Zombiju mednieki

Kādā pavasara pēcpusdienā pusducis jaunu datorinženieru sēdēja interneta drošības kompānijas Prolexic telpās Floridas štata pilsētā Holivudā, lauzīdami galvas par neseno uzbrukumu vienam no firmas klientiem – MensNiche.com, uzņēmumam, kas piedāvā uzlabot vīriešu dzimumlocekļus. Inženieri, savākušies kompānijas tīkla operāciju centrā jaunas biroju ēkas ceturtajā stāvā, sekoja interneta datu plūsmai uz sienā iebūvētiem piecdesmit collu ekrāniem. Telpā ieklīda Anna Kleiborna, viena no kompānijas vecākajām tīkla inženierēm, ģērbusies džīnās un tēkrekliņā. Uzbrucējs savu ofensīvu MensNiche tīmekļa vietnei sāka četros naktī, un Kleiborna nakti bija pavadījusi birojā, pūloties uzbrukumu atvairīt. “Un tāpēc,” viņa paskaidroja, “es šodien izskatos vienkārši drausmīgi.”

MensNiche problēmas bija sākušās pirms nedēļas ar fiktīvu datu pieprasījumu plūdiem no datoriem visās pasaules malās – to mēdz saukt par dalīto pakalpojumatteices uzbrukumu. Lai gan to zināja tikai daži, iespējams, pat neviens no datoru īpašniekiem, šo cilvēku iekārtas bija sagrābuši hakeri; programmētāju žargonā izsakoties, viņi bija kļuvuši par “zombijiem” un uzrīdīti MensNiche. Iznākums bija aptuveni tāds kā televīzijas viktorīnu laikā, kad daudzie zvanītāji rada sastrēgumu telefona līnijās – tik daudziem datoriem mēģinot pieslēgties kompānijas mājaslapai, gandrīz nevienam neizdevās līdz tai izlauzties, un firma zaudēja pasūtījumus.

Pirmo uzbrukuma vilni bez īpašām pūlēm izfiltrēja Prolexic automātiskā sistēma. Tad uzbrucējs nomaskēja savus zombijus par likumīgiem tīmekļa lietotājiem, apmuļķojot filtrus tik veiksmīgi, ka Kleiborna man atteicās paskaidrot, kā tas ticis darīts, baidīdamās, ka šo taktiku pēc tam mēģinās izmantot citi. Nakti viņa pavadīja, pa vienam aplūkojot katru pieprasījumu, kas parādījās monitorā – izvaicājot katru zombiju un pūloties uztaustīt kādu pavedienu, kas ļautu izprast uzbrucēja stratēģiju.

“Viņš ir gudrs, un viņš ir izmēģinājis pilnīgi visu,” Kleiborna sacīja. “Ja mums jebkad izdosies noskaidrot, kas viņš tāds ir, es tiešām būtu gatava nopirkt lidmašīnas biļeti, aizlidot pie viņa un iekraut pa žokli – nopietni.”

Prolexic, kompānija, ko 2003. gadā nodibināja divdesmit septiņus gadus vecs atbiris koledžas students vārdā Barets Laions, darbojas divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Tīkla operāciju centrā nepārtraukti dežurē inženieris, kas monitorē visus četrus Prolexic datu centrmezglus – tie iekārtoti Fīniksā, Vankūverā, Maiami un Londonā. Centrmezglos atrodas jaudīgi datori, kas konstruēti, lai uztvertu galveno datu plūdu triecienu un būtībā ir ietilpīgi pagaidu aploki zombijiem. Jebkādi dati, kas ir ceļā pie kāda no Prolexic klientiem, iziet cauri šai aparatūrai. Kompānijai, kuras ieņēmumi pirmajā darbības gadā bija četri miljoni dolāru, tagad ir vairāk nekā astoņdesmit klientu.

Laiona galvenais uzdevums ir pasargāt savus klientus no kiberreketieriem, kuri pieprasa no kompānijām naudu par to, lai viņus liktu mierā. Lai gan Laiona birojs atrodas Floridā, uzbrucēji, ar kuriem viņam jātiek galā, tikpat labi var atrasties Kazahstānā vai Ķīnā, un parasti viņi nestrādā vieni.

“Šajā darbā ir vājprātīgs stress,” man teica Kleiborna. “Tu esi vidutājs starp cilvēkiem, kas cieš tūkstošiem vai miljoniem dolāru lielus zaudējumus, un kādu citu, kas no sirds vēlas, lai viņu upuri tiešām zaudētu tūkstošiem vai miljoniem dolāru.” Kad grafi monitoros sāka zigzagot, norādot uz to, ka sācies kārtējais uzbrukums, viņa sacīja: “Tas ir tikpat kā vērties okeānā un ieraudzīt, ka tev tuvojas simtmetrīga ūdens siena.”

