Viņš ir valsts

“Viņš ir mūsu Džeimss Bonds un Gandijs vienlaicīgi,” ļoti emocionāli atbildēja piemīlīgs, melnīgsnējs taksometra vadītājs Berlīnē, kuru iztaujāju par Mustafu Kemalu. Drīzāk gan bija jājautā par Ataturku — turku tautas tēvu — un Gizi — kristiešu iznīcinātāju, kā viņu iesaukusi tauta.

Saruna par Ataturku ar turku šoferi nevedās. Berlīnē viņš gribēja runāt tikai par to, kādēļ Turciju neuzņem Eiropas Savienībā. Par Ataturku taču viss esot skaidrs, savukārt viņa garīgais mantojums īstenotos pilnziedā, ja Turcija iekļautos Eiropā. Ataturks bija savas valsts rietumnieciskotājs, un viņš šodien nudien nesaprastu, kādēļ visa šī jezga ap islāma “briesmām”, kuras taču viņš saknē centies izravēt no savas valsts pamatiem, un kādēļ lai Turcija nebūtu Eiropā.

Tās ir debates, kas Latvijā nav aizsākušās. Pirms 20. septembra referenduma aizgūtnēm runā, kas kuram no Eiropas tiks, un nevis par to, kādi lēmumi Latvijai Eiropā būs jāpieņem. Iespējams, ka vēlme kaut ko ietekmēt, vai, gluži otrādi, — norobežoties no jelkādas atbildības — kādam varētu kļūt par dzinuli 20. septembrī balsot “par” vai “pret.” Viens no šādiem nākotnes lēmumiem būs par Turciju.

Pārsteidzoši daudzi Latvijas ļaudis — pat viena Saeimas šofera dzīvesbiedre, kura pelna iztiku ar lētas kosmētikas izplatīšanu, un viena vēstniece — bijuši “cepināties” Turcijas rietumdaļas kūrortos. Tur gan ir riktīgi “rietumnieciska” patēriņa gaisotne, ja var spriest pēc daudzajām, pa visu Eropu izkaisītajām reklāmām skatlogos un žurnālos. Maza šīs lielās valsts daļiņa pat tīri ģeogrāfiski atrodas Eiropas kontinentā. “Īstajā” ģeogrāfiskajā Eiropā stāvoklis daudzviet ir nesalīdzināmi bēdīgāks. Atminos, kā pērn Skopjē, Maķedonijas galvaspilsētā, pat ar uguni nevarēja sameklēt kaut mazu daļu no Turcijā sastopamā rietumnieciskā servisa, un kur nu vēl kazas, kuras laiski ganījās apkārt graustu apskautajam nožēlojamajam “modernās mākslas muzejam” pilsētas centrā!

Arī priekšstats par turku oficiālajiem varas nesējiem ir pavisam labs, iešaujas prātā pat ķecerīga doma, ka vairums mūsējo ierēdņu turkiem būtu vien ūdeni pasniegt pelnījuši. (Laikam taču Osmāņu impērijas, ne tikai Ataturka skola!) Sparīga, visur esoša armija; daudzi gudri, ar pašu valsts līdzekļiem Rietumu labākajās augstskolās izmācījušies ierēdņi un augstskolu mācībspēki, viesstrādnieku un viņu pēcteču tūkstoši Eiropas pārtikušajās valstīs — tas viss ir fons, lai sāktu vismaz pārdomāt par turku tiesībām pieteikties uz tā saucamo eiropeisko Kopenhāgenas kritēriju izpildi.

Un tomēr hipotētiski iedomājoties, ka Eiropa pēc diviem gadiem varētu sākt ilggadīgas sarunas ar Turciju par iestāšanos ES, kad turkiem bez tam vēl būs jāskaidrojas gan par Kipru, gan par viņu kurdiem, tā arī nav atbildes uz jautājumu par varu šajā valstī.

