Pīle no kaimiņdārza

“Krievija vēlas pārvaldīt Ukrainas gāzes sistēmu un iegādāties enerģētikas, loģistikas, informācijas tehnoloģiju un transporta uzņēmumu aktīvus Baltijas valstīs, ziņo Newsweek Krievijas izdevums, atsaucoties uz Ārlietu ministrijas izstrādātu dokumentu, ko faktiski var uzskatīt par jaunu ārpolitikas doktrīnu. Kā vēsta Newsweek, šis dokuments vērsts uz jaunu ārpolitiku, kurā “nebūs draugu un ienaidnieku, bet vienīgi intereses”. Tas “domāts dienesta lietošanai” un atšķiras no agrākajām programmām, kuras saskaņā ar kāda augsta diplomāta teikto rakstītas Drošības padomē. Konkrēti, šī programma paredz “Baltijas valstu ekonomisko iekarošanu”.”

Neilgi pēc nākšanas pie varas Krievijas prezidents Vladimirs Putins izteicās, ka čekisti nemēdzot būt “bijušie”. Par šīs frāzes pareizību mums bija iespēja pārliecināties, kad publiskajā telpā parādījās it kā dienesta lietošanai paredzēts dokuments, kuru it kā Kremļa vajadzībām it kā esot izstrādājis Krievijas ārlietu resors, un preambulu it kā esot parakstījis pats ārlietu ministrs Lavrovs. Viss liecina, ka minētais dokuments ir sava veida “testa balons” reakcijas izvērtēšanai, jeb, prastāk izsakoties, – vienkārši provokācija no “neredzamās frontes kaujinieku” parastā repertuāra. To, ka tas patiesībā nav nekāds nopludināts dokuments dienesta lietošanai, apliecina tā visai zemā informatīvā vērtība. Tas faktiski nesatur neko tādu, ko Krievijai daudzmaz sekojošs cilvēks jau tāpat nevarētu iedomāties. Turklāt zīmīgi, ka tekstā ne ar vārdu netiek pieminēta Moldova un Gruzija. Abās šajās valstīs prettiesiski atrodas Krievijas karaspēks; tās abas ir izcili nozīmīgi spēles kauliņi Krievijas ārpolitikā. Taču šis “ārpolitikas stratēģiskais dokuments” tās pilnībā ignorē – acīmredzot autoru smalkjūtības dēļ. Īsi sakot, Latvijas ārlietu resors ar ministru Aivi Roni priekšgalā rīkojas prātīgi, neveltīdami šim dokumentam pārlieku daudz ievērības. Politiskā aspektā tas mums daudz jauna par Krieviju nepavēstīs.

Vienlaikus tas pelna interesi kā īpašs ideoloģisks artefakts. Galvenās programmas pozīcijas ir jau labi pazīstamas. Vispirms, par savu galveno pretinieku Krievija joprojām uzlūko ASV. Šī valsts tagad vēl tiek vainota arī globālās krīzes izraisīšanā, un visā sparā tiek kritizēts “utopiskais liberālais kapitālisms”. Tas nekas, ka viens no lielākajiem ieguvējiem no šās “utopijas” pēdējā desmitgadē ir bijusi pati Krievija, kas augsto energoresursu cenu dēļ vēl nesen dzīvoja kā niere pa taukiem. Tāpat bieži tiek piesaukta “multipolārā pasaule”, kas Krievijas elites izpratnē acīmredzot nozīmē atļauju rīkoties savā pašpasludinātajā “ietekmes sfērā” kā pa savu kabatu.

Runājot par pašmāju vajadzībām, programmā visbiežāk pieminētais vārds ir “modernizācija”. Tā, protams, ir Krievijas un citu reģiona valstu lielā problēma. Sociologi par modernizāciju sāka runāt 20. gadsimta 50. gados, pieņemot, ka politikas demokratizācija un industriālās, tehnoloģijās balstītās ekonomikas attīstība ir viena un tā paša modernizācijas procesa divas izpausmes. Pieņemot par paraugu Rietumu industriālās demokrātijas, modernizācija tika uzskatīta par efektīvāko līdzekli pret divām mūžsenām cilvēku dzimuma nelaimēm – despotiju un nabadzību. Tomēr, laikam ritot, izrādījās, ka tādas vienas modernizācijas pasaulē nemaz nav. Dažādas valstis modernizējas atšķirīgi. Tas ceļš pie industrijas un demokrātijas, kuru šodien ir izvēlējusies, teiksim, Dienvidkoreja, atšķiras no tās modernizācijas, kuru gadsimta vidū piedzīvoja ASV. Rietumeiropas modernizācija bija cieši saistīta ar kultūras sekularizāciju, individuālismu un tradīciju lomas mazināšanos.

Mūsdienu Indija turpretī modernizējas atšķirīgi. Tur vismodernākajam programmētājam bieži nav nekādu iebildumu stāties tradicionālajā indiešu laulībā ar ģimeņu starpā sarunātu, nevis paša izvēlētu līgavu.

