Div’arpus acis

Tā stunda nāk, kad latviešiem būs savs pasaules kino, kad lielie festivāli, acis iepletuši, brīnīsies par latviešu spēju apvienot stāstā ironiju un filozofiju, savu traģisko vēsturisko pieredzi un pasaules apceļošanā noskatītos dzīves modeļus, kad līdzšinējā kino valodas estētika saplaks jaunā latviešu Larsa fon Trīra priekšā, kurš Eiropai, un ne tikai, pateiks, ka tie nekādu kino vēl nav redzējuši, kad latviešu Kaurismeki atteiks aizņemtības dēļ interviju žurnālam Rīgas Laiks, kad latviešu Joseliani emigrēs uz Dāniju un taisīs skumji ironiskus kinovēstījumus par laiku, kad viņa dzimtenē cēla bibliotēku likteņupes krastā un tulkoja Kantu, kad latviešu žurnālisti neplēsīsies vairs par to, kurš pirmais nofotografēs uz Kannu sarkanā paklāja kultūras ministri kopā ar Milošu Formanu, jo nebūs vajadzības, kad Eiropas kinokritiķi rakstīs disertācijas par priekšmeta semiotiku latviešu kinematogrāfijā 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, kad Kultūras akadēmijā iepriekšējā gadsimta režijas vēsturi pasniegs sirmais Vims Venderss, kurš būs apmainīts pret Jāni Putniņu, nosūtot viņu, piemēram, uz Hamburgas mākslas skolu. Tā stunda nāk, gandrīz jau ir sākusies, kad te viss notiks, kad pieredze, kam valsts pēdējos gados izgājusi cauri, būs atradusi rezultātu stāstos un filmās. Par tādām sajūtām man vēstīja kāds jauns latviešu kinorežisors, to apstiprināja kāda kinokritiķe, bet nacionālā kino institūcijas atbildīgā darbiniece teica, ka ne tūlīt, bet ilgākā laika posmā gan tas sprādziens būs. Pirms mēneša saņēmu no Latvijas Nacionāla kinematogrāfijas centra optimistisku vēstījumu, ka centrs nacionālajam filmu festivālam Lielais Kristaps saņēmis 88 pieteikumus, runa esot par filmām, kas tapušas pēdējo divu gadu laikā Latvijā, tai skaitā 15 spēlfilmām, 49 dokumentālajām filmām un 14 animācijas filmām. Spriežot pēc skaitļiem, “kultūras sprādziens” kino jau ir sācies. Bet tad es satiku nīgro kino tulkotāju Viktoru Freibergu, kurš atlasot skatījies Lielā Kristapa filmas, kurš man apgalvoja, ka nekādas sajūsmas trīsas nejūtot un ka skumjais priekšstats, kas bijis iepriekš, palicis vēl skumjāks: “Problēma ir tā, ka latviešu kino skolas kā tādas nav un kino tiek taisīts empīriski. Nav kompleksas domāšanas. Es nesen skatījos Stenlija Kubrika filmu Berijs Lindons, un es tur redzu – kadra garums, kameras kustība, aktiera intonācija, teksta stilistika ir saskaņota tā, lai veidotu vienotu stāstījumu. No montāžas viedokļa es redzu, ka tā veidota, lai stāstītu stāstu. Latvijā pārsvarā nevienam nav ko stāstīt. Trūkst skolas, kas iemācītu konkrētai situācijai piemērotu aktierspēli. Kad es skatos, kā te tiek spēlētas komiskas vai dramatiskas situācijas, saruna darbā vai nejauša satikšanās uz ielas, tad tas tiek darīts pēc iepriekš iemācīta modeļa un nevis izriet no konkrētās vizuālās situācijas filmā. Ja vēl atsevišķi vizuāli elementi ir daudzmaz interesanti, tad brīdī, kad sākas dialogs, es to filmu vairs nevaru skatīties.”