Lai kā arī antiglobālistiem gribētos mūždien sarīkot “intelektuālu” traci ap to, ka vara pasaulē pieder starptautiskajām korporācijām, tie ir tikai bērna šļupsti, runājot par reālo pasaules spēku samēru. Pasaule ir būvēta gan racionāli, gan iracionāli, gan gluži nejauši, un šajā būvē nedz Ajatolu Homeini, nedz Ziemeļkorejas frīkus nevar mērīt ar globalizācijas mērauklām. Tāpat nevar nomērīt arī to, kam šajā saulē pieder vara Turcijā.

Jo vara Turcijā vēl arvien pieder vienam cilvēkam, kurš, lai arī miris 1938. gadā, ir dzīvāks par dzīvajiem. Ataturks nav tikai Turcijas tēvs un vadonis, viņa ietekme viņa valstī ir lielāka nekā visām politiskajām partijām, korporācijām un NATO bāzēm kopā.

Šis apgalvojums nav vieglprātīga bārstīšanās ar frāzēm, tā nav grāmatu gudrība vai atziņa pēc īslaicīga ceļojuma. Starp citu, mauzolejā žūstošajam Ļeņinam, stingri ņemot, nekādas varas nebija. Arī Ļeņins savulaik veica valsts apvērsumu, arī viņam ticēja, gan samērā neliels skaits krievvalodīgo cilvēku, arī viņa teicienus PSKP vēstures nodarbībās iekala no galvas, taču tā nebija dzīvojamā dzīve. Toties reālā dzīve Turcijā notiek vienīgi kopsolī ar Ataturku, ar ticību viņam un viņa ieviestajam dzīves stilam. Turks, ja vien viņš nepieder galīgi “deģenerējušos” intelektuāļu saujiņai, ir vienmēr kopā ar Ataturku, pat tad, ja viņš pretēji savas tautas tēva gribai pielūdz Allāhu vairākas reizes dienā.

Šķiet, tikai Hitleram ticēja vairāk. Toties ticība Ataturkam nav zudusi, jo viņa ekstrēmais nacionālisms nebija ekspansionistisks — viņš gribēja “tikai” turcisku Turciju pašas Turcijas robežās.

Viņa novēlējums, stingri ņemot, ir piepildījies, lai kā arī nedaudzinātu šodienas Turcijas “atpalicību”, musulmāniskumu un cilvēktiesību pārkāpumus. Man grūti saprast turku ierēdņu apbižoto toni, ka “Eiropa viņus nesaprot”. Viņiem, viņu nacionālistiskajās mērauklās mērot, viss ir noticis. Viņi ir laicīgi pārvaldīta nācija šajā viseksplozīvākajā šodienas islāma pasaules ielokā no Kosovas līdz Kašmirai. Tā ir dinamiska nācija, ar lielu iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas dzīvo skaistā, leknā valstī, bet izmirstošās Eiropas materiālie labumi nobāl daudzo bērnu un jauniešu priekšā — vismaz 60% no turienes 65, 5 miljoniem ir jaunāki par 30 gadiem.Reiz sacīja Ataturks

Grūti pateikt, vai mani pārsteidza, ka pat lorda Robertsona rakstā kādas Turcijas nevalstiskās organizācijas žurnālā Turkish Policy Quarterly 2002. gada ziemas izdevumā bija iekļauts Ataturka citāts. Ar to lords Robertsons ievadīja sava raksta Secinājumu sadaļu: “Kemals Ataturks reiz sacīja, ka Turcijai nav jābūt drošības patērētājam, bet drošības ražotājam.”

Lai nu paliek “drošība” šajā pulvermucai līdzīgajā Tuvējo Austrumu reģionā. Interesējoties par varu Turcijā, zīmīgāka ir pati NATO pirmās personas pievienošanās rituālam “reiz sacīja Ataturks”, jo bez Vadoņa citāta viņa sacītajam zūd ticamība. Institucionālā nespēja necitēt Ataturku ir gluži kā padomjlaika disertāciju obligātās norādes uz marksisma ļeņinisma klasiķiem. Ar vienu milzu atšķirību — turki nespēj necitēt Ataturku pēc pašu gribas, nevis pēc partijas norādēm.

