Žeņas nav. Žeņa ir

Rīgas Laiks: Gadījies, ka blakus Aika Karapetjana filmai “Cilvēki/tur” tava filma ir jau otrā Latvijā, kurā runā krieviski. Tiesa, diez vai par to ir vērts runāt.

Jevgeņijs Paškēvičs: Nav vērts, jo mums ir darīšana ar stulbeņiem. Gan no kreisās, gan no labās puses. Iemesls, kāpēc šajā filmā runā krieviski, taču ir pavisam vienkāršs: es gribēju kopprodukciju ar Krieviju. Bet kā es attiecos pret nacionālo, tu labi zini. Man tas ir pie lampiņas. Man vajadzīgs cilvēks. Un es varbūt esmu lielāks Latvijas patriots par tiem latviešiem, kas, bļ..., paši savu māti pārdos ar visām iekšām. Zini, ar savu dzīvi es kaut kā pats tikšu galā. Saproti, pēc dabas es esmu zemnieks, un man ir savi priekšstati par to, kā man jādzīvo. Man mamma, kuru es ļoti nemīlēju, teica – tu paskaties uz Petrovu, viņš ir labākais skolēns klasē. Es teicu, ka man vemt gribas no Petrova. Nu tad paskaties uz to tur. Es teicu, man vemt gribas no tā tur. Un es ļoti agri sapratu – un tas pat nebija pēc ielas likumiem, kur labākais skolēns ir perdelis pēc definīcijas –, ka būt tādam pašam kā citi ir muļķīgi. Tikpat muļķīgi būtu man tagad staigāt apkārt, visiem stāstot, kā es mīlu latviešu tautu. Es nepārstāvu ne ķīniešus, ne poļus, ne krievus un ne ebrejus. Un ne latviešus. Bet, kad es nosprāgšu, nāksies atzīt, ka bija tāda subkultūra – Paškēvičs. Mani nekur nevar ievietot. Bet mani tas arī neinteresē.

RL: Es tā saprotu, ka tevi arī slava neinteresē?

Paškēvičs: Varbūt tas kādam varētu likties nemākslinieciski, taču mani interesē nauda. Es nevaru iet pensijā, otrkārt, nauda man vajadzīga darbam.

RL: Kas tevi uztur, lai tu vienmēr būtu tas pats Žeņa Paškēvičs?

Paškēvičs: Es esmu darījis visu ko, taču es nenēsāju to ik dienas sev līdzi, vienkārši laiku pa laikam tas atnāk atmiņās... Es zinu, kas es esmu, es zinu savu cenu. Tā ir augsta, taču kāpēc gan tai būtu kaut kā jāizpaužas manā reālajā dzīvē? Materiāli labumi vai tas, ka uz ielas uz tevi ar pirkstiem rāda vai pielaizās – tā teikt, noliecot galvu necilvēcīgā augstuma priekšā...

RL: Sievietes ģībst...

Paškēvičs: Jā. Neviena gan nav ģībusi, jo es... Zini, kastingos, ja man sieviete sāk patikt – viņa jau... Viņa jau sevi ir norakstījusi, viņa ir jau arvien tālāk no iespējas pie manis filmēties. Un viņa ir bezspēcīga.

RL: Tu gribi teikt, ka tavās filmās filmējas tikai tās sievietes, kuras tev ir pilnīgi vienaldzīgas?

Paškēvičs: Nē, ne vienaldzīgas. Bet, kad tas sākas, – viss, viņa pazūd, viņa izgaist, viņa manā filmā vairs netiks uzņemta. Tas nenozīmē, ka tās, kuras pie manis filmējas, es ienīstu vai nemīlu. Taču mani kaut kas traucē, un, kad es filmēju, es esmu galvenais.

RL: Vai tu zini Kurbē gleznu “Pasaules sākums”?

Paškēvičs: Atgādini sižetu.

RL: Sižets, es teiktu, nav nekāds sarežģītais. Tas ir tuvplāns... tam, kas redzams sievietei starp kājām. Un, lūk, viens no tavas filmas kadriem ir tieši tāds. Ko tu gribēji sasniegt, to rādot?

Paškēvičs: Man ir svarīga sievietes smarža. Tā mani aicina, tā rada pasauli...
Zini, bērnībā es mēdzu dzīvot vectēva mājās, un tur, protams, turēja cūkas. Un tad to cūku nokāva un kūpināja. Un pēc tam tu ieej vietā, kur tā gaļa bijusi piekārta, un tur ir saglabājusies kūpinājuma smarža. Un tad, jau pēc daudziem gadiem, tu ieej jau pavisam citā istabā, un tur pēkšņi atkal ir tā pati smarža, kas liek tev atcerēties to, ko tu jau biji aizmirsis, vai arī to, kas ar tevi nekādi nav varējis notikt. Tās ir fantāzijas; kādam, lai fantazētu, vajadzīgas narkotikas, man – māksla. Taču savā mākslā es ļoti tālu aizeju no šīm paplestajām kājām, tik tālu, ka tur vairs nav nekā no sievietes smaržas. Un tad es jūtos jau brīvs, filozofisks un atsvešināts.