Vēl tikai pirms dažiem gadiem tiešsaistes noziegumi bija lauciņš, kurā galvenokārt darbojās vai nu tehniski izmanīgi hakeri (jeb “kramplauži”, kā mēdz dēvēt ļaunprātīgus hakerus), kurus interesēja nervu pakutināšana un iespēja vēlāk palielīties, vai arī iesācēji (iesaukti par “skripta zaļknābjiem”), kuri palaida vīrusus tāpat vien, joka pēc. Taču tagad, kad internets izvērsies plašumā, tā potenciālu atklājuši reālās pasaules noziedznieki. Gangsteri un krāpnieki no Āfrikas līdz Austrumeiropai sākuši darboties tiešsaistē. Arvien biežāk kiberreketieri ir saistīti ar bandām, kas darbojas vairāku valstu teritorijās un slēpjas anonīmu kontu labirintos.

“Kad sākas šāds uzbrukums, attiecīgajai kompānijai tas ir tikpat kā bumba ar pulksteņa mehānismu,” teica Laions. “Tā ir prāta spēle, un, ja tu pieļauj vienu kļūdu, sākas īsta lavīna. Tevi pārņem šausmas.”

Laions, kā parasti, bija šortos un jēzenēs. Viņam ir gaiši mati un slaids stāvs, šauras zaļganbrūnas acis, ko todien ieskāva tumši noguruma loki. Virs viņa rakstāmgalda bija pielikts 1983. gada filmas WarGames – svarīga iedvesmas avota – plakāts, uz galda atradās četri datora monitori: viens programmu rakstīšanai, viens datu plūsmas uzmanīšanai, viens – sērfošanai pa internetu un viens – sarunām ar klientiem tērzētavā. Laions pieliecās pāri galdam un parādīja man programmu, kuru bija sastādījis, lai identificētu zombijus, kas uzbruka MensNiche. Kad viņš to palaida, pāri monitora ekrānam aizritinājās vesels valstu saraksts: Savienotās Valstis, Ķīna, Kampučija, Haiti, pat Irāka.

Brīdi papētījis zombiju adrešu sarakstu, Laions izvēlējās vienu no tām un deva komandu “izsekot maršrutam”. Programma izsekoja zombija ceļu no MensNiche atpakaļ līdz datoram NOCC.ior.navy.mil – tas piederēja Savienoto Valstu flotes Indijas okeāna reģiona tīkla operāciju centram. “Tiešām lieliski,” viņš smiedamies teica. Izsekojot nākamo maršrutu, izrādījās, ka cits zombijs pieder pie Aizsardzības departamenta Militārā transporta pavēlniecības tīkla. ASV armijas datortīkla spēki bija mobilizēti uzbrukumam interneta vietnei, kas piedāvā dzimumlocekļu palielināšanu.

Maikls Alkalambrs pirmo ziņu no izspiedējiem saņēma kādā ceturtdienas vakarā, 2004. gada augustā. Tūlīt pēc astoņiem vakarā viņam tika nosūtīta elektroniskā vēstule uz Protx, tiešsaistes maksājumu apstrādes kompāniju Londonā, kur viņš ieņem izpilddirektora posteni. Temata ailē bija teikts pavisam vienkārši: “Uzmeklējiet mūs”, bet atpakaļadrese nepiedāvāja nekādus pavedienus, kas ļautu spriest par vēstules izcelsmi. Zīmīte bija sirsnīga un kodolīga, uzrakstīta nedaudz samākslotā angļu valodā. “Sveicināti,” tajā bija teikts. “Mēs jau kādu laiku uzbrūkam jūsu serveriem. Ja vēlaties glābt savu firmu, jums jāiemaksā 10 000 dolāru mūsu bankas kontā. Kad saņemsim naudu, nekavējoties pārtrauksim uzbrukumu. Ja mēs naudu nesaņemsim, tad turpināsim uzbrukumu vienu mēnesi.” Vēstulē bija sacīts, ka par šiem desmit tūkstošiem dolāru Protx sev nopirks vienu gadu drošības. “Padomājiet par to, cik daudz naudas jūs zaudējat, kamēr serveri nedarbojas. Paldies. Džons Martino.” Alkalambrs nekad mūžā nebija dzirdējis ne par kādu Džonu Martino. Viņš nolēma šo prasību ignorēt.

Pēc diviem mēnešiem Alkalambram uz mājām piezvanīja viņa firmas tīkla tehniķis. Viņš sacīja, ka klienti sūdzoties par to, ka sistēma nefunkcionē. Kad Alkalambrs ieradās birojā, traucējumu avots jau bija noskaidrots. Tūkstošiem datoru bija pārpludinājuši Protx vietni ar fiktīviem datu pieprasījumiem. Daudzi no Protx īstajiem klientiem saņēma paziņojumu, kas internetā līdzvērtīgs aizņemtam signālam, proti, ka kompānijas serveri neatsaucas.

