Es aprakstu. Es rakstu

Ņujorkas Universitātes doktoranta Ronalda Kraista saruna ar rakstnieku Horhi Luisu Borhesu notika 1966. gadā Buenosairesā. Kraists tajā laikā strādāja pie doktora darba par alūzijām Borhesa darbos (Ronald Christ, “The Narrow Act: Borges’ Art of Allusion”, NYT Press, 1969). Borhess savukārt strādāja Argentīnas Nacionālajā bibliotēkā par šīs cienījamās iestādes direktoru. Angliski lasošajai publikai viņš tolaik bija pazīstams tikai ar vienu sējumu, “Labirinti” (1962), kura saturu veidoja Borhesa īso stāstu un eseju izlase. Saruna notika Borhesa darba kabinetā, un epizodiski tajā iesaistījās arī Borhesa sekretāre Susana Kinterosa.

Ronalds Kraists: Vai neiebilstat, ja es ierakstīšu mūsu sarunu?

Horhe Luiss Borhess: Nē, nē. Dariet, kas jums jādara. Sarunu tie aparāti gan traucē, bet es mēģināšu runāt tā, it kā to nebūtu. No kurienes jūs esat?

Kraists: No Ņujorkas.

Borhess: Ā, Ņujorka. Esmu tur bijis, man ļoti patika. Es sev teicu: “Lūk, šo visu es esmu radījis, šis ir mans darbs.”

Kraists: Jūs domājat tās augstās sienas, ielu labirintu?

Borhess: Jā. Es klīdu pa ielām – pa Piekto avēniju – un apmaldījos, bet cilvēki bija ļoti laipni. Atceros, ka man nācās atbildēt uz daudziem jautājumiem saistībā ar maniem darbiem, kurus uzdeva gara auguma kautrīgi vīrieši. Pirms tam Teksasā man bija teikuši, ka no Ņujorkas ir jābaidās, bet man tā patika. Esat gatavs?

Kraists: Jā, lente jau griežas.

Borhess: Bet, pirms sākam, par kādu tēmu jūs man jautāsit?

Kraists: Galvenokārt par jūsu darbiem un par angļu rakstniekiem, kuru daiļrade jūs interesē.

Borhess: Ā, labi. Jo, ja jūs man jautātu par jaunākiem mūsdienu rakstniekiem, baidos, ka es neko daudz par viņiem nevarētu pateikt. Nu jau kādus septiņus gadus es cenšos apgūt kaut ko no senangļu un senskandināvu literatūras. Un tā ir kaut kas ļoti tāls gan laikā, gan telpā no Argentīnas un argentīniešu literatūras, tiesa? Bet, ja man jums būtu jārunā par “Finsburgas fragmentu” vai “Brunaburgas kaujas” elēģijām...

Kraists: Vai jūs gribētu par tām runāt?

Borhess: Nē, ne īpaši.

Kraists: Kā jūs pievērsāties senangļu un senskandināvu valodām?

Borhess: Sākās ar to, ka mani ļoti interesēja metafora. Un tad kādā grāmatā – šķiet, Endrū Langa “Angļu literatūras vēsturē” – es izlasīju par keningiem, senangļu metaforām, un daudz sarežģītākajām metaforām senskandināvu dzejā. Es sāku mācīties senangļu valodu. Tagad, pēc vairāku gadu mācīšanās, metaforas mani vairs neinteresē, jo man šķiet, ka dzejniekiem pašiem – vismaz anglosakšu dzejniekiem – darbs ar metaforām bija tikai tāda “miesas nopūlēšana”.[1. “Un vēl, mans dēls, uzmanies – lielai grāmatu sacerēšanai nav gala, un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu!” (Mācītājs 12:12)]

Kraists: Proti, to atkārtošana?

Borhess: To nebeidzamā atkārtošana, nebeidzamā hranräd, waelräd jeb “vaļu ceļa” lietošana “jūras” vietā vai “jūraskoka”, “jūraskumeļa” piesaukšana “kuģa” vietā. Un beigās es nolēmu tās vairs nelietot – proti, metaforas –, bet es biju sācis mācīties valodu un iemīlējos tajā. Man tagad ir sava grupa – mēs esam seši septiņi cilvēki, kas gandrīz katru dienu sanākam kopā un mācāmies. Mēs ejam cauri labākajām “Bišulāča”, “Finsburgas fragmenta” un “Sapņa par krustu” (Dream of the Rood) epizodēm, lasām arī karaļa Alfreda prozu. Un tagad mēs esam sākuši mācīties senskandināvu valodu, kas ir diezgan radniecīga senangļu valodai. Proti, vārdu krājums abās valodās ir samērā līdzīgs – senangļu valoda ir tāda kā pusceļa stacija starp senskandināvu un lejasvācu valodu.

Kraists: Episkā literatūra jūs ir interesējusi vienmēr, vai ne?

Borhess: Jā, vienmēr. Piemēram, ir cilvēki, kuri skatās kino un raud. Ar mani arī tas ir noticis, lai gan es nekad neesmu raudājis raudamajās vietās jeb patētiskajās epizodēs. Bet, kad es skatījos pirmās Džozefa fon Stērnberga gangsterfilmas, katru reizi, kad tajās bija kaut kas episks – piemēram, Čikāgas gangsteri drošsirdīgi iet nāvē –, es jutu, ka man acis kļūst slapjas. Episkā dzeja saviļņo mani daudz vairāk nekā liriskā dzeja vai elēģijas. Tā tas ir bijis vienmēr. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka es nāku no militāras ģimenes. Mans vecaistēvs, pulkvedis Fransisko Borhess Lafinurs, cīnījās Argentīnas robežprovincēs ar indiāņiem un gāja bojā 1874. gada revolūcijā; mans vecvectēvs, pulkvedis Suaress, vadīja peruāņu kavalērijas uzbrukumu vienā no pēdējām lielajām kaujām pret spāņiem; mana vecvectēva brālis komandēja Sanmartina armijas avangardu – tādas lietas. Un viena no manām vecvecvecmammām bija ģenerāļa Rosasa[2. Huans Manuels de Rosass (1793–1877),Argentīnas militārais diktators (1835–1852).] māsa; es gan ar to īpaši nelepojos, jo Rosass bija tāds kā sava laika Perons[3. ĢenerālisHuans Perons (1895–1974), Argentīnas prezidents no 1946. līdz 1955. gadam un no 1973. gada oktobra līdz savai nāvei 1974. g.1. jūlijā.], taču šīs lietas saista mani ar Argentīnas vēsturi un arī ar priekšstatu, ka vīrietim jābūt drosmīgam.