RL: Tomēr tavās filmās ir daudz erotikas.

Paškēvičs: Es esmu erotomāns.

RL: Bet zini, tajās erotiskajās ainās, kā man šķiet, ir kaut kāds aukstums, attālinātība. Tās neuzbudina.

Paškēvičs: Es nezinu, kā tu to skaties. Bet var jau būt... Lieta tāda... Es uzņemu filmas, ko saucu par konserviem. Es nepakļaujos nekādām konjunktūrām, nekādām modēm, nekādiem kino virzieniem. Es neesmu par vēlu, bet neesmu arī par agru. Varbūt es virzos sāņus, aizeju sāņus. Taču es esmu ārkārtīgi autobiogrāfisks, es esmu tāds, kāds attiecīgajā dzīves posmā esmu. Tādēļ manas filmas nesarūsēs, es zinu. Bet attālinātība erotikā – jā, tā tur ir, lai cik atklātas šīs ainas būtu.

RL: Kā to savienot ar tevis teikto, ka esi erotomāns?

Paškēvičs: Dzīve bez jutekliskuma jeb izzūdošais jutekliskums vai nākošais jutekliskums – tas viss ir manās filmās. Taču tās jau nav par erotu. Es tās nevaru klasificēt, taču es taisu lietas. Es tās saucu par lietām. Par nožēlu, manas lietas nav visiem, taču es varētu jautāt – vai tad visam jābūt visiem? Kad skatās filmu, bez tā, ka jāprot analizēt filmu, vajag būt arī ļoti atvērtai sirdij, saproti? Lai vēl kaut ko sajustu, kaut kādas smaržas... Ko es daru, kas tur beigās sanāk – es nezinu. Bet man ir svarīgi, ka šī lieta pastāvēs ilgi.

RL: Vai vari pateikt, kas no tevis ir tavās filmās?

Paškēvičs: Saproti, es taču esmu vienkārši amatnieks, man ir amats. Viens taisa taburetes, tu raksti, analizē, bet mana profesija – tas ir kino, es esmu kino amatnieks. Vairāk par to, kas es esmu, filmā nav. Un es neesmu nekāda pārākā personība, kam būtu kāds superoriģināls, līdz tam neredzēts viedoklis, kuram tad es aizbildnieciski lūdzu sekot. Tas ir amats.

RL: Amatnieks var būt ļoti kvalitatīvs, taču nepazīstams, ja izvēlas būt anonīms. Taču var būt arī tā, ka amatnieks kaut ko izdara un uz visām lietām ir viņa zīmogs, viņš ir neatkārtojams, un neviens cits to nevar atkārtot.

Paškēvičs: Es piekristu, ja kāds uzskatītu, ka manam kino piemīt kaut kas no manas personas. Te, saproti, uznāk slinkuma lēkmes, man tas nav interesanti, jo, redzi, kad uzņem spēlfilmu, tad daudziem cilvēkiem tu pūderē smadzenes, to dara ikviens – nu, es ironiski to saku. Es vienmēr saku – izskaidroties var pēc kaujas, bet tagad mums ir radošs process. Bet laiks, pat kad es strādāju viens pirms filmas, ir ļoti interesants un harmonisks dzīves laiks.

RL: Ko tas nozīmē? Tu zīmē mizanscēnas?

Paškēvičs: Nekad neesmu to darījis. Es vienkārši ar to dzīvoju. Ir tāda kā istaba; es jūtu, ka tāda ir, nosacīti, un ir cerība, ka tas vairs nav prāts, bet sajūtas – redze, oža, jūtas –, ka šajā istabā kaut kas notiek, uz ko tu gribi paskatīties, bet atbilde nez kāpēc nav dota. Man ir ilgi, ilgi jāmeklē, un starp vienkārši ikdienas niekiem un šo te – nevar lēkāt kā tāda blusa. Piecas minūtes patīri kartupeļus, un tad – tas. Tas drīzāk ir meditatīvs stāvoklis, un tad tu atrodi istabu. Un, kad esi atradis, neaizmirsti aizvērt durvis.

RL: Tu it kā no ikdienas Žeņas radi kādu citu, mākslīgu būtni, kas spēj ieiet pa šīm kino durvīm?

Paškēvičs: Jā. Taču tā telpa ir ar lielāku, gandrīz vai narkotisku spēku. Nevar stāvēt ar vienu kāju šeit un ar otru – tur. Un tad ir scenārija rakstīšanas process. Tu esi visi personāži, tur redzi, kā tie kustas, šņaukājas, ko viņi dara, tu esi viss.

RL: Un tu nespēj dzīvot ārpus šīs istabas?

