Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kādā pelēkā 1997. gada pavasara rītā manā Beidzjinas (Pekinas) 2. Svešvalodu institūta kopmītnes istabiņā ienāca manāmi satraukts austrāliešu students, lai paziņotu, ka miris Dens Sjaopins. Tajā brīdī viņam manī neizdevās rast pat nelielu daudzumiņu atbalsta, es pat centos skumējam iegalvot, ka par šo notikumu drīzāk jāpriecājas, jo, lai arī Denam Sjaopinam pieder Ķīnas straujās ekonomiskās attīstības un atvērtības politikas tēva loma, izšķirošo lēmumu 1989. gada
4. jūlijā ar tanku palīdzību izgaiņāt sapulcējušos studentus pieņēma arī viņš, nevis tikai Beidzjinas miesnieks Li Pens. Tomēr tās dienas Žeņmiņ žibao numuru ar padomiska patosa pilno nekrologu es saglabāju. Īsteni vadoņi nemirst bieži, bet, ja arī atvadās no šīs pasaules, tad ar varen lielu blīkšķi.
Par Ķīnas vadoņiem man uz to brīdi jau viss bija skaidrs. Vēl Rīgā ķīniešu valodas pasniedzējas iedotais Mao Dzeduna teksts “Kalpot tautai“ manī izraisīja pirmo un vienīgo aizraušanos ar Ķīnas komunisma vēsturi. Varoņteikas par ķīniešu komunistu partizānu cīņu un stingro morāli, kas bija papildinātas ar vēlmi mainīt pasauli, šķita kā tīrradnīga atbilde krievu komunisma šizofrēnijai. Tomēr līdz bērnišķīgai Mao cepurīšu nēsāšanai un Mao mazo sarkano grāmatiņu lasīšanai es tā arī netiku. Jau Ķīnā, pateicoties tiem pašiem, ideoloģiski citā pusē esošajiem austrāliešiem, manās rokās nonāca britu rakstnieces Žunas Džanas (Jung Chang) 1991. gadā izdotā grāmata “Savvaļas gulbji“ (Wild Swans), kas Ķīnā ir aizliegta vēl šobrīd. Autore dalījās atmiņās par savu ģimeni, tās nedienām Mao komunistiskās Ķīnas sociālajos eksperimentos, un pēc tam visi stāsti par zvirbuļu slaktēšanu man likās tikai Monty Python garā ieturēti jociņi. Nezinu, vai autores nodoms bija piemeklēt Orvelam faktoloģisku materiālu, bet aprakstīt ķīniešu komunisma ārprāta laboratoriju viņai bija izdevies lieliski. Grāmatas efekts bija graujošs – man šķita, ka lielai daļai ķīniešu tā arī nekad nav bijusi un nekad nebūs dota iespēja saņemt psihiatra palīdzību. Tas, kā ar viņiem bija paeksperimentējuši viņu vadoņi Kultūras revolūcijas gados, šķita pārāk groteski, lai būtu patiesi. Sabiedrības totalitārās kontroles mehānismi ķīniešiem nav bijuši gluži sveši arī agrāk. Jau pirmais Ķīnas imperators Cjiņ Šihuans 221. g.p.m.ē., dibinot savu impēriju, par valsts ideoloģijas pamatu pieņēma senās Ķīnas sociālās filozofijas skolas fadjza (likumnieki) ieteikumus nodibināt vispārējās uzraudzības sabiedrību: ziņot par visu un visiem, ziņotājus apbalvot, bet neziņotājus, kā jau jūs paši noprotat, sodīt līdz ar visiem ģimenes locekļiem. Tomēr Mao eksperimentatora gars izpaudās visās valsts pārvaldes jomās. 1959. gadā tika sākta “Lielā lēciena” ekonomiskā programma, lai kļūtu par tērauda ražošanas lielvalsti. Visa valsts tika mobilizēta liet tēraudu, izmantojot vairākus gadu tūkstošus senas metalurģijas metodes. Kur vien tas bija iespējams, uzbūvēja tērauda lietuves, kokus cirta bez žēlastības, bet tas, ko izdevās saražot, bija “govju mēslu” kalni, kā to poētiski dēvēja paši ķīnieši. Lielā lēciena rezultāts bija ne tikai nelietojama tērauda kaudzes, bet pamatīgs lēciens ekonomiskā grāvī un tā izraisīts bads, kas aiznesa desmitiem miljonu ķīniešu dzīvību. Neskatoties uz badu, Mao eksportēja labību uz Krieviju, lai iegūtu līdzekļus vērtīgu tehnoloģiju iegādei un ķīniešu atombumbas radīšanai. Kultūras revolūcija, kas sākās 1966. gadā un oficiāli noslēdzās 1976. gadā pēc Mao nāves, bija nebeidzams sociālo tehnoloģiju izgudrošanas laiks. Sarkano sargu vienības, hunveibini, kas sastāvēja no romantiskiem un fanātiskiem pusaudžiem, demolēja visu, ko varēja nosaukt par seno kultūru, pazemoja ikvienu, ko uzskatīja par intelektuāli. Un tie nebija jaunieši, kas deklamēja Puškinu pie ugunskura vai ģitāras pavadībā dziedāja Okudžavas dziesmas – ja ideoloģija un Mao prasīja, tie varēja nodot arī savus vecākus un spīdzināt līdz nemaņai šķiras ienaidniekus. Bet ārpasaule neko nezināja. Pat Rietumu intelektuālie milži kā Rolāns Barts pēc sava Ķīnas apmeklējuma 1974. gadā, kad tur pilnā spēkā noritēja “Ģenerāļa Ļiņa Bjao un Konfūcija kritikas kampaņa”, atzina, ka tās “līksmiem zvārguļiem” līdzīgajā nosaukumā piliņ pikun ir jaušams postmodernistiem tik pazīstamais “rotaļīgums”. Šis rotaļīgums izpaudās arī darba nometnēs, kurās uzturējās ne jau tikai šķiriskie grēkāži, bet liela daļa buržuāziskās vērtības cienošu pilsētnieku un inteliģentu, kam nācās mācīties no lauciniekiem dzīvot dzīvi, kas atbilstu marksistiskajai praksei. Rotaļīgums izpaudās arī pilsētu satiksmes regulācijas īpatnībās: lai uzsvērtu valsts piederību “sarkanajam” kursam, satiksme turpmāk apstājās nevis pie luksofora sarkanās, bet zaļās gaismas.
