Dzīve aiz žoga

Mamonova grafika – tā ir krēsla, sarautas līnijas; izprotamā, bet nekad neizprastā dzīves mīk­la. It kā dzeloņplūme, it kā tu rudenī lauztos cauri melniem, durstīgiem zariem. Nepacietīgs, nevaldāms zīmuļa vilciens pa cinku, kura straujumā jaušas alkas ieraudzīt gala rezultātu, pirms atskanējis graviera dzeļa pēdējais vilciens. Bet cita ceļa nav – ir tikai atvērts, nesaudzīgs skats uz dzīvi, samierināšanās ar tās traģismu un gaismpilnas harmonijas atblāzmām. Šajā brīdī līnijas iegūst lidojošu vieglumu, nepārtrauktību – bez apstājas, no vienas lapas malas līdz otrai.

Vai var tīksmināties par Kirila darbiem? Mēs zinām, ka vēsturiskajā kultūras atmiņā ir iegravētas Gojas grafiku sērijas “Kaprīzes” un “Kara šausmas”. Tām nav estētiskas funkcijas, tās nav tam radītas. Tās ir tas, par ko runā Šekspīrs: “Vērst acu zīlītes uz iekšu.”

Kirils mācījies multiplikatoru kursos un īsu brīdi strādājis leļļu filmu studijā. Viņa darbu komiskais traģisms daļēji saistīts ar multiplikācijas grotesku. Par viņa darbiem nevar tīk­s­mi­nāties, tie ir jāpārdzīvo, detaļu pa detaļai – no zīmuļa štriha līdz krēslainajai tonalitātei, no dramatiskā satura līdz leļļu filmu teatralizētībai. Lapu telpa ir gandrīz dekorācija, tā neatbilst realitātei – it kā uz skatuves būtu sākušas darboties dekorāciju daļas, it kā pašas debesis būtu nolaidušās dibenplāna fona vietā. Bet pēc tam šīs daļas būtu nogājušas no skatuves un uznākušas citas. Viņš arī debesis zīmē – griež, uzslāņo tās ar brīvu štrihu. Un darba materiāls viņam vajadzīgs pēc iespējas rupjāks, lai štriham būtu aiz kā aizķerties, aiz­skabargoties. Labs ir ietinamais papīrs, kādā savulaik veikalos iesvēra makaronus. Der arī gofrētais kartons, štrihs tajā iegrimst, akcentējot zīmējuma reljefu.

Kirils nezīmē – viņš rīkojas ar zīmuli kā airētājs ar airi. Un, ja attēlota liriska mīlestība, tad blakus tai vienmēr būs tumšu ļautiņu varza un kaila, uzsmiņķēta skaistule, kura gozēsies kaut kur starp krūmiem–štrihiem kā kopīgā sortimenta sastāvdaļa. Kas mākslinieka radītajiem personāžiem ir ikdienas dzīve, pašam māksliniekam ir vienreizīgs notikums. Putni, parasti vārnas, ir melni plankumi ar knābi. Tās nolaidušās uz tuksnešainās zemes, lai, rokoties atkritumos, kuru daļa ir arī kaut kas cilvēkveidīgs, tiktu skaidrībā ar visu, kas tajos notiek. Dostojevskis rakstījis, ka cilvēcei būtu jādzīvo dārzā. Un to teicis tik bezcerīgi drūmo literāro sacerējumu autors, ielūkojoties cilvēka dvēseles bezgalīgajā ainavā. Dostojevska mīļākais mākslinieks bija Klods Lorēns, jo viņš savos audeklos radīja ideālu pasauli, kas pilna gaismas, gaisa, saules un dvēseles miera.

Bet vai harmoniska cilvēku līdzāspastāvēšana ir iespējama pēc būtības? Jautājums bez atbildes. Īstenībā atbilde ir. Citādi kristietībai nebūtu jēgas. Bet cilvēks, no viszemākā ubaga līdz visaugstākajam valstsvīram, alkās padarīt sevi labāku ir varas liesmu apņemts. “Varas” jēdziens ietver sevī arī vēlmi aplaimot cilvēci, proti – valdīt gaišās nākotnes vārdā ar pilnu pārliecību par savu taisnību. Bet tos, kas domā citādi, novākt kā traucēkli ceļā uz vispārējo laimi. Savās grafikās Kirils sniedz šīs vispārējās laimes portretu. Viņa varoņus nenodarbina šie jautājumi, viņi ir pilnībā apmierināti ar to dzīvi, kāda tiem ir. Taču bez savstarpējas izpalīdzības sajūtas dzīve neizdzīvos.

Pastāv arī cits izdzīvošanas variants – tava personīgā pārākuma citadeles nesatricināmība, kuras nepieejamība balstās naudā, bet apkārtējā pasaule ir tavs privātīpašums. Un, jo lielākā pazemojumā dzīvo apkārtējie, jo izteiksmīgāks ir smaids oligarha vai politiskā vadoņa sejā. Tu esi privātīpašums, un, neapzinoties savas esības nenozīmīgumu, tu grāb to, ko kāds tev ir atstājis vai pametis dzīvošanai, un tu pat nenojaut, ka tavs vārdu krājums (lasi: dzīves jēga) ir nabadzīgs, un tu nezini vārdu “cēls”, “pacelties” nozīmi visā to pilnībā. Jo šis jēdziens ietver sevī ārkārtīgi smagu darbu, un palīdzēt tev nevar neviens, tikai tu pats. Pacelšanās pāri sev pašam ir vienīgā īstā pacelšanās, kas neaizskar nevienu, izņemot tevi. Tev ir jānoiet šis mokošais izziņas ceļš, kuru mākslinieks iet katru dienu.

Bet ir arī elementārs, augstprātīgs ceļš, kas neprasa piepūli, – tā ir sevis pacelšana pāri citiem. Lai ietu pa šo ceļu, nav vajadzīgs nekas – pat ne nauda. Pārākums pār citiem neprasa personisku atbildību, tam nav nepieciešama sarežģīta iekšējā pasaule. Tieši pretēji – jo ele­men­tārāk, jo vieglāk. Taču bez eksistenciālas savas individuālās atbildības izpratnes, bez iekšējas personiskās brīvības, kas neaizskar citus, personība nav iespējama. Mamonovs ir izdomājis savu teātri, kur komunālā dzīvokļa šaurajā gaitenī vertikāli izaugusi aprūsējusi sliede, bet pie griestiem karājas blāva lampiņa, un liekas, ka šī lampiņa ir vienīgais gaismas avots pār Krieviju. Un māja – kā leļļu teātra kaste, aiz un virs kuras staigā Aizmaskavas pašpuiku banda. Viss ir dekorācija, bet viss ir arī dzīve. Zīmuļa vilcienu virpulis, debesu aptumsums. Šajā laikā gaudo suņi, mauj govis, jo parādība nesaskaņojas ar dzīvi.

Kirila grafika ir nenotikusi filma, stāsts par bildēm, kur, lavoties pa nesakopto telpu, vari uzdurties kapsētas akmenim vai vadoņa piemineklim, vai plikai meičai. Kirils ir nepacietīgs, viņa roka redz neredzamo. Viņa grafikas nevienu nevaldzina, tāpat kā nevienu nevaldzina īstums. Bet īstums – tā ir tuva cilvēka seja, līnijās apslēpta mīlestība. Ir jāpasēž starp sev tuviem cilvēkiem, bez deklarācijām un patosa. Ir daudz jāizcieš, lai saglabātu sevī bezbailīgu, maigu skatienu, tādēļ štrihu melnumā kaila meiča kontūrzīmējumā izskatās neticami šķīsta. Viņa grafika – tā ir sarautas saites, kad valda pahans[1. Noziedznieku grupas vadonis (no krievu slenga vārda пахан).]un nav svarīgi, kam pakļauties. Domas vietā – obščaks[2.Noziedzīga grupējuma kopējā kase (no krievu slenga vārda общак).]. Taču ideoloģija arī ir obščaks. Tā grauj vislieliskākās idejas. Mākslinieka vilktā līnija uz lapas ir viņa dvēseles nospiedums. Tā ir neatkārtojama, kā neatkārtojams ir jebkurš dvēseles darbs. Atkārtojama ir tikai amatprasme. Kirila Mamonova grafiskā pasaule ir neērta skatītājam, jo tā ir patiesa. Tā nav ekspansīva, jo ir bezgalīga.

