Daces Rukšānes 10 sajūtas

Man lūdza nepieminēt seksuālās. Manuprāt, lielākā daļa izjūtu, ja vien tās ir pietiekami spēcīgas, atspoguļojas fiziskajā ķermenī. Man ir ļoti jūtīgs ķermenis. Es pat varētu teikt — mans ķermenis ir viena vienīga erogēnā zona. Vai daudzu sīku erogēnu zoniņu apkopojums. Spēcīgām emocijām ir ļoti grūti izvairīties, lai netrāpītu kādā no tām. Freids nav mans elks, un sekss nav manas dzīves vienīgais piepildījums, bet es pacentīšos... nepieminēt vārdus “sekss”, “orgasms”, “loceklis” utt.

1. Tā sajūta, kad aizkavējas mēnešreizes. Vienalga — vai vēlos palikt stāvoklī, vai nē. Tā nedēļa — asiņošanas vēl nav, bet grūtniecības testam mazliet par agru. Ārprāta neziņa, nav iespējams sakarīgi padomāt ne par ko citu, jo būtībā tas, ko tu uzzināsi pēc nieka septiņām dienām, var neatgriezeniski izmainīt visu dzīvi. Es nezinu, kā tieši jūtas uz nāvi notiesātais, gaidot savu spriedumu, kuram nav noteikts konkrēts datums, bet, šķiet, ka tieši tādās dienās es varētu vislabāk saprast viņu. Visā ķermenī, it sevišķi galvā.

2. Prieka un vainas apziņas kokteilis, kurš pārņem mani no pleciem līdz pakrūtei katru reizi, kad ieraugu TO suni pie savas mājas. TAM sunim pirms diviem gadiem nomira saimnieks — tagad viņš katru dienu guļ pašā ielas vidū uz bruģa un smaida. Prieks par to, ka VIŅU brīnumainā kārtā nav sabraukusi neviena mašīna. Vainas apziņa par to, ka es kārtējo reizi esmu izsviedusi atkritumu kastē gaļas atgriezumus.

3. Dažreiz apguļoties gultā un cenšoties atbrīvoties no domām (aiz astes pievelkot, to varētu nosaukt par meditāciju — ha, ha!), man šķiet, ka nesamērīgi palielinās vai samazinās kāda no ķermeņa daļām — parasti tās ir rokas. Pavisam nesen tie bija acu zobi — nu, ilkņi. Tur ir apbrīna — ohoho! Šausmas — ja nu patiešām? Un patīkami kņudinošas bailītes vēderā — ar ko tas beigsies, ja es ļaušos šīm sajūtām līdz galam, ja neizkustēšos, ja neizdvesīšu ne skaņu?

4. Šausmīgā bezspēcība ceļgalos un saules pinumā, ieejot Grāmatnīcā. Es ļoti labi zinu, ka man ir jāsamaksā par dzīvokli, elektrību, jānopērk bērniem burtnīcas un vakariņām gaļa. Tomēr pie kases nolikto grāmatu kaudzīte aug prātam neaptveramos ātrumos, un es tur neko nevaru padarīt. Neko…

5. Sašutums, kad izlasu kādā grāmatā sevis nupat izdomātu frāzi. Es, es to izdomāju! Nu, kāpēc to esi pierakstījis tu, ko? Žņaudz rīkli un neļauj elpot. Īss, bet spēcīgs mirklis, kamēr saproti, ka nekas jauns nav iespējams. Arī tā ir bezspēcība.

6. Lielās Dzīves sajūta gurnos, kad braucu pie stūres svešai mašīnai pa platu šoseju — mūzika uz visskaļāko, ar kāju situ līdzi takti pa gāzes pedāli un skaļi auroju līdzi dziesmas vārdus. Aizmugurē braucošie steidzīgi jūk prātā. “Koņečno žalko pacana, no eto on streļal v meņja...” [1. Protams, žēl puiša, bet tas bija viņš, kas uz mani šāva… (krievu val.)]Mmm...

7. Spējš kauns vaigu muskuļos un kakla ādā, kad, sūcot saldējuma kokteili, nepamanu, ka tas jau beidzies, un sanāk skaļi nošļurkstināties. Tad vēlreiz, jo gribas taču pārliecināties, ka kokteilis patiešām beidzies. Parasti tas notiek laikā, kad kafejnīcā maina kompaktdiskus. Neviens jau neskatās, bet šķiet, ka visi nodomā “Fū, labi, ka es neesmu viņas vietā...”

8. Izbailes līdz papēžiem, kad, atrodoties guļamistabā, dzirdu mūsu vecākās meitas nopietno paziņojumu: “Un tagad mēs izdursim tev actiņas!” Un milzīgais atvieglojums pakausī, kad, ieskrējusi virtuvē, redzu, ka viņa māca jaunākajai ar kokteiļsalmiņu izveidot piparkūku zivtiņai actiņas.

9. Dusmas zobos un smaganās, kad, satiekoties ar sen neredzētu paziņu, viņš vai viņa izsaucas: “Vai, tu gan esi tieva!” Vai tas skaitās pieklājīgi? Ja es, uzrunājot apaļīgu cilvēku, teiktu: “Vai, tu gan esi resns!”, mani nosauktu vismaz par nepieklājīgu. Kāpēc tāda diskriminācija?

10. Kad viņš mani glāsta un saka mīļus vārdus — bauda katrā ķermeņa šūnā... Ak, bet tas jau laikam ir par to pašu seksu... Nu, piedodiet. Arī tā ir viena no manām baudām — nesekot norādījumiem vārds vārdā.