Katru minūti, kamēr kompānijas interneta vietne nevarēja darboties tiešsaistē, Protx cieta zaudējumus. Kamēr kompānijas inženieri nopūlējās uzbrukumu savaldīt, pa e-pastu pienāca vēl viena prasība samaksāt desmit tūkstošus dolāru, šoreiz ar parakstu “Tonijs Martino”. Alkalambrs to ignorēja arī šoreiz. Viņam bija piezvanījis kāds cilvēks no Britu Nacionālās progresīvās tehnoloģijas noziegumu izmeklēšanas vienības (NHTCU), kas uzbrukumu novēroja. Aģents viņam paskaidroja, ka, samaksājot Martino, nekas netiks atrisināts; šantāžists tik un tā pēc kāda laika atgriezīsies. Ja neskaita šo padomu, NHTCU nekā īpaši palīdzēt nevarēja. Kad Alkalambra inženieriem pēdīgi izdevās kompānijas vietni sakārtot, tā bija nostāvējusi dīkā jau gandrīz divas dienas.

Nākamo ziņu no Tonija Martino Alkalambrs saņēma nākamā gada aprīlī – tā bija vēstule, kurā viņam piedāvāja iespēju maksāt tūkstoš dolāru mēnesī par tīmekļa vietnes apsargāšanu. Pirms Alkalambrs paguva atbildēt, aptuveni 70 000 zombiju armija izlauzās cauri Protx aizsardzībai un izsita tās vietni no tiešsaistes. Šoreiz Protx inženieriem vajadzēja jau trīs dienas, lai uzbrukumu atvairītu.

Tagad kompānija par drošību izdod aptuveni piecsimt tūkstošus dolāru gadā – 50 reiz vairāk nekā pieprasīja Martino. Pie šīs summas pieder līgums ar Prolexic par 100 000 dolāru gadā. Izrādījās, ka tas pats Martino vajājis Laiona klientus jau vairākus mēnešus pirms uzbrukuma Protx.

“Tas ļoti atgādina situāciju Londonas krogos un klubos pirms četrdesmit gadiem, kad daudziem nācās maksāt par to, lai viņu iestādījumi netiktu izdemolēti,” man stāstīja Miks Dītss, NHTCU vadītāja vietnieks. “Tas ir pavisam parasts vecmodīgs rekets, vienīgi tagad tiek likta lietā pilnīgi jauna metode.” Kiberreketieri izmanto arī komplicētu naudas mazgāšanas sistēmu, teica Dītss. “Viņiem visā pasaulē pieder oficiāli reģistrētas kompānijas, caur kurām vispirms iziet viņu nauda.”

“Apsūdzības datoruzbrukumu lietās es sāku izvirzīt 1992. gadā, un tajos laikos ar to vairāk nodarbojās atsevišķi hakeri,” sacīja Kristofers Peinters, Tieslietu departamenta Datornoziegumu un intelektuālā īpašuma nodaļas priekšnieka vietnieks. Šodien, viņš saka, “pie lietas ķērušās organizētas noziedznieku grupas, kas izstrādājušas tehniski izsmalcinātas metodes.”

Pats spēcīgākais tīmekļa gangsteru ierocis ir “bottīkls”. Vispārīgi runājot, bots ir ar tālvadību kontrolēta datorprogramma, kas tiek instalēta datorā bez tā īpašnieka ziņas. Hakeri izmanto vīrusus, tārpus vai automātiskas programmas, lai internetā uzmeklētu potenciālos zombijus. Nesen veiktais pētījums parādījis, ka jebkurš jauns personālais dators, kas pieslēgts internetam bez aizsargprogrammas, vidēji tiks inficēts aptuveni divdesmit minūšu laikā.

Visizplatītākais scenārijs ir tāds, ka boti slepeni pieslēdz simtiem vai tūkstošiem zombiju vienam tērzētavas kanālam. Šo procesu sauc par “ganīšanu”, bet zombiju ganāmpulks tiek dēvēts par bottīklu. Tad gans saviem zombijiem dod pavēles, liekot izsūtīt nelūgtas elektroniskas vēstules, zagt privātu informāciju vai rīkot uzbrukumus. Gani savus zombijus arī iemaina, izīrē vai pārdod. “Bottīkls ir tas mazais motoriņš, kas ļauj pastrādāt visas interneta ļaundarības,” teica Kriss Morovs, kompānijas MCI vecākais tīkla drošības inženieris. “Uz tā balstīts surogātpasts. Tas ļauj zagt identitātes. Un šajā gadījumā tas ir arī naudas izspiešanas ierocis.”

