Žūriņa stils

“Pēc ilgām lietavām bija pagadījusies saulaina diena. Droši vien tādēļ bija tik neparasti maz apmeklētāju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņu darbu izstādē. Tikai divas meitenes jau kuro reizi pārstaigāja zāli un aizrautīgi sarunājās.
– Es esmu pavisam galvu zaudējusi, – viena čukstēja, skatoties izliktajos adījumos un audumos. – Man rokdarbi vienmēr patikuši vairāk par visu citu.
– Nu tad tev arī jāmācās šajā skolā.
– Esmu jau izlēmusi. Iesniegšu dokumentus, nolikšu eksāmenus, piecus gadus mācīšos un tad būšu māksliniece. Iedomājies – es arī gatavošu tikpat skaistas lietas!
Papēdīši noklabēja pret grīdu – viņas gāja prom.

Nebija grūti iedomāties, ka, mājās pārgājusi, meitene sameklēs astotās klases liecību, uzrakstīs iesniegumu, tad eksāmeni, pieci gadi mācību… Bet pēc tam?” retoriski vaicā kāda M. Aida 1965. gadā žurnālā “Padomju Latvijas sieviete” publicētā rakstā “Jāiet pa maģistrāli”. Rakstā jaušams nožēlas pilns rūgtums par to, ka Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas jeb RLMV beidzēji kļūst par “īstiem māksliniekiem”, kas nav spējīgi strādāt apģērbu vai somu rūpnīcās. Tomēr šajā ainiņā iemūžinātā aizrautība, “galvas zaudēšana” un gaidpilnā sajūsma visai precīzi raksturo “Žūriņa laika” skolas atstāto iespaidu gan uz tās audzēkņiem, gan tiem, kas varbūt tā arī nekad netika tālāk par iestājeksāmeniem. Tā bija elitāra mācību iestāde, kurā viss notika kaut nedaudz citādāk, nekā padomju valstī varēja, drīkstēja vai bija pieņemts.

Gandrīz 80 gadus garajai RLMV vēsturei raksturīga nemitīga nosaukumu un neatlaidīga direktoru maiņa. 1928. gadā Izglītības ministrijas Skolu departaments nodibināja pamatskolu un vidusskolu rokdarbu un amatniecības skolotāju kursus. Pēc pieciem gadiem kursus pārveidoja iesākumā par divgadīgu, bet tad par trīsgadīgu Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolu, un par tās direktoru kļuva lietišķās mākslas meistars Arvīds Dzērvītis. Četrus gadus vēlāk skolu pārdēvēja par Rīgas Valsts daiļamatniecības skolu. 1940. gadā padomju vara Dzērvīša vietā par skolas direktoru iecēla tēlnieku Kārli Vanagu, taču jau pēc gada, sākoties vācu okupācijai, Dzērvītis direktora vietā atgriezās. Pēc viņa nāves 1942. gadā par skolas direktoru kļuva gleznotājs Jēkabs Bīne. Pēc kara skola tika pārdēvēta par Rīgas Daiļamatniecības vidusskolu, šajā laikā skolas direktors bija grafiķis Kārlis Bušs, bet no 1947. līdz 1953. gadam – mākslinieks Jānis Ērglis.

1953./54. mācību gadā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola tika apvienota ar Daugavpils Lietišķās mākslas vidusskolu un to nosauca par Latvijas PSR Kultūras ministrijas Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Par jaunās skolas direktoru kļuva tēlnieks Meijers Furmans, bet 1959. gadā viņa vietā nāca 1923. gadā dzimušais Imants Žūriņš. Viņš bija beidzis LVU Arhitektūras fakultāti un nebija vienīgais tajā laikā RLMV strādājošais arhitekts – mācībspēki tur bija arī Georgs Barkāns un Marta Staņa. Nākamo divdesmit piecu gadu laikā Žūriņa ieviestie kompozīcijas, krāsu mācības un amatu apguves principi, kas balstījās gan tautas mākslas paraugu un dabas studijās, gan skandināvu dizaina piemēru apguvē, kļuva par pamatu īpašajam lietišķās skolas jeb Žūriņa stilam, kas atstāja paliekošu iespaidu ne vien skolas beidzēju darbos, bet arī domāšanā un, iespējams, pat ārienē, jo, kā apgalvo Žūriņš, viņa skolas audzēkņus vēl arvien varot pazīt uz ielas.

“Poļu zinātnieki atklājuši, ka baraviku augšanai augsnē nepieciešamas 63 dažādas sīkbūtnes,” Žūriņš rakstīja 60. gados Prāgā nolasītā referātā. “Vienai iztrūkstot, baraviku attīstība nav iespējama.” Kā vienu no tautas mākslā balstītajiem un būtiskajiem lietišķās mākslas principiem Žūriņš nosauca “iztēles plašumu”, kurā ietilpa “daudzveidīga kompozīcija un kolorīts” un “bagātas viena motīva variācijas.” Žūriņa ienestais iztēles plašums aizrāva skolas audzēkņus, bet motīvu variācijas pārliecinoši izskatījās brīžos, kad Rīgā ieradās viesi no draudzīgās Čehoslovakijas un ne tik draudzīgās Dānijas vai atbrauca delegācijas no Maskavas. Oficiālie panākumi bija labs aizsegs dažādām, Padomju Latvijā nebūt ne pašsaprotamām aktivitātēm un skola kļuva par vilinošu un unikālu kultūras anklāvu pašā Rīgas centrā, kura saistība ar “lietišķo mākslu” ierastajā izpratnē bieži vien nemaz nebija tik liela. Tur, piemēram, rosījās folkloras kopa “Savieši”, bet vēlāk, 80. gadu nogalē, dzima viens no pirmajiem alternatīvajai kultūrai veltītajiem izdevumiem – žurnāls “Parks”.