1978. gadā no Ķīnas uz Lielbritāniju aizbraukusī Žuna Džana mēģināja parādīt daudz vairāk. Grāmata mazpazīstamo valodniecības doktori iecēla slavenības kārtā. 30 valodās tulkotā grāmata vēl aizvien ir visu laiku pārdotāko ne-daiļliteratūras grāmatu saraksta augšgalā. “Savvaļas gulbju” popularitāte Žunai Džanai un viņas vīram Džonam Halidejam (Jon Halliday) sniedza finansiālo neatkarību un ļāva uzsākt daudz ambiciozāku literāro projektu, kas 2005. gadā vainagojās ar 800 lpp. biezo pētījumu par ķīniešu komunisma līderi Mao Dzedunu. [1. Grāmata Mao: Unknown Story ar nosaukumu Mao: cits stāsts 2006. gadā latviešu valodā izdota apgādā Atēna.] Divpadsmit gadus abi autori bija nepacietīgi vākuši materiālus, intervējuši daļu no tiem, kas saskārušies ar Mao (ieskaitot Dalailamu un Imeldu Markosu). Džons Halidejs, būdams PSRS vēstures speciālists, pavadījis daudz laika Krievijas arhīvos, bet Džana apbraukājusi visu Ķīnu. Dokumentu daudzums izmantotās literatūras sarakstā ir patiesi iespaidīgs. Tā vairs nav parasta skribelēšana, bet pamatīgs akadēmisks pētījums, kura galvenais nolūks bijis parādīt, ka Mao Dzeduns nebija tikai komunistu partizānu līderis, kas, nokļūstot pie varas, vienā brīdi zaudēja realitātes sajūtu un padarīja Ķīnu par sociālu eksperimentu, bet, tas, ka šis vīrs jau no paša sākuma ir bijis megalomaniaks, asinskārs slepkava, ar izteiktu lielummāniju – iekarot visu pasauli. Tieši šis moments – vēlme parādīt Mao sātanisko izcelsmi un viņa ierindošana pasaules masu slepkavu plejādē, arī kļuva par grāmatas pretrunīgā vērtējuma iemeslu. Daļa no pazīstamākajiem Ķīnas 20. gadsimta vēstures pētniekiem (Rietumos dzīvojošo, protams; lieki teikt, ka arī šī grāmata Ķīnā ir aizliegta) pārmeta autoriem neobjektivitāti, daudzu avotu falsifikāciju vai to neesamību, pētniecības objekta pārtapšanu par literāru tēlu, autoru naivumu brīžos, kad tie domā, ka empātiski spējuši izdibināt, ko pats Mao domājis. Daudz pretrunu, bet, iespējams, akadēmiskās vides pārstāvjiem vienkārši skauž!
Un – bija patiešām interesanti noklausīties abu pētnieku stāstījumu par Mao, ko viņu nolasīja šī gada 1. oktobrī Vēstures un filozofijas fakultātē. Viņi runāja aizrautīgi, tā, it kā mērķis būtu nevis patiesības noskaidrošana (ja vien tas ir iespējams), bet gan personisks riebums pret Mao un vēlme nokārtot senus parādus. Mao viņu izpildījumā pārtapa par cilvēku, kam nepatika mazgāties un kurš mazgāšanos 25 gadus aizvietoja ar slaucīšanos ar mitru dvieli, brunču mednieku un slepkavu.
Daži visdrīzāk aizgāja mājas un izmisumā nosprieda ķīniešu valodu tomēr nemācīties. Manī savukārt nostiprinājās pārliecība, ka pleca somiņu ar Mao ģīmetni nēsāt nevēlos, un citiem iesaku to pašu.
K. E.
Kaspars Eihmanis: Tā ir jauka sakritība, ka mēs tiekamies Ķīnas Tautas Republikas gadadienā. Atļaujiet man uzdot vēsturiski naivu un pretenciozu jautājumu. Maoisma idejas Eiropā bija populāras, ar tām aizrāvās, piemēram, pat franču filozofs Sartrs, lai gan nezināja, kas Ķīnā īsti notiek. Latvijā un citur Austrumeiropā komunisma noziegumus uzskata par līdzvērtīgiem nacisma necilvēcībām. Vai jums liekas, ka ĶTR dibināšana bija neizbēgams vēsturisks notikums?
