Veltījums Wallpaper* desmitgadei

Nesen Londonā, Milānā un droši vien arī citviet bija svinības par godu kāda žurnāla iznākšanas desmitgadei. Nekas sevišķs, ja par mērauklu ņem, piemēram, pasaules “vecāko marksistisko avīzi” “Cīņa”, kas, mainot nosaukumus, tepat Rīgā turpina priecēt savus cienītājus jau vairāk nekā gadsimtu. Vēl jo necilāka minētā desmit gadu jubileja šķitīs tiem, kas paraduši kā drosmīgas, jaunas pasaules sākumu ar gavilēm atzīmēt vai ik sīkākās frizētavas, kūku cepšanas iestādes vai mākleru biroja pastāvēšanas katru jaunu dienu. Tāds nu reiz ir Vakarzemes cilvēks: nekustamās mantas “ideju vēstures” vergs un vienlaikus radītājs. Taču pieminētās Londonas un Milānas svinības ir īpašas, tur daudzināja un sumināja sevi publika, kas radījusi un pati aktīvi patērē fenomenu, ko sauc Wallpaper*. Ja nu kāds no RL lasītājiem to tomēr nezina, Wallpaper* ir dzīvesstila, dizaina un arhitektūras žurnāls. Liekas, biezais baltvākotais jubilejas numurs joprojām atrodams dažā Rīgas avīžkioskā. Jauno aktīvistu grupa, kas tapināja pirmos Wallpaper* numurus, protams, nebija no gaisa nokritusi. Jau kādu desmitgadi pirms tam par vienu no “jaunības maksimālisma un protesta” formām nostabilizējās un konkretizējās t.s. jauno pilsētas (urbāno) profesionāļu, latviski vēl šur tur dēvētu par japīšiem, aprises. Tie bija reitingu tabulās augstu vērtētas universitātes izsēdējuši vai vismaz kādu brīdi tur pagrozījušies analītiski taktiskas spriestspējas īpašnieki, kas vai nu patstāvīgi vai grupu ietvaros nonākuši pie atskārtas, ka, prasti runājot, viss ir sūds. Viņu vecāku un vecvecāku paaudzes jau 80. gadu vidū bija daudzinājušas un ar darbiem tiekušās pierādīt, ka Dieva nav. Liekot lietā kairinošus popzinātnes atzinumus, iezīmējās iespēja domāt, ka nav arī cilvēka, ka ir tikai ģenētiska un digitāla informācija. Likumsakarīgi, tomēr visai negaidīti izzuda politisku ideju uzsildīšanai noderīgais dzelzs priekškars, un manīgie, bet no ideju esamības tomēr atkarīgie prātnieki iepludināja “masās” dažādus ierastā aizstājējus, saucot tos gan par simulakriem, gan par globālisma un antiglobālisma izpausmēm un vēl kā tik ne. Tad nu lūk – ja nācijvalstis ir pagātnes palieka, ja galvenais attīstīto teritoriju nacionālā kopprodukta pieauguma iemesls vairs nav personas un cilts bioloģiskai izdzīvošanai nepieciešamu produktu audzēšana vai izgatavošana, bet gan “pakalpojumu sektors” ar visiem tā medijiem un šovbiznesu, riska kapitāla ieguldīšana patālāk no savām mājām un spekulatīvi darījumi, ja ģimene tādā izpratnē, kā to bija parasts saprast vēl pirms gadiem trīsdesmit, atklāti un nekautrējoties tiek daudzināta par reakcionāru, patriarhāli fundamentālistisku varas un varmācības perēkli, tad priekšplānā kā aktīvais aģents izvirzās tikai un vienīgi indivīds. Tāds īpašs indivīds, kas vienlaikus gan ir kaut kas viens (neviens vismaz pagaidām nevar noliegt, ka jebkurš cilvēks ir tāds telpiski norobežots iegarenas formas, vietumis ar apmatojumu klāts ādas maiss, kas piepildīts ar