Arī manu aizrautību un “galvas zaudēšanu”, kuras rezultātā iestājos RLMV Mākslinieciskās stikla apstrādes nodaļā, izraisīja mans pamatskolas zīmēšanas skolotājs, kas RLMV bija beidzis vēl Žūriņa laikā. Žūriņš skolā tad vairs nestrādāja, viņa vietā bija nācis Ziedonis Grigorjevs, taču RLMV – un to es sapratu tikai tagad – apzināti vai neapzināti vēl vienmēr turpināja Žūriņa iesākto; piemēram, 1. kursā kompozīcijas pamatu apguvi sākot ar Žūriņa izstrādātajiem principiem un vingrinājumiem. Gribas domāt, ka arī tāpēc mūsu pirmā satikšanās šopavasar Žūriņa mājās Jostos izvērtās par tādu kā akalredzēšanos.

1991. gadā par skolas direktoru kļuva būvinženieris Alvis Līdaks, vēl pēc gada kārtējo reizi tika mainīts skolas nosaukums. Saskaņā ar Kultūras ministra Raimonda Paula rīkojumu RLMV tika pārdēvēta par Rīgas Lietišķās mākslas koledžu. Drīz pēc tam jaundibinātā koledža atstāja pa Rīgas centra ēkām izmētātās un Žūriņa laikā pamatīgi pielāgotās un pārbūvētās telpas un ievācās ēkā Krišjāņa Valdemāra ielā 139. Vecajā pirmās skolas ēkā Lāčplēša ielā 55 palika tikai Keramikas, Tēlniecības, Koktēlniecības, Metālmākslas nodaļas. 2002. gada 7. janvārī Rīgas Lietišķās mākslas koledža tika pārdēvēta vēlreiz, no skolas nosaukuma pazuda vārdu salikums “lietišķā māksla”, un tā kļuva par Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu.

P.B

Imants Žūriņš: Kungi, ieņemiet vietas, un es jūs cienāšu ar vislabākajiem Jostu vīneļiem.

Rīgas Laiks: No kā tas ir brūvēts?

Žūriņš: Uzminiet! Tāds baznīcas vīns. Varbūt es jums par atbilstošu samaksu varētu pārdot dažus patentus. Es nezinu, vai jūs kādreiz esat rokās turējuši “Zelta ābeles” izdotās Anšlava Eglīša “Nestundas”. Tur viņi sēž šķūņaugšā, viņiem ir vīna balons, un tā viņi ķitē līdz rīta gaismai, kamēr balons tukšs. Viena lieta man tajā grāmatā nepatīk, bet nolaišanās Gaujā – tā ir fantastiski uzrakstīta. Bet to jūs laikam nebūsiet lasījuši? (Pieceļas un meklē plauktā grāmatu.)

RL: Varbūt tas ir aveņu? Vai varbūt ābolu?

Žūriņš: Nē, nē! Tas nu ir galīgi šķērsām. Es nezinu, par ko gan mēs ar jums runāsim, ja jau mums tik vāji iet vīnu zinībās. Nē, kungi, tā nav smiešanās par jums, tā visu laiku ir smiešanās par sevi. Es jums pateikšu. Bet ar noteikumu, ka jūs nevienam nestāstat. Un ja jūs kādam izstāstat, vismaz tam pasakiet, lai viņš tur muti. To recepti es izštukoju pats. (Žūriņš izstāsta recepti.)

RL: Vai vīna raugs arī tur ir?

Žūriņš: Par dārgu naudu pirkts. Viena zviedru firma piegādā “Rīgas raugam”, un tas par trīs latiem pārdod. Bez šaubām, tas ir bandītisms, jo ja kāds brauc uz Prāgu, tur ir piecpadsmit šķirnes un par kapeikām. Bet tā tas ir. Jūs laikam pīpmaņi arī neesat? Tad ziniet, ja ar sērkociņiem gāze jādedzina, tu katru reizi ej tā kā pie Bikforda auklas, jo nezini, kas notiks. Sērkociņa galviņa it kā iedegas, bet pēc tam sērkociņš pats nodziest, kaut gan tu to turi vertikāli. Vai arī sprāgst pa gaisu. Ne krievu laikos, par Latviju vispār nerunājot, es neatceros, ka man kāds sērkociņš būtu tādā veidā sprādzis.

RL: Es atceros sērkociņus, kam galviņa nodrupa, bet pat neaizdegās.

Žūriņš: Tās tādas brīnišķīgas Orvela “1984” detaļas. Es saviem puikām to visu tagad stāstu, jo viņi Orvelu nav lasījuši. Piemēram, par tām brīnišķīgajām brūnajām grīdas krāsām, ar kurām palkavnieki krāsoja parketa grīdas. Tām burkām – es nezinu, jūs jau droši vien tolaik nepamanījāt to poēziju – tām burkām etiķete, bez šaubām, bija zem katras kritikas. Bet pats galvenais, ka tās tika sviestas pa gabalu, nevis nestas, un tad tās bija sadauzītas un nolijušas. Acīmredzot līdz runāšanai par skolu mēs šodien netiksim. Ar to jāsamierinās.

RL: Tomēr jūs mūsu sarunai esat gatavojies. Pirms braukšanas pie jums Nacionālajā bibliotēkā palūdzu atrast Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolai veltītus rakstus, bet tagad redzu, ka tas viss jums jau salikts uz dīvāna. Piemēram, šī bilde ar galdu un krēsliem, kas, šķiet, dažādos preses izdevumos drukāta atkal un atkal.

Žūriņš: Daudz jau mēs tādus neuztaisījām. Par galdiem un krēsliem es jums vēl stāstīšu interesantas lietas. Pēteris Martinsons pie mums strādāja par skolotāju, viņš pēc izglītības ir arhitekts, un viņš strādāja tajā grupā, kas taisīja šīs mēbeles. Georgs Barkāns, arī būdams arhitekts, strādāja jūsu nodaļā, jūs bijāt stiklinieks, vai ne? Kurā gadā jūs iestājāties?

RL: 1988. gadā. Barkāns tad vairs nestrādāja.

