Dogvila un es

Tā mēdz gadīties – ne vienmēr uzreiz saproti, ka tevi piekrāpuši. Bieži vajadzīgs laiks, lai saprastu, kāda loma konkrētajam krāpšanas gadījumam ir tavā dzīvē. Tagad, kad kaislības ap Larsa fon Trīra filmu ir pierimušas, uz tām var paskatīties pa jaunam, citādi, nekā toreiz. Nu vismaz ir iespēja to izdarīt. Iespēja vēlreiz padomāt par iespaidu un atrast tam atbilstošu vietu sevī. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Jo tādas pārdomas nodrošina personības viengabalainību, kas ai kā var noderēt mūsu dzīves jaunajos, eiropeiski standartizētajos apstākļos. Kad pienāks brīdis atvadīties no daudzām ilūzijām. Kad mums būs iespēja uz savas ādas sajust eksistenciālās atsvešinātības šausmas, kas nāk līdzi civilizētai sabiedrībai.

Šī nav vienkārši taisnošanās par to, ka esmu ķēries pie Dogvilas tikai tagad. Tā bija nojauta, kas pateica priekšā, ka Dogvila jānošķir gan no masu medijos ierastās prakses – aktuālā kinorepertuāra nivelēšanas (kad katra filma ir šedevrs), gan arī no gandrīz vai histēriskā trača tieši ap Dogvilu. Klausīt savai intuīcijai – arī tā ir personības viengabalainības pazīme.

Un tātad, nožēlojamā amerikāņu pilsētelē Dogvilā dzīvo Toms. Toms ir rakstnieks, tiesa gan, sarakstīto rindu vietā pagaidām viņam ir vienas vienīgas ambīcijas. Tāpēc viņš regulāri pulcina Dogvilas iedzīvotājus apspriest morāles jautājumus. Tikai viņam nekādi neizdodas savus pārspriedumus pārbaudīt praksē. Talkā nāk liktenis, kas Tomam un Dogvilai piespēlē… sodību vai dāvanu? Sodība-dāvana ir no gangsteriem aizbēgusī Greisa (Nikola Kidmena). Toms nosaka divu nedēļu termiņu, kura laikā Greisai ir jāizraisa katrā Dogvilas iedzīvotājā mīlestība. Pēc tam pilsētiņa sniegs viņai pajumti un patvērumu.

Filma ir uzņemta dīvainā manierē – sienas iezīmē novilktas līnijas, durvju nav (lai gan dažas durvis un sienu fragmenti ir atstāti), uz ielas seguma lieliem burtiem uzrakstīts tās nosaukums, krūmi un suns uzzīmēti un pierakstīts klāt, kas tas ir (uzmanību, 1. punkts). Vārdu sakot, tāds kaut kāds minimālisms (2. punkts). Kas ilgst trīs stundas (3. punkts).

Drīz vien Greisa, sekojot mīlestības iedvešanas loģikai, enerģiski un padevīgi metas darbos, kuru pildīšanai pilsētniekiem parasti rokas par īsu. Nebūt ne paši nepieciešamākie darbi izrādās arī grūtākie un pazemojošākie (4. punkts). Dogvilieši nebeidz priecāties par čaklo atnācēju, bet viņa pati burtiski mirdz sava padarītā darba cildenumā. Taču tad darbībā iejaucas policija – kā cilvēku nepārejošā lopiskuma katalizators. Pirmais paziņojums vēsta, ka tiek meklēta pazudusi sieviete. Otrais piesola apaļu summiņu par banku aplaupītājas uzrādīšanu. Abos gadījumos runa, protams, ir par Greisu. Un arī vizītkarte, ko pašā sākumā Tomam atstājuši gangsteri, sāk dedzināt viņam kabatu. Vispār, lieta sāk pieņemt komerciālus apgriezienus – nulles pieprasījumā uzrādīt noziedznieci pārsver svaru kausus, kuros atrodas dogviliešu mīlestība pret Greisu. Nauda Greisu pārvērš upurī. Tagad viņu nevis vienkārši pazemo, par viņu ņirgājas. Vīrieši pēc kārtas izmanto viņas miesu, sievietes ir rafinētākas – daudzbērnu māte Vera sadauza Greisas iemīļotās porcelāna figūriņas, solot pārtraukt, ja Greisa spēs apvaldīt asaras… Piedevām Greisu ar ķēdēm piekaļ pie smaga riteņa, lai neaizbēg, un viņa to velk visur līdzi kā savu krustu.