Gaidas un trīsas, ka notiks kultūras sprādziens, atgādina, kā pēc mūra krišanas gaidīja, ka bijušajā Austrumu blokā radīsies lielais Austrumeiropas romāns, kas stāstīs par šī īpašā reģiona vēsturisko pieredzi cilvēku likteņos. Pagaidām tas vēl nav radies. Vācu literatūrzinātnieks Gerts Matenklots man to skaidroja, salīdzinot ar holokaustu un Otrā pasaules kara pieredzi, ka toreiz bija nepieciešami 20 gadi, lai traģiskā pieredze materializētos kaut vai tādos romānos kā Gintera Grasa Skārda bungas vai Imres Kertēsa Cilvēks bez likteņa. Acīmredzot brūces vēl nav gatavas mokošajam pārtapšanas procesam par mākslas faktu vai arī literatūras piemērs nav piemērojams kino. Tikmēr Latvijā notikums ir, ka, piemēram, Unas Celmas filmu Kannās rāda tirgus skatēs, kas gan nav nekas īpašs, jo tirgū var rādīt visu ko. Spēlfilmas tiek uzņemtas uz video un publikai grib iestāstīt, ka tā tagad pasaulē taisa kino, jo ir taču “ciparu kino gadsimts”, kinokritikas vietā filmām dala “bumbulīšus” un “acis”, bet to, ko televīzijā agrāk sauca par raidījumiem, tagad kinoprofesionāļi dēvē par saviem jaunās kino valodas meklējumiem. Tikmēr visu paaudžu latvieši un latvietes svētdienas vakaros TV ekrānos skatās vecās mīļās labās latviešu filmas un sapņo par skaistajiem latviešu kinematogrāfa “ulmaņlaikiem” 60. un 70. gados, kad bija īsts kino, īsti aktieri un slavena kinostudija. Var izrādīties, ka “lielajā žanrā” pēdējie gadi būs tukšs laiks un varam turpināt meklēt problēmas cēloņus naudā, ideju trūkumā, režisoros, pagātnē, pasaulē, kinokritiķos, naudas dalītājos, televīzijā, digitalizācijā un pat Holivudā.

Bet varbūt problēmas ir tajā, ko saucam par “latviešu kino”? Formāli latviešu kino varam definēt vienkārši – tajā tiek lietota latviešu valoda, strādā Latvijas cilvēki, režisori, aktieri, operatori, scenāristi, tajā tiek filmēta vietējā vide un dzīves modeļi. Lai to izvērtētu, varam to pielāgot pasaules kino, jo regulāri arī lokālajā presē tiekam informēti par starptautiskajiem kino festivāliem un tendencēm, vietējos festivālos reizi gadā varam par šīm tendencēm pat pārliecināties, izvērtēšanai varam pakļaut arī to, kas ir filmēts Latvijā agrāk un kā tas sasaucas ar pašreizējām filmām, varam salīdzināt, ko par to pašu naudu uztaisītu Pakalniņa vai Kim Ki Duks, un tādas salīdzināšanas rezultātā latviešu kino var izrādīties ļoti labs vai ļoti slikts.