Jurijs Noršteins

Kirils Mamonovs: Šis ir mans paš­portrets. Cilvēks, kaut kas pēc bom­ža... Šo es no televizora zīmēju – tas ir Raikins, pareizāk sakot, Raikina dēls. Viņš te pēc vājprātīgā izskatās. Bet šajā bildē ir lauku tēma. Vis­pār jau es vairāk nekā 30 gadus dzī­voju Mat­jušino sā­­džā pie Tulas. Ta­­jā sā­džā vis­pār visi ir sēdējuši cietumā, bet tēvi tika nošauti, baisa dzīve... Un visi vienalga mīl Sta­ļinu. Jo visi baidās. Nesen tur notika traģēdija: vienai sievietei, mūsu pazi­ņai, bija dzimšanas diena. Nu, un šie divi veči – šis un šis – atnāca uz dzim­šanas dienu, iedzert. Iedzēra un aizgā­ja mājās, viņš man kaimiņos būvējās. Bet mājās iedzēra vēl, aizrijās ar šašliku un nomira. Uz līdzenas vietas. Bet Ļoha – te, lūk, ir rakstīts – pēc nedēļas arī Ļoha nomira, vienkārši sēžot: viņš iedzēra, un viņam plīsa kuņģa čūla. Nokrita no lieveņa un tā arī nogulēja tur veselu dienu.

Rīgas Laiks: Bet kas ir bendes?

Mamonovs: Tas ir it kā... Mēs visi esam bendes!

RL: Kādā nozīmē jūs esat bende?

Mamonovs: Tā ir metafora. Ziniet, es ļoti mīlu Veņičku Jerofejevu, viņš ir mans mīļākais rakstnieks. Es viņu visu laiku pārlasu. Nesen es izstādīju darbus, kurus esmu taisījis pēc viņa piezīmju grāmatiņu motīviem.

RL: Tiešām? Tas ir vienkārši brīniš­ķīgi!

Mamonovs: Piemēram: “Krievija ne par ko nepriecājas, bet arī skumt tā ne­­skumst. Viņa drīzāk atrodas gaidu stāvoklī, un gaida – nav īsti skaidrs, kādu, taču grandiozu mērglību, vis­drīzāk – atgriešanos pie savām kādrei­zējām nekrietnībām.” Tas taču ir ļoti mūsdienīgi, lai arī nomira viņš pirms divdesmit gadiem... It kā tas šodien bū­­tu rakstīts. Un kaut vai tas pats “Maskava–Gailīši”. Viss kā šodien.

Jūs prasāt, kāpēc es tā zīmēju... Kā es 60. gados sāku, tā joprojām zī­­mēju vienu un to pašu, jo nekas jau nemainās. Mēs taču nemaināmies ne par mata tiesu. “Maskava–Gailīši” turpinās, saprotat? Elektriskais vilciens, kas naktī lido un faktiski atsitas pret Kremļa sienu, un tajā lido šis krievu cilvēks, un viss beidzas ar to, ka vi­­ņam ar īlenu caurdur kaklu.

“Bet kas tas?” (Lasa.) “Kurš vainīgs? Neviens nav vainīgs. Ko darīt? Neko nevajag darīt. Kam būt? Nekam nevajag būt.” “Kur pasaulei ir sataisīta vieta? Uz plaukta pežā, kur kniebjas eži.”(Smejas.) Šo, piemēram, es ieraudzīju tepat Frunzes krastmalā. Es eju, bet tur tāda lieta: stāv plakāts ar kaut kādu veceni, droši vien aktrisi, un viens viņai kaut ko tur zīmē klāt...

RL: Bārdu?

Mamonovs: Nē, ne bārdu, bet kaut kur zemāk, citā vietā. (Smejas.) Bet te es, lūk, eju pa Krimas krastmalu. Stāv tur tāds mužiks, dzērājs, un viņam te karājas uzraksts “Ziedojiet šmigai”. “Un muļķa laimīgajā sejā atplauka at­­ziņas smaids.” Jā. (Smejas.) Bet šis ir ar Ļevu Tolstoju: “Kurp ved mūs, tu bezprāta sirmgalvi vecais?” – “Ta’ hujviņuzina, pats maldos pa riņķi.” (Smejas.) Tas ir Tolstojs, Tolstojs. (Sme­­jas.) Re, šis arī ir lielisks. Tas ir Veņičkas portrets. “Viņi man: Krievija iet bojā. Nu, lai iet. Tas viņai piestāv. Nevienai tik ļoti nepiestāv nomirt kā viņai. Turklāt visnecienīgākajā veidā. Tas, manuprāt, ietilpst Dieva tā Kunga aprēķinos.”

RL: “Bet vienatnē viņš ir aizņemts ar netiklību, nevis atklāti izrunājas ar Dievu.” (Smejas.)

Mamonovs: “Puņķutapas strauja pārvēršanās par vecu kraķi”, tas ir portrets. (Smejas.) “Novērtēt cilvēkā viņa gatavību uz cūcību.” Tas ir kas? Šī arī vispār ir tāda bilde: vīrs lasa pudeles – lūk, viņa mugursoma. Pie mums lasa pudeles, tepat apkārt staigā. Nu, naudas nav, tad arī lasa.

RL: Un ko jūs tur esat pierakstījis?

Mamonovs: Lūk, tas ir kaut kas sa­­triecošs. Nikolajs Strahovs, liels Dos­tojevska draugs, lai gan vēlāk viņi sa­­strīdējās, un arī liels Tolstoja draugs. Un šis Strahovs saka, Veņička to savā grāmatiņā ir izrakstījis: “Mēs taču ar nepiedodamu naivumu, ar bērnišķīgu nesaprātību domājam, ka vēsture ved uz kaut ko labu, ka priekšā mūs gaida kaut kāda laime; bet tā mūs aizvedīs pie uguns un asinīm, pie tādas uguns un tādām asinīm, kādas redzējuši vēl neesam.” Satriecoši, ļoti mūsdienīgi.

RL: Un kas šis par zīmējumu?

Mamonovs: Tas ir Andrejičs, bija man tāds draugs sādžā. Mēs ar viņu kopīgi sadzērām. Atpalicis pulkvedis. Viņš bija atvaļināts virsnieks, bet mana kaimiņiene Maņas tante teica – “atpalicis pulkvedis”. Un viņš man reiz vaicā: “Bet kā tu pret Staļinu attiecies?” Es saku: “Tāpat kā pret Hitleru.”

Jā, nu, un te vienkārši ir izraksti no Veņičkas piezīmju grāmatiņas. “Dē­­liņš noslīka spainī, pēc tam meita – pēdējā meita – nokrita no slotas un nositās. Māte nespēja pārciest divus zaudējumus pēc kārtas un pēc trim nedēļām dzemdēja trešo. Trešais bija īsts savādnieks. Viņš klusēja... un ti­­kai dzīves trešajā gadā ieraudājās.” (Smejas.) Bet ziniet, Veņička pie mums pašlaik galīgi nav cieņā.

RL: Nopietni?

Mamonovs: Nē, es domāju oficiālo attieksmi pret Veņičku, ka “tas mums nav vajadzīgs”. Grāmata par alkoholiķi – pie mums taču tā to redz! Pie mums, kā saka, “nedzer un nepīpē”.

RL: Jau atkal?

Mamonovs: Jā. Mēs it kā ne dzeram, ne smēķējam, tikai alu kopā ar veterāniem iedzeram. Tagad, izrādās, sākuši pārdot alu ar veterāniem. Uz skārdenēm – veterāni un varoņi, ar visām biogrāfijām.

RL: Uz katras skārdenes savs varonis?

