Debesu manna Mozum

Izraēlas zinātnieks paziņojis, ka Mozus, saņemot desmit baušļus Sīnāja kalna virsotnē, atradies psihedēlisko vielu ietekmē.

smh.com.au

Reliģiskā pieredze bieži līdzinās psihedēliskajai. Un bieži arī nelīdzinās. Tā kā par otru apgalvojumu nav daudz, ko teikt, gribētos nedaudz uzmanības veltīt pirmajam.

Vidējais reliģijas patērētājs savā ziņā ir līdzīgs vidējam apreibinošo vielu patērētājam: institucionalizētā reliģiozitāte, kur ļaudis kulta celtnēs veic noteiktus reliģiskus rituālus, diezgan vienkārši ir salīdzināma ar legalizētām narkotiskajām vielām, piemēram, alkoholu un tabaku, kas bez kādas piepūles nopērkamas veikalā. Cilvēks, kas apmeklē svētdienas dievkalpojumu, kura vēstījums nereti pat nav īsti reliģisks, bet gan sekulārs, ar sociālu ievirzi, ir tikpat tālu no tiešas un nepastarpinātas reliģiskas pieredzes kā pudeļu alus baudītājs no iesala darīšanas un alus brūvēšanas alķīmiskās ekstāzes. Pats par sevi šis fakts nav ne labs, ne slikts, tas tikai apliecina, ka cilvēka pieredze pakļaujas vieniem un tiem pašiem paraugiem, ļaujot masām izdzīvot kopīgus uzvedības modeļus, tomēr tas var arī nenozīmēt pārdzert jēgu saviesīgā pasākumā vai sākt publiskā reliģiskā pasākumā runāt mēlēs.

Taču vienmēr atrodas kāds, kas piedzeras. Un vienmēr atrodas kāds, kas ļaujas reliģiskai ekstāzei. Lai nu paliek dzērāji, tie izgulēsies. Taču personas, kuras spēj izjust reliģisku ekstāzi, ir interesantas no pētniecības viedokļa, it īpaši, ja aizdomājas par psihedēliju – nosacīti varētu teikt, ka tā ir garīga pieredze, kas tiek gūta, izmantojot noteiktas “atslēgas”, piemēram, sēnes, augus vai ķīmiski sintezētas vielas.

Ekstāze ir kārojama lieta, pēc tās tiekušies gan mistiķi, gan ciema idioti. Nošķiramas divas nometnes: vieni apgalvo, ka reliģiska pieredze vispār, un ekstāze jo sevišķi, ir iespējama pati par sevi, bet otrās nometnes pārstāvji apgalvo, ka pat tad, ja tas ir iespējams, tomēr ikviens var iesoļot Māras pilnā istabiņā vai piedalīties dievu apspriedē Sīnāja kalnā, ja baudījis kādu no vielām, ko mēdz dēvēt par halucinogēniem.

Tas, par ko abu nometņu pārstāvji strīdas mazāk, ir nevis pats pieredzes gūšanas veids vai vielu lietošana, bet gan pieredzes saturs. Ja kāds apgalvo, ka ir redzējis degošu ērkšķu krūmu, no kura uzrunājis dievs, skeptiķiem ir pamats smīnēt, jo ebreju Bībeles tekstā minēts, ka dievs tā mēdz rīkoties. Skeptiķiem piederas būt pārliecinātiem, ka indivīds neko unikālu piedzīvot nespēj, jo jebkura reliģiska pieredze ir tikai atkārtošanās, senas, tekstuāli fiksētas pieredzes variācija, absolūti nenozīmīga citiem, izņemot pašu indivīdu. Taču ko darīt gadījumā, ja kāds sīkumos atstāsta savu sarunu ar Ēģiptes faraonu, apraksta ciemošanos uz Mēness vai arī piedalīšanos orģijās ar īstām viduslaiku raganām? Teikt, ka cilvēks ir traks? Apgalvot, ka viņam tikai licies? Aizbildināties, ka pārdzīvotais ir tikai vēlmju projekcija? Tomēr šie piedzīvojumi liecina par realitāti, kas ir īsta un nekontrolējama, un nav svarīgi, kur īsti tā atrodas – prātā, nervu galos vai arī kādā patstāvīgā esamības dimensijā.

