Zaķis un māksla mainīt dzimumu

Prasmīgi domājoši cilvēki nekad nav varējuši saprast, kāda ir atšķirība starp trusi un zaķi, izņemot to, ka viens dzīvo mājās, otrs mežā. Jā, protams, arī bioloģiski tie pieder pie dažādām apakšpasugām, taču mitoloģiski, arhetipiski un (nebaidīsimies šī vārda) mistiski zaķis un trusis ir viena un tā pati persona. Persona, kuras vieta mūsu apziņā vienmēr bijusi saistīta ar bailēm, neizpratni un smiekliem.

Seno ķīniešu mitoloģijā ir leģenda par to, ka uz Mēness dzīvo hermafrodīts un nemirstīgs trusis, kurš sargā daoistu meklētā nemirstības eliksīra noslēpumu. Patiesību sakot, ķīnieši domāja, ka ir divpadsmit dažādi Mēneši, kuros dzīvo divpadsmit dažādi truši, kuru māte Heng-o ir iemiesojusies katrā no tiem. Par Heng-o ķīnieši zina stāstīt, ka tā bija precējusies ar strēlnieku Ji, nozagusi viņam nemirstības eliksīra recepti un galveno sastāvdaļu — kādu slepenu zālīti, aizmukusi uz Mēnesi, pārvērtusies par trusi un acīmredzot klonējusi sevi vēl divpadsmit reizes (katram gadījumam). Kāds ir rezultāts?

Sieviete, kas noskaidrojusi nemirstības noslēpumu, automātiski iegūst abu dzimumu īpašības, kas savā ziņā arī reprezentē dzīvības nepārtrauktību. Ģenētiskā nozīmē visi organismi, ieskaitot zaķi, ir bipotenciāli — to zigotas saņem pietiekami daiļrunīgu informāciju, lai spētu attīstīt gan sievišķās, gan vīrišķās dzimumpazīmes. Dažas zivju sugas no Labridae, Scaridae un Serranidae dzimtām ir spējīgas mainīt savu dzimumu atkarībā no tā, kāds ir viņu iemīļotā seksuālā partnera dzimums. Šādu tropisko zivju bari bieži vien dzīvo harēmos, kuru īpašnieks (protams) ir vīrišķais zivtelis un neļauj pārējiem mainīt dzimumu, taču, tiklīdz viņš nomirst, spēcīgākā mātīte apņēmīgi maina dzimumu un kļūst par harēma nākamo īpašnieku.

Nojausma par to, ka zaķiem piemīt šādas mistiskas spējas, bijušas arī senajiem latviešiem, kuru ticējumu krājumos saglabājusies informācija par zaķiem, kuriem dzimst bērni kā tēviņiem tā mātītēm (33570.) Ar cilvēkiem ir tikai nedaudz sarežģītāk. Pirmais indivīda attīstības posms, kurā iespējams izvēlēties, kā dzīvot tālāk, ir ģenētiskais, kurā atšķiras hromosomu izšķirošais pāris, saukts par XX un XY. Tas noskaidrojas jau apaugļošanas brīdī, taču ne vienmēr nozīmē pilnīgu skaidrību. Embrija attīstības pirmajos brīžos svarīgāka ir antigēna H-Y iedarbība, kas ātri vien padara visas vīrišķo orgānu šūnas par histoloģiski nesavietojamām ar sievietes imūno sistēmu (šādi apstiprinot Freida aizdomas par sieviešu zemapziņā snaudošajām kastrācijas atmiņām).

Šis process beidzas 7. nedēļā, kad īpašas vīriešu šūnas sāk ražot androgēnus un dara to līdz 32. nedēļai, tad iesnaužas līdz pat pubertātes vecumam. Taču šajā laika paveiktais bieži vien jau ir neatgriezenisks — vīriešiem izveidojas nožēlojama paskata dzimumorgāni, kuru lietderības koeficients ir vairāk nekā apšaubāms, bet sievietēm izveidojas tas, par ko pieklājīgā žurnālā pat runāt būtu kauns. Interesanti, ka latviešu ticējumos ir arī priekšstats par to, ka bērns, kuru kāds neapdomīgi nosauc par zaķi, trīs dienas neaug (33581.). Tātad zaķis, kas iemieso hermafrodītā un nemirstīgā gara ideju, pat verbālā līmenī spēj nobloķēt “normālo” seksualitātes attīstību, kas viennozīmīgi ved pretim heteroseksuālismam un attiecīgi — nāvei.

