Adīšanas stunda

Metro vagonā atskan mazliet metāliska balss: “Próxima estación Banco de España.” Pabeidzu iesākto adīkļa rindiņu un ielieku to somā. Nu jau esmu pieradusi pie citu pasažieru pētošajiem skatieniem, tie mani vairs nemulsina kā toreiz, kad tikko biju sākusi dzīvot Madridē. Esmu pieradusi arī pie padzīvojušām kundzēm, kurās mana nodarbošanās raisa vēlmi pastāstīt, cik brašas adītājas viņas pašas jaunībā bijušas, pie ziņkārīgiem kungiem labākajos gados, kuri vēlas zināt, kas tad tur man īsti topot, un pie dažāda vecuma latīņamerikāņiem, kuriem mans adīklis tūdaļ atsauc atmiņā mammu un viņas neiztrūkstošo rokdarbu klēpī...

Ir ceturtdienas vakars, un es dodos uz adītāju pulciņa tikšanos Daiļo mākslu biedrības kafejnīcā. Gran Via – šī Madrides Brodveja – kā vienmēr ir ļaužu pilna. Cilvēki nesteidzīgi dodas uz teātri vai kino, lai arī izskatās, ka, līdzīgi tūristiem, viņi vienkārši slīpē bulvāri. Taču tūristus uzreiz var pazīt – ne tik daudz pēc kaklā pakārtajiem fotoaparātiem, kā pēc apģērba: neviens vietējais tik vēlā rudenī vairs nestaigā sandalēs un īsbiksēs, bet ziemeļniekiem Madrides divdesmit pieci grādi ir īsts vasaras vidus. Drūzmā šur tur pavīd pa kādam zaļam tēkreklam, droši vien šovakar atkal būs publiskās izglītības sistēmas aizstāvju manifestācija.

Arī biedrības nama kafejnīca šovakar ir pilna. Telpā ar augstajiem griestiem un kristāla lustrām valda smalkām vietām raksturīga pieklājīgu sarunu murdoņa, kuru reizumis pārtrauc vien jautra smieklu šalts vai glāžu šķinda.

Dievs vien zina, kāpēc pirms astoņiem gadiem pulciņa dibinātāji izvēlējās tieši šo kafejnīcu. Droši vien pie vainas būs tās atrašanās pašā pilsētas centrā un “smalkas vietas” slava, jo apgaismojums te nekad nav bijis īpaši labs. Šis tiešām ir Madrides centra smalkākais rajons, taču tā 20. gadsimta buržuāziskais šarms gan sācis jau bālēt.

Es adītāju grupai pievienojos pirms pieciem gadiem, kad, tikko atbraukusi, meklēju “amata māsas”. Tā mēs joprojām tiekamies divas reizes mēnesī.

Ierastajā vietā uz pelēka un krietni nobružāta dīvāniņa jau sēž Anita, viena no uzticamajām grupas dalībniecēm. Viņa parasti ierodas pirmā, jo dzīvo Madrides nomalē un mājupceļš viņai aizņem krietnu pusotru stundu. Turpinot darbu pie zilas nepilno kārtu šalles, viņa sūdzas, ka šodienas viesmīlis esot īpaši nelaipns. Tiesa, tas nav nekāds jaunums, kafejnīcas apkalpojošais personāls mūsu, pastāvīgo klienšu, simpātijas nekad nav raisījis. Dažs labs pret mums izturas tā, it kā mēs te par velti aizņemtu vietu. Vienīgais izņēmums bija latīņamerikānis Luiss Alberto, bet viņš jau sen nav redzēts. Droši vien atlaists. Vai arī aizbraucis atpakaļ uz savu zemi.

“Valstī ar pieciem miljoniem bezdarbnieku varēja jau nu nedaudz sasparoties,” adatu māsa pārmetoši nosaka. Viņu, protams, var saprast. Kopš jūnija Anitas meita Tēba ir bez darba. Viņa strādāja par vēstures skolotāju kādā Madrides privātskolā. Līdz ar krīzes iestāšanos skola pamazām, bet neatturami zaudēja arvien vairāk audzēkņu, līdz bizness kļuva nerentabls un iestādi slēdza. Tagad Tēba katru dienu pavada darba meklējumos, bet neviens viņu neaicina pat uz intervijām. Mani tas neizbrīna ne mazākajā mērā; savulaik pavisam citas privātskolas sekretariātā esmu slidinājusi papīra grauzējā kaudžu kaudzes ar dažādu specialitāšu skolotāju curriculum vitae.

