Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Teiksma par karakalpaku klaidoni un dervišu Mirzabaju Kimbatbajevu
Mirzabajs, izrādījās, bija drukns tēvainis ar platiem vaigu kauliem un smalki veidotu degunu. Vispār viņa sejā un tajā, kā viņš turēja galvu, jautās kaut kas aristokrātisks, taču tas neatklājās uzreiz. Uzreiz nomāca viņa neskaidrā murkšķēšana: pirmajās divās dienās es nesapratu ne vārda no tā, ko viņš runāja, bet runāja viņš allaž viens pats, pārējie uzmanīgi klausījās. Tādējādi, atrodoties līdzās Mirzabajam, es biju nonācis telpā, kur valdīja neartikulētas skaņas un nesaprotamas nozīmes, kuras Igors man reizēm pārtulkoja saprotamākā līdzību un atmiņu valodā.
Mirzabaja dzīvoklis, kurp mūs bija atvedis dakteris Ļoņa, bija mēreni apbružāts un atradās tipveida mājā, kas īpaši neatšķīrās no tūkstošiem tādu pašu 70. gados celtu dzīvojamo namu, – šo dzīvokli viņam bija nopircis tas pats Igors Nikolajevs. Viesistabas vidū atradās zems galds, bet viesi un saimnieks sēdēja nevis pie galda, bet aplī uz paklājiem. Kaut kur pie sienas uz skapīša stāvēja pastāvīgi ieslēgts televizors ar lielu ekrānu, kurā griezās viena un tā pati pornokasete, – ekrānam, starp citu, neviens īpašu uzmanību nepievērsa. Visu uzmanību Mirzabajs piesaistīja sev; viņš nemitīgi cēlās kājās, sasveicinājās ar viesiem, skūpstot visus uz lūpām, ierādīja viņiem sēdvietas, deva rīkojumus attiecībā uz dzeramo un uzkodām. Viņš izturējās pārliecinoši, tostus uzsauca sparīgi un stāstīja garus, man ne pārāk labi saprotamus stāstus. Šīs manas pirmās dzīres ar Mirzabaju sākās ap sešiem no rīta un, pēc pusdienām pārceltas uz daktera Ļoņas un viņa sievas Ludmilas māju, turpinājās vēl ilgi pēc pusnakts. Šādā režīmā mēs Taškentā nodzīvojām visu nedēļu.
Mūsu dzīvi krāsaināku darīja vairāki notikumi, par kuriem gribu pastāstīt atsevišķi. Šeit jāpiezīmē, ka mēs nebijām ieradušies pie Mirzabaja kā parasti ciemiņi – Igors atveda viņam viņa mātes, Lietuvā apglabātās vienaces Apas, pīšļus, kurus Mirzabajs gribēja atdot zemei savā dzimtajā ciemā. Mātes pīšļu pārapbedīšana, kā man paskaidroja Igors, Mirzabajam bija prestiža jautājums – šim notikumam par godu viņš saviem cieminiekiem sarīkoja bagātīgu mielastu. Atgriezies no dzimtā ciema, Mirzabajs nolēma atzīmēt šo notikumu arī daktera Ļoņas un Ludmilas mājā un šādā nolūkā devās uz tirgu pirkt aunu. Mēs braucām viņam līdzi.
Mirzabajs ilgi staigāja pa tirgu, atraidīdams visus aunus, kurus viņam piedāvāja. Viņam nebija pa prātam ne jaunie auni, ne taukie. Kad viņš jau grasījās iet prom, Mirzabajs beidzot ieraudzīja vīru saplīsušā halātā un viņam blakus – lielu, melnu aunu. Viņš it kā neviļus piegāja pie šī vīra un sāka ar viņu runāt vietējā mēlē. Pēc tam viņš ņēmās aplūkot aunu – kalsnu, smuidru, ragainu, ar sarkanu dzirkstelīti acīs, līdzīgu mazam zirdziņam. Sākās tirgošanās. Pēc divām stundām lieta bija darīta, un auns ar daktera Ļoņas mašīnu tika nogādāts mājās. Aunu piesēja pie vārtiem, un viņš nodzīvoja vēl vienu dienu, bet mēs gājām uz viņu skatīties un papriecēt acis.
Un atkal mēs sēdējām uz paklājiem un dzērām šņabi, bet Mirzabajs spēlēja savu solo partiju. Laiku pa laikam kāds atnesa plāceņus (Mirzabajs teica “plācaņus”), kaut kādas uzkodas. Mirzabajs runāja, bet Igors un citi man laiku pa laikam tulkoja. Mirzabajs atcerējās savu skolotāju Jollu, runāja par nākotnes plāniem. Viņš teica, ka taisoties braukt uz Maskavu, kur Igors viņam nopirkšot dzīvokli pretī Kremlim, un ka tur viņš konsultēšot valdību. Pie viņa nākšot augsti priekšnieki, un viņš viņus visus mācīšot. Viņš teica, ka ir tikai divi diži skolotāji – Buda un Ļeņins –, bet neviens, izņemot viņu, viņu mācību nesaprot. Atcerējās nesenu gadījumu ar jaunu uzņēmēju no Kazaņas. Tas atbraucis pie Mirzabaja no rīta un atvedis viņam dāvanā 500 dolārus. Mirzabajs nolicis naudu uz televizora, un iedzeršana turpinājusies līdz vakaram. Kad vakarā Mirzabajs gribējis naudu paņemt, tā vairs nekur nav bijusi atrodama. Jaunais cilvēks no Kazaņas sadrūmis un atdevis Mirzabajam visu, kas viņam bija atlicis, – apmēram 200 dolārus. Mirzabajs par to apsolījis viņam balvu, un tiešām – atgriezies mājās, uzņēmējs īsā laikā nopelnījis 30 tūkstošus dolāru. Šādi gadījumi cēla Mirzabaja autoritāti, svētceļnieki brauca pie viņa veseliem autobusiem, bet viņš viņus sagaidīja pilnīgi kails, izriezis milzīgo vēderu, no kā sievietes krita ģībonī, bet viņš skūpstīja visus uz lūpām, lēja glāzēs šņabi un aplaimoja viņus ar savām nesaprotamajām runām. Padzīvojuši pie viņa vairākus mēnešus, viņi pamazām sāka saprast un vēl vairāk novērtēt šo cilvēku.