Ja salīdzinām ar to interesi, kāda mūsdienu skatītājam ir par vecajām Rīgas kinostudijas filmām, tad mūsdienu latviešu kino latviešu skatītājam ir vienaldzīgs. Tagad skatīties vecās filmas ir kā šķirstīt vecu ģimenes albumu, skatīties uz aktieriem jaunībā, Rīgu un Latviju 60. vai 70. gados, atcerēties pazīstamas situācijas no padomju ikdienas vai restaurēt sajūtas, kas reiz bijušas, pat bez īpašas vajadzības, nedomājot par estētisko baudījumu. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka tā mēs pēc 20 vai 30 gadiem skatīsimies uz tām filmām, kuras Latvijā top tagad. Lai kā šobrīd nepatiktu, piemēram, Arvīda Krieva filma Man patīk, ka meitene skumst, varbūt pēc divdesmit gadiem mēs tajā varēsim skatīt kādreizējo Rīgu un latviešu aktierus jaunībā. Tomēr pastāv arī varbūtība, ka tās filmas, kas tapušas tagad, pēc 20 gadiem nebūt neatbildīs mūsu gaidām pat pēc nostalģiska albuma kritērijiem. Roberts Ķīlis izvirza hipotēzi, ka latviešu filmu nelaime slēpjas ambīcijās, ka katrai filmai ir jābūt mākslas darbam, turklāt ambīcijas filmā ielikt dziļu jēgu ir daudz lielākas par varēšanu: “Tā kā filmu nav daudz, tad brīdī, kad tu dabū to filmu taisīt, rodas sajūta, ka par katru cenu ir jātaisa Kannu filma. Latviešu kino pietrūkst vidusmēra komerciālās bāzes, kas rada normālības sajūtu, ka ir izcili darbi un ir patēriņa produkti. Un tāpēc rodas viedoklis – lai viņi iet ieskrieties ar saviem pitoniem un augstuma robežām, ja es gribēšu mākslu, es labāk paskatīšos vecu Antonioni…”

Rīgas ekonomikas augstskola pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma 2005. gada jūlijā veica pētījumu par radošo industriju potenciālu Latvijā, kur pētīja arī Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas kino salīdzinājumā ar ASV, Eiropas un Krievijas kino. Pēc aptaujas redzams, ka Latvijas iedzīvotājiem savas zemes kino šķiet skaists, emocionāls, radošs, sentimentāls un jūtīgs. It kā nekas pārsteidzošs un it kā nekas, pret ko varētu iebilst. Arī tie, kuriem nepatīk latviešu kino un kuri redzējuši labāku kino, tomēr to turpina skatīties, jo stāsts te nav par snobismu vai indivīda estētiskajiem kritērijiem, bet par kino kā “kolektīvā reprezentāciju sev”. Latvijas iedzīvotāji savā zemē ražotās filmas nebūt neskatās ar tik kritisku attieksmi kā citu valstu ražojumus, bet ir gatavi savā estētiskajā kino pieredzē tām piešķirt atlaidi. Kā izteicās vairāki kino eksperti, galvenais, lai skatoties latviešu filmu, nebūtu kauns. Par ko? – Par domas plakanību, par aktieru samākslotību, par stāsta banalitāti, par samudžinātību, patiesībā, lai nav kauns par visu. Mēs nesakām – priekš franču kino tas ir labi uztaisīts, bet par latviešu kino mēs tā runājam: “Latvijā kino ir tāds ģimenes pasākums. Cilvēki cits citu pazīst. Draugi, radi, studiju biedri ņemas ap kino. Visi kaut ko zina, un visi savā starpā ir kaut kā saistīti. Tā ir sava lieta, tādēļ tu nevari uz to skatīties atsvešināti, tikai tāpēc cilvēki tam dzīvo līdzi, uztver to kā savu lietu un ir gatavi plivināt karogu. Gluži kā mammām skolā, kad gribas, lai bērns smuki noskaita dzejolīti, skolotāji ir apmierināti un visi ir priecīgi, ka noteikumi ir izpildīti,” šīs kauna un atlaižu lietas skaidro filozofs Roberts Ķīlis.

Viena no Latvijas kultūras nelaimēm ir kino kritikas trūkums, vai kino kā kritikas žanra neesamība vispār. Ik pa laikam parādās neregulāri apraksti par vienu vai otru filmu, bet mediji pārsvarā nodarbojas ar notikumu un filmu apskatiem, itin nemaz ar kritiku kā kino vides būtisku sastāvdaļu, kuros tiek meklēts kaut kāds konteksts. Normunds Naumanis apgalvo, ka cēlonis tam ir “šaurās sabiedrības komplekss”, no kura arī viņam kā kosmopolītam neesot iespējams atbrīvoties un tāpēc Latvijā tapušām filmām arī viņš dodot atlaidi: “Man arī mīļā miera labad negribas lēkt uz ecēšām. Uzrakstīt to, ko domā un vērtēt filmu pasaules vai Eiropas kontekstā? Pasarg die’s! Tad par 90 procentiem nacionālo filmu vispār nevajadzētu rakstīt recenzijas, jo tās nav vērtējamas nekādā kontekstā, tie vienkārši ir mēsli, un paliek 10 procenti.” “Šaurās sabiedrības sindroms” kino kritiku rakstītājiem pēc tam atspēlējoties atpakaļ, jo mazā sabiedrībā nav pieklājīgi paziņām norādīt, ka kaut kas nav labi. Kinokritiķe Dita Rietuma savulaik uzrakstījusi kritisku recenziju par Graubas un Ēķa filmu Baigais gads, un vēl līdz šai dienai nav atjaunojusi attiecības ar visu laiku dārgāko filmu ražotājiem Latvijā.