Viņa citāti — iegrebti, izkalti, uzlīmēti, uzgleznoti — pilda publisko telpu visās Turcijas pilsētās, līdzās daudzajiem Vadoņa pieminekļiem. (Te, protams, jāatskaita tikai rietumniekiem domātās standartizētās atpūtas vietas.) Viņu citē ministri un ierēdņi, kafejnīcu un viesnīcu īpašnieki, šoferi un skrituļslidotie jaunieši. Viņa attēli pilda mazas un lielas ēstuves, greznu un vienkāršu veikalu skatlogus. Viņš ir statuetēs, un viņš ir pužļos. Viņa vārds un vaiga atspulgs, šķiet, redzams daudzkārt vairāk nekā visi makdonaldi kopā ņemot Amerikas kontinentā.

Mēģinu saprast, ko šodienas turkam (vai vispār drīkst domāt par tādu “vidusmēra” turku, ja nav iespējams iedomāties “vidusmēra” latvieti?) nozīmē šādi vadoņa vārdi: “Pastāv divi Mustafas Kemali. Viens ir Mustafa Kemals no miesas un asinīm, kurš tagad atrodas jūsu priekšā un kurš kādu dienu mirs. Tas otrs esat jūs, visi jūs šeit, kas aizies uz mūsu zemes tālajiem nostūriem izplatīt ideālus, kuri, ja tas nepieciešams, jāaizstāv ar jūsu dzīvībām. Es apliecinu nācijas sapņus, un manas dzīves darbs ir tos īstenot.”

1938. gadā Latvijas populārā laikraksta Jaunākās ziņas korespondents Edmonds Demetrs ziņoja, ka “Istanbulā ar nāvi cīnās Turcijas prezidents Kemals Ataturks”. Arī šajā rakstā neiztikt bez paša Kemal-pašas izteicieniem, kas visupirms raksturo vadoņa cīņu par vesternizāciju: “Mēs turpmāk valkāsim saitēm sasienamas kurpes, vakareiropiešu bikses, svārkus, apkaklītes, kaklasaites un galvassegu ar malām un nagu. Es mīlu lietas nosaukt to īstajā vārdā, tāpēc to darīšu šoreiz; teikšu bīstamo vārdu: šī galvassega ir eiropiešu cepure.”

Cīņa par nāciju bija cīņa par eiropeizāciju. Tā bija uzvaroša cīņa par eiropiešu galvassegām iepretim pašu turku fesai, vēl uzvarošāka cīņa par latīņu alfabētu iepretim arābu ornamentālajam rakstam, un cīņa par… mākslu, ko gadu simteņiem bija aizlieguši mullas. Droši vien jūs varat iedomāties arī, ka līdzās Vīnes valšiem un cilvēka formu studijām turku Vadonis pieprasīja arī veidot statujas ar viņa paša atveidu. — Bet tikai pēc tam, kad tik tiešām karavadoņa Mustafas Kemala vadībā tika izcīnītas asiņainas kaujas par pašas Turcijas neatkarību. Un pēc tam, kad, moderni izsakoties, “baznīca tika atdalīta no valsts.” Tie, kas kaut ko zina par islāmu, saprot, ka neko tur atdalīt nevar, jo kalifs allaž bijis Dieva vietnieks zemes virsū un viens iemiesojis visas varas. Kalifs un mullas netika “atdalīti”. Viņi tika padzīti uz ārzemēm, bet atlikušie bija spiesti kļūt par “pagrīdniekiem.”

Providence Mustafu Kemalu iemeta vēsturē tad, kad bruka Osmāņu impērija un Rietumvalstis to kāri centās sadalīt. Kā tā notika, var saprast, tāpat kā to, ka turku patrioti nevēlējās atdot saplosīšanai to, ko uzkatīja par savu dzimteni tās etniskajās robežās.

Mustafa Kemals izcīnīja uzvaru pār — mūsdienu terminoloģijā runājot — revanšu alkstošajiem grieķiem, kuriem gadu simtos uzkrājusies pārestība nu izpaudās patiešām šaušalīgās zvērībās uz turku zemes. Mustafa Kemals izcīnīja uzvaru, tai skaitā, diplomātisko, pār angļiem un citiem sabiedrotajiem, bet vēlāk armija tika stiprināta ar rietumnieku ieročiem, kas tika pirkti par Padomju Krievijā palienēto naudu. Tomēr interesanti, ka vēlāk, salīdzinot padarītā svaru, Ataturks secina: “Padzīt sultanu, sakaut grieķus, saprasties ar angļiem — tas viss nebija tik grūti, kā izcīnīt “fesas kauju”.”