Žuna Džana: Nē, tas nebija neizbēgami, tai nevajadzēja tikt dibinātai! Patiesībā Ķīnai un ķīniešiem komunismu uzspieda. Ideja par Ķīnas komunistiskās partijas dibināšanu nāca no Maskavas, un Maskava arī sūtīja savus aģentus, lai tie palīdz to izveidot. Mao Dzeduns Ķīnas Komunistiskās partijas dibināšanas laikā Šanhajā 1921. gadā apgalvoja, ka nemaz nav ticējis komunismam un marksismam. Ap 1923. gadu Mao apgalvoja, ka komunismam uzvarēt Ķīnā nav izredžu, ja vien to no ziemeļiem neienesīs Padomju Sarkanā armija. Un Mao savā ziņā bija ļoti tālredzīgs, jo Padomju armija Otrā pasaules kara beigās okupēja daļu no Ķīnas teritorijas, kas salīdzinoši ir lielāka, teiksim, par Austrumeiropu. Tas Staļinam deva iespēju palīdzēt Mao sagrābt varu. Kad 1937. gadā sākās karš ar Japānu, valsts lielākā daļa un vairākums Mao kolēģu vēlējās cīnīties pret japāņiem. Ja viņi būtu to darījuši, ķīniešu komunistu armija būtu sagrauta vai stipri novājināta, tad Mao nespētu iegūt varu. Bet Mao karot ar japāņiem atteicās, tādējādi saglabājot komunistu armiju, kā arī paplašinot savas ietekmes teritoriju – pateicoties japāņu armijas okupācijai. Japāņu armijai virzoties dziļāk Ķīnas iekšzemes teritorijā, komunisti veikli izmantoja iespēju apgūt teritorijas, kuras Nacionālistu valdības armijas bija steigā pametušas. Pēc Japānas sakāves Mao, Staļina atbalstīts, ieguva varu. Vēlāk, kad japāņi atvainojās Mao par Ķīnas okupāciju, viņš attrauca, ka japāņiem nevajag atvainoties un ka patiesībā Ķīnas komunisti esot viņiem pateicīgi, jo, tikai pateicoties viņiem, komunistiem izdevies sagrābt varu un nonākt līdz Beidzjinas Aizliegtajai pilsētai.
Eihmanis: Bet kā gan jūs tad izskaidrotu Nacionālistu (Guomiņdana) [2. Guomiņdanapartiju (burtiski: Nacionālā partija) 1912. gadā dibināja Ķīnas Republikas izveidotājs Suņs Jatsens. Tā kontrolēja kontinentālo Ķīnu laikā no 1912. līdz 1949. gadam. Pilsoņu kara rezultātā Čana Kaiši Nacionālistu partija 1949. gadā bēga uz Taivānas salu, kur turpināja pastāvēt jau kā opozīcijas partija, bet Mao Dzeduns tā paša gada 1. oktobrī pasludināja Ķīnas Tautas Republikas dibināšanu.] nespēju varu noturēt? Pēc jūsu pirmās grāmatas “Savvaļas gulbji” izlasīšanas rodas iespaids, ka Nacionālistu režīms bija tikpat brutāls un noziedzīgs.
Džana: “Savvaļas gulbji” ir stāsts par manu ģimeni, maniem vecākiem. Bet, runājot pat Nacionālistu režīmu, viņi nenoliedzami izturējās brutāli pret vienkāršajiem iedzīvotājiem, tomēr pat japāņu okupācija savā cietsirdībā nespēj līdzināties Mao režīmam, kas atstāja neizdzēšamu traumu uz visu nāciju. Pat saskaņā ar oficiālo komunistiskās partijas viedokli Kultūras revolūcija ir bezprecedenta nelaime visā Ķīnas vēsturē. Jā, Nacionālisti bija korumpēti un brutāli, un ļaudis viņus ienīda, bet, ja 40. gadu beigās cilvēkiem būtu bijusi izvēle starp Mao Dzedunu un Čanu Kaiši, esmu pārliecināta, ka, atskaitot atsevišķu radikālās jaunatnes slāni, lielākā daļa neizvēlētos Mao. Kad Mao nāca pie varas, Ķīnā nebija nevienas spontānas sacelšanās, kas atbalstītu komunistus. Nebija arī nekādu tautas prieka izpausmju ielās vai salūta par godu komunistu uzvarai. Kad mans tēvs pārnāca mājās kopā ar komunistu armiju, viņa māte un māsas bija ļoti nobažījušās. Un man šķiet, ka mana tēva ģimenes reakcija uz komunistu uzvaru bija raksturīga lielai daļai ķīniešu, proti, tās bija bažas par nākotni.