Žūriņš: Viņš laikam aizgāja drīz pēc tam, kad es tur sabruku. Viņš ir viens no diviem pedagogiem, ar kuru esmu vienreiz sarāvies. Otrs bija Kārlis Freimanis. Divdesmit piecos gados tas ir maz. Un tas vien liecina to, cik tā bija spoža publika. Tagad mākslas skolu direktori vienā dienā ar divdesmit pieciem runā no spēka pozīcijām, bet toreiz bija citādāk. Tolaik es dzīvoju tādā mazā Latvijā. 400 audzēkņu. Sākotnēji bija vairāk – kādi četri ar pusi simti, tad vēl bija jāmācās piecus kursus, jūs jau mācījāties tikai četrus.

RL: Kurā brīdī tas mainījās?

Žūriņš: 1959. gads bija draudīgs, jo bija Hruščovs, un tad sākās Berklava nelaimes. 300 latviešus izlika no robiem laukā un ielika labākus par viņiem. Bet trīs simti pirmajā gadījumā – tas ir, skolā – mēs izlikām to sarkanarmieti un partijas biedru Furmanu no krēsla. Skolotājiem viņš teica: es jūs izspiedīšu kā citronus. Bet tas jau nekas, tā tikai tāda viena nostāja. Viņš arī bērnus sodīja… Teiksim, divpadsmit cilvēkiem uzreiz atņem stipendiju, piecpadsmit atkal kaut ko citu – kādu rājienu vai ko. Viņš vienkārši uz visiem skatījās caur pieri. Protams, ne jau viņš bija vainīgs. Vainīgs bija tāds Krievijas latvietis, kultūras ministrs Jānis Ostrovs, kas šo skolas direktora vietai pilnīgi nepiemēroto cilvēku tajā amatā bija ielicis.

RL: Furmana laikā jūs bijāt zīmēšanas skolotājs?

Žūriņš: Pēc akadēmijas beigšanas aizgāju strādāt uz filmu studiju. Taisīju tērpus “Salnai pavasarī”, tad sāku taisīt arī “Kā gulbji balti padebeši iet”. Tur bija Zandbergs leģendārais un Artmane. Bet filmas vidū es no tā darba aizgāju, jo es vienā dienā redzēju, ka manai dzīvei nav nekādas jēgas, ka es kļūstu par tādu… Režisoram Pāvelam Armandam jau es nezīmēju tikai kostīmu metus, tie bija tādi klasiski portreti. Ja es esmu latvietis un tā ir latviešu filma, to tipāžu vajadzētu man labāk saprast, nekā viņam. Un viņš to tā arī uztvēra. Tomēr es gribēju tādu Zandberga tipu, varbūt pat ar vēl šaurāku žoklīti; tādu es to “Salnas pavasarī” varoni uzzīmēju. Bet viņš man teica: “Jūs gribat man iesmērēt vikingu”. Vārdu sakot, vajag tādu, ko Krievija saprot. Tad nu paņēma Krastiņu, nodzina viņam matus uz pieres, un tādā garā. Pēc kaut kā tā “Salna pavasarī” jau izskatās, bet līdz tādai īsti latviskai filmai neaizgāja.

RL: Vēl jūs piedalījāties arī “Pēc vētras” veidošanā.

Žūriņš: Tas bija fantastisks gabals! Atbrauca no Maskavas viens vecītis un Rīgas kinostudijai par 30 tūkstošiem pārdeva Maskavā nepieņemtu scenāriju, kurā vienkārši latviskoja uzvārdus. Un tad simt metrus filmas brauca filmēt uz Gruziju. Redzēju Kaukāza kalnus, bet ātri taisījos mājās, nevarēju izturēt to totālo gara nabadzību, kas tur valdīja.
(Salej vīnu.) Jums vairāk ne. Es laikam neizstāstīju, bet kad 1951. gadā es te atbraucu, un tolaik te vēl bija zemes ceļš, manas sievas Ausmas vectēvs šoferi nosauca par mašīnistu. No šīs dienas arī jūs būsiet mašīnists. Viņam bija ļoti interesanta valodas izjūta. Mēs ar Ausmu 1948. gadā apprecējāmies un tad palīdzējām vest no Daugavas tīruma mājas auzas. Un, ziniet, auzas toreiz sakrāva ap tādu iedzītu kārtiņu, cepuri virsū, divas ieceļ ratos, un trešo iegāž – trīs tādas gubiņas. Viņš vada zirgu, bet mēs ar Ausmu esam tie zemes staigātāji – pagrūž apakšā tādas kārtiņas, un ceļ iekšā. Un viņš vienmēr zirgu aptur ar citiem vārdiem. Nevis kā varētu tā lietišķi: “Prrr, prr!” Mēs braucām desmit, divdesmit, trīsdesmit reizes, un viņš saka: “Saņemies, meit, nu tagad braucam!” Es uzskatu, ka tā ir apbrīnojama lieta, ko dažs vārda mākslinieks nemaz nezina.

RL: Jūsu tēvs bija amatnieks?

Žūriņš: Viņš bija galdnieks. Ja saka, ka par mākslinieku jāpiedzimst, bet par amatnieku var izmācīties, tas ir drusku aizvainojoši. Izcils galdnieks nevar uztaisīt neko, kas viņu pašu neapmierinātu, nevar tā palaist pa rokai. Tā kā man te tagad pirti ceļ – ka tikai nogrūst darbu. Skaistas lietas tēvs bija piektajā gadā taisījis. Viņš ar vienaudžiem strādāja vienā vācu galdniekdarbnīcā un izgatavoja aptiekas iekārtu. Toreiz aptiekas iekārtas jau nebija tādas kā tagad, kad vienkārši saliek iekšā, visu sakrāmē, un kārtībā. Tad bija tādi skapji, tos uztaisīja darbnīcā, bet montēja tieši aptiekā, jo viņus jau nevarēja vairs iznest nekur ārā. Darbnīcas vadītājs bija vācietis un arhitekts arī vācietis, un viens vācietis bija aizmirsis uzrakstīt “nesalīmēt”. Puikas palika pēc darba darbnīcā un salīmēja. Tādi latviešu puikas. Bet tagad gan ķeramies pie lietas.