Paškēvičs: Protams. Lūk, tu sēdi manā vietā. Es šeit esmu nosēdējis 12 gadu – tajā virzienā. Es taču atsēžu, es esmu brīvprātīgā ieslodzījumā. Vientulība cilvēkam ir ļoti nepieciešama, taču tā reizēm noved pie agresijas, tas ir kā tukšs kuņģis – pēc laika to sāk piepildīt skābe un sāk saēst organismu.

RL: Dīvaini tu saproti sadzīvi, Žeņa. Kad es prasu par ikdienu – bērniem, veikaliem, stulbajām slimībām –, tu man stāsti par šo krēslu un to, kā tu šeit esi sēdējis 12 gadu.

Paškēvičs: Nu, tā ir meditācija. Es esmu psihiski ļoti organizēts cilvēks, es neizmantoju nekādus palīglīdzekļus. Es spēju saglabāties līdz nākamajai dinamiskajai kustībai.

RL: Tu pats, protams, labāk sevi pazīsti. Es domāju, ka visi šie gadi kaut kādā ziņā – lai cik tas būtu bēdīgi – tev vajadzīgi, lai sagatavotu šo lēcienu.

Paškēvičs: Spriežot pēc visa, es visdrīzāk nespētu taisīt pa filmai 3–4 gados. Tas ir normāli. Daudzi režisori tādā režīmā arī strādā. Reizēm es ieeju virtuvē un saku: “Redzi, Toņa, kādi sūdi – ātrāk kā pēc divdesmit gadiem neesmu varējis atrādīt nevienu filmu...” Žēl tomēr. Bet tad es sevi pažēloju sekundes piecas, bet pēc tam – atkal kā tas papluinītais, taču lepnais gailis pēc cīņas nopurinos, jo, lai gan dabūjis iekšā, tomēr dzīvs. Lūk. Un es arī uz augšu mēdzu teikt – o, kā man ir sevis žēl, ko tikai es varētu būtu izdarījis. Bet pēc tam domāju – ne sūda. Ja būtu ļoti vajadzējis, droši vien būtu izdarījis kaut ko vairāk. Ja cilvēks ir nopietns – bet es esmu nopietns cilvēks amatā.

RL: Vai tu redzi, ka kāds vēl līdzīgi strādā kino?

Paškēvičs: Nu, ko es varu redzēt, es tikai sēžu. Es nezinu. Re, tur ir ekskavators, bet otrajā stāvā – televizors. Nekas it kā nenotiek, tomēr tas ir manas dzīves gabaliņš. Visi, kas intervijās spriedelē par sarežģītību, par nepieciešamību, par rezultātiem... Par nabaga neapmierināto skatītāju... Citi režisori vēl visus vēlas pierunāt un paši sevi arī. Avīzēs viņi saka: es gribu uzņemt tādu filmu, lai skatītājiem būtu interesanti, lai viņi saprastu. Bet tu aizej uz viņa filmu – bļ..., nu sūdīgi uztaisīta! Nolūki ir labi, bet rezultāti – lūk. Un tagad iedomājies – ja es būtu visu laiku uzmanības centrā, visi visu laiku gaidītu – kad tad Žeņa beidzot uztaisīs to filmu. Vai vari iedomāties to psihozes atmosfēru, kā es dzīvotu un kā es taisītu kino? Bet, tā kā es nevienam nafig neesmu vajadzīgs, izņemot savus tuviniekus, tad es mierīgi sēžu uz šitā krēsla un daru, ko gribu. Patiesību sakot, es nevaru to radīšanas procesu izskaidrot. Kā Prutkovam: nevar aptvert neaptveramo.

RL: Tu stāsti par savu istabu un to, ko redzi pa logu, – arī tagad tu tur redzi – ceļamkrāns, vārna, vēl kaut kas?

Paškēvičs: Nav daudz. Es teiktu tā.

RL: Bet tas taču ir tēls, vai ne? Tu izmanto šo istabu kā tēlu, lai aprakstītu savu askēzi? Bet pirms dažiem gadiem tu man teici, ka tev visu ir žēl – visu un visa. Un kā šis vientuļnieka tēls savienojas ar žēlumu pret citiem?

Paškēvičs: Es tev nevaru pateikt. Tas ir tā, kā ir. Varbūt tā ir novecošana? Es jūtu, kā novecoju, varbūt tādēļ? Muļķīgā mānīšanās, politika, tauta, tautas cerības – tas viss ir ļoti konkrēti... Bet varbūt tās ir atvadas no dzīves, vienīgi tādas nedaudz ievilkušās? Saproti? Un kad mani pārņem žēluma jūtas, tās, protams, ir par mani. Šādā ziņā es jau vairs nevaru atdalīt sevi, kuram žēl, no tiem cilvēkiem, kuru žēl. Nu, kāda jēga, ja gals ir redzams, ja visi tur būsim un visi tur vairs nesatiksimies? Viss notiek kaut kā citādi, kopš dzimšanas – cits repertuārs. Gribētos citu, saproti?

RL: Kas ir mainījies “Golfa straumē” salīdzinājumā ar “Cilvēka dienām”?