Otrs mazās sabiedrības trūkums varētu būt proporcionāli mazāks talantu skaits, bet, kā reiz izteicās kinozinātniece Valentīna Freimane, tad ar talantu vien nepietiek, vajag arī prasmi. “Vai Latvijā ir cilvēki, kuri domā par kino mākslas attīstīšanu un ir gatavi ieguldīt tajā savas idejas? Tādu cilvēku nav. Nav Latvijā tādu cilvēku kā Larss fon Trīrs, Kim Ki Duks, Tarantino, kas par kino domā šādā veidā. Bet kur lai viņi rodas? Kultūras akadēmijā, kur pasniedzēji pazīst kino no pusgadsimtu senās grāmatiņās izlasītām gudrībām, kuri nebraukā un neskatās, kas notiek pasaules kinematogrāfā? Parunājiet ar kino cilvēkiem par mūsdienu pasaules kino procesu! Viņi neskatās filmas. Ja runā par kino kā par vīziju, tad no tiem, kuri ir vecumā virs 40, nevar to gaidīt. Tie ir sociālisma sakropļoti cilvēki, kuri par kino uzskata to, kas bija Rīgas kinostudijas ziedu laikos, kuriem kino ir labi nofilmēts teātris,” apgalvo kritiķis Normunds Naumanis, uzskatot, ka diskutēt par kino Latvijā ir muļķīgi, jo mēs jau desmit gadus runājam it kā par kino, bet patiesībā par videomākslu un televīziju. Iespējams, ka te arī rodas saspīlētās attiecības starp televīziju kā “zemā žanra” pārstāvjiem un kino kā “augstās mākslas” pārstāvjiem, kur pirmie savus iknedēļas projektus taisa par daudz mazākiem budžetiem nekā otrie to pašu par desmit reiz lielākiem, slēpjoties aiz maģiskā vārda “kino”.

Katru dienu televīzijā noris psihoanalītiskie un freidiskie šovi, talantu fabrikas, ziņu pārraides, LETA notikumu lenta, katru dienu avīzes vēsta stāstus, daudz stāstu, tikai jautājums, kāpēc latviešu kino šos stāstus nevar izstāstīt. Ja jau televīzijas šovi atrod šiem saviem stāstiem simtiem tūkstošu auditoriju, tad pēc analoģijas vajadzētu būt līdzīgi arī ar tiem pašiem stāstiem, kas būtu izstāstīti kino. Režisors Gatis Šmits norāda, ka problēmas latviešu kino varētu būt saistītas ar literāro tradīciju: “Skaidrs, ka naudā nav problēma, naudas ir pietiekami. Grūtības ir tajā, ka nerodas scenāriji. Valstīs, kur ir nozīmīgākas literārās tradīcijas, var ģenerēt scenārijus. Latvijā tiek nofilmēti visi scenāriji, kas uzrakstīti.” It kā jau var teikt, ka visi stāsti kino un literatūrā jau reiz ir izstāstīti, tikai latviešu literatūra atšķirībā no kino kaut kā negatavojas mirt un vairāk vai mazāk izpilda “sabiedrības sekretāra” funkcijas. Vai problēma būtu tīri tehniska – kā stāstu pataisīt par scenāriju?