Atgriezies no Taškentas, es sāku izjautāt skandalozās aktiera Talgata Nigmatuļina slepkavības aculieciniekus par Mirzabaju un viņa mācekli Abaju; es pat ieguvu pieeju Viļņas arhīvam, kur izlasīju lietu nr. 07-2-021-86, pēc kuras Mirzabajs atsēdēja 13 gadus un tika brīvībā. Balstoties uz šīs lietas materiāliem, es sāku rakstīt grāmatu, kuru tā arī nepabeidzu.
Varoņi izmēģina savas balsis
Mirza: Nauda – malacis. Igors – malacis. Igors dzīvoklis nopirka. Auns nauda deva. Tagad brauksim Maskava. Kremlis skatīties. Maskava skatīties. Liels priekšnieks runāsim. Es saliešu šņabis. Emport dzersim.
Tagad šņabis dzeram. Visi dzeram. Vajag šņabis iedzert, plācanis ēst. Plovs – malacis. Plācanis – malacis. Ciemiņš arī malacis. Ciemiņš – vecs Igora skolotājs. Albīna – malacis.
Kazana cilvēks brauc. Daudz nauda ved. Jautājums uzdod – balsi klausās. Maz saprot – nauda pazūd. No rīta nauda atrod. Kazana aizbrauc – atkal atbrauc. Mana valoda nesaprot.
Grūti saprast valoda. Censties vajag. Ļeņins saka: mācīties vajag. Cilvēks grib mācīties – nevar. Kāpēc nevar? Daudz lietas grib – tāpēc nevar. Sieviete grib, nauda grib, māja grib, šņabis grib, plācanis grib. Sieviete, nauda, plācanis daudz grib – mācīties maz grib. Daudz, daudz grāmata lasa. Galvā savs prāts nav.
Tagad atkal šņabis dzeram. Albīna pudele atnes. Es atkal saleju. Šņabis dzer. Šņabis malacis! Igors malacis! Dievs arī malacis!
Abajs: Mirzabajs ir niecība. Viņš vienmēr ir bijis niecība. Esmu ticies ar viņa skolotāju Jollu un dzirdējis, ko viņš teica par Mirzabaju. Viņš izrādījās nespējīgs skolnieks. Viņš ir nekas. “Tri rubļa – tra-ta-ta.”
Es jūs aizvedīšu līdz apgaismībai pa ātro ceļu. Es pārbaudu, kurš ir spējīgs pieņemt no manis baraku[1. Islāmā – dieva svētība.], bet kurš nav. Jūs nedrīkstat būt inteliģentu sentimentu vergi. Es iztaisīšu no jums karotājus. Tas nav tūrisms, tas ir karavīra ceļš. Ja es jums teikšu: leciet bezdibenī, jums bez domāšanas jālec. Ja teikšu: nogalini savus vecākus, jums viņi jānogalina. Satiksiet Budu, nogaliniet Budu. Ja teikšu: nogaliniet mani, jums tas ir jādara, un tad jūs kļūsiet par bodisatvām. Ko, nobijāties? Nebaidieties, tas ir jōks.
Skolnieka gatavība un Dieva ierobežotība
Jolla, Mirzabaja skolotājs, dejoja tirgus laukumos un ubagoja žēlastības dāvanas. Reiz viņš saubagoja naudu, aizgāja ar draugiem uz čaihanu un nodzēra visu naudu, ko viņam bija devuši musulmaņi, turklāt vēl dižojās ar šo varoņdarbu. Par to viņu nežēlīgi piekāva un iemeta grāvī. Nākamajā rītā viņš atkal dejoja tirgus laukumā. Pēc šī gadījuma viņu lika mierā.
Saticis Jollu, Mirzabajs aizgāja no saviem vecākiem, kuriem viņš bija vienīgais bērns, un sāka visur vilkties viņam līdzi. Jolla viņu sita, atņēma viņa saubagoto naudu, dzina viņu prom, apgājās ar viņu kā ar suni. Tikai pēc gada, kad Jolla redzēja, ka Mirzabajs ir gatavs, viņš sāka viņu mācīt.
“Plācanis – malacis!”
...Jolla viņu sita, atņēma viņa saubagoto naudu, dzina viņu prom, apgājās ar viņu kā ar suni. Tikai pēc gada, kad Jolla redzēja, ka Mirzabajs ir gatavs, viņš sāka viņu mācīt. Tā bija nežēlīga skola, ne katrs skolnieks to būtu izturējis. Bet Mirza izturēja.
Trīs gadus Mirzabajs pavadīja pie Jollas. Viņi gāja no pilsētas uz pilsētu, no tirgus uz tirgu, ziemā sala, vasarā beidzās nost no karstuma, pacieta kāvienus, badu un slāpes. Tirgus laukumos viņi cīkstējās un dejoja, un par to viņiem atmeta nožēlojamus grašus. Jolla mācīja viņu nemācot, bet ļaujot Mirzabajam vērot un pašam izdarīt secinājumus. Mirzabajs pats apguva cīņas mākslu, un viņu sāka aicināt uz svētkiem un kāzām spēkoties ar citiem tādiem pašiem artistiem kā viņš. Starp tiem viņš ieguva draugus, ar viņiem dzēra šņabi. Kad mācekļa laiks beidzās, Jolla sūtīja viņu mājās palīdzēt sirmajiem vecākiem. Mirza sāka dzīvot kopā ar māti un tēvu kolhoza Ļeņinisma ceļš ciematā Sestā brigāde. Pusotra desmita māju saules izdedzinātā stepē, nīkulīgi dārziņi, kazas un nikni suņi – lūk, arī visa Sestā brigāde. Mirza, kā jau artistam pieklājas, dzīvoja kā pagadās: klaiņoja, ubagoja pie mazāriem – musulmaņu svēto kapenēm (“Dievs – malacis!”) –, dzēra ar draugiem šņabi, kad bija šņabis (“šņabis – malacis!”). Naudas parasti nebija, bet, kad parādījās, tad uz īsu brīdi. Laiku pa laikam uzradās Jolla, pieprasīja cienastu, naudu, piedzērās un sita Mirzu. Mirza priecājās: izdabājis skolotājam. No Jollas uz viņu plūda karsts mīlestības vilnis, kura dēļ viņš bija gatavs paciest ne tādus vien kāvienus. Viņš visur nēsāja līdzi Ļeņina sējumiņu, pāris lappuses pat iemācījās no galvas – katram gadījumam, ja nu nākas saskrieties ar miličiem (“Ļeņins – malacis!”).