Spānijas valsts skolu un universitāšu pasniedzēji ir ierēdņi, un tas nozīmē, ka darba vieta un alga viņiem ir garantēta visa mūža garumā. Lai tiktu pie šādas “medus maizes”, vispirms ir jānokārto visai sarežģīti vairākpakāpju eksāmeni. Gribētāju ir daudz, vakanču maz, un visi speciālisti, kas paliek aiz strīpas vai kas šādam pārbaudījumam nejūtas gatavi, dodas uz privātskolām.

Mūsu pulciņam pievienojas vēl vairākas adītājas, un pēc vairākkārtējiem aicinājumiem mums izdodas sasaukt arī viesmīli. Divas kokakolas, divi toniki, viena tēja ar citronu un man bezalkoholiskais alus. “Tikai lielajā glāzē,” cieši piesaku, jo šejienes caña  tāds piņģerots vien ir. Pie blakus galdiņa sēdošais kungs ar tumšsarkanu tauriņu malko vīnu, un Belene samaina savu toniku pret glāzi “Ribera del Duero”. Galu galā, ir ceturtdiena, un spāņiem tas nozīmē, ka darba nedēļa jau tikpat kā aiz muguras.

Kafejnīcas lielās, noputējušās kristāla lustras spēj tik vien kā kautrīgi kliedēt rudens vakara krēslu, bet Anna, apsviedīgākā no mums visām, tam ir pienācīgi sagatavojusies. Ar triumfējošu smaidu viņa uzliek galvā platu gumiju ar kaut ko līdzīgu ogļraču lampiņai un apgalvo, ka viņas dzīvi krīze nekādi nav skārusi.

Līdzās dažādiem adīšanas knifiem, labām dzijas pirkšanas vietām un citām tikpat “profesionālām” tēmām pamazām mūsu sarunās ir ienākusi arī krīze un bezdarbs. Pirms gadiem diviem arī man šķita, ka vilks vēl ir tālu no būdiņas durvīm. Man bija darbs, ne īpaši labi apmaksāts, pavisam ne sirdij tuvs, ar garu, garu darba dienu un divu stundu pusdienas pārtraukumu, bet bankas kontā katru mēnesi parādījās nauda, ar kuru pietika, lai samaksātu rēķinus, veiktu ikdienas pirkumus un reizi pa reizei atļautos arī kādu kaprīzi. Tad cits pēc cita darbu zaudēja brālēns, vīramāsa, pāris draudzeņu un visbeidzot arī es pati.

Man gan šāds pavērsiens nāca tieši laikā, jo tikko bija piedzimusi meitiņa, un bērna kopšanas atvaļinājums šeit ir tikai 16 nedēļas, pēc tam lielākā daļa zīdaiņu dodas uz silīti. Tie, kuriem paveicas, paliek pie vecvecākiem, un viņu mammas raksta vēstules bērnkopības žurnāliem, lūdzot padomu, kā pārliecināt vecmāmiņas par savu bērnu audzināšanas uzskatu pareizību. Svārstījos starp bezalgas atvaļinājumu, bērnudārzu un vīramātes izkalpināšanu, bet mans nu jau bijušais priekšnieks situāciju atrisināja pavisam citādā veidā. Tagad kopā ar meitu baudu dīkas rīta pastaigas tuvējā parkā un domās saku viņam paldies. Bezdarbnieku pabalstu, lai arī cik niecīgu, saņemšu vēl veselu gadu.