Taču ar to nebūt nebeidzas šis Tolstoja spalvas cienīgais eposs. Fetālo hormonu iedarbībā auglim vajadzētu izveidot arī atbilstošas konfigurācijas nervu tīklu, kas vēlāk radīs ne vienu vien pārpratumu puiku un meiteņu sarunās, liekot vieniem būt maigiem un ievainojamiem, bet citiem — kauslīgiem un valdonīgiem. Vienlaicīgi uz nenobriedušā pusaudža iekšējo un ārējo apziņas slāni iedarbojas iepriekš pieminētās organisma izaugumu atšķirības (sakramentālais jautājums “Kāpēc Anniņai nav krāniņa?”) un samaitāto pieaugušo liekulīgie paskaidrojumi (“Puikas neraud”, “Meitenes nekaujas” un tā tālāk). Tas viss zinātnieku sacerējumos tiek dēvēts par pusaudžu dzimumidentitāti, kas kļūdu un pārpratumu gadījumos var būt tieši pretēja tai, ko sākotnēji bija domājušas šūnas. Taču parasti pusaudžiem neviens neļauj atvilkt elpu, jo šajā brīdī sāk strādāt jau pieminētie hormonu producenti un sūta ķīmiskus signālus gan uz smadzenēm (rezultāts — neracionālā tiekšanās uz pretējā dzimuma īpatņiem un mulsinoše sapņi), gan uz tām vietām kuslajā ķermenītī, kur drīz vien parādīsies apmatojums, liekie tauki un rupjākas balss saites.

Jebkurā no šiem organisma attīstības posmiem ir iespējamas bioloģiski, ķīmiski, sociāli un psiholoģiski determinētas novirzes, kas mūsu apskatāmo trusi, piedodiet — personu, var padarīt tiklab par vīrieti, cik par sievieti, bet, ja paveicas — par hermafrodītu, kuram līdz nemirstībai ir atlicis tikai viens solis.

Zīmīgi, ka seno indiešu priekšstatos par vissvarīgāko rituālo substanci — Somu (viskaulainākie ekvivalenti citu tautu izpratnē ir ķīniešu nemirstības eliksīrs un grieķu dievišķais nektārs), arī parādās truša tēls, arī saistīts ar Mēnesi. Soma, kas vienlaikus ir dzēriens un dievs, pieder Mēness nekustamā īpašuma pārvaldniekam Trusim, kurš savukārt ir Somas inkarnācija mazā, taču visnotaļ kustīgā ķermenītī. Un, lai gan dieviem Soma ļoti garšo un cilvēkiem nav citas izvēles, kā vien cienāt dievus ar šo dzērienu, Mēness dievam ir žēl Somas un tāpēc Mēness tādos gadījumos dilst.

Ir vēl ceturtā pasaules kultūra — maiji (ķīniešus, latviešus un indiešus mēs jau pieminējām). Tie tikpat rūpīgi ir raudzījušies uz Mēnesi un ir ievērojuši tur dzīvojošo zaķi. Viņu izpratnē zaķis bija tas ideālais mimikrijas subjekts, kurš ir spējīgs pārvērsties par jebko un šādi nodrošināt sev zināmu nemirstības ilūziju. Turklāt šī nemirstība vienmēr ir saistīta ar seksuālo ambivalenci, nepārprotami norādot uz seksuālās enerģijas un dzīvības spēka identitāti. Arī latviešu zaķis, kurš mežā veic nepārprotami seksuālas darbības ar tautasdziesmas teicēja tēvu (Zaķīts manu tēvu spēra/Ar pakaļas kājiņām;/Es gribēju glābti skriet,/Aiz smiekliem nevarēju), kļūst par nepārvaramu un vitālu ierastās pasaules kārtības izjaucēju. Smieklu un seksuālo simbolu tuvība šeit nav nejauša — impulsi, kas liek cilvēkam raustīties smieklos un frikcijās, ir vienlīdz biedējoši un tumši.

Galu galā latviešiem ir arī ticējums par to, ka ikviens, kurš rīkosies perpendikulāri zaķa kustības vektoram, mirs (33599.).