Paškēvičs: Tur es biju izraudzījies parasto, vidējo cilvēku. Teiksim, kāds mani nodevis. Taču cilvēki nav dzimuši tādēļ, lai tiktu pārbaudīta viņu izturība. Tas ir noziedzīgs redzes punkts. Nedrīkst cilvēku visu laiku pārbaudīt – cik daudz viņš spēj izturēt. Neko neteiks, pat spīdzinot, kā partizāns. Cilvēki nav dzimuši tādēļ. Un kādā brīdī es sapratu, ka šī brīnišķīgā sieviete ne vien var būt kopā ar to mudaku, bet viņai arī jābūt kopā ar viņu. Un es nebūšu viņai soģis. Soģu nav, nav viņu, nav... Katram dzīvē ir savs individuālais ceļš. Man ir savs. Un tev – tavs. Kad tu to saproti, tu kļūsti šausmīgi stiprs, šausmīgi radošs. Un brīvs.

RL: Kā izpaužas tava brīvība?

Paškēvičs: Tajā, kā es redzu pasauli, es to ļoti jūtu, jūtu, ka viss tas ir īsts. Lūk, vārna sēž... Tas ir, es esmu pateicīgs, ka dzīvoju.

RL: Un tu dzīvo...

Paškēvičs: Es sēžu, es atrodos brīvprātīgā ieslodzījumā... Nu un kas par to? Varbūt manā dzīvē kaut kas ir iegriezies ne tā. Un es domāju – bet kā? Tā arī tagad būs? Bet tad taču tas ir – beigas. Dirsā. Līķis. Nu, kāds man neiedeva naudu. Nu ko tu, dārgais, nu... viss pāries. Viss pāries. Es kļūstu vecs – tas ir cits jautājums, bet es to jūtu. Taču noveco ķermenis, rokas, kājas, mehānismi, bet doma man vēl klausa, es to dzirdu. Es biju tāds vai tāds, bet tad ir kaut kāds klikšķis, un izrādās, ka mani priekšstati par kādu lietu vai cilvēku ir pavisam kļūdaini, turklāt ne tādēļ, ka es būtu naivs cilvēks.

Pavisam jauns, tikko no armijas, es, kad kāpu augšup pa kāpnēm, vienmēr skatījos uz augšu, vai tur kāds neslēpjas. Bet pamazām bailes par dzīvību atstājas. Tagad, kad skrienu pa kāpnēm – es vienmēr pa kāpnēm skrienu –, es saprotu, ka vairs augšup neskatos. Nezinu, kādēļ.

RL: Tas ir, tagad tev jau ir vienalga, ka slepkava var izlēkt no stūra, tā, pēkšņi?

Paškēvičs: Mēs nebūsim savas nāves liecinieki. No otras puses, var teikt, ka mēs gatavojamies aiziet visu mūžu. Man vienmēr ir licies smieklīgi, kad tiek citēti kāda diža aizgājēja pēdējie vārdi. Viņš kaut ko teica, viņa kaut ko nočukstēja... Kāda, velns parāvis, starpība, kādi bija pēdējie patētiskie vārdi, tie taču nav samērojami ar kāda aiziešanu uz visiem laikiem. Ar to neapzināto kustību iepretim pilnībai, kustību, kas piemīt ikvienai, pat niecīgākajai personai. Nāves tēma jau kopš agras bērnības ir mana cīņu biedre. Es katru dienu domāju par nāvi. Un es, protams, neko nevaru izdomāt, tomēr šī doma pastāv nevis tādēļ, ka to gribu es, bet tādēļ, ka to grib viņa.

Bet patlaban režisora Žeņkas Paš­keviča nav. Tas ir fantoms, viņš neeksistē. Eksistē Žeņka Paškēvičs, ar kuru tu patlaban sarunājies. Ja runājam par attieksmi pret dzīvi, tad skaties tagad uz mani manā attieksmē pret manu dzīvi. Ja runājam par režiju, tad vai tad tu pirmo reizi dzirdi, kā daiļrunīgi režisori skaisti runā... Bet kino – ne sūda. Lūk, es patlaban neuzņemu kino un neatrodos nekādās attiecībās ar cilvēkiem.

RL: Tevis it kā nav.

Paškēvičs: Visu, par ko mēs runājam, var uzskatīt gan par eksistējošu, gan par neeksistējošu.

RL: Fantomu.

Paškēvičs: Fantomu. Es esmu vienatnē – ar sevi, ar savu atmiņu. Un es eju pa ielu speciāli pastaigāties stundu, pusotru, ja veselība ir, lai nepārvērstos par mežoni. Es jau nebraucu ar buiku, es neskrienu skriešus, es pārvietojos kā balons... bezrūpīgi. Es visu jūtu, redzu. Ja ir tukšs, tas nozīmē – cilvēki ir aiz sienas. Tā iznāk tāda kā drusku japāniska apcere. Es eju pa vienu un to pašu maršrutu – it kā vajadzētu apnikt, bet man ir saldi. Atnāku uz šejieni, sēžu, diena ir izdevusies. Protams, bļ..., tikai pakārties. Un sliktas domas ir bieži viesi. Šādai eksistencei.

