Viņpus

Reiz astotās klases karnevālā gadījās pārģērbties par sievieti. Nebiju pavadījis ballē ne piecas minūtes, kad pienāca klāt kāds iereibis smerdelis un teica apmēram kaut ko tādu: “Bļaģ, esi vecene, vai? Velc tās drēbes nost. A to dabūsi pa purnu.” Banālā ainiņa atausa atmiņā, sarunājoties ar Terri Taimlicu (Terre Thaemlitz), vīrieti, kurš pusi mūža pavadījis sieviešu drēbēs. Vēl tik trūka viņa muzikālā pavadījuma. Taimlica skarbās, liriski murgainās elektroakustiskās skaņu kolāžas ir mēmās, sabiedrībā dziļi ieaugušās netaisnības ilustrācija, seksuālo un kultūras pamatu necienīga apkašņāšana. Taimlicā eksperimentālā mūzika savienojas ar savu sociālo ekvivalentu – radikālām šaubām. Reizēm šī Tokijā mītošā elektroniskās mūzikas ikona pamet sāpju teritoriju un iznirst spožajā DJ Sprinkles veidolā, izklaidējot japāņus ar pilnīgi bezrūpīgu disko. Mūziķis, kurš cēlies no Pomerānijas, pārstāv politiski provokatīvo amerikāņu mūziku, kurā darbojušies tādi antielitāristi kā Ultra-Red un Dead Kennedys. Viņus radoši barojis Amerikas konservatīvisms un vardarbība. Sava pēdējā albuma Lovebomb ievadā Taimlics raksta: “Tēvzemes mīlestība. Ģimenes mīlestība. Draugu mīlestība. Brīvības mīlestība. Naudas mīlestība. (..) Pops, kantrī, džezs, soul, R&B, klasika... Visus šos žanrus pārpludina jēdziens “mīlestība”, kam, ne brīdi nešauboties, mēs piešķiram autoritāti. (..) No Trojas Helēnas (seksa mīlestība), līdz krusta kariem (reliģijas mīlestība) un nacismam (tēvzemes mīlestība), konfliktu un karu centrā cilvēki ir likuši mīlestību. Tas rāda, cik šāda mūzika ir nesvarīga un nerelevanta.”

V. G.

Rīgas Laiks: Vai elektroniskā mūzika atbild uz kādu jums būtisku jautājumu?

Terre Taimlics: Es neuzskatu, ka elektroniskā mūzika atbild uz kādu būtisku jautājumu, salīdzinot ar citiem medijiem. Un es personīgi arī neaizraujos ar brīvo MP3 lejuplādi. Man nav skaidrs, kas ir būtiskais, ko tā dod. Es nodarbojos ar kritiku par mūzikas sociālo un māksliniecisko lomu. Kā jūs zināt, mākslinieki mēģina būt apolitiski, sevišķi elektroniskajā mūzikā ir izteikts formālisms. Es gribu parādīt šajā šķietamajā neitralitātē ieslēpto sociālo kodeksu. Taču elektroniskajā mūzikā es nesaskatu neko iedvesmojošāku kā citos medijos. Mēs katrs kaut kam subjektīvi dodam priekšroku. Man patīk elektroniskā mūzika. Daudzi mākslinieki ir formāli ieinteresēti medijā – skaņā kā tādā, krāsā kā tādā. Šādu pieeju kritizē jau vismaz simt gadu. Es mēģinu runāt par sociālo dinamiku, kas ir jebkura autora un medija konteksts. Attieksme pret mediju nevar būt neitrāla, to vienmēr pastarpina esošā kultūra.

RL: Un jūs mēģināt rast ceļu ārā no dominējošās kultūras?

Taimlics: Mans uzdevums ir tikai norādīt, ka dominējoša sabiedrība parasti vēlas palikt neredzama. Ja kaut kas ir šķietami neitrāls, tad aiz šīs neitralitātes ir noteikti mērķi. Tās aizsegā notiek kas tāds, kas liek mums domāt par šo neitralitāti. Kas tad ir šīs neitralitātes izpausmes? Mūziķa gadījumā tas ir sapnis par mākslinieku indivīdu, kas dzied iz dvēseles, u.tml. Tie ir tipiski buržuāziski individualitātes ideāli, raksturīgi šai 150 gadus vecajai, nogurušajai ideoloģijai, kas novedusi mūs postindustriālajā kapitālistiskajā pasaulē.