Džons Halidejs: 1949. gada sākumā, kad Staļina sūtnis Mikojans ieradās Ķīnā, Mao viņam teica, ka, piemēram, Šanhajas strādnieki – un Šanhaja bija strādnieku kustības centrs – atbalsta Guomiņdana, t.i., Nacionālistu valdību. Tas, ka Nacionālistiem neizdevās varu noturēt, patiesi ir interesants jautājums. Pēc 1930. gada Nacionālisti sāka būvēt relatīvi modernu valsti, un viņiem bija arī izdevies panākt, ka līdz 1937. gadam komunisti bija diezgan izolēti. Japāņi kontrolēja ne tikai Mandžūriju, teritoriju, kurā atradās ap 70 % rūpniecības, bet arī visu piejūras reģionu, kurā atradās 95 – 97 % banku, un Čanam Kaiši astoņus gadus nācās cīnīties bez jebkādiem ienākumiem. Ja ņemam vērā šo faktu, kā arī to, ka Mao savā ziņā stāvēja malā un ļāva japāņiem pakāpeniski iznīcināt Čana Kaiši armiju, tad tie arī ir galvenie faktori, kas ietekmēja Nacionālistu sakāvi. Jā, es piekrītu, ka Nacionālisti bija korumpēti un brutāli, bet viņus pat tuvu nevar salīdzināt ar ķīniešu komunistiem, un to apstiprina daudzu Maskavas sūtīto padomnieku novērojumi. Protams, ka ķīniešiem nebija tādas situācijas, ka viņi varētu izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Un ķīniešu komunisti paši ir apgalvojuši, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņiem izdevās izcīnīt uzvaru pilsoņu karā, bija padomju smagā artilērija, kas ļāva gūt virsroku militārajās operācijās.
Eihmanis: Pretēji pieņemtajam uzskatam, ka Mao uzvaru nodrošināja zemnieku atbalsts, jūsu grāmatā teikts, ka īstenībā Mao zemniecības liktenis interesēja maz.
Džana: Tās ir divas dažādas lietas: zemnieku atbalsts Mao un Mao rūpes par zemnieku likteni. Mao patiesi neinteresēja zemnieki! Taču šādu secinājumu es izdarīju jau sava pētījuma beigās, jo es to sāku ar pieņēmumu, ka Mao tie rūpēja, jo viņš pats bija cēlies no laucinieku ģimenes un, lai uzlabotu zemnieku stāvokli, kļuva par revolucionāru. Taču šādam pieņēmumam mēs neatradām nevienu pierādījumu.
Eihmanis: Nu, varbūt atsevišķas puķainas runas, teiksim, “Kalpot tautai” varētu būt pierādījums?
Džana: Jā, taču šī runa tika teikta tikai 1942. gadā. Runājot par agrīno posmu, mēs nerodam nekādus pierādījumus tam, ka Mao būtu pievienojies revolucionāru kustībai ar vēlēšanos uzlabot zemnieku stāvokli. Un pat laikā, kad runa tika teikta, jūs neatradīsiet nevienu Mao izteikumu, ka zemnieku dzīve Jeņaņā – tā ir vieta, kur atradās Mao komunistu armijas bāze – ir smaga un ka nāktos viņu stāvokli atvieglot. Tāpat nebija zemnieku atbalsta komunistu armijai. Turklāt komunistu veiktās reformas bija bieži vien daudz drastiskākas nekā Nacionālistu režīms. Runājot par tā saucamo zemes reformu, par to, ka komunisti bija tik labi un atdeva zemniekiem zemi, arī tā nav taisnība. Mao un daži citi komunistiskās partijas līderi zināja, ka zemniekiem piešķirtā zeme drīz vien tiks nacionalizēta. Tādējādi Mao sākumā izdevās ar zemes reformas palīdzību noskaņot zemniekus sev par labu. Taču Mao neinteresēja, vai zemniekiem būs zeme, viņu interesēja, lai zemnieki viņu atbalstītu un piedalītos cīņā pret Nacionālistiem. Turklāt zemes reformas mērķis bija terorizēt zemniekus. Kultūras revolūcijas laikā katrā lauku ciematā izveidoja “cīņas apvienības” doudženhuei, kas ar šo teroru arī nodarbojās – pazemoja un spīdzināja tos, kas likās ideoloģiski sveši.
Eihmanis: Savā grāmatā jūs apgalvojat, ka, Mao nāca pie varas ne jau ideālistisku mērķu, proti, zemnieku stāvokļa uzlabošanas, vadīts, bet gan tiecās pēc pašas varas kā tādas.
Džana: Jā. Tāds bija Mao. Lai gan jāsaka, ka bija komunistu līderi, Mao laikabiedri, kuriem šī ideālistiskā iedvesma bija. Ir dokumentāli pierādīts, ka, piemēram, Mao aizsardzības ministrs Pens Dehuai iestājās komunistiskajā partijā, jo viņu satrauca zemnieku stāvoklis Ķīnā. Bet, kā jau mēz zinām, visi šie cilvēki pazuda partijas tīrīšanas kampaņās. Jau pirmajās partijas tīrīšanās 30. gados Mao atbrīvojās no daudziem ideālistiski noskaņotiem komunistiem, un Maskava viņu šajā ziņā pilnībā atbalstīja.