RL: Tu saki – sliktas domas. Kā tu ar tām tiec galā?

Paškēvičs: Tā ir bīstamā zona. Tāda ir ikvienam. Cilvēki no tās novēršas, aizver acis, griežas prom. Taču tā pastāv, zona, kurā nav varas un gribas, brīvības zona.

RL: Kur tā atrodas?

Paškēvičs: Cilvēkā.

RL: Tas nedaudz kā Dantem, ja? Iedziļināšanās šajā bezdibenī.

Paškēvičs: Jā, un tur sākas diezgan liels bardaks ar kritērijiem.

RL: Tur viss ir citādi?

Paškēvičs: Tur viss ir citādi. Ir tādi, kas tur vispār neieskatās un izliekas, ka šīs smadzeņu daļas – dvēseles – viņiem nemaz nav. Vēl kāds tur atsakās ieskatīties, jo baidās, bet citi metas tieši turp, jo tos nevada nekādi likumi. Bet vēl ir tādi, kuri ir te tur, te šeit.

RL: Reiz Pjatigorskis bija nonācis slimnīcā ar sirdi un pie viņa bija atnācis dēls, bet Pjatigorskim bija tāda iezīme – ja viņam saka, ejam pa labi, viņš griežas pa kreisi, un otrādi. Nu lūk, un dēls jautā: “Papu, kāpēc tu, kad tev saka iet pa labi, griezies pa kreisi?” Un Pjatigorskis sācis smieties, jo viņam uz mēles jau bijusi atbilde: tādēļ, ka tur tas, kas mums ir pa labi, viņiem ir pa kreisi.

Paškēvičs: Maz sarunājamies... Lai gan vienmēr, protams, labāk ir vidutājs – filma vai kāds iemesls. Bet tieši tas, pie kā mēs tagad esam nonākuši, ir galvenais cilvēka pretrunu placdarms. Paslēptais tur arī atrodas un no turienes sūta vairāk vai mazāk jūtamus signālus. Tas pastāv, un tas vienmēr vilinās daudzmaz domājošu cilvēku.

RL: Mamardašvili ir pieņēmums, ka tas, ko mēs sevī nezinām, arī ir mums pats svarīgākais. Šo tumsu neviens nav gatavs atdot.

Paškēvičs: Ja tu nebūtu uzsācis šo sarunu, varbūt es arī par to nebūtu domājis. Bet tas pastāv. Un tam tuvu atrodas māksla. Jo, ja autoram tas, ko viņš ir paveicis, ir skaidrs, tas nozīmē, ka tā ir lietišķā māksla. Es, piemēram, nekad nezinu, kad aktierim saku – lūk, tava roka tagad ir mirusi. Kāpēc? Nezinu, man pašam tas ir pārsteigums. Lūk, viņš sēž, bet tagad šis nepareizais, fizioloģiski neērtais žests. Cilvēks ir dzīvs, bet roka – mirusi. Un viņš pats nezina, kāpēc ir tā, un es arī nezinu, un vēl jo vairāk to nezina skatītājs. Bet tas ir signāls, un vajadzētu būt uzmanīgam arī skatītājam. Jo ne visas lietas ir tādas, kādas izskatās.

RL: Tu gribi teikt: “Skatieties manu filmu un esiet nomodā, esiet uzmanīgi?”

Paškēvičs: Esiet ar sevi mierā, atbrīvojieties un baudiet... Taču es jums dodu zīmi, ka tas, iespējams, nav gluži tas, kā jums liekas. Man šķiet, kad režisors taisa filmu, viņš vēlas īstenot katru niansi un ļoti uztraucas, ja kaut kas tam traucē. Bet viņam saka: “Žeņa, skatītāji nenāks. Lūk, tu šeit ienes šo niansi, taču ne sūda viņi nesajutīs un neieraudzīs.” Bet es atbildu: “Jā, viņi to nesajutīs un neieraudzīs. Taču, ja es to nedarīšu, tā nebūs mana filma.”

RL: Bet vai tu negribētu... Vai tu varētu teikt par skatītāju, ka viņš neko nav sapratis?

Paškēvičs: Tas nav mans vārdu krājums. Vienkārši režisoram jāatbild par to, ko izdarījis. Viņš ir parakstījies. Viņš ir pateicis: “Tas esmu es.”

RL: Man šķiet, ka tu savās filmās esi labi saskatāms. Uz tām ir Žeņas zīmogs.

Paškēvičs: Nu, te es paklusēšu.

RL: Kurā klasiskā filmā tu jūties kā mājās?

Paškēvičs: Es slikti atceros tās filmas, un sen arī neesmu tās skatījies. Vienmēr nosaucu vienu un to pašu – Bergmana “Zemeņu lauku”.

