Bostonas čemurs

Pirms kāda laika mēs četrus dažādu Bostonas un Kembridžas (Masačūsetsā) augstskolu beidzējus aicinājām uz sarunu par to, ko nozīmē mācīties kādā no pasaules labākajām augstskolām ar Latvijas izglītības sistēmā iegūto pieredzi, kādus apvāršņus un iespējas tas paver un kā izmaina skatu uz to, kas notiek Latvijā.

Sarunā piedalās: Aija Lejniece, 24 gadi, un Andris Rimša, 24 gadi, ieguvuši Hārvarda universitātes Juridiskās skolas (Harvard Law School) maģistra grādu; Inguss Kalniņš, 30 gadu, mācījies Hārvarda universitātes Kenedija Valsts pārvaldības skolā (Harvard University, John F. Kennedy School of Government) un ieguvis starptautisko tiesību maģistra grādu Tafta universitātes Flečera Tieslietu un diplomātijas skolā (Tufts University, The Fletcher School of Law and Diplomacy); Juris Bariss, 45 gadi, ieguvis MBA grādu Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Slouna Vadības skolā (MIT Sloan School of Management).

Sarunu vada Arnis Rītups un Arnis Altens.

Rīgas Laiks: Sākumā jūs varētu īsi nosaukt galvenos ieguvumus no tā, ka esat kādu laiciņu studējuši cienījamās skolās.

Inguss Kalniņš: Ir personiskas galvenās atziņas un ir globālākas. Pa diviem gadiem esmu vairāk sevi iepazinis, ir cēlusies pašapziņa, jo tu saproti, ka vari izdarīt to, kas pirms tam likās kaut kas tāls un nesasniedzams. Bet tādas globālākas – esmu ieguvis lielāku izpratni par to, kur mana valsts atrodas pasaules kontekstā.

RL: Un kur atrodas?

Inguss: Augšgalā. Pasaulē ir tuvu pie 200 valstīm, un mēs esam augšgalā. Jebkurā gadījumā.

RL: Bet kāpēc jābrauc uz Bostonu, lai to saprastu?

Inguss: Tāpēc, ka Bostona ir Amerikā, un Amerikā ir cits veids, kā skatās uz pasauli. Latvijā mēs bieži vien skatāmies tikai Eiropas kontekstā, bet viņi skatās daudz plašāk. Man bija svarīgi zināt, kādi argumenti viņiem darbotos no mūsu perspektīvas. Es mācījos starptautiskās attiecības un gribēju saprast, kā Latvija savas intereses varētu īstenot augstākā līmenī. Tādā, kas uzrunātu, teiksim, amerikāņus.

Andris Rimša: Man ir ļoti līdzīgi. Ir personiskā dimensija un ir akadēmiskā. Personiskā ir sevis iepazīšana – saprast, kur tu atrodies, kā uzvedies un ko dari, kad esi starp studentiem, kas pārstāv ļoti dažādas kultūras, nāk no dažādiem pasaules reģioniem. Es sapratu, cik milzīga loma ir personiskajām un cilvēciskajām attiecībām, pirms tam es to nenovērtēju, man likās, ka galvenais ir profesionāli izglītoties. Šobrīd ļoti lielu laiku veltu, tiekoties ar cilvēkiem. Profesionālajā ziņā varu izcelt to, ka paplašinās redzesloks – tu uzdod arvien vairāk jautājumu un tev ir šaubas gandrīz par katru lietu, kas notiek apkārt. Es laikam sapratu, cik pasaule patiesībā ir sarežģīta. Agrāk man likās, ka viss ir vai nu melns, vai balts – vai nu ir pareizi, vai nav. Tagad saprotu, ka tā īsti nav, tur ir gan melnas, gan baltas lietas, un beigu beigās viss ir ļoti pelēks.

Aija Lejniece: Cilvēki, ko tu satiec, pilnīgi maina perspektīvu. Teiksim, mums klasē bija 190 cilvēku no ļoti daudzām valstīm, un tev ir iespēja vienā dienā parunāt ar izraēlieti un ar jordānieti. Viens ir tas, ko rāda ziņās, starptautiskajos notikumos, bet pēc sarunas ar viņiem atveras acis uz lietām, par ko pirms tam nebiji iedomājies. Otra lieta – es beidzot varu domāt, akadēmiski izsakoties, starpdisciplināri. Amerikā mums bija profesori, kuriem bija kurss, piemēram, tiesībās un psiholoģijā, tiesībās un ekonomikā, tiesībās un socioloģijā. Mācoties jurisprudenci Latvijā, ļoti bieži tiek uzsvērts tas, kā rakstīts, kā jānotiek, kādi ir likumi. Amerikā viss vairāk grozās lielākā putrā – ekonomiskie, sociālie, antropoloģiskie aspekti. Tagad, kad domāju par tiesībām, man tas skats ir plašāks.