Oficiālais manas atlaišanas iemesls, kā pavēstīja personāldaļas vadītāja, bija aizvien sarūkošais skolēnu skaits. Turpat strādājošais švāģeris gan ir pavisam citās domās. Viņš stāsta, ka apkaimē ir slēgtas trīs privātskolas, īsā laikā brīvās vietas gandrīz visās klasēs ir aizpildītas un gribētāju esot tik daudz, ka bijis jāatver vakanču gaidītāju saraksts. Visiem skolotājiem nopirkti iPad, lai viņi varētu vadīt stundas ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību, iegādāts jauns inventārs un veikti plaši remontdarbi. Un es nebūt neesmu vienīgā, kuras priekšniecība izmanto krīzi par ieganstu darba vietu optimizācijai, kā tagad sauc darbinieku atlaišanu.

Marta ada vienkāršu, bet elegantu un izskatīgu jaku, tā ir jau sestā šī modeļa pārstāve. Viņai īpaši žēl esot jauniešu, kuriem pēc augstskolas beigšanas bieži vien tā arī neizdodas atrast darbu specialitātē. Marta to zina no pašas pieredzes, viņas meita pēc maģistra grāda iegūšanas ainavu arhitektūrā un stažēšanās pašos Luvras dārzos Parīzē tagad strādā ar studijām nesaistītā un slikti apmaksātā amatā.

Arī sociālās aptaujas liecina, ka bezdarbs ir kļuvis par Spānijas iedzīvotāju galveno rūpi, apsteidzot kādreiz tik sāpīgo nelegālās imigrācijas problēmu. Migrācija pašlaik notiek ne tik daudz uz Spāniju kā projām no tās. Šī gada laikā iedzīvotāju skaits valstī ir samazinājies par aptuveni vienu miljonu. Spāņi dodas prom labākas dzīves meklējumos, lai vēlāk ar nostalģiju atcerētos Spānijas sauli, vītināto šķiņķi, tortilju, bārus un aktīvo sabiedrisko dzīvi, savukārt daudzi Latīņamerikas imigranti, ko neko iekrājuši, atgriežas dzimtenē, kur dzīves līmenis viņu prombūtnes laikā, iespējams, ir nedaudz uzlabojies.

Marija pabeidz labisko valdziņu kārtu savai Viktorijas laikmeta šallei un arī iesaistās sarunā, jo kreiliskajā kārtā vairs nav tik ļoti jāseko raksta veidošanai. Viņas jaunākā māsa Rebeka pašlaik pastiprināti mācās vācu valodu un sūta CV uz ārzemju kompānijām. Arī viņa pievienosies tiem 55 tūkstošiem spāņu, kas šogad devušies strādāt ārpus valsts, lielākoties uz Angliju, Franciju un Vāciju.

Spāņu emigrantu vidējais vecums ir 32 gadi, turklāt valsti pamet vienāds skaits vīriešu un sieviešu. Demogrāfi apgalvo, ka šis apstāklis vairāk liecinot par atvērtajām Eiropas robežām, nevis par krīzes ietekmi. Politiķu un masu komunikācijas līdzekļu vēlme norādīt ekonomisko situāciju par cilvēku aizplūšanas galveno iemeslu esot bīstama, jo varot radīt nepareizu priekšstatu, ka tā ir vienīgā iespēja.

Andrea gan domā, ka krīzei ir arī sava gaišā puse. Vēl nesen viņa strādāja Spānijā slavenākās lielveikalu ķēdes centra filiālē, rokdarbu nodaļā. Tagad viņai ir pašai sava darbnīca, kurā māca tamborēt, pārdod dziju, rokdarbus – apģērbu un aksesuārus. Madride ir pilna ar šādām darbnīcām, kurās iespējams apgūt visdažādākos rokdarbus: adīšanu, tamborēšanu, šūšanu, vērpšanu, origami, knipelēšanu, kaligrāfiju, grāmatu iesiešanu, mezglošanu, zīdaiņu apavu darināšanu, zīmogu grebšanu un ko tik vēl ne. Šķiet, ka krīze ietekmējusi cilvēku vēlmi iemācīties lietas darināt pašiem ar savām rokām, nevis nopirkt jau gatavas.