RL: Nu, tas tāds tīri ziemeļniecisks cīniņš ar nāvi.

Paškēvičs: Nuja, tagad tā var likties dekoratīva, pārāk simboliska... Bet man vienkārši ļoti patika tā vecā vīra seja. Un tās meitenes arī. Viņu sejās atspīdēja gaisma. Kad Bergmanam cilvēki domā vai kaut ko jūt, viņiem ir tādas apgarotas sejas, tajās atspīd gaisma. Un, protams, ka vecais vīrs jau bija pieslēgts pie augšējās gaismas un vairs tikai čaukstināja savas dzīves lappuses. Viņš bija kā brīnišķīgs vecs koks. Aiziešanas sajūta, svēta sajūta.

RL: Nu, lai kaut kas viņā atspīdētu, nepieciešama pati gaisma.

Paškēvičs: Viņu apgaismo ne vien viņa atmiņas, bet arī šī provokācija – studente. Tīra, nesamaitāta, dabiska, patvaļīga.

RL: Un tev arī vajadzīga tāda studente?

Paškēvičs: Šajā filmā?

RL: Vispār dzīvē.

Paškēvičs: Tā ir cita saruna. Viss nav tik vienkārši.

RL: Es runāju par to, ka gaismas avots ir viņas klātbūtne. Un tur klāt ir arī vedekla...

Paškēvičs: Pilnīgi satriecoši skaista Ingrīda Tulina, kas spīd pati no sevis. Protams, es piekrītu, ka tā meitene tika ieviesta, lai kļūtu par šo slēdzi, lai Viktorā ieslēgtu gaismu, jo tur taču iepriekš viss bija tumšs ar viņa nāvējošo egoismu.
Es gribēju dzīvot un taisīt tādu kino kā Bergmanam. Jā, nu, protams, arī Fellīni atlaidās uz sabiedrības mīlestības spārniem. Viņa vieglums, pienenes... Es vienmēr esmu apskaudis viņa veiklumu, tā ir milzīga dāvana – būt vieglam. Un manā pēdējā filmā arī bija šis uzdevums – vai es spēšu viegli, eleganti izstāstīt par sarežģītām lietām, atstājot dzīvu skatītāju. Divdesmit gadus... Un es visu laiku sev teicu: “Žeņa, tu vari vieglāk, caurspīdīgāk; nevis muļķīgāk, bet vieglāk. Luijs Mals (Louis Malle) man ļoti patika.

RL: O, es arī viņu pavisam nesen atklāju.

Paškēvičs: Apbrīnojams mākslinieks, nenovērtēts. Es redzēju filmu – tur aktieri atnāk uz mēģinājumu un spēlē Čehovu, viņi iepin ainas no dzīves, ēd un sāk spēlēt. Es to augstu novērtēju. Tādu kino es vispār nebiju redzējis.

RL: Vai zini, ir tāda sajūta, ka tavā “Golfa straumē” cilvēki ne visai apzinās, kas patiesībā notiek... Kaut kādā ziņā tas atgādina Tomasa Manna “Burvju kalnu”, kad pasaulē viss mainījās. Dīvainās attiecības starp cilvēkiem tuberkulozes sanatorijā atgādina necaurspīdīgo kaisli tavā filmā.

Paškēvičs: Trauksmaino.

RL: Trauksmaino, nesaprotamo kaislību starp cilvēkiem. Un nav arī skaidrs, kas viņi īsti ir.

Paškēvičs: To mēs nezinām.

RL: Jā, mēs nezinām, tomēr redzam kaut kādas nesaprotamas attiecības viņu starpā.

Paškēvičs: Attiecības pašiem ar sevi.

RL: Tomasam Mannam šīs attiecības kaut kādā ziņā atspoguļo arī to, kas notiek “lielajā” pasaulē, ārpus sanatorijas. Tavas “Cilvēka dienas” iznāca 1989. gadā, kad sabruka Padomju Savienība, un, lūk, tagad, pēc ilgas klusēšanas...

Paškēvičs: Nacionālais teātris, kas apbērts kāpu smiltīm, taču ir Atlantīda. Aizejošās pasaules tēls.

RL: Jā, es nevaru aizmirst šos kadrus. Un tur jau vairs nav arī cilvēku.

Paškēvičs: Protams, var jau teikt arī, ka tā ir atvadu filma. Šeit ir nostalģija pēc promslīdošā laika, tas nav par attiecībām starp personāžiem. Ikviens no viņiem savā neizteiktībā, neatrisinātajā konfliktā, nospiestībā vai pārspīlētā pašpārliecinātībā – kā tirgonis – uzskata, ka kontrolē situāciju, ka ir pasaules centrs. Bet viņam vienkārši tiek ierādīta viņa vieta. Kur?