Tad nāk laiks piebeigt izmocīto Greisu, atdodot to gangsteriem. Taču mafijas boss izrādās… Greisas tēvs. Meitiņai vienkārši nav patikuši gangsteru tikumi un viņa ir aizbēgusi. Tēvs viņai pārmet augstprātību gan attiecībā pret gangsteriem (“tu rauc degunu”), gan pret dogviliešiem (“bet viņus tu attaisno”). Patiešām, vai tu tiec iegrūsts tādos vai šādos apstākļos, cilvēka daba no tā nemainās. Tajā brīdī Greisa saprot, ka nav nekādas atšķirības starp piedošanas lepnību un sodīšanas lepnību un ka Dogvila ir Amerikas visdraņķīgākā vieta. Un viņa pavēl ar visiem izrēķināties (5. punkts). Bet ar Veru – īpaši, vispirms viņas acu priekšā nogalinot bērnus, piesolot pārtraukt, ja Vera spēs apvaldīt asaras (6. punkts). Kad visi ir beigti un palicis tikai Toms, Greisa ņem rokā pistoli un, ar iepriekšparedzamu patosu iesaukusies: “Paliec sveiks, Tom!”, iešauj viņam deniņos (7. punkts). Bet režisors no savas puses spriedumu Amerikai pasludina ar acij netīkamām fotoliecībām no Lielās depresijas laika, skanot Deivida Bovija dziesmai Young Americans (8. punkts).

Jautājums rodas šāds – vai Larsam fon Trīram vajadzēja pie tā ķerties? Atgādināšu, ka kādreiz Trīrs uzņēma intelektuālu, formā izsmalcinātu, gandrīz samākslotu, un idejiski stingru kino, citiem vārdiem, viņa darbi bija kinematogrāfijas līdzšinējās pieredzes kvintesence. Vainagojums bija viņa filma Eiropa (1991), kurā ambiciozais režisors bija salicis tik daudz visa kā, ka balvu saraksts tā vien rēgojās starp filmas titriem. Taču nožēlojamā kārtā Kannu Zelta palmas zars 1991. gadā Eiropai netika piešķirts. Trīrs nesalūza, bet izdarīja secinājumus. Viņš ķērās savam perfekcionismam pie dziesmas un nolēma vairs neskaldīt kadra telpas milimetrus, bet mest izaicinājumu tai telpai, kas nebija novērtējusi viņa mākslu. Un uzsāka spēli robežteritorijā. Tādēļ tika izdomāta Dogma un viss ar to saistītais PR. Šādā nozīmē spēcīga ir filma Šķeļot viļņus (1996) – līdz tam nebija dzirdēts, ka parastie skatītāji apspriestu nevis, kurš ar kuru un kas vainīgs, bet montāžas paņēmienus, ciparu tehnoloģijas īpatnības un citas šauri speciālas lietas.

Ievilcis savās spēlītēs masas, Trīrs pakļāva tās belzienu sērijai, kas bija jo sāpīgāk tāpēc, ka masas svešajā teritorijā jutās neaizsargātas. Tie gan bija visai melodramatiski belzieni, taču saistīti ar reliģijas tematiku, līdz ar to spēlītes automātiski ieceļot augsti tikumīgas mākslas rangā, vienlaikus izvairoties no pārmetumiem par bezgaumību – neaizsargātam skatītājam tādi smalkumi nav pa spēkam. Var atcerēties, ka diezgan līdzīgus paņēmienus izmantojuši Endijs Vorhols un Deivids Bovijs, taču nepretendējot uz morāles tīrību un augstās mākslas statusu. Izšķiroša starpība!

Filmā Šķeļot viļņus krīt acīs revolucionārā forma, kura ne pa jokam nokaitē emocijas un kuras reliģiskais polemisms spēj izsist no līdzsvara, kamēr Idiotos (1998) mēģināts bez kompromisiem izpētīt uzvedības modeļus, viltīgi to papildinot ar dvēseli plosošu sižetiņu par mātes sūro likteni. Filmā Dejotāja tumsā (2000) jau vispār tiek pārkāptas jebkuras elementārās cilvēciskas līdzjūtības robežas. Nav visai godīgi? Bet Kannās nedot balvu Eiropai bija godīgi?