Halidejs: Mani pārsteidza tas, ka ap 1929. gadu Ķīnas komunistiskā partija jau bija ārkārtīgi hierarhizēta. Iemesls, kāpēc ļaudis iestājās komunistiskajā partijā, bija ideoloģija, kas viņiem solīja vienlīdzību un sociālo taisnīgumu. Un ap šo pašu laiku Mao uzsāka vienlīdzības kriminalizēšanas procesu, izgudrojot jēdzienu “ultraegalitārisms” un pasludinot to par neatbilstošu marksisma idejām. Kopš tā brīža vienlīdzības sludināšana komunistiskās partijas iekšienē kļuva par krimināli sodāmu noziegumu. Mao izmantoja egalitārisma sludināšanu par līdzekli, lai pievilinātu jaunus partijas locekļus, bet viņa patiesā nostāja bija pilnīgi antisociālistiska.
Eihmanis: Vai jums liekas, ka Ķīnas vēsturē mēs neatrastu nevienu tādu līderi kā Mao? Mani kā sinologu nepārsteidz ķīniešu valdnieku nerēķināšanās ar cilvēku. To, protams, mēs varētu apgalvot par jebkuru civilizāciju, tomēr cilvēka vērtības trūkums Ķīnas vēsturē ir bijis plaši izplatīts. Astoņdesmit gadus pirms Mao nākšanas pie varas Taipinu sacelšanās apspiešana prasīja vairākus miljonus dzīvību.
Džana: Jums ir pilnīga taisnība. Jā, Mao mantoja no senatnes šo absolūto nerēķināšanos ar cilvēka dzīvības vērtību, tomēr viņš tam visam pievienoja vēl totalitārās kontroles mehānismus, kas situāciju padarīja daudz ļaunāku. Jāņem vērā arī totalitārie organizācijas mehānismi, kas ļāva Mao iemest cietumā jebkuru, pienaglot viņu pie kādas vietas, tēlaini izsakoties, tā, lai bēgšana būtu neiespējama. Agrīnajos laikos jūs vismaz varējāt kaut kur aizbēgt, bet Mao laikā tas nebija iespējams. Senajos laikos cilvēki varēja nolūkoties publiskā nāvessoda izpildē, bet Mao laikā tas jums bija jādara obligāti. Šī ir arī galvenā atšķirība – izrauties no totalitārā režīma nebija iespējams.
Eihmanis: Daudziem Ķīnas vēstures pētniekiem izdodas vilkt sava veida paralēles starp seno laiku konfūcismu un ķīniešu praktizēto marksismu. Arī konfūcisma ideoloģija ietvēra atsevišķus egalitārisma principus, tomēr imperiālais konfūcisms bija patriarhāls un autoritārs veidojums. Un tāpēc nav pārsteidzoši, ka atsevišķi Ķīnas vēsturnieki atzīmē, ka Ķīna ir civilizācija ar senākajām autoritārisma tradīcijām. Un šis autoritārisma princips nav zudis arī mūsdienu Ķīnā.
Džana: Nē, es nepiekrītu, tā nav. Neviens no ķīniešu imperatoriem nebija sliktāks par Mao. Neaizmirsīsim arī to, ka bija daži labdabīgi un žēlsirdīgi imperatori, kas ir devuši lielu ieguldījumu Ķīnas civilizācijā.
Eihmanis: Bet kā tad ir ar pirmo Ķīnas imperatoru Cjiņ Šihuanu, kuru Mao apbrīnoja?
Džana: Pirmais imperators nebija konfūcists. Un Mao viņu nevis apbrīnoja, bet slavēja. Es nedomāju, ka Mao vispār kādu mīlēja. Patiesību sakot, Mao bija simtiem reižu sliktāks nekā pirmais imperators. Kāds no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem Mao esot iebildis, ka Cjiņ Šihuans taču esot dedzinājis grāmatas un apracis konfūcistu zinātniekus. Bet Mao esot atbildējis: “Un kas tur tāds sevišķs? Viņš apraka simtus, mēs simtus tūkstošus.” Un tas notika 20. gadsimta 50. gados! Runājot par konfūcismu un tā idejām, Mao ir teicis, ka konfūcisms ir humānisms, jo tas uzmanības centrā izvirza cilvēku, un tāpēc viņš bija pret to. Jā, konfūcismā ir skaidri pateikts, ka tautai ir jāpakļaujas valdniekam, tādējādi garantējot autokrātiskas varas pastāvēšanu, bet tajā pašā laikā imperatoram bija jārūpējas par tautu. Un tas arī bija galvenais kritērijs, pēc kura imperatoru vērtēja konfūcisti. No šī viedokļa Mao ir vissliktākais no visiem ķīniešu imperatoriem. Lai gan arī pagātnes imperatori pastrādāja ļaundarības, viņi, pateicoties šim konfūcisma morālajam diktātam, nevarēja atklāti lielīties, cik daudz cilvēku viņi ir nogalinājuši. Viņiem nācās izlikties, un tajā, protams, arī bija sava daļa liekulības. Šajā ziņā Mao bija daudz līdzīgāks Staļinam. Pats Mao apgalvoja, ka Staļins esot bijis viņa skolotājs un viņš esot viņa skolnieks. Un to viņš domāja nopietni.
Eihmanis: Vai jums liekas, ka viena persona var būt atbildīga par visām sastrādātajām necilvēcībām, kā jūs Mao gadījumā apgalvojat savā grāmatā?