Mūsu priekšstati par pasauli izrādās kļūdaini vai izkropļoti, sāk jau nedaudz parādīties pelējums. Bet var iedomāties, ka drīz šis pelējums kļūs tāds kā dzimumzīme. Lūk, šī pasaules nedrošība un, protams, skumjas. Saproti, mana dzīves pieredze man nav likusi mainīt to, kas droši vien man piemita jau bērnībā – ja ir kaut mazākā iespēja nespiest kādu, necensties izdabūt no kāda vai kaut kā tādu lūzuma skaņu...

RL: Ja runā par tavām filmām kā ekranizācijām, tad tajās ir visai maz no oriģināla.

Paškēvičs: Man ļoti patīk jēdziens “lielais laiks”, un mans mazais laiks ir lielā laika sastāvdaļa. Es esmu tas puteklis, tāpat kā tu, no kā sastāv vienotais...

RL: Vai atceries, kur vienā vietā Brodskis citē Hukelu? Ko saka puteklis, kad to noslauka no galda? – Atceries mani, – čukst puteklis.

Paškēvičs: Nu protams! Un es nedomāju, ka visam, ko tikai var iedomāties par cilvēku, ka visam tam jānotiek viņa mūža laikā. Tas ir murgs. Saproti? Laiks ir vienots. Bet man vajadzīgs kamertonis, skaņa, tēma, kura iepriekš tika ataicināta, bet tagad laiks ir pienācis, un tā ieskanas. Es to ņemu un...
Bet atgriežoties pie tā, ka es kropļojot ekranizācijas... Es domāju, ka pamatā man tomēr ir liels draudzīgums, liela saprašanās ar pirmavota autoru. Nevis domās, bet veidā, kā sajūtu pasauli. Pārņemt no rakstnieka garšīgākās vietas, izveidot no tām kaut ko savu – tas lai paliek citiem; es uz autora gara altāra kvēpinu viņa dūmus – viņš man ir dzīvs. Un manis izdarītais it kā pauž viņa vēstījuma reliģisko daļu.
Zini, man piemīt mīmikrija attiecībā pret daudzām lietām. Piemēram, pret briesmām. Es, teiksim, nemaz neesmu tik maziņš. Bet hronikā, tur taču ir vismaz divi cilvēki – režisors un operators, pie tam ar konvasu, šo kratīkli. Un es taču sapratu, ka ne vien es, bet pat operators ir liekais un arī kamera – lieka; kaut kas var iznākt vienīgi tad, ja mūsu nebūs blakām. Un es attīstīju sevī šo nindžas īpašību; es, lūk, esmu vai nu, teiksim, resns, vai kantains, taču vienlaikus manis nemaz nav, cilvēks nejūt, ka tur ir vēl kāds, kaut kāds mudaks, kurš tur izpildās, tēlojot nepiespiestību. Taču šo īpašību var attīstīt, un man tā attīstījās uz ielas, tādu diezgan draņķīgu pasākumu laikā, tāpat arī armijā. Tas ir dzīves stils. Lūk, es esmu, bet, kad vajag, manis nav. Bet, kad es parādos, pilnībā sagrupējies, tad kādam, kas to negaida, tas būs briesmīgs trieciens – situācijā, kad neviens negaida, bet tu pēkšņi izrādies granāta, un tāda tu arī esi. Bet kad nav nepieciešamības, tad labāk būt izšķīdušam, lai neviens tevi neredz, lai tu nevienu netraucē, nekādā veidā neuzbāzies tai realitātei, parādot, ka tu nepiedalies, neesi galvenā figūra. Un tu kļūsti ļoti viegls, kā gaiss.

RL: Kad biju ieskrējis no rīta, tu teici, ka tev citēšana nav svarīga. Bet vai tu pats necitē? Piemēram, Vermēru? Viena sieviete filmā ir kā pa taisno izkāpusi no viņa gleznas. Bet tu teici, ka tev galvenais ir atmosfēra. Kā tu varētu raksturot šīs filmas atmosfēru?

Paškēvičs: Saproti, filmā tomēr ir struktūra, katrai no trim novelēm ir savs stils, atšķirīgs ritms, bet iecere ir kopīga. 17. gadsimta novelē man vajadzēja vairāk gaisa, gaisa, kas nav vējš, bet gaiss. Vētra ir kā tāda antitēze, bet viss, kas tur ir – cilvēkus ir izkausējusi svelme, nav pulksteņu, tikai domes tornī... Otrā novele – es to saucu par barokālu ģimenes albumu, bet patiesībā tas ir parasts, klasisks salona stāsts. Un trešā – mūsdienu postscriptum. Starp citu, Borja Ravdins šajā sakarībā atsūtīja man Gumiļova dzejoli, tajā ir tramvajs.[1. Runa ir par Nikolaja Gumiļova dzejoli “Apmaldījies tramvajs”. Sk. šeit.] Un man tiešām daudz kas saistīts ar tramvaju. Un, lūk, tas, ko tur bija uzrakstījis Gumiļovs, – man vienkārši aukstas tirpas pārskrēja pār muguru, tas bija gandrīz vai tieši tas, kas filmā. It kā viņš man būtu scenāriju rakstījis.