RL: Mēs jau runājam par lietu. Kad jūs nolēmāt, ka jāiet mācīties par skolotāju?

Žūriņš: Tā kā tēvs bija vienīgais pelnītājs, es nevarēju iet Pirmajā ģimnāzijā. Es esmu čiekurkalnietis, bet tur gāja bagātāki puikas. Starp citu, es pamatskolā biju mazpulka priekšnieks. Lai gan tas nenozīmēja it nekādu priekšniecību. Mani iecēla mazpulka vadītājs Voldemārs Zelmenis, kas nesen nomira. Ir pat viens uzņēmums, kur mēs abi esam kopā. Bija tāda pļavas josla ceļā uz Mežaparku, kur tās armijas noliktavas un kur tramvajs griežas. Tur starp kapiem un noliktavām bija pļava, to pļavu mēs uzplēsām un stādījām kāpostus. Bet kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka visā manā mazpulka lietā es neatceros nekādu Ulmaņa godināšanu. Tas nekad netika pieminēts un par to netika runāts. Viss gāja ļoti patīkami un gludi. Jānis Zibens, kas palīdzēja pie Brīvības pieminekļa, tas mums mācīja metālkalšanu Mežaparkā armijniekiem piederošā mājā, jo virsseržanta dēls arī bija 18. pamatskolas audzēknis. Tās tādas skaistas atmiņas. Bet to visu es stāstu tikai tāpēc, ka Zelmenis vēl pavisam nesen bija dzīvs, taču Kalvītis viņu neatcerējās. Bija viena intervija, kurā Zelmenis ļoti asprātīgi pateica: “Ordeņiem nav tik zemas šķiras, ko varētu man piešķirt.” Un tieši Zelmenis man teica, lai eju skolotāju institūtā. Tāpēc, ka tur stipendiju maksāja. Vārdu sakot, tie bija materiāli apsvērumi, kāpēc es gāju studēt par skolotāju. Un es saņēmu tos sešpadsmit latus. Bet pēc diviem gadiem man pateica – jūs pārcels uz Cēsīm. Tā veidojās tāds smuks ritms: divi gadi Rīgā, divi gadi Cēsīs, divi gadi Jelgavā. Viens krievu gads, otrs vācu gads. Tā visa bija milzīga pieredze. Bet interesanti – kad 1967. gadā es pirmoreiz braucu uz Zviedriju, Zelmenis man zvana un prasa, vai nevar viņa dēlam atvest Komunistiskās partijas manifestu zviedru valodā.
Vai Borgu Jāni jūs esat dzirdējuši? Viņš diplomdarbu pie manis taisīja. Tagad mums nav diezko labas attiecības, jo es viņam pēdējā sarunā teicu – nu ko tu vari… Tagad sākuši atcerēties visus vecos sakarus, vecos boļševikus. Teiksim, no tā Ojāra Ābola uztaisīja ikonu. Nu ko tad viņš tādu ir uzrakstījis, ko šodien būtu vērts lasīt? Bet grāmatiņa tagad iznākusi. Varbūt viņš Skulmei bija labs un gādīgs vīrs, labs draugs, bet tā ir viņa lieta… Jānim ir zināma apdāvinātība, bet, turoties tajos rakstoņu baros, par daudz nākuši arī svešvārdi visādi klāt. Ziniet, ne skolā strādādams, bet tagad, laukos dzīvodams, esmu sācis šausmīgi ienīst svešvārdus. Tā ir aptuvenība izteiksmē. Piemēram, tāda lieta kā “emocijas”. Emotions skan ļoti patīkami, bet latviski tas ir no vārda “mocīt”. Kad es to vārdu dzirdu, manī itin nekas nekādā kontekstā neuzzied. Bet es ļoti ļoti lielu vērību pievēršu jūtām un jūtu dzīvei. Tā ir aizmirsta lieta. Starp citu, es esmu viens no retajiem, kas vēl Teodoru Celmu klausījies. Tā kā saprotiet, jūs runājat ar dzīvu mironi, kam tikai mazliet pietrūkst līdz simt gadiem. 1944. gadā es noklausījos Celma ideālisma kursu. Viņam nebija pulksteņa, neviena papīra, taču viņš runāja tā, it kā lasīt lekcijas par tik sarežģītām lietām nebūtu nekādu grūtību, bez jebkādas uzspēles. Un universitātes aula bija pilna. Es nezinu, vai tagad kāda filozofa lekcijās kādreiz aula ir pilna. Kādas ir jūsu attiecības ar Celmu?

RL: Nekādas.

Žūriņš: Tad kāpēc tiek izplatītas baumas, ka jūs esat studējis filozofiju? Es Celmu ļoti augstu vērtēju. Edmunds Huserls par viņu teica, ka Celms viņa domas izklāstījis skaidrāk nekā viņš pats. Celms, sākot ideālisma kursu, teica tā: “Ja materiālisms ir izdedzis tuksnesis, ideālisms ir ziedošs dārzs”. Un tās tagadnes problēmas, kuras viņš pacēla un aprakstīja, tās nav atrisinātas līdz šai dienai. Viens 1929. gadā dzimis filozofs nesen intervijā uz jautājumu, kas ir dzīves jēga, atbildēja: “Dzīvei jēgas nav.” Nu ko jūs tādam varat teikt?

RL: Vai tad tagadnes problēmas ir kaut kas, ko ir iespējams atrisināt?