Diskusiju par latviešu kinomākslas problēmām var reducēt uz nepietiekamu naudas daudzumu, jo, lai taisītu kino, atšķirībā no dzejas rakstīšanas, ir vajadzīga nauda. Risinājumam vajadzētu būt vienkāršam – būtu vairāk naudas, arī filmas būtu labākas, par tām nebūtu kauns, tās varētu konvertēt. Taču pastāv viedoklis, ka problēma nav finansējumā, un šo viedokli aizstāv arī jaunie režisori. Kinorežisors Jānis Putniņš uzskata, ka lielākā problēma ir ideju un entuziasma trūkums: “Nav tā, ka cilvēki alktu taisīt kino, ka notiktu radošās enerģijas izvirdumi. Turklāt cilvēku skaits, kas grozās ap kino, ir mazs. Tā ir noslēgta kliķe. Ja tu nevari uzrādīt papīru, kas tevi ieskaita profesionāļu kliķē, tad vari necerēt uz finansējumu. Manuprāt, process ir jāpadara demokrātiskāks un jādod iespēja izpausties. Tu vari paskatīties uz sešpadsmitgadīgu hokejistu un pateikt, vai viņš spēlēs NHL vai nespēlēs. Tāpat ar kino. Jāmaina jauno cilvēku mentalitāte. Viņiem ir jāiedod tie simt lati, lai kaut ko uztaisa. Latvijā varētu finansēt vairāk filmu, bet atsevišķu producentu interešu dēļ tie budžeti ir uztaisīti tik milzīgi. Jo lielāks budžets, jo lielāka peļņa kompānijai. Manuprāt, būtu vēlams, lai latviešu kino uzsāktu maza budžeta filmu veidošanu, kāda savulaik bija jau franču Jaunā viļņa ideja.”

Kāds no Lielā Kristapa piedāvājuma vērtētājiem atstāstīja gadījumu, kā mājās vērojis pagājušā gada latviešu spēlfilmu klāstu. Iemidzis filmā, kurā spēlējis Juris Žagars, tad atmodies un skatījies tālāk, tikai pēc laba brīža atskārtis, ka skatās jau citu filmu, kurā arī spēlē Juris Žagars, tikai vienu filmu atšķirt no otras nav bijis iespējams.

Vai latviešu kino problēmas ir radušās šodien? Kinozinātnieks Agris Redovičs izvirza hipotēzi, ka cēlonis latviešu kino problēmām ir ģenētisks un tiek pārmantots tālāk: “Runājot par latviešu kino māksliniecisko savdabību, tad viena no tendencēm, kas bija padomju laikā, ir estētiskais konservatīvisms. Reti izņēmumi bija filmas, kurās juta centienus uztaisīt kaut ko citādi. Bija estētiskā mērenība, kas izrietēja no literārās mērenības. Otrs bija klasiskā kompozīcija, kas dominē vizuālajā rindā. Savukārt latviešu dokumentālais kino balstās uz klasisko reālistisko glezniecību. Latvijas kino nekad nav skāruši avangarda mēģinājumi. Kad avangardisms 20. gados uzplauka Vācijā, Latvijā nekas no tā nebija jūtams. Varētu teikt, ka šis konservatīvisms ir ģenētiski pārmantots. Iespējams, ka tas nāk no reālistiskā teātra, jo latviešu kino pamatā ir teatrālā runa. Ja paskatās pēdējo piecpadsmit gadu Streiču vai Braslu, viņu filmās teatrālā runa nāk līdzi, lai gan viņiem to izdodas kompensēt ar citiem paņēmieniem. Vēl latviešu kino iezīme ir tempa lēnums. Izņemot Gati Šmitu, jaunie cilvēki to pārņem.”