Krievijas problēma ir tā, ka tajā trūkst vienotas izpratnes par šai valstij atbilstošāko modernizācijas veidu. No šās programmas kļūst skaidrs, ka galvenais faktors Krievijas modernizācijā būs valsts. Pietiek uzmest aci šim tekstam, lai saprastu, ka valsts veidos uzņēmumus, iepirks tehnoloģijas, pārdos energoresursus, nodrošinās tranzītu, rūpēsies par izglītību, būvēs lidmašīnas, pārdos ieročus, un tā bez gala. Principā šāds, valsts autoritārismā balstīts modernizācijas ceļš nav nekas neiedomājams. Tādu savulaik veiksmīgi izvēlējās Čīle, arī mūsdienu Ķīna iet pa to. Vienlaikus Krievijas gadījumā mums ir darīšana ar specifisku, disfunkcionālu valsti, kura apgrūtina šādu modernizācijas procesu. Krievijas valsti grauž endēmiska korupcija un dzīšanās pēc rentes visos varas līmeņos, un tas mazina jebkuru reformu efektivitāti. Turklāt ir aplami iedomāties, ka Putins un Medvedevs pilnībā nosaka to, kas Krievijā notiek. Šo valsti faktiski pārvalda daudzi un dažādi politizētas birokrātijas astoņkāji, kuri varbūt reizēm klausa arī Kremlim, taču ikdienā bauda ievērojamu autonomijas pakāpi. Tādēļ šāda valsts vadīta modernizācija ir ļoti apgrūtināta. Savukārt doma, ka valstij vajadzētu vienkārši radīt apstākļus indivīdu brīvai iniciatīvai un ļaut sabiedrībai modernizēties “no apakšas”, Krievijas valdošajās aprindās joprojām ir pilnīgi sveša.

Runas par Latvijas “ekonomisko iekarošanu” (tas ir Newsweek, nevis pašas programmas formulējums), protams, ir satraucošas. Taču to dēļ vien naktsmieru zaudēt nebūtu vērts. Vispirms, Krievijas vēlme uzpirkt uzņēmumus un vairot savu ekonomisko ietekmi Latvijā nav nekāds noslēpums jau vismaz gadus piecus. Tādēļ, pirms satraukties, nebūtu par ļaunu noskaidrot, cik un kas Latvijā jau šodien pieder Krievijas kapitālam. Otrkārt, lai kaut ko nopirktu, tas vispirms ir jāpiedāvā pārdošanai. Latvijas uzņēmumi būs lēti iegūstami tad, ja valstī nesāksies ekonomiska augšupeja un pašreizējie investori sāks “kratīties vaļā” no saviem aktīviem Latvijā. Citiem vārdiem, iespēja “ekonomiski iekarot” Latviju ir apgriezti proporcionāla mūsu ekonomiskajai izaugsmei, par kuru ir jārūpējas visupirms. Citādi tas ir ar valsts uzņēmumiem, kuru pārdošanai vajadzīgs politisks lēmums. Te nu atliek vienīgi “skatīties uz rokām” pašmāju politiķiem. Kuri tad mums ir tie, kas tā biežāk piebraukā uz Maskavu, vienlaikus aicinādami pārdot valsts uzņēmumus?

Runājot par Latvijas attiecībām ar Krieviju kopumā, šodien gaidīt kādas būtiskas izmaiņas nebūtu īsti vietā. Nedz Valda Zatlera vizīte Maskavā, nedz Kononova prāvas iznākums būtiskas pārmaiņas nenesīs. Protams, pagātne abās pusēs ir emocionāli piesātināts jautājums. Taču to ir vērts aplūkot plašākā perspektīvā. Krievija nav nedz pirmā, nedz pati ietekmīgākā valsts Eiropā, kur pēc koloniju zaudēšanas valda pazemojuma sajūta un revanšisms, ko vēl vairāk padziļina ekonomiskās problēmas. Arī Lielbritānija 30. gados ļoti smagi pārdzīvoja koloniju zaudēšanu; 50. gados Francijā attiecības ar zaudētām kolonijām gandrīz noveda līdz pilsoņu karam. Lai arī bijušās metropoles neloloja nekādus agresīvus plānus pret bijušajām kolonijām, to attiecībās bija ļoti daudz rūgtuma un saspīlējumu. Šo pieredzi “vecā” Eiropa ir ērti aizmirsusi. Protams, Krievija daudzējādā ziņā ir īpašs gadījums. Taču attiecībām ar to nenāks par labu nedz dūru vicināšana, nedz kvēli mīlestības apliecinājumi. Latvijai ir nepieciešama patriotiska un gudra ārpolitika, kura spētu nodrošināt ilgtermiņa interešu realizāciju, ņemot vērā un respektējot abu valstu atšķirības. Ja jūs guļat blakus zilonim, jums ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem pat tad, ja tas ir vislabsirdīgākais un vismiermīlīgākais zilonis. Un vismaz pagaidām nešķiet, ka mūsu gadījumā zilonis būtu īpaši labsirdīgs.