Tad nomira tēvs, un viņš palika viens ar māti Apu, kuru mīlēja un par kuru rūpējās. Sīkā, salīkusī Apa ņēmās pa sakņu dārzu, bet, kad parādījās milti, cepa dēlam plāceņus (“plācanis – malacis!”).
Cilvēciskā nomale
...tā kā ikviena dzīva būtne ir neierobežotās Būtnes ierobežotība, tā spēj iztēloties Viņu tikai līdz zināmai pakāpei. Šo pakāpi katrai dzīvai būtnei nosaka tās gatavība. Allāhs katrai būtnei piešķir savu gatavību, pēc tam paceļ plīvuru, kas atdala Viņu no šīs būtnes, kura ierauga Viņu savas ticības formās. Bet cilvēks nevar dzirdēt vai redzēt neko, izņemot savas ticības Viņam formu. Cilvēks pielūdz tikai to, ko notur par Allāha formu, bet tā ir viņa paša radīta. Tādēļ visi cilvēki ir elku pielūdzēji.
Taču Allāhu neierobežo nekāda forma, Viņš ir augstāks par jebkuru iedomājamu formu, un patiesā zināšana prasa ticību, ko neierobežo nekāda forma. Svētie, kuriem bija pilnīga zināšana par lietām, kādas tās ir pašas par sevi, nenoliedz nevienu ticības formu. Jo tas, kurš ierobežo Allāhu ar to, kas ir viņa paša ierobežotība, ar to pašu noliedz Viņa neierobežotību. Tas, kurš atbrīvo Viņu no jebkādas ierobežotības, nekad nesāks Viņu noliegt un atzīs Viņu jebkurā formā, kādu Tas gribēs pieņemt (“Plācanis – malacis! Un šņabis – malacis!”). Dižie svētie atzīst jebkuras ticības patiesumu, viņi saprot, ka jebkura lieta un jebkurš aizliegums ir neierobežotās Būtnes ierobežošana, kas ir Viņa īpašība – Viņa, kura izpausmes ir bezgalīgi daudzveidīgas un var tikt ieraudzītas visur, lai kur mēs vērstu savu skatu. Viņi saprot, ka viss pastāvošais ir iespēju deja vai spēle, neierobežotās Būtnes parādīšanās bezgalīgi daudzās formās. To ainu diženums un skaistums, kas atklājas svētajiem paradīzē, ir atkarīgs no tā, cik daudzveidīgas ticības viņi spēj sevī uzņemt. Īstais svētums un svētlaime pieder tiem, kuri saredz Viņu it visā. Visas ticības ir patiesas, bet ne visas ved uz pilnību un svētlaimi – tikai tās, kas seko dievišķajai atklāsmei. Tādēļ īsteni svētie seko ne tikai pa Allāha ceļu (it viss šajā pasaulē gribot negribot seko pa Allāha ceļu) un ne tikai pa svētīto ceļu, bet arī pa Muhammeda ceļu, jo tikai šie ceļi ved uz pilnību un svētlaimi.
Austrumu pasaka sākas
Vasarā Abajs ar pārliecinošu ieganstu organizēja ekspedīciju uz Vidusāziju, tas ir, vienkārši savāca draugu grupu un devās meklēt apgaismoto meistaru. Viņi izvēlējās maršrutu, kas veda pa musulmaņu svēto kapenēm, pārbraucienus veica ar autobusiem, bet daļu ceļa nogāja kājām.
Viņi piebrauca pie Sultanbabas[2. 17.–19. gs. celts memoriālais komplekss ar Sultāna Uvaisa Bobo mauzoleju, populāra svētvieta Uzbekistānā.] vakarā, atstāja mugursomas autobusā un gāja apskatīt kompleksu. Krēsloja. Pie horizonta rēgojās mauzoleji, apkārt šaudījās kaut kādas aizdomīgas personas. Abajs nostādīja ceļabiedrus kolonnā, pats gāja priekšgalā. Gāja kādu pusstundu. Iet un jūt: kājas kā pielijušas ar svinu, ķeras uz katra soļa. Drīz vien viņš jau bija kolonnas pakaļgalā. Redz: ceļmalas putekļos sēž klaidonis večuks un smaida viņam:
– Lūk, – saka, – sēžu. Ļeņinu lasu.
...Večuks ieveda viņus mauzolejā, aizbultēja čīkstošās durvis ar mietu, iekūra uguni velvju zālē, izvilka no somas plāceņus un piedāvāja tos pārējiem. Viņi padzēra tēju, iekoda, gribēja doties projām, bet mietu kā nevar, tā nevar izvilkt no durvīm. Ņēmās riņķī un apkārt, večuks arī it kā centās, taču velti. Nācās pārlaist nakti mauzolejā. Visi kaut kā iekārtojās pa stūriem, kur nu kurais. Klaidonis arī apgūlās stūrī un apklusa.
Abajs ilgi nespēja iemigt, bet pēc tam negaidīti iekrita dziļā miegā. Sapnī redzēja Sergeju Ivanoviču, līdzīgu šoferim no tālās bērnības, kurš ar garu nazi dīrāja dzīvu aunu, kas gulēja viņa priekšā nekustīgs un tikai lāgiem iestenējās. Sergejs Ivanovičs bija iegrimis darbā, apkārt neskatījās. Tad pēkšņi viņš pagriezās pret Abaju un īgni iesmējās. Abajs uzreiz saprata, kas būs tālāk. Viņam dūša saskrēja papēžos. Gribēja bēgt, bet kājas neklausīja. Šausmās viņš uztrūkās no miega, atvēra acis un nesaprata, kur atrodas. Ieraudzīja sev priekšā klaidoņa fizionomiju.