Juris Bariss: Pirmajā vietā es liktu iedvesmu un optimismu, ticību sev. Tādā kontekstā, ka tu aizbrauc uz vietu, kur viss notiek, kur ir traki cilvēki, viņu ir bariem, un visi uz viņiem raugās ar zināmu apbrīnu. Tas varbūt noved mani pie otras lietas – ka klāsterēšanās, grupēšanās ir ļoti produktīva, jo viena panākumi iedvesmo citu panākumus. Ja esi starp cilvēkiem, kuri visi ir traki un gatavi mainīt pasauli, tu sāc domāt – ja viņi var, varbūt es arī. Vai tā ir Bostona ar savu bioķīmiju un zinātni, vai tā ir Ziemeļkalifornija ar Silīcija ieleju, tie ir līdzīgi domājoši cilvēki, kas sanāk kopā, runā, sastopas kafejnīcās, kopā atpūšas un kaut ko izdibina. Tad tās lietas aiziet. Vienam pašam ir ļoti grūti. Nenormāli svarīgi ir vārīties tajā zupā. Trešā lieta – lai cik mums pievilcīgas ir jaunas kultūras, ziņkāres līmenī tās ir lieliskas, bet tad, kad jāsāk ar tām dzīvot, ar laiku tu nogursti un sāc sapņot par rupjmaizi un latviešu mietpilsoniskumu. Man bija līdzīgi kā jums, liela klase, pārstāvētas visas pasaules kultūras. Kad visi sanāk kopā, ir vēlēšanās runāt ar japāņiem, ķīniešiem, ebrejiem un arābiem, un sākumā tas arī notiek. Bet tad ar katru nākamo dienu tu saproti, ka tā ir piepūle – piemēroties, saprast, atvērties. Tikko vairs nepiepūlies, tu atkrīti savā komforta zonā. Pirmajā mēnesī tur visi čupojās ar visiem, bet pēdējā mēnesī bija izteikta japāņu grupa, izteikta ķīniešu grupa, izteikta eiropiešu grupa, izteikta amerikāņu grupa. Varbūt kādas retas attiecības arī izveidojas stingrākas, bet visā visumā mēs tomēr dzīvojām kā tāda pietiekami segregēta ļaužu kopa.

RL: Bet principā tas ar jums varētu notikt jebkur. Izņemot starpdisciplinaritāti, jūs atbildēs neminat neko specifiski raksturīgu tām skolām, kurās izvēlējāties pavadīt laiku.

Andris: Es piekrītu, tā var būt jebkur, bet daudz ko izskaidro tieši šī grupēšanās. Piemēram, ASV Augstākajā tiesā ir deviņi tiesneši, seši no tiem nāk no Hārvarda – tā ir vieta, kur šie cilvēki satiekas. Protams, arī Latvija varētu būt tāda grupēšanās vieta, varbūt ne globāla mēroga, bet arī mēs varētu izveidot krustceles, kur šie cilvēki sanāk kopā. Tas nozīmē, ka mums ir jāpanāk kritiskā masa, ka gan labākie studenti, gan labākie pasniedzēji un labākā infrastruktūra sakrīt vienā vietā, un to var ar valdības politiku vai citādi ietekmēt. Bet tas ir ļoti grūti, jo, kā mēs redzam, pasaules intelektuālie centri ir vieni un tie paši, tie padara sevi arvien stiprākus un stiprākus. Kā draugiem.lv – ir ļoti grūti nākt vietā jaunam portālam, jo tas ir milzīgs tīkls.

Aija: Tur kopā ir ļoti daudz cilvēku, kas grib kaut ko darīt, kam ir idejas. Es atceros, mēs divos naktī bibliotēkā mācāmies, pasūtām ķīniešu ēdienu, vienu brīdi runājam kaut ko pilnīgi triviālu, pēc tam viss aiziet dziļā dzīves filozofijā, jo tur apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kas par to interesējas un grib diskutēt. Arī tu pats kļūsti aktīvāks, tev tās idejas rosās. Es pieļauju, ka labās universitātes sākas no kaut kā mazāka, pēc tam aug un visu laiku piesaista cilvēkus.

RL: Bet vai tad, kad jūs izvēlējāties studēt tur, nevis kaut kur citur, jums prātā figurēja doma par to, ka tā ir viena no vadošajām skolām jurisprudencē?

Aija: Protams. Būtu naivi teikt, ka nē.

Andris: Jā.

RL: Viņi skaidri pavēsta, ka izvēlas studentus, kuriem gribas kaut ko uzzināt. Kādā veidā viņi konstatē, ka jūs esat intelektuāli ziņkārīgi un gribat kaut ko noskaidrot, nevis vienkārši iegūt būtisku pakāpienu karjerai?

Aija: Man liekas, ka maģistra grādam ir nedaudz citādi pieņemšanas kritēriji. Pirmkārt, mēs pieteicāmies. Daudzi šādām skolām nepiesakās.

RL: Vienkārši pietika nekaunības?

Aija: Tā nav nekaunība. Vienlaikus ar Hārvardu es pieteicos arī uz citām labām skolām un par Hārvardu domāju: jāpamēģina, ja pieņems – pieņems, ja ne – ne. Pieņēma. Man liekas, ka ļoti daudzi cilvēki nepiesakās, domājot, ka nav vērts, nepieņems.