Mamonovs: Jā, savs varonis. Absolūti patriotiskas skārdenes.

RL: Bet alus labs?

Mamonovs: Pa radio teica, ka labs alus pie mums nemēdzot būt. (Sme­jas.) Nejēdzīgs, protams. Bet ne tur tā lieta. Visi taču mīl alu. Pa radio jau mums vispār kaut kāda dīvaina politika visu laiku... Bet šī, lūk, ir Ļeņina tēma, to visi zina.

RL: Ļeņina?

Mamonovs: Jā, Ļeņins, Ļeņins. Vi­­ņam taču, uz bruņumašīnas stāvot, galvā bija nevis naģene, bet katliņš.

RL: Nopietni?

Mamonovs: Nuja, katliņš. Tā naģene tikai vēlāk parādījās. Viņš vienmēr ar katliņu staigāja.

RL: Kā jūs to zināt?

Mamonovs: Kaut kur lasīju. Te­levi­zorā par to stāstīja. Un uz bruņumašīnas viņš neuzrāpās, tas arī ir izdomāts.

RL: Kāpēc izdomāts?

Mamonovs: Kāpēc? Bet kāpēc pie mums ik dienas visu kaut ko izdomā?

RL: Nezinu.

Mamonovs: Es arī nezinu. Tāpēc, ka mēs visi dzīvojam internātā nr. 30.[3. Maskavas psihoneiroloģiskais internāts nr. 30, kurā vairākus gadus uz­­turējās krievu mākslinieks Vladimirs Jakovļevs.]

RL: Bet kas tur par Ļeņinu rakstīts? “Jo Ļeņins bija dzeltens, un viss...”

Mamonovs: Un visiem ir jābūt dzelteniem. Man ir tāda sērija par Ļeņinu.

RL: Vai tad viņš bija dzeltens?

Mamonovs: Ļeņins? Protams, ka dzeltens. (Smejas.) Varbūt sākumā bija sarkans, bet pēc tam kļuva dzeltens. Lai gan es domāju, ka viņš vienmēr bija dzeltens.

RL: Un ko jūs šeit esat uzrakstījis?

Mamonovs: Ziniet, Serpuhovas centrā stāv Ļeņina piemineklis. Manam vectēvam tur blakus veikals kādreiz bija. Un viens vīrs reiz sadomāja tajā piemineklī pakārties. Apmeta Ļe­ņi­nam ap galvu cilpu, otru virves galu sev ap kaklu, lēca lejā, un viņam galva nokrita – nu, Ļeņinam. Vīru savāca un aizveda uz psiheni. Bet Ļeņinam apkārt uztaisīja kasti un pēc tam pielika viņam citu galvu. (Smejas.)

RL: Un kas tas?

Mamonovs: Tas saucas: “Jūs, inteliģenti, mīlat braukt visiem uz astes.”

RL: Un ko jūs tur esat uzzīmējis?

Mamonovs: Sieviete guļ ar ziediņu.

RL: Un jūs uz viņu lūrat?

Mamonovs: Nē, nelūru. Vienkārši tāpat, kopā sēdējām. Bet šis man ir “PSRS pasts”.

RL: Un kas tajā?

Mamonovs: Nu, tur viens ebrejs stāv, ar krustu. Kristījies ebrejs. Bet Ļeņins viņu sagrābis aiz bārdas. Nu, tāda Krievija. Krievija tāda, Krievija... Te kaut kāds caurums, re, un te maziņais stāv blakus...

RL: Un tas mazais čirkainais ir Vo­­lodja, jā? Iļjičs?

Mamonovs: Dzeltenītis... (Smejas.) Dzel­­tenītis maziņais...

RL: Kiril, bet jūs mīlat Krieviju?

Mamonovs: Es? Mīlu. Bet pa savai modei, protams. Gan mīlu, gan ienīstu. Taču, kā teica Rozanovs, man nepatīk, ja kāds cits to lamā. Lūk, Ve­­ņička raksta, ka Krievija ir viņa māte, starp citu. “Un es viņai atņēmu mātes tiesības,” viņš raksta.

RL: Un kas tie te par cilvēkiem ap Staļinu?

Mamonovs: Tas vispār esmu es, skolā. Un mani skolas draugi. Un te ie­­saukas sarakstītas: “Vabole, Ebrejs, Gondons, Hitlers, Ņaka, Vjaka” un tā tālāk. (Smejas.)

RL: Un kāds bija...

Mamonovs: Es biju Kerja.

RL: Bet kurš no viņiem esat jūs?

Mamonovs: Kaut kur šeit. Viņi visi taču pēc vienas šnites, kā internātā, kā armijā. Mēs visi ar plikiem pauriem, te pat nedrīkst... Es esmu visur, protams, starp viņiem – visur.

RL: Un kas te – zivs?

Mamonovs: Tas ir putns, nosalis. Es pats redzēju: tas atsitās pret logu, it kā pielīmējās pie tā, un viņam no mutes pa stiklu lejup slīdēja tādi kā vēmekļi, un viss stikls pārklājās ar tādu kā sarmu. Šis arī ir tas sasities putns. Viņš it kā mirst, un viss viņam nāk laukā. Un šis ir vēl viens tāds darbiņš... “PSRS pasts”.

RL: Bet tur, PSRS, taču seksa nebija.

Mamonovs: Bija, tikai zem segas.

RL: Bet kur tad te sega? Te jums viss kā uz delnas.

Mamonovs: Kāds tad te sekss? Te ir nevis sekss, bet cilvēki vienkārši guļ. Atpūšas.

RL: Jūs te savu dzīvi zīmējat vai to, novēroto dzīvi?

Mamonovs: Nē, nu es nezinu, tā ir pludmale. Bet tajā pašā laikā man te, redziet, ir pierakstīts: “96. gada pasts”, jā? Tas ir zīmēts 1996. gadā. Tad sekss jau bija. Bet nekas neizmainījās, tikai sekss tagad bija, lūk, te, nevis zem segas. Bet citādi – viss tas pats.

RL: Tā tur pa labi ir vardīte?

Mamonovs: Tā, kas ar cepuri?

RL: Jā.

Mamonovs: Nē, tas ar cepuri ir tāds cilvēēēks. Arī no internāta. Lūk, sēž internātā, zivi ēd. Tāds cilvēks. Jā... Tas vispār ir pašportrets. Lūk, te vēl viens tāds. “PSRS pasts”. Šis te ir piemineklis. Piemineklis zivij. Bet šis, lūk, ir Lužkovs!

RL: Un kam jums Lužkovs?

Mamonovs: Lieta tāda, ka Lužkovs ir ļoti līdzīgs... Pirms pāris gadiem, kad viņš vēl nebija noņemts no amata, uz ielas iepretī Krimas tiltam karājās milzīgs plakāts ar viņa ģīmi – uz vēlēšanām. Un tajā bildē viņš ļoti izskatījās pēc tāda pahana – nu, tādu es viņu arī uzzīmēju. “Ёптить” tur rakstīts, glāze stāv. “Ёптить”,tasir tāds “mā­­tes” vārds, no pahanuleksikas.

RL: Es kaut kur lasīju – neatceros, kur tieši, – jūsu vārdus, ka māksliniekam ir jāpazīst cilvēku sāpes un ka bez šīs zināšanas viņš nav ne mākslinieks, ne cilvēks.