20. gadsimta trīsdesmito gadu publiskajai retorikai ir savs īpatnējs stils, kuru, maigi sakot, grūti nesaukt par autoritāru. Mūsu Aleksands Grīns, kurš savu 1935. gada “monogrāfiju” par “Mustafu Kemalu. Jaunās Turcijas nodibinātāju” prakstiski vārds vārdā norakstījis no brita Ārmstronga grāmatas, tomēr pievienojis laikmeta garam atbilstošu sākumu: “Jaunais laiks, kurš patlaban iet pāri mūsu planētai, ir lielu vīru laiks, un visiem redzams, ka ģeniālas personības, nevis daudzinātās masas veido cilvēces vēsturi un viņas tautu likteņu gājumus. Līdzās Musolini, šim itāļu nacionālās vienības un senās varenības atjaunotājam, mēs redzam nostājamies tautu priekšgalā vairākus citus.”

Latviešu 30. gadu “jauno laiku” ģeniālā personība redzēja nākotni teļos, “iešanā stāvus gaisā” un “nacionālās idejas askētismā”. Arī mūsu Vadonis aizliedza vairākas politiskās partijas gluži kā Ataturks un citi “lieli vīri.” Nezinu, vai mūsu Vadonis arī tolaik kā Ataturks pauda savu ārpolitisko maksimu franciski: “Paix dans le pays, paix dans le monde!” (“Miers valstī, miers pasaulē!”)

Vadoņu citāti parasti mēdz būt īsi un skaidri, bet viņu personīgā dzīve — askētiska un ziedota uz nācijas altāra. Tas, ka par dažiem Vadoņiem šo un to uzzinām krietni vēlāk, nemaina mīta būtību. Mīts par Ataturku ir mīts par vientuli bez sievas (kaut arī viņš bija īslaicīgi precējies), bērniem, draugiem. Visā viņa dzīves stāstā, ko sagramstīju grāmatās, rakstos, nostāstos un dokumentos, mani visvairāk pārsteidza viens fakts: izrādās, viņš bija plītnieks un meitu mīlis. Bet tas jau nav nekas īpašs. Viņam patikuši arī jaunekļi; Arifs[1. Arifs bija Ataturka cīņu biedrs, kurš piedalījās pirmajās nelegālajās sapulcēs, plānojot sultāna padzīšanu, bija viens no vadoņa kaujas plānu līdzzinātājiem. 1926. gadā Ataturks viņu un citus sodīja ar nāvi, jo Arifs bija tuvinājies politiķiem, kuri centās mazināt diktatorismu Turcijā.] bija viņa draugs, uzticības persona un mīļākais vairākus gadu desmitus. Starp citiem viņš sodīja ar nāvi arī Arifu.Mauzolejs un pēdējais novēlējums

Tūrists bez Turcijas vēstures zināšanām var bezbēdīgi tuvoties Ataturka mauzolejam jeb visam “Neatkarības kara” muzejam Ankārā — tikai kā celtnei. Nezinātājam ir iespējams domāt vienīgi par estētiku un tagadni, un tad izbrīnā iesaukties kopā ar mani pavadošo amerikāni un vēlāk ar latviešu fotogrāfu, ka šī celtne ir “gauži fašistiska”. Vēlāk iespējams izlasīt kādā Smitsonian institūta izdotā rakstā, ka Ataturku var uzlūkot kā “labo fašistu”.