RL: Vai jums nepatīk individuālisms?

Taimlics: Man personīgi? Nē, man tas nepatīk (smejas). Taču es nedomāju, ka mēs no tā varam izvairīties. Teiksim, tādai grupai kā Ultra Red ir ticība potenciālam, kas rosina pārmaiņas. Šī nostāja virza viņu darbošanos. Lai cilvēks paliktu sociāli aktīvs, ir vajadzīga šī ticība un entuziasms. Mana aktīvisma pieredze bija 80. gadu beigās, un tā beidzās 90. gadu sākumā. Es biju grupās, izrādīju savu attieksmi, aktīvi darbojos – mēģinot panākt atšķirīgu identitāšu veicināšanu un saprašanos. Galu galā lomās, kādas man tika iedalītas, es diemžēl nespēju rast apmierinājumu. Tādēļ mana mūzika apcer dīvainu identitāti, transseksualitāti. Mana mūzika drīzāk provocē identitātes nenoteiktību, nevis vienkārši iedziļinās kādas jau esošas identitātes specifikā. Es uzaugu Amerikā, kur katram puišelim no dzimšanas brīža tiek potēts: “Tu vari būt šīs valsts prezidents.” Pilnībā izdzēst šo programmu nav iespējams. Un es nebūt neesmu pret individuālisma ideju. Ne katram šīs idejas piepildījumam jābūt ļaunam... (Smejas.) Taču, manuprāt, individuālisms ir neproduktīvs princips, ja grib veidot kopienas.

RL: Taču jūs joprojām cīnāties, nepadodaties kā indivīds. Arī jūsu sievietes veidols taču nav tikai ārišķība?

Taimlics: Viena lieta būt nihilistam, domāt – liecieties taču mierā, pasaule ir sajāta, cerību nav. Principā tā ir mana individuālā nostāja. Viss ir bezjēdzīgi un nelietderīgi mēsli (smejas). Bet tā nav produktīva nostāja, ja vēlos dialogu. Runājot par sabiedrību, teksti manos skaņdarbos it kā tēmē falša optimisma virzienā. Kritiskajā diskursā pastāv pieņēmums par pārmaiņu potenciālu. Gandrīz viss manos albumos ir sava veida parodija, tas attiecas arī uz šķietami nopietnām lietām, es vienmēr izkropļoju kādu faktu. Ar to es mēģinu parādīt, ka komunikācija ir manipulācija. Jā, es esmu nihilists, bet ja, rakstot tekstus, manī uzplaiksnī mirklīgs optimisms, es tam ļauju ieraudzīt dienasgaismu. Es domāju, tas nav gluži tas pats, kas nodarboties ar individuālistisku mākslu. Es neesmu tādā ieinteresēts, es vēlētos dialogu.

RL: Bet jums uz krekla rakstīts “Ņujorkas karaliene”. Tas ir individuālistisks imidžs.

Taimlics: Jā, bet individuālistisks imidžs ir ļoti atšķirīgs no tieksmes barot sevī individuālismu. Kā jūs pats sakāt – tas ir imidžs.

RL: Kā lai vērtē personu, ja ne pēc tēla?

Taimlics: Es domāju, ka transseksuālisma jomā šis jautājums sevišķi aktualizējas attieksmē pret “karalienēm” (drag queens 1). No vienas puses, cilvēki auro – o, šī persona gan ir ļoti individuāla, pilnīgi ekstrēma! Bet no otras puses – visi taču zina, kāda “karaliene” ir, visiem ir gatavi priekšstati par šo imidžu. Daļa no tā, ko daru, ir mēģinājums izaicināt šos sabiedrības priekšstatus – radot elektroakustisko mūziku, nevis disko, runājot par pusakadēmiskiem tematiem, nevis tēlojot ugunīgo “karalieni”. Vairums transseksuāļu joprojām slēpjas un daudzi nerādās laukā no mājas. Kur viņi ir, vai kādreiz esat redzējis transseksuālu lielveikala kasieri, baņķieri, pastnieku? Es pats uzaugu Amerikas vidienē, laukos, un tad devos uz Ņujorku, domādams, ka tur būs brīvība. Tās vietā es ieraudzīju cita veida vardarbību. Transseksuālismu es vienmēr esmu skatījis caur spriedzes un drošības prizmu. Ko cilvēki gaida no transseksuāļiem? Ko, viņuprāt, var nodarīt transseksuāļiem, paliekot nesodīti? Raksturīgi ir uzskatīt, ka drīkst būt frivols pret “karalieni”, tādēļ, ka viņa ir “pie tā pieradusi”. Un parasti “karaliene” kaut ko atcirtīs, jo viņa tiešām ir pieradusi. Es vēlētos dekonstruēt “karalieņu” imidžu.