Mamonovs: Jā. Man šķiet, ka pie mums mākslinieki par to nedomā. Es reiz Solovku salās satiku zvejnieku, viņš divas reizes bija sēdējis ķurķī. Jauns zēns, viņš tur dzīvoja kopā ar vienu bābieti, kura viņam bija tikpat kā sieva, tāda simpātiska. Viņiem bija laiva, Volodjam – bise, viņi vāca jūras aļģes, žāvēja un nodeva uzpircējiem. Ar to viņi pelnījās. Viņi dzīvoja tādā mazā namiņā bez elektrības, dedzinā­ja sveces... Es pie viņa desmit dienas nodzīvoju. Šajā laikā viņi nestrādāja, mēs sēdējām un dzērām šņabi. Vo­­lodja, protams, gāja arī medībās, šāva pīles... Kad šņabis beidzās, mēs ar vi­­ņu gājām 15 kilometrus pēc jaunas pudeles – turpat uz klosteri. Līdz turienei varēja aiziet arī pa dambi. Kad tu tā ej, pa ceļam šur tur redz mūku fermas – neticami skaistas, kā Rembranta ofortos. Bet ieej iekšā, un izrādās, ka tie ir bijušie cietumi, kas pārbūvēti par fermām. Bet pašā sākumā tur bija mūku celles. Un, kad tu ieej tajās fermās, tur iek­šā ir cietuma kameras. Un durvis ar actiņām. Bet pēc tam tu ej tālāk, no­­nāc Solovku klosterī, nopērc šņabi un čāpo atpakaļ. Tā mēs desmit dienas tur nodzīvojām, bet Vo­­lodja mums stāstīja savu dzīvi.

Es taču uz Solovkiem braucu ne jau ainavas zīmēt... Viens skatās uz So­lov­ku ainavām un redz vienkārši skaistus kokus, bet cits saprot, ka tas viss taču uz asinīm aug. Es arī zīmēju tās ainavas ar kaut kādu īpašu noskaņojumu, lai arī tur nekā tāda īpaša it kā nebija... Nu, piemēram, jūrnieki, kas skraida apkārt, meklējot šņabi, bet es viņus pa to laiku zīmēju. Bet viņi nezina, kā līdz tam šņabim lai tiek – tur klosterī bija veikals. Viņi palūdza man, es arī iegāju un nopirku divas pudeles... Es tur zī­­mēju ainavas, turklāt melnbaltas, bet, kad es tās atvedu uz Maskavu un gribēju izstādīt, man tās ainavas nepie­ņēma.

RL: Bet sāpes – tas taču ir ļoti personisks, subjektīvs stāvoklis. Sajust cita cilvēka sāpes ir ļoti grūti. Kā jums tas izdodas?

Mamonovs: Droši vien Dievs mani tā iekārtojis. Tas man jau no bērnības. Kad mūs evakuēja uz Čeboksariem, tur bija vācu karagūstekņi. Man bija gadi seši vai septiņi, es tikko biju sā­­cis iet skolā. Un pa ceļam uz skolu es redzēju, kā tie vācieši strādā, viņi tur kaut ko būvēja. Viņi bija badā. Kāds pameta viņiem neapēstas maizes gabalu, viens uzkāpa tam virsū ar kāju un gāja tālāk, bet vācietis pa­­cēla un sāka ēst. Man viņa sametās briesmīgi žēl, lai arī viņš it kā skaitījās mūsu ienaidnieks. Bet es viņā redzēju vien­kārši cilvēku – tādu pašu kā es, tikai viņam ļoti gribējās ēst.

Kad mēs atgriezāmies Maskavā, mani apstāja sētas bērni, bija mums tur tāda vietējā banda. Es taču lielu savas bērnības daļu pavadīju sētā un uz ielas. Mūsu galvenā izklaide bija futbols.

RL: Jums bija ādas bumba?

Mamonovs: Nē, ne ādas un pat ne bumba, bet kaut kas tāds apaļš... Bum­ba parādījās tikai vēlāk. Turpat blakus mums bija tāda vieta, ko sauca par “Papaņina bridžu”. Tajā namā dzīvoja Papaņins, bet viņam blakus – es to­­­laik dzīvoju Kozlovska šķērsielā pie Sarkanajiem vārtiem – bija neliels klajš laukums, bez zāles, un tur mēs dzenājām bumbu. Mēs gājām arī uz slidotavu, tā bija vēl viena izklaide. Viss. Bet es jau Čeboksaros biju sācis zīmēt, tāpēc mamma mani aizveda uz Pionieru pili, kas atradās turpat netālu. Un es gāju tur zīmēt, ar to es nedaudz atšķīros no citiem sētas bērniem. Vēl es biju kaislīgs lasītājs. Tas mani droši vien paglāba – tas, ka es zīmēju un lasīju. Jo gandrīz visi pārējie sētas bērni dabūja sēdēt cietumā – par zagšanu. Ko ēst taču nebija, vienkārši zaga, lai paēstu.

RL: Marijai Rozanovai-Siņavskai bija ieradums uzdot tādu jautājumu: “Kā­­dā vecumā jūs spērāt savu pirmo pat­­stāvīgo soli?”

Mamonovs: “Pirmais patstāvīgais so­­lis” – ko tas nozīmē? Es katrā ziņā vairījos būt tāds kā visi. Es gribēju būt brīvs, bet mani visu laiku bakstīja. Lai es labi mācītos – bet es mācījos slikti; lai es eju uz skolu – bet es visu laiku bastoju. Ka mani jāsūta uz kaut kādu tur fabrikas skolu – bet tas no­­zīmēja kļūt par strādnieku. No tā ne­­kas nesanāca. Lai es neeju astotajā klasē, jo ar grūtībām pabeidzu septīto. Bet es aizgāju uz astoto klasi. Kad es iegāju klasē, matemātikas skolotājs man teica: “Ā, tomēr atnācāt?! Nu tad jūs man skatieties...” Bet pēkšņi es sāku labi mācīties. Un, kad es pa­­beidzu desmito klasi, viņš mātei teica: “Iedomājieties tikai, Kirils, es taču ne­­gaidīju...”

RL: Jums kļuva interesanti mācīties?

Mamonovs: Nē, bet es kaut kā at­­jē­dzos. Līdz tam es šajā dzīvē biju, piedalījos, taču galīgi nespēju to sa­­prast. Jo pirmām kārtām bija cīņa par sevi – sētā ar to bandu taču nebija ne­­maz viegli: starp viņiem bija arī rū­dīti nelieši. Bija mums tāds Žeņka Kuz­­mins, vēlāk par milici kļuva. Viņš va­­rēja pieiet klāt kaķim, kas gulēja uz garāžas zemā jumta, paņemt ķieģeli un maukt viņam. Man, tādas lietas redzot, zarnas sagriezās. Es pat šad tad ar viņu izkāvos, lai gan viņš bija vecāks par mani. Viss kaut kas ir bijis – uz miliciju mani ir veduši, no mājām esmu bēdzis. Vispār tas viss kaut kā grūti bija...

RL: Vai jūs esat domājis, no kurienes rodas cilvēki, kuri neizjūt nekādu līdzcietību pret dzīvām būtnēm?

Mamonovs: Ziniet, tādus cilvēkus es ļoti daudz esmu redzējis... Pirmkārt, milicija. Pat manu vecmāmiņu viņi naktī uz ielas izdzina. Milicis ieradās pēc “klauvējiena” – sētā bija stukači, “klauvētāji”, kuri pienesa ziņas. Bet vecmāmiņai nebija pieraksta, lai arī viņa bija dzimusi Maskavā un pa­snie­dza vācu valodu Augstākajā partijas skolā. Viņa pat Allilujevai, Staļina sie­vai, bija mācījusi vācu valodu! Bet, tā kā viņa bija vāciete, kad mēs at­­griezāmies no Čeboksariem... Vispār tas bija pēc velna necilvēciski, un arī mans patēvs bija pilnīgi necilvēcisks. Viņš teica: “Lai tie vācieši paliek Če­­boksaros.” Viņš vienkārši gribēja da­būt mūsu dzīvokli, un ar manu māti viņš pašķīrās. Lai arī viņš taču mūs uz turieni aizveda, uz Čeboksariem, kara laikā. Bet pēc tam nolēma, ka “tiem vāciešiem” tur ir jāpaliek. Vecmāmiņa bija vāciete, māte bija vā­cie­te, bet mans tēvs bija krievs...

RL: Bet tomēr, kā jūs domājat, kāpēc cilvēkos zūd līdzcietība?