– Izbijies, ko? – šis viņam teica vietējā izloksnē, kuru Abajs saprata no bērnības, un sazvērnieciski piemiedza ar aci. – Tu labāk tiec vaļā no tā priekšnieka. Cita dzīve tev sāksies.
Abajs atcerējās iepriekšējā vakara dīvainos notikumus, sazīmēja ceļmalas večuku un – no jauna iekrita miegā.
Tagad viņš sēdēja uz dīvāna svešā istabā, kas bija pilna ar cilvēkiem. Mugurā viņam bija mētelis ar augšup uzsistu apkakli. No griestiem nokarājās pīts salmu abažūrs, tā ēna veidoja milzīgu – pa visiem griestiem – rakstainu ziedu. Viņam pie kājām uz paklāja atradās trauki ar plovu, sieru, desu, šņabja pudeles. Viņš jutās savārdzis, viņam bija nelabi. Pārvarējis nelabumu, viņš deva rīkojumus. Visi klātesošie bija caurspīdīgi un pakļāvīgi, un tikai viens melnīgsnējs, skaists cilvēks nolika starp sevi un viņu nepārvaramu šķērsli. Abajs juta, ka no dusmām viņam sāk kāpt augšā nelabuma vilnis. Viņš izvēmās tieši uz persiešu paklāja. Uz īsu brīdi viņš atslēdzās, tad sajuta, ka kāds viņu krata aiz pleca.
Viņš pamodās: divi ceļabiedri viņu modināja, bija laiks doties uz autobusu. Ausa gaisma, caur spraugām smacīgās telpas sienās spraucās zilganpelēka migla. Viņi sāka meklēt pārējos. Vienu atrada blakus telpā. Pārējie bija kā izgaisuši. Klaidonis arī nekur nebija atrodams. Ar grūtībām sameklēja durvis, sāka vilkt laukā mietu no aizbīdņa cilpām: tas nekustējās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kādu stundu noņēmušies, viņi devās atpakaļ telpas dziļumā meklēt citu izeju. Vienā no ejām uzdūrās večukam un trim savējiem, kuri kurināja uguni. Nu jau pilnā sastāvā viņi atgriezās pie durvīm un no jauna sāka darboties ap aizšaujamo. Večuks atkal mēģināja izvilkt mietu un atkal nesekmīgi. Viens no ceļabiedriem sāka zāģēt koku ar nazi, pārējie vārīja tēju – labi, ka katliņš un tēja večukam bija. Klaidonis nervozi rosījās, palīdzēja, deva padomus. Beidzot ūdens katliņā sāka mest burbuļus. Visi apsēdās dzert tēju. Uzbudinājies, starojošs, večuks sēdēja starp viņiem un vienā gabalā muldēja kaut kādas blēņas, ienesot dīvainu dzīvīgumu drūmajā neizgulējušos, sapīkušo, muļķīgā ķezā iekļuvušo maskaviešu kompānijā. Kūpošā tēja viņus nedaudz samierināja ar realitāti.
Atspiedies pret sienu, apdedzinādams rokas pret alvas krūzīti ar verdošo tēju, Abajs stingi raudzījās ugunī, prātā pārcilādams redzētos sapņus. Pirmais sapnis bija caurredzams, taču kādā sakarā tas klaidonis večuks? Turklāt viņš nespēja saprast, vai redzējis večuku pa īstam vai sapnī. Otrais sapnis bija tumšs un satraucošs. Viņš pūlējās atcerēties cilvēku sejas tajā svešajā istabā ar salmu abažūru, bet nespēja. Viņā atkal kāpa uz augšu nelabums, iedomājoties par melnīgsnējo cilvēku, kurš pretojās viņa gribai, – kaut kur viņš bija viņu redzējis, bet kur? “Dusmoties nevajag – mācīties vajag,” it kā pie sevis nobubināja viņam blakus sēdošais klaidonis un ielēja tēju viņa alvas krūzītē. Pavērsis acis pret kaimiņu, Abajs pēkšņi saskatīja viņā stipru un nepavisam ne vecu cilvēku. Tas viņam viltīgi piemiedza ar aci, tāpat kā sapnī, un šoreiz noteica krieviski: “Ļeņins ko saka? Mācīties vajag. Cilvēks grib mācīties – nevar. Kāpēc?” Klaidonis jautri iesmējās: “Tāpēc, ka nesaprot: vienmēr piluss, nekad mīnuss.” Abajam pēkšņi kļuva jautri. Nodomāja, vai viņam nepadzīvot kādu strēķīti kopā ar klaidoni.
Pa to laiku padevās arī durvis: miets bez grūtībām izslīdēja no aizbīdņa cilpām. Viņi izgāja no mauzoleja svaigā gaisā un ieraudzīja: virs krūmiem noaugušajiem pakalniem lēca milzīga saule. Tajā pašā brīdī pār viņiem nogāzās karstums.
Mēnesi vēlāk, sēžot kopā ar draugiem pie pudelēm apkrauta galda Maskavā, restorānā Aragvi, Abajs atcerējās, kas ar viņu bija noticis Sultanbabā. Viņam vairs nebija šaubu: nevis šeit, Maskavā, bet gan tur, starp “artistiem”, klaidoņiem un ubagiem, zem Mirzabaja valšķīgi nežēlīgā skatiena bija atdzīvojies viņa patiesais “es”, kas ir brīvs no nemiera un nosacījumiem, neuzveicams un visvarošs. Viņš pēkšņi saprata, ka ir saticis apgaismotu meistaru.
“Mirzlieši” (Kā tas sākās)
Baumas par Mirzabaju aplidoja pilsētu N un tās apkārtni. Uz kolhoza Ļeņinisma ceļš ciematu Sestā brigāde sāka plūst dīkdieņi (tā viņus godāja Mirzabajs) – gan veselām grupām, gan pa vienam. Viņi atgriezās mājās spārnoti – kā mirzlieši. Pirmais uz Sesto brigādi aizbrauca Valentins.
Stāsta Valentins:
“Lidmašīna nosēžas Urgenčā, otrs punkts – Nukusa. Tas ir apmēram 150–200 km uz otru pusi. Pats interesantākais bija kas cits. Līdz tam es Āzijā nebiju bijis, bet vasara bija izdevusies, gandrīz 50 grādu karstums. Aizvilkos līdz pārceltuvei, tas ir krietns gabals, pārcēlos uz otru krastu, bet pulkstenis bija tikai viens dienā. Izrādījās, ka uz to pusi, kur man vajadzēja, nekāds transports principā nebrauc. Jāiet kājām. Savi 15 kilometri. Kas cits atliek? Gāju.