RL: Vai tad Ņujorka nav salīdzinoši brīva vieta, kur ārienei nepievērš uzmanību?

Taimlics: Kā varat iedomāties, laukos ir ļoti vienkārša attieksme pret cilvēku. Tu esi zilais, transseksuālis vai vienkārši sapists. Toreiz es biju genderfuck – vīrietis un sieviete sapists kopā, nevis sievišķīgs transseksuālis, kā tagad. Tas, protams, nozīmēja, ka pret mani izturējās kā pret objektu un bija jākaujas. Ņujorkā vairāk bija jāraizējas par to, kādā rajonā esmu, lai nesanāk kaušanās. Kad nokļuvu klubā un uznācu uz skatuves, biju drošajā zonā. Taču iekams es tur nonācu, draudēja vardarbība. Manā vecajā albumā Couture Cosmetique viens no darbiem, Silent Possibility, ir par šīm bailēm, par šo brīdi starp manu dzīvokli un klubu. Brīdi, kad esmu taksī. Toreiz es biju jaunāks un “ejošāks” un, ja taksisti, noturot mani par sievieti, uzmācās, es patiešām nobijos. Mans Dievs, šis cilvēks pat nezina, ka esmu transseksuālis, viņš domā, ka esmu sieviete. Kas notiks, ja es sākšu runāt kā vīrietis? Vai viņš man sados vai nē? Visu laiku bija šī nenoteiktība, es nezināju, kas notiks. 50 pret 50. Vidējos Rietumos es pieredzēju tiešu vardarbību, Ņujorkā – spriedzi un neziņu. Kad pārvācos dzīvot uz Sanfrancisko, varēja domāt – o, tā taču ir geju Meka. Bet Sanfrancisko faktiski ir diezgan konservatīva. Iedomājieties – katrs slēptais Amerikas gejs tur atklājas un saka: “Es gribu būt gejs.” Viņi visi dodas uz Sanfrancisko un vēlas būt kloni – konservatīvākie, stīvākie, “normālākie” geju seksualitātes modeļi. Un tas nevar nemazināt daudzveidību. Protams, viss arī atkarīgs no tā, kur cilvēks dzīvo. Es tolaik dzīvoju zemākās šķiras, narkoinficētā rajonā. Es biju 32 gadus vecs, staigāju pa ielu un mani sauca par pediņu. Liberālajā Sanfrancisko! Fuck tādu attieksmi! (Smejas.)

RL: Vai tādēļ jūs pārcēlāties uz Japānu? Vai tad Japāna nav vīrišķīga, konservatīva sabiedrība?

Taimlics: Tas bija viens no iemesliem – fiziskā un personiskā drošība. Amerikā un arī Eiropā ir ļoti tieša attieksme – cilvēki kliedz, ir atklāti agresīvi. Japānā ir vairāk pasīvas agresijas. Cilvēki tevi var izolēt, nerunāt ar tevi, vai nesēdēt blakus metro. Protams, cilvēki, kas auguši Japānā, šo klusumu uztver kā ļoti nospiedošu, taču man, kas ieradies no Amerikas, klusums ir zelts. Es sagaidu, ka pret transseksuāļiem cilvēki sūdīgi izturēsies jebkur. Bet ir liela starpība, ja tas notiek bez skaļas un fiziskas vardarbības. Protams, es nesaku, ka Japāna ir lieliska, liberāla un atvērta zeme. Tā ir gluži vienkārši cita sistēma nekā tā, no kuras nāku. Tā man piedāvā drošību.