Mamonovs: Kāpēc... Piemēram, kad ubagu, kurš baznīcas priekšā sēž un lūdz žēlastības dāvanas, grūsta ar kāju, lai viņš vācas prom, – tā taču pa­­domju laikā bija! Vai, kad es gāju pie sava slimā drauga Volodjas Jakovļeva uz psihiat­risko internātu, un tur tāpat slimos cilvēkus sanitāri grūstīja – lai neguļ uz krēsliem, bet sēž. Un no palātas viņus visus izdzina gaitenī, kur viņiem bija jāpavada visa diena. Un, lūk, viņi tur gaiteņos sēž... Volodja Jakovļevs bija pa pusei neredzīgs, taču pilnīgi ģeniāls mākslinieks. Pēc tam viņu ope­rēja, viņš sāka nedaudz redzēt, bet pēc gada viņš turpat in­­ternātā nomira. Kad Volodja atguva redzi, viņš piegāja pie spoguļa, pa­­­skatījās uz sevi un teica: “Hitleram līdzīgs.” (Smejas.)

Tad lūk, viņam vienīgajam ļāva palikt palātā, visus pārējos dzina gaitenī. Bet Volodja tāpat visu laiku stāvēja kopā ar pārējiem smēķētavā – tur visi smēķē, arī sievietes. Tur bija viss vienos dūmos. Visi smēķēja. Un, kad tu atnāc pie kāda ciemos, visi metas tev virsū prasīt cigaretes.

RL: Bet es esmu redzējis foto­grā­fijas, kurās jūs kopā ar Volodju smē­ķējat...

Mamonovs: Jā, Tretjakova galerijā. Lieta tāda, ka es kaut kā pavisam ne­­jauši par viņu avīzē izlasīju, tas bija jau 1990. gadā. Bet pirms tam es biju redzējis viņa darbus Mazajā Gruzīnu ielā – tajā pašā mājā, kur Visockis bija dzīvojis. Tur, lejasstāvā, neatzītie mākslinieki rīkoja izstādes. Kad es uz­­­zināju par Volodju Jakovļevu, nolēmu ar viņu iepazīties. Vienkārši uzzināju viņa adresi izziņu birojā un aizbraucu. Izrādījās, ka tas nav tālu no vietas, kur es dzīvoju, – 30 minūšu gājiena attālumā cauri mežam. Tas internāts mežā atradās. Tāda liela celtne ar mil­­zīgu žogu.

RL: Tas bija internāts psihiski sli­miem cilvēkiem?

Mamonovs: Jā, tieši tā. Pirmo reizi es pie viņa aizbraucu 1990. gadā, die­­nu pirms Jaunā gada. Viņu izveda lau­kā, augumā viņš bija sīks, tāds mazs cilvēciņš. Kā Čārlijs Čaplins. Intere­sants, seja viņam bija ļoti interesanta. Un es saku: “Bet vai es drīkstu viņu aizvest pie sevis uz mājām? Tagad, uzreiz?” Bet viņiem internātā viss tik tīrs, eglīte stāv. Un slimnieki tikai berž un berž. Un, tā kā Volodja slikti re­dzē­ja, viņam pat zeķes citi mazgāja, rū­­pējās par viņu. Taču neilgi pirms nā­­ves kāds viņu nogrūda pa kāpnēm, un viņš salauza kāju.

RL: Un jums atļāva viņu aizvest?

Mamonovs: Jā. Pēkšņi tā pati direktore – arī viņu es pirmo reizi redzēju, tāpat kā Volodju, – man teica: “Nu, labi, ņemiet viņu.” Es viņu apģērbu – viņš tikpat kā no bērnības gandrīz neko neredzēja, un redze ar katru ga­du tikai pasliktinājās. Bet kā māksli­niekam viņam piemita iekšējā redze. Kad nomira viņa tēvs un māte, māsa ielika viņu internātā. Bet mākslinieks viņš bija satriecošs... Nav tā, ka viņš nemaz neredzēja – viņš slikti redzēja. Viņš, lūk, šādi zīmēja. (Rāda.) Bet viņš nezīmēja to, ko es zīmēju. Viņš zīmēja ziedus! Lai arī dzīve internātā bija briesmīga, seja viņam bija tāda, ka uz to nebija iespējams skatīties bez asarām. Viņam uz sejas bija cie­­šanu maska. Viņš zīmēja ziedus, dzīv­­niekus – kā Pirosmani. Viņam ir tādas saulainas ainavas un brīnišķīgi portreti.

Viņam ļoti garšoja saldējums, kafija ļoti garšoja.Un vēl viņš tā runāja: “Maziņais mušs Volodja Jakovļevs.” Pēc tam (runā smalkā balsī): “Ma­­ziņais žīdiņš Volodja Jakovļevs.” Es viņam prasu: “Bet kāpēc žīdiņš?” – “Nu, tā­­pēc, ka žīdiņš.”

RL: Un ko jūs abi darījāt tajā vecgada vakarā?

Mamonovs: Mēs svinējām.

RL: Kā svinējāt?

Mamonovs: Nu, sēdējām pie galda. Lūk, tur sēž viņš, te mums stāv egle, te svece deg, kaķis sēž, bet viņš sēž, lūk, tā – pelnutrauks priekšā. Viņš visu laiku tā sēdēja. Sejā visu laiku ciešanas, bija grūti uz viņu skatīties, viņš sēdēja, par kaut ko aizdomājies. Desmit dienas mēs bijām kopā.

RL: Kā jūs izturējāt tās desmit dienas?

Mamonovs: Nu, tā – knapi izturēju. Jā, pēc tam viņš man teica: “Kira,” – viņš mani par Kiru sauca – “ved mani atpakaļ, es šeit neko nezinu, bet tur es visu zinu – kas, kur... Jau paguvu sailgoties.” Un es viņu aizvedu atpakaļ.

RL: Jūs teicāt, ka viņš nezīmēja to, ko zīmējāt jūs. Bet ko jūs zīmējāt?

Mamonovs: Es zīmēju to, kas mani skāra. Bet skāra tas, kas bija ap mani. Ap mani bija, piemēram, komunālais dzīvoklis, kur es dzīvoju. Bet komunālajā – cilvēki, kuri tur dzīvoja. Bet, tā kā es ļoti mīlēju literatūru – Go­­goli, Puškinu, Dostojevski –, tad viņi ko attēloja? Mazo cilvēku. “Vara jāt­niekā” – Jevgeņiju, mazu cilvēciņu, kuru valsts faktiski nogalēja. Tas pats arī Gogoļa “Šinelī” vai Dostojevska “Nabaga ļaudīs” un citur. Bet ap mani bija tādi paši cilvēki kā Gogoļa, Dostojevska, Puškina, jā, arī Tolstoja, arī Čehova personāži. Mēs dzīvojam starp viņiem! Un arī tur, laukos, bija tas pats. Kad es pārcēlos uz laukiem... Tur nomira viens gans, kuram bija daudz bērnu, bet tie bija jau izauguši, izklīduši pa pasauli, un viņa atraitne, večiņa, pārdeva man māju ar visu dārzu. Māja, tiesa, bija grausts, bet vienalga – mēs ar nelaiķi sievu un dēlu Bogdanu 25 gadus tur nodzīvojām.Bet vispār jau kāda starpība – vai tur lauki vai Maskava, vai Solovki, nekādas atšķirības es neredzu. Tā­­pat kā vai tur Serpuhovas iela vai Pjatņickas iela, kur es pa vakariem gāju zīmēt, lai neviens nesienas klāt, kad es zīmēju... Nu, deg kaut kāda laterna... Solovkos arī dega viena laterna, Maskavā arī apgaismojums bija ar dievu uz pusēm. Nu, Krievija ir tāda telpa, kuru tik tikko apgaismo blāva spuldzīte, un pa to telpu gurdi velkas kāds cilvēks, kāds Akakijs Akakjevičs pēc darba...

RL: Vai arī pēc tam, kad viņu apzaga.

