Aleksandrs Otrais un nesmieklīgie klauni

“Es ceru, ka 21. gadsimta Krievija būs lieciniece 19. gadsimta reformatoru taisnībai un tālredzībai... būtībā, mēs turpinām to kursu, kurš tika uzsākts pirms pusotra gadsimta,” uzskata Medvedevs.

Rosbalt.ru, 3. martā

Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva liberālās runas, ko viņš teica svinībās sakarā ar 150 gadu jubileju kopš dzimtbūšanas atcelšanas, pilnīgi pamatoti tika saprastas kā tāls viņa priekšvēlēšanu kampaņas starts, kam nav nekāda sakara ne ar vēsturisko notikumu, ne viņa paša reālo politiku. Tomēr Krievijas prezidenta izteikumiem ir vēl viena jēga, kas drīzāk varētu būt interesanta filozofiem un vēsturniekiem. Medvedevs cenšas sasaistīt Aleksandra Otrā reformas ar savu paša kursu uz tā saucamo “modernizāciju”, cenšas parādīt sevi kā Cara Atbrīvotāja lietas turpinātāju, nodemonstrēt, ka “mūžīgā modernizācijas drāma” Krievijā turpinās.

Modernizācijas drāma, ko pēdējos gadsimtos piedzīvo daudzas sabiedrības un valstis, ir progresistiskās, lineārās domāšanas rezultāts, kura Rietumos radās Jaunajos laikos (Modernity). Svarīgi atzīmēt, ka lineārā domāšana, kura triumfēja vienlaikus ar kristietību, ilgu laiku bija ne vien “teoloģiska”, bet arī teleoloģiska. Šīs kustības mērķis bija jau iepriekš uzstādīts, runa bija tikai par ātrumu. Pēc “Apgaismības laikmeta” mērķi pakāpeniski nomainīja pati kustība; komunisti un radikālie sociālisti no baznīcas pārtvēra galējās, tālās un ideālās Nākotnes tēlu, kamēr Šodienas (un tuvākās Rītdienas) tēls 19. gadsimta otrajā pusē pārgāja pie buržuāziskās liberālās apziņas meinstrīma. Tā tika ielikts pamatakmens “modernizācijas” jēdzienam – “mūsdienīguma” ideja kā galvenā vērtība. Kad Arturs Rembo izsaucās, ka dzejai (lasi – visai mākslai) jābūt mūsdienīgai un tikai mūsdienīgai, viņš, patiesību sakot, atkārtoja sava laika buržuāziskās ideoloģijas pamatus. “Mūsdienīgs”, tas ir, “atbilstošs pašreizējam laikam” – lūk, nākotnes “modernizācijas” jēdziena fundaments; pēc tā atlika tikai viens jautājums: “Kādam pašreizējam laikam atbilstošs?” “Kura pašreizējam laikam?” Kad Edvarda Saīda grāmatā “Orientālisms” citētais lords Balfūrs (Balfour) stāsta britu parlamenta locekļiem par impērijas misiju – padarīt seno Ēģipti mūsdienīgu, – viņš, pats to nezinot, ierindojas blakus nekaunīgajam komunāram Rembo. Interesanti, ka dzejnieks, pārstājis rakstīt dzejoļus vēl ļoti jaunā vecumā, devās uz Sudānu nodarboties gandrīz vai ar vergu tirdzniecību. Šeit nav tik svarīgi, vai tā tas bija, vai nebija; visai simboliski ir saskatīt tik acīmredzamu koloniālisma nokrāsu tā laika priekšstatos par “mūsdienīgo”, “mūsdienām” – lai arī šai leģendai nav sakara ar īsto dzejnieka likteni.

Atgriežoties pie jēdziena “progress”, kas balstīts lineārajā domāšanā, šis “progress” nebūt nepastāv “kaut kam”; tā mērķis ir tas pats, tā kustība: jo straujāk, jo labāk, jo mūsdienīgāk. Ja priekšā nav skaidra mērķa kā Pastarās tiesas un ja ideoloģijas pacilātība (bet jebkura ideoloģija ir pacilāta) neļauj sekularizētā sabiedrībā (pēc “Dieva aiziešanas”, tā teikt) īstenot redukciju, kas progresu atvedinātu uz pašu banālāko materiālo mērķu apmierināšanu, paliek vienīgi pats šis progress kā process, kā dzinulis un kā galējais mērķis. Nevajag sevi mānīt ar frāzēm, piemēram, ka “progress novedīs pie cilvēces laimes”; diez vai lords Balfūrs, no sirds rūpējoties par britu impēriju un pēc iespējas labāku puskoloniālās Ēģiptes iekārtu, domāja par “ēģiptiešu laimi”. Taču viņš nesprieda arī tādos ciniskos jēdzienos kā “vara pār ēģiptiešiem”, “Ēģiptes aplaupīšana”, “pilnīga kundzība”. Viņam faraonu valsts “pareizās kolonizācijas” ideja bija padarīt to mūsdienīgu, tas ir – modernizēt.