RL: No kurienes cēlušās “karalienes”?

Taimlics: Modernais imidžs? Transseksuālisms ir eksistējis gadsimtiem, bet mūsdienu, Rietumu, Ņujorkas “karalieņu” imidžs ir cēlies no Stounvolas nemieriem. Tie bija kodols mūsdienu geju un lesbiešu tiesību kustībai. Geju un lesbiešu kopiena joprojām tēvišķi izturas pret transseksuāļiem kā kādiem cirkus ķēmiem, kurus viņi nevēlas redzēt citā lomā, kā vien reizi gadā, parādes priekšgalā. Bet Stounvolas nemieri bija sadursme tieši starp transseksuālajām “karalienēm” un policiju.

RL: Kur radies “karalieņu” imidžs?

Taimlics: Visa tā ideja parodēt priekšnesumus nāca no Holivudas. Transseksuālisms vispār ir saistīts ar performances mākslu. Šekspīra teātra sistēmā sievietēm neļāva kāpt uz skatuves. Te redzam vēsturiskās attiecības starp priekšnesumu, skatuvi un transseksuālismu. Holivuda pacēla jaunos augstumos sieviešu dzimuma aktrises imidžu.

RL: Vai jūs esat veicis dzimuma maiņas operāciju?

Taimlics: Nē, mani tas neinteresē. Es arī nelietoju hormonus.

RL: Tātad jūs vēlaties saglabāt savu vīrišķumu?

Taimlics: Man ir loceklis, es nedzeru hormonus, man ir vīrieša apmatojums. Es neesmu ieinteresēts tādā veidā dirsties ar savu ķermeni.

RL: Kā izpaužas jūsu transseksuālisms?

Taimlics: Principā. Es esmu transdzimuma2 cilvēks, nevis transseksuālis. Transdzimumisms izpaužas katrā, kas spēlējas ar dzimuma reprezentāciju. Es domāju katru, kurš, reflektējot par veidu, kādā parādās paša dzimums, mēģina to sarežģīt. Piemēram, transseksuālisms, kas tiek attiecināts uz cilvēkiem, kuri dzimuma maiņai lieto hormonus, ir transdzimuma paveids. Mans dzimums ir vīrietis. Bet es jūtos ērtāk, ja jūs sakāt “transdzimuma cilvēks”. Ja jūs sakāt “vīrietis”, tas ietver daudz ko tādu, kas neizskaidro manu uzvedību.

RL: Vai, ņemot vērā, cik esat pazīstams, neesat kādreiz aicināts kļūt par šīs kustības ruporu?

Taimlics: Starp transdzimuma cilvēkiem un transseksuāļiem pastāv liela spriedze un konkurence. Daļēji tādēļ, ka transseksuāļi ir pārdzīvojuši daudz tāda, ko nav pārdzīvojuši transdzimuma cilvēki – hormonu maiņu, dzimuma maiņu. Transseksuāļi spiež uz dzimuma maiņu. “Terre, saderam, nepaies ne divi gadi un tu rīsi hormonus!” Man tas ir apgrūtinoši, jo es to nevēlos! Ir spiediens arī no gejiem: “Terre, nāc pie vīriem!” Bet es esmu piedzīvojis daudz vardarbības no vīriešu puses, es nejūtos ar viņiem droši. Bet vai tad tas mani uzreiz padara par heteroseksuāli? (Smejas.) Man ir grūti ar kopienām. Es nekad nekur neiederos. Tāpēc es drīzāk koncentrējos uz identitātes reprezentācijas jautājumiem vispār, nevis uz konkrēto kopienu aizstāvēšanu. Mana pieredze ar kopienu aizstāvību ir beigusies ar to, ka beigās es neaizstāvu pats sevi. Man šis identitāšu jautājums šķiet apgrūtinošs, manas pūles ir vērstas identitāšu dekonstrukcijas, spridzināšanas virzienā.

RL: Bet vai jūsu darbos paustā doma, ka, izvēloties mīlestību pret vienu cilvēku, tiek teikts “nē” daudzveidībai, nav patērētāju lozungs?

