Caurmērā piektā doma

"Lasot ievadreferātu Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī, nevarēju iedomāties, ka mēs nenosargāsim Latvijas vizītkarti un tēla atstarotāju tālās pasaules jūrās un okeānos - rūpnīcu VEF, kā arī tās dabiskos pavadoņus - Radiotehniku un Alfu un ka mums būs jāeksistē ne vien bez ekskluzīvas kvalitātes un eksportējama elektroniskās rūpniecības produkta, bet jāiztiek arī bez latviešu (un Latvijas) inženiertehniskās domas līdzdalības nacionāla līmeņa ikdienas diskusijā par mūsu nācijas perspektīvu Eiropas un visas pasaules konkurencē."

Jānis Peters, "Latviešu fronte pasaules ierakumos",
Diena, 2008. gada 4. oktobrī

Lai vērtētu, cik lielā mērā un vai vispār inženiertehniskā doma Latvijā ir iznīkusi, gribu sākt ar kādreiz fiziķu jociņos publicētu, ļoti saprotamā veidā pārfrazētu Pareto likumu: 20 % visas pasaules alus dzērāju izdzer 80 % alus. Šī proporcija esot vērojama visādos darbības laukos, piemēram, katrā kolektīvā 20 % darbinieku padara 80 % darba. Tas pats likums valda arī inženiertehniskajā domā. Daudzu gadu darbs augstskolā un pārrunas ar dažādu valstu kolēģiem ļauj man izteikt novērojumu: “Caurmērā katrs piektais students ir spējīgs”, ar to saprotot, ka caurmērā katrā piektajā ir izcilības potences.

Bet, lai šis viens izaugtu atbilstoši savam potenciālam, apkārt vajadzīgi pārējie četri. Tātad, nedaudz vulgarizējot, - lai izstrādātu labu disertāciju, vajadzīgi pieci šajā virzienā strādājoši doktoranti. Lai dabūtu vienu labu doktorantu, vajadzīgi pieci maģistranti. (Var mēģināt pavērtēt, kādam vajadzētu būt pietiekoši plaša profila augstskolas apjomam, lai tai būtu cerības būt labai.)

Un tā nu nonākam pie inženiertehniskās domas. Revolucionāru izgudrotāju vieninieku - tādu kā Aleksandrs Greiems Bells, un Giljemo Markoni - laiki pagājuši. Izcilnieks var ģenerēt spožu ideju, bet temps un tehnoloģijas ir tādi, ka šīs idejas īstenošanai un tālākai attīstībai, padarot to redzamu sabiedrībā, vajadzīgas organizētas kopas, kurās darbojas dažādu profilu inženieri - pētnieki, projektētāji, konstruktori, tehnologi, apkalpotāji (operatori), menedžeri.

Kas notika Latvijā? Brūkot lielajiem uzņēmumiem, inženieri izklīda, viņu izglītība un pieredze ļāva sameklēt citas nodarbes. Sistēma pajuka (konstruktoru biroji, lielie projekti, pazuda industrijas, arī lielā militārā kompleksa pasūtījumi augstskolām un institūtiem). Gandrīz viszemākā zinātnei un augstākajai izglītībai atvēlētā budžeta daļa Eiropā veicināja smadzeņu aizplūšanu no tehnisko un dabas zinātņu jomām Latvijā. Jaunieši gan tieši, gan netieši tika orientēti uz publiskajā telpā redzamākām nodarbēm - jurisprudenci, ekonomiku, psiholoģiju, socioloģiju, komunikācijām. Šo jomu spožuma, pievilcības un ienesīguma apraksti dominēja plašsaziņas līdzekļos. Vidusskolā piecpadsmitgadīgajam ļāva izvēlēties - mācīties matemātiku un fiziku vai nē. Nav grūti uzminēt, ko vairums šajā vecumā un esošajā informācijas laukā izvēlējās. Tas viss stiprināja viedokli, ka ar inženieriju un industriju Latvijā ir cauri, ka nekas labs un perspektīvs tas nav.

Tomēr realitāte atšķiras no pesimistiskās ainas, ko attēlo mediji. Ar “katra piektā” pūlēm pastāv un ir izveidoti jauni uzņēmumi Latvijā, kuros tiek radītas un ražotas dažādas modernas lietas. Piemēram, elektronikas un elektrotehnikas nozarē pēdējā gadā saražotas smalkas specializētas iekārtas par 124 miljoniem latu, galvenokārt eksportam. Tā nav produkcija, kuru var redzēt veikalu plauktos, un tas stiprina iespaidu, ka Latvijā elektronika ir piebeigta. Taču šajā nozarē ir arī ļoti moderni uzņēmumi, kas iegādājušies firmas Zviedrijā.

Atgriežoties pie alus dzeršanas un atkal nedaudz vulgarizējot, - lai būtu radoša gaisotne, vajadzētu, lai vienā virzienā domātu vismaz trīs gaišas galvas. Tātad, lai varētu bīdīt būtiski jaunas lietas, būtu vajadzīga apmēram 10-15 labu izglītību baudījušu tehnisko speciālistu koordinēta grupa. Vai daudz Latvijā ir vietu, kur vienā virzienā inovāciju izstrādē darbojas šādas speciālistu kopas? Vairums ražotāju ir pārāk nelieli, lai varētu to atļauties. Zinu dažas, bet tās nav diez ko redzamas, jo ir visai specializētas, nestrādā plašam patēriņam ar daudziem saprotamām lietām, netiek reklamētas un arī pašas nerēgojas plašai sabiedrībai.

Pēdējos gados ir nākusi apjēga, ka bez spējas radīt jaunus produktus un procesus mūs pārāk spoža nākotne negaida, ir apzināts milzīgais inženieru trūkums dažādu nozaru attīstībai - tas mērāms daudzos simtos. Uzņēmumi jau lūko pēc tā “katra piektā”, jaunieši tiek aicināti izvēlēties studēt inženieriju, šo nozaru studiju programmām tiek atvēlētas budžeta vietas, doktorantūrai no Eiropas fondiem izdalīti prāvi līdzekļi. Bet kā akmens pie kājas šajā procesā ir vidējā izglītībā pieļautās kļūdas. Nu jau jauniešiem gribēšana studēt inženieriju rodas, bet ar varēšanu ir tā, kā ir. Varēšanas nepietiekamība apdraud arī “katru piekto”, jo augstskolas personāls spiests lielākos spēkus veltīt vāji varošo pievilkšanai līdz viduvējam līmenim.

Visai bieži spējīgie, nesaņēmuši potenciāla cienīgu slodzi, līdz viduvējībai noslīd paši. Šo loku pārraut varētu inovatīvo ražotāju un augstskolas kooperācija, vislabāk, ja abi atrastos blakus arī teritoriāli. Jo “katrs piektais” redzams jau otrajā kursā, kad arī būtu jāveic atlase un potenciāla cienīgas smadzeņu slodzes nodrošināšana. Ja izdotos to izdarīt, pēc 7-10 gadiem Latvijas inženiertehniskā doma “nacionāla līmeņa ikdienas diskusijā par mūsu nācijas perspektīvu Eiropas un visas pasaules konkurencē” atkal skanētu pilnā balsī.