Mamonovs: Vai arī pēc tam, kad viņu apzaga, jā. Es redzu to visur... Lai kur es aizbrauktu, es visur esmu mājās, it kā aiz žoga – lūk, kā! Aiz žoga. Aizžoga māksla. Aiz žoga. Kaut kur, saprotiet, ir Baikonura, kur raķetes šauj kosmosā, kur parādes notiek. Bet vienalga, pat parādes... Lūk, piemēram, 60. gados mēs ar sie­­vu braucām uz Suzdaļu, kur es skatījos pa­rādi, demonstrāciju. Tur izdzina mazgadīgās noziedznieces no kloste­ra – Pauluss tur bija sēdējis –, iz­­dzina viņas ar valdības locekļiem ro­­kās. Maz­gadīgās noziedznieces bija nofrizētas uz nullīti, sporta biksītēs un krekliņos. Un neviena cita tajā demonstrācijā nebija, tikai šīs noziedz­nieces, bet gar malām melnās naģenēs un melnos mē­teļos gāja Suzdaļas če­­kisti, kuri vi­­ņas sargāja. Bet mēs ar Natašu gājām aiz viņiem un izgājām kaut kādā fut­­bola laukumā, kur stāvēja tribīne, bet tribīnē – kaut kāds vietējais kolhoza priekšsēdētājs, vēl kāds ar ce­­puri, kāds vietējais gubernators un tāds pavisam sīks pionieris, kurš kliedza: “Lai dzīvo biedrs Hruščovs!” Bet meitenes stāvēja un ar tiem valdības lo­­cekļiem sita sev pa plikajiem pauriem. Pēc tam čekisti aizveda viņas uz ateju un, baidoties, ka neaizbēg, stāvēja bla­kus, gaidīja.

RL: Kāpēc viņas sita ar tiem locekļiem sev pa galvu?

Mamonovs: Vienkārši tāpat, aiz gar­­laicības. Tāda ir mūsu dzīve, tā, lūk, dzīvo un iet demonstrācijās Suzdaļā, bet Maskavā iet citādi. Un tā es no vienas demonstrācijas pārgāju uz citu, un reiz es ieraudzīju biedru Staļinu, mauzolejā. Bet otro reizi biedru Staļinu es redzēju zārkā. Es vienīgais tiku līdz viņam, lai arī gāju kopā ar vi­­­su sētas bandu, un gājām ne tā kā visi. Mēs gājām caur namu pagalmiem un, kad iznācām Trubnajas laukumā, ie­­raudzījām milzīgu ļaužu jūru, kurā notika spiešanās. Visas ielas bija aizšķēr­sotas ar mašīnām, un cilvēki spiedās cits citam virsū. Vienkārši ļaužu jūra. Bet mēs gājām pa caurstaigājamiem pagalmiem, līdām pāri sētām, un bei­gu beigās es kaut kādā veidā izlīdu – bet jau viens, bez pārējiem puikām, viņi palika kaut kur aiz manis – izlīdu laukā pie nama, kurā dzīvoja komponists Prokofjevs. Viņš tieši tobrīd tur gulēja, tajā namā – viņš nomira tajā pašā dienā, kad Staļins. Gar šo namu es izgāju uz Gorkija ielas, pa kuru visi steidzās lejup, uz Kolonnu zāli, uz Kremli... Visi steidzās, domāja, ka tūlīt Staļinu ieraudzīs. Bet nē, jo, lai tiktu uz Kolonnu zāli, vajadzēja pagriezties uz Mākslas teātra pusi un iziet uz Puškina laukumu, pretī Telegrāfam, bet tur mašīnas vairākās rindās aizšķērsoja ielu, kas ved uz Mākslas teātri. Un mašīnu priekšā zaldāti. Visi zal­­dātu priekšā apstājās, bet mašīnu kravas kastēs jau sākās kautiņš, jo cilvēki līda augšā, bet zaldāti viņus grūda nost. Un pēkšņi kāds vīrs, bet es – aiz viņa, mēs palīdām zem mašīnām... Bija tāds marta slapjdraņķis, sniegs dzeltens un slapjš... Mēs palīdām zem mašīnām, kuras stāvēja divās rindās, un izlīdām tieši pie Mākslas teātra. Un nodomājām: “Nu viss, skrienam!” Un mēs skrienam gar Mākslas teātri, lai tiktu uz Puškina laukumu, bet arī tur mašīnas vairākās rindās. Bet aiz mašīnām – tur jau stāv cienīga rinda uz Josifa Visarionoviča zārku, uz Kolonnu zāli. Bet tur nokļūt pāri šīm mašīnām jau vairs nekādi nav iespē­jams. Tur arī gāja vaļā kautiņš kravas kastēs. Un atkal gadījās kāds vīrs, bet es – aiz viņa, mēs nokļuvām kaut kādā caurstaigājamā pagalmā, un tur bija tādi lieli dzelzs vārti, kas izgāja tie­­ši uz Puškina laukumu. Un gar šiem vārtiem ielas pusē stiepās rinda uz Kolonnu zāli. Un mēs ar to vīru ie­­nirām pavārtē un iestājāmies rindā. Bet šo pavārti tūlīt pat ielenca un noslēdza. Tā es arī tiku visiem cauri, vienīgais!

RL: Un kāpēc jūs gribējāt redzēt Sta­­ļinu zārkā?

Mamonovs: Tāpat, sportiskas intereses pēc. Nokļūt tur, kur neviens nevar tikt! Kad es pārnācu mājās, puikas teica: Kirjuha, tu melo, tas nevar būt... Neviens neticēja, ka man tas izdevies, jo tur, tajā pūlī, kur sākās spiešanās, gāja bojā daudz cilvēku. Bet, kad Sta­ļins vēl bija dzīvs, viņš karājās mums sētā pie debesīm...

RL: Kā – karājās?

Mamonovs: Dirižablis. Kaut kā viņu tur turēja gaisā, bet ģīmi no visām pusēm apgaismoja prožektori. Vakarā debesīs rēgojās tikai viņa galva... Bet attieksme pret Staļinu bija tāda: bet, ja nu viņš pēkšņi nomirst, kā mēs bez Staļina dzīvosim? Mani tas izbrīnīja: pēc tam, kad biju redzējis viņu zārkā, es izgāju uz Dārzu loku; tur plūda ļaužu straume, un viņi visi izskatījās tādi priecīgi. Jauni cilvēki gāja pa Dārzu loku, satiksme bija apturēta, vienkārši plūda ļaužu masas, un viņi visi bija tādi priecīgi, jautri... Varbūt no tā, ka viņiem tajā dienā nebija jā­­strādā, un viņi visi tā draudzīgi gāja pa Dārzu loku. Bet es skrēju uz mājām. Un mani izbrīnīja, ka neviens īpaši nepārdzīvoja. Protams, bija arī tādi, kas raudāja, raudāja...

RL: Jūs tātad tur bijāt klāt kā no­vē­rotājs?

Mamonovs: Kā novērotājs.

RL: Un Hruščova laikā jūs arī bijāt klāt kā novērotājs?

Mamonovs: Nē, Hruščova laikā jau es vairs nebiju novērotājs... Pirmkārt, es sāku pamazām atjēgties no šī laika kā no kaut kāda murgaina sapņa. Un man šķiet, ka tas notika, pateicoties lasīšanai. Paplašinājās mans paziņu loks, jo es sāku zīmēt. Mana māte bija māksliniece, un viņa ņēma mani līdzi, kad gāja pie saviem draugiem, arī māksliniekiem. Bet tajā vidē bija daudz cilvēku, kuriem kāds tuvs radinieks – vienam tēvs, citam māte, kas nu kuram – bija apcietināti. Un cilvēki sāka jau atgriezties no cietumiem un nometnēm. Mātei bija paziņas, kuri atbrauca ar to pašu kuģi, ar kuru atgriezās Cvetajeva. Viņi arī bija sēdē­juši cietumā – vīrs, sieva un viņu meita Taņa. Un pamazām es sāku saprast, kas un kā.

RL: Un ko jūs sapratāt, atjēdzies no šī sliktā sapņa?

Mamonovs: Es sapratu, ka dzīvoju zemē, kur visu laiku tiek stāstītas blē­ņas. Ka man visu laiku ir melojuši. Ka viss, ko es lasīju, mācījos, – piemēram, PSKP vēsture...