gaļu, kauliem un dažādiem orgāniem un šķidrumiem), gan arī ne-viens. Ar šo ne-viens tiek saprasts personāžs, kam imanenta ir slīdoša nemitīga identitāšu (līdz pat dzimumidentitātei) maiņa vai tādas potenciāla iespējamība. Tās visas tādas zināmas lietas, kas daudz aprakstītas gan jūsmīgi, gan asi kritiski. Visa tā dēvētā kiberpankliteratūra ir te minēto pārgrozību detektors, un kur tad vēl baismīgās Breta Īstona Elisa vīzijas un Mišela Velbeka bezcerīgā nolemtība. Wallpaper* ideoloģija un glancētajās lappusēs aplūkojamais un izlasāmais ir tālu no vīzijām vai nolemtības. Žurnāls, kas nu jau kādu laiciņu adaptētā krievu versijā iznāk arī šābrīža Eiropas patēriņkultūras mekā Maskavā, klaji un bez mazākās kautrēšanās apliecina savu publiku un to, ko pieņemts dēvēt par dzīvesstilu. Visas parastās spīdīgo žurnālu lietas: dizaina meses Milānā, Šanhajā un citur; mainīgie “trendi”, kur puķotus alumīnija štancējumus drīz var nomainīt plastificēta kartona vijumi; ekskluzīvas desmit eksemplāru Ženēvas pulksteņu sērijas; stilīgākie ikmēneša piedāvājumi kosmētikas, auto, kafijgalda grāmatu, tekstīliju u.tml. tirgū. Tā un tā tālāk. Tomēr Wallpaper* kopš pirmā numura atklāti kopj un attīsta tradīciju, kas parastajiem dizaina un interjera žurnāliem nav pa zobam, proti, neslēpj, kam žurnāls domāts. Un domāts tas ir dažiem miljoniem mūsdienu pasaules iedzīvotāju. Tie ir neprecēti, vecumā līdz (pats augstākais) četrdesmit gadiem, bez bērniem (atsevišķu t.s. dizaina viesnīcu interneta mājaslapās pat īpaši norādīts, ka pārus ar bērniem tur neuzņem), vienpatņi, kas nevis sarunājas, draudzējas vai (nedod, Dievs!) biedrojas, bet gan komunicē un socializējas. Viņu nodarbošanās visbiežāk ir miglā tīta (konsultācijas, darījumi finanšu tirgos) vai arī tieši saistīta ar pašu dzīvesstilu, tie ir modes vilnī uzšļakstīti dizaineri, arhitekti u.c. Šo personu pašpietiekamība un “būšana iekšā” jebkuru jautājumu par naudu vispār padara smieklīgu. Ja vienas jaunākās paaudzes sēdvietas izgatavošana divpadsmitvietīgam privātam aviolainerim izmaksās 300 000, tad lai tā arī būtu. Ja kaut kur noskretušā Bukarestes Čaušesku laika viesnīcā ir saglabājies īsts 60. gadu kafejnīcas interjers, tad mums uz turieni jādodas, pa ceļam vēl pieķerot klāt līkumu caur Bergenu, kur izsolē it kā būšot viens autentisks Ārnes Jakobsena krēsls. Šādos un tamlīdzīgos ceļojumos ļoti palīdz Wallpaper* sagatavoto ceļvežu sērija. Tur atradīsit pareizo viesnīcu, veikalu, bāru un kafejnīcu adreses. Sekojot šiem ceļvežiem, var gadīties, palaimēsies izvairīties no jūsu tik nicināto vācu pensionāru un japāņu tūristu bariem, kas taču ir tik apnicīgi un banāli. Diemžēl neizdosies izvairīties no tiem, kas, tāpat kā jūs, spēj dziļi izjust Oras Ito neparasto ģenialitāti. Saruna par Ito, brāļiem Burelekiem vai ko citu diezin vai sanāks, jo, kā jau teicu, mūsdienās ir vairs tikai komunikācija. Un par tās apliecinājumu aizvien biežāk tiek sludināts negaidīts dunča dūriens glītā Pradas mētelīša mugurā, apvidū, kur senāk mājoja sirds.