Bet vai no manas puses ir godīgi rīkot šo ķidāšanu? Skatītājs skatās kino un viņam ir pilnīgi vienalga, aiz kādiem diegiem autors notur viņa interesi. Taču esmu dziļi pārliecināts, ka pat vismazprasīgākais skatītajs jūt pret sevi vērsto spiedienu un to, kādiem diegiem viņš tiek raustīts, pat neiepazinies ar kritikas pārspriedumiem. Tāpat kā viņš jūt nepārdomātu plānu maiņu, nepamatotus specefektus, kompozīcijas brāķus un nepārliecinošu izpildījumu.

Vai tāpēc uzticēties spriedumiem par morāli, ja par to runā cilvēks, kuram morāles kategorijas [1. Ja mēs vienojamies, ka tikumība attiecas uz cilvēka iekšējām īpašībām, kas nesaraujami saistītas ar garīgumu, bet morāle – uz sociālo regulāciju, tad man ir jāaizrāda, ka vispār tās ir atšķirīgas lietas. To konflikts palaikam ir dramatisks, bet Trīra izvēlētais ceļš atrodas tālu no tās pieredzes, kāda ir tādām personībām kā Žans Ženē, Rainers Verners Fasbinders vai Žoržs Batajs.] ir izmantojamas karjeras stratēģijā? Īstam Māksliniekam, kāds neapšaubāmi ir Trīrs, līdzīgas manipulācijas ar tikumību nav atdalāmas no mākslas rezultāta, bet to pēdas var tikt pamanītas visdažādākajās vietās.

Tagad – pa punktiem.

1. punkts. Pēc filmas noskatīšanās nedod miera vairāki jautājumi. Kāpēc krūmi ir zīmēti, bet āboli nē? Kāpēc zem sniega ielu nosaukumi nav redzami? Kāpēc pirmajā izvarošanas ainā Greisas galva šķērso sienas līniju? Viņa to ir izlauzusi brāzmaina seksa laikā? Tas būtu smieklīgi, bet aina taču ir nopietna. Kļūda? Bet viens tāds sīkums spēj izjaukt visu ieceri. Pati iecere ir labi saprotama un patiesi drosmīga – pateicoties caurspīdīgumam Trīrs grasās ieskatīties dvēselē katram no 15 Dogvilas iedzīvotājiem. Kas kaitina? Teatrālisms? Jā, pareizāk sakot, tā izmantošanas veids. Kino nav nekā neiespējama, ir daudz filmu, kas tuvinās teātra izrādēm, bet tāpēc tās nepārstāj būt filmas – tā var būt horeogrāfija, kā Etorem Skolam, vai mizanscēnu akcentējums, kā Fasbinderam. Taču teātrī darbojas sarežģīta nosacītības sistēma, kas attiecas uz atšķirīgām uztveres struktūrām, kamēr kino visa nosacītība balstīta vienīgi uz redzes sajūtām. Tam pretrunā ir Dogvilas nosacītība. (No šejienes arī rodas nevajadzīgie jautājumi Trīram.) Rezultātā filmas telpa šķiet vai nu nejēdzīga, vai ģeniāla.

2. punkts. Izteiksmes līdzekļu minimālisms vispār ļauj koncentrēties uz cilvēciskajām attiecībām. Taču šeit tas novērš no tām uzmanību (skat. 1. punktu). Varētu glābt maksimāla aktierspēle un līdz ar to maksimāla iespēja identificēties, tas ir, atsaucība, ko dvēselē sajūt skatītājs no katras personāža dvēseles kustības. Bet par kādu spēles maksimumu var būt runa, ja nemitīgi nākas tēlot neesošu durvju atvēršanu un aizvēršanu? (Iesaistīt mūs šajā nosacītībā viņiem neizdodas kaut vai tāpēc, ka tēlotās darbības tiek sinhroni pavadītas ar durvju čīkstēšanas dabisku skaņu.) Ja Nikola Kidmena spiesta skrējienu attēlot ar tādu mīņāšanos uz vietas, par kuru aktierfakultātes pirmajā kursā ieliktu lielu vieninieku? Kad, visbeidzot, par visām dvēseles kustībām vēstī aizkadra balss?