Pa lielajiem kafejnīcas logiem iespīd policijas mašīnu bākuguņu zibšņi, un drīz vien var sadzirdēt arī ritmiski skandētus saukļus. Valsts izglītības darbinieki kārtējo reizi protestē pret budžeta samazināšanu. Viņus var pazīt pēc zaļajiem tēkrekliem, kas nu, vēsākam laikam iestājoties, uzvilkti pa virsu siltākam apģērbam. Ceturtdienās skolotājus centra ielās var redzēt visai bieži, viņi noteikti ir pielikuši savu roku demonstrāciju skaita kuplināšanā. Šogad Madridē tādas bijušas jau vairāk nekā divi tūkstoši un kļuvušas par kaut ko tik ierastu, ka kafejnīcā neviens pat nepagriežas pret logu, lai palūkotu, kas tur notiek. Tāpat visiem ir skaidrs: uz ielas labāk iziet pēc kāda brīža, kad demonstranti būs tikuši garām.

Marta, kas, gandrīz neskatoties uz adīkli, turpina darbu pie savas jakas, dziļdomīgi nopūšas. Viņa strādā par spāņu valodas pasniedzēju Komplutenses universitātē un izbauda budžeta līdzekļu samazināšanu uz savas ādas. Kolēģus, kas aizgājuši pensijā vai paņēmuši darba nespējas lapu, vairs neviens neaizvieto, esošajiem jāpaveic arī viņu pienākumu tiesa; studentu skaits grupās ir krietni lielāks, pieaudzis arī lekciju skaits, kas jānotur vienam pasniedzējam. Visu, ne tikai izglītības sfērā strādājošo, ierēdņu darba samaksa ir samazināta, turklāt nogriezta arī līdz šim par neaizskaramu uzskatītā četrpadsmitā alga, kas būtu jāsaņem uz Ziemassvētkiem. Spāņiem tas nozīmē tēvu un vectēvu izcīnīto darbaļaužu tiesību zaudēšanu. Līdz šim algas apmēra piemaksas divas reizes gadā – jūnijā un decembrī – bija daudzu ģimeņu atspaids, iespēja bagātīgāk nosvinēt svētkus, atvaļinājuma laikā aizbraukt ceļojumā vai vienkārši aiziet pie zobārsta.

“Tā nevar turpināt, kaut kas ir jādara,” saka Terēze, pa logu noskatoties uz policijas īpašo spēku vīriem, kas pavada ikvienu demonstrāciju. Nesen, Deputātu Kongresa “ielenkšanas” laikā, izcēlās sadursmes starp demonstrācijas dalībniekiem un policiju. Televīzija šausmināja skatītājus ar asiņainām demonstrantu sejām un sirdi plosošiem aculiecinieku stāstiem. Tomēr madridieši zina, ka nekārtības šajos masu pasākumos parasti izraisa radikālu ekstrēmistu grupa. Policija šos, parasti kapuču slēptos, ļaudis labi pazīst, reizēm arī aiztur, bet sods ir tik niecīgs, ka līdz nākamajai demonstrācijai viņi jau atkal ir uz ielas.

Terēze dzīvo centrā un ir atbraukusi ar velosipēdu. Viņa šovakar vēl domā doties uz Bici Crítica  pasākumu. Tas ir ikmēneša velosipēdistu un skrituļslidotāju brauciens, kura mērķis ir pierādīt, ka pilsētā iespējams arī dabai draudzīgāks, lētāks un patīkamāks pārvietošanās veids, ka automašīnas nav vienīgā alternatīva sabiedriskajam transportam. Man gan šķiet, ka Madride tam ir par lielu, kalnainu un karstu, bet riteņbraucēju devīze “Mēs nebremzējam satiksmi, mēs esam satiksme” ir visnotaļ simpātiska, un es vienmēr ar zināmu skaudību noskatos uz ļaudīm, kas šādā veidā pārvietojas pa pilsētu.

“Krīze mums ir atņēmusi mieru un drošību par rītdienu,” Klāra rezumē šodienas sarunu un noglabā savu adīkli, rakstainu dūraini vēl bez īkšķa.

Kad pēdējie protestētāji ir aizgājuši lejup pa Alkalas ielu, arī mēs saliekam savus adīkļus somās un dodamies mājās. Satiksme ir atjaunota, cilvēki plūst laukā no teātriem, un Puerta del Sol laukumā kā vienmēr kāds loterijas pārdevējs aizsmakušā balsī sauc:“¡Tengo suerte para hoy! ¡Tengo suerte para hoy!.