Visi uz barikādēm!

Ir tāda lieta, ko zina visi: Francija ir intelektuāla zeme, būt par franču intelektuāli – tas ir atbildīgs amats, un slava, kas pavada šī amata pildītājus, līdzinās slavai, ko citās zemēs saņem rokzvaigznes. Kas tieši ietilpst cilvēku grupā – “intelektuāļi”, kādi ir nosacījumi, kas viņus par tādiem padara, un ar ko tie atšķiras no “inteliģentiem”, šobrīd, šķiet, nav skaidrs arī pašiem frančiem. Bet ne jau nosaukumā ir tā sāls vai, pareizāk sakot, tā sula – ja jau pienācis pavasaris un koki sākuši sulot.

Šī gada februārī liels daudzums cilvēku – pēc vieniem avotiem 40 000, bet pēc citiem – 60 000 indivīdu, kas paši sevi sauc par “inteliģentiem”, bet viņu pretinieki – par “intelektuāļiem”, parakstīja petīciju, kurā apsūdzēja Francijas valdību “karā pret inteliģenci” un “jaunas anti-intelektuālas valsts dibināšanā”. Viņi rakstīja, ka centriski labējā Rafarēna valdība izvērš “koherentu politiku”, kuras mērķis ir “novest nabadzībā un novājināt jebkuru intelektuālas darbības lauku, uzskatot to par neproduktīvu, bezjēdzīgu vai disidentisku”. Nekas tāds vēl nekad neesot piedzīvots Francijas vēsturē. Zināšanas un kompetence tiekot noniecinātas un publiskās debates tiekot vienkāršotas līdz primitīviem saukļiem – “atļaut vai aizliegt musulmaņu sieviešu lakatus skolās?”, “psihoanalītiķi – ārsti vai šarlatāni?”, “mākslinieki – sliņķi vai izmantotāji?” Valdības ieviestās reformas atvēlot zinātnei un kultūrai aizvien mazāk naudas un visiem līdzekļiem cenšoties traucēt intelektuālo profesiju pārstāvju darbu.

Dokumentu elektroniski bija parakstījuši daži ievērojami kultūras darbinieki - filosofs Žaks Deridā, kinorežisori Bertrāns Tavernjē un Fransuā Ozons, bijušais sociālistu Kultūras ministrs Žaks Langs un daži 1968. gada maija studentu sacelšanās varoņi. Pārējie – neatšifrētie – acīmredzami bija vai nu cilvēki, kas sevi uzskatīja par apdraudētajiem intelektuāļiem (vai “inteliģentiem”), vai arī tie, kas, paši sevi pie tādiem nepieskaitot, vēlējās ar tiem solidarizēties.

Šī petīcija bija publicēta ļoti savdabīgā preses izdevumā – žurnālā Les Inrockuptibles, kas veidots pēc amerikāņu Rolling Stone parauga, pārblīvēts ar Dienvidkorejā ražotu DVD reklāmām un lielākoties raksta par mūziku. To zinot, interesanti redzēt, ka petīcijas sastādītāji lieto tādus pašus izteikumus, ar kādiem franči parasti kritizē amerikāņus.

Atbildot uz apvainojumiem, valdība pārmeta intelektuāļiem nekaunību. Zinātnes un izglītības ministrs petīciju nosauca par “mumificētu skrandu” un tās sarakstītājus – par dinozauriem, kuri nav paspējuši izmirt pēc 1968. gada maija un kuru augstprātība un aprobežotība viņu šausminot. Intelektuāļi izturoties tā, it kā viņiem pienāktos kaut kāda īpaša aizsardzība un privilēģijas. Taču viņiem vajadzētu nevis “domāt tikai savam priekam”, bet gan atcerēties, ka viņiem ir “pienākumi pret sabiedrību”, jo, kamēr franču intelektuāļi rakstot sūdzības un iesniedzot petīcijas, amerikāņu intelektuāļi saņemot Nobela prēmijas. Premjerministrs Rafarēns tādā pašā tonī sacīja, ka pēdējos piecdesmit gados Parīzes “nomenklatūra” to vien darot, kā runājot par Francijas pagrimumu un tādējādi demoralizējot tautu. Ja pastāv kaut kas tāds kā “karš pret inteliģenci”, tad to vedot šie paši kreisie intelektuāļi, kas nespēj atbrīvoties no iesīkstējušā naidīguma pret liberālo domāšanu, no tieksmes moralizēt, bailēm dzīvot tagadnē un pieņemt to, kas ir.