Žūriņš: Celms teica, ka pasaule ir neizzināma, un ja mēs tomēr kaut ko izzinām, mums par to jābūt pateicīgiem. Uz šo jautājumu atbildi man dod mūsu melnais šunelis. Vienkārši ir kaut kāds esības prieks. Protams, pie tā nāk daudz kas klāt – nelaimes un posts, kaut kāda sātaniska piedeva. Svarīgi ir atrast to, ko tu vari darīt, lai būtu labāk, un neļaut ļaunajam dominēt. Jūs esat tieši piecdesmit gadus jaunāks par mani. Man septiņpadsmit bija četrdesmitajā gadā. Septiņpadsmit gadi ir tas vecums, pēc kura cilvēks īstenībā vairs neko nevar mainīt. Ja vien viņš, protams, nav galīgi tāds… Ja nebūtu šo septiņpadsmit gadu man vēl tajā Latvijā, mēs te droši vien nesēdētu. Jo faktiski es jau esmu tikai izpildītājs. Latvija man uzdeva to misiju. Es gribēju būt godīgs gan pret viņu, gan pret sevi, un mans darbs ir tās Latvijas turpinājums.

RL: Jūsu misijas saturs bija būt par skolotāju?

Žūriņš: Nē, par skolotāju nē. Es nekad neesmu sajutis īpašu aicinājumu strādāt par skolotāju.

RL: Kā tad jūs raksturotu šo savu misiju?

Žūriņš: Protams, kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš nebija priecīgs, ka 1959. gadā skolā pa arodbiedrības līniju notika direktora maiņa. Arodbiedrības komiteja vienkārši pieņēma tādu lēmumu. Un tad to vietu piedāvāja Rūdolfam Heimrātam. Heimrāts atteicās. Marta Staņa bija skolotāja. Es teicu, Marta, ja tu neņemsi to vietu, viss atkal būs pa vecam. Bet tajā laikā Kultūras ministrijā nevarēja pat iedomāties, ka sieviete varētu būt direktore. Un tad Kalpiņš man teica: “Jūs piedalījāties revolūcijā, tagad jūs būsiet direktors.” Tad nāca komitejas sēde, kur mani apstiprināja, un Kalpiņš teica, ka man neesot saprašanas par sabiedrisko darbu un to visu būšot jāmācās. Es piecēlos un teicu, ka ja jau man nav skaidrības, lai mani neapstiprina. Un tad viņš teica – un tie bija ministra cienīgi vārdi: “Jūs šeit neesat ieradies, lai runātu, bet lai uzklausītu.” Un tā tas aizgāja. Mani apstiprināja jūnijā, un pēc dažām dienām bija diplomdarbu aizstāvēšana. Es mazāk runāju, vairāk skatījos un klausījos. Pirms tam es biju tēlotājmākslas kabineta vadītājs, tur es jau biju ieviesis savu kārtību. Tas lietišķais, tas, ko skola tajā laikā taisīja, tas bija tāds tautiskais stils, kas man nepavisam negāja pie sirds. Tās bija grabažas. Bet tā kā man bija savs darbs darāms, es pirms tam par to nelikos ne zinis. Tagad es sēdēju direktora krēslā, un bija jādomā, ko likt vietā, jo man bija skaidrs, ka no tā visa ir jātiek vaļā. Un tad pati daba nāca man pretī ar to, ka tajā laikā tika nodibināta Tautas saimniecības padome, un mūsu skolai pienāca ielūgums piedalīties Mežaparka tautas saimniecības sasniegumu izstādē. Man bija skaidrs, ka suvenīrus mēs netaisīsim, tos jau kombināts “Māksla” taisīja un dažādi citi zavodi no materiālu bēdīgajām atliekām kaut ko rubīja. Tā kā es ar sievu dzīvoju komunālā dzīvokļa vienā istabā Gustava Celmiņa tēva mājā Antonijas ielā, tieši blakus krievu sūtniecībai, es nospriedu – nē, uztaisīsim vienas istabas apmēbeļojumu. Un šo uzdevumu laimīgā kārtā es nodevu arhitektei Staņai. Es uzskatu, ka Marta Staņa bija… Nu, redzēs, kas ar to Sīli (arhitektu Andi Sīli – P. B.) tagad būs... Staņa, bez šaubām, bija ārkārtīgi apdāvināts cilvēks. Vienkārša, bez lakotiem nagiem. Spoža zīmētāja, man liekas, ka viņa vēl pie Sutas bija mācījusies. Viņas Dailes teātra projekts karājās Kultūras ministrijā pie sienas, nezinu, kur tas ir tagad. Starp citu, viņa uzprojektēja arī Kalpiņam kabineta iekārtu, un pie mums skolā to uztaisīja. Izstādei viņa uzprojektēja vitrīnas, matraci, segas, paklājus, spilvenus, arī krēslu, kas ir pati grūtākā mēbele, un arī mēbeļu audumu – visu, visu. Mana sieva Ausma un Latvīte Medniece taisīja keramiku, tad vēl galda piederumus uzbūra kaut kādus klāt, tā, lai visu varētu apmēbeļot. Materiālu jau nekādu nebija, tikai kaut kādas drupas, nu jāraud vienkārši. Nekādas naudas kustības skolā arī nebija. Mēbeles bija finierētas ar bērza finieri, un Staņa tās gribēja kodināt brūnas. Manam tēvam bija beiču katalogs cietos vākos. Tur ir daudzi dažādi notonēti ozolkoka finiera gabaliņi. Pirms krievu ienākšanas varēja aiziet uz veikalu, lielās desmit litru pudelēs nopirka beices un kodināja. Bet tad nebija, neko nevarēja dabūt. Un tad ar aušanas nodaļas vadītājas, viņa bija ķīmiķe, palīdzību uzbūra kaut ko. Bet visa tā iekārta sāka izskatīties pēc tādas brūnas padomju bezcerības. Un Staņa domā – ko tur darīt? Viņa pati ar cīkliņu nekasīja, bet kāds koka biezuma maliņai to kodinājumu nokasīja nost. Un viss kārtībā! Līnija to padarīja vieglu un skaistu. Būtu es direktors kā direktors, es to iekārtu pēc tam pārvestu uz savu dzīvokli. Man tas prātā neienāca. Tā kā skolā arī nebija nekādu mēbeļu, mēs ar to iekārtojām skolas kanceleju, lai pieklājīgi izskatītos. Tāds uzdevums, kad viens arhitekts paņem visu, nav risināts Latvijā līdz šai dienai. Ja arhitekts nav platformāta cilvēks un viņam negribas daudz gudrot, viņš vienkārši paņem sev attiecīgu palīgu. Staņa ar to tika galā, un vēl šodien reti kurš to spētu. Es, viņu atceroties, noņemu cepuri. Ja skatās tos krāsainības risinājumus, Rīgā arī tagad būs ļoti maz tādu garšīgi uztaisītu vietiņu. Bet krāsainībai modernajā arhitektūrā – arī ārpusē – ir nozīme. Tāpēc nākamā problēma, ko man nācās risināt, bija krāsu mācība. Es nezinu, kā jūs esat apkopts; vai jūs, piemēram, varat gleznot, ar toņiem un krāsām rīkoties kā zivs ūdenī?