Taimlics: Es domāju, ka sabiedrības attiecības, mīlestības un partnerattiecības izriet no patērētāju kultūras modeļiem. Buržuāziskais romāns ir arī manās attiecībās.

RL: Kas mīlas romānā tik buržuāzisks?

Taimlics: (Smejas.) Un kas tajā nav buržuāzisks? Ar to es domāju mūsdienu monogāmās vienības dibināšanas modeli. Vienalga, vai tā būtu parastā, geju vai lesbiešu laulība. Tu nodibini mājas saimniecību, tu uzkrāj mantību kopā ar savu partneri.

RL: Uzkrāt lietas taču ir diezgan neizbēgami arī esot vienam? Kādēļ tas kļūst sliktāk, kad esi ar kādu kopā?

Taimlics: Tas nav sliktāk vai labāk, tas ir vienkārši simptomātiski. Protams, man ir mans personīgais viedoklis par to, vai tas ir labi vai slikti. Bet beigu beigās visa šī morāle un izvēle ir diezgan patvaļīga. Sistēma, kurā mēs darbojamies, ir tā, kas izlemj, par ko mēs moralizējam, ko izvēlamies kā sliktu vai labu.

RL: Vai jūs esat postmodernists?

Taimlics: Es teiktu, postmodernists kā post-modernists. Ne postmoderns vienā vārdā. Es vienīgi kritizēju modernismu. Postmodernisms mākslā un tamlīdzīgi diez ko nekritizē modernisma mehānismus.

RL: Jūs ne sevišķi interesē postmodernisma domātāji?

Taimlics: Man viņi ir garlaicīgi. Piemēram, Delēzs un Guatari ar savu cilvēkmašīnu. Es pat nezinu Delēza vārda pareizo transkripciju – tas parāda, cik maz tas man rūp (smejas). Es lasu šīs grāmatas, lai man būtu, par ko runāt ar cilvēkiem, kas tās ir izlasījuši. Bet beigu beigās, izlasot pusi, es saprotu, ka šī kritika nav attiecināma uz mani. Es tajā sevi neredzu. Un es domāju, ka Delēzs galu galā ir mačo. Drīzāk mani iedvesmo tādi cilvēki kā Min-ha Tringa. Piemēram, viņas filma Surname Viet Given Name Nam. 80. gados viņa ar filmām darīja to, ko es tagad daru muzikāli – spēlējās ar identitātēm.

RL: Jūsu videodarbā attēlots jauns zēns, kas rij spermu. Vienlaikus tas mijas ar jaunības bildēm. Izskatās pēc brutālas nevainības zaudēšanas.

Taimlics: Šis video segments ir titulskaņdarbs albumā Lovebomb. Fotogrāfija ir no maniem vidusskolas laikiem. Man personīgi ir mulsinoši skatīties uz savu bildi veselas divas minūtes. Beigās vienkārši apriebjas, ka tā tur ir tik ilgi. Nākošajā kadrā mēs redzam stāstu par ņirgāšanos un fizisku piesmiešanu. Skatoties manu bildi, var labi iedomāties, ka šī persona ir patiešām tāda, kas varētu nepatikt. Un tad mēs nonākam pie stāsta, kur šo pašu personu piesmej. Šī tehnika ir raksturīga visam Lovebomb albumam – sākumā parādīt kādu negatīvā gaismā un tad pagriezt klausītāja apziņu citādi. Vai likt viņam sev uzdot jautājumu, vai viņš kļūtu par sliktu cilvēku, ja arī viņš piesmietu šo netīkamo personu. Tad ir, piemēram, skaņdarbs par aparteīdu. Tur mēs pēkšņi dzirdam, ka ANO runasvīrs pēc skaistas runas par brīvību sāk aicināt uz vardarbību. Tur mēs redzam pretēju efektu – romantiskā momenta sagraušanu. Lovebomb ir par šādu mainību – tā liek klausītājam mētāties starp simpātijām un antipātijām. Piedodiet, varbūt es runāju nesaprotami...

RL: Nē, domāju, lasītājiem būs interesanti. Vienīgi tas, ka neviens nav dzirdējis, kas tas Terre Taimlics tāds ir...

Taimlics: Un nekad vairs arī nedzirdēs! (Iesmejas.)

RL: Vai jūs tiešām nīstat savu individualitāti?