Juris: Tas, ko Aija teica, ir ļoti, ļoti svarīgi. Saproti, mēs neesam ne par mata tiesu sliktāki par pārējiem. Neesmu skatījies atzīmju sarakstu, bet savā grupā es jutos ļoti spēcīgs. Hārvardā ir desmit tūkstoši studentu, un tie ir pilnīgi normāli cilvēki. Arī viņiem tie desmit tūkstoši ir jāsavāc, tāpat kā MIT un Taftā. Tas nenozīmē, ka ir viegli iekļūt – man liekas, Hārvardā iekļūst astoņi procenti no iesniedzējiem.

Aija: Tas atkarīgs no tā, uz ko tu piesakies.

Juris: Jā, tas procents nav īpaši liels, tomēr ir lielāks nekā Mākslas akadēmijā šeit. Varbūt tā arī ir tā intelektuālā ziņkārība: vai es varu vai nevaru. Pamēģini, un pēkšņi vari!

Inguss: Hārvarda varbūt ir plaši zināma, bet es nezināju savu skolu, pirms pieteicos. Es gribēju mācīties kaut ko saistībā ar tiesībām un diplomātiju, internetā uzgūglēju law un diplomacy, un izlēca ārā The Fletcher, kas, izrādās, ir Amerikas vecākā starptautisko attiecību skola. Tā bija vienīgā universitāte, kur es pieteicos un arī iekļuvu. Viņi skatās, lai studentiem būtu starptautiska pieredze – piemēram, pretendenti braukuši uz Āfrikas valstīm palīdzēt bērniem un tā tālāk.

RL: Gribēju pajautāt, kā jums ir izdevies noturēt motivāciju arī brīžos, kad nekas neiet, kad ir daudz argumentu, lai to nedarītu?

Aija: Jā, jā, man ir motivācijas vēstule. (Smejas.) Jebkuram cilvēkam palīdz motivēties draugi, domubiedri. Mums ar Andri bija ļoti daudz kontaktu, drīkst tā teikt? Decembrī es viņam zvanu un saku: nu, negribu es rakstīt tās motivācijas vēstules, pieteikties kaut kādai tur Kembridžai, man tas viss riebjas. Bet viņš man saka – nē, davai, rakstām! Un... mums bija tāda izspēle tiesā Hāgā, International Court of Justice, Great Hall of Justice, kur notiek starptautiskās tiesas, un tur man bija iespēja uzstāties 200 cilvēku priekšā, ar īstajiem tiesnešiem – tas bija tāds pacilājošs gadījums. Man liekas, kad kaut kas tāds notiek, tas āķis lūpā, un tu, kā saka vienkāršā valodā, močī tālāk, pāri visam. Vajag kaut kādus pirmos panākumus, lai tu vispār sāktu domāt par to virzienu.

RL: Tad jau tā savā ziņā ir veiksme.

Aija: Bet tas ir jau rezultāts kaut kādam darbam, kaut kādai... arī ziņkārībai, kas aizsākās jau skolā. Manuprāt, tas viss kaut kādā veidā sākas, nu, teiksim, varbūt cilvēkam ir atbilstošas rakstura īpašības vai arī viņš, piemēram, satiek mentoru... Kā būtu mentors?

Juris: Audzinātājs.

Inguss: Meistars.

Aija: Audzinātājs neizklausās labi. Bet man liekas, ļoti bieži cilvēkiem vajag, lai kāds no malas pasaka – nomierinies, tu to vari. Vai arī, tieši otrādi, tagad – satraucies.

Juris: Es, pieņemsim, gāju uz MIT tāpēc, lai uzzinātu, ko es gribu darīt – nevis braukt uz Himalajiem un sēdēt gadu klosterī, bet pavadīt vienu gadu tur un saprast, ko es gribu.

Inguss: Jūs minējāt, ka cilvēkam gribas šito, gribas to, un tad viņi neiet uz to mērķi. Bet man liekas, ka tas ir ļoti labs process, jo tu tad saproti, kas ir vajadzīgs, kas nav, tu attīsties, mainās prioritātes. Bet, ja kaut kāda lieta visu laiku baksta tevi, tu mēģini it kā norobežoties – man jau to nevajag, man jau nesanāks... Bet tad tu zini, ka tas ir tas āķis. Tā ir lieta, uz kuru tev jāiet. Un kad tad, ja ne tagad? Es, piemēram, neiesaistīju ne draugus, nevienu. Es domāju – aiziešu, iestāšos, tad redzēšu. Pa kluso. Tas bija tāds savs projektiņš, kas reāli motivēja – es to izdarīšu.

Andris: Mans stāsts ir drusciņ, man liekas, citāds. Protams, tās ir ambīcijas, tā ir zinātkāre. Nenoliedzami. Bet... Es mācījos un jau strādāju, un man likās, ka es akadēmiski nepiepildu sevi līdz galam. Tas ir kā tāds jauns dzinējs, kurš visu laiku brauc ar zemu pārnesumu, un tu nevari saprast, ko vari izdarīt, nav gandarījuma. Man likās, tā varētu būt iespēja uz gadu ielikt piektajā ātrumā un pamēģināt tā no sirds izbraukāties. Un tā tas arī bija. Un tagad es domāju – kur braukt tālāk.