3. punkts. Garlaicīgi taču! Un garlaicības  iemesli – 1. un 2. punktā.

4. punkts. Un tad viņa neaizbēga pie tētuka? Neticu! Jo Greisa taču ir baltrocīte un jebkurš darbs viņai ir kā spīdzināšana. Bet ja viņa  bija gatava tādām mocībām, lai tikai neatgrieztos morāli nepanesamajā atmosfērā, viņa ir eņģelis. Kas nekādi nesaskan ar 6. punktu.

5. punkts. Kad Greisa, kas šķiet visu piedodoša debesu sūtīta būtne, sarīko asiņaino slaktiņu, skatītājam vajadzētu piedzīvot emocionālu šoku un garīgu attīrīšanos. Nepiedzīvo! Atzīšos grēkā, es zināju beigas. Bet zināju tās arī M. Naita Šjamalana Sestajā prātā (1999), kur tās ir tikpat negaidītas, un tomēr dabūju lielu kaifu. Un esmu gatavs desmito reizi skatīties Alehandro Amenabara Citus (2001), kur fināla pagrieziens arī ir ārkārtīgi svarīgs, un atkal un atkal gūstu no tā baudu. Un arī Šķeļot viļņus labprāt vēlreiz noskatītos. Arī tāpēc, lai pasekotu, kādēļ Trīrs ir sevi izsmēlis. Lai ieraudzītu tās pašas sviras, ar kurām spiež uz emocijām, riskējot ieslīgt spekulācijās. Tas pats mehānisms – to tu  gribēji? – skaties, kā nogalina bērnus. Bet paņēmiens vairs nedarbojas, jo tiek tiražēts, taču tas jau attiecas uz mākslinieka tikumiskajām īpašībām.

6. punkts. Bet tas taču ir sīks banāls atriebīgums! Kas vienā vietā mēģina iebāzt caurspīdīgus un drausmīgi globālus mājienus uz galveno Bībeles stāstu.

7. punkts. Šitā– pif-paf – un viss? Un pat nelika tētuka rīkļurāvējiem viņu ar kaut ko nebūt izvarot? Jo tieši Toms taču aiz rokas izveda Greisu uz moku ceļa un katras jaunas viņas ciešanas slacīja ar runām par mīlestību! Salīdzinot ar to Veras ņirgāšanās ir tīrais bleķis.

8. punkts. Kāds sakars te ar Ameriku, ja Trīrs runā par universālu cilvēka dabu? Vissmieklīgākais, ka Deivida Bovija dziesmas spēcīgā iedarbība kopā ar fotoattēlu sēriju rada vēl divus jautājumus. Kam bija vajadzīgas iepriekšējās trīs stundas? Varbūt lieliskajam dokumentālistam Trīram vajadzēja sekot savam aicinājumam līdz galam?

Ja pēc manu piezīmju izlasīšanas jūs esat nobažījušies par sākumā aprakstīto nepieciešamību, nolēmuši pārskatīt savu izvēli vai no jauna izvēlēties, kā labāk tikt apmānītam (kino vienmēr ir apmāns), tad tekstā izbārstītajiem jautājumiem pievienošu vēl dažus. (To šķietamais retoriskums liecina vienīgi par to, ka jautājumu skaitu var turpināt.)

Vai tikai ar dzīšanos par katru cenu pārsteigt Trīrs nemēģina piesegt savu fantāzijas trūkumu? Vai līdz absurdam novestie centieni pārsteigt nemaskē faktu, ka lielās līnijās viņam vienkārši nav ko teikt? Deklarētais provokatīvisms – tas ir radīšanas akts vai ideju nabadzības izpausme? Cik dziļš ir režisora izmisums, apjēdzot, ka itin nemaz nav izdevies panākt vienkāršu skatītāja līdzpārdzīvojumu personāžiem? Un vai šī izmisuma sekas nav manipulēšana ar masu kultūras patērētāja stereotipiskajām iegribām? Un vai tā nav lēta spekulācija?

Es savu izvēli esmu izdarījis. Bet par to neteikšu.

No krievu valodas tulkojusi Guna Kalniņa