Taimlics: Es tiešām nīstu individuālistu ideoloģiju. Es tiešām uzskatu, ka tā izraisa daudz nelaimju.

RL: Bet cilvēki ir indivīdi, nošķirti viens no otra laikā un telpā.

Taimlics: Es uzskatu, ka ir atšķirība starp individuālismu un subjektivitāti. Subjektivitāte nozīmē tikai to, ka mums katram ir savādākas smadzenes. Subjektivitāte mūs dažādo, bet individuālisms, man šķiet, ir ideoloģisks piegājiens. Tam nerūp atsevišķā persona.

RL: Arī kolektīvisms ir nejauks.

Taimlics: Piekrītu. Man nav risinājumu. Es tikai mēģinu domāt par sistēmām, kas mani veidojušas. Viss sagrūst tieši tajā brīdī, kad mēs uzsveram, teiksim, (smejas) komunisma pievilcību, elektroniskās mūzikas pārākumu. Tad viss kļūst muļķīgi, garlaicīgi. Es zinu, daudziem cilvēkiem sapņi ir vajadzīgi, bet mani tie neinteresē. Piemēram, Kārlis Markss, mans iemīļotais rakstnieks – viņš ir asprātīgs, sarkastisks, viņam ir labs humors. Viņa vēsturiskā materiālisma tēzes ir svarīgas, bet tajā brīdī, kad viņš sāk fantazēt par komunismu, viss sabrūk. Un tā ir ar daudz ko. Man ir svarīgi uzķert esošo vēsturisko momentu. Bet ne fantazēt par nākotni. Man nav vajadzības mācīties rakstīt reālu mūziku. Ir tik daudz cilvēku, kas to dara labāk par mani. Turklāt tā ir garlaicīga formula. Tas pats ir ar filozofiju, kad tā nodarbojas ar nākotnes jautājumiem.

RL: Jūs iebilstat pret formālismu mūzikā. Kā jūs vērtējat improvizāciju?

Taimlics: Improvizācija mani neinteresē. Ideja ir interesanta – mēģināt novirzīties no formālistiskas kompozīcijas. Bet es nekad neesmu dzirdējis interesantu improvizāciju. Es dodu priekšroku stratēģiskākam piegājienam. Un galu galā improvizācija saistās ar individuālistu ideoloģiju, pret kuru es iebilstu.

RL: Bet improvizācijā dažādas “vienības” spēlē kopā?

Taimlics: Jā, bet man šķiet, ka galu galā tā ir masturbācija. Studēt improvizāciju teorētiski ir interesantāk, nekā to pārciest koncertā.

RL: Vai jūs savā mūzikā izmantojat gatavus skaņu fragmentus?

Taimlics: Pārsvarā izmantoju skaņu fragmentus un tad ar programmatūras palīdzību tos sintezēju, analizēju, resintezēju.

RL: Bet kas ir tik neindividuālistisks jūsu darbos?

Taimlics: Manu darbību ierobežo dators, programmatūra un mana spēja to lietot. Es izmantoju citu cilvēku rīkus. Tas ir solis prom no individuālistiskās fantāzijas. Protams, saksofons arī ir cita izgudrots instruments. Spēlējot hierarhiskā sistēmā, improvizatori tomēr kaut kā sasapņojas, ka viņi ar to saksofonu brīvi rīkojas. Tāpat notiek arī ar datormūziķiem. Viņi sēž pie visiem saviem dzelžiem, moduļiem, Apple datoriem, vadiem, skaņa nāk ārā, un viņiem šķiet, ka viņi atbrīvojas. Bet viņi izmanto izpisto biznesa datoru! Viņi izmanto rīkus, kas ir simptomātiski kapitālismam. Tam tie tikuši taisīti un tam tie ir vislabāk piemēroti. Mēs visi spēlējamies citu dārziņā.

RL: Vai tad jūs neradāt mūziku pēc saviem ieskatiem?

Taimlics: Es piemeklēju iepriekš radītus skaņu fragmentus. Tātad mana mūzika nav individuālistiska. Protams, es parasti piemeklēju fragmentu, kam ir skaņa, kas galu galā man patiks. Bet citkārt es lietoju fragmentu, kas man nepatīk, jo tam ir noteikta nozīme saistībā ar dziesmas tēmu.