RL: Kādu bagāžu jums, salīdzinot ar japāņiem, ķīniešiem un citiem, bija devusi Latvijas izglītības sistēma – gan vidējā, gan augstākā? Vai jūs, tur mācoties, pamanījāt būtiskus trūkumus šeit iegūtajā izglītības pieredzē?

Andris: Manuprāt, izglītība Latvijā piedāvā diezgan daudz iespēju. Varu pateikt paldies dažiem pasniedzējiem, arī mūsu Juridiskajā fakultātē, ka varam piedalīties starptautiskajās tiesu izspēlēs un citās aktivitātēs, kuras jūtami paaugstina zināšanu un prasmju līmeni. Bet, ja tu tikai formāli seko tam, kas no tevis tiek prasīts, tas nav īsti pietiekami, ja pēc tam vēlies būt starptautiski konkurētspējīgs. Otra lieta – mēs kā valsts un kā tirgus esam par mazu, tāpēc juridiskajā sfērā nav iespējama tik liela specializācija. Līdz ar to mūsu kursabiedri Hārvardā varbūt ir darbojušies tikai ar viena veida tiesībām un ir ļoti kompetenti vienā jomā, bet nav tik daudz strādājuši vispārīgi. Salīdzinot ar Rietumu specializācijas standartiem, jurists Latvijā joprojām ir plaša profila speciālists.

Aija: Es laikam atbildēšu, ka tas, ko esi paņēmis no izglītības, bieži vien ir svarīgāks par to, ko tev dod. Latvijā ir normāla izglītība, un, ja cilvēks ir zinātkārs, viņš no tās dabū visu, ko vajag. Viena atšķirība varētu būt tā, ka citur ir lielākas prakses iespējas kādā starptautiskā iestādē. Piemēram, ja esi mācījies Nīderlandē, kur ir visi tribunāli. Es pusgadu studēju Utrehtā, Erasmus programmā, man bija iespēja pāris mēnešus pastrādāt Dienvidslāvijas kara tribunālā.

Inguss: Man liekas, ka Latvijā pietrūkst grupu darba organizēšanas. Citur mācību process ļoti daudz notiek grupās: četri vai seši cilvēki kopā veido projektu. Mūsu izglītība – vismaz manā pieredzē – nav vērsta uz sadarbību, uz dažādu viedokļu uzklausīšanu. Otra lieta, ka mūsu studenti vairāk klausās, nekā izsakās. Viena galējība ir, ja cilvēks paceļ roku un tikai tad izdomā, ko grib teikt, bet Latvijā cilvēks divreiz izdomās, ko viņš grib teikt, un, nokavējis attiecīgo brīdi, nodomās: ai, nu labi, neizteiksies.

RL: Juri, tu šeit augstskolā esi mācījies senāk, bet varbūt arī vari salīdzināt abas izglītības sistēmas.

Juris: Grupu darba noteikti pietrūkst. Cilvēkiem, kas nav pieraduši strādāt grupās, ir ļoti zems tolerances līmenis pret citiem viedokļiem. Latvieši ir mierīga tauta, mēs it kā nestrīdamies: es domāju tā, Aija – tā un Andris – tā, un mēs pie sava arī paliksim. Beigu beigās sanāks tā, ka vai nu viens dominēs un viss notiks pēc viņa prāta, vai katrs darīs savu. Grupu darbs – tā ir māka, kas nav īpaši saistīta ar konkrēta priekšmeta apguvi, bet ar grupas dinamiku. Nevis apvainoties vai pasīvi sēdēt – jūs man sakiet, es darīšu –, bet piespiest sevi atvērties, un saprast, ka tajā, ko Andris saka, varbūt ir laba ideja, varbūt man no sava viedokļa mazliet jāatkāpjas, varbūt jāpieņem tas, kas ir labāks grupai, nevis jāpaliek pie sava. Man pašam nav viegli to izdarīt. Otra lieta – man šķiet, ka ir milzīga atšķirība starp zināšanām un prasmi tās izmantot. Izglītības sistēmā, no kuras es nāku, esmu ieguvis enciklopēdiskas zināšanas, un man ir grūti, kad ar to palīdzību jārisina konkrēta problēma. Tādā ziņā izglītība mani galīgi nav apbruņojusi. Un ir citu kultūru pārstāvji, kuri varbūt ir enciklopēdiski mazāk zinoši nekā es, bet viņiem ir gan prasme strādāt grupā, gan mērķtiecība, gan spēja saskatīt problēmu un atkost to daudz ātrāk, nekā es spētu. Nemaz nerunājot par to, ka es varbūt nemaz klāt neķertos.

Andris: Es varu turpināt. Ja mēs aplūkojam sabiedrības sociālo uzbūvi, ekonomisko darbību, tās ir grupas – valsts pārvalde, struktūrvienības, ministrijas, uzņēmumi. Reti kurš rada produktu vai sniedz pakalpojumu viens pats. Arī lielākie advokātu biroji tāpat strādā kopā, tāpēc grupu darbs ir ļoti svarīgs. Par zināšanu pielietojumu vismaz attiecībā uz juridisko izglītību varu diezgan droši pateikt, ka mēs ārkārtīgi daudz orientējamies uz tiesību iegaumēšanu un neorientējamies uz problēmsituāciju risināšanu un diskusijām par alternatīviem iespējamiem režīmiem. Mēs Latvijā izaudzinām daudzus lieliskus tiesību piemērotājus. Bet gandrīz nemaz nerisinās diskusija par to, kādēļ ir šādas tiesības, vai tās ir labākās, varbūt mums vajadzētu kaut ko citādi darīt. Tas patiesībā būtu ļoti svarīgi cilvēkiem, kas strādā ministrijās, parlamentā, tiesās, – kas notiks, ja mēs kaut ko pamainīsim, nevis post factum pieņemam situāciju un tad domājam, ko darīt.