Tad lūk: es sāku kātot. Pēc kāda laika jūtu – nav ne ūdens, nekā, bet pa ceļu iet ēzelis ar oranžu mugursomu, tas ir – es. Visi uz mani skatījās no tālienes. Mugursoma bija oranža, bet tajā laikā oranžas mugursomas nepārdeva principā. Tās parādījās tikai pēc gadiem 15–20. Kad biju nogājis kādus piecus kilometrus, sapratu, ka man rēgojas kaut kas nelāgs un ka tūlīt būs ļoti slikti. Apsēdos ceļmalā, jo vienkārši fiziski nespēju paiet. Un lūk, pēc kāda laika pamostos, skatos: es esmu ēnā. Ēna dienas vidū, Āzijā, pašā vasaras karstumā – tā ir diezgan reta parādība. Paceļu acis un redzu: saulei aizstājies priekšā tāds mazs mākonītis. Tā arī visa anekdote. Sēžu, skatos uz to mākonīti, bet šis arī sēž un nekustas. Es tā kā nedaudz atjēdzos, sāku iet. Pēc kāda laika atkal apsēdos un sapratu, ka sēžu tajā pašā ēnā. Mākonītis nekļūst lielāks. Tā es arī aizgāju ar šo mākonīti līdz Sestajai brigādei. Visiem es šo epizodi nestāstu – skaidrs, ka to norakstīs uz sazin ko. Lūk, tas ir galvenais numurs. Tā ka viss pārējais atstāja uz mani lielu iespaidu.
Godīgi sakot, galīgi neatceros, kā pavadīju to nedēļu. Vispār atmiņā vienas vienīgas drumslas. Pirms manis tur vispār neviens nebija bijis. Pirms manis tur tikai Abajs bija pagrozījies un pazudis. Mirza pusstundu par mani paņirgājās, bet pēc tam viss aizgāja kā pa diegu. Kopā gājām uz Sultanbabu, ubagojām. Viņš lūdza žēlastības dāvanas un lika to pašu darīt arī man, zinātniskajam līdzstrādniekam. Pirmajās dienās tas bija pat ļoti patīkami. Nācās pakustēties. Āzijā neviens nesēž. Tur cilvēki kaut ko dara. Ja sēdēsi, Āzijā neviens tev neko nedos. Ir jāiet cilvēkiem klāt, jādarbojas, jālūdz, kaut kas jādabū. Tas ir pavisam kas cits nekā pie mums – uz ielas stūra sēdēt. Bija vien jāiemācās. Tas ir ļoti derīgi. Mani jau pirms tam bija apmācījuši tirgū puķes pārdot, tā ka kaut kāda pieredze bija.”
Uz turieni aizbrauca arī Dima ar brāli Vitaliju.
Abajs viņus sagaidīja uz perona, ģērbies mājas drēbēs, galvā dzeltena cepurīte, līdzīga mongoļu bruņucepurei, kuru, pēc viņa vārdiem, viņš bija saņēmis kā žēlastības dāvanu. Aizveda viņus kravas automašīnas kastē līdz aulam un aizbrauca.
Sestā brigāde, auls stepē, būdas, ariks. Uz apdrupušās būdas sliekšņa stāvēja Mirzabaja māte Apa – salīkusi, maziņa, ar kuprīti, kaut kas ar acīm. Paskaidroja ar žestiem: Mirza aizbraucis uz Sultanbabu. Viņi dzēra tēju.
Pēkšņi uzradās Abajs ar kravas mašīnu un piedāvāja aizvest viņus uz Sultanbabu. Sultanbabā ļaužu grupas pie kapiem piemin aizgājējus: tēja, plāceņi un plovs. Mirza sēdēja vietējo ielenkumā un runāja savā mēlē, nesaprotami. Bija jaušams, ka viņš šajā lietā bija godājams cilvēks, daļa no kapsētas, viņš viņus izklaidēja, lasīja musulmaņu lūgšanas, un cilvēki meta viņam naudu. Pie viņa vērsās kontekstā: palūdz par mani, svētais cilvēk (svētais muļķīti). Viņš lūdzās, ātri bērdams vārdus un likdams saprast: es to daru jūsu labā. Pēc Mirzabaja lūguma Dima arī mēģināja rādīt pantomīmu, un naudu sameta arī viņam – Mirza to savāca sev. Pēc tam uzradās kaut kāds priekšnieks, sāka braukt Mirzam augumā – viņš enerģiski atgaiņājās. Vakarā viņi atgriezās Sestajā brigādē.
Tā viņi dzīvoja pie Mirzas, kurš bija mēreni uzmanīgs un mēreni runīgs. Nākamajā dienā Abajs prasīja, cik kuram ir naudas. Viņam pateica. Tad viņš teica: izrēķinot laukā tik, cik vajadzīgs atpakaļceļam, vai jūs negribētu atdot visu naudu Mirzam? Tad jūs, dabiski, pāriesiet pilnīgā mūsu labvēlībā. Viņi, protams, gribēja. Un arī naudas viņiem nebija diez cik daudz.
Viss tika darīts pamatīgi. Atmiņā palika spēle ar šņabja pirkšanu: sak, jānoslēpj, cieminieki ieraudzīs, musulmaņi taču. Gāja uz veikalu. Ietina pudeli dvielī. Atnesa mājās. Dzēra, virsū uzkožot vīnogas. Atmiņā palika žagaru vākšanas ceremonija – krāsnij. Nepaspēja savākt ne četrus žagariņus, kā Mirzabajs paziņoja: pietiek, malacis, nogurt nedrīkst. Citu reizi būvēja tualeti: iesprauda zemē pāris klūdziņas, un atkal: pietiek, malacis, nogurt nedrīkst. Viss tika darīts ar lielu jēgu.
Kad viņi brauca prom, viņus silti pavadīja. Mirza viņiem teica: kamēr tiksiet līdz pilsētai N, viss būs labi, šurp braucāt uz savu risku un atbildību, bet atpakaļceļā jūs, kā saka, esat zem mūsu aizsardzības un jumta.