RL: Tātad sociālā tematika ir jūsu mūzikas kopsaucējs?

Taimlics: Attiecībā uz elektroakustisko mūziku, jā. Mūzika, ko es veidoju savā Comatonse izdevniecībā, protams, pielāgojas dejas formātam. Redziet – mana mūzika nav individuālistiska. Sevišķi klubu mūziķiem ir tā ilūzija, ka mūzika brīvi plūst no viņu dvēseles. Bet galu galā viņu mūzika ir pilnīgi ierobežota. Tavai house mūzikai jāspēj sajaukties ar citu house mūziku, pirms to var sākt spēlēt.

RL: Uz jūsu diska vāciņa ir rakstīts, ka mīlestība ir sociāli nosacīts mehānisms. Vai jūs tiešām noliedzat tādas sajūtas kā stiprs savstarpējs valdzinājums? Un ko jūs teiksiet par pacilātību, greizsirdību un pārējām sajūtām?

Taimlics: Šis jautājums ir albuma Lovebomb atslēga. Jā, es tiešām uzskatu, ka “mīlestība” ir sociāls mehānisms. Es nemēģinu noliegt jūtas. Es vienīgi esmu skeptiski noskaņots, domājot par uzvedību un valodu, ko mēs izmantojam, lai izteiktu emocijas. Emocijas ir sajūtas, ko mēs piedzīvojam subjektīvā līmenī. Bet mēs mācāmies tās nosaukt un “dalīties” ar tām tikai caur neizbēgamiem socializēšanās modeļiem. Šādi mēs uzsūcam un atvemjam mīlestības socializācijas modeļus. Vispirms mēs sajūtam mīlestību kā ko “siltu” un “maigu”. Bet jau kā bērni mēs arī mācāmies, ka ģimenē mīlestība ietver sevī sodu. Pēc tam mēs paplašinām savu “cilvēciskās pieredzes” priekšstatu, attiecinot to arī uz citu kultūru cilvēkiem. Mūsu sodi ir pieņemami, bet citās kultūrās tie ir pārāk cieti vai pārāk mīksti. Ja mēs skatāmies uz radikāli atšķirīgajiem veidiem, kādos dažādas sabiedrības pauž pacilātību un greizsirdību, mēs redzam, ka mīlestībā nav nekā “dabiska” vai “universāla”. Tieši otrādi, “mīlestība” un tas, ko mēs darām mīlestības vārdā, ir ļoti atkarīgs no kultūras konteksta... Un daudzām lietām, ko dara mīlestības vārdā, nav nekāda sakara ar siltumu vai maigumu. Mums katram ir slepenas kāres, kas radītu neizpratni vairumā mūsu pašu kultūrai piederīgo. Pie velna, daudzi no mums ir dabūjuši pa purnu vienkārši tādēļ, ka kāds ir iedomājies, ka mums šādas kāres piemīt! (Smejas.) Ja jūs jautājat par mīlestību starp diviem cilvēkiem, kam nav kopīgas valodas, es to vienkārši norakstītu uz iekāri. Vairumā gadījumu problēmas pieaug līdz ar komunikācijas uzlabošanos, jo abas puses saprot, ka viņu priekšstati par attiecībām ir radikāli atšķirīgi. Ja šādas attiecības tomēr neizjūk, tā ir nejaušība vai nespēja iziet no nelaimīgās situācijas. Un “mīlestība” nav tikai romantika, un tā ir atšķirīga no drāšanāsimpulsa. Faktiski ģimenes mīlestība aizliedz jebkuru citu romānu, izņemot to, kas pastāv starp māti un tēvu. Homoseksuālo attiecību kritikā izplatīts pieņēmums, ka geji nav spējīgi uz noturīgu mīlestību. Ja palūgsiet cilvēkiem uzrakstīt sarakstu ar visām “vietām, kur eksistē mīlestība”, es domāju, jūs redzēsiet ļoti konservatīvu ģeogrāfiju – ģimene, monogāmija, baznīca... Brutāli...