Pirms nepilniem pieciem gadiem eksperti šādu bottīklu no vairākiem tūkstošiem zombiju uzskatīja par ārkārtas gadījumu. Tagad Laions regulāri sastopas ar bottīkliem, kuros saslēgti piecdesmit tūkstoši vai vēl vairāk zombiju. Kādā pētījumā secināts, ka piecpadsmit procentu jauno zombiju nāk no Ķīnas. Britu interneta drošības firma Clearswift nesen prognozēja, ka, “ja vien nekas dramatiski nemainīsies, bottīkli turpinās izplatīties tiktāl, ka liela daļa no interneta [..] atgādinās bottīklu mozaīku.” Tajā pašā laikā likuma sargātāju iespējas ir visai ierobežotas. Piemēram, NHTCU strādā 60 aģentu, kuri mēģina tikt galā ar visu, sākot no bērnu pornogrāfijas un beidzot ar identitātes zādzībām.

Šantāžisti bieži dod priekšroku tiešsaistes industrijām, tādām kā pornogrāfija un azartspēles, kas darbojas tādā kā “pelēkajā zonā” un bieži vien vilcinās lūgt palīdzību likumsargājošajām iestādēm. Tieši pie šāda tipa uzņēmumiem pieder lielākā daļa Prolexic klientu. Es pajautāju Laionam, kāda ir viņa personīgā attieksme pret kompānijām, kuras viņš aizstāv. “Katrs jau kaut kā pelna iztiku,” viņš atteica. “Mans darbs nav raizēties par to, kā viņi to dara.”

Es apvaicājos, vai gan tas pats neattiecas arī uz naudas izspiedējiem. Brīdi paklusējis, viņš teica: “Laikam jau man ir zināmas simpātijas pret interneta uzņēmējiem.”

Pēc dažām nedēļām viņš man piezvanīja, lai pateiktu, ka ir pārdomājis. “Interneta būtība ir savienot, sazināties un apmainīties ar informāciju, ar datu kriksīšiem,” viņš sacīja. “Pakalpojumatteices uzbrukums ir tieši pretējais. Tas nozīmē uzspiest viena cilvēka gribu veselam baram citu.” Bez tam, Laions aizrādīja, pie viņa klientu loka tagad pieder arī gluži tradicionāli uzņēmumi – japāņu spēļu kompānija, valūtas mākleri un pat kāda daudzmiljardu kompānija, kas vēlējās papildus drošību pēdējās dienās, pirms tā pirmo reizi publiski piedāvāja savas akcijas.

Zināmu slavu interneta aprindās Laions pirmo reizi iekaroja 2003. gadā ar projektu Opte, viņš bija sastādījis vizuālu interneta karti, uzskatāmi attēlojot tā mugurkaulu, datu pārsūtīšanas punktus, galvenos serverus. Kaut kur izlasījis, ka šāds projekts kādam citam prasījis vairākus mēnešus, viņš saderēja ar draugu, ka dabūšot to gatavu vienas dienas laikā, un derībās uzvarēja. (Lieliski noformēta šīs kartes izdruka, kuru Laions ļauj izmantot bez maksas, tika demonstrēta ceļojošajā izstādē, kas bija veltīta nākotnes dizainam).

Laiona uzmācīgā aizraušanās ar datortīkliem sākās jau ļoti sen. Trešajā klasē, mācoties kādā Sakramento privātskolā, kas domāta bērniem ar uztveres traucējumiem (kompānijas nosaukumu Prolexic iedvesmojis Laiona lepnums par to, ka viņam izdevies pārvarēt smagu disleksiju) viņš kopā ar draugu uzlauza vienkāršu datorspēli. Vidusskolas pirmajā gadā Laions atklāja internetu, un, meties uz vienu roku ar draugu Pīteru Avalosu, drīz vien nodibināja pats savu kompāniju TheShell.com, kas piedāvāja kontus tērzētavu lietotājiem. Taču no tā cieta viņa sekmes, un, pabeidzis vidusskolu, viņš pamanījās izkrist visos pirmā kursa eksāmenos Kalifornijas štata universitātē Čiko.

Kad Roberts Brauns, draugs, ar kuru Laions bija iepazinies internetā, piedāvāja viņam darbu savā datordrošības kompānijā Network Presence, viņš pameta studijas un piedāvājumu pieņēma. Brauns viņu nosūtīja uz Vidējiem Rietumiem gādāt par kādas lielas apdrošināšanas kompānijas tīkla drošību. Toreiz Laionam bija deviņpadsmit gadu. Viņš saka: “Bet pēc skata man varēja dot trīspadsmit. Tāpēc es katru dienu ierados darbā uzvalkā un rāvos melnās miesās, nopūlēdamies to džeku labā.” Viss beidzās ar to, ka pēc diviem gadiem viņš bija pilnīgi iztukšojies: “Es jau nezināju, ka vajag sevi mazliet piebremzēt!” Viņš atkal sāka mācīties, šoreiz Kalifornijas štata universitātē Sakramento. Tur Laions pieteicās uz filozofijas kursu, sameta savus datorus skapī un sāka trenēties airēšanā. Taču pilnīgi tikt vaļā no datoriem viņam neizdevās; viņš vēl joprojām pieņēma atsevišķus pasūtījumus no sava bijušā darba devēja, un abi ar Avalosu (kurš pa to laiku bija pabeidzis Savienoto Valstu Flotes akadēmiju un nesen atgriezies no dienesta Irākā, kur bija P-3 pilots) turpināja darbu savā kompānijā TheShell.com. Viņu klienti parasti bija virsvidusmēra interneta lietotāji, un šī iemesla dēļ viņu tīmekļa vietne drīz piesaistīja hakeru ievērību. Vienulaik Laionam nācās atvairīt pat vairākus zombiju uzbrukumus vienā dienā.