Mirzas gudrība
– Cik dīkdieņi būs Maskava, Ļeņingrada, cita pilsēta? (Par “dīkdieņiem” Mirzabajs sauca garīgos meklētājus.) Simt tūkstoši būs? – Mirzabajs jautāja Igoram.
– Simt tūkstoši būs, – atbildēja Igors.
– Kas būs, ja visi dīkdieņi no Maskava, Ļeņingrada, cita pilsēta atbrauks uz Sestā brigāde, kolhozs Ļeņinisma ceļš! Iedomājies? – un Mirzabajs izplūda smieklos.
Gāja viens kamielis, gāja otrs kamielis, gāja vesela karavāna. Pie Mirzabaja sāka nākt strīpām vien. Pēc Kastaņedas bija pienācis laiks interesei par vietējo eksotiku. Vieni devās uz Ulanudi pie Dandarona. Tie bija intelektuāļi, tā teikt, ideālisti. Citi – pie mistera Tamma Tallinas pievārtē, tie bija okultisti. Trešie brauca pie Mirzabaja. Tie bija skarbie reālisti.
Cik dīkdieņu sabija pie Mirzabaja divu gadu laikā? Droši vien simts, un ne viens vien. Neviens netika viņus skaitījis. Baumas par Mirzu zibens ātrumā aplidoja Krievijas dīkdieņu Lielo Sistēmu. Viņu dēvēja par senās, sākotnējās sūfiju Tradīcijas meistaru, kurš pārvalda cilvēciskā materiāla pārkausēšanas metodes. Tas bija savs, pašmāju Dons Huans, kuru nav skāris tropu džungļu idiotisms, pašu puika no dzimtās padomju skolas un pat, kā runāja, medaļnieks. Kolhoza Ļeņinisma ceļš ciemats Sestā brigāde pārvērtās par sūfiju Šambalu. Pār mīļotā vadoņa sējumiņa īpašnieku staroja pravieša Muhammeda baraka.
Mirza bija neloģisks, taču prasīja saprotamas lietas. Viņš zināja pusduci krievu vārdu, bet runāja saprotamā valodā. Viņš spēlēja uz parastajām cilvēku vājībām, tās nevienam nebija jāskaidro. Zaudēt atkarību no tām un saņemt svētīgo baraku gribēja katrs. Pat tas, kurš uzskatīja sevi par pilnīgu.
Ņemot vērā tālaika cenas, ceļojumu uz Vidusāziju varēja atļauties daudzi. Taču eksotika pārspēja visas cerības: dzīvais Kizilkuma tuksnesis, senā Karakalpakija, garīgais skolotājs ciema muļķīša un kapsētas idiota lomā, kurš vāc žēlastības dāvanas, viņa vienace māte – gatavā baba-jaga, viņu būda, viņu arčas koks, viņu karstums, viņu tikumi, viņu šņabis, viņu pasaule, tik pārliecinoša un nepretencioza, ka atlika tikai apslāpēt savu lepnību, dzert šņabi bez mitas un neiekrist vienkāršos slazdos, kas izlikti netikumiem: alkatībai, miesaskārei, rijībai, slinkumam.
Pieņemti tika visi, taču ne visi tika žēloti. Gadījās, ka reiz liela dīkdieņu pieplūduma laikā Mirzabajs lika izmazgāt un izžaut vienpadsmit dvieļus. Viesi, kas bija apēduši ne vienu vien suni mistiskā simbolisma jautājumos un naski uz interpretācijām, tūlīt pat nosprieda: tas nozīmē, ka starp simtiem šeit pabijušo tūristu ir tikai vienpadsmit īstu mācekļu. Pārējos viņš par saviem mācekļiem neuzskata.
Kad Mirzabajs, atbildot uz klauvējienu, atvēra savas būdas čīkstošās durvis un uzdeva bargi nežēlīgo jautājumu: “Tu – kas?” – ar viesa pirmo reakciju un pirmajiem vārdiem sākās neredzama spēle, kas jau no pirmās minūtes varēja būt neauglīga, bet varēja nozīmēt arī satikšanos. Ja cilvēks saprata, ka ir atbraucis tādēļ, ka grib uzzināt to, ko nezina, viņam parādījās nelielas izredzes. “Esmu šeit tāpēc, ka nezinu,” pastāvīgi skandēja Igors, vāļādamies zem milzīgajām Vidusāzijas zvaigznēm un turēdams vēderu – Mirza bija uzsūtījis viņam caureju. Un atbildi uz jautājumu “Tu – kas?” cilvēks aizveda līdzi, šķirdamies no Mirzas pēc dienas, pēc nedēļas, pēc mēneša. Cik kuram bija dots, tik tas arī nodzīvoja jaunajā telpā – Mirzabaja pagalmiņā – cilvēku, bet ne Allāha aizmirstajā Sestajā brigādē. Neviens tev nepievērsa uzmanību: vecā māte ņēmās ap krāsni, kaut kādi cilvēki nesa žagarus no stepes un ūdeni no arika, mazgājās pagalmā, sievietes kaut ko tīrīja, vīrieši dzēra tēju un stiepa no veikala pudeles vai no kaimiņiem – karstus plāceņus. Katrs bija aizņemts ar sevi un savu darāmo – notika tāda nesteidzīga Brauna kustība, ikdienišķa, nekādas samākslotības.
Taču tas tā bija tikai virspusē, tūristiem. Kam bija acis, tas redzēja: tā nav skola – neviens nevienu nemāca. Un kāpēc gan lai mācītu pieaugušus cilvēkus, pārsvarā zinātniekus ar grādu? Notika kaut kas cits: skolotāja telpā dīga jaunas dzīves asni. Cilvēku dvēseles – dažādās attīstības pakāpēs un visfantastiskākajās formās – tika pakļautas dzīvinošam apstarojumam un kā zāles stiebri, tārpiņi, vardītes, ķirzaciņas līkumoja, iztaisnojās, auga Mirzabaja lielajā, siltajā telpā.