Uz šo vārdu pārmaiņu, par kuru kādu brīdi intensīvi rakstīja pasaules prese, var skatīties dažādi. No vienas puses, tā ir ārkārtīgi uzjautrinoša un es ļoti labi varu iedomāties anekdotes, ko par to sacerēs, un greizi smīnīgo piegaršu, kas turpmāk franču valodā būs vārdam “intelektuālis”. No otras puses, nevar noliegt, ka notiekošais izskatās pēc “notikuma” – tādā ziņā, kā par “notikumu” var saukt divu spēku sadursmi. Ir skaidri redzams, kas padara petīcijas adresātu – Rafarēna valdību – par spēku - tai ir savi mērķi un programma, ko tā realizē, un nav svarīgi, vai to nosauc par “intelektuālu” vai “anti-intelektuālu”. Ja tā, tad jājautā, kas tas ir par spēku, kas stāv aiz petīcijas armijas – tiem 40 vai 60 tūkstošiem, kas dokumentu parakstīja. Manuprāt, tāda vienota spēka īstenībā nemaz nav – nav tādas “intelektuāļu” dūres, kas tagad pacēlusies virs saviem ienaidniekiem, vai tāda “inteliģences” bastiona, kas stāvēs un nekritīs. Petīcijas parakstītājiem, kas ar marksisma iedvesmotiem saukļiem pieprasa vairāk naudas un cieņas “intelektuālajām profesijām”, ir tikai formāls sakars ar seno un bagāto franču “angažēto” (engagés) jeb politiskajā dzīvē iesaistīto intelektuāļu tradīciju, ko var sākt ar Voltēru un Ruso. Tie 30 000 cilvēku, kas 1980. gadā Parīzē izgāja ielās, lai vismaz pa gabalu piedalītos Sartra bēru gājienā, varēja uzskatīt, ka intelektuāļiem Francijā ir vara, pārliecība par kaut ko un spējas likt sevī klausīties – vienalga, vai runa būtu par maoismu, Indoķīnas dekolonizāciju vai Auksto karu.

Šī petīcija šķietami ir kļuvusi par “notikumu” Francijas diezgan pelēkajā dzīvē tāpēc, ka to parakstīja tik liels pūlis. Savukārt tik liels pūlis to parakstīja tāpēc, ka mūzikas žurnāla izaicinājums deva brīnišķīgu iespēju izpausties divām pretrunīgām franču rakstura iezīmēm. Nervozie franči baidās no pārmaiņām vairāk nekā no mēra un ar putām uz lūpām protestē pret jebkādām reformām jebkādā nozarē, pat neiedziļinoties to būtībā. Tai pašā laikā viņi jūt ārkārtīgas simpātijas pret cilvēkiem, kas skandalējas un taisa traci. Sirds dziļumos franči sevi uzskata par mūžīgajiem revolucionāriem, kas gatavi atkal un atkal giljotinēt slikto karali, nojaukt Bastīliju vai kāpt uz barikādēm. Tāpēc Francijā jebkuru protesta akciju – streikus, petīcijas, svaidīšanos ar tomātiem – automātiski atbalsta liela sabiedrības daļa.

Bet atgriezīsimies pie intelektuāļiem, kaut gan ir grūti par viņiem runāt, jo kategorija – “franču intelektuālis šodien” man šķiet tāds glums saldūdens dzīvnieks, kas slīd ārā no rokām. Lai izvairītos no abstrakcijām, pastāstīšu par kāda patiešām ievērojama un nenoliedzami intelektuāla francūža “angažementu” 21. gadsimta sākumā. Iepriekš atzīmēju, ka iesaistīšanās sabiedriskajā vai politiskajā dzīvē jeb “angažēšanās” šodien var notikt pavisam nejauši un negribot.