2002. gada augustā Deins Korbo, kompānijas Don Best Sports izpilddirektors, piezvanīja uz Network Presence, lai lūgtu palīdzību. Don Best, firma, kuras birojs atrodas Lasvegasā, azartspēļu pasaulē ir aptuveni tas pats, kas Bloomberg finanšu jomā, un piedāvā derības gan reālās pasaules, gan interneta kazino. Kompānija bija ignorējusi e-pastā saņemto prasību samaksāt divsimt tūkstošus dolāru un tagad kļuvusi par kiberreketieru uzbrukuma upuri. Network Presence nosūtīja pie viņiem Laionu.

Nākamajā dienā Laions kopā ar otru inženieri ieradās Lasvegasā un palīdzēja Don Best inženieriem uzstādīt jaunus jaudīgākus serverus. Laiona stratēģija izrādījās veiksmīga – uzbrucēji padevās. Korbo viņus uzaicināja uz vakara izpriecām Lasvegasā, ieskaitot vakariņas pie Belladžo strūklakām. (Viņš, protams, samaksāja arī Network Presence honorāru.)

Laionam tik un tā gribējās noskaidrot, kurš izplānojis šos uzbrukumus. Viņi ar Braunu izskenēja trafika datus, atrada zombiju un, pateicoties kādai Microsoft Windows vājajai vietai, varēja noskaidrot, ar kādiem datoriem tas vēl bijis savienots. Tas aizveda līdz tērzētavas serverim Kazahstānā; pieslēgušies tam, viņi atklāja vēl vairākus citus šajā laikā notiekošus uzbrukums. Par to viņi informēja FIB un Slepeno dienestu, taču, kā Brauns teica, “tie būtībā tikai noplātīja rokas – tas taču bija Kazahstānā”. Taču Laionam tā bija nepārprotama mācība – ar viltīgām metodēm un zināmu veiksmes daudzumu iespējams atrast jebkuru uzbrucēju.

Vēlā 2003. gada pavasarī Mikijs Ričardsons, Kostarikā bāzētas azartspēļu firmas BetCRIS ģenerālmenedžeris, saņēma elektronisko vēstuli no naudas izspiedējiem. (Tiešsaistes bukmeikeru bizness, kas ir nelegāls Savienotajās Valstīs, jau kopš 90. gadu vidus plaukst un zeļ Kostarikā un Karību jūras salās.) Vēstulē tika pieprasīti 500 dolāri eGold – interneta valūtā, – un tai tūdaļ sekoja uzbrukums, kas sakropļoja BetCRIS tīmekļa vietni, firmas galveno peļņas avotu. Ričardsons nevarēja atļauties to zaudēt. Viņš samaksāja prasītos piecsimt dolārus.

Šantāžisti sāka uzbrukt arī citiem ofšora bukmeikeriem. Firmas viena pēc otras samaksāja prasītās summas, sākot no trīs tūkstošiem un beidzot ar trīsdesmit pieciem tūkstošiem dolāru, kas bija jāpārskaita uz adresēm Krievijā un Latvijā. Ričardsons sagaidīja, ka arī viņam drīz uzbruks vēlreiz. Viņš bija padzirdējis par Don Best veiksmīgo aizstāvēšanos un piezvanīja Laionam. Taču Laions bija atgriezies universitātē un lāgā negribēja pieņemt darba piedāvājumu. Viņš Ričardsonam ieteica iegādāties serveri, kas īpaši radīts, lai filtrētu šādus uzbrukumus. “Tā kaste,” kā šo serveri dēvēja Ričardsons, maksāja apmēram divdesmit tūkstošus dolāru. Laions pa telefonu palīdzēja Ričardsona informācijas tehnoloģijas menedžerim Glenam Lebamfasilam to konfigurēt.

Pēc dažiem mēnešiem Ričardsons saņēma jaunu vēstuli no reketieriem. Tā pienāca tieši pirms Pateicības dienas, viena no rosīgākajiem derību slēgšanas periodiem visā gadā, un pieprasīja četrdesmit tūkstošus dolāru. Vēstulē bija rakstīts:

“Ja Jūs izlemsiet nemaksāt par mūsu palīdzību, tad diez vai jūsu firma ilgāk noturēsies. Jums uzbruks katru nedēļas nogali turpmākās divdesmit nedēļas, vai arī tik ilgi, līdz Jūs slēgsiet savu kompāniju.”