Kaut kur pie Ošas
Abajs pirmais iznāca no psihenes un aizbrauca pie vecākiem uz Ošu. Kad izlaida Mirzabaju, Vasiļjevi iesēdināja viņu lidmašīnā un nosūtīja pie Abaja. Abajs aizveda Mirzabaju no Ošas uz ciemu – to pašu, kurā viņš kaut kad bija saņēmis iniciāciju no gaiļa.
Pie Mirzabaja uz ciemu Ošas pievārtē devās: Valentins ar Virginiju, Talgats ar sievu, uigurieti Veneru, Pestrjacovs ar karatistu kompāniju, sievietes. Drīz vien tur uzradās arī Vasiļjevu laulātais pāris un Igors. Pēdējā atlidoja Laura.
Tā bija ārprātīgā 1984. gada vasara. Plosījās saule. Tika atlaistas vaļā visas bremzes, un vilciens lidoja uz Mēnesi. Viņi dzēra izmisīgi, ar iedvesmu, sievietes gāja riņķī un pa apli. Aizsākās otrais, trešais, piektais, sestais, divdesmitais alkohola spirāles aplis. Reti kurš atcerējās, kur atrodas, un saprata, kas notiek. Vilciens karājās virs bezdibeņa, bet neviens neliecās laukā pa logu: izkritīsi – kaulus nesalasīsi.
Mirzabajs arvien vēl bija interesants, taču jau stipri pabalējis. Formāli viņš joprojām vadīja orģijas, bet faktisko varu sen jau bija pārņēmis Abajs. Abajs ņēma savās rokās visas naudas lietas un vadīja Mirzu. Visa Pestrjacova banda pakļāvās Abajam. Kurš gan no viņiem domāja par varu – izņemot Abaju!? Viņā bija parādījies kas jauns, kā dēļ ar viņu vairs nebija iespējams sarunāties; viņa balsī, ieslīpajā galvas pagriezienā bija salasāms – viņš ir cilvēks, kurš zina. Tas, kā viņš tagad redzēja notiekošo, kļuva neinteresanti un nepieņemami, viņa redzējums kļuva šaurs, mērķtiecīgs, viņā nebija nekā no tā, kāds viņš bija agrāk. Cilvēks gāja uz mērķi. Parādījās zināšana, ka viņš visu redz un saprot. Bija jūtams, ka viņš zina, un zina visu līdz galam. Un āmen: viņš jau vairs nebija atdalāms no tā, ko zina.
Tajās dienās starp Valentinu un Talgatu izveidojās tā saikne, kas vēlāk, iespējams, izglāba dzīvību Valentinam un iegrūda nāvē Talgatu. Viņi abi izvairījās no dzerstiņiem un riņķa attiecībām. Talgats Abajam tieši tā arī pateica: “Man ir sieva, es viņu mīlu, pārējais man nav vajadzīgs.” Abajs to pieminēja.
Abajs un viņa zvaigzne
“Sākas jauna nodaļa – manējā. Tur pie Ošas es biju saimnieks, visa tā situācija tur bija manējā. Es darīju, ko uzskatīju par vajadzīgu, un neviens man neteica ne vārda. Bet es gribēju sagraut to visu lupatās. Tāpat es savulaik sagrāvu Mirzabaja māju, bet viņi tik stāvēja un skatījās.
Tagad, kad bija izgāzusies ideja par institūtu, Mirzabaja mītu vajadzēja aprakt uz visiem laikiem. Nokaut iedīglī. Parādīt visiem, kurš te ir saimnieks. Visai manis radītajai sistēmai bija jāsāk griezties ap mani. Taču pārslēgšana bija jāveic akurāti. Sagraut veco mītu un iesakņot jaunu. Vispār šāds darbs tiek veikts psī laukā, kas cilvēkam ar neapbruņotu aci nav saskatāms. Kāds teicis: tam, kurš tiecas pēc uzvaras, ir jādarbojas neredzamajā dimensijā. Reti kurš to prot. Es protu.
Es savērpu visu to Ošas balagānu. Vecais ēzelis neapjēdza, kas notiek. Visi pārējie zaudēja jebkādu kontroli. Visas skrūves tika atlaistas, un vilciens lidoja turp, kurp es to vadīju. Tagad no sistēmas pāri palikušas tikai sadilušas skrūvītes un atsperītes. Nav pasaulē tāda meistara, kurš varētu salikt šo pulksteņa mehānismu no jauna.
Vecais man vairs nav vajadzīgs. Visādi mēsli no mums arī atbiruši. Tajā pašā laikā es esmu izdresējis savus samurajus. Viņiem vēl priekšā smalks juvelieru darbiņš. Pestrjacovs, lai slavēts Allāhs, to saprot. Kungs, kā es viņus ienīstu. Es daru visu, lai viņi uzdauzītu man mūli, bet šie mani pielūdz kā dievu.”
Lieta nr. 07-2-021-86
Lieciniece R.: 1985. gada 10. februāra vakarā pie Valentina ieradās Abajs, Talgats, Griša un Ivans. Viņi izdzēra daudz šņabja un šampanieša. Abajs gribēja izprovocēt kautiņu, bet Talgats viņu neatbalstīja. Valentins izdzina ciemiņus ārā. Uz sliekšņa Valentina sieva paķēra Talgata cepuri un aizskrēja. Viņš dzinās tai pakaļ un atrāvās no pārējiem. Atgriezās mājās viens agrāk par pārējiem. Puiši nolēma viņu piekaut par to, ka viņš viņus nodevis. Viņu sāka sist pēc Abaja komandas – Griša, Ivans un Pestrjacovs. Vēlāk sitējiem pievienojās arī Abajs. Viņu sita četras stundas ar pārtraukumiem. Mirza iesita četras reizes ar dūri. Sita ne tikai Talgatu, bet arī Nijolu, Abaja līgavu. Talgats nomira ap 11 no rīta.
Jautājums: Kas ir Mirzabajs?
Atbilde: Mirza ir duvana (nabags).