RL: Sen neesmu mēģinājis.

Žūriņš: Bet ko jūs tajā laikā iemācījāties? Svarīgi ir ne vien saskaņot segu ar spilveniem, bet saskaņot krāsu gammu visā telpā. Šodien es ieraudzīju vienu itāliešu interjeru (sameklē “Dienas” pielikumu “Mājai un ģimenei”), un itālieši ar to netiek galā. Jau tā viņiem ir maz toņu un formu, bet viņi netiek galā pat ar piedevām. Mēbeles iznāk interesantākas nekā, piemēram, vāzes. Tas mani nepārliecina. Skandināvi šajā ziņā ir tālāk tikuši. Vai arī, piemēram, nofotografē kaut kāda aktiera dzīvokli un raksta, ka tas ir “māksliniecisks redzējums”, lai gan patiesībā tas ir vistīrākais kičs. Kāpēc tas būtu jārāda?
Mūsdienās rodas un, protams, arī manā laikā radās daži atrisinājumi, kurus es saucu par krāsainību aiz izmisuma. Ziniet, tā kā amerikāņi. Saliek kopā lillā, rozā, dzeltenu, nu, faktiski visu geju karogu. Tā ir tā krāsainība, par kuru mēdz teikt: “Bērni to ļoti mīl.” Nav taisnība! Bērniem vajag smalkākas lietas, ja negrib par plebejiem viņus izaudzināt.
1942. gada ziemā, vācu laikā, pēc institūta beigšanas es strādāju Rubenes pamatskolā pie Vaidavas ezera. Tēvs, braukdams no Valmieras, bija redzējis sazāģētu kļavu, jo iepriekšējā ziemā kļavas bija nosalušas. Viņš atveda mājās un uztaisīja divas garēveles. Viena tā garēvele man ir un vēl arvien gaida zobus. Tēvs teica: “Pēc kara nopirks angļu vai zviedru zobus, bet vācu neliks nekādā ziņā, jo vāciešiem tērauds mīksts.” Ēvele ir, bet zobu vēl arvien nav. Pēc trešā kara varbūt es aizbraukšu uz Zviedriju un tad jau dabūšu. Tagad jau tādas ēveles jātur uz klavierēm vai kumodes, jo tagad ar mehāniskajiem darbarīkiem atliek vien skatīties, kā skaida nāk.
Kā būtu, ja mēs nobalsotu par vienu kafiju? Jūs esat kafijas dzērājs, vai ne? Mani bērni gan nedzer kafiju, puikas nepīpē – kaut kas ar viņiem nav kārtībā. Es šad tad esmu aicinājis, bet nekas neiznāk. Pat šampanieti negrib. Gan jau dzīve izskolos. Mājas saimniece vāra putru. Vai jūs miežu putru vispār ēdat? Ar speķi un sīpoliem. Sevišķi sīpolus tagad vajag ēst vairumā. Ja tiek klāt. Jo šogad nevar sīksīpoliņus vairs dabūt, vai varat iedomāties?

RL: Kad es jums pirmoreiz zvanīju, jūs teicāt, ka varbūt labāk būtu satikties nedaudz vēlāk, kad būs uzziedējušas ābeles. Un piebildāt, ka dzīvē jau tā ir maz poēzijas. Vai tas nozīmē, ka poēzijas ir mazāk nekā kādreiz?

Žūriņš: Šausmīgi mazāk! Ja manā jaunībā nebūtu bijis daudz poēzijas, mēs te nesēdētu. Es jau sen būtu sažuvis un sakritis.

RL: Vai tas nenozīmē, ka poēzijai ir kāda saistība ar jaunību?

Žūriņš: Nē, nē, nē! Es neesmu no siržu lauzējiem, es zinu, ka mūsu klasē bija tādi puikas… Jūs zināt, ir tādi, kam vienmēr veicas. Poēzija bija tajā, ka visa Latvija bija konstruktīva zeme. Iedomājieties 200 000 zemnieku saimniecību. Un te varam atgriezties pie tā, ko Celms vācu laikā nolasīja par zemniecību. Viņš teica, ka zemnieks ir tāds cilvēks, kam jāzina simt lietas. Viss viņam jāzina. Celtniecība viņam jāzina. Tas, kam ir nags, taisa istablietas. Zeme jākopj. Viss, viss, viss. Un tas atstāj milzīgu iespaidu uz smadzenēm.
90. gadu sākumā mēs te sākām turēt lopiņus, es 74 gadu vecumā iemācījos slaukt govi. Fantastiski dialogi iznāk ar govi. Tu ej garām, un viņa tev vienmēr kaut ko pasaka. Bet kas ir tagad? Tagad ir muižnieku saimniecības, kur sēj tūkstoš hektāru prēriju ar kviešiem; vēl nāks tie rapši, jo cukura fabrikas nolikvidēja. Atklāti sakot, es cukuru nelietoju. Man pāris saimītes te ir, un mēs lietojam medu cukura vietā. Un jums arī vajag lietot. Cukurs tomēr ir ķīmiska viela, lai gan iztikt bez tā nevar – nevar kūkas uzcept. Tā spāņu dejotāja Alberinga mūža nogalē ļoti vienkāršoja savu ēdienkarti – kafija un smalkmaizītes – un nodzīvoja garu mūžu. Jums tas vēl priekšā.