Ričardsons bija pārliecināts, ka viņam ir “viss, kas vajadzīgs, lai veikalu nosargātu,” un maksāt atteicās. Kad sākās uzbrukums, vajadzēja mazāk nekā divdesmit minūtes, lai “kasti” pieveiktu. Datu plūdi izsita no ierindas gan BetCRIS, gan tā interneta pakalpojumu sniedzēju. Vairākas dienas pilnīgi veltīgi nopūlējies panākt, lai “kaste” sāktu strādāt, Lebamfasils panikā piezvanīja Laionam. “Paklau, vecīt, atceries to daiktu, ko tu mums uzstellēji?” viņš jautāja. “Tas nupat aizgāja pa pieskari.”

Laions saprata, ka tā ir lieliska biznesa izdevība. Viņš atkal pameta universitāti un nodibināja kompāniju, par kuras pirmo klientu kļuva BetCRIS. Viņš saprata, ka nevar vienkārši palielināt BetCRIS sistēmas jaudu, lai notvertu zombijus, kā tas viņam bija izdevies ar Don Best. Kostarikas elektrotīkli tam nebija piemēroti, šādas jaudas nebūtu visā valstī. Tāpēc viņš nolēma izveidot pats savu tīklu turpat Savienotajās Valstīs un izmantot to, lai aizvilinātu uzbrucējus prom no BetCRIS. Reketieri domātu, ka uzbrūk salīdzinoši neaizsargātai sistēmai Centrālamerikā, taču patiesībā būtu spiesti spēkoties ar Laiona iekārtām.

Tikmēr Ričardsons pūlējās novilcināt laiku, mēģinot iestāstīt izspiedējiem, ka viņam radušās neatliekamas medicīniskas problēmas. “Jūs laikam neesat ņēmis nopietni manu brīdinājumu,” sekoja atbilde. “Aizbildināšanās ar slimnīcu man neko nenozīmē.” Sarakstē sāka valdīt arvien kareivīgāks tonis. “Atvaino, idiņ, man vienkārši ir nenormāli jautri tevi tā drāzt,” vēstīja kāds no ziņojumiem, kurā cena tika pacelta līdz 60 000 dolāru. Ričardsons uz to atbildēja, piedāvājot reketieriem darbu BetCRIS Informācijas tehnoloģijas nodaļā. “Esmu ļoti pateicīgs par darba piedāvājumu, bet līdz futbola sezonas beigām mēs jau esam pilnībā angažēti,” viens no viņiem atbildēja.

Kad Laions pievienoja savu sistēmu internetam, konfrontācija izvērtās par īstu šaha maču. “Ik reizi, kad Barets kaut ko mainīja, tie čaļi uzreiz pieregulēja kaut ko citu,” stāstīja Braiens Grīns, BetCRIS interneta pakalpojumu sniedzēja Digital Solutions izpilddirektors. “Viņi blieza virsū BetCRIS visu, ko vien varēja.”

Beidzot, pēc trim nedēļām, uzbrucējs padevās. “Tev droši vien tagad liekas, ka tu esi īsts kretīns, ka neturēji vārdu,” viņš rakstīja. “Es tā lēšu, tu šobrīd esi zaudējis kādas piecas reizes vairāk, nekā mēs tev prasījām, un līdz gada beigām tas tev izmaksās divdesmit reižu vairāk.” Ričardsons saka, ka šie skaitļi esot diezgan tuvu patiesībai.

Šķita, ka tobrīd jau ikviens diezgan izolētajā azartspēļu pasaulē bija dzirdējis, ka Laions prot apturēt zombiju uzbrukumus, un viņam zvanīja no Jamaikas, Kostarikas un Panamas. “Man bija tāda sajūta, ka es nejauši esmu uzdūries dīvainai mazai kopienai kādā dieva pamestā nostūrī, kur visi pielūdz jancīgu akmens bluķi,” Laions teica. “Visi dzīvoja māņticīgās šausmās, ka kuru katru brīdi arī viņiem uzbruks.”

Laions nolēma arī šoreiz sadzīt pēdas uzbrukuma avotam. Abi ar kompānijas jauno darbinieku Deitonu Tērneru, divdesmit četrus gadus vecu inženieri ar āžbārdiņu, viņi ļāva vienam no saviem datoriem kļūt par zombiju un noskatījās, kā tas tiek ievilkts bottīklā; janvāra sākumā viņi jau bija atraduši tērzētavas kanālu, kas zombijus kontrolēja.