Bet, atbildot uz jūsu jautājumu – es domāju, ka mīlestība eksistē. Es tikai neticu universālai mīlestībai. Lovebomb ir mēģinājums uzrādīt atšķirību starp “mīlestību” un subjektīvām emocijām. Un tā ir “mīlestība”, kas noliedz un filtrē mūsu emocijas. Taču es domāju, ka šādi represīvi mehānismi ir neizbēgami. Es nevēlos atbildēt uz jautājumu “kurp mums iet?” Es vienkārši vēlos izprast parādības, ko mēs uztveram kā eksistējošas ārpus laika un vietas. Tas, kā mēs saprotam mīlestību, ir valodas un kultūras blakusprodukts. Man patīk valoda, bet tā ir ļoti mulsinoša. Jo vairāk mēs izmantojam valodu, lai definētu kaut ko, jo dziļāk ieejam definīciju laukā. Tā vietā, lai mēģinātu paskaidrot sevi ar “definīcijām”, varbūt mums vajadzētu apsvērt arī to teritoriju, kas atrodas starp definīcijām. Personīgi man šķiet, ka mana identitāte atrodas šajā teritorijā. Varbūt saukt to par paplašinātu kontekstualitāti? Es gan nedomāju, ka sabiedrība kopumā var pieņemt šādu stratēģiju un no tā brīža funkcionēt gludi. Gluda sabiedrība funkcionē, turot ļaudis tumsā, uzturot disharmoniju, provocējot cīņu... Īsi sakot, man liekas, izejas nav. Varbūt mēs varam uzlabot savu spēju izciest šo stāvokli, izprotot sociālos procesus. Bet tā ir stratēģija “nebrīvajiem”. Transdzimumu kopienā var lieliski novērot, ka vairums cilvēku vienīgi vēlas būt “sieviete” vai “vīrietis”, nemaz nejautājot, kas patiesībā “sieviete” vai “vīrietis” ir. Mani tāda attieksme nomāc. Tā ir trula, ekstrēma un sapista dzimuma imidžu atvemšana.

RL: Kādēļ transseksuāļi pārsvarā ir vīrieši?

Taimlics: Labs jautājums. Nedomāju, ka uz to var vienkārši atbildēt. Vīriešu-sieviešu transdzimumisms ir krietni atšķirīgs no sieviešu-vīriešu transdzimumisma. Daudzās kultūrās vīriešu-sieviešu transdzimumisms ir vēsturiski saistīts ar skatuves mākslu, reliģiju un citām redzamām sabiedriskām aktivitātēm, no kurām sieviešu nīdēji ir izslēguši sievietes. Savukārt, sieviešu-vīriešu transdzimumisms parasti saistās ar sievietēm, kas slepeni pārģērbjas par vīriešiem, lai baudītu brīvību, kāda sievietēm liegta – piemēram, lai varētu iestāties armijā. Mēs pamatā runājam par transdzimumismupatriarhālā kontekstā. Es domāju, ka vieglāk atteikties no dzimuma ir “valdošā dzimuma” locekļiem, nevis apspiestai grupai simulēt savu apspiedēju izskatu. Sieviešu apspiešana ļauj cilvēkiem ņirgāties par “karalieni”, tāpat kā esam mācīti smieties par sievietēm. Ir viegli apņirgt “karalieni,” jo tā parodē sievietes imidžu. Tas ir vieglāk, nekā apņirgt vīrieša imidžu, kuru “karaliene” iznīcina. Te nāk prātā “pareizais” vīrietis komiķis, kurš parodē sievieti, un vīriešu-sieviešu transdzimumists, kurš šajā tēlā dzīvo. No otras puses, redzot “karalieni”, mēs saskaramies ar riskantāku imidžu. Imidžu, kas ir uzskatāmi saistīts ar sociālās nevienlīdzības jautājumiem. Mēs redzam kādu, kas cenšas darīt to, kas viņam ir liegts. Tādu, kam piemīt bezkaunība atļauties to, ko tradicionāli drīkst tikai vīrieši. Šo aspektu dēļ kļūt par “karali” ir bīstamāk un grūtāk. Transdzimumisms ir daudz sarežģītāks, nekā vienkārši uzvilkt kleitu, dodoties uz disko. Pat šī vienkāršā darbība ietver sevī vairāk, nekā daudzi spēj iedomāties.