Juris: Eksakto zinātņu jomā ir vēl smagāk. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā tu strādā ar idejām, kuras pēc 10 gadiem būs dominējošas. Tu strādā ar nākotni. Latvijā tu strādā ar idejām, kas bija pirms 10 gadiem. Tā nevar veidot neko interesantu un progresīvu. Visgrūtāk pārvarams droši vien ir tas, ka pasniedzēji maz kur ir piedalījušies. Kur tad viņi gūs tās nākotnes zināšanas, ko dot studentiem, – tad viņiem jāapbraukā pasaule, jāstrādā Amerikā, Eiropā, Ķīnā un jābrauc šurp mācīt. Ja viņi ir tikai šeit, tad spēj pārstāvēt un atspoguļot tikai to, kas notiek Latvijā, bet tā ir pagātne.

RL: Es gribēju attīstīt Andra aizsākto tēmu, proti, ka Latvijā vajadzētu diskusiju par to, kāpēc ir viena un ne cita veida likumi. Lai izvērtētu kāda likuma derīgumu, šķiet, ir jāizvērtē tā funkcija, vadoties pēc noteiktas vērtību sistēmas. Tur acīmredzot nepietiks ar jurisprudences zināšanām, bet vajadzēs vēsturi, filozofiju, literatūru, visu, kas saistās ar humanitārajām disciplīnām. Kā es saprotu, maģistrantūras programmā jūs studējāt kopā ar amerikāņiem, daudzi no viņiem nāk ar humanitārās – liberal arts – koledžas bakalaura diplomu, kur bijušas lielas iespējas izglītoties šajā jomā. Kā ir ar jums? Vai izglītība Latvijā ir devusi instrumentus, lai varētu izvirzīt jautājumus par vērtībām, mērķiem, virzienu, kur sabiedrībai attīstīties?

Aija: Salīdzinot ar amerikāņiem, es nejutu lielus robus, taču es vienmēr esmu daudz lasījusi. Kaut gan, man liekas, ka mums skolā nemāca sasaistīt kopā lietas. Ir ģeogrāfija, ir vēsture un kultūras vēsture, bet bieži vien viss ir sadalīts pa plauktiem. Amerikas izglītība noteikti palīdz domāt tā noapaļoti. Tas ir kultūras jautājums kā cilvēki audzināti domāt, kā priekšmeti tiek pasniegti.

Andris: Tam, ka Amerikā tiesības aplūko no citu zinātņu skatpunkta, ir milzīga loma. Tās nav tikai humanitārās zinātnes. Pat nestrīdoties par to, cik humanitāra vai eksakta ir ekonomika, tur ir arī, piemēram, bioloģija, gēnu inženierija. Tiesībās tagad ir ļoti aktuāls jautājums, kādas ir ģimenes tiesību sekas jautājumos par mākslīgo apaugļošanu. Ir arī tehniskas lietas, piemēram, patentu tiesībās, kur ir tehnoloģijas, fizika, ķīmija. Tiesības neeksistē pašas par sevi, tās ir konkrēti saistītas ar kādu problēmu, kas pastāv dabā. Varu teikt, ka man pirms tam vairāk bija interese ekonomikā, bet tagad ir iedota plašāka perspektīva, un es apzinos, ka daudzās lietās jurisprudences zināšanas ir par īsām, lai atbildētu uz tiesībpolitisku jautājumu, jo šis jautājums ir tieši atkarīgs no tā, kā šīs lietas pastāv vai nepastāv dabā.

RL: Ja mēs paskatāmies bakalaura programmu aprakstus ASV universitātēs, tad pirmais teikums tur bieži vien ir, ka viņi māca kritisko un analītisko domāšanu. Kā tas notiek?

Andris: Man tāds piemērs: ņēmu semināru “Ekonomika un tiesvedība”. Mēs tur piemērojām ekonomikas zinātnes metodoloģiju, kas atspoguļo šo starpdisciplināro pieeju. Sākumā biju pārsteigts, pat nobijies, jo katru nedēļu mums bija jākritizē kāds laba un zinoša profesora raksts par konkrētu tēmu. Mums bija jāatbild uz diviem jautājumiem: pirmais – kas šajā rakstā bija nepareizi, otrais – kas šajā rakstā bija nepilnīgi. Likās, ko es varu pateikt profesoram, kurš konkrēto nozari ir pētījis 15 vai 20 gadus un visu zina no A līdz Z. Bet beigās tu iemanies, un nav tā, ka tu kul tukšus salmus. Tas palīdz noticēt savām spējām, jo patiesībā neviens nav ideāls, jebkurā sistēmā ir trūkumi. Tā filozofija, ka tev ir jākritizē ievērojams cilvēks un pēc tam jāiesūta savs darbs, ļoti palīdz attīstīt kritisko domāšanu. Tas cilvēks pēc tam nāk ar savu prezentāciju un arī ir ieinteresēts tavās domās.

