Vladimirs Bibihins "Atsevišķi pieraksti, 1965.–1989. gads"

Vladimirs Bibihins

Atsevišķi pieraksti, 1965.–1989. gads

Sanktpēterburga: Vladimirs Dāls, 2022

Zīmīgajā Dāla izdevniecības sērijā “20. gadsimta dienasgrāmatas” iznākušās Vladimira Bibihina piezīmes norauj jumtu. Mana dzīve iepretim šīm piezīmēm izskatās pēc kaudzē sakritušas nejaušības. Izrādās, ka filozofs nav laidis vējā nevienu savu dvēseles kustību, bet iznesis apziņas virspusē visu to, kas “normāla” cilvēka dzīvē aizkrīt pagātnē kā kaut kas nedzīvs, neieraudzīts un līdz ar to gandrīz vai nenoticis. Tādēļ arī filozofs saka: “Cilvēki – tie ir sapņu druskas.” Grāmatā ir daudz Bibihina sapņu, un pieķeru sevi pie vēlmes nokļūt pie gudrības pa sētas durvīm: varbūt filozofa sapņi var kļūt par nomoda domu skaidrojošo vārdnīcu? Nekā nebij: viņa sapņi ir kaut kāda apbrīnojama prāta palimpsests. “Ar cirvi. Salieku labākās drēbes stūrī: cieši saspiežu, lai neapšļakstītu. Pēc tam apklāju vēl ar ādas jaku: vieglāk izmazgāt.” Bibihins? Ar cirvi? Es nesaprotu. Un varbūt tieši tādēļ sāku domāt par viņu nevis kā par to stiegro, nelielo vīru, ko pazinu, bet kā par kādu vārdos izteiktu bezgalībā plestu atvērumu. “Cilvēks guļ un negrib pamosties.” Var teikt, ka visas Bibihina piezīmes šķiet rakstītas Lielajā Piektdienā, lai gan pa brīdim, īpaši par bērnību, ielaužas kaut kas pavisam viegls: “...reiz kopā ar māsām ieraudzījām, ka mūsu gadu vecais brālītis, stāvot pašpagatavotā, pamatīgā peļķē, aizņemts ar visai dabisku nodarbi – pirkstu sūkāšanu –, bet tas tikai izraisīja mūsu prātošanu: par ko labāk būt – par govi, kas vienmēr ir paēdusi, vai par cilvēku, kurš ne vienmēr, toties var tomēr paskatīties kino.”