RL: Bet kāpēc jūs vispār to lasījāt?

Mamonovs: Nu, es taču mācījos institūtā! Man bija jāliek eksāmens PSKP vēsturē. Es sapratu, ka tas viss ir blē­ņas, nepatiesība. Es cirkā biju redzējis Brozu Tito kā fašistu, kurš skraida pa arēnu ar asiņainu cirvi. Bet tad pēkšņi viņa vārdā nosauc laukumu, piešķir viņam Ļeņina ordeni un ie­­dod Padomju Savienības varoņa no­­saukumu...

RL: Par Andreja Rubļova ikonām rei­zēm saka, ka karu vai nemieru laikā viņš atrada kaut kādu tīru skaistumu... Bet jūs kaut kāda iemesla pēc intere­sē apkārtne.

Mamonovs: Es droši vien varu jums pateikt, kāpēc. Kāpēc, piemēram, Go­­golis uzrakstīja “Mirušās dvēseles”? Viņš taču būtu varējis uzrakstīt arī ko citu.

RL: Pēc tam viņš pats nožēloja, ka uzrakstījis.

Mamonovs: Tad lūk, viņš rakstīja tā: “Kāpēc gan attēlot tikai nabadzību, tikai mūsu dzīves nepilnības, izceļot ļaudis no malienes, no attāliem valsts kaktiem? Ko darīt, ja jau tāda ir sa­­cerētāja daba, ka tas, sasirdzis ar p­­aša nepilnību, vairs nespēj neko citu attē­lot kā tikai nabadzību un mūsu dzīves nepilnību, izceļot ļaudis no malienes, no attālajiem valsts kaktiem? Un, lūk, atkal mēs esam nokļuvuši malienē, atkal atdūrušies kaktā.”[4. Mamonovs šeit citē Gogoļa “Mirušo dvēseļu” otrā sējuma sākumu.] Es varu zem šiem vārdiem likt savu parakstu – to par mani viņš uzrakstījis. Tāds nu es esmu mākslinieks, tā es esmu iekār­tots.

RL: Un kurš jūs tā iekārtojis?

Mamonovs: Nu, droši vien tas nāk no augšas. Sākumā es taču zīmēju liriskas ainavas. Lūk, skatieties, kāda lirika bija – piemēram, “Tarusa”, kur apglabāts mākslinieks Borisovs-Mu­satovs, viņš noslīka. Tarusā viņam ir piemineklis. Viņu attēlojis tēlnieks Matvejevs – uz akmens gulošs no­­slīcis zēns. Es uztaisīju tādu ainavu un parādīju to Favorskim. Favorskis tolaik jau bija paralizēts... Tas bija 1962. gadā, pēc gada viņš nomira. Kad es atbraucu, Favorskis gulēja lielajā istabā, bija Masļeņica, skaista, saulaina diena... Viņš mani pārsteidza ar to, ka nebaidījās no nāves, lai arī zināja, ka drīz mirs. Tāds svētais starecs, pilnīgi paralizēts, ar ļoti skaistām rokām. Viņam virs galvas karājās Petrova-Vodkina glezna “Mātišķība”. Brīnišķīgs darbs. Bet viņam priekšā pie sienas karājās mazbērnu darbi. Ļoti skaisti. Es viņam parādīju savas gravīras, pa lielākai daļai ainavas. Favorskis skatījās uz tām un tādā klusā balsī runāja: “Šī man patīk. Šī man nepatīk,” bet pēc tam teica: “Parādiet to, kura man nepatika, un es pateikšu, kas man tajā patīk.”

RL: Jūsu darbos tēls ļoti bieži dzīvo līdzās rakstītam vārdam.

Mamonovs: Vispār mani kā māksli­nieku daudzējādā ziņā ir veidojusi li­­teratūra. Man taču nav tīrās mākslas, abstrakcijas, tīrās formas. Mani in­­teresē saturs, dzīves patiesība. Dzīves patiesība ir tas, kas man apkārt. Kā teica Zverevs: “Vecīt, tu dzīvo, un tā ir māksla.”

RL: Bet var taču izvēlēties to, kas jums apkārt, nomainīt apkārtni.

Mamonovs: Ziniet, apkārtne... Es, lūk, skatos uz ielu, un – kā bija Pjatņickas ielā, kur es dzīvoju 60. gados, vai Koz­lovskas ielā, kur es dzīvoju 50. gados, tā arī nekas nav izmainījies. Kā viss bija, tā arī ir palicis. Es neredzu ne­­kādas īpašas izmaiņas. Arī cilvēkos neesmu tādas pamanījis – vai tie būtu Solovki vai Maskava, vai Serpuhova... Cilvēks palicis tāds pats, kā bija, gandrīz. Un laukos, kur es dzīvoju, – tas pats, saprotiet. Man bija kaimiņš, Zurs, 30 gadus no savas dzīves nosēdējis cietumos, bet tur, sādžā, kat­­rā otrajā būdā kāds bija sēdējis. Es viņu, to Zuru, daudzas reizes esmu zīmējis. Bet kā viņu zīmēt? No cilvēka redzams, ka viņš nodzīvojis ļoti smagu dzīvi. Jo pietiek jau ar gadu cie­­tumā, lai sajuktu prātā, bet viņš – 30 savas dzīves gadus. Tomēr, par spīti visam, viņš bija ļoti labs cilvēks. Viņš bija absolūti nesavtīgs, varēja atdot visu, ko bija izaudzējis, turpretim citi savu izaudzēto pārdeva un Zuru uz­­­­skatīja par muļķi. Tajā pašā laikā no viņa baidījās, tāpēc ka viņš bija sēdējis cietumā un tāpēc ka viņš bija kā krievu cilvēks... “Mīlīši mani, es par jums dvēseli, dieva vārds, atdošu, es jūs visus, maukas, Staļina dēļ no­­šaušu.” Tā viņš runāja. Dostojevskis teica, ka krievu cilvēks ir cilvēks ar plašu dvēseli. Viņš var skatīties uz bērzu, lūgties pie tā un raudāt, bet pēc tam ņemt cirvi un to nocirst, vispirms pārkrustījies. Vaja­dzētu vi­­ņu sašaurināt, Dostojevskis tei­­ca. Rogo­žins taču gandrīz vai nogalināja kņazu Miškinu, lai arī viņi apmai­nījās ar krustiņiem. Toties Nastasju Fiļipovnu viņš nodūra. Un runāja viņi ar Rogo­žinu par augstām lietām: par Kristu, kurš karājās Rogožinam pie sienas, Holbeina gleznā... Pareizāk sakot, ne­­vis tā vienkārši runāja, bet veda dziļas sarunas par ticību, tomēr, neraugoties uz to, Rogožins varēja no­­durt. Viņš bija īsts krievu cilvēks.

RL: Bet Rogožins ir literārs varonis. Savukārt šie cilvēki, ar kuriem jūs tikāties... Starp citu, jūs nepabeidzāt stāstu par Zuru. Viņš nomira? Un par ko viņš bija sēdējis?

Mamonovs: Jā, viņš nomira. Bet sē­­dēt viņš sēdēja par dažādām lietā – gan par bandītismu, gan arī par to, ka viņš bija liels donžuāns... Es ar viņu iepazinos, kad atbraucu uz sā­­džu uzreiz pēc mājas nopirkšanas. Viņš izrādījās mans kaimiņš. Un viņš atnāca pie manis kopā ar savu māti – tāpat iedzert, iepazīties. Tikko mēs apsēdāmies dārzā, lai iedzertu, viņš uzreiz teica, ka nākamajā dienā sa­­de­dzināšot savu mīļoto meiteni Ņinku, kura dzīvoja kopmītnē pie dzelzceļa. Viņa māte, Maņas tante, tūlīt pat sāka dauzīt kājas pret grīdu un teica: “Nu kāds tu esi muļķis!”, bet viņš: “Nē, es viņu rīt sadedzināšu!” – “Kāpēc tev viņu dedzināt, prātā esi jucis, vai?” – “Nē, es viņu rīt sadedzināšu, jo viņa mani krāpj ar kaut kādu mežsargu.”