Aija: Tā arī ir viena no lielajām atšķirībām, ka daļai pasniedzēju var pateikt: klausies, šitais ir baigi forši, bet šitais man nepatīk tāpēc un tāpēc. Viņi ir ieinteresēti, viņi necīnīsies ar tevi, bet noklausīsies. Viss notiek ļoti dinamiski. Man lekcijās arī bija daži prominenti pasniedzēji, kas jautāja: nu, Aija, ko tu domā. Un tad Aija kaut ko zina, kaut ko nezina, kaut ko runā. Bet viņi ir ieinteresēti un ņem tevi vērā. Tu jūties novērtēts, un viņi iegūst jaunas idejas.

Juris: Es uz kritisko domāšanas procesu raugos no cita aspekta. Es domāju, ka atšķirība starp mani un amerikāņu kolēģiem un studiju biedriem varbūt bija tāda, ka viņi bija mērķtiecīgāki un zinošāki par to, ko viņi grib no šā kursa saņemt. Es vairāk uzvedos kā students – man ir jāmācās, es arī mācos, visu ņemu cauri vienā intensitātē. Amerikāņi to materiālu vērtēja nesalīdzināmi kritiskāk – vai tas man ir vajadzīgs, vai tas man ir interesanti. Ja tas viņiem bija interesanti, tad viņi rakās, tērēja papildu laiku; ja nebija, bez problēmām apguva minimumu, un viss. Šādā kontekstā viņiem kritiskā domāšana bija nesalīdzināmi augstāk nekā man. Droši vien laiku viņi izmantoja daudz lietderīgāk un efektīvāk nekā es.

Inguss: Es nespēju iedomāties piemēru, kad varētu teikt: o, amerikāņiem bija vairāk kritiskās domāšanas nekā pārējiem. Mums kritisko domāšanu veicināja tā, ka bija katru otro nedēļu jāatrod konkrēts pasaules krīzes punkts – Afganistāna, Irāka, Meksika – un jāpiedāvā politiskie instrumenti, kā mēs to atrisināsim. Tas gāja caur amerikāņu prizmu, konkrētām institūcijām – kā koordinēs Ārlietu ministrija, kā ar NATO, kā ANO. Mēs sēžam pie galda, spēlējam lomu spēles, sanāksmi vada īstie politikas veidotāji no Buša administrācijas. Vada konkrēti par tēmu – ko tu vari pateikt, kur ir problēma, kāpēc tas un tas nav izdarīts? Un studenti mazliet trīc, viņiem tā ir īsta dzīves pieredze. Kādam vēl pasaka – pēc sanāksmes tu preses dienestam paziņosi to un to. Un ierodas preses pārstāvji un prasa cilvēkam, kas pārstāv konkrētu iestādi: kāpēc jūs tā teicāt?

RL: Tu arī trīcēji?

Inguss: No bijības pret cilvēkiem, kas vada sanāksmi. Jo tu zini, ka viņi ikdienā tiešām lēma, vai konkrētajā gadījumā uzbrukt vai neuzbrukt. Ņemot vērā, ka es tajā lomu spēlē pārstāvēju visu lielo Amerikas izlūkdienesta pārvaldi, kas nolika galvenos principus, ko mēs zinām, un no tiem izejot, pārējiem bija jādarbojas. Tādā ziņā man paveicās. Bet principā visu laiku ir uz politiku, uz rīcību orientēti uzdevumi – ko mēs darām, kāpēc darām.

RL: Ja es pareizi saprotu – jūs visi esat mācījušies samērā dārgās vietās. Salīdzinot, piemēram, ar Eiropas augstākajām mācību institūcijām, pat nesamērīgi dārgās. Vai jūs varat izvērtēt, kā attaisnojies šis ieguldījums? Cik saprotu, daži saņēma stipendijas.

Andris: Es no Hārvardas saņēmu Fulbraita stipendiju.

Aija: Arī es no Hārvardas saņēmu grantu.

Inguss: Ja es rēķinātu pragmatiski, izvērtētu savas personiskās vajadzības, tad nekad uz turieni neaizbrauktu. Es vienkārši gāju uz maksimumu un arī dabūju stipendiju no pašas skolas. Pirms tam es strādāju Beļģijā. Strādājot diplomātiskajā korpusā, jaunieši bieži vien iekrāj naudu, nopērk mašīnu un brauc atpakaļ uz Latviju. Tad es domāju, kā to naudu varētu ieguldīt citā veidā, un izdomāju, ka ieguldīšu izglītībā. Bet tik un tā bija jāiet uz banku, jāpiesaista privātpersonas, kas varētu atbalstīt. Bet, ja jūs jautājat, vai es šobrīd redzu, ka tas atmaksāsies... Tas ir nenovērtējams notikums dzīvē, kas nedaudz iegroza tevi citā dimensijā, tā to varētu definēt.

RL: Vai tu būtu gatavs maksāt vēl vairāk, ja tev prasītu?