Mirzabajs: Es esmu dervišs, bet pašlaik neesmu dervišs. Cilvēki brauca pie manis izlūgties svētību. Es svētīju – un man deva naudu. Agrāk es biju dervišs svētajā vietā Sultanbabā, bet pirms trim gadiem milicijas pārstāvji man aizliedza tur uzturēties, un kopš tā laika es tur neeju... Ar Abaju es iepazinos Sultanbabā... Uz pilsētu N mani izsauca Abajs. Es negribēju braukt. Tad viņš atsūtīja pie manis R., viņa atbrauca man pakaļ, atveda 2000 rubļus, un mēs aizbraucām. Tas bija 15. septembrī, bet 19.–20. mēs jau bijām N... Es vedu līdzi 29 krājgrāmatiņas, uz katras no tām bija 1000 rubļu, un bez tam arī visu skaidro naudu. Negribēju atstāt to mājās, ka nenozog. Paņēmu līdzi arī veco māti, jo nebija kam viņu atstāt... 1984. gadā Nukusā mani pārbaudīja KGB darbinieki. Bloknotu ar visu to cilvēku vārdiem un adresēm, kuri pie manis mēdza braukt, viņi man atņēma.
Jautājums: Kāpēc jūs bijāt vajadzīgs Abajam?
Atbilde: Abajs ir Padomju Savienības galvenais dervišs. Cilvēki dod naudu vai nu man, vai Abajam. Abajs ir galvenais cilvēks Biedrībā, viņš vāc naudu. Biedrībai ir punkti daudzās Padomju Savienības pilsētās... Es varu paredzēt nākotni, ārstēt. Es esmu tabibs – iedarbojos uz cilvēkiem nevis ar zālēm, bet psihiski. Pie manis brauca cilvēki no dažādām pilsētām, es viņus pieņēmu, es viņiem jautāju: “No kura cilvēka jūs esat?” Ja viņi bija no kāda Biedrības biedra, es viņus pieņēmu, ja ne – sūtīju atpakaļ. Sievietes, kas brauca pie manis, kļuva par manām sievām. Es pielietoju hipnozi, psihisko iedarbību, masāžu, pēc tam stājos ar viņām dzimumattiecībās. Vīrieši veica man masāžu, bet es viņiem ne... Abajs izsauca mani uz pilsētu N, lai cilvēki uzzinātu par manu atbraukšanu un atdotu viņam naudu. Es noņēmu viņiem psihisko spriedzi, ar sievietēm stājos dzimumattiecībās. Atnāca arī V., viņa man neatdevās, un es viņu aizdzinu. Ārstēju es, bet naudu savāca Abajs. Viņš pats man deva naudu... Abajs, Griša, Ivans aizbrauca pie Valentina pēc parāda, 2–3 tūkstošiem rubļu. Viņš bija man parādā, bet naudu neatnesa, un es aizsūtīju viņus parādu atgūt. Aizsūtīju četrus – ja neatdod, lai piekauj. Talgatu sūtīju viņiem līdzi kā stipru puisi. Valentins ir mūsu Biedrības biedrs, viņš vāc naudu pilsētā N un Ļeņingradā. Viņš to dara kopā ar Igoru K. Ja viņi atved mazāk par 1000 rubļiem, mēs viņus sitam. Valentinam es teicu, lai atnes trīs tūkstošus, bet viņš neatnesa. Puiši nevarēja piekaut Valentinu. Talgats atgriezās no viņa viens... Valentins ar puišiem sita mūsējos, bet Talgats tajā laikā bija tualetē. Vēlāk visi atnāca piekauti un bez naudas... Es teicu Talgatam: “Labāk būtu laidis biksēs, mēs tev jaunu uzvalku būtu nopirkuši.” Par to mēs sitām Talgatu... Sitām pa vairākiem lāgiem, ar pārtraukumiem. Kad redzēju, ka Talgats mirst, arī es sāku sist viņu ar dūrēm. Es situ tāpēc, ka baidījos, ka citi mani uzskatīs par gļēvuli un nogalinās.
Jautājums: Kas ir Talgats?
Atbilde: Talgats ir Abaja skolnieks, viņam bija Abajam jāatved 2–3 tūkstoši, bet viņš atveda 700 rubļus... Mūsu Biedrībai ir biedri Horezmā, Urgenčā, Rīgā, Tallinā, Odesā, Maskavā, Taškentā, Doņeckā... Nav tikai Baltkrievijā... 1984. gada vasarā Valentins man atsūtīja paciņu un 200 rubļus. Viņš maksāja arī Abajam. No augusta viņš pārtrauca maksāt naudu... Abajs paņēma līdzi Talgatu, lai tas piekauj Valentinu. Kautiņa laikā Valentina sieva paķēra Talgata cepuri un aizskrēja. Viņš dzinās tai pakaļ un neatgriezās. Viņš atgriezās mājās... Abajs iedeva Nijolai nazi un teica, lai nogriež Talgatam galvu. Viņa to neizdarīja, un viņu piekāva... Abajs lika sist Talgatu A. un V., pie kuriem mēs dzīvojām... Abajs ir galvenais skolotājs. Viņam bija vēstule no žurnāla Ogoņok redaktora, un viņš pētīja dervišus. Es pats biju dervišs. Es ticu Bībelei un Ļeņinam. Vispirms bija Buda, pēc tam Ļeņins. Abajs ir Ļeņina darba turpinātājs.
Jautājums: Kādu lomu spēlēja alkohols un sekss?
Atbilde: Dzērām prieka pēc. Cik kurš var. Mēs devām padomu nepiedzerties. Stājāmies dzimumattiecībās ar sievietēm tikai ar viņu piekrišanu. Es visiem devu padomu nekautrēties citam no cita. Pēc mana padoma vīrieši un sievietes kopā pliki peldējās Amudarjā.
Jautājums: Par ko Valentinam bija jādod jums nauda?
Atbilde: Es esmu skolotājs, bet Abajs ir galvenais skolotājs. Nauda ir skolotāja materiāls. Bez tās nekas neiznāk. Lai mācītu, vajadzīga nauda. Lai lidotu ar lidmašīnu, vajadzīga nauda.
Fragmenti no grāmatas A. Rovners “Atceroties sevi”. Penza: Zolotoje sečeņije, 2010 (Ровнер, А. Вспоминая себя. Пенза: Золотое сечение, 2010)
Tulkojis Valdis Ābols
Paņemiet jebkuru eņģeļu vārdnīcu
Dievs, māksla un meitenes
Dzīve bez Dieva
Vakariņas ar idiotiem