Kādu nežēlīgu pārpratumu pirms dažiem gadiem Karlovivaru kinofestivālā piedzīvoja latviešu kino zelta fonda filma Pūt vējiņi! kas tur tika rādīta Baltijas kino skatē! Čehu publika, skatoties filmu, smējusies, un latvieši par šo reakciju bijuši ļoti apjukuši. Čehiem filma gan patikusi, jo sava butaforiskuma dēļ tā labi iekļāvusies čehu pasaku filmu tradīcijā, un latviešu kritiķi toreiz nosprieduši, ka var jau uz šo filmu skatīties arī tā. Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš uzskata, ka daudzas latviešu filmas, lai cik tās arī būtu labas, ārzemju publika nespēj skatīties bez paskaidrojuma: “Pasaules klases filma ir Cilvēkbērns. Tā man likās ļoti eiropeiska, kādu varētu piedāvāt arī kāda Eiropas kino valsts. Arī filma Kurpe man likās interesanta un komiska, kas daudz ko atklāj par to laiku Latviju. Bet man ir jautājums, vai to saprotam tikai mēs, vai to saprot arī ārzemnieki. Es domāju, ja viņi nezina vēsturi, tad bez paskaidrojuma nesapratīs.”

Latviešu kino konvertējamība ir problēma, kāda ir arī citām precēm, kuras mēģina iekarot pasaules tirgu, taču atšķirībā no patēriņa priekšmetiem nevar iebarot to, kas nekas nav. Mazu nāciju nelaime, kā savulaik norādīja Jāns Kaplinskis, ir tā, ka tās tik ļoti grib, lai tām ir diženie cilvēki, kas tās padarītu slavenas visā pasaulē. Šī vēlme rada visai sarežģītus apstākļus, kas neļauj gribēt izstāstīt uz kinoekrāna kādu vienkāršu stāstu. Gata Šmita Aģents iemīlas, Jāņa Streiča Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Cilvēkbērns, Gunāra Pieša Nāves ēnā, Jevgēņija Paškēviča Cilvēka dienas, Lailas Pakalniņas Kurpe, Leonīda Leimaņa Pie bagātās kundzes, Aivara Freimaņa Puika, VaraBraslas Emīla nedarbi, dokumentālajā kino Ulda Brauna Baltie zvaniņi, 235 miljoni, Herca Franka, Jura Podnieka filmas, animācijā Arnolda Burova Vanadziņš – šīs filmas aptaujātie eksperti nosauca par tādām, kuras var likt pasaules kinematogrāfa līmenī. Latvijas televīzijas žurnāliste Daira Āboliņa uzskata, ka pasaule no Latvijas negaida Holivudas vai franču kino variāciju, bet gan nacionālā un universālā mistrojumu, viņus interesē neparasts rakurss, neparasts stāsts un, ja būtu ko vērtēt, tad pasaule to novērtētu: “Pēdējo gadu filmas ārpus Latvijas ir adekvāti novērtētas. Mums nav nenovērtētu filmu. Pasaule ir akceptējusi Lailu Pakalniņu, un arī tikai profesionāļu vidē. Viņa pasaulē ir tas, kas viņa ir, un nav nekas vairāk - tāda meitene, kurai ir dzīvs un dīvains skatiens uz lietām un kura nāk no mazas nevienam nezināmas valsts. Izņemot Hercu Franku, pasaulē nav zināms neviens vārds un nav ko pašiem sevi mānīt – ir tā, kā ir, un būtu liela muļķība runāt par latviešu filmu kā bērnu nama bērnu, kurš jāmīl un pret kuru jāizturas ar maigumu. Ja visas citas lietas mums šobrīd ir kontekstā, tad arī šī lieta jāskata kontekstā.”