Pieteicies kā “hardcore”, Tērners izlikās par botu ganu, kurš uz kādu laiku izkritis no spēles. “es gribu saakt veelreiz,” viņš rakstīja. “man ir mazs barinsh zombiju. taapeec esmu atpakalj.” Tērners daudzus gadus bija pavadījis tērzētavās un bez piepūles spēja sazināties hakeriem pierastajā stilā, bagātīgi bārstot emotikonus. Pamazām viņam izdevās pielabināties kādam krievam, kurš bija nosaucis sevi par eXe un bieži pieteicās no servera, kuram bija devis vārdu “exe.is.wanted.by.the.FBI.gov.” Pārējie lietotāji nebija tik draudzīgi; kad Tērners uzrakstīja “es gribu paliidzeet,” viens no viņiem, kāds uhdfed, atbildēja: “MUMS tavu paliidziibu NEVAJAG,” un uzrīdīja viņam savus zombijus. Taču Laions ar Tērneru turpināja iegriezties tērzētavā, nostiprinot savu tehnisko autoritāti un pamazām kļūstot par savējiem.

Šo blēdību viņi turpināja nedēļām ilgi, reizēm pa telefonu sazinoties ar FIB aģentu, kurš palīdzēja ievirzīt sarunu vajadzīgajā gultnē. Lai pasviestu ēsmu, Tērners aprakstīja kādu savu programmu, kas eXe palīdzētu savākt zombijus; viņš to apsolīja nosūtīt, tiklīdz būs pārrakstījis citā programmēšanas valodā. “Gluži vienkārši bija nepieciešams ar to tipu iedraudzēties un iedvest viņam, ka mums var uzticēties,” Laions teica. Soli pa solim eXe viņiem pamazām pastāstīja arvien vairāk:

hardcore: te ir diezgan auksts. kaads laiks krievijaa? Hehe
eXe: es esmu forshais
eXe: baigi labais
eXe: =)
eXe: krievija ir taa kaa krievu shnjabis =)
hardcore: hehe
eXe: kodu pateiksi?

Pienāca brīdis, kad, runājot par to, cik datoru katrs no viņiem pamanījies inficēt, eXe pajautāja Tērneram, cik viņam gadu. Tērners atbildēja, ka divdesmit trīs, un piemetināja: “un tev? ;)” eXe viņam sacīja, ka esot 21 gadu vecs krievu students vārdā Ivans. Tērners teica, ka viņu saucot Mets un viņš dzīvojot Kanādā. Tad, mēģinot izprovocēt atzīšanos, viņš paziņoja Ivanam, ka pelnot naudu ar izspiešanu: “Viņi man vienmēr samaksā, jo grib dabūt atpakaļ savu biznesu un negrib atzīt, ka viņiem ir vājā vieta... stulbie amerikāņi!”

Tad Tērners apvaicājās Ivanam par kādu konkrētu uzbrukumu: “Man likās, ka tas noteikti esi tu, jo tev ir tik daudz botu. :P”
“Laba doma... hehe,” atbildēja Ivans.
Pirms iziešanas no tērzētavas Ivans uzrakstīja: “chau draugs.”

2004. gada februārī Laions un Tērners iesniedza FIB un NHTCU ziņojumu uz trīsdesmit sešām lapām, raksturojot Ivanu un atstāstot savas sarunas ar viņa komandu. Tagad viņi jau darbojās kā DigiDefenseInternational – kompānija, kuru Laions nodibināja, kā pašus pirmos darbā pieņemot Tērneru un Lebamfasilu. Kompānijas pagaidu mītnē, kādā Kostarikas biroju ēkā, valdīja paranoiskas bailes no krievu gangsteru atriebības, kaut arī vestibilā dežurēja bruņota apsardze. Visu šo laiku Laions un Tērners turpināja tērzēt ar Ivanu.

Pēc dažām nedēļām, kādā marta sestdienā, Ivans beidzot nošāva greizi: viņš pieteicās tērzētavā, nenomaskējis savu mājas interneta adresi. Tajā pašā dienā sagadījās tā, ka tur iegriezās arī Tērners un iedomājās uzmeklēt eXe reģistrācijas informāciju. Aiz pārsteiguma apstulbis, viņš ieraudzīja, kā likās, īstu vārdu, adresi un telefona numuru: Ivans Maksakovs no Saratovas Krievijā. Laions zibenīgi aizsūtīja e-vēstuli varas iestādēm ar temata aili: “eXe pieļāvis MILZU kļūdu!”

Pēc dažiem mēnešiem krievu milicija NHTCU aģentu pavadībā ielauzās Maksakova mājās, kur atrada viņu, sēžam pie datora. Kadros no aresta brīdī uzņemtā video Maksakovs izskatās pēc kārtīga puiša ar brūniem matiem un pusaudža sejas vaibstiem. Viņš drūmi sēž uz gultas malas, ģērbies šortos un tēkrekliņā, kamēr milicija vandās pa viņa istabu un nes ārā datoru. Video redzams, kā miliči puisi aizved uz vietējo iecirkni un aizcērt aiz viņa kameras durvis.