Džana: Nē, mēs to neapgalvojam. Tas ir tāpat, kā teikt, ka Staļins un Hitlers ir nogalinājuši tik un tik cilvēku. Tas ir tikai izteiksmes veids, un mēs ar to domājām šī cilvēka iedibināto režīmu. Līdzīgi kā citos gadījumos, arī Mao nospēlēja vadošo lomu režīma izveidošanā, kas miera laikos nogalināja 70 miljonus cilvēku. Neviens, kuram būtu kaut kripatiņa saprāta, neņemtos apgalvot, ka Mao to būtu darījis pats ar savām rokām.
Eihmanis: Vai jums nešķiet dīvaini, ka nacisms ir oficiāli nosodīts, ir bijušas nacistu tiesas, bet komunisma gadījumā šī situācija ir sarežģītāka? Tā kā jūs esat PSRS vēstures speciālists, tad jums laikam nebūs pagājusi garām ziņa par jaunajām oficiālajām Krievijas vēstures grāmatām, kurās Staļins, neskatoties uz viņa izraisīto teroru, tiek pasniegts kā veiksmīgs PSRS līderis. Ar Mao Ķīnā ir līdzīgi, jo ikviens ķīnietis, jautāts par Mao, jums atbildēs, ka, protams, Mao kļūdījās, bet tikai 30 procentos gadījumu, bet 70 procentos viņa lēmumi ir bijuši pareizi.
Halidejs: Man šķiet, ka tās ir divas dažādas lietas. Viens ir tas, ko es domāju par komunisma noziegumiem un vai tie ir pielīdzināmi nacisma noziegumiem, un otra lieta ir sabiedriskās domas izpausme šajos jautājumos, it īpaši diktatūrā, kāda ir mūsdienu Ķīna, kur cilvēki nevar brīvi runāt to, ko viņi domā. Man liekas, ka šajā gadījumā būtu lietojams termins “democīds”[3. Terminu “democīds” piedāvā amerikāņu politologs R.D. Rommels, ar to saprotot valsts organizētu indivīda vai grupas slepkavību, tajā skaitā arī masu slepkavību, kas iziet ārpus genocīda jēdziena juridiskās sfēras.], ko piedāvā amerikānis Rommels. Taču nav šaubu par Mao cietsirdību un nežēlību – viņš bija gatavs nogalināt jebkuru. Lai gan komunismā nebija tieši izteikta genocīda un democīda, tajā potenciāli bija cilvēku iznīcināšanas aizmetņi: šķiru ienaidnieku marginalizācija un demonizācija, kā arī tas, ka no šiem ienaidniekiem vajadzēja atbrīvoties, viņus vienkārši noslepkavojot. Es tātad nodalītu šos divus jēdzienus, lai arī, protams, jāsaka, ka no upuru viedokļa šie jēdzieni ir tikai un vienīgi akadēmiski. Upuru ciešanas nešķiro atkarībā no likumpārkāpēju ievirzes. Jūs jautājat vai nav groteski, ka Mao vēl aizvien atrodas tur Beidzjinā, Tjeņaņmeņa laukuma vidū…
Eihmanis: Nu, tāpat kā Ļeņins Sarkanajā laukumā…
Halidejs: Gadījumā ar Ļeņinu tas ir mazāk nopietni, jo tas ir tikai līķis. Vismaz, cik man ir zināms, neviens Krievijas konstitūcijā neraksta, ka mēs sekojam ļeņinisma idejām, kā tas ir Ķīnas konstitūcijā, kurā ir teikts, ka tā vadās pēc Mao domām. Šī iemesla dēļ Mao kritizēšana Ķīnā ir nelikumīga un bīstama. Jāatzīmē arī fakts, ka lielākā daļa jauniešu Ķīnā nemaz nezina, ko Mao Dzeduns izdarīja, jo viņi to nemaz nevar uzzināt. Bet tas tomēr nenozīmē, ka cilvēki vēlētos redzēt atgriežamies Mao un maoisma režīma laikus. Turpretī Krievijā daudzi vēlētos redzēt atgriežamies Staļina laikus, un šajā ziņā situācija Ķīnā ir daudz labāka.
Džana: Liela daļa jauno cilvēku nekad nav dzīvojuši Mao laikos, tāpēc viņi kā papagaiļi arī var atkārtot šo ierasto frāzi “30 procenti slikti, 70 procenti labi”. Vispār viss, kas kritiski atspoguļo Mao un Ķīnas 20. gadsimta vēsturi, Ķīnā ir aizliegts. Tā kā esmu uzaugusi Mao laikā, es ļoti labi zinu, cik grūti ir atbrīvot prātu no ideoloģiskās apdullināšanas.
Eihmanis: Vai jums neliekas, ka patiesību par Mao laiku noziedoja uz ekonomiskās attīstības altāra?
Džana: Tajā laikā es vēl dzīvoju Ķīnā – es to pametu 1978. gadā. Tas nenoliedzami bija vēsturisks pavērsiens, kad tā laika Ķīnas līderi atteicās no lielākās daļas Mao politiskā mantojuma. Viņi varēja norobežoties no Mao pilnībā, bet viņi to neizdarīja, jo vienādoja Mao ar komunistiskās partijas varas monopolu, pieņemot, ka Mao kritizēšana būtu savas partijas pamata pakāpeniska iznīcināšana. Atšķirībā no Hruščova, kas nosodīja Staļinu, bet saglabāja komunistisko partiju, šie puiši komunismam neticēja. Pēc Kultūras revolūcijas nebija neviena, kas komunismam ticētu. Un viņi izdarīja izvēli par labu savas partijas varas saglabāšanai. Bet atgriezīsimies vēlreiz atpakaļ pie jautājuma par jaunajiem cilvēkiem, kas tic, ka 70 procentus Mao izdarīja labi. Vai jūs kādreiz esat viņiem jautājis, ko Mao vispār ir labu izdarījis?