Viens no populārākajiem latviešu kino mītiem ir stāsts par zelta laikiem 60. un 70. gados, taču tas patiesībā ir mīts par dokumentālo, nevis aktierkino. Padomju aktierkino bija atsevišķi režisori, atsevišķu režisoru filmas, bet nav iespējams atrast nekādu vienotu latviešu nacionālā aktierkino tradīciju vai skolu. Atšķirībā no dokumentālā kino, spēlfilmu jomā LPSR režisori esot viens ar otru karojuši par budžetiem un pārtikušu dzīvi, dokumentālistiem naudas bijis mazāk, toties bijusi vēlēšanās taisīt kino, tāpēc arī izveidojies tas, ko vēlāk Maskavā nodēvēja par “latviešu poētisko dokumentālo kino.” Kinozinātnieks Ābrams Kleckins uzskata, ja savā laikā nebūtu noticis tas, kas notika ar filmu Es visu atceros, Ričard!, tad Latvijā būtu cits aktierkino. Bet aizlieguma rezultātā Rīgas kinostudija orientējās uz detektīvu, sadzīvisku melodrāmu un kostīmfilmu taisīšanu, neapliecināja sevi kino valodā, un dokumentālais kino sāka konkurēt ar aktierkino. Nekur citur pasaulē tā nenotika, tikai LPSR, un tieši tas bija iemesls, kāpēc 1987. gadā Berlīnes kinofestivālā varēja parādīt 13, 5 stundas garu Latvijas dokumentālo filmu programmu, kas Berlīnes festivāla publikai nebūt nebija pārsteigums saistībā ar tā laika politiskajām aktualitātēm. Dokumentālais kino tolaik darīja to, ko nedarīja prese, tāpēc gluži kā dzejā ar zemtekstu meklējumiem arī kino varēja notikt kino valodas meklējumi. To, vai sociāli politiskā konteksta izmaiņas kaut ko maina arī padomju latviešu dokumentālajās filmās, lai pētī Kultūras akadēmijas akadēmiķi savos bakalaura darbos.

Interesants paralēlisms drīzāk veidojas starp Rīgas kinostudijas ziedu laiku problēmām un situāciju šobrīd. Arī tagad ir populāri norādīt, ka atšķirībā no spēlfilmām dokumentālajā kino Latvijā ir izveidojies nopietns un konvertējams piedāvājums – Juris Poškus, Askolds Saulītis, Andis Mizišs. Varētu apgalvot, ka dokumentālajam kino Latvijā ir ko teikt, bet Agris Redovičš to noliedz: “Vai tad Juris Poškus izdomāja, ka grib to pateikt? Process bija citāds. Viņam iekrita rokās ieraksts, un viņš saprata, ka no tā var uztaisīt filmu. Ja skatās, kā tapušas tās filmas, tad ļoti reti tajās var atrast apstiprinājumu, ka ir meklēta izpausme tādām un tādām idejām. Leiputrijā mēs varam atrast idejas par dabas daudzveidību. Tur var prātot diezgan daudz, bet mēs nevaram teikt, ka Laila Pakalniņa to gribēja paust jau no sākuma. Idejas atklājās pēc tam. Tā ka nevar apgalvot, ka latviešu dokumentālajam kino ir ko teikt, bet aktierkino nav.”

Uz ko var cerēt, domājot par latviešu kino? Ne uz ko nevar cerēt, apgalvoja daži eksperti, var cerēt uz to, ka Aigars Grauba un Aivars Ēķis, taisot filmu Rīgas sargi, nebūs visu naudu ieguldījuši celtniecībā, var cerēt uz Viestura Kairiša Tumšajiem briežiem, Lailas Pakalniņas Ķīlnieku, var cerēt uz Jāņa Streiča Rūdolfa mantojumu, var cerēt, ka kino sāks taisīt Gatis Šmits, Anna Viduleja, Juris Pakalniņš, Jānis Putniņš, var cerēt, ka kino kā stāstnieka loma netiks atdota televīzijai, bet nevar cerēt uz latviešu skatītāju, ka tas gaidīs, nevar cerēt, ka te būs “kultūras sprādziens”, nevar cerēt, ka kultūras ministrei izdosies pārliecināt, ka normālas filmas budžets ir viens miljons, nevar cerēt, ka budžetu pieejamība radīs latviešu nacionālā kino skolu un idejas, nevar cerēt, ka, skatoties latviešu kino, aizmirsīsi, ka skaties kino. Pagaidām latviešu kino es dodu divarpus acis.