Atgriezīsimies pie jautājuma: ja modernizācijai kāda sabiedrība ir jānoved līdz atbilstībai mūsdienām, pašreizējam laikam, tad – atbilstot kā laikam? Kurš uzstāda šo “mūsdienības” tēlu, uz kuru tik neapdomīgi jātiecas? Atbilde ir vienkārša: (nosacītie) Rietumi. “Modernizācijas” jēdziens ārpus Jaunajiem laikiem raksturīgās opozīcijas “Rietumi vs Austrumi” vienkārši nepastāv. Šī opozīcija ir bijusi gandrīz vienmēr, taču tikai “buržuāziskajā laikmetā” tā ieguvusi pilnīgi citu saturu. Vispirms tādēļ, ka līdz Jaunajiem laikiem ne vien nebija “modernizācijas”, bet nebija arī galvenā tās priekšnosacījuma – Rietumu jēdziena “mūsdienīgs”. Atgādināšu, “mūsdienu”, “modernā” ideja radās Renesanses laikmeta beigās; ar tās palīdzību noteica toreizējo vēsturisko periodu attiecībā pret iepriekšējo – viduslaikiem. Antīkā civilizācija sniedza izcilākos etalonus, pēc tam iestājās barbarisma un pagrimuma laiks, bet, lūk, pašreiz viss labākais atdzimst, bagātinoties ar antīkajiem laikiem nepazīstamo kristietību. Šajā ziņā “būt mūsdienīgam” nozīmē “sekot senatnei”. Vēlāk, viduslaiku beigās, Cita vietu attiecībā pret “mūsdienām” sāka ieņemt Austrumi. Mainījās arī attiecību raksturs ar šo Citu: no viduslaiku cilvēka, kas 16. gadsimta beigās jau sen bija izzudis, vairs nevarēja prasīt, lai viņš piedalītos antīko laiku atjaunošanā mūsdienās (lai gan, protams, prasīja, taču nevis no cilvēkiem, bet no institūcijām, teiksim, no universitātēm, kas bija saglabājušas vecos uzdevumus un struktūru). Tagad, kad Cits izrādījās esam “laikabiedrs”, tikai tāds, kurš dzīvo vairāk uz dienvidiem vai austrumiem, pakāpeniski prātus pārņēma ideja, ka Citu vajadzētu atjaunināt un “modernizēt” (bet jau, protams, bez kādas sekošanas senatnei), un tas kļuva par galveno koloniālisma skaidrojumu un attaisnojumu. Apmēram tāpat notika tur, kur izrādījās, ka Cits dzīvo pašu zemē.

Un šeit atkal rodas jautājums: “Bet kurš tad modernizē?” Duālās sistēmas ietvaros, kuru es centos aprakstīt iepriekš, uz to ir divas atbildes – atkarībā no “modernizācijas” situācijas tipa. Pirmā atbilde – “kolonizators”, “iekarotājs”, “ārējs spēks”. Šeit viss ir pietiekami vienkārši – gan ar motīviem, gan, jāsaka, arī ar iniciatoriem un iesaistītajiem spēkiem. Otrais variants ir ievērojami sarežģītāks – tas ir tad, kad modernizācijas impulss rodas pašā sabiedrībā, rodas no tās elites (vai elites daļas). Tas ir Krievijas gadījums – tādā veidā, kā tas notika Aleksandra Otrā reformu laikā. Šis gadījums ir ne tikai sarežģītāks, bet arī interesantāks. Lai uzsāktu savas sabiedrības modernizāciju, elitei (vai tās daļai) ir apzināti jānostāda sevi ārpus, jānostājas sevis novērotāja skata punktā, nezaudējot saistību ar novērojuma objektu, citādi ātri vien zūd motivācija. 19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impērijas elites daļa to spēja izdarīt – lai arī rezultāts nepavisam nebija tāds, kāds tika gaidīts. Šodien prezidents Medvedevs cenšas ar pseidoliberālu pļāpāšanu par Aleksandra Atbrīvotāja “dižajām reformām” aizmiglot patiesu izpratni par pārmaiņu nepieciešamību. Šādas izpratnes Putina desmitgadē izaudzinātajai Krievijas elitei nav un nevar būt. Tātad Dmitrija Medvedeva “komiskās modernizācijas” krahā kādu nāksies vainot – taču, protams, tikai ne sevi. Tieši tādēļ blāvie birokrāti no “Vienotās Krievijas” liekulīgi žēlojas par savu tautu, kurā it kā “neesot izdzīvota dzimtbūtnieciskā apziņa”.