RL: Jā, pareizi, tev arī “Cilvēka dienās” bija būtiska epizode ar tramvaju.

Paškēvičs: Nuja, tramvajs kā dzīves modelis, kas it kā savāc vienkopus visas iespējamās dzīves izpausmes vai mājienus uz tām. “Cilvēka dienās” es ar tramvaju ieviesu tuneļa tēlu dzīves beigās, to perspektīvu, kas atspīd galā, kad cilvēks mūs pamet.

RL: Klau, arī “Doktorā Živago” taču viņš mirst blakus tramvajam, vai ne?

Paškēvičs: Es taču neesmu lasījis “Doktoru Živago”, saproti? Bet jā – tramvajs kā dzīves modelis, kā visu iespējamo mājienu, izteiksmju savākšana vienā vietā. Un jau otro reizi manā stāstā kaut kas svarīgs notiek tramvajā. Bet es pabeigšu par struktūrām. Filmas darba nosaukums bija “Treljāža”. Kas ir treljāža? Ir galvenā daļa, vidus, tas ir spogulis, un ir divi kustīgi spoguļi pa malām. Kāpēc man tas ir svarīgi? Tu vari grozīt šos divus spārnus, nepārvietojoties no savas vietas, un tu vari redzēt visu apkārt, paliekot vienā stāvoklī – galvenā spoguļa priekšā. Tad vēl arī treljāža man bija tas, kas jāīsteno, balstoties uz kādu bufeti – un tā bufete izrādās treljāža. Tad treljāža var nebūt ideāli tīrs spogulis – tāds nedaudz nosūbējis, neskaidrs, kas atspoguļo izkropļoti. Lūk, tā arī filma tapa. Jā, un tie spārni – tie taču var būt nevienāda platuma, un tie kustas dažādi. Saproti? Asimetriski.

RL: Vai tos spoguļus var izkārtot kaut kā tā, lai redzētu pats sevi? No aizmugures?

Paškēvičs: Vidējā daļa ir absolūti vienkārša. Petja izgāja no mājas un atkal atgriezās mājās. Proti, šeit fabula ir pilnīgi skaidra, pēc klasikas kanoniem, un visi to labprāt skatās, jo tur nav nekādu šķēršļu. Taču šīs malējās treljāžas daļas, tās jau ir sarežģītākas. Tās var mainīt vietām, jo ideālā variantā... Pēc literatūras likumiem, skaistāk būtu nobeigt tā, kā bija plānots scenārijā. Taču pēc lielas mocīšanās es sapratu, ka literatūras likumi te nedarbojas – tas ir, sākt ar mūsdienām un tad virzīties 17. gadsimta melnajā caurumā. Tad es pavisam pazaudēšu vēl nejauši palikušos skatītājus. Un tieši malējie spārni arī kļūst autobiogrāfiskāki nekā centrālā, klasiskā daļa.

RL: Klau, Žeņa, bet kas tevi īsti ieinteresēja Lilitas stāstā?

Paškēvičs: Runa ir par kaut kādu pirmatnīgu noskaņu. Lilita... Es atceros, pusaudža gados, kad zēnu interesē visādi erotiski stāsti, tad es arī to visu izlasīju. Un ļoti iegaumēju. Un, kad es sapratu, ka tas iet tajā virzienā, es arī uztaustīju stāstu. Tas sakrīt ar to noskaņojumu, kāds mani piemeklēja. Attīrīšanās. Tur nav ideoloģijas, nav. Bet ja tas notiek ar mani no rīta atkal, tātad tas ir pa īstam.

RL: Vai tu mēdz atcerēties savu mīļo runci?

Paškēvičs: Es negribu izklausīties banāls, bet domāju, ka ir jau vieglāk – laiks dziedina.

RL: Kā viņu sauca?

Paškēvičs: Jā... Nu, kā... (Jautā sievai.) Jā, Filips, Filipiņš. Man jau ir skleroze. Kad viņam jau bija kādi 16, 17, viņš sāka slimot, un viņu tā vilka, vilka uz priekšu, visi bija laimīgi, kad viņš saņēmās, sapurinājās... Kad saka, ka vecumam ir savas priekšrocības, – tā visa ir muldēšana! Viņš jau bija pavisam piekusis dzīvot, viņam šausmīgi sāpēja. Es viņu turēju rokās, kad viņam iespricēja. Un viņš aizmiga pavisam, tā gulēja manās rokās pie krūtīm un noklusa. Bet es, redzi, viņa vārdu esmu aizmirsis...

RL: Kas tev ir pats briesmīgākais?

Paškēvičs: Briesmīgākais... Tā ir cilvēku zaudēšana, viņi ir tās pasaules daļa, kurā biju es. Man šķiet, ka es mirstu pa daļām. Un zinu, ka šo daļu būs arvien mazāk, mazāk un beigu beigās manis nepaliks nemaz.