Reliģijas zinātnieku aprindās psihedēliskā pieredze parasti netiek apšaubīta, runājot par Latīņamerikas iedzimto reliģiskajiem rituāliem, ziemeļu tautu šamaņiem vai vēdisko kultūru. Jo tālāk no Rietumu pasaules reliģijām, jo šāda pieredze šķiet ticamāka, it kā pārpasaulīgā pasaule būtu iespējama tikai tur, kur skan bungas, kūp sēņu tēja, smaržo zāļu un liānu uzlējumi, kur paši dievi gatavo un pasniedz dziru, kas atdara apziņas vārtus. Tālab, ja kāds pētnieks piepeši apgalvo, ka ebreju Mozus Sīnāja kalnā ēdis sēnes un barojis ar tām izraēliešus, šis fakts tiek publicēts ziņu portālos, lai ļaudis varētu par to pašausmināties.

Patiešām, pateicoties izkoptai tek­stu tradīcijai, lielajās Rietumu reliģijās – jūdaismā, kristietībā un islāmā – nelegālām vielām atvēlēta tikpat margināla vieta kā dabas pasaulei. Bībeles skatījumā augu valsts aprakstīta kā pieliekamais, iedalot ēdmaņas augu un dzīvnieku kategorijās, kā arī pie viena noraidot aizraušanos ar grādīgiem dzērieniem. Ne vārda par sēnēm. Turklāt vienmēr tiek pieņemts, ka laika gaitā teksts ticis rediģēts un mainīts vai papildināts, tādēļ šaubu pārņemtajam pārpasaulīguma meklētājam vienmēr ir brīv domāt, ka norādes uz noslēpumaino kādā pagātnes brīdī ir vienkārši ļaunprātīgi izdeldētas no teksta.

Kopš psihedēliskās revolūcijas laikiem septiņdesmitajos pieejams arvien vairāk pētījumu, kas apraksta šo specifisko pieredzi, tādēļ pētnieki nav vairījušies meklēt līdzīgus modeļus arī šajā it kā slēgtajā, rediģētajā un no nevēlamas un neinstitucionalizētas iejaukšanās sargātajā reliģiskajā tradīcijā. Jeruzālemē Ebreju universitātes kognitīvās psiholoģijas profesora Benija Šanona atziņa, ka ļaužu dzirdētais Sīnājā ir tiešs pierādījums psihoaktīvu vielu lietošanai, ir tikai kārtējais hipotētiskais pieņēmums veselā ideju straumē. Viņš norāda arī, ka pats redzējis degošu ērkšķu krūmu, vienlaikus piebilstot, ka netic pārdabisku spēku pastāvēšanai, tādējādi viņš nonāk to pētnieku skaitā, kas uzskata, ka psihoaktīvas vielas izraisa tikai ārējus efektus, nevis padara pieejamus dziļākus apziņas slāņus vai arī ļauj apjaust transcendentu esamību. Papildus daudziem citiem pieņēmumiem Šanons piemin to, ka Sīnāja tuksnesī aug divi augi – akācijas koks un krūms Peganum harmala –, kuru molekulārais sastāvs ir ārkārtīgi līdzīgs Amazones baseina indiāņu rituālos lietotajiem halucinogēniem. 

Arī citi pētnieki norādījuši, ka Sīnāja tuksnesī notikušas dīvainas lietas. Atsaucoties uz debesu mannas brīnumu, ko senie izraēlieši saņēma kā debesu dāvanu bada remdināšanai, Izraēlas profesors Dans Merkurs apgalvo, ka šī manna nav nekas cits kā enteogēns augs, proti, augs, kam ir psihoaktīva iedarbība un kas tradicionāli izmantots reliģiskos rituālos. Arī veids, kā izraēliešiem tas tika pasniegts, atgādina, viņaprāt, klasisku iniciāciju psihedēliskas vielas lietošanā – adeptiem tiek pasniegta substance, sniegts iedarbības raksturojums, kam seko īpaša pieredze, šajā gadījumā mākonī parādās dievība. Mannas gadījumā aktīvā viela ir bijusi līdzīga dabiskas izcelsmes lizergīnskābes dietilamīdam, kas nereti sastopams sēnītē, kas parazitē uz graudaugiem.

Lai arī iespējams rast vēl vairāk psihedēliskās un reliģiskās pieredzes paralēļu un arī Bībeles tekstā norādīts uz vēl citām vielām (piemēram, šittīm koku, ko izmantoja kvēpināšanai un kas priekšmetu uzskaitījumos minēts līdzās dārgmetāliem), manuprāt, svarīgāks ir nevis jautājums par vielām, bet pieredzi, kas tiek gūta, izmantojot vai neizmantojot kādas vielas. Ja nepastāv ārpusvieliska realitāte, tad arī psihedēliskā kultūra ir tikai apreibināšanās, kas neatver durvis uz paralēlu pasauli. Bet ja tajā pusē kāds ir, tad ir vienalga, vai Mozus ir vai nav sēne, viss tāpat ir viens.