Eihmanis: Nu, es varētu minēt pāris lietas, ko viņi saka. Skaidrs, ka tā nav ekonomikas izaugsme, ņemot vērā to, ka jebkuras Mao ekonomiskās reformas bija tautsaimniecībai graujošas. Varētu minēt dzimumu līdztiesību, kā arī vispārējās izglītības ieviešanu. Lai gan es pats par to visu šaubos, tiklīdz iedomājos par Kultūras revolūciju, kas pilnībā izsvītroja visus šos sasniegumus. Tā vien šķiet, ka viss, ko Ķīna ir panākusi, ir noticis pēc Mao nāves. Bet varbūt Mao galvenais sasniegums ir Ķīnas Tautas Republikas dibināšana 1949. gada 1. oktobrī?
Džana: Nu, tās ir tās lietas, ko parasti visi min. Lai gan tie visi ir mīti! Ja ņemam ekonomiskos rādītājus, tad, saskaņā ar oficiālo statistiku, 1976. gadā, kad Mao mira, situācija bija sliktāka nekā 30. gados. Šos faktus liela daļa jauniešu nezina, tāpēc, lūkojoties uz mūsdienu ekonomisko izaugsmi, viņiem var likties, ka Mao tam visam ir licis pamatus. Un runājot par vīriešu un sieviešu vienlīdzību – vai Honkongā un Taivānā sievietes ir mazāk vienlīdzīgas nekā kontinentālajā Ķīnā?
Eihmanis: Turklāt situācija šajā jautājumā kontinentālajā Ķīnā kļūst drūmāka.
Džana: Tieši tā. Runājot par izglītību – Mao slēdza visas skolas. Veselus desmit gadus Kultūras revolūcijas laikā nebija normālas izglītības.
Eihmanis: Vai jums nešķiet, ka Ķīnā viss patiešām notiek pēc partijas vadlīnijām un pamatojoties uz cilvēku kopējo noskaņojumu? Kurš tad vairs vēlās runāt par pagātni? Tagad ir jākļūst bagātiem, jāattīsta piejūras un rietumu rajonu ekonomika, jāpabaro visa valsts – tā, lai varētu dzīvot laimīgi mūžīgi mūžos!
Džana: Man nav nekas pretī, ja cilvēki vēlas aizmirst. Bet tos, kuri nevēlas aizmirst, nevajadzētu vajāt un sodīt. Un es jau nemaz nerunāju par cilvēkiem, kas negrib aizmirst un pat nespēj to izdarīt. Pagājušajā gadā es biju Ķīnā, lai apciemotu savu māti un apkoptu savu vecvecāku kapus – viņi mira Kultūras revolūcijas laikā. Un mana māte, kas vienmēr ir bijusi ļoti optimistiska, nespēja savaldīt asaras. Tad es iedomājos par tiem septiņdesmit miljoniem bojāgājušo, viņu ģimenēm un radiniekiem, kas ir spiesti dzīvot ar šīm brūcēm. Tas nozīmē, ka simtiem miljonu cilvēku neaizmirst.
Eihmanis: Jūs tikko minējāt, ka bieži apmeklējat Ķīnu. Vai jūs sajūtat šo komunisma ideoloģiju? Daudziem Ķīnas pētniekiem šķiet, ka komunistiskā ideoloģija, kuru, nenoliedzami var just atsevišķos plašsaziņas līdzekļos, ir tikai tāda kā izkārtne, zem kuras notiek pavisam citas lietas.
Džana: Tā nav komunistiska valsts ideoloģijas, bet gan kontroles izpratnē. Plašsaziņas līdzekļu kontrole ir stingrāka nekā pirms 100 gadiem. Bez tam nevienai organizācijai – nerunājot jau nemaz par opozīciju, kuras vienkārši nav – nav ļauts kritizēt valdību.
Halidejs: Šādi novērojumi ir raksturīgi Rietumu akadēmiskajās aprindās, bet tie ir aplami. Manuprāt, Ķīna vēl aizvien ir komunistiska valsts. Komunistiskā partija uzskata, ka tai ir ne vien tiesības valdīt, bet, ka tai pieder arī varas monopols. Tā padara par kriminālu jebkuru opozīciju, jebkuru rīcību, kas apšauba tās monopolu. Tai pieder totāla kontrole pār jebkādām demokrātiskajām kustībām, cilvēktiesību organizācijām, arodbiedrībām, nerunājot jau par mazākumtautību pārstāvjiem. Un tas viss vēl aizvien ir atrodams ne tikai partijas konstitūcijā, bet arī valsts konstitūcijā. Cilvēki runā par demokrātiju, bet, ja jūs pasekosiet tam, kā oficiāli par to runā komunistiskās partijas pārstāvji, tad jūs vēl aizvien dzirdēsiet vārdu savienojumu “tautas demokrātijas diktatūra”, un tā ir valsts oficiālā demokrātijas definīcija. Nevar noliegt, ka Ķīnā ir parādījušās dažādas brīvības, par kurām iepriekš nevarēja pat runāt. Viena no galvenajām ir ceļošanas brīvība, privilēģija, kuras nebija pat Padomju Krievijā. Jūs varat dzīvot pavisam labi, labi pelnīt, ģērbties un labi ēst. Tāpēc es domāju, ka mēs to varam saukt par komunistu diktatūru, kas pieļauj atsevišķas brīvības, ja vien netiek apšaubīts komunistiskās partijas varas monopols.