Inguss: Man liekas, es nebūtu spējīgs samaksāt vairāk.

RL: Bet, ja varētu? 

Inguss: Jā.

Aija: Es maksātu, jo gribu pastrādāt arī citās vietās. Tas noder darba tirgū, universitāte ir zīmogs – normāla meitene, ir zināšanas. Bet, kā Inguss teica, personiski es togad ieguvu tik daudz... Arī bērniem noteikti maksāšu to izglītību, ja man būs iespēja un viņi gribēs.

RL: Juris ir ieguldījis visvairāk.

Juris: Jā, es uzreiz nolēmu, ka neskatīšos uz to kā uz investīciju. Tāpat kā tu nolem apceļot pasauli – iekāp lidmašīnā un apceļo. Manā gadījumā tas ir līdzīgs pasākums. Tā ir nenovērtējama pieredze, esmu daudz bagātāks, un tā vērtība ir netaustāma. Klausoties jūs, man nebija šaubu, ka par savu bērnu izglītību maksāšu, un ļoti ceru, ka viņi gribēs. Vai es maksātu vairāk? Es uz to nevaru atbildēt.

RL: Izklausās, ka jūs atbildat tā, it kā runātu par kādu aizraujošu piedzīvojumu, saturīgu izklaidi. Bet kā būtu tad, ja jums nebūtu ne graša pie dvēseles, bet būtu iespēja šo naudu aizņemties? Ar noteikumu, ka jāatdod ar pieklājīgiem procentiem. Daudziem amerikāņiem tā, starp citu, ir – viņi šo naudu atdod, maksājot 10, 20, varbūt 30 gadus. Ja nepaveicas, varbūt arī bankrotē tieši izglītības izmaksu dēļ. Vai jūs to darītu?

Andris: Manas stipendijas nesedza visas izmaksas, kas bija lielas. Es arī aizņēmos. Studējošo kredīts, valsts galvotājs – ceļš jebkuram studentam. Ja man būtu jāaizņemas pilna summa, es, protams, padomātu vairāk. Varbūt tad finansiālā joma spēlētu lielāku nozīmi augstskolas izvēlē. Piemēram, izvēlētos līdzvērtīgas Anglijas augstskolas, kas varbūt būtu lētākas.

Inguss: Man arī līdzīgi, apmēram pusi vajadzēja aizņemties. Ar valsts galvotāju varēja aizņemties, augstākais, piecpadsmit tūkstošus latu, un tas Amerikā nesedz pussemestri. Ja būtu iespēja aizņemties visu summu, tas, protams, atvieglotu pārējo.

Andris: Bet es arī uz to neraugos finansiāli. Absolūti ne. Protams, tas ir viens no faktoriem, bet ne galvenais. Ja uz to raugās finansiāli, uzreiz ir jautājums, kurā tirgū šīs investīcijas atmaksātos. Latvijas juridiskajā tirgū – nekad. Te šīs izmaksas un ieguvums, salīdzinot manu karjeru bez grāda un ar grādu, – šis vienādojums nekādā gadījumā neiet kopā. Ja es mēģinātu iet kaut kur ārpus Latvijas, domāju, ka vienādojums būtu ar pozitīvu iznākumu. Latvijas tirgus šo izglītību, manuprāt, līdz galam nespēj novērtēt. Vismaz juridiskajā jomā noteikti ne.

Aija: Amerikā, protams, tu uzreiz vari ieiet tirgū, ja vēlies.

RL: Pēc šā grāda nav problēmu?

Aija: Problēmas ir vienmēr. Bet tev ir pieredze, tu saproti, kā Amerika strādā. Tur ir eksāmeni konkrētos štatos, un, ja tev nav maģistra grāda Amerikā, tad tu nevari likt eksāmenu. Vispār viņi uz ārzemniekiem dažreiz skatās pašķībi tikai tāpēc, ka tiem nav Amerikas juridiskā grāda, jo pieeja mācībās ir pilnīgi atšķirīga. Tagad, ja ļoti gribas, var arī mēģināt tikt iekšā.

Juris: Es domāju – vai tad tiešām tā bija tikai saturīga izklaide? Bet ir viena lieta, ko es nopirku, un tā ir brīvība. Brīvība man ir kabatā. Līdz tam es biju Latvijas bijušais PSRS pilsonis ar visu to bagāžu, kas nāk līdzi, un arī ar savu iekšējo psiholoģisko bagāžu, bet tagad esmu iegādājies polisi “brīvība – ej, kur gribi”. Man ir trīs jaunas uzņēmumu idejas, un es citādi strādāt negrasos. Arī par aizdevumu ir labs jautājums. Jebkuru normālu aizņēmumu es izdarītu tāpēc, ka vienkārši ticu sev, esmu baigi spicais un mierīgi to atmaksāšu. Bet, ja kādā brīdī es, mana vai manas ģimenes nākotne būtu apdraudēta, tad aizņēmums jau ir kā rulete. Riskēt un spēlēt, ielikt visu, aizņemties un tad nezināt, kas notiks, – par to droši vien būtu krietni jāpadomā.

RL: Vai jūs zināt, cik latviešu ir pieteikušies Hārvarda Juridiskajā skolā?