RL: Varbūt atgriezīsimies pie skolas…

Žūriņš: Jā – back to the Earth! Tas, ka mēs telpai piegājām visā tās pilnībā, tas arī noteica tālāko skolas ceļu. Mana sieva strādāja par Keramikas nodaļas vadītāju. Ja par pamatu tika ņemti Lubānas izrakumu atradumi, traukus rotāja ar ķemmīšu vai bedrīšu rakstiem, bet ornamenti manā laikā vairs nekad netika izmantoti. Tā vienkārši ir liela liekulība. Es atceros, “Cīņā” rakstīja, ka porcelāna rūpnīcā radīta jauna servīze ar tautiskiem rakstiem. Bezdievība! Skandināvi lieto baltus traukus. Bet tad tam jābūt perfektam. Ja tas uztaisīts šķībi greizi, uzcako kaut ko virsū, lai neredz, un tev iesmērē.

RL: Bet vai nepastāv pretruna starp tautas mākslu un lietišķo mākslu? Savos avīžrakstos jūs vienmēr nošķīrāt īsto tautas mākslu no samākslotās un sagudrotās tautiskās mākslas. Vai tautas māksla nav kaut kas tāds, ko skolā nemaz nevar iemācīt?

Žūriņš: Savā ziņā jums ir taisnība. Piemēram, Latgalē bija tāds keramiķis, kuru es vēl dzīvu satiku un pat nofotografēju – Andrejs Paulāns. Viņš stāvēja pāri visai Latgales keramikai. Viņš bija gan pagāns, gan katolis, gan zemnieks. Man no viņa ir kaut kādi nieki, ko mēs, viņu apciemodami, nopirkām. Jau sen atpakaļ. Pirtī man ir viena guļvieta, kurai esmu uzklājis savas vecmāmiņas māsas austu segu, kuru mana māte saņēma, kad es biju pavisam mazs. Kad es to segu uzklāju, kaut arī viens gals tai patiesībā būtu jāamputē, jo tā ir lietota, es arī esmu sedzies, un vēl kāds cits… Bet viņa pilnīgi uzmirdz! Tā, lūk, ir tautas māksla. No piektā gada baļķiem celtajā pirtiņā. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka man būtu izdevies kaut kāds cap-carap, bet gan tāpēc, ka togad, piektajā gadā mums nogāza tādu pamatīgu meža gabalu. Tas bija togad, kad arī Zviedrijā nogāza daudz meža. Kaut ko no tā pārdeva, bet daļu es palūdzu, lai sazāģē, un tagad ir pirts. Tā ka nākamreiz es jūs sautēšu. Tieši šī sega ir pamatā tam, ko es skolā risināju kopā ar saviem kolēģiem arhitektiem, bet kas beigās izrādījās galīgi neauglīgi un nekas neiznāca. Proti – kompozīcijas ievadu. Ko darīt ar līniju, ko darīt ar laukumiem, ko darīt ar krāsu. No svītrainajām segām man pielēca svītru attiecības. Un ja runājam par vidzemniekiem, tās tur ir asinīs, un es esmu no tās puses. Pēc izcelsmes vidzemnieks ar igauņu piešprici. No tā tas niknums man nāk.

RL: Kas tas par niknumu?

Žūriņš: Ir, ir, ziniet! Drausmīgi! Vēl šorīt saņēmos. Bet tas tā, ļoti reti gadās. Niknumam jābūt, ja nebūs niknuma, mūs vienkārši dzīvus apēdīs. Bet es domāju, ka šo jauno vīna recepti var apstiprināt. Tas ir tad, kad nav nekā labāka.

RL: Tomēr jūsu vecāsmātes māsa kompozīcijas un krāsu mācības pamatus neapguva skolā.

Žūriņš: Tā tas ir. Manai mātei astoņu gadu vecumā nomira tēvs, vienpadsmit gadu vecumā – māte. Droši vien mūsu laikos viņu varēja glābt, jo es uzskatu, ka viņa nomirusi ar aklās zarnas iekaisumu. Jauna sieviete. Mana māte bija apaļa bārene un tāpēc skolā bija gājusi tikai divus gadus. Bet viņa, piemēram, necieta rupjus vārdus. Ne tā kā tagad – pat raksta un drukā visu – gan to, kas tualetē, gan to, kas guļamistabā. Tas ir ārprāts, lai gan tagad uztraukties sāk gan franči, gan amerikāņi. Tur, Amerikā, kā mēs zinām, viņi jau sāk viens otru apšaut. Vārdi “godbijība”, “bijība”, “dedzība” ir pazuduši no leksikas. Tā vietā nez no kurienes ir ienācis tāds “teju, teju”. “Gandrīz” ir izspiests no valodas, to vairs nelieto.

RL: Vai gaume varētu būt iedzimta?

Žūriņš: Es nezinu, cik tā ir iedzimta, cik iemācīta, tomēr māte ar saviem diviem pamatskolas gadiem man, bez šaubām, ir iemācījusi vairāk, nekā viss skolotāju institūts. Iespaidu atstāj vide, kādā cilvēks aug. Tolaik visapkārt bija daba. Tajās divsimt saimniecībās, kuras es pieminēju, auga cilvēki, kas nebija baltroči. Viņi prata daudzus darbus, jo vienkārši bija jāprot.

RL: Tā bija prašana, tā jau nebija gaume.