Pēdējās desmitgades slavenākais un skandalozākais franču rakstnieks Mišels Velbeks, kura darbi tulkoti vismaz 30 valodās, tai skaitā latviešu,[1. Līdz šim iznākuši divi romāni – Elementārdaļiņas un Platforma (Jāņa Rozes apgāds, Rīga, 2003  un 2004, D. Dimiņa tulkojums).]2002. gada septembrī sniedza interviju literārajam žurnālam Lire. Pļāpādams par šo un to, šajā intervijā viņš izteicās, ka islāms esot “visstulbākā” un “visbīstamākā” reliģija. Nākamajā rītā Francijas lielākās avīzes savās redaktoru slejās apvainoja Velbeku rasismā, tādējādi piemetot malku jau diezgan lielajam ugunskuram, kas bija sakūries ap klaji pornogrāfiskajiem elementiem rakstnieka darbos. Atbildot uz kritiku, Velbeks sadusmojās un pateica visu, ko domā - monoteisms vispār viņam liekoties “intelektuāla kļūda”; pat ja “žīdi labi raksta”, Mozus esot “kretīns”, un tā tālāk. Bet vairāk par visu viņu šokējot preses un sabiedrības asā reakcija uz interviju: “Mēs dzīvojam tik šausminoši puritāniskā laikmetā, ka gandrīz neko vairs nav iespējams pateikt. (..) Es nebiju pamanījis, ka nepieciešamība respektēt noteiktas identitātes ir kļuvusi tik spēcīga. Respekts ir kļuvis obligāts – pat pret pašām amorālākajām un stulbākajām kultūrām.” Velbeks nobeidza sarunu ar piebildi: “Ja es runāšu un uzvedīšos politiski korekti, kas man par to būs? Pat septiņdesmit plikas jaunavas man par to nesola.”

Kā jau bija sagaidāms, par šo izlēcienu trīs spēcīgas musulmaņu organizācijas (lielās Parīzes un Lionas mošejas un Vispasaules islāma līga) Velbeku iesūdzēja tiesā par “apvainojumiem un mudināšanu uz naidu vai uz vardarbību pret noteiktu cilvēku grupu tās piederības dēļ noteiktai reliģijai, konkrēti – islāmam”. Savā aizstāvības runā rakstnieks, tērpies džinsos un rūtainā kreklā, noliedza jebkādu nepatiku pret musulmaņiem, bet vēlreiz uzsvēra, ka nicina islāmu. Tiesa viņu, protams, attaisnoja, jo nicinājums nav noziegums. Īsi pirms sprieduma pasludināšanas Velbeks sacīja, ka turpmāk nevajag viņam prasīt viedokli nekādā jautājumā, jo savas domas viņš bieži mainot. Tas ir, dažreiz viņam liekoties tā, bet dažreiz atkal tā – atkarībā no garastāvokļa.

Ņemot vērā šo piebildi, neviens nebrīnās, ka minēto petīciju Velbeks nav parakstījis – vai nu nebija pievērsis uzmanību, vai arī negribēja izteikt viedokli, ko pēc tam atkal mainīs. Velbeka prāva, tieši tāpat kā intelektuāļu petīcija, ir “notikums”, kas īstenībā nemaz tāds nav, bet tiek par tādu padarīts. Gara acīm es jau tagad redzu turpmākajos piecdesmit gados izdotās Francijas intelektuāļu vēstures, ko sarakstīs intelektuāļi un kur “Velbeka afērai”, tieši tāpat kā petīcijai, veltīs izvērstas nodaļas. Un izdarīs no tām tālejošus secinājumus par valdošo garu, intelektuālo dzīvi, laiku, kurā mēs dzīvojam, ceļu, pa kuru mēs ejam, un nākotni, kas mūs sagaida.

Es brīnos, kā franču intelektuāļiem nav ienācis prātā atvērt franču intelektuāļu muzeju ar memoriālajām istabiņām, kurās pasēdēt un padomāt. Kaut gan – droši vien jau ir ienācis prātā un gan jau arī tāda petīcija parakstīta, tikai nesaprātīgā anti-intelektuālā valdība nepiešķir naudu.