No Ataturka mauzoleja redzama visa Ankāra, un pats mauzolejs galvaspilsētu vainago gan dienā, gan naktī. Šis piecdesmitajos gados celtais grandiozais komplekss vēl pilnībā izspēlē Hitlera arhitekta Alfrēda Špēra vīzijas trīsdesmitajos. Šeit biežāk nekā citur ieraugāmi Vadoņa citāti — pakavveida muzeja informatīvajā daļā ik figurālo cilni, ik fotogrāfiju papildina vadoņa atziņas par valodu, demokrātiju, sievietēm. Izteikumi, kas visnotaļ atbilstu, piemēram, kāda tipiska, konservatīva mūsdienu Austrijas mazpilsētas mēra runas un domu gājienam. Ataturka teicieni ir vienlīdz pamācoši, taču īpaši krāšņs ir viņa pēdējais novēlējums armijai, kuru valdība iemūžinājusi muzeja mauzoleja daļā Vadoņa simtajā dzimšanas dienā, tātad 1981. gadā: “Es uzrunāju turku armiju, kuras uzvaru saraksts sākas līdz ar cilvēces rītausmu un kura ir ienesusi civilizācijas gaismu tās uzvarošajā progresa gājienā.

Ja jūs esat pasargājuši savu valsti no apspiešanas, traģēdijas un ienaidnieku iebrukuma visgrūtākajos un viskritiskākajos laikos, es nešaubos, ka auglīgajā republikas ērā, bruņoti ar visiem modernajiem ieročiem un militārās zinātnes līdzekļiem, jūs izpildīsiet savu pienākumu ar tādu pašu lojalitāti.

Mūsu varenā nācija un es pats esmu pārliecināts, ka jūs vienmēr esat gatavi pildīt savu pienākumu, aizstāvot mūsu zemes godu un mūsu civilizāciju pret visiem ārējiem un iekšējiem draudiem.”

Turku valsts vēsture ir bijusi tikpat asiņaina kā citām valstīm, tikai šausmu apjoms šķiet lielāks nekā daudzviet citur. Tu lasi grāmatu, un pēkšņi izlasi bezkaislīgs teikumu, ka “tad nu krievi kalnu pārejā atrada nosalušus 30 000 turkus.” Tu lasi par genocīdu pret armēņiem. Tu lasi par to, kā mullas, saniknoti par Ataturka antiislāmismu, uzkūdījuši ļaudis, kuri ceļa vidū lēnām, ar sarūsējušu zāģi nozāģējuši kādam Mustafas Kemala virsniekam galvu.

Armijnieki savu pienākumu tik tiešām izpildījuši un izpilda “godam”. Pie ieejas muzejā fotogrāfam cenšas atņemt objektīvu, sakot, ka “zūmu nedrīkst”. Vismaz pieciem brašiem jaunekļiem formas tērpos skaidrojam, ka tā ir “panorāma”, nevis zūms, un tiekam ielaisti, lai gan visu mūsu uzturēšanos laiku mauzolejā pavada nemitīga rāciju sasaukšanās. Iepriekš mums neļāva fotografēt īpaši iespaidīgu Ataturka pieminekli pie kādas oficiālas iestādes — tur mūsu virzienā jau skrēja karavīri ar ieročiem kaujas gatavībā.

Ataturks dibināja parlamentāru valsti un uzticēja to sargāt militāristiem. Ja valsts sāk “buksēt”, militāristi virsroku ņem apvērsumos, un, kā pierādījies 20. gadsimta otrajā pusē, nevēlamus politiķus arī nogalina.

Pēc ASV Turcijai ir otra lielākā armija NATO, un saviem militārajiem un drošības spēkiem valsts tērē apmēram trešo daļu sava iekšzemes kopprodukta!!! Tā vien šķiet, ka Turcijas valsts ideoloģijas sastāvdaļa ir tāds karavīra ārējais veidols, kurš atbilst gan Rietumu modes žurnālu vīriešu skaistuma etalonam, gan amerikāņu spriedzes filmu galvenajiem varoņiem. Tā tas noteikti ir arī visur citur NATO (izņemot topošās NATO dalībvalsts Latvijas bruņotos spēkus, kuru ierindnieki bieži vien līdzinās pēcpadomju grāvēju prototipiem), vienīgi Turcijā karavīru ielās ir vairāk nekā Ataturka attēlu. Militāristi ir uzvarējuši “ar lojalitāti”, saglabājot kontroli pār valsti gandrīz piecdesmit gadus, līdz pagājušā gada novembra vēlēšanām.

Tagad rietumnieki sāk runāt, ka Turcijā beidzot iespējama civilā kontrole pār armiju, taču kāda ir šīs kontroles kvalitāte? Pirmo reizi demokrātiskās vēlēšanās ievēlētā absolūtā vairākuma izveidotā Turcijas valdība ir mēreni proislāmiska, un tas nekādi nesaskan ar Ataturka uz laicīgumu vērsto mantojumu. Un tomēr valdība kopā ar armiju pazaudēja (tikai ar 2 balsīm!) savam parlamentam, kurš nobalsoja pret ASV armijas sauszemes karaspēka ieiešanu Turcijā ceļā uz kaujām Irākā.

Vēsture parādīs, kurš — armija, valdība vai parlaments — ir bijuši īstenākie Ataturka mantinieki. Varbūt apkārtējā islama jūrā, nemierīgajos Tuvējos Austrumos, tieši parlamenta lēmums bijis parocīgākais, lai izpildītu galveno Vadoņa vēlmi — nosargāt, vairot un attīstīt savu un tikai savu nāciju, bez pasaules lāpīšanas vēlmēm? Bet varbūt Vadoņa acīs pienākumu izpildījuši itin visi, viltīgi dalot darbus savas nākotnes labā — valdība, diplomātiski tirgojoties ar Eiropu, armija — uzticīgi biedrojoties ar Amerikas Savienotajām valstīm, bet parlaments — ar saviem lēmumiem mierinot savus iedzīvotājus un islāmiskos kaimiņus. Galu galā, arī mauzolejā lielās statujas veidotas kā trīsvienība — viens vīrs simbolizē turku karavīru, otrs — turku jaunatni un intelektuāļus, bet trešais — turku zemnieku. Mauzolejs, kā vēsta ceļveži, celts “saskaņā ar turku nācijas vēlmi”, un to apsmaidīt būtu tāda pati ķecerība kā Latvijā valdošos priekšstatus par nacionālajiem pieminekļiem.

Tomēr pasaule ap Turciju liekas tik traka, it sevišķi netālajā Izraēlas un Palestīnas konfliktā, ka, aizbraucot no Turcijas, tajā nez kādēļ — ar visiem daudzajiem militāristiem — viss šķiet civilizēti un labi. It sevišķi pēc ziņām par pirmajiem soļiem kurdu valodas un kultūras atzīšanas virzienā. Taču, ko tur liekuļot, — par kurdiem vēl nedomāju, lai gan viņi Irākas ziemeļos, izceldamies ar labu paklausību un sadarbību ar ASV armiju, reiz var pretendēt uz vareniem aizstāvjiem starptautiskajā arēnā.

Apceru gauži prozaiskas lietas — ko šodien darītu Ataturks, noraugoties eiropeiskajā Turcijas neatzīšanā? Droši vien viņš drūmi pīpētu, tad kliegtu uz padotajiem, tad izrēķinātos ar politiskajiem pretiniekiem, tad koncentrētos darbam — visupirms ar armiju. Iespējams, ka, tāpat kā tālajos divdesmitajos gados, parlamenta vairākuma nodrošināšanai nakts melnumā ceļā uz mājām tiktu nogalināts kāds nevēlams deputāts opozicionārs. Ataturks veiktu reformas un nospriestu, ka nu pienācis laiks vairākām partijām. Tikai tad viņš attaptos, ka tas jau Turcijā ir noticis. Bet vai Turcija attaptos, ja notikušais pēkšņi izrādītos jauns diktators?

Mans optimisms nu ir vējā. Man tā vien sāk šķist, ka vienu dienu Vadonis var izspraukties tāpat, kā spuraina žurka izlien iz Brīvības ielas drūmi pelēkās Ministru kabineta velves, trinoties gar ēkas stūri. Ikviens Vadonis, ja laikus nepamūk vai netiek nogalināts, izaug par diktatoru un tad par mauzoleju. Vadoni no līdera var viegli atšķirt pēc estētiskām kategorijām, arī dzīvesstilā un valodā. Turcija ir patiesi pateicīga vieta Vadonisma pētniecībai.