Žūriņš: Nē, pa, pa, pa! Ja tu skaties tos vecos darbarīkus – izkaptis, sirpjus, grābekļus, kaut vai tikai vecās gleznās – tie rīki ir skaisti. Dzīvojot tajā vidē, sedzoties ar tādām segām – tā tas bija noticis tūkstošiem gadu. Tā ir cilvēka augšana vidē un darbā, ko parastā skola – īpaši, ja tā ir orientēta uz to virtuālo – nemūžam nesasniegs. Tas ir tāpat kā ar vienpusīgi barotiem augiem. Mēs jau pamatskolā mācījāmies, ka slāpeklis, kālijs un fosfors ir tie elementi, kas vajadzīgi, lai augi attīstītos, bet tagad izrādās, ka ir vēl vesela virkne sīku vienību, kas ārkārtīgi ietekmē visas šīs lietas.

RL: Tātad lietišķās mākslas skola drīzāk bija vide, nevis skola?

Žūriņš: Tādai būtu jābūt jebkurai skolai. Jums ir svarīgi, kur jūs dzīvojat, svarīgs ir gaiss, kādu jūs elpojat. Taču vide ir jāveido – atbilstoši jūsu temperamentam, jūsu saprašanai, izjūtai. To var veidot pat no standartdetaļām, ja jūs tās prasmīgi maināt. Tagad es varu stādīt priekšā savu pēdējo izgudrojumu, šo plauktu. (Rāda sev aiz muguras.) Es uzskatu, ka tas ir labākais plaukts visā Eirāzijā. Bez naglām, bez līmes, ja gribat, izmēžat laukā grāmatas, pasitat padusē un varat vest uz Rīgu!

RL: 1965. gadā žurnālā “Padomju Latvijas sieviete” bija publicēts raksts, kurā Lietišķās mākslas vidusskolai tika pārmesta reālajai dzīvei – ar to saprotot, piemēram, darbu apģērbu un somu rūpnīcās – nederīgu “īstu mākslinieku” skološana.

Žūriņš: Tā kritika patiešām būtu jāadresē man, jo es rīkojos pēc principa “kādu es gribu, tādai tai Francijai jābūt”. Man patīk tā doma. Ja vien cilvēkam ir galva uz pleciem, parlamentam tur nav ko darīt, jo tā viss notiek daudz ātrāk. Lielas lietas var izdomāt vienā galvā. Faktiski viss dzimst vienā galvā, desmit galvās jau idejas nedzimst. Bez šaubām, viss ir daudz sarežģītāk. Jo, kā es to savā laikā izpratu – cilvēka audzināšana ir arī viņa stājas, uzvedības, izskata veidošana. Manas skolas audzēkņus varēja un var pazīt uz ielas. Es, piemēram, ļāvu meitenēm krāsot matus…

RL: Tātad skolas direktors uzmanīja arī audzēkņu izskatu?

Žūriņš: TV3 raidījumā, kuru vada tas pamatīgais vīrs, viņam blakus ir smuka tumšmate, bet mugurā nez kāpēc tāda kā rīta kleita. Viss vaļā līdz nabai. Tas ir pilnīgs pārpratums! Tāpat kā tās plikās sieviešu muguras. Ja tas krekls būtu garāks, tā mugura būtu tikpat skaista. Es skolā teicu tā – ja jūs krāsojat zaļus vai lillā matus, pieskaņotam jābūt arī visam pārējam. Tad tam vēl ir jēga. Jo matu krāsošana nekad nedod rezultātu. Paraugs ir mūsu valsts prezidente. Viņa to galvu lillā podā bāž pārāk bieži. Varbūt man vēl pēdējā brīdī pieteikties viņai par ģērbēju? Dabīga vai dabīgai krāsai tuvināta krāsa būtu labāka. Daba jau zina, kādi tavi mati ir vajadzīgi, runājot par sievieti. Sievietei ir jābūt gudrai. Francūzietes ģērbjas melnas, un, bez šaubām, seja, roku toņi – viss ir redzams – izceļas uz tā fona.

RL: Bet ja kāda meitene atnāca uz skolu, to nesapratusi? Ko jūs darījāt, bārāties?

Žūriņš: Skuķēniņi jau bija apģērbušies brīnišķīgi. Rainis laikam teica, ka ar bāršanos pat art nevar iemācīt. Es atceros savu pirmo gadu Rubenes pamatskolā, kad es mācīju divām klasēm reizē. Jūs zināt, ja tās grupas ir mazākas, tev jāmāca trešā un ceturtā klase reizē, kas sākumā ir diezgan grūti, bet pie visa var pierast. Ak, tie lauku bērni! Tās sapītās bizītes! Tas kārtīgums! Un tā spēja nosarkt! Es atceros, vienu meiteni es slavēju, jo viņai mājās zirgus audzēja, un viņa tos zirgus prata zīmēt, un tā jau ir visgrūtākā lieta. Un viņa nosarka… Vai tagad vispār meitenes var par kaut ko nosarkt? Nav jau vairs, par ko sarkt. Un tā nebija nosarkšana par slikti padarītu darbu vai blēdību. Audzināšana ir sarežģīta lieta, bet ja tu ej pie cilvēka ar atklātu sirdi un šo to no tās lietas saproti un izjūti, tad jau tas nav tik traki. Bet tagad skolotājiem, kad džins ir izlaistīts pa visiem krūmiem, ir grūti. Saņemot kopā, viss pašlaik ir ar kājām gaisā. Aizmirstas ir mūžīgās vērtības. Celms, starp citu, runāja tieši par vērtību pārliecību. Viņš nerunāja par vērtību sistēmu, kā tagad. Jo neviens tādu sistēmu nevarētu parādīt. Vai vērtību orientāciju. Orientācija ir no tā, ka tev ir acis pierē, un tu steidzīgi sarēķini, cik tas maksā, un par cik to varēs uzsist gaisā. Bet vērtību pārliecība, tā ir lieta, kas ir fundēta arī ticībā, jo pārliecība rodas caur dziļām jūtām. Un tāda pārliecība man bija. Man nebija nekādu šaubu, ka savā rīcībā man jābūt patiesam. No visas tās padomju liekvārdības laimīgā kārtā skolā es biju pasargāts. Tā bija latviska vide tomēr. Mana mazā Latvija.