Sinhronos reidos Sanktpēterburgā un Stavropolē milicija aizturēja vēl četrus citus krievus, kuriem NHTCU bija sadzinusi pēdas, izliekot lamatas vienā no Rīgas bankām, uz kuru kādai britu kompānijai, kas sadarbojās ar varasiestādēm, bija likts nosūtīt samaksu. “Mēs gaidījām, kad pēc naudas atnāks cilvēki,” man pastāstīja Miks Dītss, viens no NHTCU aģentiem. “Taču tas nenotika uzreiz. Iznāca mazliet savādāk – tie sliktie džeki, kurus mēs novērojām, savāca daudzas un dažādas iemaksas – tikai ne mūsējo. Mēs redzējām, kā viņi saņem austrāliešu un amerikāņu dolārus, valūtu no visām pasaules malām. Mēs domājām: “Nez, kam tad pieder tā nauda?””

To, ka nopelni par Maksakova arestu pienākas Prolexic inženieriem, NHTCU tā arī nav skaidri atzinusi. “Likumpārkāpēju identifikāciju šajā lietā izdevās veikt, pateicoties dažādām izmeklēšanas līnijām,” sacīja Dītss. “Prolexic bija viens no avotiem, taču ne vienīgais.” Atskatoties uz notikušo, Laions sacīja: “NHTCU un FIB mūs savā ziņā izmantoja.” Aģentiem nav atļauts veikt Nmap porta skenēšanu – metodes, ko viņi ar Deitonu Tērneru izmantoja, lai atrastu Ivana zombijus. “Tas nav nelikumīgi, tikai pārāk agresīvi. Un tad mums vajadzēja izraut to zombiju programmu no datora, un FIB uz to pievēra acis. Viņi sacīja apmēram tā: “Mēs jums nevaram likt to darīt – mēs to nedrīkstam pat ierosināt. Bet, ja šie dati nonāktu pie mums, mēs nudien nesūdzētos.” Mēs varējām darīt lietas, kas ir ārpus viņu jurisdikcijas.” Viņš piemetināja, ka, lai gan viņa kompānija vēl joprojām uztur attiecības ar likumu sargājošajām aģentūrām, tagad tās esot kļuvušas piesardzīgākas, pieņemot palīdzību.

Kad milicija apcietināja Ivanu Maksakovu, viņam vēl bija palicis viens semestris līdz Saratovas tehniskās augstskolas beigšanai. Viņš cietumā pavadīja piecus mēnešus, tad tika atbrīvots pret drošības naudu un tagad gaida tiesu. Varasiestādes izteikušās, ka viņš bijis tikai zemākā līmeņa darbinieks bandā, kas par viņa pakalpojumiem maksājusi aptuveni divtūkstoš dolāru mēnesī. Izmeklēšanai tuvu stāvoša persona man pastāstīja, ka Maksakovs, kuram draud piecpadsmit gadi ieslodzījumā, tagad sadarbojas ar krievu miliciju.

Kādu pēcpusdienu Prolexic birojā es Tērneram pajautāju, vai pēc Maksakova aresta viņam radās sajūta, ka taisnība ir uzvarējusi. “Laikam jau,” viņš nepārliecināti atbildēja. “Man bija tāda pretrunīga reakcija, kad es ieraudzīju viņa fotogrāfiju. Man tā puiša sametās drusku žēl. Nav jau teikts, ka viņš bija slikts čalis.” Var gadīties, Tērners teica, ka Ivans “vienkārši domāja: nu, paskatīsimies, vai tur kas iznāk. Oho, iznāk gan, un cilvēki man par to maksā!””

Arī Laionam bija palicis vairs tikai viens semestris, kad viņš aizgāja no universitātes, lai nodibinātu savu kompāniju. Arī viņš savā ziņā nebija spējis noturēties pretim izaicinājumam, un arī viņš gluži tāpat bija atklājis, ka cilvēki ir ar mieru viņam maksāt par to, ko viņš dara. Es pajautāju, vai Laions kādreiz internetā ir izmēģinājis kaut ko nelegālu. Viņš mirkli padomāja, tad atbildēja, ka reiz, pusaudža gados, esot drusku parakņājies un uzgājis vājo vietu Network Solutions – kompānijai, kas tolaik reģistrēja visas tīmekļa adreses. “Es iegāju un paniekojos ar dažiem domēnu vārdiem,” viņš teica. “Pēc mēneša pie manis ieradās cilvēks ar žetonu,” kurš bija izsekojis iebrucēja pēdām, kas veda uz Laiona datoru.

Beigās, Laions teica, varasiestādes palaidušas viņu sveikā. Tie bija vienkāršāki laiki. “Man aiz bailēm bija pilnas bikses, bet es no tā mācījos,” viņš sacīja. “Ja kaut kas tāds atgadītos tagad, bail iedomāties, kas ar mani notiktu tālāk.”

Raksta pirmpublicējums žurnāla The New Yorker 2005. gada 10. oktobra numurā.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola