Citplanētieši un divkoši

“Krievijas Valsts domes deputāts Andrejs Ļebedevs aicinājis Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu lūgt Kalmikijas prezidentam Kirsanam Iļumžinovam sniegt paskaidrojumus saistībā ar viņa izteikumiem par to, ka viņš stājies kontaktā ar citplanētiešiem. Kādā nopietnā intervijā Iļumžinovs bez redzamas ironijas atzinis, ka 1997. gada 18. septembrī viņu nolaupīja citplanētieši. Pēc 26. aprīlī pārraidītās intervijas noskatīšanās Ļebedevs uzrakstījis vēstuli Medvedevam, paužot bažas, ka Iļumžinovs varējis atklāt citplanētiešiem slepenu informāciju. Saskaņā ar Iļumžinova apgalvojumiem, viņš nolaupīts pa caurspīdīgu cauruli, kas bija piestiprināta pie viņa Maskavas dzīvokļa balkona. [..] Citplanētieši esot arī izrādījuši savu kosmosa kuģi, un pēc sarunas viņš atgriezies dzīvoklī."

LETA, 2010. gada 6. maijā

Uzzinājis, ka interesējos par to, vai saziņa ar ārpuszemes civilizācijām var apdraudēt valsts drošību, labs draugs ieteica ielūkoties Annes Aplbaumas grāmatā “Gulags: padomju nometņu vēsture”. Šis Pulicerabalvas laureātes darbs pirms vairākiem gadiem iznāca arī latviski. Draugs tur bija izlasījis, ka 1937. gadā, Lielā terora laikā, kāds padomju ierēdnis ticis apvainots un sodīts “par sakariem ar citplanētiešiem un divkošiem”. Minēto vietu Aplbaumas darbā atradu, diemžēl pēc salīdzināšanas ar oriģinālu un krievu tulkojumu nācās vilties.

Kaut arī 30. gadu represijām bija raksturīgas fantastiskas apsūdzības spiegošanā, tomēr šajā gadījumā runa acīmredzot bija par kļūdu latviešu izdevumā. Mūsu tautieša Eduarda Bērziņa – čekista un Kolimas ieslodzīto nometņu izveidotāja – pakļautībā esošais Magadanas slimnīcas galvenais ārsts, pēc visa spriežot, ticis apsūdzēts sakaros ar tiem “aliens”, kas latviski atveidojami kā “ārzemnieki”, nevis “citplanētieši”. Tomēr fakts, ka tulkotājai ticamāks bija šķitis otrais variants, kas turklāt nebija labots arī redakcijā, izraisīja pārdomas par vietu, kādu mūsu apziņā 21. gadsimta sākumā aizņem hipotētiskās būtnes no kosmosa.

1898. gadā Herberts Velss sarakstīja romānu “Pasauļu karš” par marsiešu iebrukumu uz Zemes. 1938. gadā jaunais amerikāņu aktieris Orsons Velss radiostacijā CBS pārraidīja tik reālistisku šā romāna iestudējumu, ka liela daļa klausītāju noticēja citplanētiešu invāzijai un krita panikā. Kopš tā laika ārpuszemes civilizāciju tēma fantastikas literatūrā un kinofilmās tiražēta neskaitāmas reizes, bet šim faktam pašam par sevi nevajadzētu atstāt īpašu iespaidu uz mūsu uzskatiem par svešo būtņu eksistenci. Šķiet, ka pēc filmām par Odiseja klejojumiem vai Saurona varenības gredzenu lielākā daļa cilvēku nesāk nopietni pārdomāt sengrieķu dievu un hobitu eksistenci mūsdienu pasaulē. Un diez vai vēsturiska pētījuma lasītājs par ticamu uzskatītu apgalvojumu, ka Staļina laikos kāds represēts par sadarbību ar raganām. Citplanētiešiem acīmredzot ir cits statuss, kas izpaužas gan apgalvojumos par “lidojošo šķīvīšu” novērojumiem, gan sazvērestību teorijās par ārpuszemes civilizāciju pēdu slēpšanu, gan versijās par kosmosa ieceļotāju lomu cilvēces vēsturē un dažādu pagātnes kultūras pieminekļu radīšanā. Paziņojot par viesošanos uz citplanētiešu kuģa, ekscentriskais Kalmikijas un Starptautiskās šaha federācijas prezidents Iļumžinovs atstāj uz klausītājiem nopietnāku iespaidu nekā pēc apgalvojuma, ka sastapies ar deviņgalvu pūķi un to uzveicis.

Saskaņā ar dažādām liecībām par citplanētiešu iespējamo viesošanos uz Zemes, iezīmējas divas galvenās lomas, kādas tiem tiek piedēvētas: citplanētietis-agresors un citplanētietis-misionārs. Sīkāk iepazīstoties ar Iļumžinova versiju par viņa nolaupīšanu [1. Iļumžinovs par to stāstīja Krievijas TV “Pirmajā kanālā”, intervijā ar Vladimiru Pozneru: www.youtube.com/watch?v=haRZ7v7qhsg.], jāsecina, ka viņa sastaptās būtnes drīzāk pārstāvējušas otro tipu. Dzeltenos skafandros tērptie humanoīdi kopā ar Kalmikijas prezidentu devušies uz kādu planētu pēc aparatūras un izskaidrojuši, ka tiem vēl nav pienācis laiks iepazīstināt cilvēci ar savu eksistenci masu saziņas līdzekļos, jo mēs vēl neesot gatavi šāda līmeņa kontaktiem. Viņi arī respektējuši Iļumžinova vēlmi doties uz jaunatnes pašpārvaldes nedēļu Kalmikijā un savlaicīgi nogādājuši viņu atpakaļ Maskavas dzīvoklī. Savukārt deputāts Ļebedevs izteicis aizdomas, ka svešinieku nodomi varētu nebūt tīri un ka zem laipno sarunbiedru maskas var slēpties savtīgi kolonizatori.

Pamatnosacījums gan “agresora”, gan “misionāra” pieejai ir kopīgs un no mūsu loģikas viedokļa labi saprotams. Ja jau kosmisko civilizāciju pārstāvji spējuši atkļūt līdz Zemei laikā, kad mūsu pašu izgatavotās ierīces pārvietojas tikai Saules sistēmas robežās, tad acīmredzot viņi ir daudz attīstītāki par mums ar visām no tā izrietošajām sekām. Cilvēces vēsturē tehnoloģiju pārākums saskarsmē ar citas kultūras pārstāvjiem izmantots diviem galvenajiem mērķiem – “svešo” pakļaušanai vai asimilācijai savā kultūras telpā, daudzkārt arī abiem mērķiem vienlaikus. Citas iespējas – godīga tirdzniecība, zinātniska izpēte, kādas pašu neatklātas vai laika gaitā pazaudētas gudrības meklēšana – sastopamas krietni retāk.

Piemēram, nav gadījies dzirdēt par ārpuszemes civilizāciju pārstāvjiem, kas būtu ieradušies pie kādas reliģijas pārstāvja ar vēlmi pieņemt viņa ticību. Tāpat arī parasti tiek ignorēti apsvērumi, ka paši jēdzieni “attīstība”, “agresija”, “misija”, “spiegošana”, “valsts drošība” u.tml. varētu būt tikai cilvēku sabiedrībai raksturīgi un nebūt ne attiecināmi uz citām saprātīgas dzīvības formām.

Šajā sakarā interesants ir arī jautājums par principiālu iespēju sazināties ar citām dzīvības formām abām pusēm saprotamā veidā. Kirsans Iļumžinovs intervijā apgalvo, ka citplanētiešu komunikācija ar viņu notikusi domu līmenī, un mums nav pamata viņam neticēt. Tomēr pat mūsu planētas sugu daudzveidības ietvaros saziņa starp dažādām sugām ir ļoti apgrūtināta vai pat neiespējama, un ar nopietnām savstarpējas izpratnes grūtībām saskaras arī cilvēki, kas pārstāv dažādas kultūras un valodas. Ik pa laikam presē gan lasītas ziņas par zinātnieku grupām, kas noraidījušas kosmosā pēc iespējas vienkārši kodētu informāciju par mūsu domāšanas formām – piemēram, par loģikas kārtulām vai Pitagora teorēmu, kas pietiekami attīstītam saprātam it kā ļautu izdarīt secinājumus par cilvēkam raksturīgo pasaules uztveri. Skeptiķi šajā sakarā gan min kuriozus faktus, kad šādi šifrētu informāciju viena zinātnieku grupa pārraidījusi citai un tā pat pēc ilgākiem pūliņiem un datorapstrādes nav tikusi skaidrībā par vēstījuma saturu. Pat ja pieņemam, ka citplanētieši šīs saziņas problēmas ir sekmīgi atrisinājuši un mūs lieliski izprot, mums nav un nevar būt nekādas garantijas par viņu mērķu “draudzīgumu”, “naidīgumu” vai pilnīgu nesavietojamību ar kādu no šiem jēdzieniem.

Neatkarīgi no tā, vai Iļumžinovs un Ļebedevs paši tic saviem izteikumiem vai tikai spēlējas ar masu saziņas līdzekļu un politisko institūciju piedāvātajām iespējām, viņu aplūkotajam tematam ir sakars ar valstu un to iedzīvotāju drošību. Citplanētiešiem piedēvētie mērķi un uzvedības modeļi ataino lomas, kādas attiecībās starp dažādām kultūrām vēlas uzņemties paši cilvēki. Kad pārstāsim būt “agresori”, “misionāri” vai divkosīgi spēlēt abas lomas, visticamāk, arī ārpuszemes civilizāciju pārstāvji liks mūs mierā.