Aija: Es domāju, ka divi. Šogad neviens.

RL: Bet, teiksim, pēdējos desmit gados?

Andris: Mēs zinām, cik daudz ir bijuši, mēs nezinām, cik pieteikušies, – neviens jau nesaka. Pirms mums, man liekas, ir bijušas divas meitenes no Rīgas un vēl viena meitene, kas mācījās Konkordijas universitātē Igaunijā.

RL: Pieci ieguvuši maģistra grādu. Bet doktora grādu neviens nav ieguvis?

Aija: Nē, no Latvijas nav bijuši. Mēs nepieteicāmies, mēs gribam pastrādāt.

RL: Pēc aptaujām šķiet, ka ļoti daudzi jauni cilvēki domā par studijām ārzemēs. Šķiet, mazāk ir tādu, kas to arī izdara. Kā jums šķiet, kas viņiem varētu palīdzēt spert šo soli?

Juris: Tur būs daudz recepšu. Pateikšu tikai vienu – ja te būtu trīs spici jaunieši no labām skolām, skatītos uz mums un domātu: klau, šitas ir parasts džeks, nekā tur nav, un viņš to izdarīja un aizgāja! Viņi saprastu, ka nav pirmie, lūk, ir cilvēki, ar kuriem es varu aprunāties, re, kur e-pasts, un es varu pajautāt. Tā būtu viena lieta.

Aija: Es, teiksim, labprāt Juridiskajā fakultātē vadītu diskusiju par to, kā pieteikties tajā procesā. Tur varētu ieviest vairāk skaidrības. Piemēram, mēs ar Andri piedalījāmies starptautisko tiesu izspēlēs, un ļoti daudzi jaunie juristi, kas to darījuši pirms mums, ir mācījušies Kembridžā, Oksfordā, Leidenes universitātē Nīderlandē, viena vai divas meitenes arī Hārvardā. Parasti tie, kas bijuši iepriekšējās sacensībās, palīdz tevi uztrenēt, un tu ar viņiem vari parunāt. Tad tu redzi, ka tas cilvēks ir tāds pats kā tu un ka tu arī to vari darīt! Vajadzīga arī informācijas pieejamība, jo visu dokumentu savākšana ir sarežģīta. Viena lieta ir atzīmju latiņa, kas jāpārkāpj, bet pēc tam skatās, kādas tev aktivitātes, rekomendāciju vēstules, kāda ir tava motivācijas vēstule. Tādu rakstīt mums arī nekad nav mācīts. Pieņemsim, lai sūtītu uz Angliju, stils būs atšķirīgs, bet amerikāņiem patīk konkrēts: “I want to change the world, I wanna do this and this.” Vajag tā skaisti, tā episkāk. Par tādām lietām ir maz informācijas, bet to var labot, tiekoties ar cilvēkiem, kas iepriekš to ir darījuši.

Andris: Tas ir gandrīz pusgads. Piemēram, es strādāju, mācījos un brīvajā laikā zvanīju pasniedzējiem, lūdzu rekomendācijas. Latvijas Universitāte arī nebūt nav draudzīgākā iestāde, lai veicinātu savu studentu turpmākas mācības ārvalstīs. Tāda kritika diemžēl ir jāizsaka, jo Amerikas universitātes nav spējīgas saprast mūsu universitātes diplomus un atzīmes.

Inguss: Es gribu tikai piebilst, ka ir svarīgi zināt, ko tu īsti gribi. Pieņemsim, man, dzīvojot Latvijā, nekad nav radusies vēlme studēt ārvalstīs. Pienāca brīdis, kad es teicu: o, es to gribu! Jauniešiem ir arī svarīgi neļauties masu psihozei, ka pēc vidusskolas obligāti ir jādodas augstskolā, – kādreiz motivācija bija armija, tagad tāda nav. Ir jānobriest, jāsaprot, ko tu īsti gribi. Paņem gadu vai pusgadu, padari kaut ko citu. Pasaulē ir ļoti daudz brīvprātīgo programmu, kur nekas nav jāmaksā, un tu vienkārši izbaudi dzīvi no citas puses un tikai tad lec iekšā virpulī. Tā arī ir sava veida dzīves pieredze. Tiklīdz tu sapratīsi, ko tu gribi, tad tu zināsi, uz kuru universitāti iet.

Andris: Viena lieta ir motivēt studentus doties uz ārvalstīm, bet otra – viņus pēc tam saņemt atpakaļ, un man liekas, ka te valstij nav nekādas politikas. Liels paldies, protams, par kredītiem, kas to procesu jūtami atvieglo, bet kredīts varētu būt lielāks un ar kādiem papildu nosacījumiem. Varbūt valstij vajadzētu domāt, kā regulāri sūtīt pārvaldes darbiniekus uz ārvalstu augstskolām un lobēt viņu uzņemšanu tajās, lai palielinātu valsts pārvaldes intelektuālo potenciālu. Šis varētu būt viens no instrumentiem, kā piesaistīt cilvēkus, un tas atstātu paliekošas sekas arī ilgtermiņā. Mēs neesam Ķīna ar 1,3 miljardiem, kura var atļauties daudz pazaudēt, un tāpat ir labi.

Sagatavojis Vents Zvaigzne