Eihmanis: Uz pārmetumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem un pārāk bargo kontroli pār dažādām brīvības izpausmēm, Ķīnas komunistiskās partijas pārstāvji atbild, ka tas saistīts ar stabilitātes nodrošināšanu. Partijas pārstāvji par argumentu izmanto Padomju Savienības sabrukumu un tai sekojošo haosu Krievijā.
Džana: Vai Baltijas valstīs jūs uzskatāt PSRS sabrukumu par nelaimi? (Visi smejas.)
Eihmanis: Nē, protams, ka uzskatam to par vislabāko, kas vien varēja notikt. Tomēr gadījumā ar Ķīnu dažādu valstu līderi un pat vienkāršie ļaudis uzskata, ka, ja tas notiktu Ķīnā, tad būtu neizbēgama liela asinsizliešana un pilsoņu karš.
Džana: Bet kāpēc…?
Halidejs: Tie ir divi dažādi jautājumi. Pirmais, vai jūs varat īstenot pāreju no komunisma uz demokrātiju bez apvērsuma. Un fakti liecina, ka laikā no 1989. līdz 1991. gadam gandrīz visas komunistiskās valstis īstenoja šo pāreju ārkārtīgi mierīgi. Tas ir pretrunā ar apgalvojumu par neizbēgamo asinsizliešanu. Cits jautājums ir, kas notiek, ja liela multinacionāla komunistiska valsts sāk zaudēt savas teritorijas. Un tās ir divas dažādas lietas, ko apzināti jauc gan paši ķīniešu līderi, gan viņu atbalstītāji, proti, biznesmeņi.
Eihmanis: Vai jums nešķiet, ka Mao laikmeta groteskā komunisma propaganda tagad ir nomainīta ar ķīniešu nacionālismu, kas, manuprāt, ir diezgan biedējoši?
Džana: Pašreizējais režīms veicina nacionālismu, un tas ir ļoti bīstami. Jo tradicionāli ķīnieši ir bijuši diezgan toleranti, turklāt laikmetos, kad viņus pārvaldīja sveštautieši, teiksim, mongoļi. Arī mandžūri, kuri, starp citu, pievienoja Ķīnai lielu daļu tās teritorijas.
Eihmanis: Tādas kā Tibeta, Siņdzjana un citas, ko Ķīnas valsts uzskata par neatņemamu tās sastāvdaļu.
Džana: Jā, un te der vēlreiz atcerēties Cjiņ Šihuanu – pirmo Ķīnas imperatoru, kurš dedzināja grāmatas un apraka konfūcistus. Ķīnas vēsturē viņš bija pazīstams kā ļauns valdnieks. Lielais Ķīnas mūris nav tikai varenības, bet arī cilvēku ciešanu simbols un piemiņa tiem, kas gāja bojā, to būvējot. Šis cilvēka ciešanu aspekts vienmēr ir bijis kritērijs, saskaņā ar kuru vērtēt imperatora rīcību. Bet tagad par Cjiņ Šihuanu runā tikai kā par lielo valsts apvienotāju. Lai gan viņš apvienoja labi ja vienu trešdaļu no mūsdienu Ķīnas teritorijas.
Eihmanis: Man šķiet dīvaini novērot, kā viss, ko centās iznīcināt Kultūras revolūcijas laikā, tagad tiek atkal atbalstīts.
Halidejs: Es būtu laimīgs, ja būtu iespējams izlabot Kultūras revolūcijas kļūdas. Tā ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz cilvēku dzīvēm, un es pat nerunāju par zaudētajām dzīvībām. Tik daudz tika iznīcināts: grāmatas, arhitektūra, intelektuālais slānis. Bet Mao panāca arī to, ka ķīniešiem šī pietāte pret senatnes skaistumu ir praktiski iznīcināta. Un tas ir traģiski.
Eihmanis: Senatne atgriežas kiča veidolā, ķīniešiem mēģinot atjaunot senatnes pieminekļus. Ir ne tik daudz žēl fiziski taustāmo lietu, kā tradicionālo kultūru, intelektuālo domu. Lai gan es apzinos arī to, ka Ķīna jau nav muzejs, tā ir pilna ar ļaudīm, kuriem būtu nepieciešama palīdzība, lai tiktu galā ar Kultūras revolūcijas traumu. Vai jūs paredzat kādas izmaiņas Ķīnā nākotnē?
Džana: Tās ir neizbēgamas. Sabiedrība kļūst arvien atvērtāka, un tai ir pieejams daudz lielāks informācijas apjoms, kaut vai – internets. Taču ir grūti atbildēt uz jautājumu, cik ilgu laiku šīs pārmaiņas prasīs.