši ne vienmēr izjūt vai izrāda. At­­zi­nība, kuru vīrieši, iespējams, izjūt, taču ne vienmēr izrāda. Atbildības sa­­jūta, proti, “kāpēc es esmu šeit, ar otru cilvēku”, ko vīrieši, iespējams, izjūt, taču ne vienmēr izrāda. Un man radās iespaids, ka Augusts Strindbergs... Es daudz ko esmu pievienojusi, jo tā ir adaptācija. Brīžos, kad lugā viņa klusē, es viņai esmu likusi teikt to, ko viņa, iespējams, domāja: “Dažkārt es jūtu, ka neesmu nekas, ka neesmu iederīga...” Tamlīdzīgas lietas. Lietas, kuras, manuprāt, vīriešiem un sievietēm ir kopīgas, taču sievietes tās daudz biežāk izsaka vārdos. Mēs redzam Jūlijas jaunkundzi, kad viņas dzīve tuvojas noslēgumam. Un viņa izvēlas divus cilvēkus, no kuriem ir pilnīgi neiespējami iegūt to, ko viņa vēlas – būt pamanītai un atzītai. Augusts Strind­bergs to ne vienmēr pasaka, bet tas ir ļoti labi redzams. Viņš neļauj viņai runāt. To visu var uzskatīt par dzimu­mu atšķirībām, bet man šķiet, ka Jū­­lijas jaunkundzei tas sen vairs nav va­­jadzīgs. Es domāju, ka viņa nav spējīga būt ar kādu kopā un ka tas nav tas, pēc kā viņa tiecas. Vēl jo vairāk, es piekrītu zviedru rakstniekam Ēnkvistam, ka viņai jau ir gatavs plāns, viņa grib izzust. Un tad viņa izvēlas divus pilnīgi nepiemērotus cilvēkus, ar kuriem dalīties pēdējās sarunās un tikt pamanītai, kā arī sajust šo “es neesmu ne­­kas”. Viņa pati atrod savus slepkavas.

RL: Tieši tāpēc es gribētu uzdot jautājumu par filmas noslēguma ainu, kas izskatās pēc citāta no prerafaelītu gleznas. Vai jūs piekrītat idejai par skaistuma un nāves tuvumu?

Ulmane: Zināmā mērā. Tas nenozīmē, ka uzskatu pašnāvību par labu risinājumu. To es patiešām neapgalvoju. Taču tad, kad viņa sēž pie strauta un laiž ziedus pa straumi, viņa saka, ka katrs no mums ir niecīgs, bet kopā mēs jau esam kaut kas. Man šķiet, ka tas ir vienīgais brīdis Strindberga lugā (lai gan tas nav pateikts tieši), kad viņa atrod mieru. Daudzi no mums, iespējams, ir piedzīvojuši nāves agoniju un nāves bailes. Tajā visā ir zināma grācija un skaistums, turklāt tam nav obligāti jābūt reliģiskam skaistumam. Es dodos projām, bet kaut kas mani vēl tur, es neesmu atzīta, bet esmu pamanīta. Kāds mani tur un neļauj aiziet. Es biju domājusi beigt filmu ar kadru, kurā ūdens iekrāsojas aizvien sarkanāks un ziedi peld pa straumi. Bet tad es biju Londonā un ieraudzīju gleznu ar Ofēliju, kura guļ strautā. Un nez kāpēc pat Džesika, kurai vienmēr ir auksti un viss jāizdara pāris sekundēs, gulēja ūdenī un teica: “Nesteidzieties, nesteidzieties.” Viņa to sajuta. Un tas ir redzams viņas sejā. Man šķiet, ka tajā brīdī Jūlijas jaunkundze sadzird vārdus no Bībeles, kurus pati varbūt nemaz nesaprot. “Pēdējie būs pirmie” Debesu valstībā un tādā garā, neko tādu viņa līdz šim nav dzirdējusi. Tas ir līdzīgi kā “Anonīmajos alkoholiķos”. Viņi visi tur sēž, un pēkšņi, pasakot “es esmu alkoholiķis”, tu esi šiem cilvēkiem piederīgs, un tas, ka to saka citi, padara tevi laimīgu. Tāpat arī viņa pēkšņi saprot, ka ir tā pēdējā un būs tā pirmā. Viņa jūtas pamanīta.

RL: Vēl viens jautājums par Jūlijas jaunkundzi, par mīlēšanās ainu. Vai jūs piekrītat, ja nemaldos, Aristoteļa izteikumam, ka cilvēki pēc mīlēšanās ir skumji?

Ulmane: Protams, tā var būt. Es arī esmu jutusies skumji. Bet es nedomāju, ka ar to viss beidzas. Kā jau teicu, viens no brīžiem, kad jūtos patiešām dzīva, ir tad, kad esi kādam cieši blakus un tu vari ieskatīties cil­vēkam acīs, un cilvēks ieskatīsies tavējās, un jūs patiešām būsiet kopā, jūs būsiet viens, lai gan patiesībā esat divi. Bet, protams, tas var būt arī ārkārtīgi skum­ji, un ir skaidrs, ka arī viņiem tā bija. Strindbergs šo brīdi gan neaprakstīja, taču ir zināms, ka viņi mīlējās. Man tas likās drausmīgi skumji. Vai nu viņai ir mēnešreizes, vai nu viņa vēl ir nevainīga, bet tā tas notiek. Viņa ir pilnīgi viena, pilnīgi izo­­lēta. Viņš pieceļas kā­jās un no­maz­­gā viņu no sevis ar ūdeni, un es nespēju iedomāties neko skumjā­­ku par to, ka otrs cilvēks tevi cenšas nomazgāt nost. Un aiz durvīm stāv trešais cilvēks, kurš domā, ka pieder vienam no viņiem. Tieši no viņas sejas mēs uzzinām, kas notiek iekšā. Strind­bergs neko no tā visa nav stās­tījis, taču nav arī nestāstījis.

RL: Jūs, iespējams, zināt, ka modele, kura pozēja Ofēlijai, no stundām ilgas vannā gulēšanas saķēra plaušu karsoni.

Ulmane: Un mākslinieks, kurš bija pilnībā nodevies savai mākslai, par to pat neiedomājās.