Vilnis Vējš

Bļāviens, ne māksla

gettyimages-1240324870.jpg
Getty Images

“Es nesaprotu, kāpēc Salmanis nav nominēts Purvīša balvai?” brīnījās Henriks Eliass Zēgners portāla Satori redakcijas slejā 6. novembrī. Mākslinieks Krišs Salmanis gan ir bijis nominēts Purvīša balvai un to arī saņēmis – 2017. gadā kopā ar māsu Annu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu par izstādi “Dziesma”. Protams, Zēgnera sašutums ir par ko citu: runa ir par milzu plakātu, kurā attēlota Krievijas prezidenta Vladimira Putina seja, kas lejasdaļā pārveidota par galvaskausu, bez raksturīgajām ierasti sakniebtajām lūpām. Šis plakāts, sākumā radīts kā žurnāla Ir vāka zīmējums, kopš 7. marta ir izkārts uz Medicīnas vēstures muzeja fasādes, tieši pretī Krievijas vēstniecībai. Aptuveni desmit metrus augsts un sešus metrus plats, tas pārklāj ēkas balkonus veselu divu stāvu augstumā, un mēs varam tikai iedomāties, cik grūti uz to neskatīties vai to nepamanīt ir atliku šajiem vēstniecības diplomātiem. Tieši viņi, jādomā, pēc mākslinieka Salmaņa un Medicīnas vēstures muzeja progresīvā direktora Kaspara Vanaga ieceres ir šī mākslas darba primārā auditorija. Šķiet, tāds arī bijis nolūks: likt viņiem justies slikti – tikt izsmietiem, pazemotiem un sodītiem. Sekundārā auditorija varētu būt ukraiņi, kam mēs paužam atbalstu un vēlam uzvaru, un visas pasaules mediju patērētāji, pie kuriem šis attēls nonāk reproducētā veidā. Iespējams, ka plakāts bija iecerēts kā īslaicīga reakcija uz karu, tomēr tas ir savā vietā jau deviņus mēnešus un, nedod dies, karāsies tur vēl ilgi (nedod dies tāpēc, ka mēs visi taču vēlētos, lai karš ātrāk beidzas, vai ne?). Nedod dies, šim plakātam vēl pēc slapjas un vējainas ziemas būs nepieciešama restaurācija! Tad kāpēc ne Purvīša balva? Būdams atlases komisijas biedrs, es izņēmuma kārtā pastāstīšu Zēgneram: tiešām, šī gada otrajā ceturksnī attiecīgs priekšlikums izskanēja (to pamatoja filozofs Igors Gubenko), bet komisija izšķīrās par labu citiem. Manuprāt, Putins kā miroņgalva ir diezgan slikta māksla (kaut vai salīdzinājumā ar mākslinieku reakcijām citās valstīs – piemēram, lietuvietēm, kas iekrāsoja sarkanu dīķi Viļņā, vai asprātīgajiem britiem, kas nesa uz vēstniecību sadzīves krāmus, padzirdējuši par krievu marodieriem Ukrainā). Salmaņa plakāts likās pārāk primitīvs, vienkārši rupjš. Šo rakstot, es domāju, ka Krišs man piekristu – jo viņš ir delikātākais, inteliģentākais mākslinieks, kādu Latvija jebkad pieredzējusi, un kādā sarunā man teica, ka nošķir mākslu no politiska aktīvisma. Un lūk, kad šī mazā eseja jau bija jānodod žurnālam (20. novembrī), Salmanis pats parādījās TV raidījumā “Kultūrdeva”, komentējot savu darbu: “Es esmu mākslinieks, bet šis nav mākslas darbs. Tas ir vienkārši bļāviens!” Jā, laikam gan bļāvienam ir jābūt tiešam un rupjam. Kara laikā nepietiek ar mākslu, kas ir metaforiska, daudznozīmīga un smalka. Starp citu, vēsturiski izšķirīgos brīžos parasti top daudz sliktas mākslas – pirms atmodas tādu ražoja kaudzēm. Sākot ar Rodrigo Fomina čirkaino Lāčplēsi kosmonauta kombinezonā (ar spārniņiem un auseklīti uz vēdera!) un beidzot ar... – kas nu to visu lai atceras! Aizskarošas, rupjas karikatūras karam piedien, tomēr parasti tās ātri vien aizmirstas. Kā būs šoreiz – mēs vēl nezinām. Arvien vairāk liekas, ka būs jāsaglabā… Varbūt mums pašiem nāksies pārskatīt savus priekšstatus par mākslai nepieciešamo dziļumu – visu to Ēzopa valodu, kuras dēļ mēs visu padomju periodu varam traktēt abējādi: gan kā gļēvu pakļaušanos, gan kā sīvu pretošanos. Pagaidām cerēsim, ka tas noskaidrosies pēc iespējas drīzāk – ar Purvīša palīdzību vai bez tās.

Raksts no Decembris 2022 žurnāla