Altajiešu – bet varbūt ne altajiešu – ticējums, ka dvēsele pēc nāves 40 dienās “pārstaigā” vietas, kur cilvēks bijis sava mūža laikā, un savāc visas pēdas, man liekas pārliecinošs tādas pasaules apraksts, kā es to saprotu.

Par ticējumu atcerējos, lasot Rosa Andersena rakstu šajā RL numurā, kur autors, džainistu iedvesmots, sirsnīgi cenšas risināt jautājumu, vai putniem un tamlīdzīgiem piemīt apziņa. Saprotams, ka Andersens, tāpat kā nospiedošs vairums mūsdienu cilvēku, ir pārliecināts, ka apziņa meklējama galvas smadzenēs. Jau ar to vien, ka putniem – bet tieši par tiem ir runa viņa rakstā – ir neliela galva, turklāt nav smadzeņu garozas, zinātniekiem var likties pietiekami, lai noliegtu, ka apziņa varētu piemist arī putniem. Vēl vairāk mūsu autors ir samulsis tādēļ, ka bites, kuru smadzenēs ir tikai 1miljons neironu, turpretī mūsējās – 85miljardi, spēj risināt sarežģītus uzdevumus, un “mākslīgā intelekta pētnieki apgalvo, ka sarežģītu uzdevumu risināšanai dažkārt pietiek ar samērā vienkāršām neironu ķēdēm”, citiem vārdiem sakot, dabai “azotē varētu būt arī citi paņēmieni, kā nodrošināt apziņas klātbūtni smadzenēs”. Andersens viegli pārmet tiltu no neironiem un smadzenēm uz “iekšējo dzīvi”, kuru varētu dzīvot “arī pavisam svešatnīgas radības, kas attīstību pieredzējušas attālākos dzīvības koka zaros”.

Urbinoties smadzenēs, nevienam neirozinātniekam nav izdevies un nekad neizdosies atrisināt to sen pazīstamo duālismu, kas, sekojot mūsu autoram, veidojas starp tā saucamo “iekšējo dzīvi” jeb apziņu un “novērojamo pasauli”; citiem vārdiem runājot, “iekšējā dzīve” ir nenovērojama. Tādēļ arī džainistu putnu slimnīcā Deli autors velti ilgi lūkojas kādas cietušas vārnas melnajās acīs, cenzdamies uzminēt, vai tur dziļāk iekšā ir apziņa. Un, lai gan “liela daļa ortodoksālo džainistu uzskatu”, kā raksta Andersens, “neiztur zinātnes pārbaudi”, tomēr džainisti, attiecinot žēlsirdību arī uz dzīvniekiem, “pamatīgi paplašinājuši cilvēka morālās iztēles robežas”.

Jājautā vienīgi, kāpēc tikai morālās? Mītos un pasakās cilvēki viegli sarunājas ar citām dzīvajām radībām, pārvēršas cits citā (kas gan, tiesa, “neiztur zinātnes pārbaudi”), un es pat nerunāju par ārkārtīgi sarežģīto ticējumu un rituālu pasauli tautām, kuru dzīve saistīta ar apgarotām būtnēm un vietām. Kad es teicu “vietām”, es nepārteicos. Kā pret svētavotiem, tā pret “dehumanizētu vidi” cilvēks var attiekties tā, it kā šīm vietām arī būtu sava “iekšējā dzīve”. Kad kāds saka: “Šajā vietā es nodomāju,” – viņš apziņu sasaista ar vietu un vismaz viņa pasaulē šāda vieta kļūst apgarota. Kad runcis Misisipi mēnešiem guļ Brodska krēslā pēc viņa nāves, viņš varbūt ne tik daudz skumst kā cenšas nosargāt saimnieka vietu. Varbūt apziņas – neviens nezina, kas ir apziņa, – darbs ir pretoties tukšumam, padarīt vietu apgarotu, un tieši tādēļ “Dievam ir vajadzīgi cilvēki”, kā saka jūdu mistiķi (sk. Lolitas Tomsones interviju ar jūdu misticisma pētnieku Moši Idelu). Un, lai gan es nezinu, kā apziņa saistīta ar mani, tomēr – nedaudz pārfrāzējot Moši Idelu – iespējams, es tai esmu vajadzīgs tāpēc, ka tikai es varu izdarīt to, ko tā pati nekad nevarēs.