Un tiešām, nākamajā dienā viņš viņai logā iemeta kannu ar petroleju – kop­mītnē, kur viņa dzīvoja. Un nodega visa māja. Cilvēki palika dzīvi, bet – uz ielas... Viņu savāca nākamajā dienā. Sākumā viņu tvarstīja, viņš bēguļoja, pie manis atejā slēpās... Pēc tam viņu tomēr to turienes izvilka, fotografēja, tāpat kā tagad jūs mani, uz lieveņa, kopā ar Maņas tanti... Pēc tam aizveda uz Tulu, kur viņš sākumā arī sēdēja. Maņas tante viņu apciemoja un teica: “Cietumā ir labi, tur tīrus palagus dod un spilvendrānas... Nu, muļķis, lai pa­­sēž vien.” Viņam iedeva sešus gadus, atsēdēja.

RL: Un ko Ņinka?

Mamonovs: Kad Zurs atgriezās, viņš sāka celt māju, jo māte viņu vairs nelaida iekšā – viņš tur visu laiku kaut kādas vecenes vilka pie viņas. Kurskas stacijā ar kādu iepazinās un veda pie sevis dzīvot – vienreiz vienu bābieti ar kata­raktu acī, citreiz citu ar naglu kājā, proti – viņai kaut kas tur bija iemontēts... Un viņš man sa­­­ka: “Nevajadzēja man ar to Ņinku tā darīt... Es, lūk, aizdedzinā­ju, un visi nonāca uz ielas, no manis ta­gad atrē­ķina. Vajadzēja viņu mežā apliet ar petroleju un sadedzināt! Tad mazāk atrēķinātu...” Bet pirms nāves viņš atveda no Kurskas stacijas divus cilvē­kus, vīru un sievu, kuriem nebija kur dzīvot, bomžus. Viņam droši vien grūti jau bija būt vienam. Van Gogs arī teica, ka vientulība ir briesmīgāka par nāvi. Pēc trim gadiem Zurs nomira, bet šie cilvēki palika, tā viņi tur jo­­projām dzīvo. Viņi kļuva par maniem kaimiņiem. Abi ir alkāni. Pats vīrs īste­nībā ir labs, Afganistānu izgājis, bet kaut kāda iemesla pēc viņam nācās pamest dzimto vietu.

RL: Jūs zīmējat Lužkovu kā pahanu, bet kādu jūs zīmētu Putinu, ja pēkšņi sagribētu to darīt?

Mamonovs: Viņš mani kaut kā nepie­velk, lai viņu zīmētu...

RL: Tādā nozīmē, ka seja neinteresanta?

Mamonovs: Cik dīvaini, ka jūs par Pu­tinu ierunājāties... Lūk, izstādē man bija tāds darbs “Bendes”, par kuru es jums jau stāstīju. Tajā bildē man uzzīmēti veči kapsētā un kai­­la sieviete: tur apbērē vīru, kurš dzer­stiņa laikā aizrijies ar gaļu. Un izstādes kurators, arī mākslinieks, jauns zēns, man jautā: “Jūs šeit Putinu esat uz­­zīmējis?” Es prasu: “Kāpēc? Tā taču ir sieviete, ar pupiem.” Bet viņš: “Nu, varbūt iztaisījis plastisko operāciju.” Pēc tam es paskatījos – patiešām, seja līdzīga, bet es neko tādu nebiju pat domājis.

Bet vēl tāds gadījums. Man ir darbs “Pašportrets” – lūk, tāds puika, es to taisīju no šīs fotogrāfijas. Tā ir uzņem­ta Čeboksaros. Bet apkārt banda. Un pērngad vienā izstādē man ar šaus­mām prasa: “Tu Putinu šitā esi uz­­zīmējis?” Kādu Putinu, tas esmu es! Tātad ir mums kaut kāda līdzība...

RL: Vai jūs sekojat līdzi tam, kas paš­laik notiek?

Mamonovs: Kad tu ar viņiem runā, viņi vienu dienu saka vienu, bet ci­­­tu dienu kaut ko citu. Lūk, vecene sa­­­ka: “Man tagad prasa naudu, tātad priesterim, lai viņš izlūdzas lietutiņu, bet es nedošu, es Ļeņinu mīlu.” Bet nākamajā gadā viņa jau arī Dievam tic. Tā, lūk: baidās, visi baidās. Un ne tikai neizglītotas vecenes, bet arī inteliģence – visi baidās. Pat manas tantes Kolomnā – viņām tēvs pakārās; viņu savāca un naktī tām atdeva. Vie­­na no viņām vispār sajuka prātā, bet divas palika un visu dzīvi sarkano ka­­rogu vicināja – līdz pašām beigām. Viņām visu atņēma, viņas dzīvoja ma­zās istabiņās, viena no viņām bija vācu valodas skolotāja. Kad es jau sāku kaut ko runāt, viņas atbildēja (runā ve­­čiņas balsī): “Ai, padomju vara mums tik daudz ko ir devusi, ai, nē, nu ko tu tur runā! Aizrunāsies vēl!” Viņas visu dzīvi baidījās. Bet šajā bildē ir Vanuha un Klava. Vīrs un sieva, viņi man terasi taisīja.

RL: Bet kurš no viņiem ir sieva?

Mamonovs: Šī ir sieva, Klava, bet šis – viņas vīrs. Abi alkoholiķi, bet tajā pašā laikā viņiem bija diezgan spēcīga saimniecība. Govs bija, vispār...

RL: Stipra mīlestība...

Mamonovs: Stipra mīlestība. Un viņi pie manis iedzēra, es viņiem ielēju glāzīti – ne glāzi, bet glāzīti. Vanuha to paceļ un saka: “Aristokrātiski!” (Visi smejas.) Un katru reizi, kad es viņam ieleju, viņš izdzer un: “Aristokrātiski!”

RL: Viņš to teica tāpēc, ka parasti dzēra no tējas glāzes?

Mamonovs: Parasti viņš dzēra no tē­­jas glāzes, bet te viņam ielej šņabja glāzītē, un viņš saka: “Aristokrātiski!” Viņiem vispār bija liela traģēdija – trīs dēli gāja bojā. Trīs. Viens Afganistānā, otru koks nosita, trešo nodūra. Un palika viņiem tikai viena meita. Vanuha un Klava. Vispār jau visi ir slimi. Man ir vesela sērija, kur visiem pa­­kaļās sarkani karogi sasprausti. Viņi visi ir ar karogiem, saprotat? Pakaļās karogi. Man arī – vēl līdz šim brīdim.

RL: Kur, pakaļā?

Mamonovs: Taisni pakaļā. Visiem stāv. Visiem. Pat Veņičkam stāvēja. Un nekur neliksies. Kā teica Čehovs, pēc 200 gadiem, iespējams, būs labāk. Pēc 1000 gadiem, iespējams, būs labāk. Kaut kas mainīties te vispār nevar, man šķiet. Man ir tāda sajūta.

RL: Bet jūs baidāties?

Mamonovs: Ko?

RL: Jūs baidāties?

Mamonovs: Ko nu tagad vairs bai­­dīties... Nu jau ir jādomā... (pauze) par citu. Nu jau – viss.

RL: Jūs domājat par citu?

Mamonovs: Kā gan citādi, katru die­­nu. Kā Tolstojs teica: “Katra diena, kurā tu nedomā par nāvi, ir zudusi.” (Smejas.)

RL: Es, lūk, skatos uz šo zīmējumu, un tur rakstīts: “Mēs esam miruši, sen jau kā miruši.” Un vispār – tāda sajūta, ka visi cilvēki ir kaut kādā nozīmē miroņi.

Mamonovs: Bet ar ko beidzās “Mas­kava–Gailīši”, atceraties?

RL: Atceros.

Mamonovs: Jā. Ar burtu “Ю”. Lūk...